Kad Bilbo atguva samaņu, viņš redzēja, ka ir pilnīgi viens. Viņš gulēja uz Kraukļu kalna plakanajiem akmeņiem, un tuvumā neviena nebija. Ap viņu pletās auksta, skaidra diena. Bilbo kratīja drebuļi, viss augums viņam bija sastindzis no aukstuma, bet galva dega kā ugunīs.
— Interesanti, kas tad noticis? — viņš pie sevis noteica. — Visādā ziņā es pagaidām neesmu viens no kritušajiem varoņiem, bet to jau laikam vēl var paspēt!
Viņš ar pūlēm piecēlās sēdus. Paraudzījies ielejā, viņš nevarēja saskatīt nevienu * dzīvu goblinu. Pēc kāda laiciņa, kad galva kļuva drusciņ skaidrāka, viņam šķita, ka lejā starp klintīm rosās elfi. Viņš izberzēja acis. Jā, tālāk līdzenumā joprojām atradās apmetne, un pa Kalna Vārtiem, šķiet, arī no.tika kustība abos virzienos. Izskatījās, ka rūķi centīgi jauc nost sienu. Taču visur valdīja mēms klusums. Nedzirdēja neviena sauciena, nevienas dziesmu atbalss. Pār apkārtni šķita nolaidušās sēras.
— Laikam tomēr uzvara, vai? — Bilbo noteica, spaidīdams sāpošo galvu. — Izskatās gan viena drūma būšana.
Piepeši viņš ieraudzīja kādu cilvēku, kas kāpa augšup un nāca uz viņa pusi.
— Sveicināti! — viņš vārgi uzsauca. — Sveicināti! Kas no jauna?
— Kas tā par balsi, kas runā no akmeņiem? — cilvēks apstājies jautāja un vērīgi raudzījās apmēram uz to vietu, kur sēdēja hobits.
Tad Bilbo atcerējās savu gredzenu. — Ak tu piķis! — viņš noteica. — Būt neredzamam arī nav gluži bez vainas. Citādi es, iespējams, būtu pavadījis nakti ērtā un siltā gultā!
— Tas esmu es, Bilbo Baginss, Torina ceļabiedrs! — viņš iesaucās, aši noraudams gredzenu.
— Cik labi, ka es tevi atradu! — teica vīrs, nākdams uz viņa pusi. — Tu esi vajadzīgs, un mēs jau ilgi tevi meklējam.. Tu būtu ieskaitīts starp kritušajiem, ja burvis Gendalfs nebūtu pateicis, ka tavu balsi pēdējo reizi dzirdējis šajā vietā. Mani vēl beidzamo reizi atsūtīja pārmeklēt šo klinti. Vai tu esi smagi ievainots?
— Šķiet, ka esmu neganti dabūjis pa galvu, — teica Bilbo. — Bet man ir bruņuce- pure un ciets pakausis. Taču nelaba dūša ir gan un kājas kā lupatas.
— Es tevi nonesīšu ielejā uz apmetni, — teica cilvēks un pacēla hobitu uz rokām.
Viņš bija žigls un drošu soli. Pavisam drīz jau Bilbo atradās Dziļlejā, kādas telts
priekšā, un tur stāvēja Gendalfs ar plecā pakārtu roku. Pat burvis nebija ticis cauri bez ievainojuma; un visā karapulkā tikai retais bija palicis neskarts.
Ieraudzījis Bilbo, Gendalfs kļuva ļoti priecīgs. — Bagins! — viņš izsaucās. — Nu, tas ir ko vērts! Tomēr dzīvs! Es patiesi priecājos! Es jau sāku šaubīties, vai tava mūžīgā veiksme šoreiz nebūs tevi pametusi. Briesmīgi, briesmīgi gāja, un daudz arī netrūka no briesmīgām beigām. Bet pārējais var pagaidīt. Nāc! — viņš teica nu jau nopietnāk.
— Tevi sauc! — Un, vezdams hobitu sev līdzi, iegāja teltī.
— Sveiks, Torin! — viņš ienākdams teica. — Es viņu atvedu.
Tur patiešām gulēja Torins Ozolvairogs, klāts daudzām ievainojumu brūcēm, un viņa saplosītais bruņutērps un izrobotais kaujas cirvis gulēja nomesti un grīdas. Kad Bilbo pienāca klāt, viņš pacēla acis.
— Ardievu, mans labais zagli, — viņš teica. — Tagad es dodos uz tām pilīm, kur varēšu sēdēt līdzās saviem tēviem, līdz pasaule taps jauna. Tā kā es tagad atstāju visu zeltu un sudrabu un dodos turp, kur tam vairs nav nozīmes, es gribu šķirties no tevis kā draugs un vēlētos atsaukt visu, ko teicu un darīju augšā pie Vārtiem.
Bilbo nometās uz ceļgala, bēdu pārņemts. — Ardievu, Kalna karali! — viņš teica.
— Rūgts ir šis piedzīvojums, ja tādas tam beigas, un neviens zelta kalns to nespēj atsvērt. Tomēr es priecājos, ka varēju būt kopā ar jums jūsu bīstamajos brīžos, — tas ir vairāk, nekā pelnījis jebkurš no Baginsu dzimtas.
— Nē! — teica Torins. — Tevī ir vairāk laba, nekā tu pats apjaut, labsirdīgo rietumu bērns. Tevī ir gan drosme, gan gudrība, viss īstenajās devās. Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka. Bet, lai nu kāda šī pasaule, tagad man tā jāatstāj. Ardievu!
Tad Bilbo novērsās, izgāja viens ārā, apsēdās nomaļu, ietinies segā, un — ticiet vai ne — raudāja, līdz pietūka acis un aizsmaka balss." Viņš bija ļoti lāga dvēsele. Ilgs laiks pagāja, iekams viņš atkal spēja pateikt ko jautru. «Tā bija likteņa žēlastība,» viņš beidzot sev teica, «ka es atguvos tieši īstajā brīdī. Es ļoti vēlētos, kaut Torins paliktu dzīvs, tomēr priecājos, ka mēs šķīrāmies kā dfaugi. Tu esi muļķis, Bilbo Bagins, un tu savārīji lielas ziepes ar to akmeni; un kauja notika, par spīti visām tavām pūlēm nopirkt mieru un salabšanu, taču par to tevi gan laikam nevar vainot.»
Visu, kas bija noticis pēc tam, kad Bilbo zaudēja samaņu, viņš uzzināja vēlāk, taču tas viņu vairāk apbēdināja nekā iepriecināja, un viss šis piedzīvojums viņu tagad bija bezgala nogurdinājis. Ar visu sirdi un dvēseli viņš gaidīja ceļojumu mājup. Tas tomēr mazliet aizkavējās, tāpēc es tikmēr varu pastāstīt jums kaut ko no visa notikušā. Ērgļi
jau sen bija ievērojuši aizdomīgo goblinu pulcēšanos, viņu vērīgajām acīm rosību kalnos bija grūti noslēpt. Tāpēc arī viņi sāka pulcēties baros, ko vadīja Lielais Ērglis no Miglas Kalniem; un beidzot, jauzdami iztālēm kauju, viņi bija traukušies pa vējam lielā ātrumā šurp, paspēdami ierasties īstajā brīdī. Tie bija viņi, kas noslaucīja goblinus no Kalna nogāzēm un sameta aizās vai arī notrieca tos lejā, kur tie, pārbīlī kliegdami, ieskrēja tieši pretiniekiem rokās. Itin drīz viņi bija atbrīvojuši Vientuļo Kalnu, un elfi un cilvēki abās ielejas pusēs beidzot varēja steigties lejā palīdzēt savējiem.
Taču pat kopā ar ērgļiem viņu skaits bija krietni mazāks nekā pretiniekam. Pēdējā brīdī bija ieradies pats Beorns — neviens nezināja, kā un no kurienes. Viņš ieradās viens un lāča izskatā, un šķita, ka savā kvēlošajā ienaidā viņš izaudzis trīskārt liels.
Viņa balss dārdēja kā bungas un rībēja kā muskete, un viņš izmētāja vilkus un goblinus savā ceļā kā salmu kūļus un spalvu maišeļus. Viņš uzbruka tiem no aizmugures un kā dārdošs klintsakmens izdrāzās cauri aplenkuma lokam. Rūķi bija sastājušies zemā, apaļā uzkalnā ap saviem vadoņiem. Tad Beorns noliecās un pacēla Torinu, kurš bija nokritis, šķēpu caururbts, un iznesa viņu no kaujaslauka.
Zibens ātrumā viņš bija atpakaļ un metās cīņā ar divkāršu niknumu, tā ka nekas nespēja viņu atturēt, un neviens ierocis, šķiet, nespēja viņu ievainot. Viņš izmētāja pa visām malām Bolga miesassardzi, pats nogāza Bolgu zemē un nogalināja to. Tad goblinus pārņēma panika un viņi metās bēgt kur kurais. Bet līdz ar cerību atgriezās arī rūķu un to sabiedroto spēki, un tie metās bēgļiem pakaļ, neļaudami viņiem aizkļūt projām. Daudzus viņi iedzina Straujupē, un tos, kas bēga uz dienvidiem vai rietumiem, ietrenca purvājos ap Meža upi, kur gāja bojā vairums pēdējo bēgļu, bet tie, kas ar pūlēm nokļuva līdz Meža elfu valstībai, atrada galu tur vai arī iemaldījās necaurejamā Drūmmeža dziļumos. Dziesmas stāsta, ka tajā dienā ziemeļos gājušas bojā trīs ceturtdaļas goblinu un pēc tam kalnos daudzus gadus valdījis miers.
Uzvara bija nodrošināta jau pirms tumsas iestāšanās, bet pakaļdzīšanās turpinājās vēl tad, kad apmetnē atgriezās Bilbo; ielejā tobrīd uzturējās tikai neliela daļa karotāju un ievainotie.
— Kur ir ērgļi? — hobits jautāja Gendalfam, gulēdams ievīstīts vairākās siltās segās.
— Daži vēl vajā bēgļus, — atteica burvis, — bet lielākā daļa atgriezušies savās klinšu ligzdās. Viņi nevēlējās palikt te un aizlidoja mazā rīta gaismiņā. Deins uzlika viņu vadonim galvā zelta kroni un zvērēja viņiem mūžīgu draudzību.
— Zēl gan — tas ir, žēl, ka es viņus vairs nedabūju redzēt, — miegaini novilka Bilbo, — varbūt sastapšu viņus mājupceļā. Es ceru, ka drīz varēšu doties mājās?
— Kad vien vēlēsies, — sacīja Gendalfs.
Patiesībā pagāja vēl vairākas dienas, iekams Bilbo devās ceļā. Viņi apglabāja Torinu dziļi zem Vientuļā Kalna, un Bards uzlika viņam uz krūtīm Svētakmeni.
— Te tam būs gulēt, kamēr Kalns stāvēs virs zemes, — viņš teica. — Lai tas nes laimi visai viņa ciltij, kas mājos te pēc viņa! ,
Uz viņa kapa elfu karalis nolika Orkristu, elfu zobenu, kas gūstā tika Torinam atņemts. Dziesmas stāsta, ka tas tumsā sācis kvēlot ikreiz, kad tuvumā parādījies ienaidnieks, un neviens nav varējis negaidot ieņemt rūķu cietoksni. Tur tagad apmetās Deins Neina dēls — nākamais Vientuļā Kalna karalis —, un ap viņu sensenajās pils zālēs sapulcējās daudz citu rūķu. No divpadsmit Torina ceļabiedriem dzīvi bija palikuši desmit. Fili un Kili bija krituši, segdami Torinu ar vairogiem un saviem augumiem, jo viņš bija to mātes vecākais brālis. Pārējie palika kopā ar Deinu, jo Deins prata taisnīgi sadalīt dārgumus.
Tagad vairs, protams, nevarēja runāt par mantas sadalīšanu iepriekš paredzētajās daļās Beilinam, Dveilinam, Douri, Nouri, Ouri, Oinam, Gloinam, Baifuram, Boufu- ram un Bomburam — un Bilbo. Tomēr četrpadsmitā daļa no visa zelta un sudraba,
gan apstrādāta, gan neapstrādāta, tika atdota Bardam, jo Deins teica: — Mēs turēsim cieņā mirušo līgumus, un Torins tagad ir dabūjis Svētakmeni savā īpašumā.
Arī četrpadsmitā daļa bija milzīga bagātība, kāda pat daudziem karaļiem nekad nav piederējusi. Lielu daļu zelta Bards nosūtīja Ezera pilsētas Saimniekam un bagātīgi apbalvoja savus draugus un sekotājus. Elfu karalim viņš dāvāja Giriona smaragdus — dārgakmeņus, ko viņš vērtēja visaugstāk un ko Deins bija atkal atdevis viņa īpašumā.
Hobitam Bilbo viņš teica: — Sī bagātība tev pieder tikpat daudz, cik man, kaut arī vecie līgumi vairs nevar palikt spēkā, kad tik daudzi pielikuši roku dārgumu atgūšanā un aizstāvēšanā. Un tomēr, kaut arī tu pats vēlējies atteikties no savām tiesībām, es negribu, lai piepildītos Torina vārdi, ko viņš vēlāk nožēloja: ka tev no šīs daļas nekas liels pāri nepalikšot. Es vēlos atalgot tevi bagātīgāk par visiem.
— Tu esi ļoti laipns, — teica Bilbo. — Bet man tas nudien būtu tīrais atvieglojums. Es nekādi nevaru iedomāties, kā es visu to bagātību būtu aizdabūjis visu garo ceļu līdz mājām bez kariem un asinsizliešanas. Un nevaru arī iedomāties, ko es, mājās ticis, ar to iesāktu. Noteikti labāk būs, ja tā paliks tavās rokās.
Beigu beigās viņš bija ar mieru paņemt tikai divas nelielas lādes, vienu ar sudrabu, otru ar zeltu, — tik daudz, cik spēj panest viens spēcīgs ponijs. — Man pilnīgi pietiks rūpju ar to pašu, — viņš teica.
Un tā nu beidzot pienāca brīdis, kad hobitam vajadzēja atvadīties no saviem draugiem. — Ardievu, Beilin! — viņš teica. — Ardievu, Dveilin; ardievu Douri, Nouri, Ouri, Oin, Gloin, Baifur, Boufur un Bombur! Lai jūsu bārdas nemūžam nenodilst plānākas! — Un, pagriezies pret Vientuļo Kalnu, viņš piebilda: — Ardievu, Torin Ozolvairog! Un Fili un Kili! Lai jūsu piemiņa nemūžam neizbālē!
Tad rūķi, pie Vārtiem stāvēdami, zemu paklanījās, bet vārdi tiem iespriedās kaklā.
— Paliec sveiks, un lai veiksme tev iet līdzi visos tavos ceļos! — beidzot sacīja Beilins.
— Ja tu mūs vēl kādreiz apciemosi, kad mūsu pils būs atguvusi seno krāšņumu, tad tās būs neaizmirstamas dzīres!
— Un, ja jums gadās būt manā pusē, — atteica Bilbo, — nevilcinieties pieklauvēt! Tēju es mēdzu dzert četros, bet ikviens no jums tiks laipni gaidīts jebkurā stundā!
Un tad viņš aizgriezās.
Elfu karapulks soļoja mājup; kaut arī tas bija bēdīgi sarucis skaitā, tomēr dzīvo sirdīs valdīja prieks, jo tagad ziemeļu pasaule ilgi varēja dzīvot mierā un priekā. Pūķis bija pagalam, goblini pieveikti, un aiz garās ziemas jau smaidīja pretī gaišs pavasaris.
Gendalfs un Bilbo jāja aiz elfu karaļa, un viņiem līdzās soļoja Beorns — atkal cilvēka izskatā; viņš visu ceļu smējās un skaļi dziedāja. Tā viņi gāja, līdz sasniedza Drūmmeža malu, mazliet uz ziemeļiem no tās vietas, kur iztecēja Meža upe. Tur visi apstājās, jo burvis un Bilbo negribēja iet pa mežu, kaut arī karalis aicināja viņus kādu laiciņu paviesoties viņa pilī. Ceļinieki bija nolēmuši iet gar meža malu un apkārt tā ziemeļu galam, kas atradās tuksnesīgajā apvidū starp mežu un Pelēkajiem kalniem. Tas bija, garš un nemīlīgs ceļš, taču pēc goblinu sakāves tas likās drošāks nekā Drūmmeža baigās takas. Turklāt arī Beorns gribēja iet šo pašu ceļu.
— Ardievu, elfu karali! — teica Gendalfs. — Lai prieks valda tavā zaļajā mežā, kamēr pasaule vēl jauna! Un lai prieks mājo tavu ļaužu sirdīs!
— Ardievu, Gendalf! — teica karalis. — Lai tu vienmēr parādītos tur, kur visvairāk esi vajadzīgs un vismazāk cerēts! Un, jo biežāk tu parādīsies manā pilī, jo vairāk prieka man sagādāsi!
— Elfu karali! — sacīja Bilbo, stomīdamies un mīņādamies no vienas kājas uz otru. — Es lūdzu tevi pieņemt šo dāvanu! — Un viņš izvilka sudraba un pērļu kaklarotu, ko viņam šķiroties bija iedevis Deins.
— Ar ko gan es būtu nopelnījis šādu dāvanu, ak, hobit? — vaicāja karalis.
— Nu, es domāju… ē… vai tev neliekas, — Bilbo apmulsis minstinājās, — ka esi pelnījis kādu velti par savu… ē… viesmīlību? Tas ir, es gribu teikt, ka pat kramplauzim ir savas goda jūtas. Es tiku dzēris daudz tava vīna un ēdis daudz tavas maizes.
— Es pieņemu tavu dāvanu, ak, Bilbo Lieliskais! — svinīgi sacīja karalis. — Un ieceļu tevi par elfu draugu, un dodu tev savu svētību. Lai tava ēna nekad netop mazāka (jo citādi zagt būtu pārāk viegli)! Ardievu!
Tad elfi pagriezās uz Meža pusi, un Bilbo sāka savu garo ceļojumu mājup.
Hobits piedzīvoja vēl daudz grūtību un dēku, iekams atgriezās mājās. Savvaļas apvidi joprojām bija Savvaļas apvidi, un tur bija sastopami ne tikai goblini vien; taču Bilbo ceļoja kopā ar drošiem sargiem un labiem pavadoņiem — burvis visu laiku bija viņam līdzās un lielāko ceļa daļu arī Beorns — un nekādās nopietnās briesmās viņš vairs neiekļuva. Līdz ziemas vidum Gendalfs un Bilbo bija veikuši visu garo atpakaļceļu gar abām Meža malām līdz Beorna namdurvīm; un šeit viņi kādu laiciņu uzkavējās. Tur pagāja silti un jautri Ziemassvētki, un pēc Beorna aicinājuma uz mielastu sanāca ļaudis no tuvām un tālām malām. No Miglas Kalnu gobliniem atlikuši bija tikai nedaudzi, un tie paši iebiedēti un noslēpušies visdziļākajās alās, kādas vien varēja atrast; vārgi bija pazuduši no meža, tāpēc cilvēki varēja doties tālos ceļos bez bailēm. Beorns šai apkaimē vēlāk kļuva par ievērojamu vadoni un pārvaldīja plašas zemes starp kalniem un mežu, un stāsta, ka vēl pēc daudzām paaudzēm viņa cilts pēcteči spējuši pieņemt lāča izskatu un daži no tiem bijuši bargi un ļauni, taču vairums pēc dabas līdzīgi Beornam, kaut arī nevarējuši līdzināties viņam augumā un spēkā. Tajā laikā no Miglas Kalniem tika padzīti pēdējie goblini, un jauns miers iestājās aiz Savvaļas robežas.
Bija pavasaris, silts un jauks ziedonis ar spožu sauli, kad Bilbo un Gendalfs beidzot atvadījās no Beorna, un, kaut gan Bilbo bija noilgojies pēc mājām, viņš šķīrās no šīs vietas ar skumjām, jo pavasarī puķes Beorna dārzā ziedēja tikpat brīnišķi kā vasaras vidū.
Beidzot viņi devās augšup pa garo kalnu ceļu un nokļuva uz tās pašas pārejas, kur iepriekš viņus bija sagūstījuši goblini. Bet šoreiz viņi te ieradās rīta stundā un, atskatīdamies atpakāļ, redzēja baltu sauli laistāmies pār plašajiem līdzenumiem. Aiz tiem pletās Drūmmežs, tālumā zilgans un tuvākajā malā pat pavasarī tumši jo tumši zaļš. Tāltālu aizmugurē, tikko saredzams, slējās Vientuļais Kalns. Tā augstākajā virsotnē vēl zaigoja sniega baltums.
— Sniegs stājas uguns vietā, un pat pūķiem reiz pienāk gals! — noteica Bilbo un pagrieza muguru savam piedzīvojumam. Tuku asinis sāka mākt nogurums, un Baginsu daļa kļuva jo dienas jo stiprāka. — Tagad es vairāk par visu gribētu atlaisties savā mīkstajā krēslā! — viņš sacīja.