Kādā rudens vakarā trīsdesmito gadu sākumā profesora Dž. R. R. Tolkīna bērni izteica vēlēšanos dzirdēt «pavisam jaunu pasaku», un tēvs it kā gluži nejauši iesāka: «Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.» Iesāka to, par ko piecus gadus vēlāk pats rakstīja: «No lapiņas izauga dārzs.»
Kāpēc tieši hobits? Un kas tad īsti ir hobits? Tobrīd uz šiem jautājumiem vēl nebija skaidras atbildes, un doma par aizkustinošajām, jocīgajām būtnēm ar autora iztēlē radušos vārdu «hobiti» šķita nenopietna un pārejoša. Vairākus gadus šai ievada frāzei nebija īsta turpinājuma, kaut gan pamazām jau veidojās karte… Kad šis itin kā rotaļīgais iesākums tomēr pārtapa manuskriptā, sacerējums ilgi stāvēja dīkā, līdz, draugu pierunāts, autors beidzot aiznesa to uz Londonas izdevniecību «Allen & Univin». Un 1937. gadā, «Hobita» iznākšanas gadā, izdevējs Stenlijs Anvins rakstīja autoram: «Reti notiek tā, ka bērnu rakstnieks iekaro sev paliekošu popularitāti ar vienu grāmatu, taču man nav ne mazāko šaubu, ka ar Jums tas notiks ļoti strauji… Jūs esat viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam piemīt ģēnija dzirksts, un atšķirībā no dažiem citiem izdevējiem es šādus vārdus savos trīsdesmit izdevēja darba gados esmu sacījis labi ja reizes piecas.»
Tā sākās «Hobita» — lieliskā hobita Bilbo Baginsa ceļš pie lasītājiem, un kopš tā laika darbs izdots neskaitāmas reizes un tulkots daudzās valodās. Sī ir viena no tām nedaudzajām grāmatām, ko ar vienlīdz lielu aizrautību lasa gan bērni, gan jebkura vecuma pieaugušie. Saistošais stāsts par Bilbo, burvja Gen- dalfa un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ieved lasītāju mums mazpazīstamā, taču aizraujošiem piedzīvojumiem bagātā pasaulē, kurā mīt gan autora radīti, gan Lielbritānijas un Skandināvijas mitoloģijā labi pazīstami fantāzijas tēli. Labsirdīgais humors, kas vijas cauri visam darbam, ironija par pasakas varoņu (un nevaroņu) gluži «cilvēciskajām» vājībām mazina riskanto dēku skaudrumu un psiholoģiski itin kā tuvina notiekošo realitātei. Apbrīnojama ir Dž. R. R. Tolkīna spēja piešķirt ticamību savas fantāzijas zemes notikumiem, videi, valodām, vēsturei. Tā nav nejaušība, jo autors — anglosakšu, vēlāk angļu valodas un literatūras profesors Oksfordas universitātē — garus mūža gadus veltījis savas zemes pagātnes, mitoloģijas, lingvistisko un literāro tradīciju izpētei. Kaut gan vienā no savām vēstulēm Dž. R. R. Tolkīns raksta, ka pretēji kāda izdevēja apgalvojumam viņš šajā darbā maz esot tieši izmantojis savas profesionālās zināšanas — «vienīgi atveidojot rūnas (anglosakšu) un izvēloties rūķiem vārdus (islandiešu), bet ne vienā, ne otrā gadījumā neesmu ievērojis senatnes pētnieka precizitāti…» — visā darbā neuzbāzīgi jaušama spoža valodnieka, vēstures pazinēja, zinātnieka roka, un tas ne mazākā mērā neatņem krāsainību un burvību viņa pasaku pasaulei.
Džons Ronalds Rūels Tolklns jeb Dž. R. R. T., kā viņu šodien pazīst visā pasaulē, dzimis Āfrikā 1892. gada 3. janvārī. Svešatnā kontinenta eksotiku vērot zēnam tomēr neiznāca ilgi, jo trīs gadu vecumā viņš kopā ar māti un jaunāko brāli atgriezās Anglijā, kur arī pagājis viss Tolkīna garais mūžs, ja neņem vērā atsevišķus īslaicīgus ceļojumus. Bērnības gadi nākamo rakstnieku nelutina: gadu pēc atgriešanās Anglijā ģimene saņem ziņu par tēva pēkšņo nāvi Āfrikā. Zēns vēl ir pārāk mazs, lai īsti apjaustu šo zaudējumu, toties jo smagāks ir nākamais trieciens — 1904. gadā, kad viņš ir tikko sasniedzis pusaudža gadus, saslimst māte un drīz nomirst. Varbūt tieši šīs agri aprautās bērnības iespaidā Tolkīna darbos daudzviet sastopams tuvas nelaimes simbols — tumšs mākonis apvāršņa malā, kas jaušams pat tad, kad diena šķiet gaiša un saulaina. Tāpat kā daudzās pasakās, arī šajā labais uzvar ļauno, tomēr cīņa nav bez zaudējumiem, tā atstāj neizdzēšamu iespaidu arī uz tiem, kas laimīgi atgriežas mājās; tādējādi laimīgās beigas tomēr nav gluži tradicionālas.
1915. gadā Dž. R. R. T. pabeidza angļu valodas un literatūras studijas Oksfordā, un viss viņa turpmākais darbs gan Līdsas, gan Oksfordas universitātē saistīts ar valodniecības un valodu vēstures pētījumiem. Brieduma gadi un mūža otrā puse rakstniekam vairs netika sagādājusi smagus pārdzīvojumus un turpmākā dzīve aizritēja visai mierīgi: ilga un laimīga laulības dzīve (savu nākamo sievu Dž. R. R. T. sastapa un iemīlēja sešpadsmit gadu vecumā, bet apprecēties viņiem bija iespējams tikai 1926. gadā), četri bērni, iemīļots darbs, cienījams amats, rāma mūža novakare. Mazliet konservatīvais mājas miera mīļotājs diezgan vienaldzīgi izturējās pret savu negaidīto rakstnieka popularitāti, kas sevišķi pieauga pēc «Hobita» turpinājuma — triloģijas «Gredzenu pavēlnieks» iznākšanas. Sis ļoti neparastais darbs, ar ko nākotnē būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītājam, sāka veidoties jau trīsdesmito gadu beigās, taču prasīja astoņpadsmit gadus un nāca klajā tikai piecdesmitajos gados. Rakstīšanas gaitā Dž. Tolkīns daudzkārt pieminējis topošo triloģiju savās vēstulēs un atzinis, ka «Gredzenu pavēlnieks» vairs nebūs tai pašai, bet vairāk pieaugušai lasītāju publikai. «… tāpat kā mani bērni, tas būs kļuvis «vecāks» … Tas būs vairāk pieaudzis — bet paaugušies būs arī tie lasītāji, kuriem bija domāts «Hobits».»
Interesanti atzīmēt, ka vairāki «Hobita» izdevumi, arī pirmais, iznākuši ar paša autora ilustrācijām. Dž. R. R. Tolkīns ļoti pieticīgi izsakās par savām mākslinieka spējām. «Man šķiet, ka šīs ilustrācijas galvenokārt apliecina to, ka autors neprot zīmēt. Bet, ja jūsu firma tiešām uzskata, ka tos ir vērts iespiest, es papūlēšos izveidot ilustrācijas tādas, lai tās būtu vieglāk reproducēt.» Rakstnieks sīki apsprieda savas ilustrācijas ar izdevējiem — ieceri, krāsas, tehniskos defektus pēc paraugnovilkumu izgatavošanas. Arī pirmajos «Hobita» amerikāņu izdevumos izmantotas paša autora ilustrācijas. Viena no tām Dž. R. R. Tolkīna vēstulē pieminēta itin interesantā sakarībā: autors apjautājas izdevniecībai par saviem agrāk nosūtītajiem zīmējumiem: «Vai Jums nav kāda lieka ilustrācija ar pūķi uz dārgumu kaudzes? Man jālasa lekcija par pūķiem (Dabas vēstures muzejā!!!), un organizētāji vēlas kādu oriģinālu, lai varētu izveidot diapozitīvu.» (1938. gadā rakstnieks tiešām lasīja šādu lekciju Oksfordas universitātes muzejā — vienu no lekcijām bērniem paredzētajā ciklā.)
Sirmā profesora mūžs noslēdzas 1973. gadā. Atstātais literārais mantojums — piecas apjomīgas grāmatas (viena no tām izdota pēc viņa nāves dēla Kristofera redakcijā), vairākas nelielas dzejoļu un īsu prozas sacerējumu grāmatiņas un neparasti plašs interesantu vēstuļu klāsts. Bet ne jau uzskaitījums svarīgs, tuvojoties Dž. R. R. Tolkīna fantāzijas zemei.
Tāpat kā Alises radītājs Lūiss Kerols, arī Dž. R. R. Tolkīns nebūt nedomāja, ka raksta izcilu darbu; patiesībā viņi abi pat visai nenopietni vērtēja savu aizraušanos. Taču tā darīja viņu vārdus nemirstīgus.
Zane Rozenberga