Nu, ja jūs, tāpat kā rūķi, gribat uzzināt kaut ko par Smogu, mums jāatgriežas tajā vakarā pirms divām dienām, kad viņš sagrāva durvis un negantā niknumā aizlidoja projām.
Ezera pilsētas Esgarotas ļaudis tovakar pārsvarā uzturējās telpās, jo vējš pūta no melnajiem austrumiem un bija dzeldigs, tomēr daži vēl pastaigājās gar ūdens malu un vēroja, kā uz gludā ezera spoguļa iemirdzas zvaigznes, — tas bija iemīļots paradums vakara stundās. Vientuļo Kalnu no viņu pilsētas lielākoties nožogoja zemie pakalni ezera tālākajā galā, caur kuriem no ziemeļiem šurp plūda Straujupe. Tikai pašu Kalna virsotni varēja redzēt atspīdam dzidrajā ūdenī, un uz to viņi raudzījās reti, jo tā izskatījās drūma un draudīga pat rīta gaismā. Tagad tā bija pazudusi un izgaisusi tumsā.
Pēkšņi tā uz mirkli iznira no tumsas — īsi iekvēlojās un atkal apdzisa.
— Paskatieties! — viens teica. — Atkal gaisma! Pagājušā naktī sardzes vīri redzējuši to zibam no pusnakts līdz rītausmai. Tur kaut kas notiek.
— Varbūt Kalna karalis kaļ zeltu, — teica cits. — Nu jau labs laiks, kopš viņš aizgāja uz ziemeļiem. Dziesmām vajadzētu sākt piepildīties.
— Kurš karalis? — kāds cits drūmi noprasīja. — Tā nepārprotami ir pūķa postošā uguns, un viņš ir vienīgais Vientuļā Kalna karalis, kāds mums zināms.
— Tev vienmēr viss rādās melnās krāsās! — viņam atteica citi. — Te tu pareģo plūdus, te saindētas zivis. Domā taču par kaut ko priecīgāku!
Tad piepeši zemajos pakalnos uzplaiksnīja spoža gaisma un ezera ziemeļu gals iemirdzējās kā zelts. — Kalna karalis! — visi iesaucās. — «Tā pils kā saule spīgo, tā krāšņums gaismā celts, no Kalna sudrabs stīgo, pa upēm pludo zelts!» Pa upi plūst zelts no Kalna!
Atkal visus sagrāba milzu satraukums un sajūsma. Taču vīrs ar drūmo balsi metās pie Saimnieka, cik ātri vien spēja. — Pūķis lido šurp, vai arī es par mazu puiku lai palieku! — viņš kliedza. — Cērtiet tiltus! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
Tad steigšus ieskanējās brīdinājuma taures, un to atbalsis atsaucās klinšainajos krastos. Gaviles apklusa, un prieks vērtās šausmās. Tādējādi pūķim neizdevās pārsteigt Ezera cilvēkus gluži nesagatavotus.
Bet viņa ātrums bija liels, un drīz vien Ezera cilvēki redzēja šurp skrienam spožu dzirksteli, kas tuvodamās kļuva arvien lielāka un spožāka, un pat vislētticīgākie saprata, ka viņu iedomas bijušas aplamas. Tomēr vēl bija drusciņ laika. Ik trauks pilsētā tika piepildīts ar ūdeni, ik karavīrs apbruņots, ik bulta un šķēps sagatavoti un tilts uz sauszemi sagrauts un iznīcināts, iekams Smoga šausminošā tuvošanās kļuva sadzirdama un ezers sāka mest ugunssarkanus viļņus zem viņa briesmīgo spārnu vēzieniem.
Kliedzienu, vaimanu un izsaucienu jūklī pūķis atlaidās uz pilsētu, šāvās uz tilta pusi un — rūgti vīlās! Tilta nebija, un viņa ienaidnieki atradās uz salas dziļa ūdens vidū — un šis ūdens viņa ieražām bija pārāk dziļš, tumšs un auksts. Ja viņš ienirtu tajā, paceltos tik daudz tvaika un garaiņu, ka visa apkārtne dienām ilgi tītos miglā, taču ezers bija varenāks par viņu, tas apdzēstu viņa uguni, iekams viņš izpeldētu malā.
Rēkdams viņš metās atpakaļ pāri pilsētai. Tumšu bultu krusa traucās augšup un grabot sitās pret viņa cietajām zvīņām un dārgakmeņiem, un mestie šķēpi, pūķa dvašas apsvilināti, degdami un šņākdami krita atpakaļ ezerā. Nekāda uguņošana, ko spējat radīt savā iztēlē, nevar sacensties ar tās nakts ainām. Dzirdot stiegru spindzoņu un tauru spalgās skaņas, pūķis iekvēlojās tik negantā niknumā kā vēl nekad, un viņu sagrāba akls, mežonīgs naids. Jau daudzus gadu simteņus neviens nebija uzdrīkstējies stāties pret viņu cīņā un arī šoreiz nebūtu uzdrīkstējies, ja neiejaucies vīrs ar drūmo balsi (vārdā Bards), kurš visu laiku skraidīja turp un atpakaļ, uzmundrinādams strēlniekus un skubinādams Saimnieku, lai tas pavēl visiem cīnīties līdz pēdējai bultai.
Liesmas izvirda no pūķa žokļiem. Kādu brīdi viņš riņķoja augstu gaisā virs pilsētas, apgaismodams visu ezeru; koki gar krastu kvēloja kā nokaitēti, un to asinssarkanie stāvi spilgti atšķīrās no plandošajām, ogļmelnajām ēnām to pakājē. Tad pūķis spēji brāzās lejā cauri bultu krusai, neprātīgās dusmās pat nepūlēdamies griezt ienaidniekam pretī zvīņotos sānus un domādams tikai par to, lai aizdedzinātu visu pilsētu.
Salmu jumti un koka siju gali tūdaļ uzliesmoja, kur viņš šāvās lejā, garām, pāri un atpakaļ, kaut gan tikko pirms viņa ierašanās viss bija aplaistīts ar ūdeni. Vēlreiz simtiem roku ņēmās liet un laistīt ik vietu, kur uzliesmoja kāda dzirkstele. Pūķis drāzās atpakaļ. Viens astes vēziens, un lielā Pilsētas Nama jumts sašķiebās un iebruka. Nedzēšamas liesmas uzšāvās melnajās debesīs. Vēl viens trieciens un vēl viens — un cita pēc citas sagruva un uzliesmoja nākamās mājas; un neviena bulta nenodarīja Smogam vairāk pāri kā no purvāja izlidojusi muša.
Cilvēki visās pilsētas malās lēca ūdenī. Sievietes un bērnus steigšus sasēdināja pārpilnās laivās un izstūma pilsētas tirgus laukuma — lielā dīķa — vidū. Karotāji svieda zemē ieročus. Raudas un vaimanas skanēja tur, kur vēl pirms brīža bija līksmi dziedātas senās slavas dziesmas par rūķiem. Tagad to vārdus apkrāva lāstiem. Pats Saimnieks steidzās meklēt savu zeltīto laivu, cerēdams šajā panikas jūklī nemanot aizbēgt un izglābties. Bija sagaidāms, ka drīz pilsēta būs pamesta un nodegs līdz pamatiem.
Taisni uz to pūķis cerēja. Lai šie visi lec laivās un peld, kur grib. Tad tik viņam būs jautras medības, vai arī šie tupēs uz ūdens, kamēr nomirs badā. Lai tikai mēģina tikt malā — tur viņš tos godam sagaidīs. Drīz viņš aizdedzinās visus piekrastes mežus un izsvilinās visus laukus un ganības. Bet pašlaik viņš nodevās pilsētas postīšanai ar tādu tīksmi, kādu nebija baudījis gadiem ilgi.
Tomēr viens strēlnieku pulciņš joprojām sīksti cīnījās degošo māju vidū. To vadonis bija Bards, vīrs ar drūmo balsi un drūmo seju, tas pats, kam draugi bija pārmetuši plūdu un saindētu zivju pareģojumus, kaut gan visi pazina šī vīra gudrību un drosmi. Viņš bija Dziļlejas valdnieka Giriona tālīns pēctecis; Valdnieka sieva ar bērniem sensenajās nelaimes dienās bija aizbēgusi no izpostītās Dziļlejas. Tagad Bards raidīja bultu pēc bultas no sava lielā īves loka, līdz atlikusi bija vairs tikai viena. Liesmas plandījās viņam visapkārt, biedri jau pameta kaujaslauku, Bards uzvilka loku pēdējo reizi.
Piepeši kaut kas noplīvoja cauri tumsai un notupās viņam uz pleca. Bards satrūkās — bet tas bija tikai liels, vecs strazds. Bez bailēm tas pieliecās viņam pie auss un pačukstēja savu sakāmo. Bards ar sajūsmu atklāja, ka saprot putna valodu — viņš bija no Dziļlejas cilts.
— Pagaidi! Pagaidi! — putns teica. — Tūlīt uzlēks mēness. Kad viņš atkal lidos šurp un pagriezīsies pret tevi, tēmē uz kailo laukumu krūšu kreisajā pusē! — Un, kamēr Bards pārsteigts klusēja, strazds viņam izstāstīja visu, kas noticis Vientuļajā Kalnā un ko viņš tur dzirdējis.
Tad Bards atvilka loka stiegru līdz pašai ausij. Pūķis riņķodams brāzās atpakaļ; viņš lidoja zemu, un, viņam tuvojoties, virs austrumu krasta pacēlās mēness un uzlēja sudraba spožumu nezvēra milzīgajiem spārniem.
— Bulta! — sacīja strēlnieks. — Melnā bulta! Es tevi taupīju pašu pēdējo. Tu mani nekad neesi pievīlusi, un es vienmēr esmu tevi atguvis. Es tevi dabūju no tēva, un viņš no saviem senčiem. Ja tu patiesi esi nākusi no īstā Kalna karaļa kalves, tad traucies un dari savu darbu!
Pūķis atkal spēji metās lejā, nolaizdamies zemāk nekā iepriekš, un viņa vēders mēnessgaismā balti zaigoja no dzirkstošajiem dārgakmeņu vizuļiem — taču viena vieta palika tumša. Nospindza lielais loks. Melnā bulta atrāvās no stiegras un drāzās pretī pūķim taisni uz laukumu krūšu kreisajā pusē, kuru atsedza sānis izplestā priekšķepa. Bulta ietriecās vārīgajā vietā un pazuda no smailes līdz spalvai — tik spēcīgs bija tās lidojums. Ar kaucošu rēcienu, kas apdullināja cilvēkus, nogāza kokus un sašķēla akmeņus, Smogs raustīdamies uzšāvās gaisā, apmetās otrādi un ar dārdošu blīkšķi nogāzās lejā.
Tieši uz pilsētas paliekām nokrita viss varenais pūķa augums. Tā pēdējie pirmsnāves krampji sašķaidīja drumslās visu, kas vēl bija atlicis. Dārdēdama iegruva ezera virsma. Augšup pacēlās milzīgs tvaiku mutulis, balti kūpēdams piepešajā tumsā, kurā vienīgo gaismu tagad meta mēness. Ezers gari nočūkstēja, uzmutuļoja spēcīgs virpulis, un tad iestājās klusums. Sai brīdī beidza pastāvēt Smogs un Esgarotas pilsēta — tikai ne strēlnieks Bards.
Augošais mēness kāpa arvien augstāk, un vējš pūta auksts un dzēlīgs. Tas savērpa balto miglu lokanās grīstēs un kustīgos mākoņos un aizpūta tos uz rietumiem, kur to saplucinātās driskas izmētāja virs purviem Drūmmeža malā. Tad kā tumši punktiņi kļuva saskatāmas daudzās laivas uz ezera virsmas, un vējš iznēsāja gaisā Esgarotas iedzīvotāju žēlabas par savu zudušo pilsētu, mantu un nopostītajām mājām. Tomēr viņiem par daudz ko būtu vajadzējis pateikties liktenim, ja vien viņi spētu to apsvērt, taču šajā brīdī, protams, no viņiem to nevarēja gaidīt; vismaz trīs ceturtdaļas iedzīvotāju bija izglābušies sveikā, meži, tīrumi, ganības, lopi un lielākā daļa laivu bija neskarti, un pūķis bija pagalam. Ko tas nozīmēja, viņi vēl nebija aptvēruši.
Sērojoši ļaužu pūļi sapulcējās rietumu krastā, un cilvēki, drebinādamies aukstajā vējā, tūdaļ vērsa savas dusmas un pārmetumus pret Saimnieku, kurš tik ātri bija pametis pilsētu, kamēr citi vēl pūlējās to aizstāvēt.
— Varbūt veikalnieciskos darījumos no viņa ir kāds labums — vismaz viņam pašam, — daži rūca, — bet, ja gadās kas nopietns, no viņa nav nekādas jēgas! — Un viņi slavēja Barda drosmi un pēdējo lielisko šāvienu. — Ja vien viņš nebūtu gājis bojā, — visi atkārtoja, — mēs ieceltu viņu par karali. Bards Pūķu Kāvējs no Giriona cilts! Ai, cik žēl, ka viņa vairs nav!
So runu pašā karstumā no meža tumsas iznāca gara auguma cilvēks. Staltais stāvs bija viscaur izmircis, melnie mati slapjās šķipsnās krita pāri sejai un pleciem, un acīs liesmoja spīva gaisma.
— Bards nav pagalam! — viņš iesaucās. — Viņš aizpeldēja no Esgarotas, kad bija pieveicis ienaidnieku! Es esmu Bards no Giriona cilts, un es nogalināju pūķi!
— Karalis Bards! Karalis Bards! — visi iegavilējās, bet Saimnieks sāka šņirkstināt klabošos zobus.
— Girions bija Dziļlejas valdnieks, nevis Esgarotas karalis, — viņš paziņoja. — Ezera pilsētā mēs vienmēr esam izvēlējuši saimniekus no veco un gudro vidus un neesam pakļāvušies parastu karotāju kundzībai. Lai «Karalis Bards» iet atpakaļ uz savu karaļvalsti — Dziļleja tagad ir brīva, pateicoties viņa varonībai, un nekas viņam neliedz tur atgriezties. Un visi, kas vēlas, var iet viņam līdzi, ja saltie klajumi Vientuļā Kalna ēnā tiem patīk labāk nekā ezera zaļie krasti. Gudrie paliks tepat un centīsies no jauna uzcelt savu pilsētu, un ar laiku atkal baudīs tās mieru un pārticību.
— Mēs gribam Karali Bardu! — tuvāk stāvošie izkliedza atbildi. — Mums pietiek šo veco gudreļu un naudas skaitītāju! — Un tālāk stāvošie sāka saukt: — Lai dzīvo Veiklais Strēlnieks, nost ar Naudasmaisiem! — līdz klaigas atbalsojās pa visu piekrasti.
— Es nekādā ziņā nenoniecinu Bardu Veiklo Strēlnieku, — piesardzīgi sacīja Saimnieks (jo Bards tagad stāvēja viņam pavisam tuvu). — Viņš šonakt ir izcīnījis godpilnu vietu mūsu pilsētas labdaru pulkā, un viņš ir pelnījis, lai viņam sacer daudz nemirstīgu dziesmu. Bet kāpēc gan jūs, cilvēki, — te Saimnieks izslējās visā augumā un runāja ļoti skaļi un skaidri, — kāpēc jūs visā vainojat mani? Par kādiem grēkiem jūs gribat nogrūst mani pie malas? Kas iztraucēja pūķi no snaudas — to, lūk, es gribētu vaicāt. Kas izdabūja no mums bagātīgas veltes un dāsnu palīdzību un lika noticēt, ka senās dziesmas kļūs par patiesību? Kas izmantoja mūsu lāga sirdis un jauko ticību? Kādu zeltu viņi ir atsūtījuši lejup pa upi, lai mūs atalgotu? Pūķa uguni un postu! No kā gan būtu jāprasa atlīdzība par mūsu zaudējumiem un palīdzība atraitnēm un bāreņiem?
Kā redzat, Saimnieks savu stāvokli nebija ieņēmis, nekā neprazdams. Viņa vārdi panāca to, ka tajā brīdī cilvēki pavisam piemirsa domu par jaunu karali un vērsa dusmas pret Torinu un viņa biedriem. No visām pusēm skanēja nikni un skarbi vārdi; un daži no tiem, kas visskaļāk tika dziedājuši senās dziesmas, tagad tikpat skaļi klaigāja, ka rūķi ar nolūku esot uzkūdījuši pūķi pret viņiem!
— Muļķi! — teica Bards. — Kāpēc tērējat vārdus un dusmojaties šo nelaimīgo radījumu dēļ? Nav šaubu, ka viņi gājuši bojā paši pirmie, pirms vēl Smogs ieradās pie mums. — Sos vārdus sakot, viņā uzzibēja doma, ka Vientuļā Kalna pasakainie dārgumi palikuši guļam bez sarga un īpašnieka, un viņš piepeši apklusa. Viņš domāja par Saim-
nieka vārdiem, par to, ka jāatjauno Dziļleja un jāpiepilda tā ar zelta zvaniem, ja vien viņš atrastu sev vīrus.
Beidzot viņš atkal sāka runāt:
— Šobrīd nav laika dusmīgām runām, Saimniek, nedz svarīgu pārmaiņu apcerēšanai. Ir jādara darbs. Es joprojām esmu tavā rīcībā — lai gan pēc kāda laika es, iespējams, atcerēšos tavus vārdus un došos uz ziemeļiem kopā ar katru, kas man sekos.
Tad viņš aizsoļoja prom, lai palīdzētu ierīkot apmetnes un parūpētos par slimajiem un ievainotajiem. Bet Saimnieks nikni noraudzījās viņam nopakaļ un palika sēžam turpat. Viņš domāja daudz, bet sacīja maz un visupirms skaļi uzsauca vīriem, lai atnesot viņam uguni un ēdamo.
Kurp vien Bards griezās, visur viņš jauta kā liesmas izplatāmies valodas par milzu dārgumiem, kas tagad palikuši bez sarga. Cilvēki runāja, ka drīz ar tiem varēšot segt visus savus zaudējumus un kļūt neizmērojami bagāti, un iepirkt no dienvidiem visdārgākās un greznākās lietas, un tas viņus ievērojami uzmundrināja šai grūtajā brīdī. Tas daudz ko nozīmēja, jo nakts bija auksta un nepatīkama. Pajumti sagādāt varēja tikai nedaudziem (un viens no tiem bija Saimnieks), un pārtikas bija maz (pat Saimniekam nepietika). Daudzi tonakt no aukstuma, slapjuma un bēdām sasirga un vēlāk nomira, kaut arī bija sveikā izbēguši no grūstošās pilsētas; un turpmākajās dienās ne viens vien savārga un mocījās ar izsalkumu.
Tikmēr Bards ņēma vadības grožus savās rokās un pavēlēja citiem rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, kaut gan vienmēr darīja to Saimnieka vārdā; un viņa uzdevums nebija viegls — vajadzēja pārraudzīt cilvēkus, rūpēties par viņu drošību un mājokļiem. Droši vien ziemā, kas jau steidzās nomainīt rudeni, lielākā daļa būtu gājusi bojā, ja drīz netiktu saņemta palīdzība. Bet palīdzība ieradās ātri, jo Bards bija tūlīt aizsūtījis ziņnešus augšup pa upi uz mežu, lai tie lūgtu atbalstu no meža elfu karaļa, un ziņneši bija sastapuši palīgus jau ceļā, kaut gan tobrīd ritēja tikai trešā diena kopš Smoga bojāejas.
Elfu karalis bija saņēmis ziņas pats no saviem ziņnešiem un no putniem, kas bija elfu draugi, un zināja par notikušo jau diezgan daudz. Milzīgs satraukums pārņēma visas spārnotās radības, kas mājoja uz Pūķa Posta Zemes robežām. Gaiss ņirbēja no putnu bariem, un to žiglspārnu ziņneši šaudījās pa debesīm turp un atpakaļ. Virs meža pamales skanēja nemitīga svilpošana, klaigas un čiepstēšana. Tālu pāri Drūmmežam aizlidoja vēsts: «Smogs ir pagalam!» Lapas čaukstēja, un visas ausis dzirdīgi saslējās. Pirms vēl elfu karalis bija devies ceļā, ziņa jau bija aiztraukusies uz rietumiem un Miglas Kalnu priedulājiem; to bija uzzinājis Beorns savā koka mājā, un par to apspriedās goblini savās pazemes alās.
— Baidos, ka šīs ir pēdējās vēstis, ko mēs saņemam par Torinu Ozolvairogu, — teica karalis. — Viņš būtu darījis gudrāk, palikdams mans viesis. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, — viņš piebilda. Jo arī viņš nebija aizmirsis leģendu par Trora bagātību. Tā nu Barda ziņneši sastapa viņu pretimnākot, liela šķēpnešu un strēlnieku pulka pavadībā; un virs viņiem laidās liels, melns vārnu bars, jo tām šķita, ka briest jauns karš, kas šajā pusē sen nebija piedzīvots.
Tomēr karalis, izdzirdis Barda lūgumu, iežēlojās par cietušajiem, jo viņš bija lādzīgu un labsirdīgu būtņu valdnieks; tāpēc, pagriezis savu karapulku, kas sākotnēji devās uz Vientuļo Kalnu, viņš tagad steidzās lejup pa upi uz Garo Ezeru. Viņam nebija tik daudz laivu un plostu, lai pietiktu visam pulkam, tāpēc vajadzēja iet kājām un tādējādi lēnākā gaitā; taču viņš nosūtīja pa upi lejup lielus preču krājumus. Bet elfi ir viegli un raiti gājēji, un, kaut arī tajos laikos viņi nebija raduši pie tāliem gājieniem un viltīgajiem apvidiem starp Mežu un Ezeru, viņi virzījās uz priekšu itin ātri. Tikai piecas dienas bija pagājušas kopš pūķa nogalināšanas, kad viņi iznāca krastmalā un ieraudzīja nopostītās pilsētas paliekas. Viņus sirsnīgi sagaidīja, kā jau viegli iedomāties, un cilvēki
kopā ar savu Saimnieku bija gatavi noslēgt jebkādu līgumu, kas nākotnē atlīdzinātu elfu karaļa sniegto palīdzību.
Plāni drīz bija gatavi. Saimnieks kopā ar sievietēm un bērniem, vecajiem un neveselajiem palika turpat uz vietas un kopā ar viņu vēl daži amatnieki un elfu meistari; viņi ķērās pie koku gāšanas, kā arī sagaidīja kokmateriālus, ko pa upi atsūtīja no Meža. Tad viņi steidzās būvēt gar piekrasti daudzas būdiņas, kur patverties no tuvās ziemas aukstuma; un Saimnieka vadībā visi sāka plānot jaunu pilsētu, kas bija iecerēta vēl lielāka un skaistāka par iepriekšējo, tikai ne vairs tai pašā vietā. Viņi pārcēlās gar piekrasti tālāk uz ziemeļiem, jo uz mūžīgiem laikiem viņos palika bailes no tās ezera vietas, kurā bija nogrimis pūķis. Tam vairs nebija lemts atgriezties savā zelta gultā — salts kā akmens tas izstiepies gulēja sēkļa dibenā. Vēl pēc daudziem gadsimtiem tur rāmā laikā bija saredzami viņa milzīgie kauli starp senās pilsētas drupu kaudzēm. Bet tikai retais uzdrīkstējās braukt pāri šai nolādētajai vietai, un neatradās neviens, kas būtu ar mieru ienirt trīsošajā ūdenī un censties sameklēt'dārgakmeņus, kas pamazām bira nost no viņa trūdošā ķermeņa.
Bet visi karotspējīgie vīri un lielākā daļa no elfu karaļa karapulka sagatavojās gājienam uz ziemeļiem — uz Vientuļo Kalnu. Tādējādi vienpadsmitajā dienā pēc pilsētas bojāejas pulku pirmās rindas pagāja garām klinšu vārtiem ezera galā un nokļuva neapdzīvotajās zemēs.