Tagad dienas ritēja lēni un gurdeni. Lielākā daļa rūķu pavadīja laiku, šķirodami un kraudami kaudzēs dārgumus; un Torins beidzot sāka runāt par Treina Svētakmeni, dedzīgi skubinādams visus to meklēt pa malu malām.
— Jo mana tēva Svētakmens, — viņš teica, — ir vairāk vērts nekā vesela upe zelta, un man tas vispār ir nenovērtējams un neatsverams. So visu dārgakmeņu dārgakmeni es pasludinu par savējo un atriebšos ikvienam, kas to atrastu un paturētu sev.
Bilbo dzirdēja šos vārdus, un viņam sametās bail: kas notiktu, ja akmeni atrastu — tas bija paslēpts veco skrandu vīstoklī, ko viņš lietoja par spilvenu. Un tomēr viņš nebilda ne vārda, jo, ritot dienām, kas kļuva arvien nomācošākas, hobita mazajā galviņā sāka briest kāds plāns.
Sādi kāds laiks bija nodzīvots, kad kraukļi atnesa ziņu: Deins kopā ar piecsimt rūķiem steidzoties šurp no Dzelzs kalniem un šobrīd esot divu dienu gājiena attālumā no Dziļlejas ziemeļrietumu virzienā.
— Bet viņi nevar tikt līdz Vientuļajam Kalnam nepamanīti, — teica Roueks, — un es baidos, ka ielejā notiks kauja. Es nevaru saukt šo lēmumu par saprātīgu. Kaut arī jūsējie ir sīvi karotāji, diez vai viņi tiks galā ar lielo aplencēju pulku; un pat ja tiktu, ko jūs iegūtu? Ziema un sniegs steidzas viņiem pa pēdām. No kā jūs pārtiksiet bez apkārtējo zemju atbalsta un labvēlības? Sie dārgumi kļūs jūsu nāve, kaut arī pūķa vairs nav.
Taču Torins palika nesatricināms. — Ziema un sniegs ne mazāk kaitēs cilvēkiem un elfiem, — viņš teica, — un viņu mājokļi klajā vietā drīz var kļūt diezgan nemājīgi. Kad
mani draugi būs viņiem uz papēžiem un ziema kodis kaulā, varbūt viņi noskaņosies uz prātīgākām sarunām.
Tovakar Bilbo pieņēma galīgo lēmumu. Debesis bija melnas un apmākušās. Līdzko iestājās pilnīga tumsa, viņš ielīda klusā kaktiņā pašā vārtu tuvumā un izvilka no sava drēbju vīstokļa virvi un lupatā ietīto Svētakmeni. Tad Bilbo uzrāpās augšā uz sienas. Tur viņš sastapa vienīgi Bomburu, jo tobrīd bija viņa kārta stāvēt sardzē, un rūķi vienmēr norīkoja tikai vienu sargu.
— Nejauki auksts! — Bomburs sūkstījās. — Kaut mēs te varētu iekurt ugunskuru kā viņi tur, lejā!
— Iekšā ir diezgan silts, — teica Bilbo.
— Ir jau, bet man te jātup līdz pusnaktij, — resnītis rūca. — Vispār viena pretīga būšana. Es jau neuzdrīkstos nopelt Torinu, lai viņa bārda aug jo dienas jo garāka, bet nudien neesmu redzējis otru tik ietiepīgu rūķi.
— Manas kājas kļuvušas vēl ietiepīgākas, — teica Bilbo, — tās vairs neklausa šajos akmens gaiteņos un klinšu kāpnēs. Ko tik es nedotu, lai sajustu zāli zem kājām!
— Un ko tik es nedotu par stipra dzēriena lāsi un mīkstu gultu pēc kārtīgām vakariņām!
— To es tev nevaru piedāvāt, kamēr nav beidzies aplenkums. Bet es sen neesmu stāvējis sardzē un varu tevi nomainīt, ja vēlies. Tikpat es šovakar neaizmigšu.
— Tu esi lāga zēns, mister Bagins, un es labprāt pieņemšu tavu piedāvājumu. Ja kaut kas gadās, noteikti modini mani pašu pirmo! Es gulēšu iekškambarī pa kreisi, tepat netālu no Vārtiem.
— Ej vien! — sacīja Bilbo. — Es tevi pamodināšu taisni pusnaktī, un tu pats varēsi modināt nākamo sargu.
Tiklīdz Bomburs bija aizgājis, Bilbo uzvilka pirkstā gredzenu, nostiprināja virvi, nolaidās lejā gar sienu un aši metās projām. Viņa rīcībā bija apmēram piecas stundas. Bomburs gulēs cieši, viņš spēja gulēt jebkurā brīdī, un kopš piedzīvojuma Drūmmežā viņš allaž centās no jauna atgriezties toreizējos brīnišķajos sapņos; un visi pārējie rosījās pa iekšu kopā ar Torinu. Šķita neiespējami, ka kāds no viņiem, pat Fili un Kili, varētu sadomāt rāpties augšā uz sienas, iekams nav pienākusi viņa kārta.
Bija ļoti tumšs, un, kad Bilbo nogriezās no jaunizveidotās takas un rāpās lejā uz upes zemākā līkuma pusi, ceļš kļuva viņam pavisam svešs. Beidzot viņš nokļuva pie pagrieziena, kur vajadzēja šķērsot upi, ja gribēja nokļūt apmetnē, un tieši to viņš gribēja. Upe te bija sekla, bet jau diezgan paplata un pārbrist to nakts tumsā mazajam hobitam nebija nekāds joks. Viņš jau gandrīz bija galā, kad uz apaļa akmens paslīdēja kāja, un Bilbo ar skaļu plunkšķi iekrita aukstajā ūdenī. Viņš tik tikko bija iztrausies krastā — drebēdams un rīstīdamies —, kad šurp atskrēja elfi ar spožiem lākturiem rokās un raudzījās pēc trokšņa cēloņa.
— Tā nebija zivs! — viens teica. — Te ir kāds spiegs! Nodzēsiet gaismekļus! Viņam tie palīdzēs vairāk nekā mums — ja tas ir tas sīkais, dīvainais radījums, kas it kā esot viņu kalps.
— Ak kalps gan! — nošņācās Bilbo, bet pašā šņāciena vidū viņu sagrāba skaļas šķavas, un elfi steigšus metās uz trokšņa pusi.
— Dosimies gaismā! — hobits noteica. — Te es esmu, ja jums mani vajag! — Un, novilcis gredzenu, viņš izlēca tiem pretī no slēptuves aiz klints.
Par spīti pārsteigumam, viņi to aši saņēma ciet. — Kas tu tāds esi? Vai tu esi tas rūķu hobits? Ko tu te dari? Kā tu tiki tik tālu garām mūsu sargiem? — viņi taujāja cits caur citu.
— Es esmu misters Bilbo Baginss, — viņš atbildēja, — Torina ceļabiedrs, ja vēlaties zināt. Es jūsu karali pēc izskata labi zinu, kaut arī viņš mani diezin vai pazīst. Taču Bards mani atcerēsies, un tieši Bardu es gribu sastapt.
— Paskat tikai! — elfi novilka. — Un kāda tev gar viņu darīšana?
— Lai kāda tā būtu, jūsējā tā nav, mani labie elfi. Bet, ja jūs gribat tikt no šīs aukstās, drūmās vietas atpakaļ savos mežos, — viņš drebinādamies paskaidroja, — jūs mani žigli aizvedīsiet pie ugunskura, kur es varētu apžāvēties, un tad ļausiet man parunāt ar saviem vadoņiem, cik drīz vien iespējams. Manā rīcībā ir tikai stunda vai divas.
Tādējādi pāris stundu pēc aizbēgšanas no Vārtiem Bilbo sildījās pie ugunskura lielas telts priekšā, un turpat, ziņkāri pētīdami viņu, sēdēja elfu karalis un Bards. Sāds hobits elfu bruņutērpā, pa pusei ievīstījies vecā segā, viņu acīm bija kaut kas jauns.
— Stāvoklis, kā redzat, patiešām ir neciešami sarežģījies, — Bilbo runāja, cenzdamies būt pēc iespējas lietišķs. — Vismaz man visa šī dēka ir pagalam apnikusi. Vislabprātāk es šobrīd atrastos savā pusē rietumos, kur ļaudīm ir vairāk saprašanas. Bet es te esmu tāds kā līdzīpašnieks — precīzi izsakoties, man pienākas četrpadsmitā daļa saskaņā ar šo vēstuli, kas man, par laimi, ir klāt. — Viņš izvilka no vecajiem svārkiem (ko bija pārvilcis pāri bruņukreklam) saburzītu un daudzkārt pārlocītu Torina vēstuli, ko tajā maija rītā bija atradis zem pulksteņa uz kamīna malas.
— Tā ir daļa no peļņas, saprotiet, — viņš turpināja. — To es zinu. Es personiski esmu gatavs jebkurā brīdī rūpīgi pārskatīt jūsu prasības un atvilkt no kopējā to, kas pienākas jums, un tikai tad atrēķināt savu daļu. Taču jūs nepazīstat Torinu Ozolvai- rogu tik labi, kā viņu pazīstu es. Varu jums droši apgalvot, ka viņš ir gatavs sēdēt uz zelta kaudzes un ciest badu, kamēr vien jūs uzturēsieties te.
— Nu tad lai sēž! — teica Bards. — Tādam nejēgam nekaitēs pabadoties.
— Tā jau ir, — piekrita Bilbo. — Es saprotu jūsu nostāju. Bet tikmēr strauji tuvojas ziema. Drīz vien sāks snigt, un jums būs grūti sagādāt pārtiku — pat elfiem, šķiet, tas nebūs viegli. Būs arī citas grūtības. Vai jūs nekā neesat dzirdējuši par Deinu un Dzelzs kalnu rūķiem?
— Esam gan — kaut kad sen; bet kāds tiem sakars ar mums? — vaicāja karalis.
— Tā jau es domāju. Kā redzams, man ir dažas ziņas, kuru jums nav. Varu pavēstīt, ka Deins šobrīd atrodas mazāk kā divu dienu gājiena attālumā no šejienes, un ar viņu kopā nāk vismaz pieci simti kareivīgu rūķu, no kuriem daudzi ir piedalījušies bargajos rūķu un goblinu karos — par tiem jūs noteikti esat dzirdējuši. Kad viņi ieradīsies te, stāvoklis var kļūt gauži nepatīkams.
— Kāpēc tu mums to stāsti? Vai esi nācis nodot savus draugus vai piedraudēt mums? — bargi noprasīja Bards.
— Mīļais Bard! — iesaucās Bilbo. — Neesi tik pārsteidzīgs! Pirmo reizi redzu tik aizdomīgus ļaudis! Es gluži vienkārši gribu novērst nepatikšanas visiem, ko tās var skart. Un tagad es izteikšu jums piedāvājumu.
— Mēs klausāmies! — viņi atbildēja.
— Labāk skatieties! — Bilbo teica. — Te tas ir! — Un viņš izvilka Svētakmeni, noņemdams tam apsēju.
Pat elfu karalis, kura acis bija radušas skatīt skaistas un apbrīnojamas lietas, piecēlās kājās, pārsteigumā aizturējis elpu. Arī Bards raudzījās uz akmeni mēmā apbrīnā. Šķita, it kā lode būtu piepildīta ar sudrabotu mēnessgaismu un šūpotos viņu priekšā no ziemīgo zvaigžņu stariem austā mirdzošā tīklā.
— Tas ir Treina Svētakmens, — teica Bilbo, — tā ir Vientuļā Kalna Sirds un reizē arī Torina sirds. Viņš to vērtē augstāk par veselu upi zelta. Es to nododu jūsu ziņā. Tas palīdzēs jums noslēgt vienošanos. — Tad Bilbo, notrīcēdams un pavadīdams akmeni ar ilgpilnu skatienu, pasniedza brīnišķo dārgumu Bardam, un viņš gluži kā apžilbis satvēra to plaukstā.
— Bet kā tas ir kļuvis tavējais? — viņš beidzot atguvies jautāja.
— Nu, kā lai to saka! — hobits, neveikli juzdamies, sastomījās. — Manējais tas gluži nav, bet, saprotiet, es esmu ar mieru, ka tas stājas manas nopelnītās tiesas vietā. Kaut arī es esmu kramplauzis — vismaz viņi tā saka —, es pats nekad neesmu juties piemērots šim godam; tomēr es esmu cik necik godīgs kramplauzis, vismaz pats es tā ceru. Sā vai tā, es tagad dodos atpakaļ, un lai rūķi dara ar mani, ko grib. Es ceru, ka jūs to lietderīgi izmantosiet.
Elfu karalis nolūkoja Bilbo ar jaunu izbrīnu. — Bilbo Bagins! — viņš teica. — Tu esi vairāk pelnījis godu nēsāt elfu prinča bruņutērpu nekā daudzi citi, kam tas labāk piestāvējis. Bet es šaubos, vai tā domās arī Torins Ozolvairogs. Es varbūt rūķus visumā pazīstu labāk nekā tu. Es tev ierosinu palikt pie mums, un šeit tu tiksi godāts un trīskārt vairāk gaidīts.
— Es jums, protams, ļoti pateicos, — Bilbo paklanīdamies atbildēja. — Taču man šķiet, ka es nevaru tā atstāt savus draugus pēc visa, kas kopīgi pārdzīvots. Turklāt es apsolīju pusnaktī uzmodināt veco Bomburu! Man tiešām jāiet — un jāiet ātri.
Nekāda pārliecināšana viņu neatturēja, tāpēc viņam .tika sameklēti pavadoņi, un Bilbo devās ceļā, karaļa un Barda godpilnu atvadu sveicienu pavadīts. Kad viņi gāja cauri apmetnei, no kādas telts priekšas piecēlās vecs vīrs tumšā apmetnī un devās viņiem pretī.
— Labi nostrādāts, mister Bagins! — viņš teica, uzsizdams Bilbo pa plecu. — Es taču teicu, ka tev ir krietni vairāk iekšā, nekā to var domāt! — Tas bija Gendalfs.
Pirmo reizi pēc daudzām garām dienām Bilbo sajuta patiesu līksmi. Taču nebija laika uzdot visus daudzos jautājumus, uz kuriem viņš tūdaļ gribēja atbildes.
— Viss nāks ar laiku! — teica Gendalfs. — Ja vien nemaldos, dēka pašreiz tuvojas noslēgumam. Tevi vēl gaida dažs nepatīkams brīdis, taču turies kā vīrs! Var gadīties, ka tu tiec cauri sveikā. Briest jaunumi, par kuriem nezina pat kraukļi. Ar labu nakti!
Apmulsis, bet iepriecināts Bilbo steidzās uz priekšu. Pavadoņi aizveda viņu līdz drošam braslam un palīdzēja tikt pār upi sausam, un tad hobits atvadījās no elfiem un piesardzīgi rāpās augšā uz Vārtu pusi. Viņu sāka mākt smags nogurums, tomēr vēl bija labs brīdis pirms pusnakts, kad viņš uzrāpās augšā pa virvi — tā joprojām karājās tur, kur viņš to bija atstājis. Bilbo atraisīja virvi un noslēpa, un pēc tam, sēdēdams augšā uz sienas, prātoja, kas gan notiks tālāk.
Pusnaktī viņš pamodināja Bomburu un pēc tam ieritinājās savā guļamkaktā, nemaz neklausīdamies vecā rūķa tencinājumos (ko viņš nejutās īsteni pelnījis). Drīz vien Bilbo bija cieši aizmidzis un līdz rītam aizmirsis visas raizes. Viņš sapņoja par ceptu šķiņķi ar olām.