Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits. Ne jau šādā tādā nejaukā, mitrā alā, kur lokās tārpi un valda drēgnuma smaka, ne arī sausā, tukšā, smilšainā dobumā, kur nav nedz uz kā apsēsties, nedz ko uz zoba likt: nē, šī bija hobita ala, un tas nozīmē ērtības.
Tai bija pilnīgi apaļas durvis, gluži kā kuģa lodziņš, zaļas, ar spoži dzeltenu misiņa rokturi pašā vidū. Durvis veda uz caurulei līdzīgu priekštelpu, kas atgādināja tuneli — sevišķi labiekārtotu tuneli, kurā nebija dūmu, bet bija paneļiem klātas sienas, flīzēm un paklājiem segta grīda, pulēti krēsli un vesels milzums pakaramo cepurēm un mēteļiem — hobitam patika uzņemt ciemiņus. Tunelis vijās uz priekšu, noteikti, bet ne pārlieku taisni ieurbdamies kalna sānā — visi iedzīvotāji daudzu jūdžu apkaimē dēvēja to par Pakalnu —, un šī tuneļa sienās gan vienā, gan otrā pusē rindojās daudzas apaļas durtiņas. Vairākstāvu mājokļus hobiti nebūvē: guļamistabas, vannas istabas, pagrabtelpas, pieliekamie (turklāt daudzi), ģērbistabas (viņam veselas istabas bija atvēlētas drēbēm vien), virtuves, ēdamistabas — visas atradās vienā stāvā, viena un tā paša gaiteņa malās. Labākās istabas visas atradās kreisajā pusē (iekšā ejot), jo tikai tās varēja lepoties ar logiem, dziļi iebūvētiem, apaļiem logiem, kas pavēra skatu uz viņa dārzu un tālāk uz pļavām, kas stiepās lejup līdz upei.
Sis hobits bija ļoti turīgs, un viņu sauca Baginss. Baginsi bija dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem, un apkārtējie uzskatīja viņus par ļoti godājamiem kaimiņiem — ne vien tāpēc, ka vairākums no viņiem bija bagāti, bet arī tāpēc, ka viņi nekad neiekūlās dēkās un nemēdza darīt neko negaidītu: jau iepriekš varēja pateikt, ko jebkurš Baginss atbildēs uz jebkuru jautājumu, nemaz nepūloties viņam to uzdot. Sis stāsts ir par to, kā viens no Baginsiem reiz iekļuva dēkā un attapās darām un runājam daudz ko pilnīgi negaidītu. Iespējams, ka viņš zaudēja apkārtējo cieņu, taču viņš ieguva… nu, gan jūs redzēsiet paši, vai viņš galu galā kaut ko arī ieguva.
Sī mūsu neparastā hobita māte… jā, bet kas tad īsti ir hobits? Laikam gan šajos laikos to nepieciešams paskaidrot, jo hobiti kļuvuši reti sastopami, turklāt vairās no Lielajiem Cilvēkiem, kā viņi dēvē mūs. Hobiti ir (vai vismaz bija) mazi cilvēciņi, uz pusi īsāki par mums un mazāki par bārdainajiem Rūķiem. Hobitiem bārdu nav. Noslēpumainas burvības viņos ir maz vai pat nemaz, ja nu vienīgi tas ikdienišķais mazumiņš, kas palīdz viņiem klusi un žigli pazust, kad šurpu stampā kāds liels, lempīgs nejēga kā es vai jūs, saceldams tādu troksni, ko viņi dzird jau jūdzes attālumā. Viņiem mēdz būt paresni vēderi; viņi ģērbjas košās drānās (visvairāk iecienītas ir zaļā un dzeltenā krāsa); apavus viņi nenēsā, jo uz pēdām viņiem ir dabiskas ādas pazoles un biezs, silts apmatojums, tāds pats kā uz galvas (turklāt sprogains); viņiem ir gari, veikli, brūni pirksti, labsirdīgas sejas, un viņi smejas guldzošus, sulīgus smieklus (it īpaši pēc pusdienām, kuras ēd divas reizes dienā, ja vien tās dabūjamas). Nu, iesākumam ar šīm ziņām pietiks. Kā jau iepriekš teicu, šī mūsu neparastā hobita — tas ir, Bilbo Baginsa — māte bija leģendārā Belladonna Tuka, viena no trim izcilajām Vecā Tuka meitām — viņš bija hobitu virsaitis, kas dzīvoja viņpus Straumes, mazās upītes, kas tecēja gar Pakalna pakāji. Ļaudis nereti mēļoja, ka sensenos laikos kāds no Tuku priekštečiem esot apņēmis par sievu feju. Tās, protams, bija aplamības, tomēr nevarēja noliegt, ka šai dzimtai patiesi piemīt kaut kas nehobitisks, un laiku pa laikam Tuku dzimtas pārstāvji iekūlās dažādās dēkās. Tādās reizēs viņi nemanot kaut kur nozuda, un ģimene centās par notikušo klusēt; tomēr negrozāms palika uzskats, ka Tuki nav tik godājami kā Baginsi, lai gan ir neapstrīdami bagātāki.
Tiesa, kad Belladonna Tuka kļuva par Bango Baginsa kundzi, viņa vairs nekādās dēkās neielaidās. Bango, tas ir, Bilbo tēvs, izbūvēja viņai visgreznāko un visērtāko hobita alu (pa daļai ar viņas pašas naudu), kāda bija atrodama zem Pakalna vai aiz Pakalna, vai viņpus Straumes, un tur viņi nodzīvoja līdz pat mūža pēdējām dienām. Tomēr ļoti iespējams, ka Bilbo, viņu vienīgais dēls, kurš gan izskatījās un izturējās uz mata kā sava cienīgā un omulīgā tēva kopija, bija mantojis kādu drusciņu dīvainības no Tuku puses — kaut ko tādu, kas tikai gaidīja izdevību izlauzties ārpusē. Sāda izdevība nekad neradās, un Bilbo Baginss izauga liels, sasniedza apmēram piecdesmit gadu vecumu un rāmi dzīvoja savā skaistajā un ērtajā hobita alā, ko tika būvējis viņa tēvs un ko es jums nesen aprakstīju; viņš acīm redzami bija iekārtojies uz ilgu un mierīgu dzīvi. , v
Kādas dīvainas sagadīšanās dēļ pirms daudziem gadiem, kad pasaulē bija mazāk trokšņa un vairāk zaļuma un hobitu vēl bija daudz, un tie dzīvoja pārticīgi, un Bilbo Baginss kādu rītu pēc brokastīm stāvēja pie durvīm, kūpinādams milzīgu, garu koka pīpi, kas sniedzās lejup gandrīz līdz viņa spalvainajiem kāju īkšķiem (kuru spalvas bija rūpīgi sasukātas), garām gāja Gendalfs. Gendalfs! Gendalfs! Ja jūs būtu dzirdējuši kaut vai ceturto daļu no tā, ko par viņu esmu dzirdējis es — un es esmu dzirdējis tikai mazu drusciņu no visa, ko varētu dzirdēt, — jums neviens stāsts vairs neliktos par brīnumainu. Kur vien viņš gāja, pa labi un pa kreisi kā uz burvja mājienu dzima brīnumi un piedzīvojumi. Seit, Pakalna tuvumā, viņš nebija rādījies ilgus gadus, patiesībā jau kopš tiem laikiem, kad nomira viņa draugs Vecais Tuks; un hobiti jau gandrīz bija aizmirsuši, kāds Gendalfs izskatās. Aizņemts pats ar savām darīšanām, viņš bija dzīvojis tālu aiz Pakalna
un viņpus Straumes jau kopš tiem laikiem, kad tie visi vēl bija mazi hobitēni un hobitenītes.
Bilbo, kuru nemāca ne mazākās aizdomas, tajā rītā redzēja vienīgi vecu vīru ar nūju rokā. Sim vīram bija augsta, zila platmale ar smailu galu, garš, pelēks apmetnis, milzīgi, melni zābaki un sudrabota šalle, kam pāri krita gara, balta bārda.
— Labs rīts! — teica Bilbo, un tas bija sacīts no tīras sirds. Saule spoži mirdzēja, un zāle kuploja sulīgi zaļa. Taču Gendalfs tikai pameta viņā drūmu skatienu no garo, pinkaino uzacu apakšas, kuras slējās tālāk uz priekšu nekā platās cepures mala.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņš noprasīja. — Vai jūs novēlat man labu rītu vai arī gribat teikt, ka rīts ir labs neatkarīgi no manas vēlēšanās; vai arī gribat sacīt, ka pats jūtaties labi šai rītā; vai arī vēlaties dot mājienu, ka šādā rītā visiem jābūt labiem?
— Visu to reizē, — teica Bilbo. — Un turklāt vēl šis rīts ir kā radīts, lai te ārā uzsmēķētu pīpi. Ja jums ir klāt pīpe, piesēdiet un piepildiet to ar manu tabaku. Nav kur steigties, visa diena vēl priekšā! — Tad Bilbo apsēdās uz soliņa pie durvīm, sakrustoja kājas un izpūta skaistu pelēku dūmu gredzenu, kas nesadalījies pacēlās gaisā un aizpeldēja pāri Pakalnam.
— Jauki jau, jauki! — norūca Gendalfs. — Bet man šorīt nav laika pūst dūmu gredzenus. Es meklēju līdzdalībnieku dēkai, ko esmu iecerējis, un man nekādi neizdodas to atrast.
— Es domāju gan — te, mūsu pusē! Mēs esam vienkārši, rāmi ļautiņi, un dēkas mums nav pa prātam. Kam mums tādas muļķīgas neērtības! Tā var tikai pusdienas nokavēt. Nesaprotu, ko daži tajās atrod, — sacīja mūsu misters Baginss, aizbāza īkšķi aiz bikšturiem un izpūta otru — vēl lielāku dūmu gredzenu. Tad viņš izņēma šārīta vēstules un sāka tās lasīt, izlikdamies veco vīru vairs nemanām. Hobits bija nospriedis, ka šis garāmgājējs nav gluži pēc viņa prāta, un vēlējās, kaut viņš ietu projām. Taču vecais vīrs nekustējās ne no vietas. Viņš stāvēja, atspiedies uz nūjas, un, ne vārda neteikdams, cieši raudzījās hobitā, līdz Bilbo sāka justies itin neērti un pat mazliet saskaitās.
— Ar labu rītu! — viņš beidzot noteica. — Mēs te negribam nekādas dēkas — paldies! Varat pamēģināt aiz Pakalna vai viņpus Straumes. — Ar to viņš gribēja sacīt, ka saruna beigusies.
— Cik daudz gan nozīmju ir jūsu labajam rītam! — teica Gendalfs. — Tagad jūs gribat teikt, ka vēlētos tikt no manis vaļā un ka šis rīts nebūs labs, iekams es nebūšu pazudis.
— Nebūt ne, nebūt ne, cienītais kungs! Paga — šķiet, ka es nezinu jūsu vārdu?
— Jā, jā, tieši tā jūs domājāt, cienītais kungs! Bet es gan zinu jūsu vārdu, mister Bilbo Bagins! Un arī jūs zināt manējo, kaut arī neatceraties, ka es esmu tā īpašnieks. Mani sauc Gendalfs, un Gendalfs — tas esmu es! Kas to būtu domājis, ka piedzīvošu tādu laburītu no Belladonnas Tukas dēla, it kā būtu atnācis pie viņa durvīm, pogas tirgodams!
— Gendalfs, Gendalfs! Ak tu debestiņ! Vai patiesi tas pats klejotājs burvis, kurš iedeva Vecajam Tukam divas apburtas briljanta aproču pogas, kas pašas aizdarījās un nenāca vaļā, iekams tām pavēlēja? Vai patiesi tas pats vīrs, kas viesībās prata stāstīt tādus brīnumainus nostāstus par pūķiem un gobliniem1 , un milžiem, un izglābtām princesēm, un atraitņu dēlu negaidīto veiksmi? Vai patiesi tas pats meistars, kas prata sarīkot tādu neredzētu uguņošanu? To nu gan es atceros! Vecais Tuks vienmēr rīkoja to Jāņu vakarā. Tas tik bija vareni! Raķetes izauga gaisā kā milzu uguns-
' Populārs folkloras tēls — ļauns, ķemiga izskata radījums. (Tulk.) lilijas un lauvmutītes, un zeltalietus un visu garo vakaru krēslā peldēja pa debesīm. — Nu jau jūs būsiet pamanījuši, ka misters Baginss nemaz nebija gluži tāds sausiņš, par kādu pats sevi labprāt iztēlojās, un ka viņam turklāt loti patika puķes. — Ak tu tētīt! — viņš nerimās. — Vai patiesi tas pats Gendalfs, ar kura ziņu tik daudz prātīgu puisēnu un meitēnu aizlaidušies nezināmās tālēs, trakulīgas dēkas meklēdami? Kas tik nav noticis — rāpšanās kokos, ciemošanās pie elfiem, kuģošana uz svešām zemēm! Ak pasaulīt, tad gan dzīve bija inter… Es gribēju teikt, ka jūs savulaik šai pusē daudz ko sagriezāt ar kājām gaisā. Lūdzu piedošanu, bet man nebija ne jausmas, ka jūs joprojām piekopjat veco amatu.
— Ko gan citu lai es darītu? — noprasīja burvis. — Sā vai tā, es priecājos, ka jūs kaut ko par mani tomēr atceraties. Vismaz manu uguņošanu jūs pieminat ar laipnu prātu, un tas jau dod kādu cerību. Tik tiešām, jūsu godājamā vectēva Tuka dēļ un nabaga Belladonnas dēļ es došu jums to, ko jūs lūdzat.
— Lūdzu piedošanu, bet es neko neesmu lūdzis!
— Esat gan! Un nu jau divreiz. Manu piedošanu. Es jums to atvēlu. Taisnību sakot, atļaušos pat tik daudz, ka iesaistīšu jūs šajā dēkā. Tas būs ļoti intereisanti man un ļoti noderīgi jums, un iespējams, ka šī dēka būs arī ienesīga, ja vien jūs tiksiet tai līdz beigām.
— Atvainojos! Es nevēlos nekādas dēkas, sirsnīgs paldies! Vismaz šodien ne. Ar labu rītu! Bet atnāciet, lūdzu, uz tēju — kad vien gribat! Varbūt rīt? Atnāciet rīt! Visu labu!
Pēc šiem vārdiem hobits apsviedas apkart, iespruka pa savam apaļajam, zaļajam durvīm un aizdarīja tās tik ātri, cik vien uzdrīkstējās, lai neliktos rupjš. Burvji tomēr paliek burvji.
— Kāda joda pēc es viņu aicināju uz tēju? — viņš pukojās pie sevis, iedams uz pieliekamā pusi. Viņš nupat kā bija paēdis brokastis, taču sprieda, ka pāris kūku un kāda dzēriena glāze pēc šī izbīļa nāktu tikai par labu.
Gendalfs tikmēr joprojām stāvēja aiz durvīm un ilgi, bet klusi smējās. Pēc brītiņa viņš paspēra soli uz priekšu un ar nūjas smaili uzšņāpa uz hobita zaļajām, skaistajām durvīm dīvainu zīmi. Tad viņš devās projām — ap to pašu laiku, kad Bilbo beidza ēst otro kūku un sāka domāt, ka ļoti veiksmīgi izsprucis no visām dēkām.
Nākamajā dienā viņš Gendalfu bija gandrīz piemirsis. Viņam nekas lāgā neturējās atmiņā, ja vien viņš vajadzīgo nepierakstīja Darīšanu Blociņā, piemēram: «Gendalfs trešdien uz tēju.» Iepriekšējā dienā viņš bija juties pārlieku satraukts, lai to izdarītu.
Tieši pirms tējas dzeramā laika varen sparīgi noskanēja durvju zvans, un tad gan viņš atcerējās! Steigšus Bilbo metās uzlikt uz uguns katliņu un izņemt vēl vienu tasīti un apakštasīti un vēl pāris kūku un tad skrēja pie durvīm.
«Piedodiet, ka liku jums gaidīt!» viņš jau,gribēja sacīt, kad ieraudzīja, ka tas nem^tz nav Gendalfs. Tas bija rūķis ar zilganu bārdu, kuras gals bija aizsprausts aiz zeltītas jostas, un ļoti spriganām acīm, kas dzirkstīja zem tumši zaļās kapuces. Līdzko durvis pavērās, viņš iemetās iekšā, itin kā būtu ticis gaidīts.
Rūķis pakāra savu apmetni ar kapuci uz tuvākā pakaramā un, zemu paklanījies, noteica: — Dveilins ir jūsu rīcībā!
— Un Bilbo Baginss ir jūsējā! — sacīja hobits, pirmajā brīdī pārlieku pārsteigts, lai uzdotu kādu jautājumu. Kad klusums, kas sekoja, bija kļuvis neveikls, viņš piebilda: — Es nupat kā grasījos dzert tēju; laipni lūdzu, piebiedrojieties man. — Varbūt aicinājums iznāca pastīvs, taču domāts tas bija no sirds. Un ko gan darītu jūs, ja pie jums neaicināts ierastos kāds rūķis un bez jebkāda paskaidrojuma pakārtu jūsu priekštelpā savas virsdrēbes?
Viņi tikai mazu brītiņu bija pasēdējuši pie galda — patiesībā tikai nupat kā aizsākuši trešo kūku —, kad durvju zvans ieskanējās vēlreiz un pat skaļāk nekā iepriekšējo reizi.
— Atvainojiet! — noteica, hobits un steidzās pie durvīm.
«Tātad beidzot jūs esat klāt!» viņš šoreiz gribēja Gendalfam sacīt. Bet tas nebija Gendalfs. Uz sliekšņa stāvēja ļoti vecīga izskata rūķis ar baltu bārdu un koši sarkanu kapuci; un arī viņš iemetās iekšā, līdzko durvis bija atvērtas, — gluži kā aicināts viesis.
— Es redzu, ka šie jau sākuši pulcēties, — viņš teica, ieraudzījis uz pakaramā Dveilina zaļo kapuci. Savu sarkano viņš pakāra tai līdzās un, roku pie krūtīm piespiedis, sacīja: — Beilins ir jūsu rīcībā!
— Pateicos! — Bilbo izdvesa. Tas gan nebija īstais vārds, taču dzirdētais «šie jau sākuši pulcēties» bija ne pa jokam izsitis viņu no sliedēm. Viņam patika ciemiņi, taču vēl labāk patika, ja tie pirms apciemojuma bija jau pazīstami, un arī ielūgt tos viņam labāk patika pašam. Prātā pazibēja briesmīga doma: var taču pietrūkt kūku, un tad viņam pašam — namatēvs būdams, viņš zināja savu pienākumu un ievēroja to, lai cik tas būtu sāpīgi, — būs jāpaliek bešā.
— Nāciet iekšā, un iedzersim tēju! — pēc dziļas ieelpas viņam izdevās pateikt.
— Es labāk gribētu glāzi alus, ja jums nekas nav pretī, mans laipnais kungs! — sacīja Beilins ar balto bārdu. — Bet no kādas kūkas gan neatteikšos — vislabāk, ja jums atrastos magoņkūciņa.
— Cik uziet! — Bilbo, pašam par pārsteigumu, dzirdēja sevi atbildam un pēc tam attapās teciņus steidzam uz pagrabu, lai piepildītu alus krūzi, un uz pieliekamo, lai paņemtu divas skaisti apaļas magoņkūciņas, ko viņš šajā pēcpusdienā bija izcepis pēc- vakariņu uzkodai. Kad viņš atgriezās, Beilins un Dveilins pie galda sarunājās kā veci draugi (patiesībā viņi abi bija brāļi). Bilbo tikko paspēja nolikt viņiem priekšā alu un kūkas, kad atkal skaļi jo skaļi noskanēja durvju zvans, un šim zvanam sekoja vēl viens.
«Šoreiz tas noteikti būs Gendalfs,» Bilbo nodomāja, tusnīdams prom pa gaiteni. Bet tas atkal nebija viņš. Tie bija vēl divi rūķi, abi zilās kapucēs, ar sudrabotām jostām un dzeltenām bārdām, un katrs turēja rokās darbarīku kasti un lāpstu. Abi iemetās iekšā, kolīdz durvis bija mazliet pavērušās, un Bilbo par to pat lāgā vairs nebrīnījās.
— Ar ko varu jums pakalpot, rūķi? — viņš vaicāja.
— Kili ir jūsu rīcībā, — sacīja viens no tiem. — Un Fili tāpat! — piebilda otrs; un abi nometa savas zilās kapuces un paklanījās.
— Gatavs pakalpot jums un jūsu ģimenei! — atteica Bilbo, šoreiz attapdamies ievērot labo toni.
— Es redzu, ka Dveilins un Beilins jau ir šeit, — teica Kili. — Piebiedrosimies viņu pulkam!
«Pulkam!» nodomāja misters Baginss. «Sis vārds man nav pa prātam. Nudien man uz brītiņu jāapsēžas, jāsakopo domas un jāiedzer kāds malciņš.» Viņš bija paspējis iebaudīt tikai nieka lāsi — turklāt, sēdēdams stūrī, kamēr visi četri rūķi sēdēja ap galdu un runāja par raktuvēm un zeltu, par nedienām ar gobliniem un laupītājiem pūķiem un par daudz ko citu, ko viņš nesaprata un negribēja saprast, jo tas viss izklausījās pārāk dēkaini, — kad atkal noskanēja «kling-klang-kling-klang», pie tam gluži tā, it kā zvanu būtu paraustījis kāds palaidņa hobitēns, cerēdams noraut tā turekli.
— Kāds ir pie durvīm! — Bilbo teica, samirkšķinādams acis.
— Kādi četri, spriežot pēc skaņas, — sacīja Fili. — Turklāt mēs jau nākdami viņus pa gabaliņu redzējām.
Nabaga mazais hobits gaitenī apsēdās un saņēma galvu rokās, prātodams, kas īsti noticis un vai viņi visi tiešām grasās palikt uz vakariņām. Tad zvans ieskanējās vēlreiz, skaļāk par visām iepriekšējām reizēm, un viņam vajadzēja skriet pie durvīm. Tur nebija vis četri — tur bija PIECI. Kamēr Bilbo prātodams kavējās gaitenī, klāt bija pienācis vēl viens rūķis. Hobits tik tikko paspēja nospiest rokturi, kad tie visi jau bija iekšā, cits pēc cita klanījās un teicās esam viņa rīcībā. Douri, Nouri, Ouri, Oins un Gloins bija viņu vārdi; un jau pēc mirkļa uz pakaramiem rindojās divas koši sarkanas, viena pelēka, viena brūna un viena balta kapuce, un atnācēji naski aizsoļoja pie pārējiem, rokas aizbāzuši aiz savām zeltītajām un sudrabotajām jostām. Nu jau te bija gandrīz vesels pulks. Daži pieprasīja alu, citi porteri, viens vēlējās kafiju, un visi vēlējās kūkas, tāpēc mūsu hobitam labu laiciņu bija darba pilnas rokas.
Uz pavarda nupat kā bija uzlikta liela kafijas kanna, visas magoņkūciņas bija notiesātas un rūķi ķērušies pie sviesta plāceņiem, kad pie durvīm atskanēja — skaļš klauvējiens. Nevis zvans, bet «bāc-bāc» pa hobita skaisti zaļajām durvīm. Kāds dauzīja pa tām ar nūju!
Bilbo skriešus metās pa gaiteni, ļoti saskaities un ne par jokam apmulsis un apstulbis — šī nu bija pati trakākā trešdiena, kādu viņš savā mūžā atcerējās piedzīvojis. Ar joni viņš atrāva durvis, un viņi visi sabira iekšā kā zirņi, klupdami krizdami cits citam pāri. Vēl četri rūķi klāt pie pārējiem! Un aiz muguras tiem Gendalfs, atspiedies uz savas nūjas un kratīdamies smieklos. Viņš bija iesitis skaistajās durvīs prāvu robu; starp citu, viņš bija arī izdzēsis slepeno burvju zīmi, ko uz tām tika uzvilcis iepriekšējā rītā.
— Prātīgāk! Prātīgāk! — viņš teica. — Tas nemaz neizskatās pēc tevis, Bilbo, — likt viesiem tik ilgi gaidīt aiz durvīm un pēc tam atraut tās ar tādu blīkšķi! Ļauj man iepazīstināt tevi ar Baifuru, Boufuru, Bomburu un jo sevišķi ar Torinu!
— Jūsu rīcībā! — noteica Baifurs, Boufurs un Bomburs, visi nostājušies rindā. Tad viņi pakāra divus apmetņus ar dzeltenām kapucēm, vienu ar gaiši zaļu un vēl vienu ar debeszilu kapuci un garu, sudrabainu pušķi. Sī zilā piederēja Torinam, ārkārtīgi svarīgam rūķim, kurš patiesībā nebija neviens cits kā pats lielais Torins Ozolvairogs un kurš nepavisam nejutās sajūsmināts par to, ka vajadzējis nokrist garšļaukus uz Bilbo grīdsegas un ļaut Baifuram, Boufuram un Bomburam uzvelties sev virsū. Turklāt Bomburs bija neredzēti resns un smags. Torins patiešām izturējās ļoti augstprātīgi un neteicās esam viņa vai kāda cita rīcībā; bet nabaga misters Baginss tik daudz reižu atvainojās, ka viņš beidzot norūca: — Nekas, būs jau labi, — un pārstāja boz- ties.
— Nu mes te esam visi! — sacīja Gendalfs, noraudzīdamies uz trīspadsmit rinda pakārtajām kapucēm — labākajām svētku kapucēm, kas bija piepogājamas un noņemamas, — un savu platmali tām līdzās. — Itin jautrs bariņš! Es ceru, ka vēlīnajiem nācējiem arī būs vēl kas palicis, ko ēst un dzert! Kas tas ir? Ā, tēja! Nē, paldies! Es domāju, ka man vislabāk derēs kāds malciņš sarkanvīna.
— Man arī, — piebilda Torins.
— Un aveņu džems ar ābolkūku, — teica Baifurs.
— Un pildīti pīrādziņi un siers, — pievienojās Boufurs.
— Un gaļas pīrāgs ar salātiem, — sacīja Bomburs.
— Un atnesiet vēl kādu šķīvi ar kūkām — un vēl alu — un kafiju, ja jums nekas nav pretī, — caur durvīm piebalsoja pārējie rūķi.
— Uzsit uz pannas dažas olas, veco lāga zēn! — Gendalfs nosauca pakaļ hobitam, kurš streipuļoja uz pieliekamo pusi. — Un liec galdā arī to auksto cāli un marinētos dārzeņus!
«Izskatās, ka viņš pārzina manus pieliekamos no iekšpuses tikpat labi kā es!» nodomāja misters Baginss, juzdamies gauži apstulbis un sākdams bažīties, vai tikai viņa namā nav taisnā ceļā ielauzusies kāda traka un nepieļaujama dēka. Kad Bilbo beidzot bija sakrāvis visus ēdamos un dzeramos, un nažus, un dakšiņas, un glāzes, un šķīvjus, un karotes, un citus piederumus uz lielam paplatem, viņš bija pavisam aizkusis, pietvīcis un saniknots.
— Lai viņus pērkons sasper, tos nolādētos rūķus! — viņš skaļi nošķendējās. — Vai viņi vismaz nevarēja nākt palīgā?
Tik tikko viņš bija to izteicis, kad virtuves durvīs jau stāvēja Beilins un Dveilins, aiz viņiem Kili un Fili, un, pirms vēl Bilbo paspēja atplest muti, viņi jau bija aizrāvuši paplātes un vēl pāris nelielu galdiņu uz viesistabu un visu salikuši pa vietām.
Gendalfs sēdēja goda vietā — un visi trīspadsmit rūķi tam apkārt; Bilbo tupēja uz soliņa pie kamīna, skrubinādams cepumu (jo ēstgriba viņam bija galīgi zudusi) un pūlēdamies rādīt tādu seju, it kā viss notiekošais būtu pilnīgi ikdienišķa parādība, kur nav it nekā dēkaina. Rūķi ēda un ēda, runāja un runāja, un laiks tikai ritēja tālāk. Beidzot viņi pieceldamies atstūma krēslus, un Bilbo sarosījās, lai novāktu šķīvjus un glāzes.
— Varbūt jūs vēlētos palikt uz vakariņām? — viņš teica, cik laipni un neuzstā- jīgi vien spēdams.
— Protams! — atsaucās Torins. — Un pēc vakariņām arī. Ātrāk kā līdz tumsai mēs savu darāmo neizrunāsim, un pirms tam jau vēl būs dziesmas un mūzika. Tagad aši novāciet galdu!
Uz karstām pēdām visi divpadsmit rūķi — tikai Torins pats ne, jo viņš bija pārāk ievērojams, tāpēc palika sēžam un runājamies ar Gendalfu — pielēca kājās un sāka kraut visu kaudzēs. To izdarījuši, prom viņi bija, nemeklēdami nekādas paplātes, katrs turēdams šķīvju grēdu ar pudeli virsū uz vienas rokas, kamēr hobits drāzās viņiem pakaļ, gandrīz vai spiegdams aiz bailēm: — Lūdzu, uzmanieties! — un: — Lūdzu, nepūlieties! Es pats tikšu galā! — Bet rūķi tikai uzsāka dziesmu:
— Skīuius dauzīt, glāzes plēst!
Saliekt nažus gredzenā!
Pudeles uz grīdas mest!
Bilbo Baginss teic: nekā!
Galdautu ar nažiem griezt!
Saliekt zarus dakšiņām!
Dzeramo pa gaisu šķiest!
Kaulus mest uz grīdsegām!
Māla traukus katlā gāzt!
Labi sakratīt turklāt;
Ja kāds vesels atrodas,
Prom pa grīdu ripināt!
Bilbo Baginss teic: nekā!
Tāpēc nedarīsim tā!
Protams, viņi nepastrādāja nevienu no šiem briesmu darbiem, un viss zibens ātrumā tika nomazgāts un nolikts drošā vietā, kamēr hobits virtuves vidū griezās apkārt kā vilciņš, pūlēdamies aptvert, ko viņi katrs dara. Tad visi atgriezās istabā, kur ieraudzīja Torinu sēžam un smēķējam pīpi; kājas viņš bija atbalstījis pret kamīna aizsarg- režģi. Viņš pūta gaisā neticami milzīgus dūmu gredzenus, un katrs no tiem peldēja tieši turp, kurp viņš tam lika, — augšup skurstenī, aiz lielā pulksteņa uz kamīna, zem galda vai arī apkārt griestiem; taču, lai kurp tie ceļotu, tie nespēja izbēgt no Gendalfa. Hop! Un viņš raidīja mazāku dūmu gredzenu no savas īsās māla pīpītes taisni cauri katram Torina gredzenam. Pēc tam Gendalfa dūmu gredzens kļuva zaļš un atgriezās atpakaļ pie burvja, palikdams karājamies virs viņa galvas. Šobrīd to bija sakrājies jau krietni daudz, un blāvajā mijkrēslī tie piešķīra viņam dīvainu un burvestīgu izskatu. Bilbo nekustīgi stāvēja un raudzījās — dūmu gredzeni bija viņa vājība — un tad piepeši nosarka, atcerēdamies, kā vakar tika lepojies ar saviem dūmu gredzeniem, ko pūta pa vējam pāri Pakalnam.
— Un tagad mūziku! — noteica Torins. — Nesiet šurp instrumentus!
Kili un Fili metās pie savām somām un atgriezās ar maziņām vijolēm; Douri, Nouri un Ouri no azotes izvilka flautas; Bomburs ienesa no gaiteņa bungas; arī Baifurs un Boufurs izsteidzās ārā un atgriezās, nesdami klarnetes, ko bija atstājuši līdzās ce- ļaspieķiem. Dveilins un Beilins sacīja: — Piedodiet, mūsējie palika uz lieveņa! — Nu, tad pie viena ienesiet arī manējo! — uzsauca Torins. Abi rūķi atgriezās, stiepdami Violas, kas bija viņa augumā, un vēl zaļā audeklā ievīstīto Torina arfu. Tā bija skaista, zeltīta arfa, un, tiklīdz Torins to aizskāra, uzreiz visu telpu piepildīja mūzika, tik negaidīta un jauka, ka Bilbo aizmirsa visu citu uz pasaules un ļāvās aiznest sevi uz tālām, noslēpumainām zemēm, virs kurām spīd dīvains mēness un kuras atrodas tālu viņpus Straumes un ļoti tālu no viņa hobita alas zem Pakalna.
Istabā sabiezēja tumsa, uguns kamīnā izdzisa, ēnas izgaisa, bet rūķi joprojām spēlēja un spēlēja. Un pēkšņi tie spēlēdami sāka cits pēc cita dziedāt — dobji un zemi skanēja šī dziesma, it kā celdamās augšup no rūķu seno mitekļu dziļumiem; un te ir daļa no tās, ja vien bez viņu mūzikas tā vairs ir tā pati dziesma:
Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai gaismā celts top tālais zelts, Kas tēvutēviem nolaupīts.
Daudz rūku, kuri šodien klus, Sendienās prata brīnumus. Nu veikums šis jau izsenis Zem tālā klinšu kalna dus.
Tie rotas prata darināt No dimantiem, kam pielikts klāt Gan zvaigžņu zvirgzds, gan rasas dzirksts, Gan pūka uguns svelmainā.
No gaismas stara kronis kalts, No mēnesnīcas zobens stalts: Spals laistās spožs, no pērlēm košs, Vēl spožāks asmens sudrabbalts.
Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai senču zelts top gaismā celts, No ļaunās varas atpestīts.
Daudz zelta arfu tapa tur, Kas tādas brīnumskaņas bur, Ka samulst prāts, jo daiļums tāds Nav dzirdēts pasaulē nekur.
Te pēkšņi neteikts klusa vārds, Pār kalniem brāzās negants dārds: Kvēl debesis, gail klajums viss, Un priedes uzliesmo kā sārts.
Virs kalna pūķis spārnus pleš, Tā dvaša posta guni dveš, Līdz nami grūst un strauti žūst, Un melnā oglē pārtop mežs.
Kalns biezās dūmu grīstēs grimst, Tur rūķi cits pēc cita ļimst; Un ienaids baigs, kaut gājis laiks, Vairs mūsu sirdīs nenorimst:
Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai senču gods tiek dēliem dots, Lai zelta arfas nāk mums līdz!
Viņu dziesmā klausoties, hobits sajuta sevī uzbangojam mīlestību pret visu skaisto, ko radījušas veiklas rokas, meistara gudrība vai burvju māka, un tā bija vētraina un greizsirdīga mīlestība; tās bija tādas alkas, kādas mēdz mājot rūķu krūtīs. Viņā pamodās dziļi snaudošās Tuku asinis, un viņš ilgojās iet un savām acīm skatīt šos lielos kalnus, dzirdēt priežu un ūdenskritumu šalkoņu, izpētīt klinšu alas, ceļaspieķa vietā nēsāt zobenu. Bet tad Bilbo viscaur nodrebēja un steigšus atkal kļuva vecais misters Baginss no Bagendas zem Pakalna.
Trīcēdams viņš piecēlās kājās. Viņam nebija sevišķas vēlēšanās iet meklēt lampu, toties jo neatvairāma bija vēlēšanās izlikties to darām, lai nobēgtu pagrabā, paslēptos aiz alus mucām un nerādītos laukā, iekams visi šie rūķi nebūs projām no mājas. Te pēkšņi viņš attapās, ka mūzika un dziedāšana apklususi, un sajuta cauri tumsai raugāmies sevī daudz spīdošu acu pāru.
— Kurp jūs gribat iet? — noprasīja Torins tādā balsī, kas gandrīz vai lika domāt, ka viņš ir uzminējis hobita vēlēšanos.
— Vai nevajadzētu atnest lampu? — Bilbo kā atvainodamies vaicāja.
— Mums labāk patīk tumsa, — atsaucās rūķi. — Tumšām gaitām tumsa laba! Līdz rītausmai vēl daudz stundu.
— Jā, protams, — noteica Bilbo un steidzās apsēsties. Viņš aizsēdās garām soliņam un atkrita uz kamīna aizsargrežģa, ar troksni apgāzdams krāsns kruķi un liek- šķeri.
— Cst! — teica Gendalfs. — Ļaujiet Torinam runāt! — Un Torins iesāka šādi:
— Gendalf, rūķi un mister Bagins! Mēs esam sanākuši kopā šai namā pie mūsu drauga un slepenā līdzdalībnieka, šī izcilā un bezbailīgā hobita — lai viņam nekad nenoiet mati no kāju īkšķiem! Lai slavēts viņa vīns un alus! — Viņš apklusa, lai ievilktu elpu un uzklausītu pieklājīgu piebildi no Bilbo, taču laipnie novēlējumi pilnīgi aizgāja gar ausīm nabaga hobitam, kurš tikai plātīja muti, gribēdams protestēt pret apzīmējumiem «bezbailīgais» un «slepenais līdzdalībnieks», taču apmulsumā nespēja izdvest nevienu skaņu. Torinam atlika tikai turpināt:
— Mēs esam sanākuši kopā, lai apspriestu savus plānus, rīcību, paņēmienus, taktiku un līdzekļus. Itin drīz, vēl pirms rīta ausmas, mēs dosimies savā garajā ceļoju- • mā — ceļojumā, no kura daži no mums vai pat viss mūsu pulks (izņemot mūsu draugu
Gendalfs uzšķīla zilu uguni savas burvju nūjas galā, un tas dzirkstošajā gaismā viņi ieraudzīja nabaga mazo hobitu nometušos četrrāpus .. .
un padomdevēju, atjautīgo burvi Gendalfu) var arī neatgriezties. Sis ir mūsu svinīgais mirklis. Mūsu mērķis, cik noprotu, mums visiem ir labi zināms. Godājamam misteram Baginsam un varbūt pāris jaunākajiem rūķiem (te, piemēram, varētu minēt Kili un Fili), iespējams, vajadzēs īsi paskaidrot pašreizējo situāciju…
Tas bija Torina parastais runas veids. Viņš bija ievērojams rūķis. Ja viņam ļautu vaļu, viņš laikam varētu šādi turpināt, līdz paliktu bez elpas, turklāt nepastāstīdams nekā tāda, kas visiem klātesošajiem jau nebūtu zināms. Taču viņš tika rupji pārtraukts. Nabaga Bilbo to ilgāk vairs nespēja izturēt. Pie vārdiem «var arī neatgriezties» viņš sajuta kaklā briestam kliedzienu, un itin drīz tas izlauzās augšup kā lokomotīves pūtiens, tai izbraucot no tuneļa. Rūķi visi pielēca kājās, apgāzdami galdu. Gendalfs uzšķīla zilu uguni savas burvju nūjas galā, un tās dzirkstošajā gaismā viņi ieraudzīja nabaga mazo hobitu nometušos četrrāpus uz paklāja kamīna priekšā un trīcam kā kūstošu želeju. Tad viņš nokrita garšļaukus uz grīdas.un bez apstājas sauca: — Zibens iespēra, zibens iespēra! — un nekā cita no viņa labu laiku nevarēja izdabūt. Tad rūķi pacēla viņu, iznesa ārā, apguldīja viesistabā uz dīvāna, nolika viņam līdzās glāzi ar dzērienu un atgriezās pārspriest savas tumšās gaitas.
— Mūsu draugs ļoti ātri uzbudinās, — teica Gendalfs, kad visi atkal bija apsēdušies. — Viņam palaikam uznāk dīvainas, neizskaidrojamas lēkmes, bet pulvera viņam iekšā ir vairāk par visiem — viņš var būt negants kā cilpā noķerts pūķis.
Ja jums kādreiz ir gadījies redzēt cilpā noķertu pūķi, jūs sapratīsiet, ka šis ir tikai tēlains pārspīlējums attiecībā uz jebkuru hobitu, pat uz Vecā Tuka vecvectēva brāli Buļļarēcienu, kurš bija tik milzīgs (salīdzinot ar citiem hobitiem), ka varēja jāt uz zirga. Viņš savulaik kaujā pie Zaļajiem Laukiem bija pārrāvis Grema kalna goblinu kaujas ierindu un notriecis to karalim Golfimbulam galvu ar vienu ašu vāles belzienu. Galva esot aizlidojusi simt jardu pa gaisu un iekritusi trušu alā, un kauja līdz ar to bijusi galā, un tajā pašā brīdī tikusi izgudrota golfa spēle.
Bet šobrīd Buļļarēciena krietni maigākais pēctecis viesistabā lēni sāka atgūties. Brīdi pagulējis un iztukšojis savu glāzi, viņš bailīgi aizzagās līdz dzīvojamās istabas durvīm. Un tur viņš dzirdēja Gloinu izgrūžam: — Phē! — vai tamlīdzīgu šņācienu un sakām šādus vārdus: — Vai jūs domājat, ka viņš mums derēs? Lai nu Gendalfs stāsta vien, ka šis hobits ir negants un bezbailīgs, taču atbildīgā brīdī ar vienu šādu brēcienu pietiks, lai pamodinātu pūķi un visus tā radiniekus, un tad mēs visi būsim pagalam. Man tas vairāk izklausījās pēc baiļu kliedziena nekā pēc satraukuma gavilēm! Patiesību sakot, ja vien uz durvīm nebūtu bijis burvju zīmes, es nešaubītos, ka esam iemaldījušies nepareizā mājā. Līdzko priekšnamā uzmetu acis tam knēvelim, kas tur mīdījās un tusnīja uz paklāja, es tūlīt sāku šaubīties. Viņš daudz vairāk izskatās pēc bodnieka nekā pēc kramplauža!
Tad misters Baginss nospieda rokturi un devās iekšā. Tuku asinis bija uzvarējušas. Piepeši viņš juta, ka spētu atteikties no brokastīm un siltas gultas, lai tikai viņu uzskatītu par negantu. «Knēvelis, kas mīdījās uz paklāja» jau gandrīz viņu tādu padarīja. Vēlāk neskaitāmas reizes Baginsu asinis viņā nožēloja šai brīdī darīto, un tad viņš sev teica: «Bilbo, tu biji muļķis; tu ieskrēji tur vidū un taisnā ceļā ielēci bedrē.»
— Atvainojiet, — viņš teica, — ja esmu nejauši noklausījies, ko jūs sacījāt. Es nemēģināšu izlikties, ka saprotu, par ko jūs runājat un ko domājat ar bodniekiem un kramplaužiem, taču man šķiet, ka vienu esmu sapratis pareizi, — šādi, pēc viņa domām, pieklājās izturēties hobitam, kas sevi ciena, — proti, to, ka, pēc jūsu domām, no manis nekā prātīga nav. Uzklausiet, kas man sakāms. Uz manām durvīm nav nekādu zīmju — tās ir krāsotas pirms nedēļas —, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat iemaldījušies nepareizā mājā. Līdzko es redzēju jūsu dīvainās sejas aiz sliekšņa, es tūlīt sāku šaubīties. Tomēr izturieties tā, it kā būtu nokļuvuši īstajā vietā. Pastāstiet man, ko jūs gribat, un es mēģināšu to izdarīt, kaut arī. man vajadzētu aiziet no šejienes līdz
austrumu austrumiem un cīnīties ar Pēdējā Tuksneša mošķiem. Man kādreiz bija vec- vecvectēva brālis, Buļļarēciens Tuks, un…
— Jā, jā, bet tas jau bija sen, — teica Gloins. — Es runāju par jums pašu. Un varu jums apliecināt, ka uz šī nama durvīm ir zīme — tā pati, ko vienmēr izmanto šādos darījumos, — vai vismaz vēl nesen tā tur bija. Kramplauzis meklē labu darbu, daudz satraucošu dēku un pieklājīgu atalgojumu — tā šī zīme parasti lasāma. «Kramplauža» vietā var arī teikt «Pieredzējis dārgumu meklētājs», ja jums tā labāk patīk. Dažiem tā patīk labāk. Mums tas vienalga. Gendalfs mums paziņoja, ka šajā pusē esot kāds piemērots vīrs, kas steidzami meklējot darbu, un viņš pie šī vīra esot sarunājis tikšanos trešdien, tējas laikā.
— Protams, ka uz durvīm ir zīme, — teica Gendalfs. — Es pats to tur uzvilku. Ļoti nopietnu iemeslu dēļ. Jūs lūdzāt, lai es sameklēju četrpadsmito vīru jūsu ekspedīcijai, un es izraudzījos misteru Baginsu. Un, ja man kāds grib sacīt, ka neesmu izraudzījies īsto vīru vai īsto māju, tad palieciet, kā esat, trīspadsmit un rēķinieties ar visu, ko šis laimīgais skaitlis var jums atnest, vai arī ejiet atpakaļ uz savām raktuvēm un rociet ogles līdz mūža galam.
Viņš tik sirdīgi ieurbās ar acīm Gloinā, ka rūķis savā krēslā sarāvās čokurā; un, kad Bilbo atvēra muti, lai kaut ko jautātu, Gendalfs pagriezās pret viņu, sarauca pieri un tik draudīgi savilka pinkainās uzacis, ka Bilbo mute tūdaļ aizcirtās ciet. — Nu tā, — noteica Gendalfs. — Un vairāk nestrīdēsimies. Es esmu izraudzījies misteru Baginsu, un ar to jums jāapmierinās. Ja es saku, ka viņš ir Kramplauzis, tad tāds viņš tiešām ir vai arī būs, kad pienāks īstais brīdis. Viņam ir krietni vairāk iekšā, nekā jūs varat iedomāties, un vēl jo krietni vairāk, nekā viņš var iedomāties pats. Var pienākt diena (un ļoti ticams, ka pienāks), kad jūs visi man teiksiet paldies. Nu, Bilbo, mīļo zēn, sadabū lampu, un mēģināsim drusku apgaismot šo te!
Uz galda zem lielas lampas ar sarkanu kupolu viņš izklāja pergamenta gabalu, kas visnotaļ atgādināja karti.
— To zīmēja Trors, tavs vectēvs, Torin, — viņš paskaidroja, atbildēdams uz rūķu satrauktajiem jautājumiem. — Tas ir Vientuļā Kalna plāns.
— Man nešķiet, ka tas mums varētu daudz palīdzēt, — pārlaidis kartei skatienu, ar vilšanos sacīja Torins. — Es Vientuļo Kalnu atceros pietiekami labi un zemes ap to arī. Un es zinu, kur atrodas Drūmmežs un kur ir Nokaltušais Tīrelis, kurā mitinās lielie pūķi.
— Te, uz Vientuļā Kalna, pūķis ir atzīmēts ar sarkanu krāsu, — teica Beilins, — bet viņu atrast jau tSpat nebūs grūti, ja vien mēs tur kādreiz nokļūsim.
— Jūs neesat ievērojuši vienu sīkumu, — teica burvis, — un tā ir slepenā ieeja. Vai redzat šo rūnu zīmi rietumu pusē un šo roku, kas norāda uz to starp visām citām rūnām?' Tā apzīmē slepenu eju uz Lejas Zālēm.
— Varbūt tā kādreiz ir bijusi slepena, — atteica Torins, — bet kā lai mēs zinām, vai tā sen jau nav atklāta? Vecais Smogs tur jau ir nodzīvojis tik ilgi, ka droši vien izpētījis visu, ko vien šais alās var izpētīt.
— Var būt, ka tiešām izpētījis, taču izmantot eju visus šos gadus viņš nevarēja.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka ieeja ir pārāk maza. «Piecu pēdu augstumā, triju vīru platumā,» rakstīts rūnās, bet tādā alā Smogs ielīst nevar un nevarēja pat tad, kad bija vēl jauns pūķēns, — kā lai viņš to varētu pēc tam, kad aprijis tik daudz rūķu un Dziļlejas vīru!
— Man šis caurums izskatās krietni prāvs, — iepīkstējās Bilbo (kurš nekā nezināja par pūķiem un pazina vienīgi hobitu alas). Viņu atkal bija pārņēmis satraukums
1 Skat. karti gramatas sakuma, un jus redzesiet runu zīmes.
un interese, tāpēc viņš piemirsa stāvēt klusu. Viņam ļoti patika kartes, un sava nama priekštelpā viņš bija pakāris lielu apvidus karti, kur ar sarkanu tinti bija iezīmējis visus savus iecienītos pastaigu maršrutus. — Kā gan tik lielas durvis var noslēpt no visiem, kas dzīvo ārpusē, nemaz nerunājot par pūķi?
— To var dažādi, — teica Gendalfs. — Bet, kā ir noslēptas šīs, mēs uzzināsim tikai tad, kad tur aiziesim. No tā, kas noprotams pēc kartes, es spriežu, ka tur ir slēgtas durvis, kas izveidotas tā, lai ārēji uz mata izskatītos pēc Vientuļā Kalna sienas. Parastais rūķu paņēmiens — man šķiet, ka tā ir, vai ne?
— Tieši tā, — sacīja Torins.
— Turklāt, — Gendalfs turpināja, — es aizmirsu piebilst, ka šai kartei līdzi nāk atslēga, maziņa un neparasta atslēdziņa. Te tā ir! — viņš teica un pasniedza Torinam sudraba atslēgu ar garu vidusdaļu un sarežģītiem slēdzenes robiņiem. — Glabā to rūpīgi!
— To es darīšu gan, — teica Torins un piestiprināja guvumu pie smalkas ķēdītes, kas karājās viņam ap kaklu zem virsjakas. — Nu jau viss sāk izskatīties tā kā cerīgāk. Sis jaunums krietni pavērš mūsu izredzes uz labo pusi. Līdz šim mums nebija skaidrs, ko īsti darīt. Mēs prātojām doties uz austrumu pusi, cik klusi un piesardzīgi vien iespējams, un nokļūt pie Garā Ezera. Pēc tam sāktos nedienas…
— Tās sāktos daudz agrāk, cik es pazīstu austrumu pusi, — viņu pārtrauca Gendalfs.
— No turienes mēs varētu iet uz augšu gar Straujupi, — Torins turpināja, neievērodams Gendalfa piezīmi, — un aiziet līdz Dziļlejas drupām — tā ir sena pilsēta tur ielejā, Vientuļā Kalna paēnā. Bet mums nevienam nepatika doma par Priekšējiem Vārtiem. Upe iztek tieši pa tiem, cauri augstajai klintij Kalna dienvidos, un tieši pa tiem nāk ārā arī pūķis — turklāt ļoti bieži, ja vien viņš nav mainījis savas ieražas.
— Tas nebūtu ieteicams, — sacīja burvis. — Vismaz bez izcila Spēkavīra vai pat Varoņa par to nav ko domāt. Es mēģināju tādu atrast, bet visi spēkavīri cīnās kaut kur tālās zemēs, un varoņi šai apkaimē sastopami reti vai nemaz. Zobeni šai pusē ir lielākoties aprūsējuši, cirvjus lieto malkai un vairogus izmanto par šūpuļiem vai katlu vākiem; un pūķi mājo tīkami tālu prom (un tāpēc šķiet tīrie pasaku tēli). Tāpēc jau es izšķīros par slepenu ielaušanos — it īpaši, kad atcerējos, ka ir arī Sānu Durvis. Un te ir mūsu Bilbo Baginss, pats īstākais kramplauzis, mūsu izraudzītais ielaušanās meistars. Tāpēc ķersimies pie darba un izstrādāsim noteiktu plānu.
— Lai notiek, — atteica Torins, — un cerēsim, ka mūsu ielaušanās meistars dos mums kādus norādījumus vai ierosinājumus. — Viņš ar izsmejošu laipnību pagriezās pret Bilbo.
— Vispirms es gribētu uzzināt kaut ko vairāk par visu šo lietu, — hobits sacīja, iekšēji juzdamies pagalam apmulsis un iztrūcināts, taču vēl joprojām Tuku cilts apņēmības pilns un gatavs turpināt iesākto. — Tas ir, par zeltu un par pūķi un visu pārējo — kā šis zelts tur nokļuvis, kam tas pieder un tā tālāk, un tā joprojām.
— Ak mūžs! — iesaucās Torins. — Vai tad jūs neredzat karti? Un vai jūs nedzirdējāt mūsu dziesmu? Un vai mēs par to visu nerunājam jau stundām ilgi?
— Vienalga, man gribētos noklausīties visu skaidri un pēc kārtas, — Bilbo ietiepīgi teica, pieņemdams lietišķa veikalnieka toni (to viņš parasti pietaupīja tiem, kuri mēģināja no viņa aizņemties naudu) un cenzdamies izskatīties cik vien iespējams gudrs, apdomīgs un lietpratīgs un attaisnot Gendalfa slavinājumus. — Es gribētu arī zināt, cik liels ir risks, kādi var būt izdevumi, laika patēriņš, atlīdzība un tā tālāk. — Ar to viņš domāja: «Kas man no visa tā galā tiks? Un vai ir paredzams dzīvam atgriezties mājās?»
— Ak, nu labi, — piekāpās Torins. — Pirms daudziem gadiem, mana vectēva Trora laikā, mūsu dzimta tika izdzīta no tālajiem ziemeļiem un ar visu savu mantību un iedzīvi apmetās Vientuļajā Kalnā, kas ir te uz kartes. Pašu kalnu bija atradis kāds mans tālīns sencis, Treins Vecais, bet tagad viņi tajā izraka ejas un tuneļus, izcirta plašākas zāles un lielākas darbnīcas — un turklāt vēl, kā noprotams, atrada tur bezgala daudz zelta un arī daudz dārgakmeņu. Tā vai citādi, bet viņi kļuva milzum bagāti un slaveni, un mans vectēvs atkal kļuva par Kalna karali, un pret viņu ar bijību izturējās visi mirstīgie, kas dzīvoja dienvidu pusē un pamazām nometinājās gar Straujupi līdz pat ielejai, ko aizēno Vientuļais Kalns. Tajā laikā viņi tur uzcēla jautro Dziļlejas pilsētu. Citzemju karaļi labprāt sūtīja pēc mūsu kalējiem, un pat visvājākie meistari saņēma bagātīgu atalgojumu. Tēvi lūdzās, lai mēs ņemam viņu dēlus par mācekļiem, un dāsni maksāja mums par to, it īpaši graudā, apgādājot mūs ar pārtiku, ko mēs paši nekad nepūlējāmies audzēt vai gādāt. Visā visumā tie mums bija labi laiki, un pat vistrūcīgākajiem pietika naudas un vēl atlika, ko gatavot skaistas lietiņas tīrā prieka labad, nemaz jau nerunājot par lieliskajām burvju rotaļlietām, kurām līdzīgas šodien vairs pasaulē neatrast. Tā nu mana vectēva nama zāles pildījās bruņām un dārgakmeņiem, kokgriezumiem un traukiem, un Dziļlejas rotaļlietu tirgus bija visas ziemeļu apkaimes brīnums.
Nav šaubu, ka tieši tas pievilināja pūķi. Kā zināms, pūķi zog zeltu un dārgakmeņus no cilvēkiem, elfiem un rūķiem — kur vien spēj tos atrast; un viņi sargā savu laupījumu, cik ilgi vien dzīvo (un tas nozīmē mūžīgi, ja vien viņus nenogalina), kaut arī neizmanto no tā pat ne misiņa gredzenu. Patiesībā viņi pat lāgā neatšķir vērtīgu izstrādājumu no nevērtīga, kaut gan parasti diezgan labi zina esošās tirgus cenas; un paši viņi neprot izgatavot neko — nespēj pat pievilkt nieka vaļīgu skrūvīti bruņās. Ziemeļos tolaik dzīvoja daudz pūķu, un laikam tur zelta sāka pietrūkt — rūķi bēga uz dienvidiem vai arī gāja bojā, un pūķi paši jau spēj vienīgi postīt un šķērdēt, turklāt jo dienas jo negantāk. Tur dzīvoja kāds sevišķi alkatīgs, stiprs un negants mūdzis, vārdā Smogs. Kādu dienu viņš pacēlās gaisā un laidās uz dienvidiem. Vispirms mēs izdzirdējām tādu troksni, it kā no ziemeļu puses tuvotos viesuļvētra; Vientuļā Kalna priedes vējā čīkstēja un brakšķēja. Daži rūķi, kas tobrīd gadījās ārpus mājas (laimīgā kārtā to starpā arī es — tolaik es biju varens jauns dēkainis, kas allaž klejoja apkārt, un todien tas man glāba dzīvību), — tātad mēs pa labu gabalu ieraudzījām, kā pūķis nometas uz mūsu kalna, liesmu apņemts. Tad viņš devās lejup pa nogāzēm un, kad nonāca līdz mežam, tas aizdegās baltās ugunīs. Tobrīd jau pa visu Dziļleju skanēja zvani, un kareivji tērpās bruņās. Rūķi bēga ārā pa Kalna Lielajiem Vārtiem, bet pūķis aiz tiem viņus jau gaidīja. Nevienam tur neizdevās izsprukt sveikā. Upe tecēja, tvaikos garodama, un pār Dziļleju nolaidās migla, un šai miglā pūķis nāca tiem virsū un iznīcināja lielāko daļu kareivju — parastais skumjais stāsts, kas tajās dienās bija gluži ikdienišķs. Tad šis mūdzis devās atpakaļ un ielīda Kalnā pa Priekšējiem Vārtiem; viņš izvandīja visas zāles, takas, tuneļus, alejas, pagrabus, mājokļus un ejas. Pēc tam vairs iekšienē neviens rūķis nebija palicis dzīvs, un Smogs pievāca visu viņu bagātību sev. Droši vien — jo tā pūķi parasti dara — viņš to visu ir savācis lielā kaudzē dziļi Kalna iekšienē un guļ tai virsū kā gultā. Vēlāk viņš mēdza izlavīties pa Lielajiem Vārtiem un nakts stundās ierasties Dziļlejā, kur nolaupīja cilvēkus, it sevišķi jaunas meitenes, un aiznesa sev līdzi, lai apēstu; un tā tas turpinājās, līdz Dziļleja bija izpostīta un visi tās iedzīvotāji gājuši bojā vai aizbēguši. Kas' tur notiek šobaltdien, es droši nezinu, taču nedomāju vis, ka Vientuļā Kalna tuvumā kāds vēl dzīvo — droši vien ne tuvāk par Garā Ezera attālāko krastu.
Mēs daži, kas tobrīd atradāmies ārpusē, sēdējām paslēptuvēs, raudājām un lādējām Smogu; un tur mums negaidot piebiedrojās mans tēvs un vectēvs ar apsvilušām bārdām. Viņi izskatījās ļoti drūmi un gandrīz neko nerunāja. Kad es jautāju, kā viņi tikuši projām, viņi lika man klusēt un pateica, ka pienākšot laiks, kad es visu uzzināšot. Pēc tam mēs devāmies projām, un kopš tā laika mums vajadzējis pelnīt iztiku, kā protam, klejojot šurpu turpu, un nereti nācies nolaisties līdz pat melnstrādnieku un ogļraču darbiem. Taču mēs nekad neesam aizmirsuši savus nolaupītos dārgumus. Un pat tagad, kad es varu atzīt, ka mums ir savs mazumiņš ietaupīts un mēs nemaz nedzīvojam tik slikti, — šajā brīdī Torins noglāstīja zelta ķēdīti sev kaklā, — mēs joprojām gribam tos atdabūt un atdarīt ļaunajam Smogam — ja vien to spēsim.
Es daudz esmu izprātojies par sava tēva un vectēva izglābšanos. Tagad saprotu, ka viņi noteikti izmantoja kādas sānu durvis, kas bija zināmas vienīgi viņiem. Bet, pēc visa spriežot, viņi uzzīmēja karti, un man gribētos zināt, kā to savās rokās dabūjis Gendalfs un kāpēc tā nenokļuva pie manis, viņu likumīgā mantinieka.
— Nevis es «dabūju to rokā», bet man to iedeva, — sacīja burvis. — Tavu vectēvu Troru, kā tu atceries, Moria raktuvēs nogalināja goblins Azogs…
— Lāsts viņa vārdam, jā, — atteica Torins.
— Un Treins, tavs tēvs, devās prom divdesmit pirmajā aprīlī — pagājušajā ceturtdienā kopš tās dienas pagāja simt gadu — un no tā laika vairs nav redzēts…
— Tiesa, tiesa, — piekrita Torins.
— Nu tā, un tavs tēvs man iedeva šo karti, lai es to nodotu tālāk tev; un, ja es esmu izraudzījies laiku un pasniegšanas veidu pēc sava prāta, diez vai tu vari man pārmest, ņemot vērā visas pūles, kamēr es tevi sameklēju. Tavs tēvs nevarēja atcerēties pats savu vārdu, kad deva man šo karti, un tavējo ne tik, tā ka visumā man šķiet, ka mani vēl vajadzētu uzslavēt un tencināt. Te tā ir, — viņš sacīja, nododams karti Torinam.
— Es nesaprotu, — teica Torins, un Bilbo juta, ka varētu sacīt to pašu. Sis paskaidrojums neko daudz nepaskaidroja.
— Pirms tavs vectēvs devās uz Moria raktuvēm, — lēni un cieti sacīja burvis, — viņš drošības labad nodeva karti savam dēlam. Tavs tēvs devās projām pēc tava vectēva nāves, lai izmēģinātu laimi ar šo karti, un piedzīvoja daudz ļoti nepatīkamu dēku, bet Vientuļajam Kalnam viņš netika pat tuvumā. Kā viņš nokļuva tur, kur es viņu atradu, es nezinu, bet atradu es viņu ieslodzītu Melnā Maga pazemes cietumā.
— Bet ko tad tu tur darīji? — šaušalās nodrebēdams, jautāja Torins, un visi citi rūķi arī noskurinājās.
— Nav svarīgi. Es, kā arvien, centos izpētīt to, ko man vajadzēja; un tas bija nejauks un briesmu pilns ceļš. Pat es, Gendalfs, tik tikko izglābos dzīvs. Es mēģināju glābt tavu tēvu, bet bija jau par vēlu. Viņš bija zaudējis jēgu un saprašanu un aizmirsis gandrīz visu, izņemot karti un atslēgu.
— Mēs jau sen esam atmaksājuši Moria gobliniem, — teica Torins, — bet nu mums jāpadomā par Melno Magu.
— Neesi nelga! Viņš ir ienaidnieks, ko nevar pārspēt pat visi rūķi kopā, ja tos izdotos atkal savākt no visiem pasaules nostūriem. Vienīgais, ko tavs tēvs novēlēja savam dēlam, bija izpētīt karti un likt lietā atslēgu. Pūķis un Vientuļais Kalns tāpat jau būs pietiekoši barga pārbaude jūsu spēkiem!
— Klausieties, klausieties! — pēkšņi Bilbo pavisam neviļus iesaucās.
— Ko lai mēs klausāmies? — rūķi visi rfeizē noprasīja, strauji pagriezdamies pret viņu, un Bilbo tā uztraucās, ka pateica: — Klausieties, kas man sakāms!
— Nu, kas tad? — viņi pārjautāja.
— Re, kas: es teiktu, ka jums jādodas uz austrumiem un jāizpēta, kas tur notiek. Galu galā tur taču ir Sānu Durvis, un jādomā, ka pūķi palaikam arī guļ. Ja pietiekami ilgi pasēdēsiet uz sliekšņa, gan taču kaut ko izdomāsiet. Un vispār, ja atļauts vaicāt, vai jums neliekas, ka šajā naktī esam pietiekoši ilgi runājuši? Kā būtu, ja mēs liktos gulēt un rīt agri celtos augšā? Es jūs pacienāšu ar kārtīgām brokastīm, pirms jūs dosieties ceļā.
— Pirms mēs dosimies ceļā, jūs laikam gribējāt teikt, — iebilda Torins. — Vai tad jūs neesat tas pārdrošais kramplauzis? Un vai gan sēdēt uz sliekšņa nav jūsu darbs, nemaz jau nerunājot par iekļūšanu pa durvīm? Bet par naktsguļu un brokastīm es piekrītu. Es no rīta pirms došanās garākā ceļā mēdzu ēst šķiņķi ar olām: ceptām, nevis vārītām, un nesašķaidiet tās, pārsitot čaumalu!
Pēc tam, kad visi rūķi bija pasūtījuši sev brokastis, pat nesacīdami «lūdzu» (kas loti aizkaitināja Bilbo), viņi cēlās kājās. Hobitam vajadzēja atrast visiem istabas, un viņš izmantoja visas savas brīvās telpas, saklāja guļvietas uz krēsliem un dīvāniem; un tikai tad, kad bija nogādājis visus pie vietas, viņš beidzot varēja likties savā mazajā guļvietā, juzdamies gauži noguris un diezgan nelaimīgs. Vienu viņš nolēma cieši: agri celties viņš nepūlēsies un negādās visiem šiem klaidoņiem viņu sasodītās brokastis. Tuku asinis viņā sāka pagurt, un šobrīd Bilbo nemaz nejutās pārliecināts, ka nākamajā rītā dosies kaut kur ceļojumā.
Gulēdams gultā, viņš dzirdēja, kā aiz sienas viņa labākajā guļamistabā joprojām dungo Torins:
— Kur kalni miglā salti stīdz, Mās vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai gaismā celts top tālais zelts, Kas tēvutēviem nolaupīts.
Bilbo aizmiga ar šo dziesmu ausīs, un tā nesa viņam gauži murgainus sapņus. Rīts jau sen bija atausis, kad viņš atkal pamodās.