Tikmēr rūķi sēdēja tumsā, un ap viņiem valdīja pilnīgs klusums. Viņi ēda maz un runāja maz. Laika izjūta viņiem bija zudusi, un kustēties viņi tikpat kā neuzdrīkstējās, jo pat čuksti atbalsojās un aizšalca pa tuneli. Ja viņi palaikam iesnaudās, tad pamodās tādā pašā tumsā un klusumā. Beidzot, kad šādi šķita nogaidītas jau daudzas dienas un viņi sāka smakt un ļimt gaisa trūkuma dēļ, šis stāvoklis likās ilgāk vairs neizturams. Pat pūķa atgriešanās troksnis lejā, šķiet, būtu bijis patīkamāks. Klusums lika bīties no kādas viņa velnišķas viltības, taču mūžīgi tā sēdēt arī nevarēja.
Pirmais ierunājās Torins. — Pamēģināsim atvērt durvis! — viņš teica. — Man vai nu jāsajūt vēsma sejā, vai jāmirst. Labāk lai mani samīda Smogs nekā es nosmoku tepat uz vietas! — Tad vairāki rūķi piecēlās un aiztaustījās līdz agrākajai durvju vietai. Taču izrādījās, ka tuneļa augšgals ir iebrucis un to nosprostojusi aizlūzusī klints. Ne atslēga, ne burvju vara šīs durvis vairs nespēja atdarīt.
— Mēs esam slazdā! — rūķi ievaimanājās. — Tās ir beigas. Tepat mēs nomirsim.
Bet atkal iegadījās tā, ka brīdī, kad'rāķi bija vistuvāk izmisumam, Bilbo sajuta dīvainu vieglumu sirdī, it kā no tās būtu novēlusies smaga nasta.
— Mieru, mieru! — viņš iesaucās. — «Kamēr dzīvo, tikmēr ceri», mēdza teikt mans tēvs, un vēl viņš sacīja: «Trīs lietas — labas lietas». Es vēlreiz došos lejā pa tuneli. Es esmu gājis turp divreiz, kad skaidri zināju, ka lejā guļ pūķis, un tagad izmēģināšu laimi trešoreiz, kad to skaidri nezinu. Tā vai citādi, bet vienīgais ceļš uz āru ir lejup. Un man šķiet, ka šoreiz būtu labāk, ja jūs visi nāktu man līdzi.
Izmisuma mākti, rūķi piekrita, un Torins gāja pa priekšu pārējiem, līdzās hobitam.
— Tagad tikai uzmanīgi! — Bilbo pačukstēja. — Un cik vien klusi iespējams! Smogs var nebūt lejā, bet var arī būt. Nav ko lieki riskēt!
Lejup, lejup, lejup. Rūķi, protams, nevarēja sacensties ar hobita zaglīgo, kluso soli un bez mitas te šņākuļoja, te šļūkāja kājas, un atbalsis to visu daudzkārt pastiprināja; taču, kaut gan Bilbo ik pa brīdim bailēs apstājās un klausījās, lejā nedzirdēja nevienu skaņu. Kad ejas gals jau bija tuvu, Bilbo uzvilka gredzenu un gāja tālāk. Bet šoreiz tas nebija vajadzīgs: tumsa bija necaurredzama un viņi visi tajā vienlīdz neredzami — ar gredzenu vai bez tā. Tumsa bija tik melna, ka hobits nonāca pie izejas pavisam negaidot, ar roku atspiedās pret tukšumu un kūleniski ielidoja mantnīcā.
Tur viņš brīdi palika guļam uz mutes, neuzdrīkstēdamies celties vai pat elpot. Taču nekur nekas nesakustējās. Nekur nemanīja ne mazāko gaismas stariņu; tikai tad, kad viņš beidzot lēni pacēla galvu, viņam šķita, it kā tālu tumsā kaut kur virs galvas kaut kas blāvi un bālgani iemirgotos. Bet tā noteikti nevarēja būt pūķa uguns dzirksts, kaut arī mūdža smaka te bija spēcīgi ievilkusies un tvaiks šķita .jaušams gandrīz uz mēles.
Beidzot misters Baginss vairs nevarēja izturēt. — Smog, tu nolādētais tārps! — viņš skaļi iespiedzās. — Beidz spēlēt slēpšanos! Parādi gaismu un tad ēd mani nost, ja vari noķert!
Vājas atbalsis aizskanēja pa neredzamo telpu, bet atbildes nebija.
Bilbo piecēlās un nesaprata, uz kuru pusi lai dodas.
— Gribētos gan zināt, kādu spēlīti Smogs ir uzsācis, — viņš noteica. — Izskatās, ka šodien (vai šonakt, kas zina) viņa nav mājās. Ja Oins un Gloins nav pazaudējuši šķiltavas, mēs varētu uzšķilt gaismiņu un paskatīties apkārt, pirms veiksme pagriežas uz citu pusi.
— Gaismu! — viņš iesaucās. — Vai kāds var iedegt gaismu?
Rūķi, protams, ļoti satrūkās, kad Bilbo ar būkšķi novēlās lejā mantnīcā, bet palika sēžam, saspiedušies bariņā, turpat netālu no tuneļa gala, kur hobits tos bija atstājis.
— Cst! Cst! — tie sauca, izdzirduši viņa balsi; un, kaut gan tas palīdzēja hobitam nojaust, kur tie atrodas, pagāja labs brīdis, līdz viņš izdabūja no tiem vēl ko vairāk. Taču vēlāk, kad Bilbo soļi sāka dunēt pa grīdu un viņš skaļā, spalgā balsī iesaucās: «Gaismu!» — Torins padevās un aizsūtīja Oinu un Gloinu atpakaļ pie mantām tuneļa augšgalā.
Pec kada laika mirgojošs stariņš liecinaja, ka viņi nak atpakaļ; Oins nesa aizdegtu priežkoka lāpu, un Gloinam padusē bija neaizdegtu skalu saišķis. Bilbo ātri pietecēja pie durvīm un paņēma gaismekli, tomēr viņš nespēja pierunāt rūķus aizdegt pārējos vai vismaz panākties uz priekšu pie viņa. Kā Torins rūpīgi izskaidroja, misters Baginss joprojām oficiāli esot viņu ielaušanās meistars un izlūks. Ja viņš gribot riskēt un iedegt gaismu, tā esot viņa darīšana. Rūķi pagaidīšot tunelī, kamēr viņš atnesīšot ziņas. Un tā viņi apsēdās netālu no durvīm un sāka gaidīt..
Viņi redzēja, kā hobita tumšais stāvs iet pāri grīdas laukumam, rokā turot augstu paceltu gaismekli. Ik pa laiciņam, kamēr viņš vēl nebija aizgājis tālu, viņi manīja kaut ko iezibamies un nošķindam, kad hobita kāja atsitās pret kādu zeltlietu. Gaisma apsīka, viņam attālinoties uz plašās telpas viņu malu, pēc tam sāka celties augšup. Bilbo kāpa lielajā dārgumu kalnā. Drīz viņš jau bija tā virsotnē, bet vēl turpināja gājienu. Tad rūķi redzēja, ka viņš apstājas un brīdi pieliecas, bet nezināja, kāds tam iemesls.
Tas bija Svētakmens, Vientuļā Kalna Sirds. Bilbo to pazina no Torina apraksta; bet tāpat bija skaidrs, ka otra tāda nav un nevar būt pat tik bagātīgā dārgumu klāstā kā šis, pat visā plašajā pasaulē ne. Jau augšā kāpjot, pirmītējais baltais mirdzums bija zaigojis acu priekšā un vilcis tieši pie sevis. Lēnām tas pārtapa nelielā bumbiņā, kas izstaroja bālganu gaismu. Tagad, kad Bilbo bija pienācis pavisam klāt, tā virsma iezaigojās neskaitāmās daudzkrāsainās dzirkstīs, kas atspoguļoja un sašķēla viņa gaismekļa šaudīgo starojumu. Beidzot viņš paskatījās lejup tieši tam virsū, un viņam aizrāvās elpa. Lielais dārgakmens mirdzēja viņam pie kājām pats ar savu iekšēju gaismu, un tomēr, kopš rūķi sensenos laikos to bija atraduši pašā Kalna sirdī, noslīpējuši un apstrādājuši, tas uztvēra jebkādu gaismu, kas krita uz to, un pārveidoja to desmittūkstoš balti mirdzošās dzirkstīs, kam cauri laistījās varavīksnes zaigojums.
Pēkšņi Bilbo roka pastiepās tam pretī kā burvju spēka vilkta. Viņa mazā plauksta nevarēja aptvert visu dārgakmeni, jo tas bija prāvs un smags; tomēr viņš to pacēla, aizvēra acis un ielika sev visdziļākajā kabatā.
«Tagad nu es esmu visīstākais kramplauzis,» viņš nodomāja. «Bet man šķiet, ka es rūķiem par to izstāstīšu — kaut kad vēlāk. Viņi taču teica, ka es varot paņemt un izvēlēties pats savu daļu, un es laikam izvēlētos šo, pat ja viņiem paliktu viss pārējais!» Un tomēr viņu neatstāja nepatīkama sajūta, it kā viņš zinātu, ka solītā izvēle nav attiecināma uz šo brīnišķo dārgakmeni un ka tas sagādās daudz rūpestu.
Tad Bilbo atkal metās lejā. Viņš nokāpa dārgumu kalna otrā pusē, un gaismekļa atspulgs pazuda no rūķu redzes loka. Taču drīz viņi to atkal ieraudzīja gabaliņu tālāk. Bilbo gāja uz telpas viņu malu.
Viņš gāja, līdz sasniedza lielās durvis tālākajā sienā, un tur viņu atspirdzināja svaiga gaisa dvesma, kas gandrīz apdzēsa degošo lāpu. Bilbo tramīgi paskatījās pa šīm durvīm un redzēja, ka aiz tām sazarojas plaši gaiteņi un augšup ved platas, krēslainas kāpnes. Un joprojām nebija ne ziņas, ne miņas no Smoga. Bilbo nupat dzīrās griezties atpakaļ, kad viņam gandrīz virsū uzskrēja kāda melna ēna un, traucoties garām, skāra viņa seju. Bilbo satrūkās un iespiedzās, atstreipuļoja atpakaļ un pakrita. Gaismeklis nokrita zemē un izdzisa.
— Cerams, ka tas bija tikai sikspārnis! — viņš apjucis noteica. — Bet ko lai es tagad daru? Kur ir austrumi, dienvidi, ziemeļi vai rietumi?
— Torin! Beilin! Oin! Gloin! Fili! Kili! — viņš sauca, cik vien spēka, bet melnajā plašumā tas izklausījās kā nevarīgs pīkstiens. — Gaisma nodzisa! Nāciet kāds šurp man palīgā! — Uz mirkli drosme bija hobitu pavisam atstājusi.
Rūķi tik tikko sadzirdēja vārgos saucienus un saprata tikai vienu vārdu: «palīgā!».
— Kas tad nu, pie joda, ir noticis? — nesaprašanā noteica Torins. — Pūķis tas nevar būt, citādi viņš vairs nepīkstētu.
Rūķi brītiņu nogaidīja, bet nekādas skaņas, kas liecinātu par pūķi, nebija dzirdamas; patiesībā dzirdams nebija nekas cits kā vienīgi Bilbo tālīnā balss. — Panāciet kāds šurp un aizdedziniet vēl pāris lāpu! — Torins pavēlēja. — Izskatās, ka jāiet mūsu kramplauzim palīgā.
— Ir jau arī mūsu kārta reiz palīdzēt, — teica Beilins, — un es esmu gatavs iet. Un man šķiet, ka pašreiz nekas īpašs nedraud.
Gloins aizdedza vairākas lāpas, un viņi visi izrāpās no ejas mantnīcā un gar sienu aši devās uz priekšu. Itin drīz viņi sastapa Bilbo, kurš pats nāca pretī. Viņš bija ātri atguvies, tiklīdz ieraudzīja uzspīdam gaismu.
— Man tikai uzskrēja sikspārnis un nogāza zemē lāpu, — hobits sacīja par atbildi uz visiem jautājumiem. Kaut gan rūķi sajuta dziļu atvieglojumu, viņiem tomēr gribējās ņurdēt par to, ka iztrūcināti bez iemesla; bet, ko viņi teiktu, ja Bilbo tagad pastāstītu par Svētakmeni, es pat nevaru iedomāties. Surp nākdami, rūķi bija redzējuši vēl tikai neskaidrus, zibošus dārgumu atspulgus, bet jau tie bija no jauna uzpūtuši spēcīgu uguni viņu rūķu sirdīs; un, kad rūķa — kaut vai viscienījamākā — sirdi pārņem zelta un dārgumu alkas, viņš spēj kļūt necerēti pārdrošs un pat nevadāms.
Tagad rūķus nevienam vairs nebija jāskubina. Visi vēlējās steigšus izpētīt dārgumu krātuvi, kamēr vēl ir iespēja, un ticēt, ka pagaidām Smogs ir aizgājis no mājām. Katrs sagrāba aizdegtu lāpu, un, skatīdamies kā brīnumā te pa labi, te pa kreisi, viņi aizmirsa
bailes un pat piesardzību. Viņi runāja pilnā balsī un sasaucās cits ar citu, ņemdami dārglietas no lielās kaudzes vai no sienas un turēdami tās gaismā, aptaustīdami un apglāstīdami.
Kili un Fili bija gandrīz vai jautrā omā, un, ieraudzījuši pie sienas joprojām karājamies daudzas zelta arfas ar sudraba stīgām, viņi tās noņēma un aizskāra ar pirkstiem; tā kā šīs arfas sargāja burvju spēks (un arī tāpēc, ka pūķis, kam mūzika maz rūpēja, tās nebija aizticis), tās joprojām nebija zaudējušas toni. Tumšo telpu piepildīja melodija, kas ilgi bija klusējusi. Tomēr vairākums rūķu bija praktiskas dabas; tie vāca kopā dārgakmeņus un bāza sev kabatās un tam, ko nespēja paņemt, ar smagu nopūtu ļāva atkrist atpakaļ kaudzē. Torins to darīja tikpat cītīgi kā pārējie, tomēr viņš visu laiku te vienā, te citā vietā kaut ko cītīgi meklēja un nevarēja atrast. Tas bija Svētakmens, ko viņš meklēja, taču pagaidām viņš par to vēl nevienam neteica ne vārda.
Tad rūķi noņēma no sienas bruņutērpus un ietērpās tajos. Torins nudien izskatījās dižens un karalisks, ģērbies bruņukreklā no apzeltītiem gredzentiņiem, kaujas cirvi ar sudraba rokturi aiz jostas, kurā mirgoja tumšsarkani dārgakmeņi.
— Mister Bagins! — viņš iesaucās. — Seit ir tava atalgojuma pirmā samaksa! Met nost savu veco kamzoli un uzvelc šo tel
To teicis, viņš palīdzēja Bilbo uzvilkt mazu bruņukreklu, kas senos laikos bija darināts kādam elfu princim. Tas bija gatavots no sudrabota tērauda, ko elfi sauc par mit- rilu, un tam līdzi nāca pērlēm un kristāliem rotāta josta. Galvā hobitam tika uzlikta viegla bruņucepure no izrakstītas ādas ar tērauda stīpām apakšā un baltu dārgakmeņu rotājumu gar malu.
«Sajūta jau dižena,» hobits nodomāja, «bet šķiet, ka es izskatos diezgan spocīgs. Kā mājās pie Pakalna visi smietos! Tomēr nekaitētu, ja varētu ieskatīties spogulī!»
Visu šo laiku misters Baginss saglabāja skaidrāku galvu un mazāk ļāvās dārgumu krātuves burvju ietekmei nekā rūķi. Jau krietnu brīdi pirms rūķi sāka pagurt no dārgumu apskates, viņš kļuva bažīgs, apsēdās uz grīdas un sāka nervozi prātot, ar ko tas viss beigsies. «Es labprāt atdotu daudzus šos dārgos kausus,» viņš nodomāja, «par vienu Beorna koka kausu, pilnu ar viņa spirdzinošo dzērienu.»
— Torin! — viņš skaļi uzsauca. — Ko darīsim tālāk? Mēs esam apbruņoti, bet ko nozīmē jebkādas bruņas pret Smogu Drausmīgo? Sie dārgumi vēl nav atgūti. Mēs vēl nemeklējam zeltu, bet ceļu, kā izbēgt, un mēs jau pārāk ilgi esam izaicinājuši likteni!
— Tu runā taisnību! — atbildēja Torins, atgūdamies no apmātības. — Iesim! Es jūs vedīšu. Arī tūkstoš gados es nevarētu aizmirst šīs pils iekārtojumu. — Tad viņš sasauca visus kopā un viņi pulciņā, lāpas virs galvas pacēluši, izgāja pa lielajām durvīm, tiesa, mezdami atpakaļ ne vienu vien ilgpilnu skatienu. •
Savas mirdzošās bruņas viņi bija atkal noseguši ar vecajiem apmetņiem un spožās bruņucepures ar apdriskātajām kapucēm un visi rindā cits aiz cita soļoja Torinam pakaļ: mazu gaismiņu virkne slīdēja pa tumsu uz priekšu, bieži vien apstādamās, kad rūki atkal un atkal ar bailēm klausījās, vai neatskanēs pūķa pārrašanās troksnis.
Kaut arī visi vecie pils rotājumi sen bija nodrupuši vai iznīcināti un milzu bries- meklis, daudz reižu nākdams un iedams, visu bija piegānījis un saārdījis, Torins zināja ikkatru gaiteni un pagriezienu. Viņi kāpa augšā pa garām kāpnēm, pagriezās un gāja lejā pa plašiem, atbalšu pilniem gaiteņiem, atkal pagriezās, atkal kāpa pa kāpnēm un atkal kāpa pa citām kāpnēm. Tās bija gludas, klintī izcirstie pakāpieni plati un glīti; un rūķi tikai kāpa un kāpa augšup, nemanīdami nevienu dzīvu būtni, tikai zaglīgas ēnas, kas aizbēga, caurvējā plandošajām lāpām tuvojoties.
Tomēr pakāpieni nebija veidoti hobitu kājām, un Bilbo jau juta, ka nespēj vairs turēties līdzi, kad piepeši jumts izpletās augstu un tālu un to vairs nesniedza lāpu gaisma. Kaut kur augšā pa kādu jumta atveri staroja balts mirdzums, un gaiss kļuva svai- gaks. Blava gaisma plūda iekša pa lielam durvīm, kas, pa pusei apdegušas, greizi kara- jās eņģēs.
— Sī ir Trora lielā zāle, — teica Torins, — te notika dzīres un apspriedes. Netālu no šejienes atrodas Priekšējie Vārti.
Viņi izgāja cauri sapostītajai zālei. Te mētājās pussatrunējuši galdi, apgāzti, apdeguši krēsli un soli. Uz grīdas starp karafēm, kausiem un sasistiem dzēriena ragiem putekļos mētājās kauli un galvaskausi. Kad viņi bija izgājuši vēl pa vairākām durvīm zāles tālākajā galā, viņi izdzirda ūdens šalkoņu, un pelēcīgā gaisma pēkšņi kļuva spožāka.
— Seit sākas Straujupe, — teica Torins. — No šīs vietas tā plūst uz Vārtiem. Iesim tai līdzi!
No akmens sienas pa tumšu spraugu šļācās ārā mutuļojoša straume un burbuļodama ieplūda šaurā kanālā, ko senu meistaru rokas bija izveidojušas taisnu un dziļu. Gar to veda bruģēts ceļš, pietiekami plats, lai vairāki vīri varētu iet līdzās. Viņi žigli metās skriet pa šo ceļu, sasniedza plašu pagriezienu — un viņus apņēma balta dienas gaisma. Priekšā pacēlās augsta velve, kurā vēl varēja saskatīt senu'grebumu pēdas, kaut arī tā bija apdrupusi un nomelnējusi. Dūmakā tērpusies saule raidīja savus bālos starus pār Vientuļā Kalna nogāzēm, un zelta stari krita uz akmens bruģi sliekšņa priekšā.
Viņiem pāri aizdrāzās bariņš sikspārņu, ko kūpošie gaismekļi bija iztraucējuši no snaudas; rūķi iztrūkušies metās uz priekšu, un kājas tiem slīdēja uz glumajiem, pūķa nogludinātajiem akmeņiem. Tagad viņu priekšā ūdens skaļi šļācās ārā pa vārtiem un putodams traucās lejup ielejā. Savas lāpas, kuru uguns bija kļuvusi bāla, viņi nosvieda zemē un stāvēja, raudzīdamies ieplestām, apžilbušām acīm. Viņi bija nonākuši pie Priekšējiem Vārtiem un lūkojās lejup uz Dziļleju.
— Jā! — novilka Bilbo. — Nebiju domājis, ka es kādreiz skatīšos ārā pa šīm durvīm. Un nebiju gaidījis, ka mani jebkad tā iepriecinās saule un vējš sejā. Bet — ai, ai! Sis vējš ir auksts!
Tā bija tiesa. Pūta salts austrumu vējš, kas vēstīja ziemas tuvumu. Tas brāzmodams riņķoja ap Kalna korēm, auļoja cauri ielejai un vaidēja klinšu spraugās. Pēc daudzajām dienām sutīgajā pūķa pazemē viņi tagad, saulē stāvēdami, drebēja no aukstuma.
Pēkšņi Bilbo aptvēra, ka ir ne vien noguris, bet arī ļoti izsalcis. — Šķiet, ka ir vēla rīta stunda, — viņš noteica, — tāpēc, manuprāt, būtu laiks ieturēt brokastis — ja mums vēl ir atlicis, ko ieturēt. Bet Smoga parādes durvju slieksnis diez vai ir drošākā maltītes vieta. Lūdzami, sameklēsim vietu, kur var mierīgi pasēdēt!
— Pareizi! — piekrita Beilins. — Un es laikam zinu, uz kuru pusi jāiet: mums jādodas uz veco sargtorni Vientuļā Kalna dienvidrietumu stūrī.
— Cik tālu tas ir? — jautāja hobits.
— Manuprāt, savu piecu stundu gājiens. Sis gājiens gan būs pagrūts. Cels no Vārtiem gar upes kreiso malu šķiet viscaur izārdīts. Bet paskatieties tur lejā! Upe met strauju līkumu uz austrumiem cauri Dziļlejai gar izpostīto pilsētu. Tur kādreiz bija tilts, no kura stāvi pakāpieni veda augšup labajā krastā un no turienes līdz ceļam, kas iet uz Kraukļu kalnu. Tur ir (vai vismaz bija) taka, kura nošķiras no ceļa un ved uz šo sargtorni. Arī tas ir pagrūts kāpiens — pat tad, ja vecie pakāpieni stāv savā vietā.
— Ak debestiņ! — novaidējās hobits. — Vēl jāiet un vēl jākāpj, brokastis neēdušiem! Interesanti, cik brokastu un citu ēdienreižu mēs jau zaudējām tur tajā sasodītajā caurumā, nezinādami ne laiku, ne pulksteni?
Patiesībā pagājušas bija divas dienas un nakts starp tām (un ne jau gluži bez ēšanas), kopš pūķis sagrāva slepenās durvis, taču Bilbo bija pavisam zaudējis laika izjūtu, un viņam viss šis laiks varēja būt tiklab viena nakts, kā vesela nedēļa.
— Nu, nu! — Torins iesmējās, jo viņa noskaņojums atkal sāka uzlaboties, un viņš pagrabināja dārgakmeņus sev kabatās. — Nesauc manu pili par sasodītu caurumu! Pagaidi vien, kamēr tā būs sakopta un atjaunota!
— Tas nenotiks, kamēr Smogs būs dzīvs, — sadudzis noteica Bilbo. — Bet kur viņš īsti ir? Es atteiktos no labām brokastīm, lai to uzzinātu. Ceru, ka viņš netup Kalna galā un nevēro mūs no augšas!
Sī doma rūķus manāmi satrauca, un viņi tūdaļ nosprieda, ka Bilbo un Beilinam taisnība.
— Jāiet projām no šejienes, — teica Bomburs. — Ko dzert te varbūt ir, bet es neredzu nekā no ēdamā. Tādā vietā pūķis noteikti vienmēr jūtas izsalcis.
— Ejam! Ejam! — sauca pārējie. — Iesim pa Beilina taku!
Zem klinšainās sienas pa labi nekādas takas nebija, tāpēc viņi līkumoja starp akmeņiem pa upes kreiso krastu, un apkārtnes tukšums un pamestība drīz atvēsināja pat Torina pacilātību. Tilts, par kuru tika stāstījis Beilins, bija sen sabrucis, un tā akmeņi gulēja seklajā, trokšņainajā straumē; tomēr upi viņi pārbrida bez īpašām grūtībām, atrada senos pakāpienus un uzkāpa augstajā krastā. Turpat netālu viņi atrada veco ceļu un itin drīz nonāca pie dziļas gravas, kas slēpās starp klintīm; tui viņi brīdi atpūtās un iekoda šādas tādas brokastis — galvenokārt stūki ar ūdeni. (Ja jūs gribat zināt, kas ir stūķis, es varu tikai pateikt, ka recepti nezinu; bet tas ir kaut kas cepumam līdzīgs, ilgstoši uzglabājams, it kā barojošs un, bez šaubām, negaršīgs; taisnību sakot, prieka tas sagādā maz, toties ir labs treniņš žokļiem. To izgudrojuši Ezera cilvēki gariem ceļojumiem.)
Pēc tam viņi atkal gāja tālāk; ceļš pēkšņi pagriezās uz rietumiem, projām no upes, un uz dienvidiem vērstās kalna atradzes lielais plecs pamazām nāca tuvāk. Beidzot viņi sasniedza kalna taku. Tā stāvi vijās augšup, un viņi smagi kāpa cits citam aiz muguras, līdz beidzot vēlu pēcpusdienā nokļuva grēdas virsotnē un redzēja, ka rudenīgā saule slīd pretī rietumu pamalei.
Te viņi atrada līdzenu laukumu, ko gan nenožogoja klintis no trim pusēm, bet kam ziemeļu pusē slējās akmens siena ar tādu kā durvju iedobi. No šīm durvīm varēja labi pārredzēt austrumus, dienvidus un rietumus.
— Seit mums senajos laikos stāvēja sargi, — teica Beilins, — un tās durvis ved uz klintī izcirstu istabu, kas bija iekārtota sargu vajadzībām. Ap Vientuļo Kalnu bija vairākas tādas vietas. Taču mūsu pārpilnības laikos šķita, ka pēc šādas sardzes nav lielas vajadzības, un sargiem varbūt tika sagādāta pārāk ērta dzīve — citādi mēs, iespējams, būtu ātrāk saņēmuši kādu brīdinājumu par pūķa tuvošanos un varbūt viss būtu citādi. Sā vai tā, te nu mēs brītiņu varam patverties un paslēpties, un redzēt daudz, paši paliekot neredzami.
— Ja mūsu šurpnāciens ir redzēts, tad tam lielas nozīmes nav, — teica Douri, kurš arvien atskatījās uz Vientuļā Kalna virsotni, it kā domādams tur ieraudzīt tupam Smogu kā putnu torņa smailē.
— Jāriskē vien ir, — teica Torins. — Šodien mēs tālāk aiziet nevaram. *
— Tiesa, tiesa! — iesaucās Bilbo un nometās zemē.
Klints istabā vietas būtu pieticis veselam simtam, un tālāk bija vēl viena — mazāka istaba, ko tik daudz neskāra āra saltums.-Tā bija pilnīgi pamesta; šķiet, ka Smoga kundzības laikos tajā nebija uzturējušies pat savvaļas dzīvnieki. Te viņi nolika savus nesamos; daži tūdaļ pat izstiepās zemē un aizmiga, bet citi apsēdās netālu no ārdurvīm un pārrunāja turpmāko. Sarunas gaitā viņi nemitīgi atdūrās pret vienu un to pašu jautājumu: kur ir Smogs? Viņi raudzījās uz rietumiem, un tur nebija nekā; arī austrumos nebija nekā, un arī dienvidos nekas neliecināja par pūķa tuvumu, tikai tur varēja redzēt milzīgu baru putnu. Viņi raudzījās uz tiem un brīnījās, bet pie skaidrības netika arī tad, kad debesīs iemirdzējās pirmās saltās zvaigznes.