Pēc divu dienu brauciena viņi bija tikuši pāri Garajam Ezeram un iegriezās Straujupē, un tagad visi varēja redzēt, kā priekšā drūms un augsts slejas Vientuļais Kalns. Straume bija spēcīga, un laivas virzījās lēni. Trešās dienas vakarā, nobraukuši vairākas jūdzes augšup pa upi, viņi piestāja pie kreisā jeb rietumu krasta un izkāpa malā. Te viņus gaidīja zirgi ar pārtiku un citām nepieciešamām lietām un poniji, ko nodeva viņu rīcībā. Rūķi sakrāva ponijiem mugurā visu, ko varēja, un pārējo noglabāja zem nojumes, taču neviens no pilsētas vīriem nebija ar mieru palikt kopā ar viņiem kaut vai pa nakti tik tuvu Vientuļā Kalna ēnai.
— To nu ne, iekams dziesmas nebūs kļuvušas par patiesību! — viņi teica. Sājos mežonīgajos apvidos vieglāk bija ticēt pūķim nekā Torinam. Patiesībā noglabātajiem » krājumiem nekādu sargu nevajadzēja, jo visa zeme te bija tukša un pamesta. Tā nu pavadoņi viņus atstāja un steigšus devās laivās lejup pa upi, bet citi jāja prom pa krasta taku, kaut arī nakts vairs nebija tālu.
Ceļinieki pavadīja aukstu, vientulīgu nakti, un pacilātā noskaņa manāmi saplaka. Nākamajā dienā viņi devās tālāk. Beilins un Bilbo jāja aizmugurē, katrs vedot aiz sevis pavadā vēl vienu apkrautu poniju; pārējie jāja gabaliņu pa priekšu, lēnām lauzdami ceļu, jo taku šeit nebija. Viņi devās uz ziemeļrietumiem, ieslīpi prom no Straujupes un arvien tuvāk un tuvāk lielai Vientuļā Kalna atradzei, kas stiepās dienvidu virzienā viņiem pretī.
Ceļojums bija nogurdinošs, kluss un piesardzīgs. Neskanēja smiekli, dziesmas vai arfu skaņas, un lepnums un cerības, kas bija kūsājuši viņu sirdīs, klausoties ezer-
malā dziedātās senās dziesmas, pārtapa gurdā grūtsirdībā. Viņi zināja, ka tuvojas sava ceļa galam un ka šis gals var būt briesmīgs. Zeme visapkārt pletās drūma un neauglīga, kaut gan savulaik, kā tika stāstījis Torins, tā bijusi zaļa un krāšņa. Zāles te bija maz, un itin drīz beidzās arī krūmi un koki, tikai aplauzti un nomelnējuši stumbeņi vēstīja par sen zudušo košumu. Viņi bija nonākuši līdz Pūķa Posta Zemei, un viņi bija nonākuši tur gada norieta pusē.
Viņi tomēr sasniedza Vientuļā Kalna pakāji, nesastapuši nekādas briesmas un nemanījuši nekādu pūķa klātbūtnes pazīmju, ja neņem vērā tuksnesi, ko viņš bija radījis ap savu midzeni. Kalns slējās viņu priekšā tumšs un kluss, un augstāks nekā jebkad. Pirmo apmetni viņi iekārtoja lielās dienvidu atradzes rietumu pusē; atradze beidzās ar virsotni, ko sauca par Kraukļu kalnu. Uz tā kādreiz bija atradies vecs sargtornis; tomēr kāpt šajā kalnā viņi neuzdrīkstējās — vieta bija pārāk atsegta.
Pirms viņi devās meklēt Kalna rietumu atradzes, lai atrastu slēptās durvis, uz kurām balstījās visas viņu cerības, Torins nosūtīja izlūkus izpētīt apkārtni un dienvidu pusi, kur atradās Priekšējie Vārti. Sim uzdevumam viņš izraudzījās Beilinu, Kili un Fili, un viņiem līdzi devās arī Bilbo. Zem pelēkajām un mēmajām klintīm viņi aizsoļoja līdz Kraukļu kalna pakājei. Seit upe, apmezdama plašu loku ap Dziļleju, pagriezās prom no Kalna uz Ezera pusi un plūda strauji un skaļi. Tās krasts bija kails un akmeņains, augsts un stāvs, un, raudzīdamies no tā pāri šaurajai ūdens strēlei, kas zemu lejā putoja un šļācās pār lielajiem akmeņiem, viņi varēja saskatīt plašajā, Kalna apēnotajā ielejā senu namu, torņu un mūru pelēkās drupas.
— Tas ir viss, kas atlicis no Dziļlejas, — teica Beilins. — Tais dienās, kad šai pilsētā skanēja zvani, Kalna nogāze bija viens vienīgs mežu zaļums un visa iežogotā ieleja krāšņa un bagāta. — Pie šiem vārdiem viņa sejā paudās gan skumjas, gan naids: viņš bija viens no tiem, kas Pūķa uzbrukuma dienā atradās līdzās Torinam.
Tālu iet gar upi uz Vārtu pusi viņi neuzdrīkstējās, tomēr aizgāja līdz dienvidu atradzes galam un vēl mazliet aiz tā, līdz, paslēpušies guļus aiz klintsakmens, varēja saskatīt tumšo, alai līdzīgo spraugu lielajā klints sienā starp Kalna atzariem. No tās tecēja ārā Straujupes ūdeņi, un no tās plūda arī tvaiks un melni dūmi. Visā šai tuksnesīgajā apvidū nekustējās nekas — vienīgi tvaiks un ūdens, un paretam vēl kāda melna, draudīga vārna. Vienīgā skaņa te bija upes troksnis un paretam kāds aizsmacis putna ķērciens. Beilins nodrebēja.
— Iesim atpakaļ! — viņš teica. — Te mēs neko nevaram iesākt. Un man nepatīk šie melnie putni — tie izskatās pēc ļaunās varas izlūkiem.
— Pūķis joprojām ir dzīvs un tup telpās zem Kalna — vismaz tā es spriežu pēc dūmiem, — teica hobits.
— Dūmi to vēl nepierāda, — sacīja Beilins, — lai gan es esmu pārliecināts, ka tev taisnība. Tomēr, ja viņš būtu uz laiciņu izgājis vai gulētu uz Kalna nogāzes, pētīdams apkārtni, manuprāt, dūmi un tvaiks tikpat plūstu ārā pa vārtiem: iekšā visas telpas noteikti ir pilnas ar viņa pretīgajiem izgarojumiem.
Sādu drūmu domu mākti un vārnu ķērcienu pavadīti, viņi gurdi devās atpakaļ uz apmetni. Vēl nupat jūnijā viņi bija viesojušies laipnajā Elronda mājā, un tomēr šis patīkamais laiks šobrīd šķita aiz gadu kalniem, kaut gan vēl bija tikai rudens. Viņi atradās vieni šajā briesmu pilnajā tuksnesī, bez cerībām uz turpmāku palīdzību. Viņi bija nonākuši ceļojuma galā, bet jutās tikpat tālu no sava ceļamērķa kā iepriekš. Nevienam vairs nebija atlicis daudz dūšas.
Lai cik dīvaini tas liktos, misteram Baginsam tās bija vairāk nekā citiem. Viņš bieži palūdza Torinam karti un pētīja to, prātodams par rūnu rakstiem un mēness burtu vēstījumu, ko tika izlasījis Elronds. Tieši viņš paskubināja rūķus uzsākt bīstamo rietumu nogāzes pārmeklēšanu, lai atrastu slepenās durvis. Tad viņi pārcēla savu apmetni uz garu gravu, kas bija šaurāka par plašo dienvidpuses ieleju ar upes Vārtiem un ko iežogoja Kalna zemākās atradzes. Divas no tām stiepās uz rietumiem no galvenās kalna daļas, veidojot garas, stāvas grēdas, kas aizvirzījās tālu lejup uz līdzenuma pusi. Seit, rietumu pusē, mazāk bija manāmas pūķa iznīcinošās pēdas, un te pat varēja atrast zāli ponijiem. No šīs rietumu apmetnes, ko visu dienu aizēnoja klinšu siena, līdz saule sāka slīdēt uz meža pusi, viņi dienu pēc dienas pa grupām cītīgi pētīja nogāzi, meklēdami takas. Ja karte nemaldināja, kaut kur augstu virs klints ielejas galā vajadzēja būt slepenajām durvīm. Dienu pēc dienas viņi atgriezās apmetnē bez panākumiem.
Tomēr beidzot viņi negaidot uzgāja to, ko bija meklējuši. Fili, Kili un hobits reiz, atpakaļ iedami, nokāpa ielejā un līkumoja caur sagāztajiem klintsbluķiem tās dienvidu stūrī. Ap dienas vidu, aizrāpies aiz liela akmens, kas vientuļi slējās gaisā kā stabs, Bilbo ieraudzīja kaut ko līdzīgu rupji veidotiem pakāpieniem, kas veda augšup. Satraukti sekojot tiem, viņš kopā ar rūķiem nonāca līdz šaurai taciņai, kas, te pazuzdama, te atkal atrazdamās, uzveda augšā dienvidu grēdas virsotnē un no turienes uz vēl šaurākas dzegas, kura pagriezās uz ziemeļiem un gāja šķērsām pāri Kalna virspusei. Parau- dzījušies lejup, viņi redzēja, ka atrodas augšā uz ielejas dienvidu gala klints un skatās lejā paši uz savu apmetni. Klusām, turēdamies pie klinšainās sienas labajā pusē, viņi rindā cits aiz cita turpināja iet pa šauro dzegu, līdz siena pavērās, un viņi iegriezās nelielā, klusā ielokā ar stāvām sienām un zāli apaugušu pamatu. Ieeja tajā no lejas nebija redzama klints nokares dēļ, un no lielāka attāluma to nevarēja pamanīt tāpēc, ka tā bija ļoti maza un izskatījās pēc parastas tumšas plaisas. Tā nebija ala — augšpusē virs šī ieloka pletās klaja debess, bet tālākajā iekšējā galā pacēlās līdzena siena, kas zemākajā daļā, tuvu pie grīdas, bija tik gluda un taisna kā akmeņkaļa roku darbs, taču nekur neredzēja nevienu savienojumu vai plaisu. Nekas te neliecināja par stenderes, arkas vai sliekšņa esamību, nebija arī nekādu restu, bultu vai atslēgas cauruma pēdu; tomēr viņi nešaubījās, ka beidzot ir atraduši īstās durvis.
Viņi dauzīja pa sienu, grūda un stūma to, lūdza to atvērties, skaitīja saraustītus buramvārdu fragmentus, taču nekas nekustējās. Beidzot viņi paguruši atlaidās zālē atpūsties un vakarā sāka garo kāpienu lejup.
Tovakar apmetnē valdīja liels satraukums. No rīta viņi sagatavojās jaunam gājienam. Apmetnē palika tikai Baifurs un Bomburs, lai apsargātu ponijus un mantas, kas bija atnestas līdzi no upes. Pārējie aizgāja prom pa ieleju, tad devās augšā pa jaunatrasto taku un no tās uz šauro dzegu. Pa to nevarēja nest ne saiņus, ne somas, jo tā bija ļoti šaura un bīstama, un jebkura neuzmanība nozīmētu kritienu pusotra simta pēdu lejup uz asiem klintsakmeņiem; bet viņi katrs cieši apsēja ap vidu krietnu virves gabalu un tā beidzot bez starpgadījumiem sasniedza zāļaino ieloku.
Tur viņi iekārtoja savu trešo apmetni, no lejas ar virvēm uzvilkdami augšā visu vajadzīgo. Lejā viņi tādā pašā veidā palaikam nolaida kādu kustīgāku rūķi, tādu kā, piemēram, Kili, lai apmainītos ar iespējamām ziņām vai aizstātu lejā palikušos sargus, bet augšā ar virvi uzvilka Boufuru. Bomburs nebija ar mieru ne nākt pa taku, ne celties ar virvi.
— Es esmu par resnu tādiem šauriem celiņiem, — viņš teica. — Man apreibs galva, es uzkāpšu sev uz bārdas, un tad jūs atkal paliksiet trīspadsmit. Un tās mezglainās virves manam svaram ir par tievu. — Viņam par laimi, tā nebija taisnība, kā jūs drīz redzēsiet.
Tikmēr daži no viņiem pētīja dzegu tālāk aiz ieloka un atrada taku, kas vijās arvien augstāk kalnā, tomēr tālu iet pa to viņi neiedrošinājās, un tam arī nebūtu lielas
jēgas. Augšā valdīja klusums, ko nepārtrauca neviens putns, nekāda skaņa — vienīgi vējš svilpoja akmens plaisās. Viņi sarunājās klusi, neatļāvās ne dziedāt, ne skaļi izsaukties, jo briesmas varēja draudēt no katra klintsakmens. Citiem rūķiem, kuri pūlējās atklāt slepeno durvju noslēpumu, arī nebija veicies labāk. Viņi bija pārāk aizrāvušies, lai domātu par rūnu zīmēm vai mēness burtiem, un bez atelpas centās izpētīt, kurā vietā šai nogludinātajā klints sienā slēpjas durvis. No Ezera pilsētas viņi bija atveduši līdzi kapļus un dažnedažādus citus rīkus un sākumā mēģināja darboties ar tiem. Bet, sitot pa akmeni, tērauda rīki lūza vai liecās kā svins un kāti plaisāja, sāpīgi griezdamies rokās. Viņi saprata, ka šāds darbs nepalīdzēs pret burvību, kas aizslēgusi durvis, turklāt viņus biedēja darbošanās troksnis un tā atbalss.
Bilbo juta, ka sēdēt uz sliekšņa ir skumji un nogurdinoši, — te, protams, nekāda sliekšņa nebija, bet tā viņi bija jokojot iesaukuši mazo, zāļaino laukumiņu starp stāvo sienu un ieeju ielokā, atcerēdamies Bilbo sen agrāk teiktos vārdus negaidītajās viesībās hobita alā, kad viņš bija sacījis, ka vajagot sēdēt uz sliekšņa, kamēr kaut ko izdomāšot. Un tā nu viņi sēdēja un domāja vai arī bezmērķīgi klīda apkārt, kļūdami arvien drūmāki un drūmāki.
Takas atrašana bija meklētājus mazliet uzmundrinājusi, taču tagad viņi atkal sašļuka; tomēr padoties un iet projām viņi neparko nebija ar mieru. Arī hobits vairs nejutās daudz možāks par rūķiem. Viņš vairs nedarīja neko citu kā tikai sēdēja, ar muguru atspiedies pret klinti, un stingi raudzījās tālumā uz rietumu pusi — cauri spraugai klints sienā, pāri klintij, pāri plašajām zemēm līdz pat Drūmmeža melnajai sienai un vēl tālāk projām: viņam šķita, ka tur, kur viņam šķita, ka brīžiem izdodas saskatīt kādu sīku, tālu Miglas Kalnu apveidu. Ja rūķi vaicāja, ko viņš darot, hobits atbildēja:
— Jūs teicāt, ka sēdēt uz sliekšņa un domāt būšot mans darbs, nemaz jau nerunājot par iešanu iekšā, tāpēc es arī sēžu un domāju.
Man gan šķiet, ka viņš daudz nedomāja par darbu, bet vairāk par to, kas atrodas aiz zilajām tālēm, par rāmo Rietumu zemi, par Pakalnu un savu hobita alu zem tā.
Zālāja vidū gulēja liels, pelēks akmens, un Bilbo grūtsirdīgi raudzījās tajā vai arī vēroja lielos gliemežus. Šķiet, ka tiem patika šis nožogotais ieloks ar vēsajām akmens sienām — te bija daudz šo milzeņu, kas lēni un lipīgi līda pa klinti.
— Rīt sākas pēdējā Rudens nedēļa, — kādu dienu teica Torins.
— Un pēc rudens nāk ziema, — piebilda Baifurs.
— Un pēc tam nākamais gads, — teica Dveilins, — un mūsu bārdas izaugs tik garas, ka nostiepsies pāri klintij ielejā, iekams še notiks kādas pārmaiņas. Ko dara mūsu kramplauzis? Tā kā viņam ir neredzamais gredzens un te pavērtos sevišķi pateicīgs darbalauks, es sāku domāt, vai viņam nederētu aiziet uz Priekšējiem Vārtiem un tur šo to izlūkot. *
Bilbo to dzirdēja, jo rūķi tobrīd stāvēja Uz klintīm tieši virs iežogojuma, kurā viņš sēdēja, un viņš nodomāja: «Ak debestiņ augstā! Tad tā viņi sākuši domāt, ko? Vienmēr lai es esmu tas nabaga nelga, kam jāizpestī viņi no visām likstām — vismaz, kopš aizgāja burvis. Ko lai es tagad iesāku? Man jau vajadzēja saprast, ka beigās ar mani notiks kaut kas briesmīgs. Nevaru pat iedomāties, ka vēlreiz vajadzētu skatīt nelaimīgo Dziļleju, kur nu vēl domāt par tiem kūpošajiem vārtiem!»
Tonakt viņš jutās bezgala nelaimīgs un tikpat kā nespēja aizmigt. Nākamajā dienā rūķi aizklīda uz dažādām pusēm: vieni apskatīja, kā lejā klājas ponijiem, citi klejoja pa kalna nogāzi. Bilbo visu dienu sēdēja zāļainajā ielokā, raudzīdamies uz akmeni vai ārā cauri šaurajai atverei uz rietumiem. Viņam bija tāda neparasta sajūta, it kā viņš kaut ko gaidītu. «Varbūt šodien pēkšņi atgriezīsies burvis,» viņš nodomāja.
Paceļot galvu, viņš varēja saredzēt tālīnā meža malu. Kad saule pagriezās uz rietumu pusi, tā augšmala atmirdzēja dzeltenīgā gaismā, it kā stari rotātos pēdējās bālajās lapās. Drīz viņš redzēja sarkanīgo saules bumbu nolaižamies savu acu augstumā. Viņš piegāja pie klints spraugas un ieraudzīja virs Zemes malas pacēlušos bālu, tikko saskatāmu jauna mēness plāniņo pusloku.
Tajā pašā brīdī viņš izdzirda sev aiz muguras spalgu klaudzienu. Uz pelēkā akmens, kas gulēja zālē, tupēja milzīgs strazds, gandrīz ogļmelns ar bāli dzeltenu krūtiņu, uz kuras vīdēja tumši plankumi. Klakt! Tas bija noķēris gliemezi un ar to klaudzināja pa akmeni. Klakt! Klakt!.
Piepeši Bilbo saprata. Aizmirsis visas briesmas, viņš izskrēja uz dzegas un, kliegdams un rokām vēcinādams, sauca kopā rūķus. Tie, kas bija tuvāk, tūdaļ nokūleņoja no klintīm un pa dzegu atskrēja pie viņa, cik ātri spēdami, brīnīdamies, kas tad nu pēkšņi lēcies; citi no lejas sauca, lai velkot tos augšā ar virvēm (vienīgi Bomburs, protams, ne: viņš bija aizmidzis).
Bilbo steigšus visu paskaidroja. Visi apklusa, hobits nostājās pie pelēkā akmens, un rūķi, bārdas skurinādami, nepacietīgi vēroja klinti. Saule slīdēja arvien zemāk, un viņu cerības sāka plakt. Tad sarkanā bumba ietinās nokaitētā mākonī un pazuda. Rūķi novaidējās, tomēr Bilbo joprojām palika nekustīgi stāvam. Šaurais mēness loks virzījās uz apvāršņa pusi. Nāca vakars. Tad, brīdī, kad cerības bija gandrīz zudušas, cauri mākoņa spraugai kā izstiepts pirksts izspraucās sarkans saules stars. Gaismas starojums tieši pa atveri iespīdēja ielokā un apmetās uz līdzenās klints sienas. Vecais strazds, kas, notupies augstāk un galvu piešķiebis, spožām acu pērlītēm vēroja notiekošo, pēkšņi skaļi ietrellinājās. Atskanēja spalgs krakšķis. No sienas atdalījās un nokrita klintsakmens plēksne. Apmēram trīs pēdu augstumā no zemes pēkšņi parādījās atslēgas caurums.
Drebēdami bailēs, ka šī izdevība var pagaist, rūķi metās pie klints un grūda — taču velti.
— Atslēgu! Atslēgu! — sauca Bilbo. — Kur Torins?
Torins pieskrēja klāt.
— Atslēgu! — Bilbo sauca. — Atslēgu, ko tu dabūji kopā ar karti! Izmēģini, kamēr vēl ir laiks!
Tad Torins piesteidzās pie durvīm un izvilka atslēgu, kas karājās ķēdītē viņam ap kaklu. Viņš iebāza to caurumā. Tā derēja un pagriezās. Klikt! Stars izdzisa, saule nogrima, mēness pazuda, un debesis pārklāja vakarkrēsla.
Tagad viņi visi grūda reizē, un daļa klints sienas lēnām padevās. Parādījās garas, taisnas plaisas, kas kļuva arvien plašākas. Bija iezīmējušās durvis piecu pēdu augstumā un trīs pēdu platumā, un lēni bez skaņas tās grima uz iekšu. Izskatījās, it kā tumsa līdzīgi tvaikam plūstu ārā no cauruma akmens sienā, un viņu priekšā pletās viens vienīgs melnums, kurā saskatāms nebija nekas — plati atvērta rīkle, kas veda nezināmā dziļumā.