Rūķi ilgi stāvēja tumšo durvju priekšā un sprieda, ko darīt tālāk, līdz Torins beidzot teica:
— Tagad ir pienācis laiks mūsu augsti godātajam misteram Baginsam, kurš mūsu ilgajā ceļojumā pierādījis, ka ir teicams ceļabiedrs un hobits, kura drosme un atjautība ievērojami pārsniedz viņa izmērus un, ja man atļauts tā izteikties, kura laimes zvaigzne spīd daudzkārt gaišāk, nekā parasti lemts citiem, — tagad ir pienācis laiks viņam veikt to pakalpojumu, kura dēļ viņš tika iekļauts mūsu pulkā; tagad ir pienācis laiks viņam nopelnīt savu atalgojumu.
Jūs jau zināt, kāds ir Torina stils svarīgos brīžos, tāpēc es to ilgāk necentīšos attēlot, kaut arī viņš runāja krietni garāk un ilgāk. Sis patiesi bija svarīgs brīdis, taču Bilbo kļuva nepacietīgs. Nu jau arī viņš bija pietiekoši iepazinis Torinu un itin labi zināja, uz ko rūķis tēmē.
— Ja tu gribi teikt, ka mans uzdevums ir doties slepenajā ejā pirmajam, ak, Torin Treina dēls Ozolvairog, lai tava bārda top jo dienas jo garāka, — viņš pikti teica, — tad
tā arī skaidri saki, un miers! Es varētu atteikties. Es jau esmu izvilcis jūs no divām ķezām, kas sākotnējā līgumā netika paredzēts, tāpēc man šķiet, ka esmu jau nopelnījis zināmu atalgojumu. Taču trīs lietas — labas lietas, kā mēdza sacīt mans tēvs, un man šķiet, ka es neatteikšos. Varbūt esmu sācis uzticēties savai laimes zvaigznei vairāk nekā agrākos laikos, — ar to viņš domāja pagājušo pavasari, kad vēl nebija aizgājis no mājām, taču tas likās pirms simtiem gadu, — tomēr es laikam iešu gan un papētīšu, kas tur ir, — kas padarīts, padarīts. Nu tad — kurš nāks man līdzi?
Viņš nebūt negaidīja, ka atsauksies vesels brīvprātīgo koris, tāpēc arī nejutās vīlies. Fili un Kili tā kā jutās neveikli un mīņājās no vienas kājas uz otru, bet pārējie pat nepūlējās izlikties, ka domā par līdziešanu. Vienīgi vecais Beilins, sardzes vīrs, kas bija diezgan sirsnīgi iemīļojis hobitu, paziņoja, ka ieiešot vismaz iekšā un varbūt vēl paiešot kādu gabaliņu, lai vajadzības gadījumā varētu saukt pēc palīdzības.
Rūķiem par labu varu pasacīt vismaz tik daudz: viņi dzīrās patiešām dāsni atalgot Bilbo par palīdzību; viņi tam bija uzkrāvuši smagu darbu savā labā un labprāt vēlējās, kaut hobits to spētu paveikt; tomēr viņi bija gatavi darīt visu iespējamo, lai izpestītu Bilbo no likstas, ja tāda gadītos, kā bija jau darījuši piedzīvojumā ar troļļiem savu dēku sākumā, kad vēl nebija īpašu iemeslu just pret hobitu pateicību. Tā nu tas ir: rūķi nav varoņi, bet aprēķina būtnes ar spēcīgi izteiktu naudas vērtības izjūtu; daži no viņiem ir viltīgi, blēdīgi un nekrietni radījumi, citi turpretī itin lādzīgas būtnes — kā Torins ar savu pulku, ja vien no viņiem negaida pārāk daudz.
Aiz muguras bālajās, tumstošajās debesīs iedegās zvaigznes, kad hobits iegāja pa apburtajām durvīm un slepus devās Vientuļā Kalna iekšienē. Iešana izrādījās krietni vieglāka, nekā viņš bija gaidījis. Tā nebija goblinu eja vai raupji veidota meža elfu ala. Tas bija gaitenis, ko būvējuši rūķi, kad tie baudīja savus pārticības un meistarības ziedu laikus: taisns kā lineāls, līdzenu grīdu un sienām tas veda pa lēzenu, viscaur vienmērīgu slīpumu uz priekšu — uz kādu tālu vietu lejā un tumsā.
Pēc kāda laiciņa Beilins novēlēja Bilbo labu veiksmi un palika stāvam tur, kur vēl varēja saskatīt neskaidrus durvju apveidus un atbalšu neparasto rotaļu dēļ dzirdēt pārējo čabošos čukstus ārpusē. Tad hobits uzvilka pirkstā gredzenu un, skaņo atbalšu brīdināts, ka šoreiz pat hobita piesardzīgā gaita divkārt jāklusina, bez trokšņa līda lejup, lejup, lejup tumsā. Viņš drebēja bailēs, taču seja viņam bija apņēmīga un barga. Jau šobrīd viņš bija pavisam cits hobits nekā tas, kurš pirms ilga laika bija izdrāzies no Bagendas bez mutautiņa kabatā. Mutautiņu viņš nebija lietojis veselu mūžību. Viņš atsvabināja dunci makstī vaļīgāk, savilka ciešāk jostu un devās uz priekšu.
«Nu tu beidzot dabūsi, ko gribēji, Bilbo Bagins,» viņš sev teica. «Toreiz tajās viesībās tu ieskrēji vidū un ielēci bedrē, un nu tev no tās jātiek laukā un vēl jāmaksā par to! Ak tētīt, kāds muļķis es biju un joprojām esmu!» teica Tuku asinīm vissvešākā daļa. «Kāda man bēda par pūķa nolaupītiem dārgumiem, manis pēc tas viss var te gulēt uz mūžu mūžiem, ja vien es varētu pamosties un ieraudzīt, ka šis baismīgais tunelis pārvērties par manas mājas priekšnamu!»
Viņš, protams, nepamodās, bet gāja tikai arvien uz priekšu, kamēr bija pagaisušas jebkādas ārējo durvju pazīmes. Bilbo bija pilnīgi viens. Drīz viņam sāka likties, ka kļūst siltāks. «Vai tur tālāk lejā kaut kas mirgo, vai man tikai tā izskatās?» viņš nodomāja.
Mirgoja gan. Hobitam virzoties uz priekšu, mirgojums kļuva arvien redzamāks, līdz par to vairs nebija nekādu šaubu. Tā bija sarkana gaisma, kas visu laiku kļuva arvien sarkanāka. Turklāt tagad tunelī jau bija pavisam karsts. Tvaiku mutuļi peldēja viņam pretī un garām, un Bilbo juta, ka ir viscaur nosvīdis. Ausīs viņam sāka urbties kāda skaņa — tāds kā burbuļošanas troksnis, it kā uz uguns mutuļotu liels putras katls, un reizē tāda kā dārdoņa, kas atgādināja milzu runča murrāšanu. Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka tur lejā, kur kvēloja sarkanā gaisma, miegā krāc kāds milzīgs radījums.
Sai brīdī Bilbo apstājās. Soļi, ko viņš spēra uz priekšu no šīs vietas, bija drosmīgākie visā viņa mūžā. Grandiozie notikumi, kas sekoja pēc tam, bija tīrais nieks pret šo brīdi, īsto cīņu viņš izcīnīja te tunelī viens pats, pirms vēl bija acīm skatījis lielās briesmas, kas gaidīja priekšā. Un tomēr pēc īsas kavēšanās viņš devās tālāk; un pamēģiniet tagad iztēloties, kā viņš tur aiziet līdz tuneļa galam, kur rēgojas tāda paša lieluma un formas atvere kā durvis klints sienā. Pa to viņš izbāž savu nelielo hobita galviņu. Viņa priekšā paveras visdziļākais seno rūķu pagrabs jeb apakšzemes zāle pašā Vientuļā Kalna vidienē. Tas ir gandrīz tumšs, tāpēc tā plašumu var tikai aptuveni nojaust, bet no akmens grīdas tuvējās malas izstaro spilgta kvēle. Tur kvēlo Smogs!
Tur nu viņš gulēja, milzīgs, sarkani zeltains pūķis* aizmidzis ciešā miegā; caur nāsīm un muti viņam lauzās burbuļojoši krācieni un dūmu grīstes, bet uguns versmo- jums miegā bija vājš. Viņam apakšā, zem visiem locekļiem, zem milzīgā astes rituļa, visapkārt un uz visām pusēm no viņa, aizstiepjoties prom neredzamā tumsā, vīdēja neaptveramas dārgumu kaudzes, apstrādāts un neapstrādāts zelts, pērles un dārgakmeņi, un sudrabs, kas sārti mirdzēja ugunīgajā gaismā.
Smogs gulēja kā neizmērojami liels sikspārnis — sakļāvis spārnus, mazliet pavēlies uz sāniem, tā ka hobits varēja redzēt viņa ķetnas un gareno, bālo vēderu, kas bija aplipis sīkiem dārgakmeņiem un zelta drumslām, guļot šai dārgajā guļvietā. Tieši viņam aiz muguras, kur siena atradās vistuvāk, varēja neskaidri saredzēt karājamies bruņukreklus, bruņucepures, āvas, zobenus un šķēpus, un turpat rindās stāvēja lielas krūzes un trauki, pilni dārgumu, kuru vērtību grūti noteikt.
Sacīt, ka Bilbo aizrāvās elpa, nozīmētu nepateikt neko. Kopš tā laika, kad Cilvēki pārveidoja valodu, ko bija iemācījušies no elfiem dienās, kad visa pasaule bija brīnumu pilna, nav vairs saglabājušies vārdi, kas spētu attēlot viņa satricinājumu. Bilbo gan bija dzirdējis nostāstus un dziesmas par pūķu milzīgajām mantu krātuvēm, taču nekad nebija īsti līdz pašai būtībai aptvēris un izjutis šādas dārgumu pārpilnības krāšņumu, lieliskumu un alkas, ko tā spēj iedegt. Viņa sirdi sagrāba dīvainas burvības spēks, un viņš tagad saprata rūķu degsmi; viņš vēl ilgi stāvēja nekustēdamies un raudzījās uz nenovērtējamo un nesaskaitāmo bagātību, gandrīz vai aizmirsis tās baismīgo sargu.
Viņš raudzījās, šķiet, veselu mūžību, un tad, itin kā svešas gribas dzīts, izlavījās no durvju paēnas un pa akmens grīdu aizskrēja' līdz tuvākā dārgumu kalna malai. Pāri viņam pacēlās guļošā pūķa stāvs — briesmīgs bieds pat dziļajā miegā. Viņš paķēra lielu kausu ar divām osām, tik smagu, cik spēja panest, un pameta izbiedētu skatienu augšup. Smogs pakustināja spārnu, atlaida ievilkto ķetnu, un viņa dārdošais krāciens mainīja toni.
Tad Bilbo metās bēgt, cik jaudas. Tomēr pūķis nepamodās — vēl ne, bet iegrima citos alkatīgos un vardarbīgos sapņos un gulēja tālāk, kamēr mazais hobits drāzās atpakaļ pa garo tuneli. Sirds viņam dauzījās kā negudra un kājas šķita nevarīgākas nekā turpceļā, tomēr viņš neatlaida kausu, un galvenā doma viņam prātā bija: «Izdarīju! Nu viņi redzēs! Ak «vairāk izskatās pēc bodnieka nekā pēc kramplauža», ko? Nu, tas man vairs nebūs jādzird.»
Nebija gan. Beilins bezgala priecājās, atkal ieraudzījis hobitu, un viņa prieks bija tikpat liels kā pārsteigums. Viņš paņēma Bilbo nēšus un iznesa atlikušo ceļu ārā no alas. Bija pusnakts, un zvaigznes slēpās aiz mākoņiem, bet Bilbo gulēja aizvērtām acīm, ar baudu elpodams un sajuzdams svaigo gaisu un lāgā nemanīdams rūķu satraukumu, slavinājumus un uzsitienus pa plecu, lāgā nedzirdēdams, kā tie solās gan paši, gan ar daudzu paaudžu ģimenēm mūžam būt viņa rīcībā un vienmēr un visur pakalpot.
Rūķi vēl aizvien laida kausu apkārt no rokas rokā un aizgūtnēm jūsmoja par sava dārguma atgūšanu, kad piepeši kalna dziļumā atskanēja neganta dārdoņa, itin kā snaudošs vulkāns būtu sadomājis atkal uzsākt savu postošo darbu. Durvis aiz viņiem gandrīz aizkrita ciet, tikai akmens uz sliekšņa neļāva tām pavisam aizcirsties, bet augšup pa tuneli no tāla dziļuma lauzās tik šaušalīgu auru un dunošu spērienu atbalsis, ka visa zeme zem viņu kājām šķita drebam.
Tad rūķi aizmirsa savu prieku un pašapzinīgo lepnību, kurā pirms brīža bija gozējušies, un pamira bailēs. Ar Smogu joprojām bija jārēķinās. Nav gudri izlaist no saviem aprēķiniem dzīvu pūķi, ja tas mājo tepat blakus. Pūķi varbūt nespēj īsteni novērtēt un izlietot visu savu bagātību, taču viņi to parasti pārzina līdz pēdējam sīkumam, jo sevišķi tad, ja tā viņiem piederējusi ilgu laiku, un Smogs nebija nekāds izņēmums. No nelāga sapņa (kurā viņu neciešami kaitināja kāds spēkavīrs, augumā pavisam niecīgs, bet apveltīts ar asu zobenu un izcilu drosmi) viņš bija pārgājis snaudā un no snaudas pilnīgā nomodā. Alā jautās svešāda dvaka. Vai no tā mazā cauruma vilktu caurvējš? Viņam šī atvere nekad nebija lāgā patikusi, kaut gan tā bija pavisam maza, un tagad viņš urbās tajā aizdomīgu skatienu un nesaprata, kāpēc nav to aizbēris ar akmeņiem. Pēdējā laikā viņam reizēm bija izlicies, it kā kaut kur no augšas līdz viņa mantnīcai nonāktu vājas klaudzienu atbalsis. Viņš nodrebēja un izstiepa kaklu, lai paošņātu gaisu. Un tad ieraudzīja, ka pazudis kauss!
Zagļi! Dedzināt! Nonāvēt! Kaut kas tāds nebija gadījies, kopš viņš ieradās un apmetās Vientuļajā Kalnā! Viņa niknums nebija aprakstāms — tādu niknumu gadās redzēt tikai tad, ja bagātie, kam visa kā ir vairāk, nekā viņi spēj novērtēt, piepeši zaudē kaut ko no tā, kas viņiem visu laiku piederējis, bet nekad nav ticis lietots vai bijis vajadzīgs. Viņa rīkle izvirda uguni, visa telpa pildījās dūmiem, kalna pakāje drebēja. Viņš veltīgi pūlējās iebāzt galvu mazajā ejā un tad, saritinājies gredzenā un rēkdams kā apakšzemes pērkons, metās ārā no mantnīcas cauri lielajām durvīm un pa kalna pils plašajiem gaiteņiem drāzās augšup uz Priekšējiem Vārtiem.
Viņa vienīgā doma bija apskriet un pārmeklēt visu kalnu, līdz noķers zagli, saplosīs to un samīdīs zem savām kājām. Viņš izšāvās pa vārtiem; no ūdens pacēlās neganti svelpjoši tvaika mutuļi, un pūķis zvērodams uzlidoja gaisā un nosēdās kalna virsotnē, zaļu un ugunssarkanu liesmu apņemts. Rūķi dzirdēja šī lidojuma baismīgo troksni un pieplaka zāļainās terases sienām, slēpdamies aiz lielajiem akmeņiem cerībā izbēgt no vajātāja briesmīgā skatiena.
Tepat viņi visi būtu aizgājuši bojā, ja atkal nebūtu attapies Bilbo. — Ātrāk! Ātrāk! — viņš izdvesa. — Durvis! Uz tuneli! Te nedrīkst palikt!
To dzirdot, rūķi atguvās un nupat jau dzīrās paslēpties ejā, kad Baifurs iebrēcās:
— Mani brālēni! Bomburs un Boufurs — mēs viņus aizmirsām — viņi palika ielejā!
— Viņi būs pagalam un poniji arī, un visi pārtikas krājumi tāpat! — vaidēja pārējie. — Mēs tur neko nevaram līdzēt!
— Blēņas! — noteica Torins, atgūdams pašcieņu. — Mēs nedrīkstam viņus pamest.
Ejiet iekšā, mister Bagins un Beilin, un jūs abi, Fili un Kili, — pūķis nedrīkst nogrābt mūs visus. Pārējie, kur ir virves? Ašāk!
Sie varbūt bija briesmīgākie brīži no visiem līdzšinējiem. Smoga negantie dusmu izvirdumi atbalsojās augstajos akmens izciļņos; jebkurā brīdī viņš varēja zvērodams šauties lejā vai mest lokus ap kalnu un pamanīt, kā viņi izmisīgi velk virves pāri bīstamajai klints malai. Augšā uzrāpās Boufurs, un vēl viss bija pa vecam. Augšā uzrāpās Bomburs, elsdams un pūzdams, virvēm šņirkstot, un vēl viss bija pa vecam. Viņi vēl paspēja uzvilkt augšā šo to no darbarīkiem un pārtikas saiņiem, un tad briesmas bija klāt.
Atskanēja mežonīga švīkstoņa. Sarkana gaisma ietina stāvās klinšu smailes. Pūķis lidoja šurp.
Viņi tik tikko paspēja saskriet atpakaļ tunelī, vilkdami un stumdami savus saiņus, kad no ziemeļu puses šurp atdārdināja Smogs, tīdams kalna malas liesmu vērpetēs, vē- zēdams varenos spārnus ar troksni, kas atgādināja viesuļa aurus. Viņa karstā dvaša izdedzināja zālāju pie durvīm un ielauzās ejā cauri atstātajai durvju šķirbai, apsvilinot bēgļus, kas slēpās tunelī. Uzzibēja plandošas liesmu mēles, un durvīm pārskrēja melnas klintāju ēnas. Tad viņš bija garām, un atkal iestājās tumsa. Iezviedzās pārbiedētie poniji, sarāva pavadas un mežonīgos auļos aizdrāzās kur kurais. Pūķis šāvās lejup, metās tiem pakaļ un pazuda aiz klints.
— Beigas viņiem, nabagiem, būs! — noteica Torins. — Ko Smogs reiz ieraudzījis, tam no viņa neizbēgt. Te nu mēs esam, un te mums būs jāpaliek, ja vien kādam neiegri- bēsies mērot kājām visu garo ceļu līdz upei, kad jebkurā brīdī var uzglūnēt Smogs!
Sī doma nebija no patīkamajām. Viņi ielīda dziļāk tunelī un tur tupēja, drebēdami pie visām miesām, par spīti karstumam un smacīgajam gaisam, līdz pa durvju šķirbu iespraucās bālie ausmas stari. Visu nakti viņi ik pa brīdim dzirdēja lidojošā pūķa aurus te pieaugam, te pieklustam, kad tas meta neskaitāmus lokus apkārt Kalnam.
Ieraudzījis ponijus un apmetņu pēdas, tas nosprieda, ka no upes un ezera puses te ieradušies cilvēki un no ielejas, kur stāvēja poniji, pa nogāzi uzrāpušies kalnā; tomēr slepenās durvis izturēja caururbjošā skatiena pārbaudi, un mazais ieloks ar augstajām sienām aizturēja spēcīgās liesmas. Ilgi nezvērs joņoja, velti dzīdams pēdas iebrucējiem, līdz rītausma mazliet atvēsināja viņa naidu un viņš atgriezās savā zelta gultā izgulēties — un uzkrāt jaunus spēkus. Sava dārguma zādzību viņš nemūžam neaizmirstu un nepiedotu, pat ja vēl tūkstoš gadu dzīvotu šais nomelnējušajos akmeņos, taču viņš varēja atļauties pagaidīt. Rāmi un klusu viņš ierāpās atpakaļ mantnīcā un pievēra acis.
Kad pienāca rīts, rūķu izbailes mazliet pierima. Viņi saprata, ka šādas briesmas ir neizbēgamas, ja nākas stāties pret tik negantu sargu, un juta, ka vēl par agru atteikties no savām iecerēm. Un šobrīd viņi tikpat nekur nevarēja aiziet, kā jau bija teicis Torins. Poniji bija aizbēguši vai gājuši bojā, un vajadzēja nogaidīt, līdz Smogs kaut cik mitējas uzraudzīt apkārtni, lai uzdrīkstētos doties tik garā ceļā kājām. Par laimi, viņi bija paguvuši paņemt līdzi pietiekami daudz ēdamā, lai kādu laiku varētu iztikt.
Viņi ilgi sprieda, ko darīt tālāk, taču nevarēja iedomāties nevienu iespēju, kā tikt vaļā no Smoga, — tas jau no paša sākuma bija rūķu plāna visvājākais punkts, ko Bilbo nenocietās nepateicis. Tad, kā jau mēdz gadīties klizmā iekļuvušiem, apjukušiem ļautiņiem, viņi sāka kurnēt uz hobitu, vainodami viņu par to, kas sākumā tik ļoti bija viņus sajūsminājis: ka viņš pievācis kausu un tādējādi tik ātri satracinājis Smogu.
— Un ko tad, pēc jūsu domām, kramplauzim pienāktos darīt? — Bilbo nikni noprasīja. — Es neesmu salīgts par pūķu kāvēju, tas ir spēkavīru darbs; manējais ir nozagt atpakaļ dārgumus. Es to iesāku, cik labi vien varēju. Vai jūs gaidījāt, ka es atgriezīšos ar visu Trora bagātību uz pleciem? Ja kādam gribas kurnēt, tad man ir vēl šis tas sakāms. Jums vajadzēja paņemt līdzi piecsimt kramplaužu, nevis vienu pašu. Tas, ko es redzēju, dara godu jūsu vectēvam, bet nemēģiniet apgalvot, ka esat man darījuši zināmus viņa bagātības plašos apmērus. Man vajadzētu simtiem gadu, lai visu to slepeni iznestu ārā — pat tad, ja es būtu piecdesmit reizes lielāks un Smoga vietā gulētu pieradināts trusītis.
Pēc tam rūķi, protams, atvainojās. — Ko tu mums ieteiktu darīt, mister Bagins? — Torins pieklājīgi apvaicājās.
— Šobrīd man nav ne jausmas, ko ieteikt, — ja jūs domājat par dārgumu atgūšanu. Tas laikam pilnībā atkarīgs no kāda jauna veiksmes pavērsiena un no iespējām novākt Smogu. Pūķu novākšana nepavisam nav manā gaumē, bet es darīšu, ko varēšu, lai kaut ko izdomātu. Man pašam, atklāti runājot, nav ne mazāko cerību, un es ļoti vēlētos atrasties savā mājā.
— Met nu pie malas tādas runas! Ko lai mēs tagad darām?
— Nu, ja jūs tiešām gribat dzirdēt manas domas, .mēs nekā cita nevaram iesākt kā palikt tepat, kur esam. Dienas laikā, šķiet, mēs itin droši varam izlavīties ārā un ieelpot svaigu gaisu. Varbūt drīz viens vai divi no mums varēs aiziet līdz krātuvei pie upes un atnest jaunas pārtikas rezerves. Bet pagaidām nakts' laikā visiem jāturas dziļi iekšā tunelī.
Un tagad es izteikšu priekšlikumu. Man ir burvju gredzens, un es noiešu lejā šai pašā pēcpusdienā —- jo tad visdrīzāk ticams, ka Smogs guļ dienvidu, — un paskatīšos, kas un kā. Varbūt rodas kāda ideja. Sava vājā vieta ir katram mūdzim, mēdza teikt mans tēvs, kaut gan esmu pārliecināts, ka viņš to neteica pats no savas pieredzes.
Saprotams, ka rūķi ar atsaucību pieņēma šo priekšlikumu. Tagad viņi jau juta patiesu bijību pret mazo Bilbo. Viņš bija kļuvis par rūķu piedzīvojuma galveno vadoni. Viņam bija sākušas rasties savas idejas un savi plāni. Kad pienāca pēcpusdiena, viņš sagatavojās jaunam ceļojumam uz Kalna iekšieni. Protams, viņš nebija par to sajūsmā, taču jutās krietni labāk, kopš daudzmaz zināja, kas priekšā sagaidāms. Ja Bilbo būtu zinājis vairāk par pūķiem un to viltīgo dabu, viņš, iespējams, būtu vairāk baidījies no šī gājiena un tik droši nepaļautos uz to, ka Smogs tiešām būs aizmidzis.
Arā spīdēja saule, kad viņš devās ceļā, bet tunelī bija tumšs kā naktī. Gaisma no gandrīz aizvērtajām durvīm ātri pagaisa, līdzko viņš devās uz priekšu. Hobits tecēja tik klusiņām, ka viegla vēja pūsmiņa droši vien būtu drīzāk sadzirdama, un, tuvodamies lejas durvīm, viņš sāka gluži vai lepoties pats ar sevi. Kvēlošais sārtums bija tik tikko jaušams.
«Vecais Smogs ir paguris un aizmidzis,» Bilbo nodomāja. «Viņš mani nevar ne redzēt, ne dzirdēt. Galvu augšā, Bilbo!» Hobits bija piemirsis vai varbūt nekad nebija dzirdējis par pūķu teicamo ožu. Turklāt visu vēl vairāk sarežģī tas neērtais apstāklis, ka viņi, juzdami aizdomas, miegā atstāj pusaci vaļā un saglabā modrību.
Smogs tiešām izskatījās cieši aizmidzis, gandrīz kā beigts, viņa ķermenis šķita gluži tumšs, un krācot no nāsīm izšāvās pa tikko jaušamam tvaika mutulim, kad Bilbo vēlreiz pabāza galvu no ejas. Viņš nupat jau gribēja spert soli uz mantnīcas grīdas, kad ieraudzīja no Smoga kreisās acs pievērtā plakstiņa apakšas piepeši pazibam tievu, caururbjošu, sarkanu staru. Viņš tikai izlikās guļam! Viņš vēroja ieeju tunelī! Bilbo steigšus metās atpakaļ un pateicās savām laimīgajam gredzenam. Tad Smogs sāka runāt:
— Nu, zagli! Es jūtu un saožu tevi. Es dzirdu tavu elpu. Nāc vien šurp! Mēģini vēl kaut ko paķert, te taču ir tāda bagātība!
Tomēr tik mazizglītots pūķu tikumu mācībā Bilbo vis nebija, un, ja Smogs patiesi cerēja tik viegli piedabūt viņu tuvoties, to gaidīja vilšanās. — Nē, paldies, o, Smog Vi-
suvarenais! — viņš atbildēja. — Es nenācu mantas dēļ. Es tikai gribēju paskatīties uz tevi un redzēt, vai tu patiešām esi tik liels, kā pauž nostāsti. Es tiem neticēju.
— Nu, un tagad tici? — pūķis noprasīja, juzdamies drusciņ glaimots, kaut arī neticēja nevienam hobita vārdam.
— Izrādās, ka dziesmas un nostāsti gauži atpaliek no patiesības, o, Smog Visgalvenākais un Vislielākais no Pasaules Postītājiem! — atbildēja Bilbo.
— Ievērojot, ka tu esi melis un zaglis, tev ir diezgan smalka uzvešanās, — teica pūķis. — Tu zini manu vārdu, bet es tavu smaku neatceros ostījis. Kas tu tāds esi un no kurienes nāc, ja drīkstu vaicāt?
— Drīksti gan! Es nāku no kalna apakšas, un mans ceļš vedis caur kalnu apakšu un pa kalnu augšu. Un arī pa gaisu; es esmu tas, kas nāk neredzams.
— Tam es labprāt ticu, — teica Smogs, — bet diezin vai tas ir tavs ierastais vārds.
— Es esmu mīklu minētājs, tīklu graizītājs, asais dzelonis. Es esmu izvēlēts laimīga skaitļa dēļ.
— Jauki vārdi, neko teikt! — pūķis ņirdzīgi nošņācās. — Bet laimīgie skaitļi vienmēr nemaz tik laimīgi nav.
— Es esmu tas, kas iezārko draugus dzīvus un noslīcina tos upē, un atkal izvelk tos dzīvus no ūdens.
— Tas vairs tik cienīgi neizklausās, — zobojās Smogs.
— Es esmu lāču draugs un ērgļu viesis. Es esmu Gredzena guvējs un Veiksmes luteklis, un vēl Mucas jājējs, — turpināja Bilbo, kam sāka iepatikties šī runāšana mīklās.
— Tas jau ir labāk! — teica Smogs. — Tikai neļauj savai izdomai pārāk daudz vaļas!
Jāpiebilst, ka ar pūķiem patiešām vislabāk ir sarunāties šādā veidā, ja negribat atklāt savu īsto vārdu (un tas ir gudri darīts) un nevēlaties viņus saniknot ar klaju atteikšanos (un arī tas ir gudri darīts). Neviens pūķis nespēj turēties pretī kārdinājumam klausīties mīklu runās un šķiest laiku, cenšoties tās saprast. No Bilbo teiktā Smogs daudz ko nevarēja saprast (bet es ceru, ka jūs gan sapratāt, jo jūs zināt visus Bilbo piedzīvojumus), taču viņam šķita, ka ir sapratis pietiekami daudz, un viņš neredzami nosmējās savā nelietīgajā prātā.
«Tā jau es vakarnakt domāju,» viņš pie sevis nosmīnēja. .«Ezera cilvēki — šie nožēlojamie toveru tirgoņi Ezera cilvēki izperinājuši kādu nelietīgu plānu, vai arī es esmu ķirzaka. Neesmu bijis tur lejā veselu mūžību, bet drīz es labošos!»
— Nu labi, o, Mucas jājēj! — viņš teica skaļi. — Varbūt Muca bija tava ponija vārds, bet varbūt arī ne, kaut gan tas lopiņš bija pietiekami resns. Tu vari nākt neredzams, bet kājām tu visu ceļu nenāci. Varu tev pateikt — pagājušajā naktī es apriju sešus ponijus un arī pārējos drīz vien noķeršu un apēdīšu. Pateicībā par lielisko maltīti es tev došu vienu prātīgu padomu tevis paša labā: neielaidies nekādās darīšanās ar rūķiem, kamēr vien vari bez tiem iztikt!
— Ar rūķiem! — Bilbo iesaucās, tēlodams pārsteigumu.
— Nemēģini man neko iestāstīt! — teica Šmogs. — Es pazīstu rūķu smaku (un garšu) — neviens cits to nepazīst labāk. Nestāsti man, ka es, aprijis rūķa jādelētu poniju, nezināšu, ko esmu rijis! Tu ņemsi nelabu galu, ja pīsies ar tādiem draugiem, Zagli Mucas jājēj. Manis pēc tu vari iet atpakaļ un viņiem to visu pateikt. — Taču viņš nesacīja Bilbo, ka vienu no smakām neprot noteikt, un tā bija hobita smaka: būdama pilnīgi ārpus pūķa pieredzes loka, tā viņu gauži mulsināja.
— Droši vien tu par to kausu vakarnakt dabūji smuku summiņu? — viņš turpināja. — Saki skaidri! Nekā nedabūji? Nu, tas jau taisni pēc viņiem izskatās. Un droši vien šie tikai slapstās pa aizmuguri un tev liek padarīt visu bīstamo daļu: paķert šeit visu, ko vari, kamēr es neredzu, un — atdot viņiem! Un tu ceri dabūt godīgu samaksu? Netici tādām blēņām! Ja tiksi projām no šejienes dzīvs, tā tev būs augstākā samaksa.
Tagad Bilbo patiesi sāka justies nelāgi. Kad vien Smoga klīstošais skatiens, kas mēģināja viņu krēslā ieraudzīt, pārzibēja viņam pāri, hobits nodrebēja, un viņu pārņēma neizskaidrojama vēlēšanās izskriet pūķim priekšā, tapt redzamam un pastāstīt Smogam visu patiesību. Īstenībā viņam nopietni draudēja briesmas nokļūt pūķa burvības varā. Tomēr viņš saņēma drosmi un atkal sāka runāt.
— Tu nezini visu, o, Smog Visdižākais, — viņš teica. — Ne jau tikai zelts mūs atveda šurp.
— Ha! Ha! Tad tu atzīsti gan šo «mūs», — iesmējās Smogs. — Saki vien skaidri «mūs četrpadsmit», un darīts, mister Laimīgais Skaitli! Priecājos dzirdēt, ka jums šai apvidū bijušas vēl kādas vajadzības, ne tikai mans zelts. Tad varbūt jūs neesat gluži veltīgi tērējuši laiku.
Nudien nesaprotu, vai jums nekad nav ienācis prātā, ka pat tad, ja jūs varētu man šo zeltu pa drusciņai vien izzagt — teiksim, simt gadu laikā —, jūs taču nekur tālu ar to netiktu. Kāds labums no zelta uz kalna nogāzes? Un kāds labums no tā mežā? Ak, uguntiņ spožā! Vai tad tev nav ienācis prātā, ka jūs tikpat noķers? Droši vien jūs vienojāties par četrpadsmito daļu vai kaut ko tamlīdzīgu, jā? Bet kā ar nogādāšanu galā? Kā ar pārvadāšanas maksu? Kā ar bruņotiem sargiem un nodokļiem? — Un Smogs atkal skaļi iesmējās. Viņam bija ļauna un viltīga dvēsele, un viņš zināja, ka šie minējumi nevar būt tālu no patiesības, kaut gan bija iedomājies, ka aiz visiem laupītāju plāniem stāv Ezera cilvēki, un paredzēja, ka lielāko tiesu no ieguvuma paredzēts paturēt turpat piekrastes pilsētā, ko viņa jaunajās dienās dēvēja par Esgarotu.
Jūs varbūt negribēsiet tam ticēt, bet nabaga Bilbo patiesi jutās gauži satriekts. Līdz šim visas viņa domas un enerģija tika vērstas uz to, lai nokļūtu līdz Vientuļajam Kalnam un atrastu ieeju tajā. Viņš nekad nebija pūlējies domāt, kā dārgumus dabūs projām un kā viņš sev paredzēto daļu varēs nogādāt līdz Bagendai zem Pakalna.
Tagad viņa prātā sāka briest nelāgas aizdomas — vai nu rūķi piemirsuši šo svarīgo apstākli, vai arī tie visu laiku klusībā smejas par viņu? Tieši tādu iespaidu pūķu valodas mēdz atstāt uz nepieredzējušiem pretiniekiem. Bilbo, protams, būtu vajadzējis saglabāt modrību un attapību, bet Smogs bija personība, kas prot saistīt savā varā.
— Es jau tev teicu, — hobits sacīja, cenzdamies palikt uzticīgs saviem draugiem un godam noturēties šai tuvcīņā, — ka zelts mums bija tikai blakus iecere. Mēs nācām pa kalna augšu un pa kalna apakšu, vēja nesti un viļņu dzīti, Atriebības dēļ. Tev taču, o, Smog Neaprakstāmi Bagātais, būs ienācis prātā, ka tavi panākumi ir radījuši tev bargus ienaidniekus?
Tad Smogs sāka smieties pa īstam, un šie smiekli bija tik iznīcinoši, ka Bilbo nokrita uz grīdas, bet tālu prom tunelī rūķi saspiedās cieši kopā un nodomāja, ka hobits ņēmis piepešu un nelabu galu.
— Atriebības dēļ! — viņš nošņācās, un viņa acu uguns apgaismoja visu telpu no grīdas līdz griestiem kā sarkans zibens uzliesmojums. — Atriebības dēļ! Vientuļā Kalna karalis ir miris, un kur ir viņa cilts, kas uzdrīkstas meklēt atriebību? Girions Dziļlejas valdnieks ir miris, es esmu aprijis viņa vīrus kā vilks, kas ticis aitās, un kur ir viņa dēli, kas uzdrīkstas man tuvoties? Es nogalinu, kur un ko gribu, un neviens man neuzdrošinās stāties pretī. Es apklusināju senos spēkavīrus uz mūžiem, un tiem līdzīgu šodienas pasaulē neatrast. Tolaik es vēl biju jauns un maigs. Tagad esmu vecs un stiprs,
stiprs, stiprs, Zagli no Pakrēslas! — viņš ļauni tīksminājās. — Manas bruņas ir kā desmitkārtīgi vairogi, mani zobi ir zobeni, mani nagi ir šķēpi, mans astes trieciens ir zibens spēriens, mani spārni ir viesulis, un mana elpa ir nāve!
— Es esmu dzirdējis, — Bilbo izbiedētā pīkstienā izdvesa, — ka no apakšas pūķi esot vārīgāki, it sevišķi, ē, krūšu apvidū, bet nav šaubu, ka tik varens pūķis kā tu par to ir parūpējies.
Pūķis uz brīdi mitējās lielīties. — Tavas ziņas ir novecojušas, — viņš atcirta. — Es esmu apbruņots no augšas un apakšas ar dzelzs zvīņām un cietiem dārgakmeņiem. Mani nespēj caururbt nekāds asmens.
— Tā jau varēja domāt, — teica Bilbo. — Skaidrs, ka tev nekur nav atrodams līdzinieks, Valdniek Smog Necaururbjamais. Kur vēl dzirdēta tik lieliska izdoma — veste no tīra dimanta!
— Jā, tā patiesi ir reta un apbrīnojama, — teica Smogs, smieklīgā kārtā juzdamies glaimots. Viņš nezināja, ka hobits jau iepriekšējā reizē paguvis drusku apskatīt viņa neparasto aizsargtērpu un tagad tikai sev zināmu iemeslu dēļ deg nepacietībā to nopētīt tuvāk. Pūķis apvēlās uz muguras. — Skaties! — viņš teica. — Ko tu par to teiksi?
— Kaut kas vienreizēji izcils! Kaut kas nepārspējams! Neatkārtojams! Satriecošs! — Bilbo skaļi jūsmoja, bet pie sevis klusībā domāja: «Vecais muļķis! Kāpēc viņam tur, krūšu kreisajā pusē, ir tāds liels, pelēks plankums — kails kā gliemezis bez čaulas?»
Kad misters Baginss to bija redzējis, viņa vienīgā doma bija tikt projām. — Nudien es taču nedrīkstu tik ilgi aizkavēt Jūsu Spožību, — viņš teica, — un laupīt tai tik nepieciešamo atpūtu. Ponijus, jādomā, nav tik viegli noķert, kad tie jau gabalā. Un kramplaužus tāpat, — viņš apsviezdamies aši piebilda un, cik jaudas, metās prom augšup pa tuneli.
Sī piezīme nebija īsti vietā, jo pūķis izspļāva viņam pakaļ baismīgas liesmu mēles, un, lai cik ātri hobits drāzās augšup pa eju, viņš vēl nebija ticis pietiekami tālu, kad Smogs piebāza savu šaušalīgo galvu pie pašas ejas mutes. Par laimi, galvu ar visiem žokļiem viņš ejā nespēja iedabūt, tomēr no nāsīm izpūta bēglim pakaļ tādu uguni un tvaiku, ka hobits tik tikko noturējās kājās un streipuļoja uz priekšu lielās sāpēs un bailēs. Viņš bija juties diezgan pašapmierināts, ka prot tik gudri sarunāties ar Smogu, taču pati pēdējā kļūda viņu atskurbināja.
«Nekad nezobojies par dzīvu pūķi, muļķa Bilbo!» viņš sev sacīja, un tas vēlāk kļuva par viņa iecienītu teicienu un pat pārvērtās sakāmvārdā. «Sis piedzīvojums tev vēl nepavisam nav galā,» viņš piebilda, un tā nu bija neapstrīdama patiesība.
Pēcpusdiena jau vērtās vakarā, kad Bilbo iznāca no ejas un nemaņā saļima uz «sliekšņa». Rūķi viņu atžilbināja un kā prazdami aprūpēja viņa apdegumus, taču pagāja krietns laiks, iekams mati viņam uz pakauša un papēžiem sāka atkal augt, kā pieklājas: tie bija pavisam apsvilināti un sačervelējušies līdz pašai ādai. Bet pagaidām viņa draugi visiem spēkiem centās Bilbo uzmundrināt; turklāt viņi ļoti vēlējās dzirdēt hobita stāstu un jo sevišķi uzzināt, kāpēc pūķis tik neganti trokšņojis un kā Bilbo izdevies aizbēgt.
Taču hobits izskatījās noraizējies un nomākts, un rūķi gandrīz nekā nevarēja no viņa izdibināt. Visu otrreiz pārdomājis, Bilbo sāka nožēlot dažu pūķim sacītu vārdu un negribēja to atkārtot. Vecais strazds, galvu piešķiebis, tupēja uz klintsakmens tepat tuvumā un klausījās visas viņu sarunas. Te nu var redzēt, cik nejaukā omā bija Bilbo: viņš paķēra akmeni un svieda ar to putnam, taču strazds tikai palidoja sānis un atgriezās vecajā vietā.
— Nešķīstais putns! — Bilbo pikti nošķendējās. — Es jums saku, viņš noklausās, un man viņa ģīmis nemaz nepatīk.
— Liec viņu mierā! — teica Torins. — Strazdi ir labi un draudzīgi radījumi, un šis šķiet ļoti vecs putns — kas zina, varbūt pēdējais no senās strazdu ģints, kas reiz te mājoja un manam tēvam un vectēvam ēda no rokas. Tā bija ilga mūža un brīnumaina spēka ģints, un ir pat iespējams, ka šis ir viens no tiem, kas dzīvoja toreiz — pirms pāris simtiem gadu. Dziļlejas ļaudis pieprata to valodu un izmantoja tos par sūtņiem, kas nesa ziņas uz Ezera pilsētu un citur.
— Nu, ja to viņš gaida, tad uz Ezera pilsētu patiesi derētu aiznest ziņu, — teica Bilbo, — kaut gan diez vai tur šodien kāds vēl nopūlas ar strazdu valodas mācīšanos.
— Nu, bet kas tad ir noticis? — sauca rūķi. — Stāsti taču!
Tad Bilbo pastāstīja viņiem visu, ko spēja atcerēties, un atzinās, ka mokoties ar nejauku sajūtu — varbūt pūķis pārāk daudz izlobījis no viņa mīklu runām un savā prātā salicis to kopā ar ponijiem un apmetnēm. — Viņš noteikti zina, ka mēs nācām no Ezera pilsētas un tur dabūjām palīdzību, un man briesmīgi bail, ka tikai viņa nākamais lidojums nav uz to pusi. Kā es vēlētos, kaut nekad nebūtu izgrūdis to Mucas jājēju; šai apvidū pat aklam trusim tūliņ būtu skaidrs, ka runa ir par Ezera pilsētu.
— Nu, rimsties! Tur nekā vairs nevar līdzēt, un, runājot ar pūķi, ir ļoti grūti apsvērt katru vārdu — tā vismaz es esmu dzirdējis, — teica Beilins, ļoti vēlēdamies hobitu nomierināt. — Manuprāt, tu visu izdarīji lieliski — visādā ziņā tu izpētīji vienu ļoti vērtīgu apstākli, turklāt atgriezies dzīvs, un to vis nevar par sevi sacīt katrs, kam bijusi darīšana ar Smogu. Ziņa par neaizsegto laukumu vecā Mūdža dimanta vestē var būt mums likteņa žēlastība un svētība.
Tas pavērsa sarunu uz citu pusi, un visi sāka pārspriest pūķa pieveikšanas iespējas — vēsturē zināmās, apšaubāmās un leģendārās — un pārrunāt dažāda veida dūrienus un cirtienus, kā arī dažādas kara mākslas, paņēmienus un viltības, ar kuru palīdzību tas izdarāms. Visi bija vienis prātis, ka pārsteigt pūķi miegā nav tik viegli, kā varbūt izklausās, un mēģinājums piezagties tam aizmigušam var beigties ar sakāvi drīzāk nekā drošs, atklāts uzbrukums. Visu laiku, kamēr rūķi runāja, strazds klausījās, līdz beidzot, kad sāka iemirdzēties zvaigznes, tas klusi izplēta spārnus un aizlidoja prom. Un visu laiku, kamēr rūķi runāja un ēnas stiepās arvien garākas, Bilbo slīga arvien dziļāk grūtsirdībā un viņa nelāgā priekšnojauta auga augumā.
Beidzot viņš pārtrauca rūķus. — Mēs šeit nepavisam nevaram justies droši, — viņš teica, — un es nesaprotu, kāpēc mēs te sēžam. Visu zaļumu pūķis ir nosvilinājis, turklāt pienācis vakars un kļūst auksti. Bet es jūtu ar visu savu hobita būtni, ka viņš šai vietai uzbruks no jauna. Smogs tagad zina, ka es ierados pie viņa pa šo eju, un nešaubieties, ka viņš uzreiz uzminēs, kur meklējama tās otra izeja. Viņš, ja gribēs, visu šo Kalna malu saberzīs druskās, lai nosprostotu mūsu durvis, un, ja samals mūs kopā ar tām, tad būs vēl jo priecīgāks.
— Tu esi ļoti drūmā omā, mister Bagins, — teica Torins. — Kāpēc tad Smogs nav nosprostojis lejas ieeju, ja tik ļoti grib mūs atturēt no mantnīcas? To viņš nav darījis, citādi mēs būtu dzirdējuši.
— Nezinu, nezinu — sākumā laikam tāpēc, ka gribēja mani tur ievilināt vēlreiz, un tagad varbūt tāpēc, ka negrib sapostīt savu guļamistabu, kamēr var to nedarīt, — bet gudrāk būtu, ja jūs beigtu spriedelēt. Smogs tagad jebkurā mirklī var izlaisties ārā, un cerēt uz izglābšanos mēs varam, vienīgi saejot tunelī un aizverot durvis.
Viņš izskatījās tik nopietns, ka rūķi beidzot paklausīja viņa padomam, kaut arī durvis vēl neaizdarīja — tas šķita pārlieku izmisīgs solis, jo neviens nezināja, vai varēs un kā varēs tās no iekšpuses atkal atvērt, un nevienu nevilināja izredzes tikt ieslēgtam tunelī, no kura vienīgā izeja vestu caur pūķa mantnīcu. Turklāt pagaidām viss šķita pavisam klusu gan ārā, gan lejā tunelī. Tāpēc viņi ilgāku laiku sēdēja netālu no puspievērtajām durvīm un sarunājās.
Aizsākās saruna par pūķa ļaunajiem vārdiem, pieminot rūķus. Bilbo vēlējās, kaut nekad tos nebūtu dzirdējis vai kaut varētu vismaz justies drošs, ka rūķi tagad runā pilnīgi godīgi, apgalvodami, ka nekad neesot pat domājuši, ko iesāks pēc tam, kad dārgumi būs atgūti. — Mēs zinājām, ka tas būs izmisīgs neprāta solis, — teica Torins, — un mēs to joprojām zinām, un tomēr man šķiet, ka tad, kad tie būs atgūti, mēs paspēsim apsvērt, ko iesākt tālāk. Kas attiecas uz tavu daļu, mister Bagins, es, roku uz sirds likdams, apgalvoju, ka mēs jūtamies tev bezgala pateicīgi un tu pats varēsi izvēlēties savu četrpadsmito daļu, tiklīdz vien būs, ko izvēlēties. Man žēl, ka tev jāraizējas par pārvadāšanas iespējām, un es atzīstu, ka šajā ziņā tiešām paredzamas lielas grūtības — gadu gaitā šie apvidi kļuvuši vēl mežonīgāki nekā agrāk, taču mēs tev palīdzēsim, kā vien pratīsim, un dalīsimies visos izdevumos, kad pienāks laiks. Ja gribi, tici man, ja negribi, netici — tas tavā ziņā!
Pēc tam saruna pievērsās pašai lielajai mantībai un tām lietām, ko atcerējās Torins un Beilins. Viņi prātoja, vai tās joprojām nebojātas guļ lejas zālē: šķēpi, kas tika gatavoti lielā Karaļa Bleidortina (kurš jau sen miris) armijas kareivjiem un kam katram bija trejkārt pārkaldināts asmens un ar zeltu smalki izrotāts rokturis, taču tie nekur netika nogādāti, un alga par tiem netika saņemta; vairogi, kas darināti sen mirušiem karavīriem, Trora lielais zelta divosu kauss ar iekaltiem un izgrebtiem putniem un puķēm, kuru ziedlapas veidoja dārgakmeņi; zeltīti un sudraboti necaururbjami bruņu- krekli; Giriona, Dziļlejas valdnieka, kaklarota, darināta no piecsimt smaragdiem zāles zaļumā: to viņš atdeva rūķiem par sava vecākā dēla bruņuapmetni, ko veidoja daudzi sīki gredzentiņi un kam līdzīgs nekur vēl nebija rgdzēts, jo bija darināts no tīra sudraba, trejkārt stiprāka par visstiprāko tēraudu. Bet skaistākais no visiem bija lielais, baltais dārgakmens, ko rūķi bija senatnē atraduši Vientuļajā Kalnā, pašā Kalna sirdī, — Treina Svētakmens.
— Svētakmens! Svētakmens! — tumsā murmināja Torins, pa pusei sapņodams, zodu uz ceļgaliem atbalstījis. — Tas bija kā apaļa bumba ar tūkstoš šķautnēm; uguns gaismā tas mirdzēja kā sudrabs, saulē laistījās kā ūdens, zvaigžņu staros zaigoja kā sniegs, mēnesnīcā dzirkstīja kā lietus lāse!
Taču dārgumu krātuves burvībai vairs nebija agrākās varas pār Bilbo. Visu šo sarunu viņš dzirdēja tikai pa ausu galam. Viņš sēdēja vistuvāk durvīm, ar vienu ausi modri klausīdamies, vai ārpusē nesāksies kāds troksnis, ar otru uzmanīdams, vai rūķu murdēšanai pa vidu neieskanēsies kāda sveša atbalss, kas liecinātu par kustību dziļi lejā.
Tumsa sabiezēja, un Bilbo jutās arvien neomulīgāk. — Aizveriet durvis! — viņš lūdza rūķus. — Es jūtu pūķi tepat līdzās. Man šis klusums liekas daudz ļaunāks par pagājušās nakts dārdoņu. Aizveriet durvis, kamēr nav par vēlu!
Viņa vārdos jautās dīvaina noskaņa, kas lika rūķiem justies nelāgi. Lēnām Torins nokratīja sapņaino pusnomodu un, piecēlies kājās, atgrūda akmeni, kas turēja durvis pusviru. Pārējie tās pastūma, un durvis klaudzēdamas un žvadzēdamas aizcirtās. Iekšpusē nebija nekādu zīmju, kas liecinātu par atslēgas caurumu. Viņi bija ieslēgti Kalnā!
Un tas nebūt nenotika par agru. Viņi tik tikko bija paspējuši paiet gabaliņu tālāk pa tuneli, kad Kalna malu sadrebināja tāds trieciens, it kā milži laistu darbā no dižozoliem gatavotu mūru dragājamo ierīci. Klints nodunēja, sienas nokrakstēja, un uz galvas viņiem sāka birt akmeņi. Kas būtu noticis, ja durvis būtu palikušas atvērtas, par to es negribu pat domāt. Viņi metās dziļāk tunelī, priecādamies, ka palikuši dzīvi, bet ārpusē aiz muguras visa pasaule šķita rībam un dārdam Smoga niknuma izvirdumos. Viņš šķēla klintis gabalos, dauzīja akmens sienas un smailes ar milzu astes triecieniem, līdz. rūķu mazā, augstā apmetnes vietiņa, apdedzinātā zāle, strazda akmens, gliemežiem
klātās sienas, šaurā dzega un viss pārējais pazuda vienā vienīgā drumstalu jūklī un no klints nogāzes uz ieleju vēlās akmens šķembu lavīna.
Smogs bija izzadzies no mantnīcas klusām, tikpat klusu uzlidojis gaisā un tad smagi un lēni kā milzu vārna laidies pa vējam lejā uz Kalna rietumu malu, cerēdams tur kādu negaidot pārsteigt un arī uzmeklēt izeju tam gaitenim, ko tika izmantojis zaglis. Šobrīd viņš izgāza dusmas par to, ka nevienu nav atradis un neko nav ieraudzījis, kaut arī nojauta, kur jābūt alas izejai.
Sādi izlādējis savu niknumu, viņš jutās labāk un pie sevis nodomāja, ka nu vairs viņu no šīs puses neviens netraucēs. Bet vēl vajadzēja domāt par tālāku atriebšanos. — Mucas jājējs! — viņš šņāca. — Tavas pēdas nāca no ūdens puses, un nav šaubu, ka tu ieradies augšup pa straumi. Es nepazīstu tavu smaku, bet, ja arī tu neesi viens no Ezera vīriem, tu nāci ar viņu palīdzību. Viņi dabūs mani pieminēt un atcerēsies, kas ir īstais Vientuļā Kalna karalis!
Ugunīgu liesmu apņemts, viņš pacēlās gaisā un aizlidoja uz dienvidu pusi, kur plūda Straujupe.