Kczs jutās tā, it kā būtu to jau piedzīvojis, kad skimmeris slīdēja gar pēdējo tiltu un piestāja pie taciņas, kas veda uz Grāfienes štābu, no kura viņa vadīja savas operācijas, tirgoja informāciju un ieročus. Kczs jau grasījās atsprādzēt drošības jostu, kad Vraits ierunājās.
"Pagaidi," viņš tcica. "Kādam jāpaliek šeit un jāsargā skimmeris. Mums tas vēl noderēs."
"Labi," Kczs tcica, cenšoties nedomāt par to, kas nolika
*
iepriekšējā reizē, kad viņš pieskatīja Vraita transportu. "Bet ko man darīt, ja kāds cenšas to nolaupīt?"
"Iztiec bez kaujas," Reivcna pamācīja. "Tik un tā viņi nespēs attaisīt durvis." Viņa piecēlās no vadītāja krēsla, un Vraits viņai sekoja. Sēžot skimmera priekšējā sēdeklī, Kczs jutās viens un pamests. Taču, pirms biedri nozuda skatienam, Reivcna atskatījās un pamāja. Vraits neatskatījās, un tā tikpat labi varēja būt uzticības pazīme.
Šoreiz Vraits nesatraucās, tuvojoties namam. Kad viņš devās iekšā, izskatījās, ka šeit nekas nav mainījies. Tomēr pie kāpņu durvīm agrāko divu sargu vietā stāvēja tikai viens, kāda sieviete.
"Vārds un nolūks," viņa prasīja, kaut gan jau pazina Vraitu.
"Vraits un Reivcna," viņš atbildēja, raudzīdamies holokomā ekrānā netālu no sarga. "Grāfienei par manu apmeklējumu jau zināms." "Vari doties augšā," no paneļa atskanēja balss. "Ieročus atstāj turpat."
"Labi," Vraits piekrita, uzskatāmi nolikdams lāzcrpistoli un vienu no nažiem. Sargs tos paņēma un jautājoši palūkojās uz Rcivcnu.
"Nē," Reivena noteica, un sieviete pie durvim sažņaudza šauteni ciešāk rokās.
"Vai tev ir iemesls pretoties ierastajai kārtībai?" Grāfiene apjautājās no holokomā, kaut gan ekrāns vēl aizvien palika tumšs.
"Tikai piesardzība," Reivena paskaidroja. "Ja man jāatdod ieroči, cs labāk palieku lejā."
"Dažkārt cs pieļauju atkāpes no likuma," Grāfiene sausi noteica, "un cs vēlos spert soli pretī. Taču, ja sāksies nepatikšanas, lu pat nepaspēsi uzzināt, kas noticis."
"Noskcnēts," Reivena pārņēma pazemes dialektu.
"Uz priekšu," sardze tcica, drūmi noraugoties Rcivcnā un pasperot soli sāņus, lai palaistu viņus garām.
Vraitu interesēja, kā māsa izturēsies māņu kāpnēs ar daudzajiem spoguļiem, un ievēroja, ka arī viņa nepatikā saviebjas. Reivena kāpa augšup tikpat uzmanīgi un lēni kā Vraits, nedaudz grīļodamās, lai noturētu līdzsvaru atspulgu juceklī.
"Efektīvi, vai nc?" viņš ierunājās, un viņa pašķielēja uz brāli.
"Narcisistc," viņa norūca. "Man gribētos zināt, kas aiz tā slēpjas. Aiz šiem spoguļiem varētu būt kustību sensori, monitori, raidītāji, varbūt pat daži spridzekļi." Viņas vēsais smaids atspoguļojās uz visām pusēm. "Šķiet, tu esi atradis spējīgu palīgu."
"Es ceru," Vraits noteica, kad viņi uzkāpa augšā un spoguļ- siena pavērās.
Grāfiene jau gaidīja, ar interesi vērodama viņu ierašanos. Reivenas tumšās acis zibenīgi pārskrēja monitoru un serveru grēdai, kas piepildīja telpu, tad pievērsās vadonei tādā tiešumā, kas bieži vien lika cilvēkiem justies neērti. Grāfiene mierīgi izturēja viņas skatienu.
"Tu laikam esi speciāliste, varbūt hakers, ja tā novērtēji manu aizsardzību," viņa iesāka. "Vai tāpēc tu neatdevi ieročus?"
"Labs minējums," Reivcna attrauca un pasmīnēja. "Es nekožu."
"Man nepatīk pārgudri ieroči," Grāfiene it kā starp citu aizrādīja. "Tie vienmēr pieviļ mirklī, kad ir patiešām nepieciešami. Tāpēc uzskatu par sliktu ieradumu niekoties ar tādiem."
"Es neniekojos," Reivcna aizvainota noteica. Grāfiene atmai- ga, bet Reivcna piemiedza acis nepatikā par to, kā ar viņu apietas.
"Tavs transports ir gatavs, Vrait," Grāfiene vienā mierā turpināja. "Tas jau atgādāts uz šejieni. Man ir arī kaujinieki, taču paliek jautājums, kurp tu viņus gribi vest. Vispirms tu teici, ka meklē savas māsas audžuvecākus un apgalvoji, ka neplāno uzbrukumu. Es atradu Holisus, bet tu iegādājies smago artilēriju un tagad gribi ari palīgus. Diez vai Holisu dzīvoklim tev vajadzētu tik pamatīgus šaujamos."
"Rcičclas nebija dzīvoklī," Vrails piesardzīgi atzinās, paturēdams acīs Rcivcnu. "Gribu viņu izglābt no vietas, kur viņa atrodas pašlaik."
"Un kur tas būtu?" Grāfiene gaidīja, un pēc viņas stājas varēja noprast, ka tālākais darījums nebūs iespējams bez skaidras atbildes.
"Tā ir DDP laboratorija," pēkšņi ierunājās Reivena.
"Tad jau viņa ir Haks," Grāfiene secināja.
"Tā laikam ir," Reivena piekrita, acīmredzami nevēloties ieslīgt garākā sarunā.
"Bet tu pati?" Grāfiene vaicāja. "Pirmoreiz liekoties, tavs brālis tcica, ka tu esot hakers. Varbūt tu ari esi Haks?"
"Ja es būtu, nez vai cs to atzītu," Reivena aizrādīja.
"Es saprotu," Grāfiene piekrita. "Manam biznesam nenāktu par labu, ja klienti nespētu uzticēt man noslēpumus." Viņa sagaidīja, kad Reivena pamāj ar galvu, un tad turpināja. "Tomēr notikumu attīstība rāda, ka jūsu pasākums ir ārkārtīgi slepens. Tas nozīmē augstāku ccnu, un pat tad cs nevaru garantēt, ka mani vīri piekritīs palīdzēt. Ne visi mani palīgi līksmos par uzbrukumu DDP iestādei, lai glābtu Haku."
Ali gulēja cietajā slimnīcas gultā un centās domāt. Atvadījusies no Lusila, viņa mēģināja saprast, ko tagad iesākt un kā Rcičclas nāve varētu ietekmēt grupu. Taču prāts apmulsa no iespējām un idejām, un cellei līdzīgajā palātā nebija viegli saņemties. Iedomās viņa redzēja visus sakropļotos bērnus aiz sienām gan šajā gaitenī, gan citos slāva gaiteņos un visus pārējos, kas jebkad ienākuši laboratorijā, lai vai uz cik mazu laiciņu.
Uz nelielā galdiņa stāvēja paplāte ar atlikumu no ēdiena, ko atnesa vēlā pēcpusdienā. Divi aģenti formastērpos stūma ratiņus pa gaiteni, saucot bērniem, lai saņem paplātes. Viņiem sekoja zinātnieks, kurš pārlūkoja barības caurules tiem, kas nespēja piccclties no gultas. Ali paklausīgi paņēma savu paplāti, tomēr spēja norīt tikai dažus kumosus negaršīgās masas, ko šeit pasniedza kā pārtiku.
Viņa nopūtās un piecēlās kājās. Pašai uz savu roku neko izdomāt neizdosies. Uzmanīgi uz pirkstgaliem viņa devās pie durvīm. Ārpusē neviena nebija. Viņa aizvēra durvis, no visas sirds vēloties, kaut šeit būtu kāds aizkars, ar ko aizklāt durvju stiklu, un atgriezās gultā. Šoreiz viņa apgūlās uz vēdera, lai neviens nespētu saskatīt viņas seju. Tad, cerībā, ka tas palīdzēs, viņa nočukstēja:
"Rciven?"
Atbildes nebija. Ali juta, ka tūlīt sāks raudāt. Savilkusi rokas dūrēs tā, ka nagi iegriezās delnās, lai sāpes mazinātu izmisumu, viņa mēģināja vēlreiz. Gluži kā lūgšana, viņa nodomāja, jau histēriski piesaucot Reivenas vārdu. Saukt kādu, kurš varbūt nemaz tevī neklausās.
"Reivcn, vai lu mani dzirdi?" Ali jau zuda cerības. "Reiven, ja tu lur esi, lūdzu, atbildi… lūdzu…"
"Es tevi dzirdu. Kas noticis?" atskanēja skarba balss, un Ali gandrīz pamira no atvieglojuma.
"Man vajag ar tevi parunāt," viņa žigli teica. "Tc daudz kas notiek."
"Esmu šeit," Reivcna tcica, "un nenotiek nekas tāds, kas prasītu manu iejaukšanos. Kāpēc tu pēkšņi gribi runāties?"
"Tc ir baismīgi," Ali tcica, taču dīvainā kārtā Reivenas mazliet izsmējīgā balss viņu nomierināja. Tas bija pierādījums, ka ārpus laboratorijas pastāv pasaule un ka viņa spēj ar to sazināties.
"Ko tas nozīmē— briesmīgi?' Reivena lēnām jautāja.
"Zinātnieki veic ar cilvēkiem šaušalīgus eksperimentus," Ali pastāstīja. "Kādam zēnam sabeigti visi nervi. Viņš var kustēties, tikai nosūtot elektroniskos signālus iekārtām, kas piestiprinātas viņa ķermenim, bet Lusilam visu laiku špricē kaut kādas vielas, cenšoties nomākt smadzenēs tos sektorus, kuru dēļ viņš ir Haks, un…"
"Nomierinies, Ali," Reivcna pēkšņi pārtrauca. "Tev ir histērija. Saņemies."
"Tu man to nepavēlēsi," Ali ievaidējās. "Tu neesi tc ieslodzīta. Kā cs varu būt mierīga? Viņi jebkurā mirklī var atnākt man pakaļ!"
"Viņi vēl nav apstrādājuši pārbaužu rezultātus," Reivcna noteica.
"Kā tu to zini?" Ali neatlaidās. "Tu taču teici, ka nevarot pieslēgties šejienes datorsistēmai."
"Es to vēl aizvien nevaru," Reivcna atbildēja. "Taču cs klausījos, kamēr tevi šorīt pārbaudīja, un zinātnieki tcica, ka pārbaudes beigās tavam tēvam nosūtīs tavu miršanas apliecību. Redzi, bet apliecība nav vēl nosūtīta — cs pārbaudīju tava tēva datoru — un pat pēc tam tev veiks vēl vienu pārbaužu sēriju." Viņa nogaidīja, kamēr Ali saņemas. "Vai tagad tu nomierinājies?" viņa vaicāja.
"Jā," Ali izgrūda, viegli aizkaitināta. "Bet vai tu tagad uzklausīsi mani?"
"Es jūs klausos," Reivena teica pārspīlēti pieklājīgi, un Ali ziņoja par tās dienas notikumiem.
Sākuma Reivena klausījās klusu — vismaz Ali domāja, ka viņa klausās, — taču, kad sākās stāsts par eksperimentiem ar atmiņu, Reivena viņu pārtrauca, lūgdama stāstīt sīkāk. Neviļus Ali pārstāstīja visu, ko par vēl dzīvajiem eksperimenta dalībniekiem bija teicis Toms. Kad stāsts bija galā, iestājās ilgs klusums.
"Vai tu vēl tur esi?" Ali bailīgi apjautājās.
"Jā, esmu šeit," Reivena atsaucās. "Lūdzu, aizveries un ļauj man padomāt."
"Labi, labi," Ali satrūkās un gaidīja.
"Kā viņus sauca?" Reivena pēkšņi vaicāja.
"Bērnus no atmiņas eksperimentiem?" Ali pāijautāja. "Es jau teicu."
"Pasaki vēlreiz," Reivena neatlaidās. "Kā viņus sauca?"
"Man šķiet, ka Toms tcica — Mihails, Estere un Atriebēja," Ali atbildēja. "Es varu pajautāt vēlreiz."
"Nē, nav vajadzības," Reivcna tcica. "Bet pacenties viņus apskatīt!"
"No tā nebūs nekāda labuma," Ali iebilda. "Lusils piekrita Tomam — viņi neatcerēsies neko par Reičelu."
"Ali, ej un paskaties uz viņiem!" Reivcna pavēlēja.
"Kāpēc?" Ali nepakļāvās.
"Tāpēc, ka man… ir nojauta," Reivena gandrīz nedroši ierunājās. "Tu tikai izdari to, Ali, labi?"
"Kāda nojauta?" Ali vaicāja, taču Reivena bija neizdibināma.
"Es nevaru stāstīt, pagaidām nē. Taču apciemo viņus, cik ātri vien iespējams. Es tevi klausīšos."
Vraits un Kczs kravājās milzīgajā Grāfienes nama vestibilā, cenšoties piekraut pārbūvēto fiaiteru, ko Grāfiene bija viņiem atvēlējusi. Tas bija pietiekami liels sešiem cilvēkiem un viņu
ekipējumam. Taču darbs nebija no vieglajiem, jo nācās rēķināties ar Rcivcnu, kas jau bija iekārtojusies aizmugurējā sēdeklī un blenza nenoteiktā virzienā vai arī nikni klaigāja, kad kāds uzgrūdās viņai. Vraits gaidīja arī Grāfienes apsolītos sedzējus. Viņa bija piekritusi piešķirt trīs viņas pašas apsardzes kaujiniekus, cena gan bija nesamērīgi augsta, taču Grāfiene bija picbil- dusi, ka tos var dabūt tūlīt.
Vraits gribēja doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Viņš vēlējās ielauzties laboratorijā, cik drīz vien iespējams, lai beidzot nevajadzētu bažīties par Ali un Reičelu. Taču Reivcna, par spīti tam, ka pati ieteica doties tālāk, neko neziņoja par sarunām ar Ali. Vraits ielādēja flaitera kravas nodalījumā pēdējo munīcijas kasti, rūpīgi sakārtodams kravu, lai tā nczvārolos, flaiterim lidojot. Reivena nepacietīgi bungoja pa somu, acīmredzot beigusi sakaru seansu. Kad Vraits bija pārbaudījis kravu, viņš apsēdās pretī Reivenai.
"Kā veicas?" viņš jautāja.
"Grūti uzturēt sakarus bez datora," viņa atbildēja. "Kur ir Kczs?"
"Tepat laukā," viņš tcica. "Tev viņu vajag?"
"Vēl nē," Reivcna notrīcēja. "Taču viņam būs jāvada flailcrs, ja vien to neprot kāds no nolīgtajiem kakliem. Briesmu gadījumā nc cs, ne tu nevaram sēdēt pie stūres."
Vraits izlikās, ka nedomā par šo problēmu.
"Ko leica Ali?" viņš taujāja. "Vai viņa ir atradusi Reičelu?"
"Vēl nē," Reivena atgaiņājās. "Lūdzu, neprasi man vairāk neko, Vrait. Es cenšos padomāt."
Vraits vairs nemēģināja uzzināt no Reivenas kaut ko vairāk un izkāpa laukā. Te bija Kezs, kas izskatījās gatavs bēgt prom. Viņam pretī stāvēja trīs nikna izskata vīri, visi — zili zeltainos bandas tērpos. Pamanījis Vraitu, garākais pievērsās viņam.
"Vai tu esi Vraits?" viņš naidīgi vaicāja.
"Jā," Vraits vēsi noteica, cenšoties ieņemt pārliecinošu stāju un saprazdams, ka tas nebūs viegli.
"Melcks," gangsteris teica un norādīja uz saviem biedriem. "Tie ir Fins un Džīvs." Fins mazliet piešķieba galvu, bet Džīvs cicši paspieda roku. Vraits vienā mirklī novērtēja savus jaunos biedrus. Viņi bija tērpušies tāpat kā Grāfienes sargi, vienīgi matus nokrāsojuši tumši zilā krāsā un ievijuši tajos zeltaini mirdzošas, metāliskas krellītes.
"Tā būs vienkārša glābšanas operācija," Vraits noteica, uzmanīgi vērodams gangsterus, vai tiem neradīsies iebildumi. "Taču vieta, kurai mēs uzbruksim, būs stingri apsargāta."
"Grāfiene tcica, ka mēs ielauzīsimies valdības laboratorijā," Melcks ierunājās. "Nav svarīgi, kādus ieročus paņemsim līdzi, jo mums pietrūks cilvēku. Apsardze būs pārāk stipra." Viņš mirkli pieklusa, tad turpināja: "Taču es varu pieaicināt vēl dažus cilvēkus, un…"
"Nē," Vrails viņu pārtrauca un ievēroja, ka niknās uguntiņas Mclcka acīs tūlīt atspoguļojas ari viņa biedros. Viņš nedrīkstēja piekāpties; vismazāk viņš vēlējās, lai viņa operāciju gangsteri pārņemtu savā ziņā, tomēr viņš negribēja ari sanaidoties ar viņiem. Kamēr viņš plānoja nākamo soli, Kczs parūpējās par mazu izklaidi.
"Bet cs?" viņš ierunājās. "Es ari iešu."
"Turies tālāk, zēn," Melcks nicīgi novilka, bet Fins bija runīgāks.
"Dari to, ko proti," viņš nošņāca, skatīdamies Kezam pāri. "Tu nespēj cīnīties ar mūsu ieročiem." Viņš pasmējās, un Kezs nosarka, cieši sažņaugdams dūres.
"Liecies mierā, Kez," Vraits brīdināja zēnu, nevēlēdamies sākt strīdu. Godīgi sakot, viņam pašam nebija sevišķas pieredzes šādos pasākumos, un ari viņš šaubījās par Ķeza noderību. Viņš uzticējās zēnam, taču nespēja pārmest gangsteriem, kas uzskatīja viņu par kavēkli.
Diemžēl Kezs izskatījās pietiekami nikns, lai neliktos mierā, un Vrails centās mainīt tematu, atgriežoties pie galvenā jautājuma.
"Izmantot vairāk cilvēku būtu kļūda," viņš steidzīgi ierunājās. "Es neplānoju atklātu triecienu. Tam vajadzētu veselu armiju. Es gribu piezagties celtnēm, apmānot ārējo apsardzi. Tikuši iekšā, mēs piekļūsim drošības sistēmai un likvidēsim jebkādas turpmākās briesmas."
"Tas ir riskanti," Melcks šaubījās. "Tam jābūt izcilam hakerim, lai ielauztos nepazīstamā datorsistēmā un tiklu ar to galā, pirms drošībnieki mūs uzccpina."
"Reivena to spēj," Vrails centās viņus pārliecināt, taču Fins tikai grozīja galvu.
"Nav ko domāt, ka mēs piedalīsimies, kamēr neredzēsim, ko viņa spēj, Mcl," viņš skarbi ierunājās. "Es nevēlos nosprāgt tikai tāpēc, ka šā zēniņa hakers iekūlies ķezā un mēs laikus netiekam laukā."
"Man arī tā šķiet," trešais gangsteris piekrita, un Melcks palūkojās uz Vraitu ar neslēptu smaidu.
"Dzirdējāt manus brāļus?" viņš iespītējās. "Mēs gribam redzēt lavu hakeru, pirms mēs piekrītam doties tev līdzi."
"Tā nebija runāts," Vraits iebilda.
"Tagad ir," Melcks alcirta un sāka gaidīt.
Strīda skaņas satrauca Reivenu; tās atbalsojās galvā kā nepatīkama kņudoņa pakausī, kas traucēja jau tā vārgo saikni ar Ali raidītāju. Saniknota par to, ka viņas spējas tiek apšaubītas, viņa atslēdzās un izkāpa no flaitera tieši tajā mirklī, kad Melcks paziņoja par izmaiņām plānā.
Reivena apmierināta ievēroja, ka Kezs nobāl, līdzko viņa izlēca no flaitera un piebiedrojās grupai. Viņai bija pietiekoši nejauks garastāvoklis, un droši vien ari pēdējais laiks iesaistīties strīdā. Nelikdamās nc zinis par gangsteriem, viņa uzrunāja Vraitu.
"Cik ilgi mēs tc ķēpāsimies?" viņa uzstāja. "Es gribu, lai septiņos vakarā mēs būtu uz vietas. Braukuši!"
"Te laikam ir viena problēma, Reivcn…" Vraits lēnām iesāka, taču lika pārtraukts.
"Tas ir tavs hakers?" Melcks izbrīnīts vaicāja, rūpīgi nopētīdams Rcivcnu. Reivena nostājās viņam pretī aci pret aci, neviļus sajūtot, kā Vrails un Kczs atkāpjas, spriegumam pieaugot. Viņa vienmēr bija gatava sadursmei. Zinot, ka Anglijā viņu neviens nepazīst, viņa bija īpaši gatavojusies. Melno acu asais skatiens, ko nespēja izturēt Ali, nebija nejaušs, bet gan īpaši apgūts un ļoti rezultatīvs. Reivcna ne tikai raudzījās uz gangsteri, viņa lūkojās viņam cauri. Viņas skatiens nogāzās pār gangsteri kā auksta ūdens šalts, viņa centās tajā ielikt visu, ko bija par šo cilvēku uzzinājusi Tīklā. Gangsteri bija diezgan nepiesardzīgi ļaudis; visi trīs varēja lepoties ar garu noziegumu sarakstu; ikviens no viņiem par vēl vienu pārkāpumu saņemtu pietiekami ilgu cietumsodu. Taču Reivena bija atradusi daudz vairāk ziņu. Viņa zināja, kādas narkotikas viņi lieto, kur mēdz slēpties, viņa pat pazina viņu radiniekus, un visas šīs zināšanas varēja nojaust viņas skatienā. Viņa juta, ka ari Džīvs un Fins atkāpjas no šī skatiena. Tomēr viņa neatlaidās no Mclcka, gaidot īsto psiholoģisko bridi, lai iegūtu pārsvaru.
Tad tas iestājās, īss zibsnis, un gangsteris novērsās, vairs nespēdams izturēt. Reivcna atļāvās pasmaidīt un ierunājās.
"Es esmu hakers," viņa atzina. "Un jums nav jāšaubās par manām spējām." Viņa ļāva apgalvojumam kārtīgi noskanēt gaisā, nogaidot gangsteru reakciju. Fins atguvās pirmais, viņš nomurmināja Džīvam:
"Monstrozā šīza…"
Taču Mcleks bija savaldīgāks, viņš apzinājās, ka jāsaglabā pašcieņa, vai ari zaudēs viņam pakļauto kaujinieku cieņu.
"Tu esi pietiekami pārliecinoša," viņš nevērīgi noteica. "Taču tas neko nedos, kad drošībnieki tev nonāks uz pēdām."
"Man ir pamats būt pārliecinātai," Reivcna vēsi noteica. Tad, pietiekami bargi brīdinājusi gangsterus, viņa atļāvās atslābināties. "Esmu pietiekami prasmīga, lai izdzēstu jūs no drošībnieku failiem," viņa iesmējās, vērojot viņu ieplestās acis. "Tā būs papildus samaksa," viņa piebilda. "Klāt pie Vraita kredītiem. Es jūs izdzēsīšu no sistēmas, un jūs kļūsiet neredzami."
Viņa negaidīja, kad Meleks pamās ar galvu. Darijums bija noslēgts, un piedāvājums — neatraidāms. Kad gangsteri sarokojās ar Vraitu, viņa atgriezās flaiterā. Kczs nosēdās blakus.
"Tu nc no kā nebaidies?" viņš klusu vaicāja. Reivena palūkojās uz viņu un iedarbināja dzinēju. Viņa negribēja atzīties, ko domā par gaidāmo operāciju, par to, kāpēc viņai nepatika domāt par laboratoriju, kurā ieslodzīta Ali. Pirksti pārskrēja vadības pults klaviatūrai, apziņa ieplūda flaitera datorā un atjaunoja sakarus ar Ali.
"Jā, ne no viena," viņa samelojās.
Ali jutās nelāgi.
Lusils nevēlējās viņai parādīt trīs pēc eksperimenta izdzīvojušos bērnus, tomēr pēc Reivenas pamudinājuma viņa bija uzstājusi, ka tas ir svarīgi. Tagad viņa bija pārliecināta, ka Lusilam taisnība, bet Reivena kļūdījusies. Šie bērni nespēs neko pastāstīt par Reičelu.
Ari Toms piebiedrojās viņiem, kaut gan īgņojās, kā parasti. Ali nosprieda, ka viņš piekritis nākt līdzi tāpēc, ka tā bija savā ziņā pretošanās zinātniekiem. Viņa jutās atvieglota Toma klātbūtnes dēļ. Trīs eksperimenta upuri dzīvoja citā stāvā, un bija skaidri redzams, ka Lusils, viņiem dodoties arvien tālāk no savām istabām, nervozē aizvien vairāk. Liftā atradās divas pultis. Uz vienas no tām bija trīs stāvu taustiņi, otru nosedza metāla plāksne ar mehānisku atslēgu, nevis elektronisku kodu. Toms ievēroja viņas skatienu un satrūkās.
"Uz citām telpām iet ir aizliegts," viņš pastāstīja. "Un viņi negrib, lai mēs piekļūstam datoriem. Tāpēc viņi izmanto tik novecojušas metodes. Varbūt ievēroji, ka pārbaužu rezultātus viņi pierakstīja uz papīra."
Ali pamāja, klusībā domādama, ka datorzāle, ja jau Reivena apgalvoja, ka tādai jābūt, droši vien atradās aiz slēgtajām durvīm. Stāvs, kurā viņi izkāpa, līdzinājās viņējam. Vienīgā acīmredzamā atšķirība bija tā iemītnieki. Gandrīz visi šeit bija piekalti gultai, daži tāpēc, ka nespēja pakustēties, bet citi — tāpēc, ka bija piesieti. Toms veda viņus uz pirmā gaiteņa galu, atvēra kādas istabas durvis un uzmanīgi devās iekšā, visu laiku sajuzdams sava ierīcēm apklātā ķermeņa konvulsīvās kustības.
Palātā Ali un Lusils sastinga, ieraudzīdami gultā guļošo stāvu. Toms jutās manāmi apmierināts par viņu izbailēm. Viņam bija taisnība, sakot, ka Mihails ir pieslēgts vēl jaudīgākai tehnikai. Zēns gulēja medicīnisku ierīču un kabeļu ņudzekļa vidū. Viņš bija kails, tikai īsās bikšelēs, un Ali ievēroja, ka mehānismi turpinās arī ķermenī. Metāls bija kā pieaudzis viņa ādai, un rezultātā Mihails vairs neatgādināja cilvēku. No atlikušās miesas plūda nāvīgs smārds. Zēns šeit burtiski sapuva. Šausmās vērodama Mihailu, viņa ielūkojās viņa acīs un satriekta secināja, ka tās viņu vēro. Šajā līķī vēl aizvien dzīvoja vērigs un biedējošs skatiens.
Viņas kuņģī kaut kas sagriezās, un viņa apsviedās riņķī, aizmeimuroja līdz durvīm un izskrēja gaitenī. Dziļi ievilkusi elpu, viņa noslīga uz grīdas, pa pusei elsojot, pa pusei šņukstot. Caur baiļu drebuļiem viņa saklausīja klusu balsi auss raidītājā.
"Kas nolika?" *
Viņa nespēja parunāt, tikai tvēra pēc elpas, un Reivenas balss kļuva brīdinoša:
"Ali, tava sirdsdarbība paātrinās — tev ir šoks. Saņem spēkus un pastāsti man, kas noticis."
"Rciven," Ali pielieca galvu un nomurmināja. "Es redzēju… redzēju vienu no tiem bērniem, ar kuriem veica atmiņas eksperimentu… Tas bija, tas bija tik briesmīgi…" Viņa aprāvās, jo no palātas iznāca ari Toms un Lusils. Lusils pieliecās, lai palīdzētu Ali piecelties.
"Vai tev nekas nekaiš?" viņš iejūtīgi vaicāja.
"Man tā šķiet," viņa šaubījās.
"Tad tu vēlies turpināt?" Toms vaicāja un saviebās, kad viņa pamāja ar galvu. "No tā nebūs nekāda labuma," viņš teica. "Mēs vaicājām Mihailam par tavu draudzeni. Viņš mums neko neteica. Viņš vairs nespēj parunāt."
"Tas ir bezjēdzīgi, Ali," Lusils bija nomākts. "Ari pārējie divi mums neko nepastāstīs. Mihails nerunā, Estcre nespēj runāt, bet Atriebēja zaudējusi prātu."
Ali brīdi vilcinājās, bet tad izdzirdēja Reivenas balsi:
"Saki, ka lu vēlies turpināt."
Viņa nopūtās, prātodama, ko teiks pārējie, ja viņa liks turpināt iztaujāšanu. Apspiezdama šaubas, viņa teica tikai:
"Es gribu viņus redzēt." Toms un Lusils saskatījās, taču piekrita doties pie nākamā zinātnieku upura.
Ja gangsteri jau agrāk nebūtu sapratuši, ka Reivcna ir Haks, tad, flaitcrā iekāpjot, viņiem tas noteikti kļuva skaidrs. Vraits satrūkās, kad apjēdza, ka Reivena pat nedomā slēpt savas spējas. Tomēr viņš mierināja sevi, ka Grāfiene apsolījusi pienācīgu slepenību, turklāt tik un tā viņš uzticēja savu dzīvību šiem cilvēkiem. Tomēr redzot Rcivcnu pielietojam Haka spējas atklāti, viņš jutās neomulīgi. Viņas līdzšinējais noteikums, ka viņa strādā vienatnē, liedza viņam pārzināt māsas spējas.
Tagad Vraits uztraucās, vērodams, kā viņa sēž pie flaitera stūres, vienu roku uz pults un aizmiglotām acīm. Flaiters lielā ātrumā traucās garām debesskrāpjiem, bet Reivenas neizteiksmīgais skatiens lika visiem saspringt. Ari gangsteri jutās tāpat, par to liecināja bažīgās kustības, kad viņi pievilka drošības jostas. Tikai Kezs nesatraucās, viņš pat nepiesprādzējās, tikai smīnēdams līksmoja par ātrumu. Viņa bezbēdīgā rīcība vairoja cieņu gangsteru acīs. Lai nomierinātos, Vraits pieliecās tuvāk Rcivenai.
"Vai lu mani dzirdi?" viņš jautāja.
"Bet protams," viņa dzēlīgi attrauca. "Tomēr ir kaut kāda robeža, cik daudz darbu es varu darīt vienlaikus. Man nav tagad noskaņojuma pļāpāt."
"Vai tu sazinājies ar Ali?" Vraits vaicāja tālāk, nelikdamies zinis par viņas loni.
"Jā."
"Ja tev jākoncentrējas, lai uztvertu viņas signālu, tev nevajadzētu vadīt fiaiteru," Vraits ieminējās.
"Es likšu galā," Reivcna attrauca, kaut gan balsī jautās samulsums, un acis palika miglainas. "Ja tev tas traucē, lai Kczs stūrē."
"Ļoti labi," Vrails piekrita, nospriezdams, ka Ķeza aizrautības dēļ lidošanas ātrums īpaši nesamazinātos. Atsēdies atpakaļ, viņš pamanīja, ka Mcleks raugās uz viņu gandrīz vai skumīgi. Viņš ievēroja to tikai nejauši ar acs kaktiņu, tomēr apmierināts secināja, ka atmosfēra flaitera salonā kļuvusi draudzīgāka.
Otrais pacients nebija runātīgāks par pirmo. Taču Ali spēja daudz labāk pārdzīvot Esteres vājprātu nekā saprāta dzirksti Maikla ķermenī. Šī meitene bija viena no vecākajiem pacientiem laboratorijā. Toms teica, ka viņa šeit atvesta vēl nepilngadīga, bet tagad viņai bija jau pāri divdesmit. Viņš it kā nevērīgi piebilda, ka parasti šeit neviens tik ilgi nenodzīvo. Ali šaubījās, vai Esteres stāvokli varētu dēvēt par dzīvošanu. Viņas prātu bija aptumšojuši eksperimenti, un viņa bija kļuvusi gluži kā mazs bērns. Viņa muļķīgi raudzījās vienā punktā mazliet virs atnācēju galvām, kamēr Lusils viņu izjautāja, un bija skaidrs, ka viņa nespēs pastāstīt neko par Reičelu. Reivena acīmredzot viņai piekrita. Pēc dažu minūšu izjautāšanas, viņas balss atkal atskanēja raidītājā.
"Mēs tc neko neatklāsim."
Ali centās noslēpt vilšanos. Pārējo klātbūtne neļāva pateikt Rcivcnai, ka icccrc bija nolemta neveiksmei jau pašā sākumā. Viņa pievērsās Lusilam.
"Vai varat man parādīt trešo upuri?" viņa jautāja.
"Atriebēju?" Lusils nopūlās. "Droši vien. Tu jau tāpat mierā neliksies."
"Tad iesim," Toms norūca, dodoties uz durvju pusi. "Pabeigsim vienreiz šo muļķošanos."
Viņš devās uz priekšu pa gaiteni garām kādām trijām palātām, tad apstājās pie aizvērtām durvīm. Viņš jau grasījās tās atvērt, tad apstājās, un iekārtas ap viņa locekļiem brīdinoši nodūca.
"Atriebēja ir piesieta pie gultas, jo bieži sāk trakot. Ja viņa kļūs agresīva, mums jāiet projām pēc iespējas ātrāk. Es negribu, ka viņi mūs sāk izjautāt, ko mēs šeit meklējam."
"Labi," Ali piekrita, un Lusils piekrītoši pamāja, jo tikpat stipri vēlējās izvairīties no sarunas ar zinātniekiem. Toms atvēra durvis.
Gultā gulēja meitene ar metāla rokudzclžicm ap locītavām — smaga, metāliska čaula neļāva viņai strauji kustēties. Viņa varēja tikai paccltics pussēdus, ciktāl ļāva siksnas, un atbalstīties pret spilveniem. Kad atvērās durvis, viņa pagrieza galvu un cieši nopētīja atnācējus. Viņa vairāk atgādināja vcccnīti, nevis bērnu. Viņas kustības bija drebelīgas, ap acīm dziļi riņķi. Pirksti bija ieķērušies gultas malās kā putna nagi, bet locītavas klāja sarecējušas asinis. Saķemmēti viņas mati būtu visai gari, taču tagad tie vijās ap galvu mežonīgā ērkulī. Viņas āda bija pelēcīga, seja un kakls — saskrāpēti. Iestādē, kur valdīja sanitāra tīrība, viņa šķita kā svešķermenis. Vērodama ievainojumus, Ali saprata, ka viņa tos sev nodarījusi pali.
Toms nedroši tuvojās gultai, un meitene drudžaini vēroja viņu nākam, viņas lūpas pavērās, atklājot plēsīgu sakodienu. Lusils izskatījās satraucies, un Ali aizturēja elpu, kad Toms ierunājās.
"Atriebēja?" viņš centās runāt rāmi. "Šeit Toms… vai tu aprunāsies ar mani?"
Atskanēja rēciens. Ja meitene būtu dzīvnieks, viņa spētu nograuzt sev kāju, lai izkļūtu brīvībā; viņa parāvās atpakaļ, gatava kost, ja Toms pienāktu tuvāk. Ali salēcās, kad no Atriebējas saviebtās mutes atskanēja cilvēka balss.
"Tu esi saindēts!" viņa nošņācās. "Aplipināts. Nenāc klāt!" Viņas balss kļuva spiedzoša, un Toms ar Lusilu atkāpās. Lusils pašķielēja uz Ali.
"Tu gribēji ar viņu aprunāties," viņš tcica. "Labu veiksmi."
Viņa nervozi aplaizīja lūpas, lauzīdama galvu par to, ko no viņas gaida Reivcna. Pirms viņa paspēja ierunāties, raidītājā atskanēja Reivenas balss.
"Nomierinies, Ali," Reivcna teica. "Atkārto precīzi, ko es teikšu." Ali nespēja atbildēt, bet Reivcna nosprieda, ka viņa piekrīt, un klusām iesāka: "Pajautā, kā viņu sauc."
"Kā tevi sauc?" Ali paklausīja, un līķbālā seja pievērsās viņai.
"Es esmu Atriebēja," viņa tcica, lūkodamās cauri atnācējai dīvaini pazīstamā manierē.
"Vai tas ir vārds vai iesauka?" Reivenas balss stindzināja.
"Ai… vai tas ir vārds vai iesauka?" Ali nedroši vaicāja.
"Tas ir tas, kas es esmu," Atriebēja nočukstēja, draudīgi paliekusies uz priekšu. Ali apspieda vēlmi atkāpties atpakaļ, kad meitene piebilda: "Un nav nekā vairāk…" Viņas asiņainās lūpas savilkās baismīgā smaidā, un Ali aptvēra, ka ieskatās vājprāta dzīlēs.
Reivenas uzmanību pilnībā piesaistīja pārraides uztveršana. Klāt neesot, viņa nespēja uztvert to, ko redzēja Ali. Taču vārdi, ko viņa sadzirdēja, atbalsojās ausīs. Viņa pārtvēra tūkstošiem datu saišu visā Eiropā, meklējot tikai vienu vārdu: > atriebeeja <
> atriebeeja <
> atriebeeja <
Atmiņas eksperimentu dalībnieki tika pieslēgti kādai datu bāzei. Kādai? Kas tajā noglabāts? Reivena tik tikko dzirdēja Ali, kas uzrunāja pie gultas piesieto meiteni.
"Kas tu esi?"
Atbildes nebija, taču raidītājs liecināja, ka Ali paātrinās sirdsdarbība. Tad Reivcna izdzirdēja meitenes balsi:
"Tu uzrunāji mani tumsā…"
Viņa sastinga. Likās neiedomājami, ka meitene varētu zināt, ka Reivcna sazinās ar Ali. Neiespējami, taču viņas vārdi liecināja, ka viņa tomēr zināja. Reivena juta šīs tumsas spiedienu, apspieda vēlmi atslēgties no Tīkla, bet šajā mirklī viņas apziņas šūnu miriādes uztvēra informācijas šķipsniņu un atgādāja to šurp.
> re*venge [ri'ven(d)3] I. v/t. 1. et,. a. j-n rāchen ([up]on an dat.): to ~o.s. for s.th. sich fūr et. rachen; to be ~d a) gerācht sein od. \verden, b) sich rāchen; 2. sich rāchen fūr, vergelten (upon, on an dat.); II. s. 3. Rache f:…<
Reivenas digitālā atmiņa bija atradusi saikni. Sirdij dauzoties, viņa izpētīja vārdnīcas šķirkli. Kaut kāda jocīga loģika bija novedusi ārprātīgo meiteni no viņas vārda vācu valodā līdz nāvīgajam apgalvojumam, kura jēga jau sen bija zudusi. Taču no pusgatavo secinājumu ķēdes Reivena atklāja kādu patiesību. Viņa nosūtīja jaunu teikumu Ali, un runādama viņa aptvēra patiesību, ko tikko bija atklājusi.
"Sveika, Reičel."