"Reičel?!" Ali iesaucās. Lusils un Toms satrūkās un palūkojās uz viņu, taču pirms viņi paspēja kaut ko pateikt, viņus pārtrauca izmisīgs kliedziens. Atriebēja metās pie Ali, cenšoties atbrīvoties no rokudzclžiem.
"Rcivcn! Rcivcn, kur tu esi!" viņa sauca. Abi zēni apjuka. Tikai Ali saprata, ka šie ir saprātīgākie vārdi, ko Atriebēja varēja pateikt.
"Iesim labāk projām," Toms mīņājās, un Ali raudzījās te uz viņu, tc uz Reičelu, nezinādama, ko iesākt.
"Ali, runā ar viņu," Reivcna pavēlēja. "Atkārto, ko teikšu…"
Ali ieklausījās, lai atcerētos Reivenas vārdus. Saķērusi Atriebēju aiz rokas, viņa piespieda meiteni pie gultas un atkārtoja, ko viņai lika:
"Nomierinies… Reivcna nāks… gaidi viņu…"
"Jā," Atriebēja nočukstēja, viņas acis drudžaini mirdzēja. "Saki viņai, ātrāk… viņai jānāk ātrāk, vai ari būs par vēlu."
Reivcna samiedza acis. Flaiters bija sasniedzis Londonas nomali. Torņiem līdzīgie debesskrāpji kļuva aizvien mazāki. Betona džungļi stiepās līdz pamalei, ccļu tīmeklis vijās ap tiem un virs tiem, augstākajiem debesskrāpjiem kā torņiem raugoties pāri. Reivena vadīja fiaiteru virs maģistrāles, uzmanoties, lai nenovirzītos no lidojumu joslas aizliegtajā zonā. Pamazām viņa atguvās no datorpicslēguma, atslēdzot sakarus ar Ali.
Reivena lēnam ievilka elpu. Viņa īsti nezināja, kāpēc nevēlas runāt. Taču diez vai šī atturība radās rūpēs par Vraitu. Reičela vēl aizvien bija dzīva, tāpēc viņiem jāīsteno plāns un jāiclaužas laboratorijā, taču Ali pieredzētais mazināja vēlēšanos tuvoties DDP kambariem. Viņa sažņaudza labo roku dūrē un trieca pret paneli, flaiters ar lēcienu metās uz priekšu, sasniedzot maksimālo ātrumu. Viņa neļāvās bailēm, kas draudēja viņu sagrābt savā varā. Viņa lika vējam tās aizraut un bez kādām emocijām paziņoja:
"Mēs esam atraduši Reičelu."
"Tu viņu atradi?" Vraits saspringa, un Reivena paraudzījās viņam acīs. "Vai viņa… kā viņai ir?" viņš vaicāja, cenšoties savaldīties.
"Viņas apziņu smagi ietekmējuši eksperimenti," Reivena vienaldzīgi noteica. "Tomēr viņa ir saglabājusi nedaudz veselā saprāta."
"Nedaudz veselā saprāta?" Vraits sastinga, un Reivcna sadzirdēja klusu izmisuma vaidu no Kcza puses. Viņa jutās tik tāla abiem ceļabiedriem — drīzāk tuvāka ciniskajiem gangsteriem flaitera aizmugurē nekā savam enerģiskajam brālim.
"Jūties pateicīgs, ka viņai nav pilnībā izdegušas smadzenes vai viņa nav nogalināta," Reivena sacīja. "Viņa ir labākā stāvoklī nekā cs varēju iedomāties."
Kczs centās izstaipīt muskuļus un saviebās. Lai cik liels būtu flaiters, pasažieru sēdeklis nebija ērtākā vieta pasaulē, jo sevišķi, lidojot ilgāku laiku. Gangsteriem un Vraitam aizmugurē bija vairāk vietas ari ar visām somām. Tomēr, lai cik neērtā pozā nācās sēdēt, Kczs negribēja līst pie viņiem. Melcks iebilda pret viņa piedalīšanos operācijā, un viņš negribēja uzmākties gangsteriem, lai izraisītu vēl kādu nepatikas izpausmi. Tāpēc viņš centās iekārtoties krēslā ērtāk un snaust vai arī raudzījās laukā pa logu.
Otro iespēju īstenot bija daudz vieglāk. Vraits Rcivenai lika nepārsniegt ātrumu, lai smagi piekrautais, bruņotais flaiters nepiesaistītu drošībnieku uzmanību, bet viņa savukārt atspēlējās, uzgriežot rokmūziku līdz neciešami skaļam līmenim. Kczs domāja, ka īstais iemesls ir nevēlēšanās sarunāties. Vraits noteikti saprata, kāds Rcivcnai ir garastāvoklis, un viņa acīmredzami nevēlējās runāt par šo jautājumu. Tomēr ik pa brīdim mūzika apklusa — Reivcna mainīja diskus, un Kezs izmantoja vienu šādu pauzi, lai pievērstu Reivenas uzmanību.
"Vai tu aizvien vēl neturi stūri?"
"Kā redzi," Reivena pamāja. Viņas krēsls bija atlaists atpakaļ, kājas izstieptas pār vadības pulti, vienīgi kreisā roka slinki gūlās uz taustiņiem.
"Kas notiks, ja tu aizmigsi?"
"īsti nezinu," Reivcna lēnām noteica, tad pasmaidīja. "Vai gribi uzzināt?"
"Diez vai," Kczs papurināja galvu, taču arī pasmējās. Reivenas joks mazliet mazināja bažas par brauciena galamērķi. "Vai neesi nogurusi? Es varētu sēsties tavā vietā." Viņš mazliet vilcinājās, izteikdams šo piedāvājumu, taču Reivcna nesadusmojās. Tikai paraustīja plecus.
"Viss kārtībā," viņa teica. "Nav jēgas tagad mainīties vietām — esam gandrīz klāt."
"Jau klāt?"
"Paskaties laukā," Reivcna ieteica, un Kezs pievērsās logam.
Jau krēsloja, un bija grūti kaut ko saskatīt pustumsā. Šķita, ka Reivcna nogriczusics no galvenā ceļa, pazudušas bija ceļmalas namu ugunis; nemanīja arī pretimbraucošus flaiterus. Reivcna nebija izslēgusi gaismas, un reizēm garām pazibēja ārpilsētas būves, kāda pilsēta vai ciems tālumā iegaismoja debesis, bet tieši apakšā zem viņiem stiepās maģistrāle ar steidzīgu skimmeru uguntiņām. Tālu priekšā melnēja pauguru grēda, uz kuru norādīja Reivcna.
"Tur ir laboratorija. Taču, saskaņā ar transporta datu bāzi, gaisa telpa laipus ceļam ir slēgta."
"Vai tur nav neviena pievedceļa?" Vraits vaicāja.
"Diez vai mēs to izmantotu," Reivcna aizrādīja. "Taču nekas nav norādīts." Viņa padomāja. "Es domāju, ja ceļš ir, tam jābūt norādītam valdības datu bāzē, lai aģenti varētu nokļūt laboratorijā."
"Tad atrodi to datu bāzi," Vraits tcica. "Mēs neizmantosim to ccļu, taču negribētos liekas sadursmes."
"Vajadzētu izslēgt gaismas," Melcks ierunājās. "Labāk, lai operatīvais transports kļūst nemanāms."
"Es nevaru tās izslēgt, kamēr mēs lidojam virs ccļa," Reivcna aizrādīja, kaut gan viņas skatiens jau kļuva miglains, jo viņa bija picslēgusies Tīklam. "Ja drošībnieki savā ekrānā ievēros, kā mēs izslēdzam gaismas, viņi liks mums apstāties. Apmēram pēc pusstundas es nogriezīšos no ccļa un izslēgšu gaismas. Ja kāds mūs satiks aizliegtajā gaisa zonā, noraidīšu signālu, ka mums ir tehniskas problēmas."
"Enerģijas zudums?" Kczs ictcicās. "Tā varētu izskaidrot, kāpēc esam izslēguši gaismas."
"Ja kaut mazliet veiksies, neviens mūs neievēros," Vraits noteica. "Vai paveicās ar to ccļu, Rcivcn?"
"Atradu," viņa paziņoja. "Ir viens sānceļš. Nepaspēsiet nc pamirkšķināt, un tas jau būs garām. Ceļš atrodas apmēram kilometru no ārējā laboratorijas perimetra."
"Nogriezies pirms sānceļa," Vraits lika. "Tad nosēdini fiaiteru zem kokiem vai kur citur. Negribu doties uz laboratoriju ātrāk nekā vēlu vakarā. Mēs varam pagaidīt un nosnausties."
Ali apgūlās gultā un centās palikt mierīga. Atklājums, ka Atriebēja ir Reičela, bija pamatīgs trieciens. Viņa centās aptvert tā svarīgumu. Meitenes tiekšanās atgūt saprātu bija tik izmisīga, bet diez vai Reivena to spēja uztvert. Tomēr Reivena bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu māsu, neradot Toma un Lusila aizdomas.
Ali nopūtās. Visvairāk viņu satrauca doma par diviem zēniem. Viņa bija pārsteigta, ka vēl aizvien uzticas Reivenas un Vraita solījumam izglābt viņu. Viņa tikai nespēja izdomāt, kā šāda izglābšana varētu notikt. Viņa un Reičela nebija vienīgie ieslodzītie. Doma par to, ka viņa dosies projām, pametot pārējos nelaimē, bija neciešama. Ali nespēja iedomāties, ka Reivcna izprastu šādus cilvēkmīlestības uzplūdus, taču mēģināt vajadzēja.
Viņa pagriezās uz sāniem, iespieda seju spilvenā un nočukstēja:
"Rcivcn. Rcivcn, vai lu dzirdi? Man jārunā ar tevi." Atbildes nebija. Ali pagaidīja, tad ierunājās vēlreiz, taču viss palika kluss, kā bijis. Viņa juta, kā ap sirdi sažņaudzas ledaini pirksti, un piespieda sevi nekrist panikā. Reivcna bija teikusi, ka saikni nav iespējams pārtraukt. Viņas mierīgi sarunājās stundām ilgi, un nebija pamata domāt, ka draud briesmas. Nekas nevarēja noiet greizi. Viņa pārtrauca bažīgo prātošanu, jo prātā ienāca jauna doma. Tā bija tik loģiska. Viņa iedomājās, ka ari Reivcna var padoties tādai cilvēciskai vājībai kā miegs. Šis gan nebija labākais bridis, lai gulētu. Viņa drebēdama piecēlās sēdus. Tad pārsteigumā ievēroja seju, kas vēro viņu caur durvju stiklu.
Tas bija Lusils. Viņš vilcinādamies pavēra durvis, un aiz viņa parādījās ari Toms.
"Vai drīkstam ienākt?" viņš vaicāja.
"Mums jāaprunājas," Toms piebilda.
"Labi," Ali piekrita, juzdamās neērti. Viņa nespēja apspiest sajūtu, ka viņi visi ir nolemti nāvei, taču tikai viņai ir izredzes izglābties. "Par ko?"
"Tu gatavojies izglābties," Toms noteica, un Ali satrūkās. Lusils piekrītoši pamāja.
"Tu esi ieradusies šeit pēc Atriebējas," viņš mierīgi noteica. "Es nezinu kāpēc, taču esmu par to pārliecināts."
"Vai tu vispār esi Haks?" Toms tincināja, kaut gan balss palika rāma.
"Es esmu Haks," Ali atzinās, izmisīgi prātodama, kā lai izvairās no pārējiem jautājumiem. Kur gan bija Reivcna, kad viņu vajadzēja visvairāk? Taču raidītājs klusēja, un viņai pašai nācās pieņemt lēmumu. Izvēle bija pārsteidzoši viegla. "Jums taisnība," viņa teica. "Es gribu aizbēgt."
"Šajā ellē tev nav ne mazāko cerību," Toms noteica, papurinādams galvu. "Tas vienkārši nav iespējams."
"Bet viņa taču iekļuva iekšā, vai nc?" ierunājās Lusils. "Ja jau viņa spēja tc iekļūt un atrast Atriebēju, viņai ir kāda iespēja, kā izkļūt laukā."
"Man palīdzēs," Ali klusi noteica. "Es neesmu viena pati. Ir vesela grupa gangsteru, kas man palīdzēs."
"Tev un Atriebējai," Toms precizēja.
"Jā," Ali pamāja.
"Kāpēc?" Lusils apjuka. "Kāpēc tieši Atriebēja? Viņai nav visi mājās. Kāds tev no viņas labums?"
"Viņa ir māsa vienam no gangsteriem," Ali pastāstīja. "Un viņas māsa…" viņa aprāvās, jo nolēma, ka Rcivcnu labāk nepieminēt. Rcivcnu pietiekami sadusmotu jau tas, ka viņa pastāstījusi zēniem par gangsteru grupu. Ali labi pazina Rcivcnu, viņa nepiedotu savu noslēpumu atklāšanu.
Taču, pat nepieminot Rcivcnu, Ali uztraucās, ka pateikusi pārāk daudz. Viņi atradās pilnīgi slepenā iestādē, un viens vārds zinātniekiem izjauktu uzbrukumu, pirms vēl tas sācies. Vraits apzināti nepalielināja grupas dalībnieku skaitu, par galveno ieroci izvēlējies pārsteigumu. Ja Ali šo pārsteiguma momentu atklātu, grupai vairs nebūtu nekādu izredžu uz veiksmi.
"Jūs taču nevienam neteiksiet," viņa steidzīgi tcica. "Lūdzu!"
Toms un Lusils saskatījās. Lusils ierunājās pirmais.
"Mēs neko neteiksim, Ali," viņš sacīja. "Taču, ja tu patiešām bēgsi…"
"Mēs iesim kopā ar tevi," Toms pabeidza. "Un ikviens, kurš šeit ieslodzīts. Viena tu projām netiksi."
Kezs uztrūkās, jo kāds viņu parāva aiz pleca. Viņš atvēra acis un pamanīja spocīgu ēnu. Vraita pelēkās acis vērās viņā, blondie mati plīvoja ap seju.
"Laiks pārbaudīt ekipējumu," viņš stingri noteica, un Kczs pamāja, nožāvājās un slējās kājās. "Man vajag, lai tu izskaidro, kā darbojas Reivenas ierīces," Vraits turpināja.
"Vai tad viņa pati nevar?" Kczs iebilda, atskatīdamies uz trijiem gangsteriem, kas stāvēja, atspiedušies pret fiaiteru. Viņi izskatījās tā, it kā būtu jau sen pamodušies.
"Viņa vēl guļ," Vraits paskaidroja. "Negribu viņu modināt pirms laika. Mums viņa šonakt vēl noderēs."
Kczs nodomāja, vai tad viņš šonakt nebūs vajadzīgs? Taču Vraits lūdza palīdzību, tātad Kczs nebija gluži lieks. Zēns piecēlās, nosvieda mēteli, ar ko bija apsedzies, un meimuroja uz fiaiteru. Reivcna gulēja, izstiepusies pār diviem priekšējiem krēsliem. Viņa izskatījās pārguruši, ar tumšiem lokiem zem acīm. Kczs nopūtās. Visas operācijas veiksme vai neveiksme bija atkarīga no Reivenas. Kaut gan viņiem nācās uzticēties viņai, pali Reivcna tā nekad nerīkojās. Viņa darīja visu līdz pēdējam pati un uzticējās tikai sev.
Uz viņa pleca nogūla roka, un Kezs salēcās, taču ieraudzīja aiz muguras gangsterus. Tas bija Džīvs, kurš pasmīnēja par zēna atvieglojumu.
"Ei, čalīt. Vai viņš zina, ka tu met acis uz viņa māsu?" Tikmēr Vraits un pārējie gangsteri jau pārcilāja ekipējumu.
"Es nemetu acis uz viņu," Kczs taisnojās, tad sarāvās. "Nu un tad, kāda tur jēga? Reivenu interesē tikai viens cilvēks."
"Viņa pati, vai ne?" Džīvs icdunkāja Kczam un pasmaidīja. "Nu tad aizmirsti par viņu, čalīt. Netērē laiku ledus karalienei! Iesim."
"Jā, jā, labi," Kezs piemērojās Džīva solim un pārsteigts nosprieda, ka pirmoreiz mūžā runājis ar īstu gangsteri, bet tas pat nav mēģinājis viņu nožmiegt.
Vrails izklaidīgi klausījās Kcza skaidrojumu par spridzekļiem, pārbaudīdams pats savus ieročus. Gangsteru trijotnei bija kaujas šautenes un to munīcija, bet pie jostas — revolveri. Vraits bija izvēlējies sarežģītāku šaujamo, un viņam bija ari izcilas bruņas. Viņš palūkojās uz Kczu. Zēns demonstrēja, kā iedarbināt pareizo frekvenci, kas pēc piecām sekundēm uzspridzinās Reivenas sprāgstvielas. Kczs bija tērpies vienkārši, viņa vienīgais ierocis bija lāzcrpistolc pie sāniem.
Vraits prātoja, vai nav par vēlu aizliegt Kczam piedalīties uzbrukumā. Viņš gangsteriem būtu vairāk par apgrūtinājumu. Tad palūkojās uz fiaiteru, kur vēl aizvien snauduļoja Reivcna. Pēc plāna Kczam vajadzēja iet kopā ar Rcivcnu un segt viņu. Ja Vraits nelaistu Ķezu, tas viņai nepatiktu. Viņš pārliecās atzveltnei un nopētīja Rcivcnu. Viņa bija piekususi, un Vraits jau nolēma nemodināt viņu, kad viņa ierunājās:
"Kas noticis, Vrait?" viņa vaicāja aizvērtām acīm.
"Kezs," viņš klusu noteica, citiem nedzirdot. "Viņam nav pieredzes šāda veida operācijās."
"Agrāk tevi tas nemaz neuztrauca," Reivena atvēra acis. "Un mums taču nav lielas izvēles. Grupai jābūt mazai, bet Kezs ir ielaspuika. Viņš tiks galā."
"Bet ja nē?" Vraits vaicāja. "Mums jāiekļūst viņu datorsistēmā, Rciven. Ja kaut kas notiks ar Ķezu, tev nebūs sedzēja, bet mēs visi esam atkarīgi no tevis."
"Es iekļūšu sistēmā," Reivena mierināja. "Ar Ķezu vai bez viņa." Piecēlusies kājās un izstaipījusies, viņa viegli nopūtās. "Vrait, mēs par to jau daudz esam runājuši. Ja tagad mainīsim plānu, radīsim tikai jaunas briesmas."
Vraits vēl kādu mirkli vēroja māsu, tomēr neiebilda. Viņa aizstāvēja viņa paša stratēģiju. Taču it viss šķita tik vēss, kad to tcica Reivena. Viņš pamāja un teica: "Sagatavojies. Pēc pusstundas mēs dosimies ceļā."
Flaiters tuvojās laboratorijas perimetram, slīdēdams tikai mazu gabaliņu virs zemes. Reivcna bija palaidusi pie vadības pults Kczu, kurš tagad vērīgi sekoja Vraita norādījumiem. Tālumā, aiz elektriskās sētas, viņi saskatīja pelēcīgus laboratorijas ēku apveidus. Mclcks rūpīgi vēroja apkārtni, un Kczs piezemējās.
"Nav pārāk sarežģīta apsardze slepenai valdības iestādei," viņš aizdomīgi noteica.
"Viņiem nav vajadzība pēc lielas apsardzes," Vraits aizrādīja. "Retais zina, ka šāda iestāde vispār pastāv, turklāt cilvēki neieredz Hakus, un grūti iedomāties, ka kāds varētu mēģināt izglābt Hakus no zinātniekiem."
"Apsardze nav tik nevainīga, kā izskatās," Reivena mierīgi teica. "Tur ir kustību sensori un holokameras pie sētas."
"Kā tu zini?" Kezs vaicāja, un Reivena pamāja uz flaitera datoru.
"Grāfiene zināja, ko dara, kad sagatavoja mums šo kuģīti," viņa paskaidroja. "Tomēr aiz sētas tas neuzrāda nekādus šķēršļus. Līdzko iekļūsim drošības sistēmā, viss būs kārtībā, taču līdz tam vēl nāksies pasvīst."
"Vai kustību sensori spēj mūs uztvert tik tālu?" Vraits vaicāja, un Reivena papurināja galvu.
"Tikai piecus metrus no sētas."
"Labi," Vraits palūkojās uz pārējiem. "Neļaujiet, ka sensori jūs notver. Mums tic jāsašauj visi vienlaicīgi. Kad tas būs izdarīts, jāpārkāpj pār sētu. Sazināsimies," — viņš norādīja uz rokassprādzi, kurā bija iebūvēta rācija, — "un rīkosimies klusi. Mēs gribam iekļūt iekšā, paņemt Ali un Reičelu, tad doties projām. Neko vairāk. Kamēr mana grupa meklēs meitenes, Reivcna atradīs datorus un neitralizēs drošības sistēmu. Viss jādara ātri un tīri. Skaidrs?"
"Noskcnēts," Mcleks atteica. "Turieties, brāļi." Viņš pamāja ari Kezam. "Lai tev veicas, zēn."
"Rcivcn," Vraits jautāja. "Vai esi gatava?"
"Esmu pati uzmanība," viņa atbildēja, vērdama vaļā flaitera durvis.
"Tad ejam."
Grupa piesardzīgi tuvojās sētai, un Reivcna norādīja, kuri sensori jāiznīcina. Kad viņa bija tos parādījusi, Vrails izrīkoja Kczu un gangsterus, kas gatavojās tos sašaut. Katrs notēmēja uz savu sensoru, tomēr vēl atlika divas holokameras. Viņš nolēma, ka ar tām liks galā pats kopā ar Rcivcnu. Kad viņš izsaiņoja savu šauleni, Reivcna pastiepās pēc garā mēteļa un izvilka savējo. Tā atgādināja garstobra pistoli. Taču Reivcna nevis pielādēja to, bet piespieda taustiņu uz pistoles roktura, līdz atskanēja klusa dūkoņa.
"Kas tad tas?" Vraits ziņkārīgi vaicāja, un Reivena paraustīja plecus.
"Vccā, labā elektrība," viņa paskaidroja. "Es to sameistaroju pati, un tai ir dažas priekšrocības." Pabeigusi runāt, viņa notēmēja uz vienu no kamerām un nogaidoši palūkojās uz Vraitu. Viņš centās nebrīnīties, kā viņa dažu sekunžu laikā paspēja sagatavoties šaušanai, un notēmēja uz otru kameru. Vērodams to, viņš pusbalsī vaicāja:
"Gatavi?" Atskanēja murdoši piekrišanas saucieni, un Vraits turpināja. "Šaujam uz trīs. Viens… divi… trīs!"
Atskanēja viegla svilpoņa, tad uzplauka dzirksteļu spiets, un gan sensori, gan kameras bija pagalam. Vraits instinktīvi pārlūkoja mērķus. Visi bija trāpījuši. Mcleks ar Finu jau metās uzbrukumā sētas stieplēm, griežot tās ar lāzeru, lai izvairītos no strāvas.
"Apsardze saņems signālu, līdzko sensori pārtrauks raidīt," Reivcna atgādināja. "Mums jāaizskrien līdz laboratorijai, kamēr viņi attopas."
"Tad žigli," Vraits pavēlēja, līdzko sētas posms bija sagriezts, un grupa metās uz ēkas pusi. Gangsteri sekoja cieši aiz muguras, ari Reivena ar Kczu turējās līdzi.
Tad Reivcna saklausīja balsi, kas nāca no raidītāja, — viņa bija aizmirsusi to izslēgt, kad devās pagulēt.
"Rciven, vai tu mani dzirdi?"
"Tagad nav laika, Ali," viņa nočukstēja neapstājoties.
"Man ar tevi jāparunā," Ali uzstāja.
"Vai tev draud briesmas?" Reivcna jautāja.
"Nē, bet…"
"Tad liecies mierā, Ali! Mēs tūlīt būsim klāt!" Reivena izslēdza raidītāju. Runājot ar Ali, viņa bija atpalikusi no Kcza, tāpēc tagad saņēmās un centās skriet ātrāk pa nelīdzeno zemi.
Vraits zināja, kā rīkoties, kad pietuvojās laboratorijai. Kaut gan iekšpuse droši vien bija pārbūvēta, ārpuse nebija īpaši mainījusies. Labajā pusē viņš ievēroja prožektorus un nešaubīgi secināja, ka tur atrodas mazais sānceļš un galvenā ieeja laboratorijā. Viņš vadīja grupu uz kreiso pusi, kur, viņaprāt, bija palīgiecja.
Atlika vēl divsimt metru, ko skriet līdz tuvākajām durvīm, kad viņu apstulbināja spoža gaisma un avārijas sirēna. Vrails nolamājās un nokrita pie zemes, pamādams pārējiem, lai dara tāpat. Gangsteri acumirklī sagula aiz viņa, Kezs nokavēja tikai kādu sekundi. Reivcna pieskrēja pēc brīža, melnajam mētelim plandot, un nokrita blakus. Kādu mirkli šķita, ka vienīgā drošībnieku reakcija ir spalgā sirēna un gaismas, bet Melcks parāva Vraitu aiz rokas.
"Gaismas driz mūs izcels," viņš brīdināja.
"Es zinu. Paliec mierīgs," Vraits atbildēja. Viņš vērīgi aplūkoja apkārtni, gaidīdams jebkādu sakustēšanos, taču pirmais to pamanīja Kczs.
"Vrait! Skaties!" viņš iesaucās.
No galvenās ieejas puses viņiem tuvojās trīs drošībnieki ar šautenēm rokās. Melcks satvēra savējo, taču Vrails viņu apturēja.
"Vēl nc," viņš uzsauca. "Gaidi." Mclcks sastinga, taču Fins nebija tik attapīgs. Vai nu viņš nesaklausīja Vraita brīdinājumu, vai arī tīšām neievēroja to. Viņa kaujas šautene noblīkšķēja, un viens no sargiem sabruka zemē. Atlikušie divi nozuda no apšaudes līnijas, un Reivcna dusmīgi nošņācās.
"Tā. Sākas!" viņa iesaucās.
"Mclck, Fin, tieciet ar tiem diviem galā. Novācict, pirms viņi izsauc palīgus."
"Vismaz kāda iespēja," Rcivcnai aizrāvās elpa, taču Vraits to neievēroja.
"Rcivcn, nāc kopā ar mani," viņš pavēlēja. "Džīv un Kcz, piesedziet mūs." Viņš pielēca kājās un metās uz palīgiccjas pusi. Šoreiz pavēles tika izpildītas. Aizmugurē Mclcks un Fins atklāja uguni uz sargiem, un, noskrējis ar Rcivcnu pusceļu, Vraits izdzirda arī automāta kārtu. Palūkojies pa kreisi, viņš ievēroja, ka vēl divi sargi mūk no Dzīva un Kcza uguns. Tikmēr viņi sasniedza ieeju, un vairs nebija laika lauzīt galvu par to, kas notiek. Vajadzēja paļauties uz komandas spēju tikt galā ar uzdevumu. Reivcna jau pētīja durvis.
"Tās ir fiziski noslēgtas no iekšpuses. Nāksies uzspert gaisā," viņa paziņoja.
"Cik stipri?" viņš jautāja, paķerdams divus lādiņus no somas, ko bija iekāris plecā.
"Nc šos," Reivena papurināja galvu. "Mums nebūs laika izvilkt degļus. Pagaidi mirklīti."
Viņa parakņājās mēteļa kabatās un izvilka tādu kā tīkliņu. Aiz muguras dārdēja šāvieni, bet Reivena attina kabeļu un sprāgstvielu kamolu un piestiprināja to pie durvīm.
"Nāc," viņa tcica Vraitam. "Man līdzi!" Apmēram desmit metrus no durvīm viņa apstājās un iešāva durvīs. Atmirdzēja elektrības sprakšķis, un Reivcna norāva brāli pie zemes. Pēc sekundes uzsprāga durvis. Arī Džīvs un Kezs sāka skriet šurp. Vrails piecēlās un palīdzēja Reivenai, tad viņi piegāja pie durvīm.
"Mēs likām galā ar diviem, kas šāva uz jums," Džīvs pateica Vraitam, kad viņi iegāja iekšā. Vraits pamāja un ieslēdza rāciju, meklējot Mclcka signālu.
"Tc Vraits," viņš tcica. "Kas pie jums notiek?"
"Tūlīt būs kārtībā, brāli," no rācijas atskanēja gangstera balss, ko nomāca lielkalibra šauteņu dārdoņa. "Vai atvērāt tās durvis?"
"Vaļā ir," Vraits paziņoja. "Mēs ejam iekšā."
Ali gulēja nomodā. Vakarā divi zinātnieki bija aizgājuši pa gaiteni, pārbaudot, vai visi izmēģinājumu trusīši ir savās vietās. Lusils un Toms negribēja iet projām, tomēr labāk pārzināja laboratorijas noteikumus un negribēja sacelt aizdomas. Ali pieteica viņiem būt gataviem uz jebko.
Viņa nenovilka balto tērpu, zinot, ka jebkurā mirklī vajadzēs rīkoties. Viņai nebija nc jausmas, kas būs jādara. Kaut kur ārpusē gangsteri sāka uzbrukumu, riskēja ar dzīvībām, bet viņa gulēja savā istabā, neko nespējot palīdzēt. Viņa jutās vāja un bezpalīdzīga. Viņas dzīvība bija atkarīga no Vraita un Reivenas spējām viņu izglābt.
Gar durvīm aizslīdēja ēna, un Ali aizturēja elpu. Tad atpazina ierīču dūkoņu, tātad tas bija Toms. Driz vien palātā ielavījās arī Lusils.
"Kas notiek?" Ali nočukstēja, izlīdusi no segas apakšas. "To mēs gribējām vaicāt tev," Toms aizrādīja. "Tu teici, ka grupa uzbruks šovakar. Kur viņi ir?"
"Es nezinu," Ali atzinās. "Taču viņi devās uz šejieni. Es centos sazināties ar Rcivcnu, lai pateiktu… ko mēs norunājām, bet viņa atslēdzās. Šķiet, laukā sākušās nopietnas lietas."
"Pagaidi!" Lusils izskatījās apjucis. "Tu spēj ar viņiem sazināties?"
"Tikai ar Rcivcnu," Ali tcica, domādama, kad tas reiz beigsies. "Un pašlaik nav sakaru."
"Bet kaut kas taču notiek, vai nc?" Toms jautāja. "Kas notiks, ja gangsteri nezinās, ka mums jāiet kopā ar tevi?"
"Es viņiem pateikšu," Ali apsolīja. "Taču cs to varēšu pateikt
tikai tad, kad vini ielauzīsies šeit. Ja cs viņiem traucēšu, briesmas draudēs gan viņiem, gan mums. Turklāt…" viņa sastomījās. "Es nemaz nezinu, vai mēs varēsim visus atbrīvot." "Ko?" Toms dusmīgi palūkojās, bet Lusils bija saprotošs. "Tc ir pārāk daudz cilvēku, Tom," viņš rāmi tcica. "Nc visi var pārvietoties. Mēs nekad neliksim laukā."
"Mēs spēsim aizvcsl tikai los, kas paši var paiet," Ali paziņoja tik apņēmīgi, cik vien spēja. "Vairāk palīdzēt mums neizdosies."