Tagad atgriezīsimies pie Bilbo un rūķiem. Visu nakti kāds no viņiem bija stāvējis sardzē, bet, kad pienāca rīts, joprojām netika manītas nekādas briesmu pazīmes Taču putni pulcējās arvien lielākos baros. Tie lieliem pulkiem lidoja šurp no dienvidiem; un vārnas, kas aizvien vēl dzīvoja Kalna apkaimē, nemitīgi riņķoja un klaigāja virs galvas. »
— Tur notiek kas dīvains, — teica Torins. — Rudens pārlidojumu laiks ir jau beidzies, turklāt šie visi ir putni, kas dzīvo tepat uz vietas; tie ir strazdi un žubītes, un tur tālumā veseliem bariem riņķo maitasputni, .it kā ietu vaļā liela kauja!
Piepeši Bilbo izstiepa roku. — Re, kur atkal tas vecais strazds! — viņš iesaucās. — Acīmredzot paspējis aizbēgt, kad Smogs ārdīja klintis, bet gliemeži gan laikam palika turpat!
Tas patiesi bija vecais strazds, un, kad Bilbo izstiepa roku, tas atlidoja šurp un notupās netālu uz akmens. Tad putns savēcināja spārnus un iedziedājās, pēc tam piešķieba galvu uz sāniem, it kā ieklausīdamies, tad atkal dziedāja un atkal klausījās.
— Viņš laikam grib mums kaut ko pateikt, — sacīja Beilins, — bet es nespēju izsekot šo putnu valodai, tā ir tik ātra un sarežģīta. Vai tu to saproti, Bagins?
— Diez cik labi ne, — teica Bilbo (patiesībā viņš nesaprata neko), — bet vecais zēns šķiet varen satraukts.
— Kaut viņš labāk būtu krauklis! — teica Beilins.
— Man šķita, ka tu tos neciet! Tu izskatījies tik neapmierināts, tos redzot, kad mēs pirmoreiz nācām šurp.
— Tās taču bija vārnas! Tās ir nejaukas un izskatījās ļoti aizdomīgas, turklāt vārnas ir slikti audzināti radījumi. Tu droši vien dzirdēji, kādiem nejaukiem vārdiem tās mūs apsaukāja. Bet kraukļi ir citādi. Starp tiem un Trora ļaudīm valdīja liela draudzība, tie bieži nesa mums slepenas ziņas, un mēs tos apbalvojām ar dažādām spožām lietiņām, ko tiem iekārojās paglabāt savās ligzdās. Tie dzīvo ļoti daudz gadu un atmiņā glabā senus notikumus, un savu gudrību tie nodod bērniem. Kad biju vēl rūķupuika, es pazinu daudzus no klinšu kraukļiem. Sī pati augstiene reiz saucās Kraukļu kalns, jo šeit, tieši virs šī sargtorņa, mājoja gudrs un slavens kraukļu pāris — vecais Kārks ar savu sievu. Bet man šķiet, ka no šīs senās sugas diez vai kāds ir saglabājies.
Tik tikko viņš bija beidzis runāt, vecais strazds skaļi ietrellinājās, pacēlās spārnos un prom bija.
— Kaut arī mēs viņu nesaprotam, nav šaubu, ka šis vecais putns saprot mūs, — teica Beilins. — Skatieties tagad vērīgi, kas notiks tālāk!
Pēc īsa brīža gaisā atkal atskanēja spārnu švīkoņa, un strazds atgriezās, vezdams sev līdzi pavisam vecīgu un vārgu putnu. Tas bija pa pusei akls, ar pūlēm spēja lidot, un pakausis tam bija gluži kails. Tas bija liels krauklis, kas nodzīvojis ilgu mūžu. Putns stīvi nolaidās zemē viņu priekšā, lēni savēcināja spārnus un lēkādams devās uz Torina pusi.
— Ak, Torin Treina dēls un Beilin Fandina dēls, — viņš ieķērcās (un arī Bilbo viņu saprata, jo krauklis runāja parastā, nevis putnu valodā). — Es esmu Roueks Kārka dēls. Kārks ir miris, bet kādreiz jūs viņu labi pazināt. Pagājuši simt piecdesmit trīs gadi, kopš es izšķīlos no olas, taču neesmu aizmirsis, ko man stāstīja tēvs. Pašlaik es esmu Vientuļā Kalna lielo kraukļu vadonis. Mūsu ir maz, bet mēs joprojām atceramies seno dienu karali. Lielākā daļa mūsējo pašlaik ir aizlidojuši, jo dienvidos ir lieli jaunumi — daži no tiem būs jums prieka vēstis, bet citi neliksies tik patīkami.
Tad dzirdiet! Putni pošas atpakaļ uz Vientuļo Kalnu un Dziļleju no dienvidiem, austrumiem un rietumiem, jo visur izplatījusies ziņa, ka Smogs ir pagalam!
— Pagalam? Pagalam! — iesaucās rūķi. — Pagalam! Tad jau mēs lieki esam baiļojušies — un dārgumi tagad pieder mums! — Visi pielēca kājās un sāka lēkāt aiz sajūsmas.
— Jā, pagalam, — teica Roueks. — Sis strazds, lai viņa spalvas neizkrīt mūžu mūžos, redzēja pūķi mirstam, un viņam mēs varam ticēt. Viņš redzēja, kā tas krita kaujā ar Esgarotas vīriem — kad uzlēks mēness, kopš tā brīža būs pagājušas trīs naktis.
Pagāja labs laiks, iekams Torinam izdevās piedabūt rūķus apklust un uzklausīt kraukļa stāstu. Kad putns bija izstāstījis visu par notikušo kauju, tas turpināja:
— Tās nu būtu tās prieka vēstis, Torin Ozolvairog. Jūs varat droši doties atpakaļ uz savas pils zālēm; visi dārgumi pieder jums — pagaidām. Taču aiz putnu bariem pulcējas vēl daudzi citi. Ziņa par pūķa nāvi ir sasniegusi tuvus un tālus nostūrus, un leģenda par Trora bagātību gadu simteņos nav pagaisusi; tagad daudzi tīko iegūt daļu no laupījuma sev. Elfu karapulks jau ir devies ceļā, un tam seko bariem maitasputnu, kas cer uz kauju un nogalinātajiem. Cilvēki pie ezera kurn, ka viņu posts esot izcēlies rūķu dēļ, jo viņi palikuši bez mājām un daudzi gājuši bojā, un Smogs izpostījis viņu pilsētu. Viņi grib gūt atlīdzinājumu no jūsu bagātības, vienalga, vai jūs būtu dzīvi vai miruši.
Jūsu pašu prātam un gudrībai jārāda jums turpmākais ceļš, taču trīspadsmit rūķi ir niecīga saujiņa no varenās Darina cilts, kas reiz te mita un tagad ir izmētāta pa malu malām. Ja vēlaties uzklausīt manu padomu, neuzticieties Ezera pilsētas Saimniekam, bet drīzāk tam, kura bulta trāpīja pūķi. Tas ir Bards no Dziļlejas cilts, Giriona pēctecis; drūms ir šis vīrs, bet patiess. Pēc garajiem posta gadiem mēs atkal pieredzēsim mieru rūķu, cilvēku un elfu starpā, taču tas var maksāt jums daudz zelta. Es esmu runājis.
Tad saniknots sāka runāt Torins:
— Paldies tev, Rouek Kārka dēls. Tu un tavējie netiksiet aizmirsti. Bet zagļi un varmākas nedabūs ne kripatu mūsu zelta. Ja vēlaties iemantot vēl vairāk mūsu pateicības, ziņojiet mums par katru, kas tuvojas. Un vēl es jums lūdzu — ja starp jūsējiem vēl ir jauni un spēcīgi lidotāji, aizsūtiet ziņnešus mūsu ciltsbrāļiem ziemeļos, no šejienes gan uz rietumu, gan uz austrumu pusi, un pastāstiet tiem par mūsu likstu. Bet jo sevišķi papūlieties uzmeklēt manu brālēnu Deinu Dzelzs kalnos, jo viņam ir daudz labi bruņotu vīru un viņš dzīvo vistuvāk. Mudiniet viņu pasteigties!
— Neņemos sacīt, vai šis lēmums ir labs vai slikts, — noķērca Roueks, — taču darīšu, kas manos spēkos. — Un viņš lēni pacēlās spārnos un aizlidoja.
— Tagad atpakaļ uz Kalnu! — iesaucās Torins» — Mums ir ļoti maz laika!
— Un ļoti maz ēdamā, — piebilda Bilbo, kas šai jomā arvien bija praktisks. Turklāt viņam šķita, ka līdz ar pūķa nāvi šis piedzīvojums gluži vienkārši ir galā; te nu viņš gauži maldījās — un viņš būtu ar mieru atteikties no krietnas savas peļņas daļās par labu visas šīs dēkas miermīlīgam atrisinājumam.
— Atpakaļ uz Kalnu! — sauca rūķi, it kā nemaz nebūtu dzirdējuši hobita vārdus, un viņam neatlika nekas cits kā doties vien līdzi.
Tā kā jūs jau esat dzirdējuši šo to no iepriekšējiem notikumiem, jūs sapratīsiet, ka rūķu rīcībā vēl bija vairākas dienas. Viņi vēlreiz pārbaudīja visas alas un, kā jau bija gaidījuši, pārliecinājās, ka vienīgā ieeja Kalnā ir pa Priekšējiem Vārtiem; visus citus vārtus (izņemot, protams, mazās, slepenās durvis) Smogs jau sen bija salauzis un nosprostojis, un no tiem vairs nebija nekādu redzamu pazīmju. Tāpēc viņi sāka cītīgi rīkoties, lai nocietinātu galveno ieeju un pārveidotu ceļu, kas veda uz to. Darbarīku, ko savulaik bija lietojuši senie kalnrači, akmeņkaļi un celtnieki, te atradās diezgan, un šādos darbos rūķi ir ļoti prasmīgi meistari.
Kamēr viņi strādāja, kraukļi visu laiku nesa viņiem ziņas. Tā rūķi uzzināja, ka elfu karalis nogriezies sāņus uz Ezeru un viņiem vēl atliek neliels atelpas brīdis. Vēl patīkamāka bija ziņa, ka atradušies trīs poniji, kas savvaļā skraida gar Straujupi netālu no vietas, kur tika atstāti visi pārtikas krājumi. Tad, kamēr pārējie turpināja darbu, Fili un Kili kraukļa pavadībā devās sameklēt ponijus un atnest šurp visu, ko iespējams.
Viņi bija projām četras dienas, un līdz tam laikam tapa zināms, ka Ezera vīru un elfu apvienotie karapulki steidzas uz Vientuļo Kalnu. Taču šobrīd rūķu cerības šķita drošākas, jo tagad viņiem bija pārtika, ar ko, taupīgi ēdot, varēja iztikt vairākas nedēļas, — protams, lielākoties stūķis, un tas viņiem bija gauži apnicis, taču stūķis ir daudz labāks par neko — un vārtiem priekšā jau slējās bieza, četrstūrainu akmens bluķu siena, kas gandrīz līdz augšai aizsedza ieeju klintī. Sienā bija caurumi, pa kuriem viņi varēja redzēt (vai šaut), bet ieejas nebija. Paši viņi rāpās sienai pāri pa kāpnēm vai vilka vajadzīgo augšā ar virvēm. Upe tecēja ārā pa nelielu, zemu velvi, ko rūķi bija izveidojuši zem jaunās sienas, bet pie pašas ieejas viņi tā bija pārveidojuši šauro gultni, ka no kalna sienas līdz ūdenskritumam, pār kuru upe drāzās uz Dziļleju, tagad pletās plašs ūdens klajums. Tagad piekļūt vārtiem, ja negribēja mesties peldus, varēja vienīgi pa šauru klints dzegu labajā pusē. Ponijus viņi bija atveduši tikai līdz vecā tilta pakāpieniem, kur tos atbrīvojuši no nastām un paskubinājuši rikšot atpakaļ pie saviem saimniekiem, un tie bez jātniekiem un nešļavām bija aiztraukušies uz dienvidiem.
Tad pienāca nakts, kad dienvidu pusē Dziļlejā pēkšņi iemirdzējās daudzas lāpu un ugunskuru spožās acis.
— Viņi ir klāt! — iesaucās Beilins. — Un viņiem ir milzīga apmetne. Viņi noteikti ir ienākuši ielejā pa krēslu, gar abiem upes krastiem.
Tonakt rūķi gulēja maz. Vēl nebija izklīdis rīta mijkrēslis, kad viņi redzēja atnācējus tuvojamies. Aiz sienas stāvēdami, viņi vēroja, kā tie kāpj augšā no ielejas un lēni nāk tuvāk. Drīz vien varēja redzēt, ka Ezera vīri ir apbruņojušies kā uz karu un starp viņiem ir elfu strēlnieki. Beidzot priekšējo rindu karavīri uzrāpās pa nogāzes akmeņiem un parādījās ūdenskrituma augšgalā, un liels bija to pārsteigums, ieraugot sev priekšā ūdens klajumu un Vārtu priekšā sienu no nesen apstrādātiem akmeņiem.
Kamēr viņi stāvēja, spriezdami un žestikulēdami, viņus uzrunāja Torins.
— Kas jūs esat, — viņš ļoti skaļi uzsauca, — kas ieradušies kā karotāji pie Kalna karaļa Treina dēla Torina vārtiem, un ko jūs še vēlaties?
Bet neviens viņam neatbildēja. Daži steigšus metā? atpakaļ, un pārējie, brīdi noskatījušies uz Vārtiem un to nocietinājumu, drīz viņiem sekoja. Todien apmetne mainīja vietu un viņi iekārtojās tieši starp Vientuļā Kalna atzariem. Klintīs atbalsojās klaigas un dziesmas, kas sen te nebija dzirdētas. Skanēja arī elfu arfas un maiga mūzika, un, kad atbalsis to uznesa augšā līdz rūķiem, tiem šķita, it kā saltais gaiss iesiltu un vējš dvašotu pavasara meža puķu maigo smaržu.
Tad Bilbo pārņēma vēlēšanās aizbēgt no tumšā cietokšņa, norāpties lejā un piebiedroties līksmībai un dzīrēm pie ugunskuriem. Arī daži jaunākie rūķi jutās sirdī aizkustināti un murmināja, ka gribētu, kaut viss būtu iegrozījies citādi un viņi varētu atnākušos sveikt kā draugus, taču Torins tikai draudīgi pablenza caur pieri.
Tad rūķi paši atnesa pie vārtiem arfas un instrumentus no mantu krātuves un sāka spēlēt, lai uzlabotu nelāgo noskaņojumu, taču viņu dziesma nebija tāda kā elfiem — tā vairāk atgādināja dziesmu, ko viņi reiz pirms ilga laika tika dziedājuši Bilbo hobita aliņā.
Kaut Kalns vēl tumsā tinas viss, Ir atgriezies tā Karalis! Jo pūķis gāzts, un tāds pats lāsts Lemts viņa ienaidniekiem drīz.
Ik šķēps un zobens asi trīts, Ik loka stiegra gaidās trīc. Kur sudrabs mirdz, kļūst droša sirds, Kas mūsu, sveši neņems līdz.
Mēs rotas pratām darināt No dimantiem, kam pielikts klāt Gan zvaigžņu zvirgzds, gan rasas dzirksts, Gan pūka uguns svelmainā.
No gaismas stara kronis kalts, No mēnesnīcas zobens stalts: Spals laistās spožs, no pērlēm košs, Vēl spožāks asmens sudrabbalts.
Pēc ilgiem gadiem Kalns nu brīvs; Surp, kas no mūsu cilts vēl dzīvs! Jūs valdnieks sauc — nav laika daudz, Mums jūsu atbalsts vajadzīgs.
Surp, rūķi, kas vēl tālēs klīst Un senču zemi nepazīst! Jūs zāles sauc, kur zelta daudz, Kur mirdzošs pērļu lietus līst.
Ir atkal mājās Karalis, Kaut Kalns vēl tumsā slēpjas viss. Jo pūķis gāzts, un tāds pats lāsts Lemts mūsu ienaidniekiem drīz!
Sī dziesma, šķiet, Torinam bija pa prātam, un viņš atkal sāka smaidīt un kļuva jautrs, un sāka apsvērt attālumu no Dzelzs kalniem, gudrodams, pēc cik ilga laika varētu ierasties Deins, ja viņš devies ceļā, līdzko saņēmis ziņu. Taču Bilbo noskuma, klausoties gan šo dziesmu, gan šīs valodas: tas viss izklausījās pārlieku kareivīgi.
Agri nākamajā rītā rūķi redzēja pulciņu strēlnieku šķērsojam upi un kāpjam pa nogāzi augšup. Viņi nesa sev līdzi zaļo elfu karaļa karogu un zilo Ezera karogu un soļoja uz priekšu, līdz nonāca gandrīz pie pašas Vārtu sienas.
Atkal Torins skaļi vērsās pie viņiem: — Kas jūs esat, kas ieradušies apbruņoti kara tērpos pie Kalna karaļa Treina dēla Torina vārtiem? — Šoreiz viņš saņēma atbildi.
Priekšā iznāca gara auguma vīrs tumšiem matiem un drūmu seju un atsaucās: — Sveiks, Torin! Kāpēc tu esi iemūrējies kā laupītājs savā cietoksnī? Vēl mēs neesam kļuvuši ienaidnieki, un mēs ļoti priecājamies, redzot tevi sveiku un veselu, ko vairs nebijām cerējuši. Mēs nācām šurp, domādami, ka te vairs neviena nav, bet tagad, kad esam satikušies, mums vajadzētu sanākt kopā un uzsākt sarunas.
— Kas tu esi un kādas sarunas gribi uzsākt?
— Es esmu Bards, un no manas rokas gāja bojā pūķis, un dārgumi kļuva jūsējie. Vai tas uz tevi neattiecas? Tālāk: es esmu Dziļlejas Giriona likumīgais pēctecis, un tavā mantnīcā ir nokļuvusi liela daļa no viņa pilsētas un namu dārgumiem, ko nolaupīja vecais Smogs. Vai par to mums nepienāktos parunāt? Tālāk: savā pēdējā uzbrukumā Smogs izpostīja Esgarotas iemītnieku mājokļus, un vēl es esmu šīs pilsētas Saimnieka kalps. Man jārunā viņa vārdā un jāvaicā, vai tu nemaz neesi iedomājies par viņa ļaužu postu un ciešanām? Viņi tev palīdzēja, kad tu biji grūtībās, un līdz šim tu par atlīdzinājumu mums esi sagādājis vienīgi postu, kaut arī, protams, pats to negribēdams.
Tie bija taisni un patiesi vārdi, lepni un skarbi sacīti; un Bilbo nodomāja, ka Torinam gan pieklātos atzīt, ka taisnība ir runātāja pusē. Viņš, protams, negaidīja, lai kāds atcerētos, ka tieši viņš viens pats tika atklājis pūķa vārīgo vietu, un prātīgi darīja, jo to patiesi neviens neatcerējās. Bet viņš neiedomājās par burvju varu, kas piemīt zeltam, ja tas ilgi bijis pūķa nagos, nedz arī par rūķu dabu. Torins šajās garajās dienās daudz stundu bija pavadījis dārgumu krātuvē, un kaislās zelta alkas bija cieši sagrābušas viņa dvēseli. Kaut arī visneatlaidīgāk viņš bija centies uzmeklēt Svētakmeni, tomēr prata novērtēt arī citas brīnišķās lietas, kas tur gulēja un modināja senas atmiņas par viņa ciltsbrāļu pūliņiem un bēdām.
— Savu aplamāko iemeslu tu mini kā pēdējo un galveno! — Torins atsaucās. — Nevienam nav tiesību cerēt uz mūsu dārgumiemj jo Smogs, kas mums tos nolaupīja, bija arī tas, kas atņēma jūsējiem dzīvību vai pajumti. Dārgumi nepiederēja viņam, ka ar tiem vajadzētu atlīdzināt viņa ļaunos darbus. Par mantām un palīdzību, ko saņēmām no Ezera pilsētas cilvēkiem, mēs laika gaitā godīgi samaksāsim. Bet mēs neatdosim neko, pat ne maizes klaipa tiesu, draudu vai varmācības spiesti. Kamēr pie mūsu durvīm atradīsies apbruņots karapulks, mēs jūs uzlūkosim par ienaidniekiem un zagļiem. Turklāt man gribētos pavaicāt, kādu mantojuma tiesu jūs būtu izmaksājuši mūsu ciltsbrāļiem, ja būtu atraduši dārgumus neapsargātus un mūs pašus nogalinātus.
— Jautājums ir taisnīgs, — atteica Bards. — Bet jūs neesat miruši, un mēs neesam laupītāji. Turklāt bagātajiem ārpus visām tiesībām vajadzētu just līdzi trūkumcietējiem, kas viņiem pašiem reiz sniedza palīdzīgu roku, kad tā bija tik vajadzīga. Un joprojām paliek neatbildēti mani pārējie jautājumi.
— Kā jau teicu, es neuzsākšu nekādas sarunas ar bruņotiem vīriem pie savām durvīm. Un vispār tās neuzsākšu ar elfu karaļa ļaudīm, ko man nav iemesla atcerēties ar pateicību. Sajā apspriedē viņiem nav nekādas vietas. Tagad ejiet projām, kamēr nav sākušas lidot mūsu bultas! Un, ja vēlaties vēlreiz ar mani runāt, sūtiet elfu karapulku projām uz mežiem, kur tam pienākas būt, un tad nāciet atpakaļ — nolikuši ieročus, pirms tuvojaties manam slieksnim.
— Elfu karalis ir mans draugs — viņš palīdzēja Ezera cilvēkiem grūtā brīdī, kaut gan viņam pret tiem nebija nekāda pienākuma, vienīgi draudzība, — atbildēja Bards. — Mēs dosim tev laiku nožēlot savus vārdus. Attopies un kļūsti prātīgs, pirms mēs atkal dosimies šurp! — Tad viņš pagriezās un devās atpakaļ uz apmetni.
Pēc vairākām stundām karognesēji atgriezās, un taurētāji, stalti izslējušies, no- dimdināja skaņus tauru saucienus.
— Esgarotas un Meža pils vārdā, — viens no tiem sauca, — mēs uzrunājam Torinu Treina dēlu Ozolvairogu, kurš dēvē sevi par Kalnu karali, un lūdzam viņu labi pārdomāt mūsu izteiktās prasības, vai arī viņš taps pasludināts par mūsu ienaidnieku. Viņam pienākas atdot Bardam, pūķa uzvarētājam un Giriona mantiniekam, vismaz divpadsmito daļu no saviem dārgumiem. No šīs daļas Bards pats sniegs palīdzību Esgarotai, taču, ja Torins vēlas iemantot apkārtējo zemju draudzību un cieņu, kādu baudīja viņa ciltstēvi, tad viņš dos vēl kaut ko arī no sevis Ezera cilvēku stāvokļa atvieglošanai.
Tad Torins paķēra loku un raidīja bultu pret runātāju. Tā ieurbās viņa vairogā un drebēdama palika tajā.
— Ja tāda ir tava atbilde, — saucējs pavēstīja, — tad mēs pasludinām Vientuļo Kalnu par aplenktu. Jūs neiziesiet no tā, iekams no savas puses nelūgsiet pamieru un sarunas. Mēs nepacelsim pret jums ieročus, bet atstāsim jūs sēžam pie sava zelta. Ēdiet to, ja vēlaties!
Tad sūtņi ātri aizsteidzās, un rūķi nu varēja pārdomāt notikušo. Torins bija kļuvis tik drūms, ka neviens neuzdrīkstētos viņam pārmest, pat ja to vēlētos; tomēr vairākums rūķu šķita vienis prātis ar viņu — varbūt vienīgi vecais, resnais Bomburs, Kili un Fili ne. Bilbo, protams, no paša sākuma bija dziļi neapmierināts ar notikumu gaitu. Viņam jau līdz šim bija kļuvis nepanesams šis Vientuļais Kalns, un izredzes sēdēt tajā ielenktam hobitu nepavisam nevilināja.
— Visa šī vieta joprojām smird pēc pūķa, — viņš norūca pie sevis, — un man te metas nelabi. Un tas stūķis man sāk vienkārši spriesties rīklē.