Nākamajā dienā pēc cīņas ar zirnekļiem Bilbo un rūķi vēlreiz izmisīgi mēģināja atrast ceļu ārā no meža, iekams bads un slāpes nav tos galīgi pieveikuši. Viņi piecēlās un streipuļodami devās uz to pusi, kur astoņi no trīspadsmit domāja ieraudzīt taku, taču viņiem neizdevās noskaidrot, vai tā tur tiešām ir vai ne. Parastā meža diena jau atkal dzisa un pārtapa nakts melnumā, kad piepeši viņiem apkārt kā daudzi simti sarkanu zvaigžņu iedegās neskaitāmas lāpas. No krūmiem izlēca meža elfi, apbruņojušies lokiem un šķēpiem, un pavēlēja rūķiem apstāties.
Par cīņu te nevarēja būt ne runas. Pat tad, ja rūķi nebūtu tik izvārguši, ka patiesībā priecājās par gūstā krišanu, tikpat viņu mazie nazīši — vienīgie ieroči — nekā nebūtu līdzējuši pret elfu bultām, kas pat tumsā varēja trāpīt putnam acī. Tāpēc viņi gluži vienkārši apstājās, apsēdās zemē un gaidīja, kas notiks, — vienīgi Bilbo ne: viņš uzbāza pirkstā gredzenu un aši pabēga malā. Tāpēc elfi, sasējuši rūķus vienā garā rindā citu aiz cita un saskaitījuši tos, nemaz neredzēja un nepieskaitīja hobitu.
Vezdami gūstekņus tālāk mežā, viņi arī neredzēja un nenojauta, ka viņiem kāds visu laiku nāk līdzi, turēdamies pa gabalu no spožās lāpu uguns. Katram rūķim tika aizsietas acis, taču tam nebija lielas nozīmes, jo pat Bilbo ar savu aso redzi nespēja saskatīt, kurp viņi iet, un ne viņš, ne pārējie jau tikpat nezināja, no kuras vietas viņu gājiens sācies. Bilbo visiem spēkiem centās neatpalikt no lāpām, jo elfi lika rūķiem iet, cik ātri vien tie spēja, neņemdami vērā to vārgumu un pagurumu. Karalis bija piekodinājis pasteigties. Pēkšņi lāpas nodzisa, un hobits tik tikko paguva noķert pārējos, kad tie sāka iet pāri tiltam. Sis tilts veda pāri upei tieši uz karaļa durvīm. Lejā mutuļoja tumša, ātra
un spēcīga straume; un tilta viņā galā pacēlās vārti, kas aizsedza milzīgu alu stāvas, kokiem apaugušas nogāzes sānā. Te lielie dižskābarži auga līdz pašai upei, un dažiem saknes jau apskaloja ūdens.
Pa šo tiltu elfi pārdzina savus gūstekņus, taču Bilbo vilcinājās iepakaļ. Viņu pārlieku biedēja alas ieeja, un tikai apziņa, ka nedrīkst pamest draugus, uzvarēja gandrīz vai pēdējā mirklī, tā ka viņš tik tikko paspēja panākt pēdējos elfus, iekams aiz viņiem ar troksni aizcirtās lielie karaļpils vārti.
Iekšā gaiteņus apgaismoja sarkanas lāpu ugunis, un elfu sargi dziedāja, soļodami pa līkumainajām, krusteniskajām un atbalšu pilnajām ejām. Tās nebija tādas kā goblinu valstībā: tās bija mazākas, nesniedzās tik dziļi zem zemes, un tajās strāvoja svaigāks gaiss. Lielā zālē, ko rotāja akmenī izcirsti stabi, grebta koka krēslā sēdēja elfu karalis. Galvā viņam bija ogulāju un sarkanu lapu vainags, jo atkal bija pienācis rudens. Pavasarī viņš nēsāja vainagu no meža puķēm. Rokā viņš turēja ozolkoka zizli.
Gūstekņi tika nogādāti viņa priekšā, un, kaut gan karalis noskatījās tajos nelaipnu vaigu, viņš lika saviem vīriem tos atraisīt, tāpēc ka tie izskatījās noskranduši un nevarīgi. — Turklāt šeit saites nav vajadzīgas, — viņš piebilda. — Pa manām burvju durvīm nevar izbēgt neviens, kas reiz te ievests iekšā.
Ilgi un sīki viņš izprašņāja rūķus par to, ko tie darījuši, kurp gājuši, no kurienes nākuši, taču neuzzināja neko vairāk kā no Torina. Rūķi bija īgni un dusmīgi un pat necentās izlikties laipni.
— Ko mēs esam nodarījuši, ak, karali? — vaicāja Beilins, kurš te šobrīd bija vecākais. — Vai tas ir kāds noziegums — apmaldīties mežā, ciest badu un slāpes un nonākt zirnekļu gūstā? Vai zirnekļi jums ir kādi pieradināti zvēri vai klēpja mīluļi, ka jūs ņemat ļaunā to nogalināšanu?
Tāds jautājums karali, bez šaubām, sevišķi sadusmoja, un viņš atteica: — Noziegums ir klejot pa manu valstību bez atļaujas. Vai esat aizmirsuši, ka bijāt manā karaļvalstī un izmantojāt ceļu, ko būvējuši mani ļaudis? Vai jūs trīskārt neizsekojāt un neiztraucējāt manus ļaudis mežā un ar savām klaigām un trokšņiem nepievilinājāt zirnekļus? Pēc visām nekārtībām, ko esat sacēluši, man ir tiesības zināt, kas jums še meklējams, un, ja jūs man to neteiksiet, es jūs turēšu cietumā, līdz jūs nāksiet pie prāta un uzvedīsieties, kā pieklājas!
Tad viņš pavēlēja katru rūķi ielikt atsevišķā telpā, dot tiem ēst un dzert, bet nelaist ārā pa cietuma durvīm, līdz vismaz viens no tiem būs ar mieru izstāstīt viņam visu, ko viņš grib zināt. Taču karalis neteica, ka arī Torins ir viņa cietumnieks. To noskaidroja Bilbo.
Nabaga misters Baginss! Nebija viegli viņam šo garo laiku nodzīvot vienam pašam, allaž slēpjoties, nekad neuzdrīkstoties noņemt gredzenu, tik tikko uzdrošinoties gulēt — un pat tas bija jādara vistālākajos un tumšākajos stūros, kādus viņš spēja atrast. Lai būtu, ko darīt, viņš apstaigāja elfu karaļa pili. Vārtus atvēra un aizvēra burvju spēks, bet reizēm Bilbo pamanījās izsprukt ārpusē, ja bija pietiekami veikls. Laiku pa laikam meža elfu pulciņi, dažkārt ar karali priekšgalā, izjāja medībās vai citās darīšanās mežā vai austrumu puses zemēs. Tad, ja Bilbo bija pietiekami žigls, viņš izslīdēja ārā tūlīt aiz viņiem, kaut gan tas bija diezgan bīstami. Pāris reižu gadījās, ka viņu gandrīz iecirta durvīs, kad tās aiz pēdējā elfa vērās ciet, tomēr pa vidu viņiem hobits neuzdrīkstējās iet, baidīdamies par savu ēnu (kaut arī lāpu gaismā tā bija pavisam vāja un drebelīga), kā arī par to, ka viņam var uzskriet virsū un atklāt viņa esamību. Un tās retās reizes, kad viņam izdevās tikt ārā, nedeva nekāda labuma. Bilbo negribēja pamest rūķus un nemaz nesaprata, kurp šai pasaulē varētu doties bez viņiem. Viņš nevarēja visu garo medību laiku turēties kopā ar elfiem, tāpēc arī neizpētīja nevienu ceļu ārā no meža un palika viens un nelaimīgs klīstam apkārt, baidīdamies apmaldīties, līdz radās izdevība atgriezties alā. Turklāt ārpusē viņam vajadzēja ciest izsalkumu, jo pats viņš medīt neprata, bet alas iekšienē varēja iztikt tīri labi, palaikam nočiepjot ēdamo no galda vai pieliekamā, kad neviena nebija klāt.
«Es esmu kā kramplauzis, kas nevar tikt projām un kam dienu pēc dienas jāturpina zagšana vienā un tai pašā mājā,» viņš domāja. «Sī ir pati garlaicīgākā un nomācošākā daļa no visas šīs nožēlojamās, mokošās, grūtās dēkas! Ak, kaut jel es būtu atkal savā hobita alā pie silta kamīna un spožas lampas!» Vēl viņš vēlējās, kaut varētu nosūtīt ziņu burvim un aicināt to palīgā, taču tas, protams, bija pilnīgi neiespējami; un drīz vien viņš saprata — ja kaut ko vispār iespējams darīt, tad tas jādara misteram Bagin- sam, turklāt vienam un bez jebkādiem palīgiem.
Pēc nedēļas vai divām šādas paslepenas dzīves, vērodams sargus, sekodams tiem un izmantodams visas riskantās iespējas, Bilbo pamanījās noskaidrot, kur ieslodzīts katrs no rūķiem. Viņš atklāja, ka visi divpadsmit kambari atrodas dažādās pils vietās, un itin drīz viņš iemācījās bez pūlēm atrast ceļu uz katru no tiem. Liels bija viņa pārsteigums, kad kādu dienu viņš noklausījās dažu sargu sarunu un uzzināja, ka cietumā, kādā sevišķi dziļā un tumšā vietā, atrodas vēl viens rūķis. Protams, viņš tūlīt iedomājās, ka tas varētu būt Torins, un vēl pēc laiciņa noskaidroja, ka tā patiešām ir. Beidzot pēc daudzām grūtībām viņam izdevās atrast šo vietu, kad cita neviena nebija tuvumā, un pārmīt dažus vārdus ar rūķu vadoni.
Torins jutās pārāk nelaimīgs, lai vēl dusmotos par savām nedienām, un bija pat sācis jau domāt, vai nepastāstīt karalim visu par dārgumiem un to meklēšanu (te redzams, cik ļoti viņam bija sašļukusi dūša), kad pēkšņi izdzirda pie atslēgas cauruma Bilbo sīko balstiņu. Viņš gandrīz nespēja ticēt savām ausīm. Tomēr drīz Torins saprata, ka kļūdījies nevar būt, un, pienācis pie durvīm, labu brīdi čukstus aprunājās ar hobitu viņā pusē.
Tādējādi Bilbo radās iespēja slepeni nodot Torina ziņu katram ieslodzītajam rūķim: Torins, viņu vadonis, arī atrodas cietumā tepat netālu no pārējiem, un neviens nedrīkst atklāt karalim viņu ceļojuma mērķi — vismaz pagaidām ne, iekams Torins nav devis ziņu. Jo Torins bija atkal sasparojies un saņēmis dūšu, klausīdamies, kā hobits izglābis viņa biedrus no zirnekļiem, un apņēmies neizpirkt sevi ar solījumu atdot karalim daļu no dārgumiem, iekams nebūs zudušas jebkādas citas cerības izbēgt no šejienes; iekams izcilais misters Neredzamais Baginss (par kuru viņš tagad bija visaugstākajās domās) nebūs pilnīgi izsmēlis visas savas izdomas krātuves.
Pārējie rūķi, saņēmuši ziņu, pilnīgi pievienojās šim lēmumam. Viņiem likās, ka viņu pašu dārgumu daļa (ko viņi jau pilnīgi uzskatīja par savu, par spīti pašreizējai ķibelei un vēl nepieveiktajam pūķim) smagi cietīs, ja savu tiesu no tās pieprasīs meža elfi; turklāt visi paļāvās uz Bilbo. Tieši tā, kā bija paredzējis Gendalfs. Varbūt daļēji arī tāpēc viņš tika aizgājis un atstājis ceļiniekus pašus savā ziņā.
Bilbo pats tomēr nejutās tik cerību spārnots kā pārējie. Viņam nepatika tas, ka visi paļaujas uz viņu, un viņš ļoti vēlējās, kaut tuvumā būtu burvis. Taču tā bija tukša iedoma: viņus, visticamākais, šķīra visa plašā Drūmmeža tumsība. Hobits sēdēja un domāja, līdz galva sāka džinkstēt, taču tajā nedzima neviena spoža doma. Viens burvju gredzens, kas dara neredzamu, ir laba liēta, bet veseliem četrpadsmit tas palīdzēt nevar. Taču, protams, kā jūs jau esat uzminējuši, Bilbo beigās tiešām izglāba draugus, un tas notika tā.
Kādu dienu, klīzdams apkārt un visu pētīdams, Bilbo atklāja kaut ko ļoti interesantu: lielie vārti nebija vienīgā ieeja alā. Cauri pazemei, virs kuras atradās daļa no zemākajām pils telpām, tecēja upīte, kas ieplūda Meža Upē mazliet tālāk uz austrumiem aiz stāvās nogāzes, no kuras sākās galvenā upes gultne. Tur, kur šī pazemes straume iztecēja no kalniem, atradās slūžu aizvars. Seit klinšu jumts nolaidās zemu virs pašas ūdens virsmas, un pie tā bija pierīkots režģis, ko varēja nolaist lejā līdz pat upes dibenam, lai neļautu kādam ieiet vai iziet pa šo ceļu. Taču režģis bieži stāvēja pacelts, jo cauri šiem upes vārtiem turp un atpakaļ braukāja daudz laivu. Ja pa šejieni kāds ienāca, viņš atradās tumšā, rupji veidotā tunelī, kas veda dziļi pašā kalnu vidienē; bet vienā vietā, kur tunelis atradās tieši zem pils ejām, jumts bija izlauzts un nosegts ar lielu ozolkoka lūku. Sī atvere veda tieši karaļa pagrabos. Tur, rindās sakrautas, stāvēja mucas, mucas un atkal mucas, jo meža elfiem un it sevišķi to karalim ļoti garšoja vīns, kaut arī šajā apvidū vīnogulāji neauga. Vīnu, tāpat kā citas preces, ieveda no tālienes — no elfu ciltsbrāļiem dienvidos vai no cilvēku vīnadārziem tālās zemēs.
Slēpdamies aiz vienas no lielākajām mucām, Bilbo atklāja šo lūku un tās izmantojumu un, slepeni noklausīdamies karaļa kalpu sarunas, uzzināja, kādā veidā vīns un citas preces pa upēm vai pa zemi nokļūst līdz Garajam Ezeram. Cik noprotams, tur joprojām plauka kāda cilvēku pilsēta, celta uz pāļiem ūdens vidū, lai aizsargātos no dažādiem ienaidniekiem un jo sevišķi no Vientuļā Kalna pūķa. No Ezera pilsētas mucas nogādāja augšup pa Meža Upi. Bieži tās sasēja kopā kā lielus plostus un ar kārts vai airu palīdzību nogādāja augšup pa straumi; reizēm tās iekrāva plakandibenu laivās.
Kad mucas bija tukšas, elfi izvēla tās ārā pa lūku, atvēra slūžas, un mucas palēk- damās aizpeldēja uz Meža Upi, kur tās pārtvēra straume un aiznesa tālu lejup līdz kādai vietai gandrīz pie pašas Drūmmeža austrumu malas, kur krasta izcilnis tās apturēja. Tur tukšās mucas tika savāktas, sasietas kopā un aizpludinātas uz Ezera pilsētu, kas atradās tuvu vietai, kur Meža Upe ietecēja Garajā Ezerā.
Bilbo kādu laiku sēdēja un prātoja, vai šīs slūžas kaut kā nevarētu izmantot bēgšanai, un beidzot viņa galvā sāka veidoties izmisīgi pārdrošs plāns.
Gūstekņi bija nupat paēduši vakara maltīti. Sargi gāja projām pa gaiteņiem, nesdami līdzi lāpas un atstādami visu tumsā. Tad Bilbo dzirdēja karaļa virssulaini novēlam sardzes priekšniekam labunakti.
— Bet varbūt nāc man līdzi, — viņš teica, — un nogaršosim jauno vīnu, kas nupat kā atvests. Mani šonakt gaida pamatīgs darbs, kamēr atbrīvošu pagrabu no tukšajām mucām, tāpēc papriekš iedzersim, lai darāmais sokas naskāk!
— Labs ir! — pasmējās sardzes priekšnieks. — Es nobaudīšu to kopā ar tevi, lai redzētu, vai tas derēs karaļa galdam. Šonakt tak būs dzīres, un nevar jau sūtīt augšā šādu tādu suslu!
Kad Bilbo to dzirdēja, viņu viscaur pārņēma satraukums, jo viņš saprata, ka laime nostājusies viņa pusē un viņam jau radusies izdevība tūdaļ izmēģināt savu izmisīgo plānu. Viņš sekoja abiem elfiem, līdz tie iegāja nelielā pagrabiņā un apsēdās pie galda, iepriekš uzlikuši uz tā divas lielas krūkas. Drīz vien abi sāka dzert un jautri smieties. Tad Bilbo saprata, ka viņam uzsmaidījusi pavisam necerēta veiksme. Vajadzīgs ļoti stiprs vīns, lai meža elfs kļūtu miegains; bet šis, kā liekas, bija smalkais un reibinošais vīns no lielajiem Dorvinjonas dārziem, kas nebija domāts nedz kareivjiem, nedz sulaiņiem, bet tikai karaļa dzīrēm, turklāt tas lejams mazākos kausos, nevis virssulaiņa lielajās krūkās.
Pavisam drīz sardzes priekšnieks sāka klanīt galvu, tad nolaida to uz galda un cieši aizmiga. Virssulainis vēl kādu laiku smējās un runāja viens pats, nemaz to nemanīdams, bet drīz arī viņa galva noslīga uz galda un viņš sāka krākt līdzās savam draugam. Tad viņiem klāt piezagās hobits. Pēc īsa brīža sardzes priekšniekam vairs nebija atslēgu, bet Bilbo joza, cik aši spēdams, pa gaiteni cietuma telpu virzienā. Lielais saišķis viņa rokām šķita gauži smags, un sirds viņam vai lēca pa muti ārā, par spīti burvju gredzenam, jo atslēgas ik pa brīdim skaļi iežvadzējās vai iedžinkstējās, un Bilbo, nespēdams to novērst, drebēja pie visām miesām.
Vispirms viņš atslēdza Beilina durvis un rūpīgi tās atkal aizslēdza, tiklīdz rūķis bija ārā. Beilins bija bezgala pārsteigts, kā jūs viegli varat iedomāties: bet, lai kā viņš priecājās par izkļūšanu no savas drūmās akmens viennīcas, viņš nebija dabūjams uz priekšu — tik ļoti viņam gribējās izjautāt Bilbo, uzzināt, ko hobits grasās darīt, un visu pārējo.
— Tagad nav laika! — hobits uzsauca. — Nāc man līdzi! Mums visiem jāturas kopā, mēs nedrīkstam riskēt un paklīst kur kurais. Mums jāizbēg vai nu visiem, vai nevienam, un šī ir mūsu pēdējā izdevība. Ja mūs pieķers, kas zina, kur karalis jūs ieslodzīs nākamreiz, turklāt droši vien ieslēgs jūs važās. Netiepies un esi prātīgs!
Tad viņš skriešus metās no vienām durvīm pie otrām, kamēr sekotāju skaits bija pieaudzis līdz divpadsmit — un neviens no tiem nebija sevišķi izveicīgs tumsas un ilgstošā ieslodzījuma dēļ. Bilbo sirds salēcās ik reizes, kad tie uzgrūdās cits citam vai tumsā kaut ko norūca vai nočukstēja. «Kaut velns rāvis šo rūķu karagājienu!» viņš pie sevis nošķendējās. Taču viss izgāja labi un viņi nesastapa nevienu sargu. Patiesībā tonakt mežā un augšējās zālēs notika lielas rudens dzīres. Gandrīz visi karaļa ļaudis līksmojās.
Beidzot pēc ilgas maldīšanās viņi nonāca pie Torina cietuma, kas atradās dziļi lejā un, par laimi, samērā netālu no pagrabiem.
— Rūķa godavārds! — izsaucās Torins, kad Bilbo čukstus pamudināja viņu nākt ārā un piebiedroties pārējiem. — Gendalfam, kā vienmēr, bija taisnība. Izrādās, ka tu no tiesas esi varens kramplauzis — kad pienāk īstais brīdis. Tagad mēs uz mūžīgiem laikiem esam tavā rīcībā un gatavi pakalpot, lai kas notiktu tālāk. Bet kas paredzēts tālāk?
Bilbo redzēja, ka pienācis laiks paskaidrot savu ieceri, ciktāl iespējams, taču viņš nebūt nejutās pārliecināts, vai rūķi to uzņems ar sajūsmu. Viņa bažas izrādījās pamatotas, jo rūķiem tā nepavisam nebija pa prātam, un viņi sāka skaļi kurnēt, neievērodami savu bīstamo stāvokli.
— Mēs būsim apdauzīti vienos zilumos un droši vien arī noslīksim! — viņi rūca. — Mēs domājām, ka tev ir kaut kas jēdzīgs prātā, ja jau tu sadabūji atslēgas. Tā taču ir pavisam vājprātīga doma!
— Nu labi! — teica Bilbo, pavisam nomākts un reizē sadusmots. — Nāciet tad atpakaļ uz savām jaukajām istabiņām, un es jūs atkal ieslēgšu, un tur jūs varat ērti sēdēt, līdz izgudrosiet labāku plānu, tikai es nedomāju, ka vēl kādreiz tikšu pie atslēgām, pat tad, ja es vēl gribētu pūlēties.
Tas nu bija par daudz, un rūķi pierima. Beigu beigās viņiem, protams, vajadzēja darīt, kā Bilbo ieteica, jo pašiem atrast ceļu uz augšējām telpām vai izkļūt cauri vārtiem, ko aizdara burvju spēks, šķita pilnīgi neiespējami; un nebija nekādas jēgas stāvēt gaitenī un kurnēt, līdz viņus atkal kāds noķer. Tāpēc, sekodami hobitam pa pēdām, viņi līda lejup uz pagrabiem. Viņi pagāja garām durvīm, pa kurām varēja redzēt sardzes priekšnieku un virssulaini laimīgi krācam ar smaidu uz lūpām. Dorvinjonas vīns izraisa dziļu miegu un patīkamus sapņus. Nākamajā dienā, protams, sardzes priekšnieka» sejā būs citāda izteiksme, kaut arī Bilbo, garām iedams, piesprādzēja atslēgu saišķi atpakaļ viņam pie jostas.
— Tas viņam aiztaupīs daļu no gaidāmajām nepatikšanām, — misters Baginss pie sevis noteica. — Viņš nebija slikts zēns un pret cietumniekiem izturējās pavisam lādzīgi. Turklāt tas viņiem visiem liks krietni palauzīt galvu. Viņi domās, ka mums bijis kāds sevišķs burvju spēks, kas ļāvis izkļūt cauri visām aizslēgtajām durvīm un pazust. Pazust! Mums jārīkojas ļoti žigli, ja gribam, lai tas patiesi notiek!
Beilinam lika uzmanīt sargu un virssulaini un brīdināt pārējos, ja kāds no šiem sakustētos. Citi visi iegāja blakustelpā, kurā bija lūka. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Bilbo zināja, ka vairākiem elfiem pavēlēts drīz nākt lejā un palīdzēt virssulainim izvelt tukšās mucas pa lūku lejā upītē. Mucas jau stāvēja vairākās rindās telpas vidū, gaidīdamas
savu kārtu. Dažas no tām bija vīna mucas un tāpēc nederīgas, jo tām galu bez trokšņa atdarīt nevarēja un pēc tam aizdarīt arī ne. Taču bija vēl citas mucas, kurās uz karaļa pili tika vestas citādas preces — sviests, āboli un līdzīgas lietas.
Drīz viņi atrada trīspadsmit tādas mucas, kurās katrā varēja paslēpties pa vienam rūķim. Patiesībā dažas bija pat drusku par lielām, un, iekšā rāpdamies, rūķi bažīgi domāja par gaidāmo mētāšanos un apdauzīšanos, kaut gan Bilbo pūlējās vaiga sviedros, meklēdams salmus un līdzīgu materiālu, lai iepakotu visus, cik ērti vien tik īsā laikā iespējams. Beidzot divpadsmit rūķi bija ceļošanas gatavībā. Daudz rūpju bija sagādājis Torins, grozīdamies un dīdīdamies savā toverī un ņurdēdams kā liels suns mazā būdā; savukārt Beilins, kurš līda iekšā pēdējais, ilgi nerimās pukstēt par caurumiem gaisa piekļūšanai un činkstēja, ka smokot nost, kamēr vēl mucai pat nebija uzlikts vāks. Bilbo bija izdarījis visu, ko spēja, lai aizbāztu caurumus mucu sienās un nostiprinātu vākus, cik cieši vien iespējams, un tagad viņš atkal bija palicis viens un skraidīja ap mucām, rūpēdamies par pēdējiem apdares sīkumiem un cerēdams, ka brīnumainā kārtā viņa plāns tomēr īstenosies.
Viņi bija padarījuši savu īstajā brīdī. Tikai minūti vai divas pēc tam, kad Beilina mucai bija nostiprināts vāks, atskanēja balsis un uzzibēja lāpu ugunis. Smiedamies, sarunādamies un šo to īsi uzdziedādami, uz pagrabiem nāca bariņš elfu. Viņi nupat bija jautri dzīrojuši vienā no augšējām zālēm un gribēja atgriezties turp, cik drīz vien iespējams.
— Kur tad vecais Geljons, mūsu virssulainis? — viens jautāja. — Es viņu šovakar neesmu manījis pie galda. Viņam tagad jābūt te, lai parādītu mums, kas darāms.
— Es necietīšu, ka tas vecais tūļa kavējas, — teica otrs. — Man nav nekāda prieka tērēt te laiku, kad augšā visi dzied!
— Ha, ha! — atskanēja smiekli. — Tepat jau ir tas vecais blēdis ar galvu kausā. Sadomājis dzīrot tepat divatā ar savu draugu kapteini.
— Sapuriniet! Pamodiniet! — citi nepacietīgi sauca.
Geljons nebūt nepriecājās par šo purināšanu un modināšanu un vēl jo mazāk par to, ka visi smējās. — Jūs esat nokavējušies, — viņš rūca. — Es te lejā gaidu un gaidu, kamēr jūs tur dzerat un līksmojat, un aizmirstat savus pienākumus. Kāds tad brīnums, ja es aiz noguruma aizmiegu!
— Nav gan nekāds brīnums, — tie viņam atteica, — jo atbilde sēž tepat blakus kausā! Iedod nu mums ar no savām miega zālēm, pirms stājamies pie darba! To durvju slēdzēju nav ko modināt. Izskatās, ka viņš savu tiesu dabūjis atlikām.
Tad viņi visi iebaudīja vīnu un tūdaļ kļuva sevišķi jautri. Tomēr viņi bija saglabājuši diezgan skaidru galvu. — Pasarg debess, Geljon! — daži sauca. — Tu laikam agri sāki dzīrot un pirms laika pievicojies! Tu tak te esi sagrūdis vairākas pilnas mucas tukšo vietā!
— Dariet, kas darāms! — uzbrēca virssulainis. — Sliņķiem un žūpām arī tukšs gaiss par smagu! Lejā jālaiž taisni šīs un nekādas citas. Dariet, ko jums liek!
— Labi jau, labi! — tie atsaucās, veldami mucas uz lūkas pusi. — Lai paliek uz tavu atbildību, ja karaļa pilnās sviesta ķērnes un labākais vīns aizies pa straumi un Ezera pilsētas cilvēkiem iznāks dzīres par brīvu!
— Veļam, veļam, ripinām,
Lejā upē lidinām!
Veļam, grūžam, stumjam — blāc!
Peldi projām, vīna vāts!
Tā viņi dziedāja, kamēr mucas cita aiz citas pieripoja pie tumšās atveres un tika iegrūstas aukstajā ūdenī dažas pēdas zemāk. Dažas mucas patiešām bija tukšas, citās, rūpīgi iepakoti, gulēja rūķi, bet lejup tās nolidoja visas, cita pakaļ citai, klaudzēdamas
un klabēdamas, ar troksni veldamās cita citai virsū, ar plīkšķi iegāzdamās ūdenī, atsizdamās pret tuneļa sienām, sagrūzdamās straumē cita ar citu un beidzot aizkūleņo- damas prom pa straumi.
Tikai šajā brīdī Bilbo aptvēra sava plāna vājāko vietu. Varbūt jūs to iedomājāties jau agrāk un klusībā smaidāt par viņu, tomēr man šķiet, ka jūs viņa vietā diezin vai būtu visu izdarījuši kaut uz pusi tik labi. Jā, protams, viņš pats nesēdēja mucā, un nebija arī neviena, kas viņu tajā varētu iepakot, pat tad, ja rastos izdevīgs brīdis! Izskatījās, ka šoreiz viņš no tiesas pazaudēs savus draugus (gandrīz visi tie jau bija pazuduši tumšajā lūkā) un paliks gauži tālu iepakaļ, un būs spiests uz visiem laikiem palikt un slapstīties elfu alās kā mūžīgais kramplauzis. Jo pat tad, ja viņš tūdaļ varētu izlavīties pa augšējiem vārtiem, visai maz būtu cerību jebkad atrast rūķus. Bilbo nezināja zemesceļu līdz vietai, kur tiek savāktas tukšās mucas. Viņš ar bažām domāja, kas notiks tālāk ar rūķiem bez viņa, jo nebija pat iznācis laika pastāstīt tiem visu, ko viņš bija uzzinājis, ko domājis darīt, kad visi būs tikuši ārā no meža.
Kamēr visas šīs domas zibēja viņam galvā, elfi, būdami ļoti jautrā prātā, sāka dziedāt dziesmu, lēkādami dejā ap upes durvīm. Kāds jau bija aizgājis vilkt virves, kas pacēla augšā režģu vārtus pie slūžām, lai izlaistu ārā mucas, tiklīdz visas būs sakritušas straumē.
— Lai jūs tumšā straume nes Projām no šīs pazemes! Kad šis skrējiens galā būs, Atkal mājās būsiet jūs. Elfu alas aizmirstiet, Laiks no kalniem projām iet. Drūmos mežus atstāt laiks, Kur ik koks glūn tumšs un baigs! Lai jūs aiznes vilnis spējš Turp, kur brīvi staigā vējš, Turp, kur pļavas ziedos līkst, Turp, kur gaisma neapsīkst, Meldri čukst un niedres šalc, Rītos miglas plīvurs balts Ezerus un upes tin, Kamēr saule lēktu svin. Zvaigznes ceļu rādīs jums, Kamēr melns vēl debess jums. Un, kad ausma starot sāks, Ceļš kļūs daudzkārt tīkamāks. Košas pļavas garām trauks, Puķes, dārzi, iekopts lauks; Dienvidi jūs mājup sauc, Nu jums atgriezties ir ļauts. Lai jūs tumšā straume nes Prom no elfu pazemes!
Un nu jau pēdējā muca ripoja uz lūkas pusi! Izmisuma pārņemts un nekā labāka nezinādams, nabaga mazais Bilbo pieķērās pie tās un reizē ar to pārlidoja pāri malai. Ar skaļu plunkšķi viņš iekrita ūdenī — aukstā, tumšā ūdenī —, un muca palika peldam viņam virs galvas.
Bilbo sprauslādams uzpeldēja virspusē un izmisīgi centās pieķerties kokam, taču, par spīti visām pūlēm, viņš nespēja uzrāpties mucai virspusē. Ikreiz, kad viņš to mēģināja, muca apsviedās apkārt un atkal pagrūda viņu zem ūdens. Tā patiešām bija tukša un peldēja viegli kā korķis. Lai gan hobitam ausis bija pilnas ar ūdeni, viņš vēl joprojām dzirdēja elfu dziedāšanu augšā pagrabā. Tad pēkšņi lūka ar troksni aizkrita ciet un balsis pagaisa. Bilbo atradās tumšajā tunelī un peldēja pa ledaino ūdeni gluži viens, jo nevar jau ņemt vērā draugus, kas iepakoti mucās.
Pavisam drīz priekšā no tumsas iznira pelēks laukums. Hobits dzirdēja, kā čīkstēdams paceļas slūžu aizvars, un juta, ka atrodas pa vidu veselam klājienam mucu, kas mētādamās un sagrūzdamās drūzmējās visas vienkopus pie velvētās izejas, lauzdamās ārā atklātā straumē. Bilbo vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai tās viņu nenospiestu vai nesamaltu druskās; taču beidzot sastrēgums sāka mazināties, mucas cita pēc citas pazuda zem akmens velves un aiztraucās tālāk prom pa straumi. Tad Bilbo redzēja, ka nebūtu bijis nekāda labuma, ja viņš būtu uzrāpies jāteniski uz mucas, jo starp zemo izejas jumtu un mucas virspusi vietas neatlika pat nelielam hobitam.
Nu viņi bija laukā un zem abpus nolīkušajiem koku zariem peldēja projām pa upi. Bilbo domāja, kā šobrīd jūtas rūķi un vai mucās iekļuvis daudz ūdens. Dažas, kas pustumsā peldēja tepat līdzās, izskatījās krietni vien iegrimušas ūdenī, un viņš saprata, ka tajās guļ viņa ceļabiedri.
«Es ļoti ceru, ka pietiekami stingri aiztaisīju vākus!» viņš nodomāja, taču drīz vien vajadzēja tik daudz bēdāt pašam par sevi, ka rūķi pavisam piemirsās. Bilbo gan iemanījās turēt galvu virs ūdens, taču drebēt drebēja aiz aukstuma un šaubījās, vai paliks dzīvs līdz tam brīdim, kad laime atkal pagriezīsies uz viņa pusi, un vai vēl ilgi spēs noturēties pie mucas; viņš prātoja, vai gudrāk nebūtu laisties vaļā un mēģināt aizpeldēt līdz krastam.
Laime uz viņa pusi pagriezās itin drīz: ūdens virpulis kādā vietā aizrāva vairākas mucas gandrīz pie paša krasta, un tur tās brīdi kavējās uz vietas, aizķērušās aiz neredzamas saknes. Tad Bilbo beidzot pamanījās uzrāpties savas mucas virspusē, kamēr tā stingri balstījās pret citu. Tur nu viņš uztrausās slapjš kā žurka un izstiepās guļus, lai pēc iespējas labāk noturētu līdzsvaru. Vējš bija auksts, bet tīkamāks nekā ūdens, un Bilbo cerēja, ka, kustībai atsākoties, viņš nenovelsies no jauna lejā.
Pēc brīža mucas tika brīvē un atkal traucās lejup pa upi, drīz iegriezdamās straumes vidū. Bilbo redzēja, ka noturēties uz mucas ir tieši tik grūti, cik viņš bija baidījies; tomēr noturēties viņam izdevās, par spīti nožēlojami neērtajam stāvoklim. Par laimi, viņš bija ļoti viegls un muca stipra un liela, turklāt pa caurumiem tajā bija ieplūdis mazliet ūdens. Un tomēr šis ceļojums atgādināja izjādi bez pavadas un kāpšļiem uz apaļvēdera ponija, kas visu laiku gribēja valstīties pa zāli.
Šādā veidā misters Baginss nokļuva līdz vietai, kur koki abos krastos kļuva retāki. Starp tiem jau varēja saskatīt bālas debess laukumus. Tumšā upīte piepeši kļuva plata — šai vietā tā ietecēja Meža Upē, kas strauji plūda lejup no karaļa lielajām durvīm. Priekšā pletās blāva ūdens josla, ko vairs neapēnoja koki, un uz tā gludās virsmas dejoja lauzīti mākoņu un zvaigžņu atspulgi. Tad visu mucu un toveru lēveni Meža Upes ašie ūdeņi aizrāva prom uz ziemeļu krastu, kurā tie bija izgrauzuši plašu līci. Zem pār- karenas krasta malas te pletās oļiem klāta piekraste, un austrumu galā to norobežoja neliels, klinšains izcilnis. Seklajā piekrastē lielākā daļa mucu izripoja malā, kaut gan dažas šāvās pa ūdeni tālāk un atsitās pret akmens molu.
Krastos stāvēja cilvēki un vēroja straumi. Viņi ar kārtīm aši sagrūda visas mucas seklumā un, kad tās bija pārskaitītas, sasēja ar virvēm un atstāja guļam līdz rītam. Nabaga rūķi! Hobitam tagad vairs neklājās tik ļauni. Viņš nošļūca no savas mucas un izbrida krastā, tad piezagās pie dažām būdiņām, ko redzēja pašā upes malā. Bilbo vairs ilgi nemēdza domāt, ja radās izdevība nelūgtam uzcienāties ar vakariņām, jo to bija vajadzējis darīt pietiekoši ilgu laiku, turklāt viņš pārāk labi zināja, ko nozīmē īsts izsalkums, nevis ikdienišķa ziņkāre par pilna pieliekamā gardumiem. Un vēl Bilbo bija pamanījis starp kokiem mirdzam ugunskuru, un viņa pilošās, sapluinītās drēbes, kas auksti un žulgaini kļāvās pie miesas, atgādināja viņam, ka tas ir kaut kas ļoti patīkams.
Nav vajadzības sīki pārstāstīt jums hobita šīsnakts piedzīvojumus, jo mēs nupat tuvojamies lielā ceļojuma beigu posmam un drīz būsim nonākuši pie pēdējā un lielākā piedzīvojuma, tāpēc mums jāpasteidzas. Protams, ar sava burvju gredzena palīdzību viņš sākumā visu iecerēto izdarīja ļoti labi, tomēr beigās viņu nodeva slapjie pēdu nospiedumi un pilošo drēbju atstātā svītra, kas nāca līdzi visur, kur vien viņš gāja vai apsēdās; turklāt Bilbo bija iedzīvojies iesnās, un, kad vien viņš mēģināja paslēpties, viņu nodeva apspiesto šķavu negantie trokšņi. Drīz upmalas ciematā izcēlās panika un neizpratne; tomēr Bilbo pamanījās iebēgt mežā, līdzi nesot klaipu maizes, ādas vīna krūku un pīrāgu, kas, protams, nepiederēja viņam. Pārējo nakts daļu viņam vajadzēja pavadīt tādam pašam slapjam un tālu no ugunskura, bet tā vietā viņš sasildījās ar iegūto vīnu un pat drusku nosnaudās uz sausām lapām, kaut gan bija jau pavēls rudens un gaiss kļuvis visai dzestrs.
Viņš pamodās ar sevišķi skaļu šķaudienu. Apkārt jau pletās agra rīta puskrēsla, un lejā pie upes valdīja jautra kņada. Tur vīri sēja no mucām plostus, un elfu plostnieki dzīrās vadīt tos tālāk uz Ezera pilsētu. Bilbo atkal nošķaudījās. Drēbes vairs nepilēja, taču saltums kratīja pie visām miesām. Bilbo noskrēja lejā pie upes un vēl pēdējā brīdī paspēja uzlēkt uz mucām, kopējā kņadā palikdams neviena nemanīts. Par laimi, tobrīd nespīdēja saule un nevajadzēja raizēties savas ēnas dēļ, un liktenis iežēlojās, labu laiku nelikdams hobitam šķaudīt.
Elfi sāka spēcīgi darboties ar kārtīm. Tie, kuri stāvēja seklajā ūdenī, grūda un stūma. Kopā sasietās mucas krakstēja un čīkstēja.
— Ir nu gan smaga krava! — daži pukojās. — Un pārāk dziļi iegrimušas — nudien dažas uz galvošanu nav tukšas. Būtu tās izmestas krastā pa dienu, mēs būtu varējuši iemest aci iekšpusē, — viņi piemetināja.
— Tagad nav laika! — atsaucās plostnieki. — Grūdiet!
Un beidzot visa krava atrāvās no krasta; sākumā tā peldēja lēni, kamēr tika garām klintsragam, uz kura stāvēja citi elfi un ar kārtīm palīdzēja virzīt plostu uz priekšu, bet vēlāk iepeldēja straumē un, šūpojoties arvien ašāk, traucās lejup, uz Ezera pusi.
No karaļa cietumiem nu viņi bija izbēguši un no meža izkļuvuši, bet — dzīvi vai miruši, to mēs redzēsim tālāk.