Bija pirmā maijmēneša diena, kad viņi abi beidzot nonāca uz kraujas virs Rivendellas ielejas, kurā atradās Pēdējā (vai Pirmā) Mājīgā Māja. Atkal bija vakars; poniji jutās gurdeni, jo sevišķi tas, kurš nesa mantas; un visiem šķita, ka vajadzētu atpūsties. Jājot lejup pa stāvo taku, Bilbo atkal dzirdēja kokos dziedam elfus, it kā tie kopš viņa aiziešanas vispār nebūtu mitējušies, un, tiklīdz viņi bija tikuši līdz zemākajiem meža klajumiem, atskanēja dziesma, kas bija ļoti līdzīga toreizējai. Tā skanēja apmēram šādi:
Nu pūķis pagalam, Uz mūžu tas rimis, Zem ūdeņu čalām Dziļumā grimis. Rūs varenās bruņas Un kauliņi balo, Kur ezers klāj dūņas . Un ūdeņus skalo. Irst vara ikviena, Ik greznība bālē, Tik elfi arvienu Dej upmalas zālē.
Ē! Tra-la-la-lā!
Nāciet šurp ielejā! Lūk, mēness spīd spožāk Nekā dārglietas skaistās,
Un zvaigznes daudz košāk Par rubīniem laistās. Un liesmas, kas margo Mums pavardā silti, Mirdz gaišāk par dārgo Dzelteno smilti.
E! Tra-la-la-lā!
Nāciet šurp ielejā! Ē! Kurp šie vēl pošas Vakarā vēlā? Skat, debesīs spožas Zvaigznes jau kvēlo! Prom nešļavas sviediet Un skumjas no sejām! Līdzi mums dziediet Un griezieties dejā!
E! Tra-la-la-lā!
Nāciet šurp ielejā!
Tri-li-li-li-lī!
Jauki maijmēnesī!
Tra-lā! Tri-li-lV
Tad ielejas elfi iznāca pretī, apsveica viņus un aizveda pāri upei uz Elronda māju. Tur ceļinieki tika sirsnīgi uzņemti, un daudz dzirdīgu ausu tovakar vēlējās klausīties stāstu par viņu dēkām. Runāja tikai Gendalfs, jo Bilbo bija kļuvis kluss un miegains. Lielāko tiesu no stāstītā viņš zināja, jo pats bija tajā piedalījies un daudz ko pārstāstījis burvim mājupceļā un Beorna namā, tomēr laiku pa laikam viņš atvēra vienu aci un ieklausījās — kad stāsts skāra notikumus, ko viņš vēl nezināja.
Tādējādi Bilbo dabūja zināt, kur Gendalfs bijis viņu ceļojuma laikā, jo burvis to stāstīja Elrondam. Izrādījās, ka Gendalfs bijis lielā sapulcē, kurā piedalījušies baltie burvji, zintnieki un labie brīnumdari, un ka tie beidzot padzinuši Melno Magu no viņa tumšā cietokšņa Drūmmeža dienvidos.
— Jādomā, ka itin drīz, — Gendalfs stāstīja, — šis mežs mainīs savu drūmo dabu un izskatu. Ziemeļu apvidi, cerams, daudzus garus gadus būs drošībā no viņa ļaundarībām. Tomēr gribētos, kaut mēs viņu pavisam būtu padzinuši no pasaules!
— Tas patiešām būtu pats labākais, — sacīja Elronds, — taču baidos, ka šīs pasaules mūžā tas nenotiks.
Kad ceļojuma stāsts bija galā, sekoja citi stāsti un tiem savukārt citi — stāsti par seniem laikiem, stāsti par jauniem laikiem, stāsti par visādiem un nekādiem laikiem, līdz Bilbo galva noslīga uz krūtīm un viņš, kaktā ieritinājies, sāka saldi krākt.
Pamodies viņš ieraudzīja, ka guļ baltā gultā un pa vaļējo logu pretī skatās mēness. Un mēnessgaismā upes krastos skani un skaidri dziedāja elfi:
— Lai skan mūsu dziesma ielejas tālē, Kur vēji čukst kokos un sasaucas zālē! Kā puķes zied zvaigznes debesu plaukstā, Kā mirdzoši logi Nakts tornī augstā. Lai dimd mūsu deja upmalas zālē, Līdz mēness gaist tālē un pamale bālē! Skat, ūdeņi sidraba vizuļus aijā! Jautri ir pulkā, un jauki ir maijā.
Nu dziedāsim dziesmiņu maigu un klusu Viņam, kas bauda pelnītu dusu. Aijā, draugs, aijā! Jūs, oši un kļavas, Klusiniet brītiņu lapotnes savas! Nešalciet, priedes, līdz atausīs rīts! Ozoli, nemājiet zariem! Paslēpies, mēnes, lai tumsā viss tīts Līdz pirmajiem ausmas stariem.
— Sveiki, Jautrie Gariņi! — Bilbo uzsauca, izliecies pa logu. — Kura mēnesnīcas stunda tad nu pašreiz ir? Jūsu šūpļa dziesma uzmodinātu pat piedzērušu goblinu. Tomēr es jums pateicos.
— Un tava krākšana uzmodinātu pat pārakmeņojušos pūķi — tomēr mēs tev pateicamies! — viņi smiedamies atsaucās. — Tuvojas ausmas stunda, un tu esi gulējis jau kopš nakts sākuma. Rīt varbūt beidzot tavs nogurums būs izārstēts.
— Elronda namā mazs snaudiens ārstē lielas kaites, — hobits atbildēja, — bet es tomēr ārstēšos, cik ilgi vien varēšu. Ar labu nakti otrreiz, mani jaukie draugi! — To teicis, viņš atgriezās gultā un gulēja saldi līdz rīta gaismai.
Sajā namā viņš ātri tika vaļā no noguruma un vēl daudz reižu kopā ar ielejas elfiem jautri mēļoja un griezās dancī gan agrās rīta, gan vēlās vakara stundās. Tomēr pat šī vieta nespēja ilgi saistīt viņu pie sevis, un viņš nemitīgi domāja par savām mājām. Tādēļ pēc nedēļas Bilbo atvadījās no Elronda un, apveltījis namatēvu tām nelielajām dāvaniņām, ko tas bija ar mieru pieņemt, kopā ar Gendalfu jāšus devās projām.
Jau izjājot no ielejas, debesis rietumu pusē apmācās, un drīz viņus pārsteidza lietus un vējš.
— Maijmēnesis mīl jokot! — teica Bilbo, lietum šļācoties sejā. — Tomēr leģendām nu ir pagriezta mugura, un mēs tuvojamies mājām. Sī laikam ir pirmā vēsts no turienes.
— Priekšā vēl tāls ceļš, — sacīja Gendalfs.
— Bet tas ir pēdējais ceļš, — atbildēja Bilbo.
Viņi nonāca pie upes, kas iezīmēja pašu Savvaļas robežas maliņu un atradās pretī braslam zem stāvā krasta, kuru jūs varbūt vēl atceraties. Ūdens bija krietni pacēlies gan kūstošo sniegu dēļ, siltumam tuvojoties, gan ieilgušo lietu dēļ, tomēr pēc zināmām grūtībām viņi tika pretējā krastā un, jauzdami vakara tuvumu, steidzās veikt sava ceļojuma pēdējo posmu.
Tas bija gandrīz tāds pats kā turpceļā, vienīgi ceļinieku krietni mazāk un mazāk arī valodu un dziesmu, turklāt šoreiz nebija arī troļļu. Ik uz soļa Bilbo atcerējās, kas šeit noticis vai runāts pirms gada — kaut arī likās, ka pagājis nevis gads, bet desmit, — tāpēc viņš, protams, uzreiz ievēroja vietu, kur ponijs bija iekritis upē un viņi nogriezušies sānis, lai dotos pretī savam drūmajam piedzīvojumam ar Tomu, Bertu un Billu.
Netālu no ceļa viņi atrada slēptuvi, kurā bija noglabājuši troļļu zeltu; tā bija vesela un neskarta. — Manam mūžam pietiks tāpat, — teica Bilbo, kad zelts bija atrakts. — So labāk ņem tu, Gendalf. Gan tu zināsi, kā to vislietderīgāk izmantot.
— Zināt jau zināšu, — atteica burvis, — tomēr dalīsim uz pusēm! Var gadīties, ka tev rodas vairāk vajadzību, nekā tu šobrīd domā.
Tā nu viņi sakrāva zeltu somās un uzlika tās ponijiem mugurā, kaut gan dzīvnieki nemaz par to nepriecājās. Tālākais gājiens bija lēnāks, jo lielāko ceļa daļu viņi gāja kājām. Bet zeme te bija zaļa, un visur kuploja zāle, kurā hobits tīksmīgi gremdēja kājas. Viņš noslaucīja seju sarkanā zīda mutautā — nē, ne jau savējā, jo no tiem neviens nebija saglabājies, bet Elronda dotajā, jo jūnijs bija atnesis vasaru, un laiks atkal bija saulains un karsts.
Tā kā visam reiz pienāk gals, arī šim stāstam, tad pienāca diena, kad viņi ieraudzīja zemi, kurā Bilbo bija dzimis un uzaudzis, kurā ik uzkalnu un koku viņš pazina tikpat labi kā savus roku un kāju pirkstus. Kad, pakāpies augstākā vietā, hobits iztālēm ieraudzīja savu Pakalnu, viņš pēkšņi apstājās un sāka runāt:
— Ceļi iet, un ceļi stīdz,
Krustojas un mijas, Traucas straujām upēm līdz,
Cauri mežiem vijas. Pāri augstiem kalniem ved,
Cauri dziļām gravām, Apkārt klintīm lokus met, Pāri puķu pļavām.
Ceļi ved, un ceļi māj, Vilinot mūs klusi. Tomēr tālais ceļotājs Iet uz māju pusi. To, kam jāredz bijis daudz
Uguns, šķēpu, naida, Atkal dzimtās pļavas sauc, Zaļie lauki gaida.
Gendalfs stāvēja un raudzījās viņā. — Mans mīļais Bilbo! — viņš teica. — Ar tevi kaut kas ir noticis. Tu vairs neesi tas hobits, kas agrāk.
Viņi pārgāja pāri tiltam, pagāja garām dzirnavām upes malā un drīz nonāca pie Bilbo namdurvīm.
— Ak tu tētīt! Kas te notiek? — viņš iesaucās. Ap durvīm drūzmējās milzīgs pūlis, valdīja kņada, un visvisādi ļaudis, gan godājami, gan negodājami, staigāja iekšā un ārā — nepapūlēdamies pat kājas noslaucīt, kā Bilbo tūlīt sašutis ievēroja.
Tiesa, viņš bija pārsteigts, bet vēl jo vairāk pārsteigti bija viņi. Bilbo bija atgriezies taisni lielās izsoles laikā! Pie vārtiņiem liels paziņojums melniem un sarkaniem burtiem vēstīja, ka divdesmit otrajā jūnijā firma «Grabss, Grabss un Barrouzs» pārdošot izsolē nelaiķa Bilbo Baginsa kunga (Bagenda zem Pakalna, Hobitoņija) mantību. Izpārdošanas sākums bija izziņots tieši pulksten desmitos. Tagad tuvojās pusdienlaiks, un lielākā daļa mantu jau bija pārdotas par visdažādāko maksu — no smiekla grašiem līdz sviestmaizei (izsolēs tas nav nekas neparasts). Bilbo brālēni Sekvilli-Baginsi pašlaik cītīgi mērīja viņa istabas, lai noskaidrotu, vai tajās varēs izvietot savas vecās mēbeles. īsi sakot, Bilbo tika «uzskatīts par mirušu», un ne viens vien ar sajūsmu pārliecinājās, ka šis uzskats bijis aplams.
Mistera Bilbo JBaginsa atgriešanās sacēla varenu jezgu gan zem Pakalna, gan aiz Pakalna, gan pāri Straumei; tas nebija no tiem brīriumiem, ko mēdz aizmirst dažu dienu laikā. Likuma izraisītie sarežģījumi vilkās pat gadiem ilgi. Pagāja krietns laiks, iekams misteru Baginsu atkal atzina par dzīvu esam. Sevišķi ilgi bija jāpārliecina tie, kas izsludinātajā izsolē bija īpaši izdevīgi iepirkušies; un beigu beigās, lai ietaupītu laiku, Bilbo bija spiests atpirkt labu tiesu pats savu mēbeļu. Daudzas no viņa sudraba karotēm noslēpumaini pazuda un nekad vairs neatradās. Viņš pats turēja aizdomās Sek- villus-Baginsus. Viņi no savas puses nekad neatzina, ka pārnākušais Baginss tiešām ir īstais, un vairs neuzturēja ar Bilbo draudzīgas attiecības. Viņiem tik ļoti bija gribējies dzīvot viņa jaukajā hobita alā.
Bilbo itin drīz secināja, ka ir pazaudējis kaut ko vairāk par karotēm — ka ir pazaudējis savu labo slavu. Tiesa, viņš uz visiem laikiem palika elfu draugs un viņam godu parādīja rūķi, burvji un visi citi līdzīgie, kam gadījās būt šai pusē, taču viņš vairs netika uzskatīts par īsti cienījamu hobitu. Patiesību sakot, visi apkaimes hobiti viņu turpmāk uzskatīja par tādu kā dīvaini — vienīgi Tuku puses jaunākie radinieki domāja citādi, taču pat viņu draudzīgajām tieksmēm trūka vecākās paaudzes atbalsta.
Man diemžēl jāsaka — Bilbo par to nemaz neraizējās. Viņš jutās pavisam apmierināts, un tējas katliņš uz pavarda dziedāja vēl jaukāku meldiju nekā toreiz, rāmajās dienās pirms Negaidītajām viesībām. Savu zobenu viņš pakāra virs kamīna. Bruņutērpu viņš novietoja uz statīva priekštelpā (līdz tam brīdim, kad atdeva to Muzejam). Savu zeltu un sudrabu viņš lielākoties izdāļāja dāvanās, gan derīgās, gan izšķērdīgās, — tas lielā mērā veicināja viņa jaunāko radinieku un radinieču pieķeršanos. Burvju gredzenu viņš glabāja lielā noslēpumā un izmantoja galvenokārt tad, ja ieradās nevēlami apmeklētāji.
Viņš sāka rakstīt dzejoļus un bieži apciemoja elfus; un, kaut arī daudzi kratīja galvu, lika pirkstu pie deniņiem un teica: «Nabaga vecais Baginss!» — un kaut arī maz bija to, kas ticēja viņa stāstiem, Bilbo dzīvoja laimīgi līdz pat mūža galam, un šis mūžs bija neparasti garš.
Kādā rudens vakarā dažus gadus vēlāk Bilbo sēdēja savā kabinetā, rakstīdams memuārus — viņš dzīrās tos nosaukt «Turp un atpakaļ jeb Hobita ceļojums» —, kad pie durvīm atskanēja zvans. Pie sliekšņa stāvēja Gendalfs kopā ar kādu rūķi, un šis rūķis nebija neviens cits kā Beilins.
— Nāciet iekšā! Nāciet iekšā! — iesaucās Bilbo, un drīz vien viņi jau sēdēja krēslos pie kamīna. Beilins varbūt ievēroja, ka misters Baginss sācis nēsāt krietni platāku vesti (un ka tai ir īsta zelta pogas), taču arī Bilbo acīm nepalika nepamanīts tas, ka Bei- lina bārda izaugusi vairākas collas garāka un viņa dārgakmeņiem rotātā josta izskatās neparasti krāšņa.
Viņi, protams, sāka runāt par kopā pavadītajām dienām, un Bilbo apjautājās, kā sokas dzīve Vientuļajā Kalnā. Pēc visa spriežot, tur klājās ļoti labi. Bards bija atjaunojis Dziļlejas pilsētu, un pie viņa sapulcējušies cilvēki no Ezera un no dienvidiem un rietumiem, un ieleja atkal kļuvusi iekopta un bagāta; pamestie apvidi tagad pavasaros slīga puķēs un skanēja putnu dziesmās, bet rudeņos tur brieda augļi un valdīja dzīru līksmība. Un Ezera pilsēta bija uzbūvēta no jauna, uzplaukusi un kļuvusi vēl pārticīgāka nekā agrāk, un pa Straujupi abos virzienos ceļoja lielas bagātības; un tai apvidū starp elfiem, cilvēkiem un rūķiem valdīja patiesa draudzība.
Vecais Saimnieks bija ņēmis nelabu galu. Bards pateicībā par Ezera cilvēku palīdzību bija dāvājis viņiem daudz zelta, taču Saimnieks bija no tiem, uz ko viegli iedarbojas pūķa ļaunā vara, un viņš aizbēga, piesavinājies lielāko daļu zelta; vēlāk, līdzdalībnieku pamests, viņš Klintāju tuksnesī nomira badā.
— Jaunais Saimnieks ir gudrāks vīrs, — teica Beilins, — un ļoti iecienīts, jo viņam tiešām ir vislielākie nopelni pašreizējā labklājībā. Ļaudis sacer dziesmas par to, ka viņa laikā pa upēm plūstot zelts.
— Tad jau izrādās, ka seno dziesmu paredzējumi ir zināmā mērā piepildījušies! — teica Bilbo.
— Protams! — atbildēja Gendalfs. — Un kāpēc lai tā nebūtu? Tu taču, jādomā, nesāksi apšaubīt paredzējumus tāpēc, ka pats piepalīdzēji tiem īstenoties? Tu taču nedomā, ka visas tavas dēkas un veiksmīgās izglābšanās izlēma tikai laimīgs liktenis tevis viena paša labā? Tu esi lielisks puika, mister Bagins, un tu man ļoti patīc, bet galu galā tu esi tikai niecīgs radījums šai plašajā pasaulē!
— Un paldies dievam! — Bilbo smiedamies atsaucās un pasniedza viņam tabakas dozi.