Nākamajā dienā apmetnē agri sāka skanēt taures. Drīz uz šaurās takas, kas veda augšup, parādījās vientuļš skrējējs. Gabaliņu no Vārtiem viņš apstājās, sveicināja un jautāja, vai Torins tagad būšot ar mieru uzklausīt viņus vēlreiz, jo viņu rīcībā esot jaunas ziņas, kas mainot stāvokli.
— Tas būs Deins! — to izdzirdis, noteica Torins. — Viņi būs dabūjuši dzirdēt par tā tuvošanos. Es jau domāju, ka tas grozīs viņu prātus! Saki, lai viņi nāk mazā skaitā un bez ieročiem, un es viņus uzklausīšu! — viņš uzsauca sūtnim. *
Ap dienas vidu atkal no tālienes iznira Meža un Ezera karogi. Tuvojās divdesmit cilvēku grupa. Šaurās takas sākumā viņi nolika zobenus un šķēpus un tad tuvojās Vārtiem. Rūķi pārsteigti ieraudzīja viņu vidū gan Bardu, gan elfu karali, kuriem pa priekšu gāja vecs, apmetnī ietinies vīrs ar dzelzīm apkaltu koka šķirstiņu rokā.
— Sveiks, Torin! — uzsauca Bards. — Vai tu joprojām neesi grozījis savu prātu?
— Mans prāts negrozās līdzi katram saullēktam un saulrietam, — atbildēja Torins. — Vai esat nākuši, lai uzdotu man tukšus jautājumus? Un elfu valdnieks joprojām nav aizgājis no šejienes, kā es pieprasīju! Iekams tas nav noticis, jūs velti cerat uz vienošanos ar mani.
— Tātad nav nekā tāda, pret ko tu būtu ar mieru atdot mums daļu sava zelta?
— Nekā tāda, ko man varētu piedāvāt tu vai tavi draugi.
— Un ja tas būtu Treina Svētakmens? — Bards noprasīja, un tajā pašā brīdī vecais vīrs atvēra šķirstiņu un pacēla akmeni gaisā. Spoža gaisma atmirdzēja no viņa plaukstas, balta un zaigojoša rīta dzidrumā.
Mēmā pārsteigumā Torins palika stāvam kā sastindzis, un ilgu laiku neviens neteica ne vārda.
Beidzot Torins pārtrauca klusumu, un viņa balss bija niknumā pavisam aizsmakusi. — Sis akmens piederēja manam tēvam un tagad pieder man, — viņš teica. — Kāpēc man jāpērk tas, kas ir mans? — Tad viņu sagrāba neizpratne, un viņš piebilda: — Bet kā jūsu rokās varēja nonākt mana nama un dzimtas mantojums — ja tādu jautājumu ir vērts uzdot zagļiem?
— Mēs neesam zagļi, — Bards atbildēja. — Mēs atdosim tev, kas tev pienākas, pret to, kas pienākas mums.
— Kur jūs to ņēmāt? — kliedza Torins nevaldāmās dusmās.
— Es viņiem to iedevu! — iepīkstējās Bilbo, kurš skatījās pāri sienai un cīnījās ar briesmīgām bailēm.
— Tu! Tu! — iebrēcās Torins, pagriezdamies pret viņu un sagrābdams viņu abām rokām. — Tu, nožēlojamais hobits! Tu, sīkaļas kramplauzis! — viņš rēca, nespēdams atrast īstos vārdus, un purināja nabaga Bilbo kā nieka trusēnu.
— Pie lielā Darina bārdas! Kaut šeit būtu Gendalfs! Lai viņš nolādēts par savu izvēli! Lai izkrīt visi mati no viņa bārdas! Bet tevi es triekšu pret klintīm! — viņš auroja un pacēla Bilbo gaisā.
— Rimsties! Tava vēlēšanās ir piepildījusies! — kāda balss teica. Vecais vīrs, kurš turēja šķirstiņu, nometa savu apmetni un kapuci. — Gendalfs ir šeit! Un šķiet, ka īstajā brīdī. Ja tev nepatīk mans kramplauzis, lūdzams, nenosit viņu! Noliec viņu zemē un vispirms uzklausi, kas viņam sakāms!
— Jūs visi esat sazvērējušies! — iekliedzās Torins un nometa Bilbo uz sienas augšmalas. — Nekad mūžā vairs neielaidīšos darījumos ar burvjiem un viņu draugiem! Kas tev ir sakāms, tu, žurku cilts pēcteci?
— Ak tētīt! Ak tētīt! — novaidējās Bilbo. — Nudien viss iegrozījies pavisam nelāgi. Vai tu neatceries, ka teici — es pats varot izvēlēties savu četrpadsmito daļu? Varbūt es to sapratu pārāk burtiski — esmu jau dzirdējis, ka rūķi reizēm esot laipnāki vārdos nekā darbos. Sā vai tā, reiz, šķiet, bija laiks, kad tu uzskatīji, ka esmu jums izdarījis dažu labu pakalpojumu. Ak tad žurku cilts pēctecis gan? Vai šie ir tie tavi un visas tavas dzimtas pakalpojumi, ko tu man solīji, Torin? Uzskati, ka esmu rīkojies ar savu daļu pēc saviem ieskatiem, un pieliec punktu mūsu rēķiniem!
— To es darīšu, — Torins nikni teica. — Un es ļaušu tev iet — un kaut mēs nemūžam vairs nesatiktos! — Tad viņš pagriezās un pāri sienai uzrunāja atnācējus: — Es esmu nodots, — viņš teica. — Jūs pareizi aprēķinājāt, ka es nespēšu atstāt svešās rokās Svētakmeni, mana nama lielāko dārgumu. Par to es atdošu četrpadsmito daļu savas bagātības sudrabā un zeltā, bez dārgakmeņiem, bet tā būs šim nodevējam solītā daļa, un ar tādu algu viņš no šejienes aizies, daliet to savā starpā, kā gribat. Nav šaubu, ka viņam no tās daudz pāri nepaliks. Savāciet viņu, ja gribat, lai viņš paliek dzīvs; un lai viņu mūžam pavada mans lāsts!
— Vācies lejā pie saviem draugiem, — viņš uzkliedza Bilbo, — vai arī es tevi nosviedīšu!
— Bet zelts un sudrabs? — vaicāja Bilbo.
— Tas nāks pēc tam — kad mums būs ērti, — atcirta Torins. — Kāp lejā!
— Līdz tam brīdim mēs akmeni paturēsim pie sevis, — iesaucās Bards.
— Vientuļā Kalna karaļa lomā tu neatstāj nekādu spožo iespaidu, — teica Gendalfs. — Taču vēl viss var mainīties.
— Var gan, tiesa, — atmeta Torins. Jau tik spēcīgi viņu savā varā bija sagrābis dārgakmens valdzinājums, ka viņš prātoja, vai ar Deina palīdzību nevarētu atgūt Svēt- akmeni un paturēt arī solīto atalgojuma tiesu.
Tā nu Bilbo tika padzīts no Vārtiem un aizgāja, nekā nesaņēmis par savām pūlēm, ja neņem vērā bruņutērpu, ko Torins tika viņam iedevis jau agrāk. Ne viens vien rūķis, viņam aizejot, sajuta sirdī kaunu un nožēlu.
— Palieciet sveiki! — hobits tiem uzsauca. — Varbūt mēs vēl tiksimies kā draugi!
— Pazūdi! — uzkliedza Torins. — Tev mugurā ir bruņutērps, ko darinājuši mani ļaudis, un tas ir par labu tik nekrietnam radījumam. Bultas to nespēj caururbt, bet, ja tu nepasteigsies, tās ķers tavas nožēlojamās kājas. Tā. ka kusties žiglāk!
— Neesi tik steidzīgs! — uzsauca Bards. — Dodam tev laiku līdz rītam. Pusdienlaikā mēs atgriezīsimies un pārliecināsimies, vai esat atnesuši no mantnīcas dārgumu daļu, kas atdodama pret Svētakmeni. Ja tas tiks izdarīts bez viltus, mēs dosimies projām un elfu karalis ies atpakaļ uz Mežu. Pagaidām paliec sveiks!
Tad viņi atgriezās apmetnē, bet Torins ar Roueku nosūtīja ziņu Deinam, pavēstot visu, kas noticis, un aicinot viņu nākt šurp pēc iespējas ātri un piesardzīgi.
Pagāja diena un nākamā nakts. Nākamajā dienā vējš iegriezās rietumos un gaiss savilkās tumšs un drūms. Bija vēl agrs rīts, kad apmetnē atskanēja skaļi saucieni. Skrējēji steidzās ziņot, ka pie Vientuļā Kalna austrumu atradzes parādījies rūķu karapulks, kas steidzas uz Dziļleju. Bija ieradies Deins. Viņš ar savu pulku bija soļojis visu nakti un tāpēc atnācis ātrāk, nekā tika gaidīts. Ikviens no viņa karotājiem bija tērpies tērauda bruņutērpā, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un kājās tiem bija smalka un lokana tīkla auti — to darināšana bija Deina meistaru noslēpums. Rūķi vispār savam augumam mēdz būt neparasti stipri, bet šai pulkā bija izmeklēti stiprākie no stiprākajiem rūķu vidū. Viņu kaujas ieroči bija smagi divroču cirtņi, bet katram pie sāniem bija arī īss, plats zobens un aizmugurē karājās apaļš vairogs. Bārdas viņiem bija sadalītas šķipsnās, sapītas un aizbāztas aiz jostas. Galvā viņiem bija dzelzs bruņucepures, un viņi paši šķita viscaur dzelzī kalti, un viņu sejas bija bargas un drūmas.
Tauru skaņas sauca cilvēkus un elfus pie ieročiem. Drīz vien viņi ieraudzīja rūķus straujā gaitā soļojam augšup pa ieleju. Tie apstājās starp upi un austrumu atradzi, taču daži turpināja ceļu un, šķērsojuši upi, pienāca pie pašas apmetnes; te tie nolika ieročus un pacēla rokas par miera zīmi. Bards devās tiem pretī, un kopā ar viņu gāja Bilbo.
— Mūs sūta Neina dēls Deins, — atnācēji atbildēja uz pirmo vaicājumu. — Mēs steidzamies pie saviem ciltsbrāļiem Vientuļajā Kalnā, jo esam uzzinājuši, ka atgūta mūsu sensenā karaļvalsts. Bet kas esat jūs, kas sēžat šai līdzenumā kā ienaidnieki apsargātu mūru priekšā? — Tas, protams, izsmalcinātajā un visai vecmodīgajā šādu tikšanās reižu valodā nozīmēja vienkārši: «Jums te nekas nav meklējams. Mēs ejam tālāk, tāpēc dodiet mums ceļu, vai arī mēs karosim!» Viņi gribēja iespiesties starp Kalnu un upes līkumu, jo šaurā zemes strēle te nelikās stingri apsargāta.
Bards, protams, atteicās laist rūķus taisni uz Vientuļo Kalnu. Viņš bija apņēmies gaidīt, līdz tiks iznests zelts un sudrabs maiņai pret Svētakmeni, jo viņš neticēja, ka tas vairs tiks darīts, ja cietoksnī apmetīsies tik liels un kareivīgs pulks. Viņi bija atnesuši sev līdzi varenus pārtikas krājumus, jo rūķi var panest ļoti daudz, un gandrīz visiem Deina vīriem, kaut arī tie soļoja tik ātri, piedevām ieročiem mugurā bija lieli saiņi. Viņi spētu izturēt vairāku nedēļu aplenkumu, un tikmēr varētu ierasties vēl kāds rūķu pulks — un ne viens vien, jo Torinam bija daudz radinieku. Turklāt viņi varētu izveidot un apsargāt vēl kādu jaunu izeju, tā ka aplencējiem vajadzētu iežogot visu Kalnu, un tik daudz spēku viņiem nebija.
Tieši tādi patiesībā arī bija rūķu plāni (jo kraukļu ziņneši bija cītīgi uzturējuši sakarus starp Torinu un Deinu); taču šajā brīdī ceļš bija aizšķērsots, tāpēc, pārmijuši dusmīgus vārdus, rūķu sūtņi kurnēdami griezās atpakaļ. Bards tūlīt nosūtīja savus ziņnešus uz Vārtiem, taču tie tur neatrada ne zeltu, ne citu samaksu. Tiklīdz ziņneši pienāca tuvāk, uz tiem sāka lidot bultas, un tie satriekti un vīlušies steidzās atpakaļ. Visu apmetni tagad bija pārņēmusi trauksme kā kaujas gaidās, jo Deina rūķi pa austrumu krastu virzījās šurp.
— Nejēgas! — iesmējās Bards. — Sādi tuvoties Kalna atzaram! Viņi nekā nesaprot no karošanas virs zemes, lai cik gudri viņi prastu cīnīties pazemē! Klintīs virs viņu labā flanga mums ir paslēpti strēlnieki un šķēpu metēji. Var jau būt, ka rūķiem ir labi bruņutērpi, taču drīz viņiem tajos kļūs par karstu. Uzbruksim tūdaļ no abām pusēm, iekams viņi nav paguvuši atvilkt elpu!
Taču elfu karalis atteica: — Es vilcināšos līdz pēdējai iespējai, pirms sākšu šo karu zelta dēļ. Rūķi nevar mums uzbrukt, ja mēs paši nesāksim pirmie; viņi arī nevar nekā izdarīt, mums nemanot. Cerēsim vēl kādu brīdi uz samierināšanos. Mūsu pārsvars ir pietiekams, ja beigu beigās tomēr vajadzēs doties šai nelaimīgajā kaujā.
Bet viņš nebija rēķinājies ar rūķu dabu. Ziņa, ka Svētakmens atrodas aplencēju rokās, dedzināja viņus kā karsta dzelzs; turklāt viņi uzminēja Barda un tā draugu vilcināšanās iemeslu un nolēma dot triecienu, kamēr pretinieks vēl apspriežas.
Piepeši un bez brīdinājuma viņi klusi metās uz priekšu un sāka uzbrukumu. Iespin- dzās stiegras, un iesīcās bultas; kauja tikpat kā bija sākusies.
Bet tad vēl piepešāk visa apkārtne neticamā ātrumā satumsa. Melns mākonis strauji pārņēma debesis. Ziemas pērkons līdz ar negantu vēju sadrebināja Vientuļā Kalna klintājus, un zibens šautra apgaismoja tā virsotni. Un zem negaisa padebešiem varēja redzēt traucamies šurp vēl vienu melnu mākoni, tikai tas nenāca pa vējam — tas nāca no ziemeļiem un izskatījās kā milzīgs putnu bars, tik biezs un blīvs, ka neviens gaismas stars netika cauri to spārniem.
— Stājieties! — iekliedzās Gendalfs, kas piepeši parādījās visu priekšā un, pacēlis rokas, viens pats nostājās starp rūķiem, kas virzījās uz priekšu, un karotājiem, kas tos gatavībā gaidīja. — Stājieties! — viņš iesaucās pērkondimdošā balsī, un viņa burvju nūja iekvēlojās zibens spožumā. — Jūs visus piemeklējusi nelaime! Ak vai, tā pienākusi ātrāk, nekā es biju gaidījis! Goblini ir jums uz pēdām! Tuvojas Bolgs1 no ziemeļiem. Ak, Dein, tas ir tas pats, kura tēvu tu nogalināji Moria raktuvēs. Paveries! Debesis virs viņa karapulka ir melnas no sikspārņiem, tie mudž kā siseņu bars. Viņi jāj uz vilkiem, un vārgi ir viņu pavadoņi!
Visus pārņēma apjukums un izbrīns. Kamēr Gendalfs runāja, tumsa arvien vairāk sabiezēja. Rūķi apstājušies vērās debesīs. Elfu vidū skanēja daudzbalsīgi izsaucieni.
— Nāciet! — uzsauca Gendalfs. — Vēl ir laiks apspriesties. Lai Deins Neina dēls aši nāk pie mums!
Tā sākās kauja, ko neviens nebija paredzējis; to vēlāk nosauca par Piecu Armiju kauju, un tā bija briesmīga. Vienā pusē cīnījās goblini un mežonīgie vilki, otrā pusē — elfi, cilvēki un rūķi. Un sākās tas viss šādi. Jau kopš Milzu Goblina nāves Miglas Kalnos goblinu naids pret rūķiem iedegās ar negantu liesmu. Ziņneši sāka ceļot starp visām viņu pilsētām, kolonijām un cietokšņiem, jo viņi tagad bija apņēmušies nodibināt savu varu ziemeļos. Ziņas ceļoja slepeni, un visos kalnos bez mitas strādāja kalves, un karotāji bruņojās. Tad viņi devās laukā un pa kalniem un ielejām sanāca kopā, virzīdamies pa kalnu ejām vai tumsas aizsegā, līdz viscaur ap lielo Gandabada kalnu ziemeļos, kur atradās viņu galvaspilsēta, sapulcējās plašs karaspēks, kas jebkurā brīdī bija gatavs vētras laikā traukties lejā un negaidot uzbrukt dienvidiem. Tad viņi uzzināja par Smoga nāvi, un prieks pārņēma viņu sirdis; un ik nakti pēc nakts viņi stei-
dzās pa kalniem uz priekšu un beidzot piepeši ieradās no ziemeļiem taisni Deinam pa pēdām. Pat kraukļi nezināja par viņu tuvošanos, iekams viņi nebija iznākuši klajā vietā izpostītajās zemēs starp Vientuļo Kalnu un tālākajiem pakalniem. Cik daudz zināja Gendalfs, grūti pateikt, taču skaidrs, ka tik pēkšņu uzbrukumu viņš nebija gaidījis.
Apspriedē ar elfu karali, Bardu un Deinu, kurš tagad ari pievienojās viņiem — jo goblini bija visu ienaidnieki un, viņiem tuvojoties, visi citi strīdi tika aizmirsti —, tika izstrādāts šāds plāns. Vienīgā cerība bija ievilināt goblinus ielejā starp Kalna atzariem un pašiem izvietoties uz lielajām atradzēm, kas stiepās uz dienvidiem un austrumiem. Tomēr tas būtu bīstami, ja izrādītos, ka goblinu ir pietiekami daudz, lai tie apsēstu visu Kalnu un tādējādi uzbruktu viņiem arī no aizmugures un no augšas; taču nebija laika gudrot citu plānu vai meklēt palīdzību citur.
Drīz pērkona negaiss norima un aizdārdēja uz dienvidaustrumiem, bet sikspārņu mākonis gar Kalna malu tuvojās, laizdamies arvien zemāk, un riņķoja virs galvas, aizsegdams gaismu un iedvesdams visiem šausmas.
Uz Kalnu! — sauca Bards. — Uz Kalnu! Ieņemsim vietas, kamēr nav par vēlu!
Uz dienvidu atradzes, tās zemākajās nogāzēs un pakājes klintīs tika izvietoti elfi; uz austrumu atradzes novietojās cilvēki un rūķi. Bet Bards un daži citi izveicīgākie vīri uzkāpa augšā kalna austrumu izcilnī, lai varētu pārredzēt ziemeļus. Drīz viņiem pavērās skats uz apvidiem Vientuļā Kalna pakājē, kas mudžēja melni no neskaitāmajiem šurpnācējiem. Pavisam drīz to priekšpulki nogriezās ap atradzes galu un iejoņoja Dziļlejā. Tie bija visātrākie vilku jātnieki, un jau tagad gaisu iztālēm tricināja viņu klaigas un kaucieni. Viņiem ceļā stājās daži drosmīgie, dodot mānīgu pretsparu, un daudzi uzbrucēji krita, iekams pārējie atkāpās un aizbēga uz abām pusēm. Kā jau Gendalfs cerēja, galvenā goblinu armija bija sapulcējusies aiz atpakaļ atspiestā priekšpulka, un tagad tā niknumā drāzās iekšā ielejā, auļodama arvien dziļāk starp kalna atzariem un meklēdama ienaidnieku. Goblinu rokās zibēja neskaitāmi melni un sarkani karogi, un tie brāzās kā paisuma vilnis vienā vienīgā satracinātā jūklī.
Tā bija baismīga kauja. Tas bija pats baismīgākais no Bilbo piedzīvojumiem, iur- klāt tāds, ko tajā brīdī viņš ienīda vairāk par visu — un ar ko vēlāk, ilgi pēc tam, lepojās vairāk par visu un ko vislabprātāk atsauca atmiņā, kaut arī viņa paša loma tajā bija pavisam nenozīmīga. Atklāti runājot, viņš jau pašā sākumā uzvilka pirkstā gredzenu un pazuda no acīm, kaut arī ne gluži no briesmām. Sāds burvju gredzens nebūt nav pilnīgi drošs aizsargs pret goblinu uzbrukumu, tāpat kā tas nespēj atvairīt bultas un šķēpus, taču tas ļauj valkātājam pabēgt nost no ceļa un nedod iespēju goblina zobena mežonīgajam cirtienam izraudzīties tieši viņa galvu.
Pirmo triecienu deva elfi. Viņu naids pret gobliniem ir sevišķi negants. Viņu šķēpi un zobeni puskrēslā spīgoja ar saltas liesmas spozmi, tik nevaldāms bija niknums, kas strāvoja no karotāju rokām. Līdzko naidnieka pulki bija cieši sablīvējušies ielejā, uz tiem sāka lidot bultu krusa, un ik bulta traukdamās mirgoja kā dzeļošas uguns pilna. Bultām sekoja tūkstošiem šķēpnešu, kas lēca no klintīm un metās triecienā. Ieleja dimdēja apdullinošos kaucienos. Klintis krāsojās melnas no goblinu asinīm.
Līdzko goblini sāka attapties no negaidītā uzbrukuma un elfu trieciens tika apturēts, pāri ielejai aizskanēja dobja dārdoņa. Ar saucieniem «Moria! un «Dein, Dein! no otras puses karalaukā iedrāzās Dzelzs kalnu rūķi, vēzēdami savus cirtņus, un tiem līdzās Ezera cilvēki ar gariem zobeniem.
Goblinus sagrāba panika, un tieši tad, kad viņi stājās pretī šim jaunajam uzbrukumam, ar atgūtu sparu otrā triecienā metās elfi. Daļa goblinu jau dieba lejup gar upi, lai izbēgtu no lamatām, un daudzi no viņu pašu vilkiem metās viņiem virsū un plosīja mirušos un ievainotos. Uzvara šķita jau rokā, kad no Kalna augstumiem atskanēja skaļš kliedziens.
Goblini bija uzrāpušies Kalnā no otras puses un daudzi jau atradās uz nogāzes virs Vārtiem, kamēr citi pārgalvīgi drāzās lejup, gribēdami uzbrukt atradzēm no augšas un nepievērsdami nekādu uzmanību tiem, kas brēkdami gāzās no klintīm un kraujām. Jebkura no atradzēm bija sasniedzama pa daudzām takām, kas nāca no Kalna augšas un vidienes, un aizstāvji varēja aizšķērsot tikai nelielu daļu no tām. Cerības uz uzvaru neglābjami pagaisa. Aizturēts bija tikai melnā viļņa pirmais trieciens.
Diena ritēja uz priekšu. Ielejā atkal sapulcējās goblinu bari. Atjoņoja jauni mežonīgo vārgu pulki, un ar tiem kopā ieradās Bolga miesassardze — milzīga auguma goblini ar līkiem tērauda zobeniem. Drīz melnos negaisa padebešus sāka pārņemt īstā vakara tumsa, bet milzu sikspārņi riņķoja cilvēkiem un elfiem virs galvām un gar ausīm vai arī kā vampīri pieplaka kritušajiem. Bards tagad cīnījās, aizstāvēdams austrumu atradzi, un tomēr bija spiests lēni atkāpties; elfi tikmēr kopā ar savu karali bija iedzīti strupceļā uz dienvidu atzara, netālu no Kraukļu kalna sargtorņa.
Pēkšņi atskanēja skaļš sauciens, un no Vārtu puses sāka pūst taures. Viņi bija piemirsuši Torinu! Daļa sienas zem sviru spiediena dārdot iegāzās ūdenī. No ejas izdrāzās Kalna karalis, un tam sekoja visi pārējie. Kapuču un apmetņu vairs nebija; spoži mirdzēja bruņutērpi, un sarkana kvēle liesmoja rūķu acīs. Lielais rūķu vadonis puskrēslā zaigoja kā zelts dziestošā ugunskurā.
Goblini uz nogāzes virs viņiem vēla lejā klintsakmeņus, taču rūķi neapstājās, tie nolēca lejā ūdenskrituma pakājē un drāzās uz cīņas lauku. Vilki un jātnieki viņu ceļā krita vai arī metās bēgt. Torins vicināja kaujas cirvi vareniem vēzieniem, un šķita, ka viņu pašu neskar nekas.
— Pie manis! Pie manis! Elfi un cilvēki! Pie manis! Surp, mani ciltsbrāļi! — viņš sauca, un viņa balss kā taures pūtiens nodimdēja pa visu ieleju.
Lejup pie viņa, nekādu kārtību vairs neievērodami, no visām pusēm metās Deina rūķi. Lejup drāzās arī daudzi Ezera cilvēki, jo Bards tos nespēja atturēt, un no otras puses šurp traucās bars elfu strēlnieku. Vēlreiz goblini tika iesprostoti ielejā un krita tur kaudzēm cits pāri citam, līdz visa Dziļleja kļuva tumša un baiga no viņu līķiem. Vārgi tika izdzenāti uz visām pusēm, un Torins drāzās taisni pretī Bolga miesassar- dzei. Tomēr to rindas viņš nespēja pāršķelt.
Viņam aiz muguras starp kritušajiem gobliniem jau gulēja daudzi cilvēki un rūķi, daudzi elfi, kas vēl ilgus gadus būtu varējuši priecīgi dzīvot savos mežos. Un, jo platāka kļuva ieleja, jo lēnāks tapa Torina uzbrukums. Viņa pulks bija pārāk mazs. Viņa flangi bija neaizsargāti. Drīz uzbrukums vērsās pret pašiem uzbrucējiem, un tos no visām pusēm lielā lokā ielenca goblini un vilki, kas atgriezās kaujaslaukā. Bolga miesassardze ar negantiem auriem metās virsū Torina pulkam, ārdīdama tā rindas kā viļņi smilšu ciļņus. To draugi nespēja tiem palīdzēt, jo uzbrukums no Kalna augšas atsākās ar divkāršu sparu, un abās pusēs cilvēki un elfi pamazām tika pārmākti.
Bilbo vēroja notiekošo ar drūmu nožēlu. Viņš bija apmeties Kraukļu kalnā kopā ar elfiem — daļēji tāpēc, ka no šīs vietas bija vieglāk aizbēgt, un daļēji (te nu vairāk darbojās Tuku domāšana) aiz tāda apsvēruma: ja viņš paliktu pašā pēdējā izmisīgās cīņas vietā, viņam visvairāk gribētos aizstāvēt-elfu karali. Jāpiebilst, ka arī Gendalfs bija tepat un sēdēja zemē, kā dziļās domās iegrimis, — iespējams, ka viņš gatavoja pēdējam brīdim vēl kādu beidzamo burvestības triecienu.
Pēdējais brīdis, šķiet, vairs nebija tālu. «Drīz goblini izlauzīsies līdz Vārtiem,» domāja Bilbo, «un mūs visus nokaus vai notrieks lejā un sagūstīs. Nudien raudāt gribas — pēc visa, kas pārdzīvots. Tad jau labāk, ja Smogs būtu palicis tupam uz tiem nolādētajiem dārgumiem, nekā tos paņem šie nelietīgie radījumi, — un vēl nabaga vecais Bomburs un Beilins, un Fili, un Kili, un visi pārējie ņem nelabu galu; un arī Bards un Ezera cilvēki, un jautrie elfi! Ak, posts pār manu galvu! Es esmu dzirdējis daudzas kauju dziesmas, un man arvien licies, ka sakāve var būt dižena. Bet tā izskatās gauži bēdīga, lai neteiktu — satriecoša. Kaut es varētu būt kaut kur tālu prom!»
Vējš izmētāja mākoņus, un rietumos iedegās sarkans saulriets. Ieraudzījis piepešo mirdzumu apkārtējā krēslā, Bilbo palūkojās apkārt. Un tad viņam izlauzās skaļš kliedziens: tas, ko hobits ieraudzīja, lika viņa sirdij salēkties krūtīs — uz tālā kvēlošās debess fona iezīmējās tumši, nelieli, bet majestātiski apveidi.
— Ērgļi! Ērgļi! — viņš iekliedzās. — Ērgļi lido šurp!
Bilbo asais skatiens nemēdza kļūdīties. Pa vējam lidodami, šurp traucās ērgļi, rinda aiz rindas, un to pulks bija tik liels, ka tie, šķiet, bija sapulcināti no visām ziemeļu augstienēm.
— Ērgļi! Ērgļi! — Bilbo sauca, lēkādams un vēcinādams rokas. Kaut gan elfi nevarēja viņu redzēt, tie viņu ļoti labi dzirdēja. Cits aiz cita tie pārtvēra saucienu, un tas atbalsojās pa visu ieleju. Daudzas acis izbrīnā pavērās augšup, lai gan kaut ko saskatīt pagaidām varēja tikai no Kalna dienvidu nogāzēm.
— Ērgļi! — Bilbo vēlreiz iekliedzās, bet tajā brīdī no augšas krītošs akmens smagi atsitās pret viņa bruņucepuri un viņš sabruka zemē, nekā vairs neapjauzdams.