HAKS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 6

Gaisma sabiezē

Uz viesistabas grīdas bija izklāti trīs arhitektūras rasējumu komplekti. Reivena, atkal ielīdusi saņurcītajā armijas formas tērpā, ap galvu vijotics mežonīgo matu ērkulim, sēdēja uz grīdas ar cirkuli rokā. Vrails tupēja viņai iepretī, vērīgi pētīdams rasējumus, bet Kezs vēroja visu no augšas, atgūlies uz dīvāna.

Reivcna bažīgi sarauca uzacis, un Kczs nemaz nejutās pārsteigts, kad viņa nosvieda cirkuli zemē un nogrozīja galvu.

"Tā nekas nesanāks, Vrait!"

"Tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt," Vraits ieteicās, ncatraudamics no plāniem.

"Vrait," Reivcna tcica un nogaidīja, kad Vrails patiešām sāk klausīties. Kad beidzot viņš palūkojās uz augšu, viņa turpināja. "Šie ir sākotnējie vecās laboratorijas rasējumi — tas ir viss, ko cs spēju izspiest no DDP datubāzes. Taču tagad telpas noteikti ir pārbūvētas." Viņa piecēlās kājās.

"Šiem rasējumiem ir vairāk nekā trīssimt gadu."

"Vai tev ir kas cits padomā?" Vraits vaicāja.

"Man būs."

"Ar to nepietiek," viņš turpināja. "Mums jāiekļūst laboratorijā, cik ātri vien iespējams."

"Varbūt palūdz padomu Kezam?" Reivena nikni ieteicās. "Neesmu pamanījusi, ka no viņa līdz šim būtu bijis kāds labums."

"Mēs nepieņēmām Kczu tāpēc, lai viņš palīdzētu atrast Reičelu," Vraits aizkaitināti iebilda. "Viņš šeit ir tāpēc, ka tu viņu parāvi līdzi." "Es varu pilnīgi mierīgi satīt makšķeres, ja jūs esat pārdomājuši," Kezs noteica, dusmīgs un vīlies par Reivenas gājieniem.

Reivena smaidīja; viņa bija piekususi un nīgra, salēkties ar Vraitu un Ķezu bija vienīgais, ko viņa spēja darīt, lai pārvarētu apātisko noskaņu, gluži tāpat, kā uzgriežot mūziku uz visskaļāko vai joņojot ar flaitcri starp torņiem. Reivenai nevajadzēja daudz, lai pārslēgtos no gurduma uz niknumu, un Ķeza turpmākie vārdi izšķīla nepieciešamo dzirksteli.

"Man ir kāda doma," viņš teica Rcivcnai. "Ja tu tik ļoti alksti iekļūt tajā laboratorijā, varbūt tev vajag padoties DDP?"

"Kāda izcila ideja," viņa nošņāca. "Varbūt mēģini piezvanīt, redzēsi, kas tad ar tevi noliks!"

"Ei, Reiven, nomierinies," Kczam kļuva neomulīgi, un Vraits metās viņam palīgā. Beidzot atrāvies no rasējumiem, viņš piecēlās kājās, nostājās Kczam aiz muguras un uzlika viņam roku uz pleca.

"Patiesībā ideja nav slikta," Vraits mierīgi noteica. "Varbūt ir vērts pamēģināt, Rciven?"

"Es to nedarīšu," viņa iebilda. "Un tā nav izeja."

"Ja tu vari iekļūt un izkļūt no DDP datubāzes tik viegli, kā pati saki, tev vajadzētu mācēt izkļūt ari no laboratorijas."

"Viņi mani nevestu uz laboratoriju," Reivcna nešaubījās. "Es, šķiet, saprotu, kā viņi izvēlas tos, kurus nogādāt uz laboratoriju." Viņa cieši lūkojās Vraitā, cenšoties pārliecināt viņu. "Es tā noteikti nebūšu."

"Kāpēc nē?" Kczs vaicāja, un Vraits piebilda: "Nezinu, vai saprotu tevi, Rcivcn."

"Apsēdieties," Reivena pavēlēja, Vraits pieklusa un apsēdās uz dīvāna gala. Viņš nenovērsa skatienu no viņas, un Reivena pasmējās par viņa uzstājību.

"Labi, uz priekšu," viņš noteica. "Pārliecini mani!"

"Vai es neteicu, ka DDP nogādā uz laboratoriju tikai katru astoto aizturēto Haku?" Reivena jautāja. Vraits pamāja, un viņa

skaidroja tālāk: "Tam ir noteikts pamats. Viņi izvēlas jaunus un nepieredzējušus. Tādus, kas atklāti ārsta pārbaužu laikā vai neparastas uzvedības dēļ, nevis rūdītus hakerus. Nekad nevienu, kas būtu vecāks par divdesmit. Visi aizvestie bijuši gandrīz bērni."

"Tev ir tikai piecpadsmit gadu, Rciven," Vraits aizrādīja. "Un neviens vēl nav atklājis tavas pastaigas Tīklā. Tu iederies šajā grupā."

"Neiederos vis," viņa atcirta. "Ja jums un DDP tā tīk, cs, protams, īsti neatgādinu pieaugušu cilvēku, tomēr esmu aktīvs Haks jau daudzus gadus. Nedomāju, ka esmu sasniegusi savu spēju robežu, tomēr pilnīgi droši esmu tikusi tālāk nekā iesācēji, ar kuriem eksperimentē DDP. Esmu pārāk bīstama. Viņi to atklās piecās minūtēs; pat viņi nav tik stulbi. Tad viņi mani iznīcinās, pat negaidot oficiālu atļauju."

"Man likās, tu vienmēr apgalvoji, ka DDP nespēs tev neko nodarīt," Kczs atgādināja.

"Tāpēc ka viņi nekad nedabūs mani līdz tai savai bendētavai!" viņa iesaucās. "Ja DDP ierastos arestēt mani, par ko cs ļoti šaubos, jo man ir daži pretlīdzekļi, viņi nespētu mani aizvest tālāk par desmit metriem. Viņu transports apstātos, viņu rācijas sabojātos, un tad vai nu viņi mani nogalinātu, vai ari es aizbēgtu." Viņa nodrebinājās. "Tik vienkārši. Es nenovēlu nevienam tā riskēt."

"Man nav, ko tev pārmest," Vraits atzina. "Es tev tiešām ticu."

"Paldies," Reivena indīgi novilka.

"Tomēr mums nāksies atrast ceļu uz laboratoriju," Vraits piebilda. "Kaut vai izmantojot tevi kā ēsmu."

Ali bija savā istabā, kad tas notika. Viņa gulēja gultā un jutās aptraipīta. Zirkarda un Ketlīna vēl aizvien centās atgūties no vakarējās uzdzīves, un ari Ali, kaut gan nebija neko īpaši dzērusi, jutās kā smagās paģirās. Viņa pagriezās uz vēdera un raudzījās uz istabu, uz izslēgtās holosienas mēmo ekrānu. Viņa nebija to ieslēgusi jau nedēļu.

Pēdējo reizi, kad viņa piesēdās pie datora, viņu jau otro reizi bija pārņēmis transam līdzīgs stāvoklis. Ali nopūtās. Pirmā reize šķita gandrīz burvīga, kā visjaukākais, ko viņa bija piedzīvojusi, un Ali priecājās par to, kad apjauta, kas notiek. Kļūt par Haku — tas bija kaut kas īpašs. Tikai otrajā reizē viņa pārbijās. Viņa satrūkās, atcerēdamās, kā ir, kad tevi noķer un neļauj iet projām. Tad pēkšņā informācijas straume, kas pārņēma viņu, svešinieces ierašanās, kas pārliecināja Ali, ka viņu var noķert un iznīcināt. Kāda sveša, saprātīga būtne Tīklā, kas nolasīja viņas domas vienā sekundē, bet par sevi neatklāja neko.

Ali pārbijās kaut vai tikai tāpēc vien, ka atklāja vēl kādu, kurš zina viņas noslēpumu. Vakar viņa bija satikusi meiteni, kas ielūkojās viņā un ar vienu skatienu nolasīja it visu. Ali saķēra galvu, no visas sirds vēloties, kaut Elizabete Blcka ātrāk dotos uz Ameriku, kaut Haku gēns nekad nebūtu izgudrots.

Klusa, tikko sadzirdama skaņa lika viņai palūkoties apkārt un satrūkties. Viņa vērīgi ieklausījās, taču neko nedzirdēja. Tomēr šo skaņu viņa pazina. Instinktīvi palūkojusies uz datoru, viņa saprata, kas nolicis. Dators bija ieslēgts. Viņa sastingusi vēroja, kā tas iesilst, it kā gaišpelēkais sienas ekrāns būtu indīga čūska. Ekrāns mirgoja, tas darbojās! Taču dators pats no sevis nespētu ieslēgties.

Tad pamazām uz ekrāna parādījās burti. Pārāk tālu, lai Ali tos salasītu, tomēr tic bija burti un vārdi. Nedz Ali, nedz kāds cits nebija pieskāries taustiņiem. Notiekošais šķita neiespējams. Burtu rinda apstājās; tagad uz ekrāna mirgoja viens teikums. Istaba pēkšņi kļuva it kā tumšāka un aukstāka. Ali piegāja pie datora, kustoties tā, it kā būtu no stikla un straujāks solis varētu viņu saplēst lauskās. Nepielūdzamais teikums nepazuda.

> tuuliit naac uz 103. dziivokli <

Visai nevainīgs teikums. Vienkāršs lūgums. Taču tas parādījās uz sienas tik nedabiski, un tas nebija lūgums. Tā bija pavēle. Ali nespēja tai nepakļauties.

Viņa paņēma sintētiskās vilnas jaku un uzvilka to, tad devās uz durvju pusi kā nāvei nolemta. Ali pat neievēroja, ka dators pats no sevis izslēdzas. Viņa izgāja no dzīvokļa svina soļiem, durvis nošvīkstēja un aizcirtās. Meitene lēnām gāja pa drošības vairogu aizsargāto ietvi, un nepagāja nc piecpadsmit minūtes, kad viņa bija sasniegusi mērķi. Dzīvokļa ārdurvis neatšķīrās no viņējām. Smagu roku viņa pieskārās sienas plāksnei. Pēc sekundēm trijām durvis atvērās. Ali dziļi ieelpoja un devās iekšā. Durvis aiz muguras tūlīt aizcirtās.

Kad Ali parādījās dzīvoklī, Reivena vēsi pasmaidīja. Viņai nepatika rīkoties tā, kā viņa bija nolēmusi. Viņai nepatika atklāt sevi, taču, nedaudz parādot dažas Haku iespējas, viņa cerēja Ali ietekmēt. Rcivcnai bija izdevies noslēpt savu īsto garumu Boba Tarela ballītē, tomēr viņa nevēlējās visu laiku staigāt mākslīgi. Vērojot slaido, blondo meiteni, kas nāca pāri istabai, Reivcna sapīka. Ali izrādījās nedaudz garāka par viņu.

Reivena nekad un nevienam nepakļāvās. Deviņu gadu vecumā viņai nācās piespiest cilvēkus viņu cienīt, lai varētu izdzīvot. Viņas spējas paveikt to, ko nevarēja neviens normāls cilvēks, lika viņai justies pārākai par citiem. Kā meitene un kā Haks Ali nevarētu viņu pārspēt. Taču Ali bija bagāta, ietekmīga vīra izlutināta meitiņa; Kczs pirms došanās uz Tarela ballīti bija pastāstījis par Gcitsholas brālību. Kad Ali ienāca istabā, Reivena kādu mirkli atkal sajutās kā meitēns no Dcnveras graustiem, un viņai nācās saņemties, lai rokas nesažņaugtos dūrēs.

Ali vērīgi pētīja jaunāko meiteni. Izsmalcinātā Elizabete Bleķa, ko tā apskauda Zirkarda, bija pazudusi. Viņas vietā parādījusies melnā armijas formā tērpusies svešiniece, kas stīvi

raudzījās pretī. Mākslotais aizsegs bija pavēries, atklājot raupjāku un daudz bīstamāku raksturu. Pirmoreiz dzīvē Ali satika cilvēku, kuram pietika gan spēka, gan gribas iznīcināt viņu. Tomēr dīvainā kārtā viņa nepārbijās. Viņa bija pārvarējusi bailes un mierīgi ierunājās.

"Kas tu esi?"

Tumšās acis uzzibsnīja, un tajās pavīdēja kaut kas nepatīkams. Taču šoreiz tās vairs necentās slēpties.

"Vari saukt mani par Reivenu."

"Ko tu gribi?" Ali centās izturēties rāmi, gaidot atbildi. Pirms Reivcna ierunājās, durvis atkal atvērās.

Vrails un Kczs sastinga, ieraudzījuši Ali. Reivcna nebija gaidījusi, ka viņi tik drīz atgriezīsies. Nu viņai nācās pieņemt nenovēršamo, jo Vraits jau nolika divas smagās somas uz grīdas un metās skaidroties.

"Reiven?" viņš sāka.

"Nāc iekšā, Vrait," viņa tcica. "Nāciet abi, arī jums tas jādzird."

"Kas jādzird?" Kezs jautāja, ziņkārīgi pētīdams Ali.

"Apsēdies," Reivena uzstāja, liekot sēsties ari Ali un iekārtojoties tā, lai varētu ērti novērot meiteni. "Man šķiet, ka es atklāju veidu, kā iekļūt laboratorijā."

Kczs izbrīnā iepleta acis, taču Vraits savaldījās daudz ātrāk. Viņš nopietni raudzījās uz Ali, kas bija neveikli alsēdusics uz krēsla maliņas, tad pievērsās Reivenai.

"Vai viņa zina?"

"Ko cs zinu?" Ali iesaucās. Tagad, kad viņa vairs nebija vienatnē ar Reivenu, viņai atgriezās drosme, taču to saprata arī Reivcna. Vienā mirklī viņa atguva iniciatīvu.

"Es tikko gribēju viņai visu paskaidrot," Reivena teica Vraitam. Tad pašķielēja uz Ali. "Cik sen jau tu zini, ka esi Haks?"

"Es?" Ali sastinga, taču neko citu viņa arī nebija gaidījusi, tāpēc atbildēja godīgi, gluži kā nohipnotizēta. "Tikai kādu mēnesi." Viņa sastomījās. "Vai jūs mani nodosiet?"

"Nē," Vrails spēji izgrūda, izpelnīdamies pārmetošu Reivenas skatienu.

"Tu arī esi Haks, vai nc?" Ali vaicāja. "Tā biji lu, ko es toreiz satiku Tīklā."

"Jā, tā biju cs," Reivena atlaidās krēslā. "Un cs negribu tevi nodot, kaut gan viss, no kā es tevi brīdināju, ir patiesība. Man tev ir kāds piedāvājums, un tu darīsi prātīgi, ja to pieņemsi."

"Kāds piedāvājums?" Ali aizdomīgi vaicāja. Nezin kāpēc svešā meitene sāka viņai atgādināt Zirkardu; tāds pats skatiens bija ari Gcitsholas brālības vadonei, kad viņa bija nolēmusi kaut ko panākt par katru cenu.

"Tūlīt paskaidrošu," Vraits iejaucās. "Tas ir garš stāsts."

"Sāc vien," Ali piekrita.

"Mēs neesam gluži tic, kas izskatāmies," Vraits iesāka, un Ali jutās pārsteigta. Viņš mazliet pasmaidīja un turpināja: "Mēs ar Rcivcnu esam brālis un māsa. Mēs kopā ar Ķezu meklējam savu māsu, Reičelu…"

Vraitam skaidrojot, Ali pamazām atguvās. Tik savādu stāstu viņa nekad vēl nebija dzirdējusi — par bandītiem, valdības iestādēm, slepenām laboratorijām un operācijām. Tas līdzinājās holovīzijas seriālam, tomēr Ali licēja, ka tas ir iespējams. Visaizraujošākais Vraita stāstā bija tas, kā viņi ieguva informāciju. Ali apbrīnoja Rcivcnu, kas spēja pārvaldīt Tīklu, taču jaunākā meitene neko vairāk neatklāja, un viņas stingais skatiens liedza ko vaicāt. Taču Vraita paskaidrojumi un fakts, ka viņu negrasās nodot DDP, ļāva nomierināties. Taču, kad Vraits ķērās pie secinājumiem, viņas satraukums atgriezās.

"Jūs gribat mani izmantot kā ēsmu DDP?" viņa bija šokēta.

"Tā ir labākā iespēja atrast Reičelu," Vraits iesāka, taču Ali neļāva viņam pabeigt.

"Izbeidziet," viņa iesaucās, celdamās kājās. "Es to nedarīšu." Viņa papurināja galvu. "Piedod, Vrait. Es neticu, ka tava māsa vēl ir dzīva. DDP nogalina cilvēkus, un es negribu būt viņu vidū."

"Nesteidzies," Reivena nošņācās. "Tev nāksies to nožēlot."

"Vai lu man draudi?" Ali vaicāja, un Reivena pasmīnēja.

"Nē," Vraits mierīgi noteica. "Ja tu negribi mums palīdzēt, mēs tev to neuzspiedīsim. Taču, lūdzu, pārdomā to nopietni."

"Es nespēju," Ali atteica. "Piedodiet." Viņa pagriezās un neatskatoties devās laukā no dzīvokļa.

Vraits bažīgi nolūkojās, kā viņa aiziet, tomēr necentās viņu aizturēt. Kad durvis aizcirtās, Reivcna nikni ieņurdējās.

"Es varēju viņu piespiest to izdarīt," viņa teica.

"Viņa ir tikai bērns, Rciven," Vraits stingri atbildēja. "Es neļaušu tev manipulēt ar viņu. Tā ir mūsu problēma, nevis viņas." Kādu bridi šķita, ka viņš runās tālāk, taču viņš pārdomāja un atstāja istabu, neteicis nc vārda.

Reivena un Kczs saskatījās. Reivcna apjukusi nezināja, ko teikt, bet Kczam nekas nenāca prātā. Vraits bija centies godīgi pastāstīt Ali visu — pat pārāk godīgi, nosprieda Kezs. Viņš pat nebija piemirsis pastāstīt, kā Kezs piebiedrojās grupai, un paspējis ievērot līdzjūtību Ali acīs.

"Tc tev nu bija ideja," viņš iesaucās.

"Pirmkārt, tā bija tava ideja," Reivena atgādināja. "Es tikai piedāvāju kādu citu Haku."

"Vai pazīsti vēl kādu, ko mēs varētu izmantot?" Kezs vaicāja.

"Par ko lu mani uzskati?" Reivena sarāvās. "Par detektīvu biroju? Es gluži nejauši viņu atradu muļķojamies pa Tīklu." Viņa īdzīgi bungoja pirkstus pret krēsla atzveltni.

"Tev viņa diez ko nepatīk?" Kezs vaicāja.

"Viņa ir tieši tik stulba, cik izskatās," Reivena noteica. "Es šaubos, vai tu vēl satiksi kādu no viņas brālības." "Es nemaz negribu," Kezs nikni atcirta. Viņš dusmojās uz Vraitu, tāpat kā Reivena. "Tīsimies projām," viņš pēkšņi ieteicās. "Tava drošā leģenda tagad tik un tā izgāzusies."

"Tev taisnība," Reivcna piekrita. "Esmu vai slima no šīs ķēpas! Ja Vraitam nepatīk manas idejas, tā ir viņa problēma."

"Vai tu padosies?" Kczs vaicāja.

"Kāpēc nē?" Reivena nodrebinājās. "Jebko citu darīt būtu daudz interesantāk."

Kezs vilcinājās. Viņš dusmojās uz Vraitu, un Reivenas neapmierinātība par viņa rīcību pielipa ari viņam. Tomēr Kczs nespēja aizmirst, kāds izskatījās Vraits, kad domāja, ka viņa māsa ir mirusi. Tagad, iesaistījies meklējumos, Kczs negribēja tik viegli padoties. Reivena gaidīja, ko viņš teiks, un Kczs no visas sirds vēlējās, kaut varētu viņai piekrist un doties projām uz visām četrām debess pusēm, kaut arī viņš uz viņu vairs nepaļāvās. Viņš nespēja tā izdarīt.

"Es domāju, ka mums jāturas kopā ar Vraitu," zēns vilcinādamies tcica.

"Vraitam palīdzēt nav iespējams," Reivcna rūgti novilka. "Viņš ir apmāts ar godīgumu — ir tāda sērga."

"Domā, ka mēs spētu Ali piespiest palīdzēt?"

"Es varētu," viņa sarāvās. "Bet tam nav jēgas, ja Vraits iebilst pret visu, ko cs daru."

"Tad mēs varam viņu apiet," Kezs ieteicās.

"Jā?" Reivena ziņkārē gaidīja, un Kczs dziļi ievilka elpu un turpināja:

"Saki Ali, ka DDP jau atklājis viņu. Tad viņai atliks tikai mums piebiedroties. Ja viņa iekļūs laboratorijā, mēs spēsim atrast Reičelu un izglābsim viņas abas no turienes. Bez mums viņa tur paliktu uz mūžu."

"Līdz nāvei," Reivcna ierunājās. "Bet mums jābūt drošiem, ka viņu nosūta uz laboratoriju. Citādi no viņas nebūs nekāda labuma."

"Izklausījās, ka tu biji par to pārliecināta," Kezs atgādināja.

"Tā arī ir," Reivena teica. "Taču katrreiz pastāv zināms neveiksmes elements." Viņa bridi padomāja, tad izlēmīgi pamāja. "Mēs to izdarīsim. Taču vēlāk. Tam jānotiek nejauši."

"Kāpēc?" Kczs aizdomīgi palūkojās uz Reivenu, un viņa nopūtās.

"Par to viņai varētu pastāstīt vienīgi Vraits," Reivena paziņoja. "Redzēji, kā viņa uzvedās. Viņa tic viņam un ticēs, lai ko viņš teiktu."

"Tas nozīmē, ka tev vispirms jāpārliecina Vraits," Kczs šaubījās. Reivena paraustīja plecus.

"Pats par sevi saprotams," viņa atteica. "Mēs nevaram Ali stāstīt kaut ko tādu, lai viņš neuzzinātu. Taču, ja izdarām tā, ka Vraits notic, ka viņai draud briesmas, un pats visu izstāsta Ali, — tad viņa darīs, ko mēs liksim."

"Ja Vraits atklās, ka esam viņu apmuļķojuši…" Kezs ieteicās, taču Reivcna viņu pārtrauca:

"Ja viņš to atklās, būs par vēlu iebilst," viņa paziņoja. "Vraits grib iekļūt tai laboratorijā daudz vairāk nekā mēs. Tas ir veids, kā to paveikt."

Kad Reivcna ieteica izvākties no Belgrāvijas kompleksa gadījumam, ja Ali paziņotu drošībniekiem, Vrails neiebilda. Viņš bija pretojies, kad viņi te ievācās, un, lai gan neticēja, ka Ali varētu paziņot drošībniekiem, tomēr izvēlējās mazāk bīstamo ccļu. Nākamajā rītā, aizvadījuši kompleksā mazāk nekā nedēļu, Elizabete Bleķa un viņas brālēns Kesters nozuda. Dzīvokļu kompānijai viņi paziņoja, ka nevēlas pagarināt īres līgumu, transporta firma tika nolīgta, lai aizvestu un pārdotu mēbeles, bet kredītus vajadzēja pārskaitīt uz kādu Amerikas banku, viņu flaiters atgriezās īres firmā, bet Nimbus Aviolīnijās ikviens pēddzinis varētu noskaidrot, ka viņi ir devušies uz Sanfrancisko ar rīta reisu pulksten deviņos, un kopā ar viņiem ir aizbraucis ari misters Raiens Donehjū.

Patiesībā Vraits, Reivena un Kezs nebija tikuši tālāk par Stratosa viesnīcu, kur ar citiem vārdiem iemitinājās atsevišķos numuros. Viesnīcu izvēlējās Reivena, viņa bija paņēmusi līdzi ari savu kompaktdisku kolekciju, tā bija sakravāta trijos statīvos un iekrauta skimmeri, kas tagad bija flaitera vietā. Tas bija neparasti, jo citkārt viņa sevi ar liekām nastām neapgrūtināja. Šoreiz līdzi bija ari Vraita un Kcza sagādātās ierīces.

Tā bija vienkārša elektronika, kuru varēja gluži likumīgi iegādāties ikvienā veikalā, pavisam neparasts gan bija veids, kā tos pielietoja Reivcna. Viņa bija piekritusi piedalīties Rcičclas meklējumos ari bez Ali palīdzības un tagad veica nepieciešamos priekšdarbus. Vraits ļāva viņai uzlabot savu lāzcrpisloli un pat nejautāja, ko viņa iesāks ar pārējo kravu. Viņš uzskatīja, ka viņam ir paveicies izvairīties no Reivenas dusmām, kad neizdevās Ali izmantot kā ēsmu. Kczs bija jau vairāk vai mazāk salabis ar Rcivcnu, un jau pirmajā dienā viesnīcā viņa izskaidroja viņam lielāko daļu šī elektroniskā jucekļa.

"Visvairāk šeit ir ierīču, kas paredzētas iekļūšanai laboratorijā," Reivcna skaidroja. "Ja atradīšu viņu operatīvo centru, varēšu to pārņemt savā varā bez fiziska spēka. Taču, lai tur iekļūtu, jāapmāna apsardze un signalizācija, tāpēc bez rokdarbiem neiztikt. Man ir nepieciešami dažādi instrumenti."

"Tu tos pali pagatavosi?" Kczs vaicāja.

"Es jau tcicu, ka manas spējas nav saistītas tikai ar datoriem," Reivena atgādināja. "Kā tu domā, kurš pagatavoja Vraita rāciju?" Tad Kczs uzzināja par rāciju vairāk nekā spēja aptvert un saprata, kāpēc Reivena izvēlējās šo ierīci kā piemēru. Kabeļu spageti mudžekļa vidū uz garā viesnīcas istabas ēdamgalda bija daudz smalkāka elektronika, kādu veikalos nevarēja atrast. Reivcna to izvilka no mugursomas, ko Kezs bija ievērojis, kad pirmoreiz satika viņu. Tad viņa pagatavoja līdzīgu rāciju kā Vraitam, vienīgi šo nevajadzēja implantēt. Tā atgādināja nelielu, plakanu auskaru, ko būtu grūti ievērot, jo sevišķi, ja to nēsā septiņpadsmit gadus veca meitene. Reivena pat pagatavoja tādu pašu plāksnīti otrai ausij, tikai bez raidītāja. Taču ar pirmo plāksnīti varētu lepoties ikviens elektroniķis. Nieka piecos milimetros bija iestrādāts raidītājs, uztvērējs, signālbāka un privātais sensors. Ja Kcza plāns īstenosies un Ali iekļūs laboratorijā, Reivcna ik mirkli spēs noteikt viņas atrašanās vietai.

Bobs Tarcls bija pārsteigts par jaunās palīdzes pēkšņo pazušanu. Taču Elizabete bija atstājusi viņa holokomā ziņu, kurā atvainojās, ka AdAslra pēkšņi izsauc viņu atpakaļ uz Ameriku, tāpēc viņš īpaši neuztraucās. Visi mēdiji runāja par viņa jauno kanālu, un akcionāri paredzēja satriecošus panākumus.

Viņa meita gan bija satraukusies. Ali vēroja rīta ziņas, kur viņas tēvs runāja pirmdienas Populiksā, vienā no saviem kanāliem. Galvenā vēsts bija CullRock atklāšana un tas, ka viņas tēvs var palepoties ar jauna kanāla iegūšanu savā īpašumā. Taču viņa nespēja koncentrēties. Viņas domas šaudījās no gangsteru aizbraukšanas uz to, ko tā varētu nozīmēt, un viņa tik tikko samanīja ekrānu, līdz kāds neliels teikums sižeta beigās piesaistīja viņas uzmanību.

"Kamēr CullRock kanāls sasniedzis milzīgus panākumus, paši muzikālās sensācijas pirmatklājēji jau bankrotējuši. AdAstra

vairs nav atrodama ne datu bāzēs, nedz atbild uz tālruņa zva-

7 >

niem." Kādu mirkli diktores balss likās īgna un izbrīnīta, taču tad kļuva pieklājīgi vēsa. "Kanāls atteica Populiksam sniegt kaut mazāko informāciju un ir atsaucis uz Ameriku savu konsultanti Elizabeti Bleķu, kas nesen vēl palīdzēja uzsākt CultRock darbību." Atskanēja rāma reportiera balss, bet ekrānā varēja vērot, kā slavenības ierodas uz ballīti Boba Tarela dzīvoklī, un Ali nomierinājās.

Par spīti gludajam stāstam, oficiālās ziņas viņai likās aizdomīgas. Viņa zināja, ka Reivena patiesībā nav Elizabete Bleķa, tāpēc neticēja ari AdAstras esamībai. Šķila, ka īsts kanāls nespētu tik viegli pazust. Acīmredzot gangsteri noslēpa pēdas. Ali tas derēja. Viņa negribēja saistīties ar viņiem, un — jo tālāk viņi bija, jo labāk. Vēl mazāk viņa vēlējās ziņot drošībniekiem — ne tikai tāpēc, ka baidījās no liekas iztaujāšanas, bet ari tāpēc, ka nezināja neko īpašu, ko varētu paziņot. Tas nozīmētu iet pie drošībniekiem un stāstīt par kādu ārkārtīgi blondu gangsteri Vraitu un viņa māsu, kas ir bīstams Haks vārdā Reivcna, — smieklīgi! Ali neizpauda savus nodomus. Vienīgi nākamajā dienā skolā bija grūti atkauties no brālības draudzeņu jautājumiem.

Klausoties draudzeņu čalošanā, Ali saprata Reivenu, kas ienīda visus šos bagātniekus, lai gan pali bija tāda. Viņas tikšanās ar gangsteru Haku bija viņu ietekmējusi daudz vairāk nekā sākumā šķita, tā attālināja viņu no Gcitsholas audzēkņiem un brālības. Stāvot viņu vidū, Ali jutās tik tāla, it kā DDP jau būtu viņu notvērusi un vestu projām. Reivenas pārliecība, ka viņu var notvert, bija pārņēmusi Ali. Viņa vairs nespēja sev iestāstīt, ka ir drošībā. Reivcna noīrēja dzīvokli — tas nozīmēja, ka gangsteri bez pūlēm var tikt cauri stingrajai apsardzei un ielauzties Londonas augstākajā sabiedrībā. Nekas vairs nelikās normāli.

Ari Kezs nejutās labi. Viņš bija ieteicis nodot Ali, lai palīdzētu Vraitam. Viņš gribēja palīdzēt, lai atrastu Vraita māsu, un zēns nebija aizmirsis ari to, ka Vraits apsolīja parūpēties par viņu. Rcivcnai tas nekad nebūtu ienācis prātā. Taču par spīti vēlmei palīdzēt viņš jutās tā, it kā būtu noslēdzis līgumu ar pašu nelabo.

Lai nedomātu par to, cik nelietīgi izrīkojies, Kezs centās kļūt noderīgs. Pamazām viņš apguva elektronikas pamatus, kaut ari Reivena nebija īpaši pacietīga skolotāja. Salīdzinājumā ar Reivenas tehnoloģisko talantu un pieredzi viņš bija īsts zaļknābis. Taču vismaz kaut ko viņš darīja, un šī neatlaidība izpelnījās Reivenas atsaucību, viņa vairs neuzsprāga dusmās, kad viņš pieļāva kādu kļūdu. Galvenokārt viņš gatavoja sprāgstvielu lādiņus, ar kuru palīdzību Reivcna cerēja izlauzt ccļu līdz laboratorijai. Tās bija vienkāršas iekārtas, tomēr Reivena ļoti uzmanīgi pārbaudīja katru detonatoru. Vraits iegādājās no Grāfienes daudz nāvīgākus ieročus un bija iesācis sarunas par dažu kaujinieku īri, kas spētu nosegt viņu uzbrukumu laboratorijai. Operācija tika gatavota ļoti nopietni. Kczs šaubījās, vai viss izdosies tā, kā plānoja Vraits. Taču zēns ccrčja, ka ar papildus līdzekļiem, kurus bija izgudrojis kopā ar Reivenu, iecerētais sekmēsies.

Kezs uztraucās vienīgi par to, ko teiks Vraits, ja atklās Reivenas un viņa viltību. Viņš pietiekami labi pazina gangstera vērīgumu un zināja, ka agri vai vēlu viņš atklās, ka Ali ir piemānīta. Tad atlika tikai ccrēt, ka būs par vēlu kaut ko mainīt. Citādi viņa godīgums liktu brīdināt meiteni, un operācija izgāztos. Kczs zināja, ka Reivena neuzņemtos bezcerīgu darbu, un viņš pats — ari nē.

neierastas rūpes

Pašam sev par pārsteigumu Vraits sāka interesēties par politiku. Viņu satrauca Haku iznīcināšana, viņš nekad nebija domājis par tās netaisnīgumu, bet nu Reičela tādēļ varēja nonākt

briesmās. Par Reivenu viņš tā neuztraucās. Šķita, ka vina

> > ' i

vienmēr pratīs sevi aizstāvēt, un Dcnvcras graustos neviens īpaši neuztraucās par taisnīgumu. Vienīgi Kali bandas goda kodekss bija tas, ko Vraits bija ievērojis, un tagad nācās to atkal atcerēties.

Cilvēki ar Haku gēnu bija gluži likumīgu zinātnisku uzlabojumu rezultāts. Tomēr jau divsimtpiccdcsmit gadus viņus centās iznīcināt tās pašas valdības, kas viņus radīja, jo viņi varēja būt bīstami datorizētajai sabiedribai. Vrails bija aprēķinājis — ja DDP iznīcinātu tikai vienu Haku dienā, pašlaik jau būtu nogalināti vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku, bet Reivena uzskatīja, ka skaitlis ir daudz lielāks. Tomēr ārēji šķila, ka viņu tas īpaši neuztrauca. Reivena nekad nebija sevišķi interesējusies par citiem Hakiem, viņa bija pārāk nodarbināta ar savu drošību, lai neliktos par tiem ne zinis. Tad jau Vraits bija satraucies vairāk, prātodams, kā gan varēja pieņemt tādus likumus, kas attaisnoja šo slaktiņu.

Ja Hakiem būtu ļāvuši dzīvot, Rcivenai jau kopš bērna kājas nevajadzētu baidīties par savu dzīvību; viņa būtu kļuvusi par pavisam citu cilvēku — bez maniakāli depresīvā garastāvokļa uzliesmojumiem, bez šī sloga, kas pārvērta viņas dzīvi par elli. Ali tad nevajadzētu baidīties par iespēju zaudēt dzīvību vēl pirms pilngadības. Reičela nebūtu desmit gadu vecumā aizvesta uz doktora Kaldena eksperimentiem.

Jo vairāk Vraits prātoja par Haku aizliegšanu, jo vairāk pārliecinājās, ka likums par viņu likvidāciju ir necilvēcīgs noziegums. Tomēr viņam neizdevās par to pārliecināt arī Reivenu un Kczu.

"Nav vērts lauzīt par to galvu," Reivcna garlaikoti atteica. "Gandrīz visu dzīvi man nācās tikt ar to galā. Tur neko nevar mainīt."

"Vai mazums nelaimju," Kezs norūca. "Es dzīvoju uz ielas tajā pašā vecumā, kad Reivcna cīnījās par dzīvību. Bandīti pārņēma Londonas apakšējos līmeņus. Daudzus nožmiedza tikai par to, ka viņi nejauši gadījās nepareizajā laikā un vietā. Mazus bērnus izvaroja un nogalināja." Viņš paraustīja plecus. "Tur neko nevar darīt. Tā notiek."

"Bet tā nedrīkstētu būt," Vraits neatlaidās, jo viņam šķita, ka Kcza atbildē vismaz jaušamas rūpes pretstatā Reivenai, kas bez kavēšanās pagrieza muguru un atkal iegrima vados un serveros. "Tas ir nelikumīgi. Haku slepkavības atbalsta valdības visā pasaulē. No DDP nekur nav glābiņa."

"Ja vien tu neesi izcils," Reivena aizrādīja.

"Cik tad ir to izcilo?" Vraits uzstāja. "Tu pietiekami ātri atklāji, ko spēj, un tu varēji to apgūt un izmantot. Daudzi uzzināja par savām spējām tikai nāves kamerās."

"Bet valdība secināja, ka brivībā viņi būtu bīstami," Kezs atgādināja. "Reivcna izšaujas cauri serveriem kā nazis caur sviestu. Un ja nu ar to nodarbotos kāds tūkstotis ļaužu?"

"Tad valdība varētu izveidot daudz labākas datorsistēmas," Vraits iedomājās. "Reivena, vai tu spētu izveidot datoru, kurā pati ncticc iekšā?"

"Grūts jautājums," viņa domīgi noteica. "Es teiktu, ka doktora Kaldena laboratorijā ir viena no labākajām sistēmām. Taču, ja es ieņemtu to ēku, ari ar viņa datoriem būtu cauri. Varbūt tikai paietu mazliet vairāk laika."

"Tad kāpēc valdība neizmanto Hakus, bet nogalina tos?" Vraits nesaprata. Kezam bija gatava atbilde.

"Jo tad tādiem cilvēkiem kā Reivenai piederētu milzīga vara," viņš teica. "Viņa varētu darīt ar Tīklu, ko vien vēlētos."

"Daudzi cilvēki labāk vēlas ievērot likumu, nevis to pārkāpt," Vraits nopietni sprieda. "Kāpēc lai Haki ar kaut ko atšķirtos?"

"Nezinu, vai tas izdotos," Kczs iebilda un pievērsās vadu murskulim. Vraits pieklusa. Viņš saprata, par ko domā Kczs. Ja vēl kāds līdzinātos Rcivenai, tas nekad nebūtu ar mieru ievērot noteikumus, kurus kāds cits uzspiež ar varu.

Viņi dzīvoja viesnīcā jau otro dienu, kad Reivcna atkal devās Tīklā. Viņa tcica Vraitam, ka informācijas vēl aizvien ir par maz, ka viņa pēdējo reizi DDP datu bāzē mēģinās atrast vēl kaut ko. Lai gan viņas apņēmība likās pietiekami cicša, Kczs pēkšņi jutās satraukts. Bija pienācis izšķirošs brīdis. Viņš vēroja, kā Reivena nozūd savā istabā — viņa vēl aizvien nevēlējās, lai kāds vēro viņas darbošanos. Vraits pavaicāja, cik daudz sprāgstvielu būs grupas rīcībā, un zēns automātiski nosauca Reivenas noteikto skaitli. Likās, pagāja gandrīz mūžība, līdz meitene atgriezās no istabas, kaut gan bija pagājušas tikai minūtes piecpadsmit.

Kad viņa pēkšņi atgriezās viesnīcas centrālajā telpā, viņas acis mirdzēja aizrautībā.

"Viņi ir nonākuši uz pēdām," viņa paziņoja.

"Kas?" Vraits pacēla galvu, bet Kczam aizrāvās elpa.

"DDP," Reivcna pastāstīja. "Viņi atklājuši Ali. Viņiem ir fails par Ali kā aizdomās turamo Haku."

"Vai tu to nevari izdzēst?" Vraits aši ievaicājās, un Kezs pārmeta sev, ka tas nav ienācis prātā ari viņam. Taču Reivena nelikās zinis par šo jautājumu.

"Tas neko nelīdzēs," viņa tcica. "Droši vien ir arī kādi pieraksti un papīri. Ja fails pazudīs no datu bāzes, viņu aizdomas apstiprināsies, un viņi noteikti nolems viņu iznīcināt."

Vraits brīdi domāja, viņš izskatījās satraukts. Beidzot viņš paziņoja lēmumu.

"Mums viņa jābrīdina," viņš piedāvāja.

"Un jālūdz, lai viņa mums palīdz," Kezs ieteica — galu galā, Vraits justos pārsteigts, ja neviens to neteiktu. "Viņai vairs nav citas izejas."

"Kczam taisnība," Reivcna piekrita. "Mēs esam vienīgie, kas var viņu atbrīvot no DDP tvēriena, bet viņa ir arī mūsu vienīgā iespēja dabūt laukā Reičelu."

"Es piekrītu," Vraits pamāja. "Vai vari ar viņu sazināties, Rciven?"

"Es?" viņa saviebās. "Ali man neticēs. Viņa domās, ka vēlos viņu piespiest to darīt. Labāk būs, ja runāsi lu, Vrait."

"Labi," viņš piekrita. "Taču mums nevajadzētu tikties ar Ali šeit, Bclgrāvijā. Vai ir padomā kāda vieta, kur varētu ar viņu aprunāties?"

"Mēs varam piebraukt ar skimmeri," Reivena teica.

"Taču ne dzīvokļu rajonā," Vraits piebilda. "Pārāk bīstami."

"Varbūt Arkādē?" Kezs ierosināja. "Tur klaiņo visraibākais dīkdieņu bars, kādu vien esmu redzējis. Neviens neievēros, kā viņa iekāpj mūsu skimmeri."

"Pie muzeja?" Reivena sarauca pieri. "Tu sāc strādāt ar galvu, Kez!"

"Labi, pie muzeja būs labi," Vraits piekrita. "Rciven, paziņo Ali, ka mēs gribam viņu satikt šovakar astoņos."

Vakarpusē skimmeris piestāja pie apgaismes staba netālu no muzeja. Pilsētu ieskāva tumsa, ziemas krēsla iestājās jau agri, un visos Londonas līmeņos jau bija ieslēgta gaisma. Lejā, bandītu pasaulē, vakars bija bīstams laiks, taču Arkāde tika labi apsargāta, lai aizstāvētu cienījamās Belgrāvijas ģimenes.

Ali stāvēja uz tilta ietves netālu no atpūtas kompleksa un gaidīja viņus. Reivena vadītāja krēslā apturēja skimmeri. Kā vienmēr, viņai bija melns tērps, bet biezie, zīdainie mati beidzot bija saglausti un aizmugurē saņemti kopā gluži kā lietišķai sievietei. Kezs sēdēja blakus, Vrails gaidīja Ali aizmugurējā sēdeklī. Kad Ali tuvojās, Reivena atslēdza drošības sistēmu, un Vraits atvēra durvis. Ali iekāpa, aši aizvērdama durvis, lai neviens viņu neievērotu, un Reivena atgriezās satiksmes straumē, bet Vraits sāka runāt.

"Paldies, ka piekriti ar mums satikties," viņš iesāka.

"Es neesmu pārdomājusi," Ali atteica. "Un nemēģiniet mani piespiest." Reivena sarauca degunu un atskatījās uz meiteni, skimmera vadību nezaudējot. Lūkojoties caur biezajām matu cirtām, vina klusu noteica:

"Vai nevēlies mazliet paceļot pa apakšlīmeņiem, Ali? Vai tev šodien ir veiksmīga diena?"

Kczs iespurdzās, bet Vraits nepatikā saviebās.

"Paliec šajā līmenī," viņš asi uzsauca Rcivcnai. "Spēlēties nav laika."

Meitene salēcās un pievērsās stūrei, aizvainoti saskatīdamās ar Ķezu, kurš smīkņāja par Ali nedrošību. Vraits nelikās par viņiem nc zinis.

"Ali," viņš tcica. "Baidos, ka man ir sliktas ziņas."

"Kas noticis?" Ali satrūkās. "Vai kas noticis ar jūsu māsu?"

"Nē," Vraits nogrozīja galvu. "Tas attiecas uz tevi. Šķiet, DDP ir radušās aizdomas, ka tu esi Haks."

"Tu droši zini?" Ali kļuva bāla. "Kā lu to zini? Vai vini mani

» >

arestēs?" Viņas balss aizlūza, bet skatiens pievērsās Vraitam izmisīgā cerībā, ka noticis pārpratums. Kezs centās vienaldzīgi raudzīties laukā pa logu, lai neredzētu Vraitu un Ali. Bet Reivenas lūpās iegūlās rāms smaids.

"Varbūt esi pārdomājusi?" viņa klusi ieteicās. Kczs sastinga, kad Reivenas tumšās acis pārskrēja viņam, pirms viņa pagriezās, lai atskatītos uz Ali. "Es domāju — par pievienošanos mums," viņa paskaidroja.

"Mēs negribam tevi piespiest," Vraits piebilda. "Taču varbūt tu gribi visu pārdomāt."

"Izskatās, ka man nemaz nav izvēles, vai ne?" Ali stīvi raudzījās vienā punktā. Tas, ka Vraits necentās viņu iebiedēt, lika viņam uzticēties. Viņas acis neviļus piemiedzās, kad uz viņu palūkojās Reivena. Jaunākā meitene šķietami nemaz nerūpējās par skimmera vadīšanu, tomēr tas vienmērīgi iekļāvās pilsētas satiksmē. "Kā lai es zinu, ka jūs negribat mani apmuļķot un izmantot, lai atbrīvotu savu māsu?"

"To tu nevari zināt," Reivcna izteiksmīgi novilka. Taču Vraits viņu pārtrauca.

"Tu vari uzticēties man," viņš tcica. "Es apsolu, ja lu mums palīdzēsi, mēs paglābsim ievi no DDP un palīdzēsim tev uzsākt jaunu dzīvi."

Ali kļuva vēl bālāka, ja vien tas vispār bija iespējams. Pēkšņi viņa apjauta, kas patiesībā notiek. Ja viņu notvers DDP, pat ja Vraits viņu pēc tam izglābs, viņa nekad ncatgūs savu līdzšinējo dzīvi. Bclgrāvija būs pirmā vieta, kur drošībnieki viņu meklēs, lai kā lēlis ccnslos viņu paslēpt. Un klusībā Ali nespēja noticēt, ka Bobs Tarcls būtu ar mieru apdraudēt savu mediju impēriju, pat savas meitas dēļ nē. Bez bandītu atbalsta viņai nebūs, kurp iet. Viņas māte bija mirusi jau sen, vairāk radinieku viņai nebija. Bet uz draugiem nebija ko ccrēt, ja nemāktu izmisums, Ali smietos par šādu cerību. Ketlīna bija vislabākā no visiem, taču pat viņa neizturētu sabiedrības spiedienu un nekad neatzītu, ka viņas draudzene ir Haks. Ali apvija rokas sev ap pleciem, lai sasildītos. Bet viņa neatļāvās ieslīgi vājumā. Reivcna atkal pievērsās skimmera vadības pultij, bet Ali juta, ka viņa ir pašapmierināti priecīga. Dziļi ievilkusi elpu, meitene palūkojās uz Vraitu.

"Labi," viņa tcica. "Es jums piebiedrošos."

Tēvs vēl bija ļoti aizņemts jaunajā kanālā, un Ali izdevās nepamanītai izvairīties no skolas. Dažas dienas viņa agri aizgāja no mājām, pirms Zirkarda un Ketlīna iebrauca viņai pakaļ, bet atgriezās vēlu vakarā. Piektdienā, pēc sarunas ar gangsteriem Arkādē, Ali piezvanīja Zirkardai un tcica, ka ir saslimusi un nevar iet uz skolu. Centīgi iztaujājusi Ali, Zirkarda pārliecinājās, ka draudzene tiešām saslimusi, un apmierināta atslēdza holokomā līniju. Ali piezvanīja un izsauca fiaiteru, lai atstātu Bclgrāviju.

Pēc pusstundas viņa ieradās dzīvoklī, ko komanda īrēja viesnīcā Slratoss, jo tagad, kad viņa bija piekritusi palīdzēt, Vraits acīmredzot bija nolēmis, ka nav nozīmes slēpt savu atrašanās vielu. Viņi tikko beidza brokastot, Vraits novāca galdu, lai atbrīvotu vietu rasējumiem, bet Reivena vēl malkoja kafiju.

Kad Ali piesēdās pie viņu galda, Vraits pievilka krēslu tuvāk, un, pārliecinājies, ka visi uzmanīgi klausās, iesāka:

"Šie ir vienīgie mūsu rīcībā esošie plāni, kur, kā mēs domājam, laboratorijā ir ieslēgta Reičela," viņš pastāstīja. "Cerams, ka viņi būs pietiekami prātīgi un ielaidīs mūs ēkā, citādi nāksies spridzināt. Mums nebūs daudz laika pārmeklēt laboratoriju, un tagad tā, iespējams, ir ari pārbūvēta."

"Taču tad ierodies tu," Kezs tcica un nosarka, kad viņa ieskatījās viņam tieši acīs. Vraits nemanīja saspringumu vai arī nelikās par to zinis.

"Mēs domājam, ka tu kā jauns, nepieredzējis Haks nonāksi laboratorijā," viņš turpināja.

"Es saprotu," Ali nojauta, kurš izdomājis šo atziņu, taču centās neskatīties uz Reivenu. "Bet ja nu mani nogādā uz nāves kameru?" viņa jautāja.

"DDP jāiegūst oficiāla atļauja pirms katra nāvessoda," Vraits pastāstīja. "Tevi vispirms nogādās sardzes teritorijā un nokārtos nepieciešamos papīrus. Ja tā notiks, mēs pārtrauksim operāciju un izglābsim tevi."

"Kā?" Ali vaicāja.

"Mēs pārtversim transportu pa ceļam no sardzes telpām uz nāves kamerām," Kezs pastāstīja. "Reivena ar to tiks galā, nekādu problēmu." Viņš palūkojās uz Haku, bet Reivena mierīgi dzēra kafiju, un Ali pēkšņi apjauta kādu patiesību. Viņa gandrīz vai iesmējās. Taču Reivena pacēla skatienu, un Ali neuzdrošinājās smieties.

"Visticamāk, ka tevi aizvedīs uz laboratoriju," Vraits ierunājās. "Kad tu tur nokļūsi, varēsi sameklēt Reičelu. Es parādīšu holo- attēlu, lai tu zinātu, kā viņa izskatās."

"Ja nu mani piesien pie gultas?" Ali vaicāja.

"Cik zināms, tu drīkstēsi pārvietoties," Vraits atbildēja. "Taču, ja notiks kaut kas neparedzēts, tu varēsi mums paziņot." Viņš nogaidoši paraudzījās uz Reivenu, kas beidzot ierunājās.

"Tev būs savs raidītājs," viņa paskaidroja Ali, pastiepdama plaukstu ar nelielu priekšmetu uz tās. "To pagatavot nemaz nebija viegli, tāpēc neniekojies ar to, labi?" Viņas balss nebija draudzīga, un Ali neuzdrīkstējās runāt, tikai pamāja ar galvu. "Vraitam reiz vcica operāciju, lai implantētu tādu pašu raidītāju," Reivcna turpināja. "Es varu ar viņu sazināties ar vai bez Tīkla palīdzības."

"Kā?" Ali izbrīnīta jautāja, pārsteigums bija lielāks par bailēm no Reivenas.

"Kāda tam nozīme?" Reivena izsmējīgi noteica. "Tu to nespētu."

"Tu esi pārliecināta?" Vraits metās palīgā. "Būtu vieglāk, ja ari Ali spētu ar mums sazināties."

"Pats par sevi saprotams," Reivena atzina. "Tavu raidītāju es iedevu tev tikai tad, kad mēs devāmies uz Eiropu, atceries? Pat gadu pirms tam es nespētu tādu pagatavot, kur nu vēl lietot. Ja Ali to spētu, viņu tūlīt nosūtītu uz nāves kameru."

"Bet vai viņa spētu?" Kczs vaicāja.

"Hipotētiski?" Vraits vēlējās zināt, un Reivcna nopūtās.

"Ja visi Haki var izmantot savu enerģiju, lai uzlabotu spējas, tad jā," viņa piekrita. "Taču pastāv dažādi spēju līmeņi, un ir ļoti iespējams, ka man vienkārši ir vairāk spēju nekā Ali." Viņa nelikās zinis par otras meitenes neapmierināto sejas izteiksmi un turpināja: "Gribētos uzzināt, kādi secinājumi par Hakiem radušies doktoram Kaldcnam. To varētu viegli uzzināt, ja mēs iekļūtu laboratorijas galvenajā datu bāzē."

"To mēs ari izdarīsim," Vraits paskaidroja Ali. "Kad tu atradīsi Reičelu, mēs ielauzīsimies iekšā. Reivena atradīs laboratorijas vadības centru un iekļūs viņu datorsistēmā. Mēs pārņemsim viņu drošības iekārtas un spēsim aizlaisties bez īpašām pūlēm."

"Vai gribat, lai cs atrodu arī vadības centru?" Ali apjautājās, cenšoties būt tikpat lietišķa kā Vraits.

"Tev tas neizdosies," Reivcna īsi noteica.

"Nav vajadzības," Vraits mierīgi sacīja. "Ar pirmo datoru pietiks, lai Reivcna spētu sameklēt visus pārējos." Viņš brīdi vilcinājās, tad piebilda: "Man šķiet, ka Rcivcnai ir taisnība. Tu būsi ieslodzītā, Ali. Nedomāju, ka viņi rādīs tev vadības centru."

Kad Vraits bija pietiekami izskaidrojis plānu, Ali jutās nokausēta. Tomēr jaunais vīrietis izrādījās mērķtiecīgs un talantīgs plānotājs, un viņa atguva pārliecību par veiksmi. Viņa pat spēja iedomāties, ka viss noliks, kā nākas. Viņa atradīs Reičelu, lad nāks Vraits un ielauzīsies laboratorijā un izglābs viņas abas. Viņa tikai nesaprata, kam jānoliek pēc tam, taču neļāvās izsamist.

Pašai par pārsteigumu nācās atzīt, ka viņai patīk spocīgais Vraits. Par spīli dīvaini blondajiem matiem viņš bija pievilcīgs un runāja ar tādu pārliecību, kāda piederas līderim. Ali centās neņemt vērā faktu, ka tās īpašības, kuras viņa dievināja Vraitā, Reivenai piemita divkārši. Viņa bija tikpat pievilcīga — to viņa pierādīja Ali tēva ballītē, lai gan tērpās kā algotņu kareivis, — un viņa bija vispašpārliecinātākais cilvēks, ko Ali jebkad bija salikusi.

Reivenas augstprātība vēl pieauga, kad viņa paziņoja, ka DDP pieļāvuši kļūdu, aizturot Reičelu, jo meitene nemaz neesot Haks. Ali nesaprata, kāda tam nozīme, ja reiz Reičela ir aizturēta, taču Reivcna uzskatīja, ka šī kļūda ir īpašs izaicinājums viņai.

"Esmu gatava saderēt, ka vairāk nekā puse noslaktēto cilvēku nebija Haki," viņa uzstāja. "Tikai nelaimīgi cilvēki, uz kuriem kritušas aizdomas un kuri nogalināti bailēs, ka aizdomas varētu būt pamatotas."

"Valdība to nebūtu pieļāvusi," Ali stingri noteica, saņemot visu dūšu, lai spētu strīdēties ar Rcivcnu. "DDP jādabū atļauja par katru personu, ko viņi… pārvieto."

"Pārvieto?" Vraits pārvaicāja. "Ļoti atbilstošs vārds, vai nc?"

"Tas ir likumīgi," Ali aizstāvējās. "To nevar noliegt."

"Tu laikam domā, ka valdības nekad nekļūdās," Kezs iejaucās. "Drošībniekiem vienmēr paticis vispirms šaut, tikai tad uzdot jautājumus — kāpēc lai DDP atšķirtos?"

"Graustos tas ir citādi," Ali saniknojās. "Te, augšpusē, drošībnieki nemaz nav lādi."

"Un tu esi viena no mierīgajiem iedzīvotājiem, ja?" Kczs iesaucās. "Izbeidz," Vraits brīdinoši paraudzījās uz zēnu, bet Reivcna pēkšņi piekrita:

"Šeit, augšā, nenotiek tik daudz noziegumu, nav tik daudz vardarbības, tomēr ikvienu var apvainot, ka viņš ir Haks. Daudzi no tiem, kurus arestē DDP, nākuši no augšējiem līmeņiem. Visticamāk tāpēc, ka graustu cilvēkiem pietiek prāta slēpties."

"Tāpēc viņi notvēra Reičelu," Vraits piebilda. "Man nevajadzēja pieļaut to adoptēšanu."

"Izbeidz, Vrait," Reivena viņu pārtrauca. "Tu diez vai spētu parūpēties par piecus gadus vecu bērnu. Ko tu iesāktu, izlauztos cauri visai Denverai ar meitenīti pikpaunā?"

"Tu nebiji kopā ar mūsu bandu," Vraits asi noteica.

"Es pati biju maza, Vrait," Reivena iesaucās, brāļa piezīme viņu aizskāra tik stipri, ka viņa pat piemirsa dusmoties. "Kas man atlika? Nodzīvoju gadu pagrabā, līdz piespiedu cilvēkus uztvert mani kā nopietnu hakeru." Atceroties, kādā barā bija atradusies, viņa pievērsās Ali. "Tu drīksti viebties, ieraugot Ķezu, jo tev nekad nav nācies dzīvot uz ielas. Taču, ja mēs tur nebūtu padzīvojuši, tev nebūtu nc mazāko izredžu izglābties no DDR"

"Jums vienkārši paveicās," Ali izgrūda.

"Tā nebija veiksme," Vraits tcica. "Un Rcivcnai ir taisnība. Ali nenācās cīnīties par dzīvību," viņš piebilda. "Dažkārt cs šaubos, vai spēšu tev to izskaidrot."

"Vrails laikam grib izveidot Haku atbalsta grupu," Reivena iesmējās, it kā uzrunājot Ali, it kā nevienu. "Taču patiesībā tie, kas spēj paglābties no DDP, negrib sevi pazudināt kopā ar tādiem, kas to nespēj."

"Kāpēc tad tu palīdzi Reičclai?" Ali jautāja, uztvērusi pēdējo piezīmi personiski. "Vai tu par viņu uztraucies vai vienkārši domā, ka DDP ir kļūdījušies, un tev ļoti gribas uzzināt, kāpēc viņi noturēja Reičelu par Haku?"

Vraits un Kczs saskatījās — šķiet, Ali bija pateikusi arī viņu domas. Taču Reivcna izlikās nemanām viņu aizdomas.

"Man tev nav nekas jāskaidro," viņa vēsi noteica. "Varbūt labāk padomā par to, ka cs taisos tev glābt dzīvību!"

Kczs atviegloti nopūtās, kad Ali pēcpusdienā devās projām. Beidzot viņa vairs neskatījās uz zēnu tā, it kā viņš būtu viņas zupā iekritis tarakāns. Šķiet, kāda no Reivenas piebildēm par lutckles dzīvi bija sasniegusi mērķi. Tomēr viņš jutās neveikli, turklāt tas bija viņš, kurš ieteica Rcivcnai samelot par DDP aizdomām.

Ali un Vraits nolicēja šiem meliem, taču Rcivcnu vainas apziņa nemocīja, jo viņa bija panākusi savu. Jautri jokojoties, viņa bija pasniegusi Ali raidītāju, tikai piebilda, lai meitene to nekad nenoņem. Ali ārprātīgi baidījās no DDP, tāpēc par spīti nepatikai paklausīja Reivenai. Savukārt Kezs zināja, ka pašlaik nav īpašas vajadzības pēc raidītāja, tāpēc nosprieda, ka Reivcna tikai izmanto iespēju pavērot Ali un pārliecināties, ka viņa negrasās nodot grupu.

Līdzko Vraits iegrima ziņu raidījumā, jo, uzskatīdams, ka Haku iznīcināšanas likumi nav pareizi, bija sācis interesēties par politiku, Kezs uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca visvairāk.

"Rciven, kā mēs panāksim, lai DDP ved Ali uz to laboratoriju?" viņš nočukstēja. "Viņi taču pat nenojauš, ka viņa ir Haks?"

"Es papildināšu viņu datus, un viņiem radīsies aizdomas," Reivcna atteica. "Vai anonīmi piezvanīšu. Tik un tā tam būs rezultāts. Nākamnedēļ tas notiks, pašlaik vēl būs par ātru."

"Tas taču nav īsti godīgi, vai nc?" Kczs vilcinājās. "Tas sagraus viņas dzīvi."

"Kas tev ko uztraukties?" Reivcna satrūkās. "Viņa sagrautu tavējo un to pat neievērotu."

"Viņa neko nevar padarit vēl sliktāku nekā jau ir," Kezs rūgti noteica. "Un viņai pieder viss, ko es jebkad varētu vēlēties, bet mēs to viņai atņemsim."

"Tu gan esi dīvains, Kcz," Reivcna pasmīnēja. "Vrails domā, ka tu esi visamorālākais radījums pasaulē, bet tu uztraucies par sliktu darbu tāpat kā viņš."

"Varbūt tāpēc, ka es vairs nedzīvoju uz ielas," Kezs aizrādīja. "Un varbūt Vraita dēļ."

"Tiešām?" Reivena izskatījās sapīkusi. "Vraits gribēja tikt no tevis vaļā, cik atceros. Es ļāvu tev palikt."

"Bet tagad es esmu šeit, un Vraits apgalvo, ka neļaus man atkal blandīties pa ielām, bet tev viss ir vienalga," Kezs nespēja nociesties. Fakts, ka Reivena par viņu nelikās ne zinis, bija kaitinošs.

"Es saprotu," Reivcna lēnām noteica, pētīdama zēnu. Kezs piesarka, bet tad Reivena aši aizgriezās, paņēma kādu disku un devās pie skaņu sistēmas. Ielādējusi disku, viņa noteica pār plccu: "Ja tev no tā paliek labāk, padomā par to, ka DDP tik un tā noķertu Ali; viņa ir pārāk bezrūpīga." Un saruna ar to beidzās. Patiesībā Reivcna nepārdzīvoja Kcza pārmetumus daudz vairāk par to, ko teica Ali un Vraits.

Kezs nākamajā rītā pamodās vēlu, spoža saules gaisma apmirdzēja viņu pa lielo istabas logu. Vraits jau bija izgājis, droši vien pēc kaut kā ēdama vai noklausīties rīta ziņas. Bridi centies atkal aizmigt, Kezs beidzot saņēmās un izlīda no gultas. Pilsētas augšējos stāvos vēl bija iespējams pamosties no saules. Gangsteru līmenī augšējo līmeņu ēnas aizsedza dienasgaismu pilnībā. Ja nodzistu ielas apgaismojums, iziet ārpusē vairs nebūtu droši.

Kezs gozējās aukstajā ziemas saulē, aplūkojot pilsētu caur dubultstikla slāni, tas bija nepieciešams drošībai, ja gadījumā notiktu fiaiteru sadursme. Jau tagad gaisā mirdzēja sidrabainas šautras, uz darbu steidzās strādnieki, cenšoties apsteigt satiksmes straumi. Pār tiltiem lēnām plūda skimmeru drūzma, un Kczs ievēroja tikai dažus riteņbraucējus, kas ik pa brīdim iznira no satiksmes plūsmas un atkal pazuda tajā. Kājāmgājēji veica tikai nelielus attālumus — kājām pārvarēt sarežģīto arku un līmeņu sistēmu būtu pārāk grūti.

Kezs gandrīz iesnaudās, vērodams pilsētas mošanos, taču negaidīts sauciens viesistabā lika viņam satrūkties.

"Rciven, Kez! Mostieties, ātri!"

"Kas noticis?" Kezs apjautājās, iznākdams no guļamistabas, jau paspējis iedomāties, ka gaitenī parādījušies drošībnieki. Vraits sastindzis lūkojās holoekrānā, tad paskaidroja:

"Viņi savākuši Ali."

Samulsis reportieris kaut ko buldurēja par pēkšņo triecienu Bobam Tarelam, cita ziņu kanāla īpašniekam, tad ekrānā parādījās aina, ko nodēvēja par ekskluzīvu pārraidi no notikuma vietas. Tas bija Belgrāvijas komplekss. Reportieris pastāstīja, ka viņu grupa atradusies šeit, lai novērotu slavenības, kad atgadījies šis neparastais notikums. Kezam aiz muguras noklaudzēja durvis, tur no savas guļamistabas izsteidzās Reivena, vēl aizvien miegainām acīm, ietinusies baltā palagā. Tikko ieraudzījusi ekrānu, viņa pilnīgi pamodās un nosēdās uz dīvāna, lai noskatītos jaunumus.

Pie Tarela dzīvokļa durvīm apstājās trīs policijas mašīnas, viens flaiters un skimmers ar drošībnieku uzlīmēm. Blakus nosēdās vēl viens, lielāks flaiters bez atpazīšanas zīmēm, no tā izlēca drošībnieku komanda. Balss aiz kadra paskaidroja, ka ieradusies DDP aģentu grupa, tad atvērās dzīvokļa durvis, un parādījās divi drošībnieki, vezdami līdzi apmulsušo Ali. Acīmredzot viņai bija pieticis laika saposties, un viņa nepretojās. Vienaldzīgi raudzīdamās sāņus, viņa ļāva sevi iesēdināt DDP flaitcrā. Bobs Tarcls grozījās pie durvīm, nikni pieprasīdams paskaidrojumus, bet drošībnieki rādīja viņam dokumentus, droši vien pavēli par arestu, pārējie aģenti salēca flaitcrā un aizcirta durvis. Kamera novērsās no žestikulējošā mediju magnāta un parādīja flaitera kopplānu. DDP negaidīja, kamēr Bobs Tarels aptvers notikušo. Flaiters sāka kustēties, kamera izsekoja, kā tas nozuda aiz debesskrāpjiem. Parādījās reportieris, kas centās tvert kādus nejauši sadzirdētu slepenu sarunu fragmentus un skaidrot, kādas sekas būs tam, ka Boba Tarela meita ir atmaskots Haks, taču šajā mirklī Vraits nogrieza skaņu un pievērsās pārējiem.

Kezs bija pārāk pārsteigts, lai pārdomātu savus vārdus. Izbrīnā iepletis acis, viņš izgrūda: "Kā gan DDP uzzināja, ka viņa ir Haks?" "Ko tu tcici?" Vraits pārjautāja, satverdams viņu aiz pleciem. Paraudzījies sāņus, Kezs ievēroja Reivenas nikno skatienu, taču bija jau par vēlu labot kļūdu.

"Es… cs…" viņš iesāka, kāpdamies atpakaļ, nobijies no Vraita pēkšņajām dusmām.

"Jūs man samelojāt, vai ne?" Vraits vaicāja, pagriezies uz Reivenas pusi. "Jūs abi."

"Jā," Reivena atzinās, nevairoties no brāļa niknā skatiena.

"Un kuram tas ienāca prātā?" Vraits vēlējas noskaidrot, un Kczs beidzot saņēma drosmi, lai atzītos:

"Man," viņš teica. "Plāns neizdotos bez Ali, un tu mums neļāvi viņu piespiest."

Vraits izskatījās tā, it kā viņam nekas nebūtu pretī noraut galvu Kezam par šo spožo ideju. Taču Reivenas balss viņu padarīja rāmu.

"Kāda tam vairs jēga, Vrait?" viņa vaicāja. "Mēs tikai pateicām taisnību, pat neapjaušot, ka tā ir taisnība. DDP ieradās pēc Ali bez mūsu palīdzības. Mēs melojām, kad teicām, ka viņi zina par Ali, taču izrādījās, ka tā ir."

"Ko viņi darīs ar viņu?" Vraits jautāja, domādams par pašu galveno. "Vai tu zini, kur viņa tagad ir?"

Reivena aizvēra acis un koncentrējās, viņas seja kļuva bāla. Viņas rīcība nebija tāda kā parasti, kad viņa devās pastaigās pa datortīklu. Reivcna lika apziņai izplatīties visā pilsētā, meklējot signālu, ko spēja uztvert un saprast tikai viņa. Vraita klātbūtne mulsināja, arī viņa raidītājam bija tāds pats signāls. Viņa koncentrējās, lai uzmeklētu Ali raidītāju citu elektronisko signālu ēterā. Pagāja lēna minūte, tad viņa atvēra acis.

"Viņi virzās laukā no Londonas," viņa paziņoja. "Brauc uz ziemeļiem."

"Vai viņu ved uz laboratoriju?" Vraits neatlaidās. "Vai arī uz likvidāciju?"

"Es domāju, ka uz laboratoriju," Reivena atbildēja. "Likvidāciju veic tepat, Londonā."

"Pārbaudi to," Vraits strupi pavēlēja. "Kļūdas mums nav vajadzīgas."

"Labi," Reivena neiebilda. Viņa piegāja pie sienas datora, joprojām ietinusies palagā, un ķērās pie klaviatūras. Vraits un Kezs gaidīja, šoreiz vairāk nekā piecas minūtes, līdz Reivenas skatienā atgriezās saprāts un viņa piecēlās no datora. "Tur ir laboratorija," viņa paziņoja. "Aģentiem lika nogādāt Ali pie doktora Kaldena, tāpat kā Reičelu."

"Vai tu vari ar viņu sazināties?" Vraits vaicāja. "Vai raidītājs darbojas?"

"Jā, darbojas," Reivena atbildēja. "Taču es nedrīkstu viņu tagad uzrunāt — ja DDP pārtvers pārraidi, mēs nonāksim ne mazākās briesmās kā Ali."

"Nu labi," Vraits drūmi pamāja. "Es gribu, lai tu visu laiku sazinātos ar Ali raidītāju. Pastāsti mums, kad atklāsi, kur atrodas laboratorija, taču nezaudē sakarus. Es gribu, lai tu ik mirkli zinātu, kas ar viņu notiek."

"Vrait, liecies mierā…" Reivcna iesāka, taču Vraits neļāva viņai turpināt.

"Negribu neko dzirdēt, Rcivcn," viņš nikni noteica. "Tu vēlējies panākt, lai DDP noķer Ali. Tagad tas noticis, un tev vajadzētu parūpēties, lai ar viņu nenotiek nekas slikts." Viņš palūkojās uz Kczu. "Bet tu palīdzi viņai — vismaz pacenties kļūt noderīgs."

Pateicis sakāmo, viņš devās uz ārdurvīm. "Salūkošu ko ēdamu."

7 »

"Labi, tas nu ir padarīts," Reivena izsmējīgi ierunājās, kad Vraits bija aizgājis. "Šķiet, nu viņš vairs nedomā par to, kāpēc to visu uzsācis. Galu galā, vai viņš grib izglābt Reičelu vai negrib?" Viņa paraustīja plecus un ķērās pie datora, bet Kezs sašļucis nosēdās aizmugurē un vēroja viņu.

Flaiters slīdēja starp debesskrāpjiem, pāri piepilsētai, laukā uz ziemeļiem. Ali nespēja noteikt, kur beidzas pilsēta un sākas ārpilsēta, jo visapkārt maģistrālei slējās rūpnīcu rajoni. Turklāt flaitera aizmugurējie logi bija aizklāti, lai viņa nespētu novērot, uz kurieni brauc.

Viņa bija iesēdināta metāliskā krēslā un piesieta. Divi DDP aģenti, sieviete un vīrietis, sēdēja viņai iepretī un acīmredzami nevēlējās runāties. Flaiters bija piekrauts ar aģentu aprīkojumu, bet aizmugurējo sēdekli no vadības sektora atdalīja biezs aiz- sargstikls.

Ali drebēja, ieķērusies krēslā. Viņa bija noliekusi galvu, neuzdrošinoties palūkoties uz DDP aģentiem. Taču vēl vairāk par bailēm viņu nomocīja kauns. Viņa bija ievērojusi reportieru grupu, kas filmēja viņas apkaunojumu, parādīja visai pasaulei, kā viņu izvelk no dzīvokļa, un bija skaidrs, ko nodomāja Zirkarda ar Kctlīnu, kad bija noskatījušās rīta ziņas. Visvairāk aizskāra tēva attieksme. Kad viņš sauca Ali, lai nāk laukā no istabas, viņa bija nodomājusi, ka tēvs uzzinājis par vakardienas gājienu uz Stralosa viesnīcu. Taču tur stāvēja picci vīri formastērpos, un viņa uzreiz saprata, kam viņi atnākuši pakaļ. Viņas tēvs bija lūkojies uz viņu ar bailēm un vilšanos. Viņu satrieca tieši šīs bailes. Tēvs vienmēr bija raudzījies viņā ar sapratni un prieku. Patiesībā viņa nemaz nebija tik prātīga, lai būtu pelnījusi šādu apbrīnu. Lai gan viņas atzīmes skolā bija viduvējas, tik un tā tēvs lepojās ar meitu. Ali nespēja iedomāties, ka tēvs var no viņas baidīties.

Drošībnieki lika viņai aši saģērbties, un kāda sieviete uzmanīja viņu, kamēr tas notika. Kad Ali bija apģērbusies, drošībniecc atveda viņu atpakaļ viesistabā, kur kāds cits jau pārbaudīja sienas datoru. Kāds aizzīmogoja viņas istabas durvis. Tikai tad Bobs Tarels atguva parasto pašpārliecinātību.

"Ko tas nozīmē?" viņš iesaucās. "Ko jūs darāt ar manu meitu?"

"Radušās aizdomas, ka jūsu meita ir Haks, Tarela kungs," viens no drošībniekiem sausi paskaidroja. "Viņu pārbaudīs, un, ja atklās mutāciju, viņa tiks pārvietota." Ali juta, kā iekšpusē samilst histēriski smiekli par šo jēdzienu, Vraits bija pārmetis, ka viņa tā dēvē Haku likvidēšanu. Viņa cieši saknieba lūpas, lai

apslāpētu smieklus.

"Un ja nu viņa nav Haks?" tēvs bija vaicājis.

"Tad viņa jau vakarpusē atgriezīsies mājās," drošībnieks pastāstīja. "Taču gadījumi, kad personu tur aizdomās nepamatoti, ir ārkārtīgi reti. Likvidēšana paredzēta jau šovakar."

Viņas tēvs izskatījās tik apjucis, ka Ali sagribējās pastāstīt viņam, ka Vraits un Reivena ir atklājuši laboratoriju, ka viņu droši vien nogādās tur, nevis iznīcinās. Taču viņa saprata, ka tādā gadījumā viņu noteikti nogalinātu, un klusēja. Ali kustējās kā transā, kad drošībnieki izveda viņu no dzīvokļa, tēva protesta saucieni aiz muguras bija tik tikko dzirdami. Vīri iegrūda Ali flaitcrā, kur viņu sagaidīja vēl divi aģenti, kas pārmeklēja, vai viņai nav paslēpts kāds ierocis, tad piesēja viņu pie krēsla. Ali ar bailēm domāja par raidītāju auskarā, ko viņa vakar nebija noņēmusi. Taču šķita, ka DDP aģenti nav to pamanījuši. Kad flaiters pacēlās gaisā, Ali lūdza Dievu, kaut Reivena spētu viņai izsekot. Kaut gan viņa vairāk uzticējās Vraitam un Vraits bija grupas vadītājs, viņas dzīvība bija atkarīga no Reivenas.

Ali no visa spēka centās domāt par Rcivcnu. Viņa atcerējās, kā meitene vēl viesnīcā bija teikusi: "Koncentrējies labāk uz domu, ka es taisos glābt tavu dzīvību." Viņa to izteica kā brīdinājumu, lai pārtrauktu pārmetumus, tas Ali bija skaidrs. Taču tagad Ali to uztvēra kā solījumu. DDP nebija ne jausmas, ko Reivena spēj. Viņi pat nezināja, ka viņa ir. Sazin kāpēc, varbūt, lai glābtu Reičelu, vai ari tikai ziņkārības dēļ, Reivena spēja viņai palīdzēt. Tā bija vienīgā cerība, un Ali tai pieķērās kā slīcējs salmiņam.

Dabas kļūda

Istaba, kurā ievietoja Ali, bija vienkārša, bez logiem un atgādināja slimnīcas palātu. Te atradās viena gulta un dažas ierīces, lai novērotu smadzeņu signālus un citas dzīvības pazīmes. Taču šeit nebija neviena datora. Vēl bija neliels metālisks galds un viens krēsls, abi pieskrūvēti pie grīdas. Citādi istaba bija pilnīgi tukša. Uz gultas bija noliktas baltas, paplānas drēbes, kuras viņai lika apģērbt. Taču savas drēbes meitenei šķita pēdējā saikne ar mājām, tāpēc viņa sēdēja, piespiedusies pie sienas, un nekustējās.

Durvīm nebija rokturu, toties bija liels, necaursitams stikls, kas atgādināja to, ka viņas privātā dzīve ir beigusies. Šādos apstākļos Ali pat necentās aizvērt durvis, kuras DDP aģenti atstāja pusvirus, — tas šķita bezjēdzīgi. Tāpēc viņa bija pārsteigta, kad izdzirdēja klusu klauvējienu, tomēr palika iepriekšējā pozā. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda durvis atveramies, un kāds ienāca istabā.

"Kā tu jūties?" balss vaicāja.

Ali palūkojās augšup, lai pateiktu visu, ko domā par tik muļķīgu un bezjēdzīgu jautājumu. Taču viņu pārsteidza tas, ko viņa ieraudzīja. Istabā bija ienācis zēns apmēram viņas vecumā. Viņš bija aizkustinoši kalsns, pat vājš, viņa baltais tērps nokarājās kā maiss. Apģērbs bija pārāk īss, un Ali ievēroja iedzeltenas rētas uz rokām, gluži kā narkomāniem. Viņu skatieni sastapās, un zēna seja savilkās smaida atblāzmā.

"Mani sauc par Lusilu," viņš tcica. "Viņi pārbauda, vai zāles spēj ietekmēt manu saikni ar elektroniku. Šķiet, ka viņi vēl nav atraduši īsto formulu."

"Es esmu Ali," viņa teica, piesardzīgi ceļoties kājās un raugoties uz durvju pusi. "Vai mums ir atļauts runāt?"

"Mēs pārsvarā darām to, ko gribam," zēns atbildēja. "Ja vien durvis netiek apsargātas. Tad tas nozīmē, ka viņi veic eksperimentu."

"Kas īsti ir šie viņi?" Ali vaicāja, kaut ari atbilde bija skaidra.

"Zinātnieki," Lusils noteica.

"Vai viens no viņiem ir doktors Kaldens?"

"Kuš," Lusils brīdināja, pēkšņi iztrūcies. "Mēs par viņiem nerunājam, un jo īpaši — par viņu." Viņš centās atkal pasmaidīt. "Es atnācu parunāties, jo zināju, ka tu esi nobijusies, visi taču baidās. Taču mums ir atļauts sarunāties citam ar citu, un tas palīdz."

"Tas palīdz gan," Ali piekrita. Viņa vilcinājās. "Vai varu vēl ko pajautāt?"

"Jā," Lusils lēnām pamāja.

"Vai tc ir tāda Reičela?" Ali vaicāja. "Viņa ir… mana paziņa. Apmēram vienpadsmit gadus vcca, brūniem matiem, brūnām acīm…"

"Atvaino," Lusils paraustīja plecus. "Nespēju nevienu tādu atcerēties." Ali sirds sarāvās, it kā zem kājām būtu pazudis pamats. Bet tad Lusils ieteicās: "Taču te atrodas ļoti daudz cilvēku, un visus cs nemaz nepazīstu. Varbūt tava paziņa ir šeit."

Par spīti Lusila sacītajam, ka viņi drīkst iet, kurp vien vēlas, zēns īpaši nevēlējās klīst pa laboratoriju, lai gan darīja visu, ko varēja, lai palīdzētu Ali iejusties jaunajā situācijā. Viņš ļoti atšķīrās no Reivenas. Viņam nc tikai pietrūka viņas pievilcības un pašpārliecinātības, viņš ļoti aptuveni izprata sevi un savas spējas. Pēc tam, kad Reivcna pieķēra viņu Tīklā, Ali domāja, ka ir nemākulīga iesācēja. Taču pēc Lusila teiktā varēja noprast, ka laboratorijā neviens vēl nebija spējis tikt tālāk.

Tomēr Ali nepastāstīja zēnam par Reivenu. Meitene vispār nepieminēja viņas komandu. Viņa nezināja, vai šajā vietā drīkst kādam uzticēties, un jutās mazliet vainīga. Viņa bija iedomājusies, ka iekļūšana laboratorijā būs gluži kā rotaļa, taču šeit eksperimentēja ar bērniem, un varēja tikai minēt, kādi bija šie eksperimenti. Viss, ko viņa spēja iedomāties, bija tikai minējumi, jo Lusils nevēlējās neko stāstīt.

"Labāk to nezināt," viņš atteica, kad Ali vēlējās noskaidrot kaut ko vairāk.

"Kā gan cs varu nezināt?" viņa uzstāja. "Viņi taču eksperimentēs ari ar mani, vai nc?"

"Kādu laiku vēl nē," Lusils jutās neērti. "Vispirms viņi veiks dažādas pārbaudes, lai atklātu tavas spējas un vēl sazin ko. Tikai tad, kad viņi uzzinās par tevi pietiekami daudz, viņi sāks eksperimentus."

"Vai viņi vienmēr… tā, kā ar tevi?" Ali juta, ka kļūst grūti paraudzīties uz Lusila savainotajām rokām.

"Nē…" viņš negribīgi noteica. "Viņi vcic dažādus eksperimentus. Tu sapratīsi, kad satiksi pārējos."

"Nu labi," Ali sakustējās, it kā gribētu iziet no istabas, bet Lusils papurināja galvu.

"Tu vēl nedrīksti," viņš noteica. "Kamēr tevi nav pārbaudījuši."

"Vai tie ir noteikumi?" Ali vaicāja.

"Nē. Tas ir… tas ir… tc tā vienkārši notiek," Lusils paraustīja stūrainos plecus. "Viņi droši vien driz atnāks," viņš teica. "Es labāk iešu. Lai tev veicas, Ali." Viņš apstājās uz sliekšņa. "Labāk uzvelc tās drēbes," viņš piebilda, "nevajag viņus aizkaitināt."

Ali pārģērba balto virsvalku. Viņu nebija ietekmējuši Lusila vārdi, bet gan bažīgais skatiens. Viņa apjukusi domāja par to, kur iekūlusies, un, ieritinājusies gultā, dusmojās uz ģimeni, kuras dēļ te atradās.

"Kaut es nekad nebūtu satikusi to maitu!" viņa čukstus noteica un satrūkās, kad ausī atskanēja balss:

"Vai tu par mani?"

"Rciven!" Ali iesaucās. "Tu mani dzirdi?"

"Tam jau šis raidītājs domāts," Reivena atgādināja, un Haka balss dārdēja Ali galvā. "Raidītājs liecina, ka tu esi viena, un istabā nav novērošanas ierīču."

"Vai lu dzirdēji manu sarunu ar Lusilu?" Ali vaicāja.

"Raidītājs uztver jebkuru troksnīti desmit metru rādiusā."

"Tad tu dzirdēji, ko viņš tcica par Reičelu," Ali tcica. "Varbūt viņas te nemaz nav."

"Es taču neesmu stulba," Reivena nikni nopurpināja. "Es vienmēr esmu rēķinājusies ar iespēju, ka Reičela varbūt jau ir mirusi. Taču tev jāsatiek vēl kāds un tas jānoskaidro." Pēc īsa klusuma brīža, kad Ali jau nosprieda, ka Reivcna atslēgusics, meitenes balss atskanēja atkal. "Vai viss kārtībā?"

"Es neticu, ka tu par mani parūpēsies," Ali paziņoja. Iestājās ilgāks klusumus. Šoreiz Ali zināja, ka Reivcna joprojām klausās, un gaidīja atbildi, domādama, ko dzirdēs šoreiz. Taču atbilde viņu pārsteidza nesagatavotu.

"Man nepatīk skaņas šajā laboratorijā," Reivena ierunājās. "Man negribētos būt tavā vietā."

"Es baidos," Ali atzina, Reivenas līdzjūtīgais tonis bija viņu atbruņojis.

"Es visu laiku tevi uzmanīšu," Reivena teica un ironiski piebilda: "Nezinu gan, vai tevi tas spēs mierināt."

"Ja kaut kas notiek… ja viņi sāk eksperimentus ar mani," Ali klusām tcica, "vai tu mani dabūsi laukā?"

Viņa izmisīgi gaidīja atbildi, baidīdamās, ka paprasījusi pārāk daudz un neīstajā brīdī. Rcivcnai nepiemita brāļa godīgums, un, lai gan viņš vadīja grupu, grupas galvenais spēks bija Reivena. Viņai bija nepieciešama Reivenas palīdzība. Viņa necerēja, ka iepatiksies Rcivenai. Tomēr Reivena neizlikās, kad tcica, ka laboratorijas skaņas nav patīkamas.

"Es teikšu Vraitam, ka mums jābūt gatavībā," viņa beidzot noteica. "Katram gadījumam."

Kczs izskatījās pārsteigts, kad viņa atgriezās no Tīkla. Viņa bija runājusi nelielā mikrofonā >pārāk klusu, lai viņš varētu noklausīties. Taču tagad viņa piecēlās no krēsla un izstaipīja sāpošos muskuļus. Viņa vēl aizvien valkāja maisveidīgu pelēku svīteri, siltas bikses un biezas zeķes, no kurām nešķīrās pat miegā; sega bija izklāta uz grīdas tieši pie datora. Kezs bija izlīdis no gultas un saģērbies, bet Reivcna aizvadīja pie datora vēl trīs stundas un paziņoja, ka Ali ir atvesta uz laboratoriju.

Nu viņa izstiepa notirpušās kājas un ievingrināja pirkstus.

"Vai Vraits jau atgriezies?" viņa vaicāja.

"Viņš jau bija pirms kādas stundas," Kczs atbildēja, saprazdams, ka Reivena, koncentrējoties uz datoru, pavisam piemirsusi brāli. Vraits gan nebija viņiem neko īpašu teicis. "Taču viņš gandriz tūlīt aizgāja atkal."

"Saprotu," Reivena tcica un atkal izstaipījās. "Ak, Dievs, man jāiet dušā."

"Vraits negribēja, ka tu ej prom no datora," Kczs atgādināja.

"Es uzturu sakarus tik un tā," Reivena paskaidroja. "Bez Tīkla, protams, ir grūtāk, taču iespējams." Viņa paberzēja plecus un pavīpsnāja. "Es jūtos šausmīgi," viņa piebilda un atskatījās uz Kczu. "Un tu neizskaties labāks."

"Vraits ir ļoti nikns," zēns ierunājās, raudzīdamies grīdā.

"Viņš to pārdzīvos — nomierinies," Reivena ieteica. "Es runāju ar Ali," viņa piebilda.

"Vai viņa jūtas labi?" Kezs vaicāja.

"Tā rādās," Reivena sarauca degunu. "Taču viņa grib uzzināt, vai mēs viņu izglābsim no turienes, ja vajadzēs. Mums būs jādodas tālāk. Kad Vraits atgriežas, saki, lai gatavojas. Piezvanīšu Grāfienei, lai mūsu transports būtu jau sagatavots."

"Kāpēc tu nevarētu pastāstīt Vraitam?" Kczs iebilda, jo negribēja runāt ar viņas brāli, kamēr viņš ir tādā omā.

"Tāpēc, ka es iešu dušā," Reivcna noskaldīja un izgāja no istabas.

Zinātnieki ieradās drīz vien pēc tam, kad Ali beidza sarunāties ar Rcivcnu. Abiem Hakiem nebija daudz sakāmā, īsā saruna šķita nomācoša abām. Tomēr Ali bija patīkami apzināties, ka Reivcna viņu var klausīties ar raidītāja palīdzību, kaut gan tas nebija liels glābiņš, sastopot reālus zinātniekus.

Patiesībā pārbaudes daudz neatšķīrās no tām, ko veica ģimenes ārsts, šīs gan bija nedaudz plašākas. Viņu pārbaudīja kāda neizskatīgā, baltā halātā tērpta sieviete, kuras seju aizklāja balts pārsējs, bet rokas sedza plāni, caurspīdīgi cimdi. Otra sieviete pierakstīja rezultātus. Acīmredzot DDP uzskatīja par pārāk lielu risku ļaut Hakam piekļūt pie datora. Divi aģenti stāvēja gaitenī un gaidīja, kad pārbaude beigsies. Apmēram pēc stundas zinātniecēm bija nepieciešamie rezultāti, un viņas pieslēdza Ali ierīcēm, kas spēja veikt sarežģītākus mērījumus.

Beidzot sieviete, kas veica pārbaudes, atkāpās un ieskatījās pierakstos.

"Pietiks, vai nc?" viņa klusām vaicāja.

"Viss," otra atbildēja. "Aiznesīšu datus apstrādei. Kad iegūsim gēnu skenera mērījumus, nosūtīsim ģimenei miršanas apliecību."

"Labi," pirmā zinātniece pamāja un uzrunāja Ali, it kā viņa būtu garā vāja, uzsverot katru zilbi: "Mēs pabeidzām pārbaudīt tevi. Ēdienu atnes divreiz dienā. Ja vēlies, vari sarunāties ar citiem eksperimentu subjektiem. Uz vannas istabas durvīm ir atbilstoša uzlīme, tā atrodas šajā gaitenī trīs durvis tālāk. Mēs atnāksim, kad pienāks laiks veikt nākamos pētījumus. Ja būsi rāma un mierīga, pret tevi izturēsies tāpat." Tad zinātnieces devās projām, plastmasas maisā paņemot līdzi Ali drēbes. Ali dzirdēja dobjus aģentu soļus, kad tie pavadīja zinātnieces pa gaiteni.

Līdzko viņi aizgāja, meitene aptaustīja balto auskaru labajā ausī. Gandrīz visu pārbaudes laiku to aizklāja mati, tikai reizēm tas bija pamanāms, taču zinātnieces nebija to ievērojušas. Viņas pat necentās Ali īpaši aplūkot, acīmredzot noturēdamas Ali par nepilnvērtīgu radījumu, kam piemīt nepatīkams vīruss, kurš jāizpēta. Tā bija neparasta attieksme pret izlutinātu Belgrāvijas bērnu, un Ali no visas sirds centās nedomāt par to.

Viņa piegāja pie istabas durvīm un palūkojās gaitenī. Tas bija balts, labi pārskatāms un garš. Nevienu nemanīja, un Ali uzmanīgi izgāja gaitenī. Ik pēc noteikta attāluma sienā bija durvis. Uz vienām — uzraksts Vannas istaba. Vienā gaiteņa galā varēja saskatīt liftu, otrā galā — divviru durvis ar tricciendrošu stiklu. Ali devās pa gaiteni dubulto durvju virzienā, apspiežot vēlmi pavērt tuvākās durvis un ielūkoties iekšā. Viņa sasniedza gaiteņa galu un palūkojās aiz durvīm. Tc nebija daudz, ko skatīties. Vēl viens gaitenis, kuram abos galos bija divviru durvis. Gaitenim pa vidu varēja saskatīt ieeju vannas istabā.

Ali juta, ka vēlme turpināt pētījumus mazinās ar katru mirkli. Viņa šaubījās, vai jebkad spēs atrast Reičelu. Tomēr viņa nolēma vismaz pamēģināt. Atgriezusies savā gaitenī, viņa devās pie lifta. Tam blakus sienā atradās taustiņš bez uzrakstiem. Ali neiedrošinājās to piespiest. Viņa gāja atpakaļ, šoreiz ielūkodamās visās istabās pēc kārtas. To durvis bija marķētas ar īsu skaitļu rindu, taču šie kodi nebija izvietoti kādā īpašā secībā.

Iesākumā Ali ziņkārība netika apmierināta. Pirmās trīs istabas bija tukšas un neapdzīvotas, pat bez medicīniskajām ierīcēm. Ari ceturtā bija tukša, taču tajā atradās visdažādākie skeneri, tāpat kā Ali pašas istabā; datoru šeit nemanīja. Šeit bija ari nesaklāta gulta un paplāte ar neskartām brokastīm. Plastmasas paplāte bija sadalīta vairākās sekcijās, un katrā no tām bija ieliets kāds biezenis.

No galda piederumiem bija vienīgi metāla karotīte. Tā šķita visai nepievilcīga maltīte; nebija nekāds brīnums, ka palikusi neaiztikta. Pagājusi tālāk, viņa ielūkojās nākamajā istabā.

Gultā bezsamaņā gulēja bērns, kurš bija pieslēgts ierīcēm visapkārt gultai. Mutē un degunā — caurulītes, pie pieres un plaukstām — monitori. Bērnam nebija vairāk par sešiem, septiņiem gadiem. Ieejot istabā, lai aplūkotu viņu tuvāk, Ali jutās tā, it kā būtu iegājusi kapenēs, dažos Eiropas nostūros tādas vēl pastāvēja, nederīgas nc lauksaimniecībai, ne ražošanai. Zēns atgādināja dzīvu mironi, kurš guļ starp mēraparātiem gluži kā muša mehāniska zirnekļa tīklā.

Viņa izdzirdēja soļus aiz muguras, un istabā ienāca vēl kāds. Ali pagriezās un ieraudzīja Lusila dziļi iegrimušās acis.

"Lūk, kāpēc cs negribu, ka tu staigā apkārt," viņš ierunājās. "Vēl nē. To ir grūti pieņemt."

"Vai daudziem ir tik smagi?" Ali vaicāja.

"Dažiem," Lusils noteica. "Ne visiem klājas tik slikti." Tad viņš iekoda lūpā. "Bet citiem — vēl ļaunāk."

"Kas var būt vēl ļaunāk?" Ali izbīlī vaicāja un pēkšņi saprata, ka nevēlas to uzzināt.

"Mēs par to nerunājam," Lusils paskaidroja. Pat nepaskatījies uz zēnu gultā, viņš devās gaitenī. Ali sekoja viņam un brīdi pagaidīja, kamēr viņš aiztaisa durvis.

"Kā viņu sauc?" viņa ievaicājās.

"īsti nezinu," Lusils sarāvās. "Kāda tam nozīme? Džeks vai Džcsijs, kaut kas tamlīdzīgs. Viņš naktīs raudāja un slapināja gultā. Un vienmēr uzdeva jautājumus."

"Vai tev viss vienalga?" Ali neticīgi jautāja un jutās gluži kā Vraits.

"Es nezinu," Lusils cieši ieskatījās viņas acīs. "Vai ir nepareizi priecāties, ka tas nenotiek ar tevi?"

"Kas zina," Ali brīdi pārdomāja to, atspiedusies pret gaiteņa sienu.

"Šķiet, es jūtos tāpat. Bet… man ir kāds draugs, pieņemsim, ka draugs, kurš apgalvoja, ka Haki nepalīdz cits citam, jo tie, kam pietiek prāta paglābties no DDP, nevar palīdzēt tiem, ko noķer. Es par to dusmojos uz viņu, jo viņa domāja tikai par sevi."

"Viņa arī bija Haks?" Lusils pusčukstus vaicāja, paraudzī- damics apkārt, vai viņus nenoklausās.

"Jā," nočukstēja Ali, bažīdamās par to, vai Reivena pašlaik klausās un ko viņa teiks vēlāk, ja būs dzirdējusi.

"Un viņu nenoķēra?" Lusils vaicāja vēl klusāk, ja vien tas bija iespējams.

"Nē, nenoķēra," Ali atbildēja.

"Tad varbūt viņai ir tiesības tā domāt," Lusils noteica. "Mani noķēra. Es būtu tik egoistisks, cik vien var būt, ja tas spētu mani paglābt."

Ali klusēja, bet pie sevis nosprieda, ka nespēs atstāt laboratoriju viena pati ari tad, ja neatradīs Reičelu. Viņa bija redzējusi divus bēdubrāļus un jutās vainīga, jau iedomājoties vien, ka nāksies viņus pamest nelaimē. Ali saprata Vraita vārdus par šo eksperimentu nežēlību; ar dažām stundām laboratorijā pielika, lai pārliecinātos, ka viņam ir laisnība. Bet doma par Reičelu atgādināja viņai par uzdevumu, kas vēl jāizpilda.

Kad Ali atgādināja Lusilam, ka vēlas kādu atrast, viņš labprāt piekrita palīdzēt.

"Te taču tāpat nav ko darit," viņš atgādināja. "Nav ko lasīt, nav ko skatīties. Mums nav holovīzijas, un nedod dievs mums ieraudzīt kādu datoru."

"Vai tu zini, kur šeit ir datorccntrs?" Ali vaicāja, cik nevainīgi vien prata.

"Gan jau jābūt," Lusils atbildēja, izbrīnīts par šo jautājumu. "Taču mums to neredzēt kā savas ausis."

"Droši vien," Ali piekrita. Vērojot gaiteni, viņa jutās nedroši. "Cik šeit ir cilvēku?" "Simtiem," Lusils atbildēja un piebilda: "Taču daudzi mirst, un visu laiku pieved jaunus Hakus. Tie visi ir vēl bērni."

"Un visi ir Haki?" Ali taujāja, atminēdamās Reivenas viedokli, ka DDP neko nesaprot. "Patiešām Haki?"

"Šķiet, ka jā," Lusils teica. "Cik man zināms, neviens vēl nav izkļuvis laukā no šejienes."

Kad Vraits atgriezās viesnīcā, Kezs iesaiņoja elektroniskās ierīces.

"Ar ko lu nodarbojies?" Vraits, pavēris durvis, vaicāja. "Kur ir Reivena?"

"Viņa sarunājās ar Ali," Kezs atbildēja, cenšoties neaizkaitināt Vraitu. "Viņa domā, ka ir laiks doties tuvāk laboratorijai, jo Ali grib, lai esam gatavi tur ielauzties, ja viņai draud briesmas."

"Neticu, ka Reivcna par to uztrauktos," Vraits izsmējīgi teica. "Diez vai ari tu, ja tā padomā."

"Es negribu, ka ar Ali notiktu kas slikts," Kczs atbildēja, uzmanīgi iesaiņodams paštaisītos spridzekļus.

"Kāds pārsteigums," Vrails nīgri noteica, un Kezs sadusmojās. Viņš nosprieda, ka Vrails izturas negodīgi, jo sevišķi, ja atceras, ka Kczs samelojās tāpēc, lai glābtu māsu.

"Kāpēc tu brīnies?" viņš vaicāja. "Tu teici Rcivcnai, ka nekad neesi saslapis blēdīgāku zēnu, kāpēc brīnies, ka cs lev sameloju?"

Vraits ieskatījās Kezam acīs.

"Varbūt tāpēc, ka vēlējos tev uzticēties," viņš teica. "Es gluži dabiski turu aizdomās Reivenu, ka tas ir viņas pirksts, jo nekad īsti neizprotu viņas rīcību. Taču man šķita, ka es saprotu tevi."

"Vai tāpēc, ka nav īpaši daudz, ko saprast?" Kezs taujāja.

"Tāpēc, ka tu nemaz tik ļoti neatšķiries no bandītiem Dcnvcrā, kurus es pazinu," Vraits pateica. Viņš bridi vēroja Ķezu. "Es varu tikai minēt, kāpēc tu meloji, Kez, un šoreiz es aizmirsīšu par to.

Taču nākamreiz vairs nē. Man vajag kādam uzticēties, un mūsu komanda ir tik savdabīga, ka tam jābūt tev."

"Vai tas nozīmē, ka mūsu komanda paliks kopā ilgāk?" Kczs vaicāja, prātodams, kā šāds lēmums varētu ietekmēt viņu.

"Varbūt, ja vien mums izdodas atbrīvot Ali un Reičelu no laboratorijas."

"Labi," Kczs nolēma. "Tu vari man uzticēties."

Vraits pamāja, kaut gan vēl aizvien šaubījās, vai ticēt Kcza solījumam. Viņš sāka saiņot savus ieročus, nelikdamies nc zinis par Reivenas lāzerdiskiem. Tagad Ali jau atradās laboratorijā, un operācija bija kļuvusi pārāk nopietna, lai rūpētos par māsas ekscentrisko gaumi.

Viņš vēl nebija pabeidzis, kad Reivcna iznāca no savas istabas un grasījās iziet laukā. Viņa izskatījās gandrīz tāpat kā tad, kad pirmoreiz ieradās Londonas graustos. Tikai jakas vietā viņai bija nesen iegādātais garais mētelis, kura kabatās viņa sabāza pašus mazākos un sarežģītākos elektroniskos instrumentus.

"Grāfienei transports un kaujinieki ir gatavībā," viņa tcica Vraitam. "Mums jāsarūpē kāds ierocis ari Kczam."

"Vai proti šaut?" Vrails vaicāja zēnam, un Kczs satrūkās.

"Man labāk patīk nazis."

"Pārāk riskanti," Reivena leica, kā atbalsojot Vraita domas. "Tu neliksi tik tuvu, lai paspētu to izmantot."

"Es tev ierādīšu, kā rīkoties ar lāzcrpistoli," Vraits tcica. "Tā uzlādējas automātiski, un šāviens dedzina, nevis sprāgst."

"Vai tev arī tāda būs?" Kezs vaicāja gangsterim, un Reivcna pasmīnēja.

"Mēdz uzskatīt, ka šāds jautājums gangsterim ir nepieklājīgs," viņa paskaidroja.

"Ja jau mēs ejam kopā, labāk, lai visi zina, kādi katram ir ieroči," Vraits aizrādīja. "Man ari ir lāzerpistole, taču, lai ielauztos laboratorijā, vajadzēs kaut ko lielāku. Es kaut ko sadabūšu no Grāfienes, bet lāzcrpistoli atdošu tev."

"Bet Reivenai?" Kezs ziņkārīgi vaicāja, pašķielēdams uz piestūķētajām mēteļa kabatām.

"Uzmini nu," viņa attrauca, pašķielēdama uz Vraitu. Ari Kczs vaicājoši pievērsās Vraitam.

"Es nezinu, vai viņai ir kāds ierocis," viņš teica. "Vai tev kaut ko vajadzēs no Grāfienes, Reivcn?"

"Ja vajadzēs, cs pati tikšu galā," viņa atteica. "Nebēdājies, Vrait, cs varu sevi aizsargāt. Ne jau pirmo reizi piedalos šādās operācijās." Viņa viegli pasmaidīja, taču neko nepaskaidroja, un Vraits ar Kczu neuzdrošinājās jautāt.

Viņi atstāja viesnīcu pusstundu pēc Vraita ierašanās, skimmeri tika sakrauts viss, kas nepieciešams laboratorijas ieņemšanai. Reivcna nokārtoja rēķinus ar Stratosa viesnīcu, izlietojot vienu no apjomīgajiem kredītiem, ko bija izspiedusi no elektroniskās bankas. Viņa parūpējās, lai disku kolekciju iepako un līdz ar sveicieniem no AdAslras nosūta Bobam Tarclam. Vraits nevēlējās tos stiept līdzi, un Reivcna, kopš pasākums vairs nenomāca ar garlaicību, varēja iztikt bez dārdošajiem rokmūzikas dccibclicm.

Tomēr dažus diskus viņa paglabāja, un, kad skimmeris sakustējās lejup pa pilsētas līmeņiem, salonu satricināja sulīgs bigbīts. Reivena brauca ātri, atgādinot Kezam trakulīgo lidojumu, kad viņa pārņēma nozagtā flaitera vadību. Vraits sēdēja, drūmi klusēdams, vēlreiz un vēlreiz pārdomādams rīcības plānu. Viņš ārkārtīgi asi apzinājās, ka Ali pašlaik atrodas Kaldena laboratorijā, un viņa pienākums ir meiteni atbrīvot. Viņa dēļ jau bija gājuši bojā pārāk daudz cilvēku, lai māsas glābšanas vārdā ziedotu Ali.

Rcičclas meklēšana sāka biedēt Ali. Viņai bija skaidrs, ka ikviens, kurš aizvadījis laboratorijā vairāk nekā gadu, vairs nav īsti vesels. Ka daži no eksperimentiem ir drausmīgi. Lusilam patiesībā bija paveicies. DDP zinātnieki netaupīja izdomu, lai izgudrotu jaunas ciešanas mazajiem Hakiem, kurus piegādāja laboratorijai. Ali stāvā vien stiepās nebeidzamu gaiteņu tīkls ar palātām, un kas zina, cik liela patiesībā ir šī laboratorija.

Ali nebija atradusi Reičelu, un jebkāda metodiska meklēšana bija sarežģīta. Viņa uzdrošinājās iziet no istabas, kad pārējie bija aizņemti ar pirmo no abām dienas maltītēm, kuru pasniedza rīta pusē. Taču drīz vien pēc tam klusie gaiteņi pārvērtās. Jaunākie bērneļi bija neprātīgi kustīgi un nekārtīgi, viņi joņoja pa gaiteņiem un klupa virsū katram, kas pagadījās ccļā. Daži vecākie nemaz nevēlējās runāt ar Lusilu, kur nu vēl ar Ali, un daudzi pat nespēja parunāt. Nācās virzīties uz priekšu pamazām, un Ali jutās ļoti pateicīga Lusilam, ka viņš piekritis palīdzēt, jo lielais vairums Haku bija aizdomu pilni. Viņas biedrs to skaidroja kā skaudību, ka ar Ali vēl pagaidām nav veikts kāds zinātnisks neprāts. Savukārt Lusila saskrāpētās rokas un grīļīgā gaita tika uztvertas gluži kā goda zīmes visās palātās, un Ali noskaidroja, ka viņš tc atrodas ilgāk nekā pārējie.

"Divarpus gadus," viņš domīgi noteica. "Domāju, ka mana imūnsistēma ir pilnībā pielāgojusies viņu zālītēm. Daudzi citi pēc injekcijām nomira."

"Ja tu esi dzīvojis šeit tik ilgi, tev vajadzēja ievērot, kad atveda Reičelu," Ali teica, un Lusils nopūtās.

"Es neredzēju visus," viņš teica. "Tikai nesen es sāku apciemot jauniņos, un ne vienmēr zināju, ka kāds ievests. Turklāt šeit varbūt ir vēl vairāki stāvi. Tici man, Ali, ja es pazītu tavu draugu, es tev visu izstāstītu."

"Es zinu," Ali noteica, pilnībā uzticēdamās zēnam. Lusils viņai palīdzēja, cik spēja. Tā kā gaiteņu pārmeklēšana nebija iespējama, viņš veda Ali uz sarunām ar citiem Hakiem, kas varēja būt dzirdējuši par Reičelu. Viens no viņiem, Tomass, iesākumā īpaši nepriecājās par Ali klātbūtni.

"Ko tu gribi?" viņš drūmi vaicāja, kad Lusils pieklauvēja pie durvīm. Tomass bija plecīgs tīnis Ali vecumā un atgādināja cīkstoni. Viņš nccčlās kājās, lai sasveicinātos, aizdomīgi vērodams viņus no gultas. Viņa būdīgo, muskuļoto augumu klāja tādas kā bruņas ap rokām un kājām. Smalka, spīdīga metāla loksnes ieskāva potītes un locītavas, vēl divas bija ap krūtīm un kaklu. Viņš izskatījās kā metālā iesaiņots robots. Tomass ievēroja, ka Ali pēta viņu un saniknojās.

"Ko tu blenz?" viņš iesaucās un pietrūkās kājās. Viņa kustības bija smagas, pie kājām piestiprinātās mehāniskās iekārtas klusi dūca.

"Nomierinies, Tom," Lusils mierināja. "Ali ir tikko atvesta. Viņa cenšas atrast savu draugu, mazu meiteni." Viņš runāja ātri, it kā vēlēdamies aizkavēt pēkšņu uzbrukumu, un negantā grimase no Tomasa sejas pamazām izzuda.

"Neskaties uz mani," viņš lūdza Ali, kas piesarka un mazliet pakāpās aiz Lusila muguras.

"Piedod," viņa neveikli nomurmināja.

"Tikai saturies, kad viņi ķersies klāt tev pašai," Tomass skarbi ierunājās. "Tad tu nebūsi tik lecīga." Viņš sažņaudza metāla lokšņu ieskauto plaukstu dūrē, un elektronikas dūkoņa pastiprinājās. "Kā es ienīstu šo skaņu," viņš nikni iesaucās. "Naktī cs cenšos gulēt mierīgi, lai to nedzirdētu. Viņi izdomājuši šo dūkoņu, lai cs vairs nevēlētos kustēties, taču, kad viņi ierodas uz pārbaudēm, man jākustas. Viņi ieved mani liftā vai liek staigāt pa istabu, bet paši vēro. Vai tu spēj iedomāties, kā tas ir?"

"Man ļoti žēl," Ali atkārtoja, taču nespēja remdēt rūgtumu, kas plūda no Tomasa.

"Es skolā spēlēju basketbolu," viņš pastāstīja. "Gribēju kļūt par profesionāli. Lielu cerību man vairs nav, vai nc?"

"Es gribēju kļūt par zinātnieku," Lusils noteica pie sevis, un Ali satrūkās.

"Es gribēju kļūt par holovīzijas režisori," viņa atzinās, nodomādama, ka tam nebūs lemts piepildīties pat tad, ja viņai izdosies izkļūt no laboratorijas.

Viņi stāvēja, rāmi lūkodamies cits citā. Tomass ierunājās pirmais.

"Par ko jūs gribējāt runāties?" viņš vaicāja Lusilam.

"Ak," Lusils pamazām atguvās. "Ali meklē savu draudzeni — meiteni vārdā Reičela. Viņu pirms apmēram pusotra gada notvēra DDP. Mēs cerējām, ka tu varbūt atcerēsies kādu, kas šajā laikā ievests laboratorijā."

"Kā viņa izskatās?" Toms vaicāja, un Ali centās atveidot vārdos attēlu, ko bija parādījis Vraits.

"Tumši brūni, īsi mali, brūnas acis, gaišbrūna āda, plats smaids," viņa skaitīja.

"Ja viņu atveda uz šejieni, viņa nesmaidīja ilgi," Toms novilka un paraustīja plecus. "Nē, cs viņu ncatccros. Vai tas nebija lajā laikā, kad viņi veica eksperimentus ar atmiņu?" Viņš vairāk runāja ar Lusilu nekā ar Ali, un Lusils sadrūma.

"Tā varētu būt," viņš teica. "Man ari bieži viss jūk."

"Kas tic par atmiņas eksperimentiem?" Ali bažīgi vaicāja.

"Tie vilkās kādus divus mēnešus," Toms pastāstīja. "Tos atcēla, jo gandrīz visi, kas tajos piedalījās, mira." Ali nobāla, un Lusils brīdinoši paskatījās uz Tomasu, turpinādams stāstu viņa vietā.

"Viņi pieslēdza bērnu grupu datu bāzei," viņš leica, "pieslēdza ar elektrodiem, un viņi nespēja paši atslēgties, bet informācija plūda divdesmit četras stundas no vietas." Viņš mirkli aizdomājās. "Pasākuma mērķis bija izpētīt, cik daudz no iegūtās informācijas Haks spēj atcerēties, jo daudziem no mums ir digitālā

atmina." »

"Un kas notika?" Ali ievaicājās, kad atguva balsi.

"Baidos, ka daudzi patiešām nomira," Lusils atzina daudz maigākā balsī nekā Toms. "Taču divi Iris vēl aizvien ir tepat — kāds no viņiem varētu pastāstīt, vai Reičela piedalījās projektā."

"Nemāni sevi," Toms iebilda, mazliet paceldams balsi, lai pārkliegtu ierīces, kas, viņam ccļotics sēdus, iedūcās vēl skaļāk. "Neviens no tiem graustiem tev neko nestāstīs."

"Kāpēc nē?" Ali vaicāja. Lusils centās uz viņu neskatīties, tāpēc viņa pievērsās Tomam.

"Viņiem vairs nav smadzeņu," viņš noteica. "Estere sēž savā istabā un rotaļājas ar ēdienu, Mihails ierakts vēl lielākā dzelžu kaudzē nekā es, bet Atriebēja ir piesieta pie gultas, jo citādi cenšas izdurt pati sev acis." Viņš pieklusa un vēroja, kā Ali ietekmējis viņa teiktais. Redzētais viņam patika, un viņš turpināja: "Neviens no viņiem tev neko neteiks, jo viņi neuztver, kas apkārt notiek, un, ja uztver, tad neatceras, kas noticis vakar, kur nu vēl kaut kādu meiteni, kas varbūt šeit vispār nekad nav bijusi."

"Piedod, Ali," Lusils maigi noteica. "Tomam taisnība. Ja Reičela piedalījās šajos eksperimentos, viņai būtu paveicies, ja viņa būtu mirusi."