Zibenīgi Bilbo pielēca kājās un, uzrāvis rītasvārkus, iesteidzās ēdamistabā. Tur viņš nevienu dzīvu būtni neatrada, toties atrada nepārprotamas pamatīgu un sasteigtu brokastu pēdas. Istaba bija neganti savandīta, un virtuvē grēdojās nemazgātu trauku kalni. Gandrīz ikviens katliņš un panna, kas bija mājās, izskatījās lietoti. Trauku mazgāšana bija tik nepievilcīgi reāla, ka Bilbo bija spiests ticēt, ka iepriekšējā vakara viesības nav bijušas tikai slikts sapnis vien, kā viņš klusībā tika cerējis. Taču galu galā viņš izjuta dziļu atvieglojumu, saprazdams, ka tie visi aizgājuši bez viņa un nav pūlējušies viņu modināt («bet ne paldies nepateica,» viņš nodomāja); un tomēr kaut kur sirds dziļumos hobits nespēja nomākt tādu kā nelielu vilšanās sajūtu. Tas viņu pārsteidza.
— Neesi nu muļķis, Bilbo Bagins, — viņš sev teica. — Tavā vecumā domāt par pūķiem un visādām tālzemju blēņām! — Un viņš apsēja priekšautu, aizkūra uguni, uzkarsēja ūdeni un nomazgāja traukus. Tad viņš turpat virtuvē paēda tīkamas brokastis, nolēmis pēc tam doties sakopt ēdamistabu. Tikmēr saule jau bija krietni pakāpusies; parādes durvis stāvēja vaļā, ļaudamas ieplūst siltām pavasara vēsmām. Bilbo sāka skaļi svilpot un pamazām aizmirsa iepriekšējo vakaru. Tieši tobrīd, kad viņš sēdās ēdamistabā pie vaļēja loga, lai stiprinātos ar nelielām otrajām brokastīm, istabā ienāca Gendalfs.
— Manu mīļo zēn, — viņš teica, — kad tu beidzot posīsies ceļā? Kā tad palika ar to agro celšanos — pulkstenis jau pusē vienpadsmit, un tu te mierīgi sēdi un ēd brokastis, vai kas nu tev tā skaitās par maltīti. Viņi tev atstāja ziņu, jo nevarēja tik ilgi gaidīt.
— Kādu ziņu? — pavisam apmulsis, vaicāja nabaga misters Baginss.
— Ak tu baltā pasaulīti — izsaucās Gendalfs. — Tu šorīt nemaz vairs neesi savā ādā — tu taču pat neesi slaucījis kamīnam putekļus!
— Kāds tam sakars ar kamīna putekļiem? Man pilnīgi pietika darba, mazgājot četrpadsmit ēdēju atstātos traukus!
— Ja tu būtu slaucījis kamīnam putekļus, tu zem pulksteņa būtu atradis šo te, — sacīja Gendalfs, pasniegdams Bilbo zīmīti (kas, protams, bija rakstīta uz viņa paša piezīmju papīra).
Lūk, kas tur bija rakstīts:
«Sveicieni Kramplauzim Bilbo no Torina un Kompānijas! Sirsnīgi pateicamies par Jūsu viesmīlību un par piedāvājumu sniegt mums profesionālu palīdzību, ko ar pateicību pieņemam. Noteikumi: samaksa tiek izsniegta pēc darba veikšanas, apjomā nepārsniedzot vienu četrpadsmito daļu no kopējās peļņas (ja tāda būs); ceļojuma izdevumi tiek segti jebkurā gadījumā; bēru izdevumus sedzam mēs vai mūsu pilnvarotas personas, ja radīsies šāda nepieciešamība un konkrētie apstākļi nenoteiks citādu risinājumu.
Uzskatīdami par nevajadzīgu traucēt Jūsu visnotaļ godājamo atdusu, mēs dodamies ceļā pirmie, lai veiktu nepieciešamos priekšdarbus, un gaidīsim Jūsu cienījamo personu pie traktiera «Zaļais Pūķis» Klusajā Līcī tieši pulksten vienpadsmitos. Paļaujamies, ka būsiet precīzs.
Palikdami Jums allaž uzticīgi,
Jūsu Torins & Co.»
— Tātad vēl atliek desmit minūtes. Tev vajadzēs doties skriešus, — teica Gendalfs.
— Bet… — iesāka Bilbo.
— Tam nav laika, — pārtrauca burvis.
— Bet… — Bilbo vēlreiz iesāka.
— Tam arī nav laika! Aši ceļā!
Līdz pat mūža galam Bilbo nespēja atcerēties, kā viņš nokļuva nama ārpusē, nepaņēmis ne cepuri, ne ceļaspieķi, ne drusciņu naudas, ne arī ko citu, kas viņam allaž bija klāt, izejot no mājas; atstājis savas otrās brokastis nepabeigtas un traukus nenovāktus, viņš iegrūda atslēgas Gendalfam saujā un metās, cik ātri vien viņa spalvainās pēdas nesa, projām pa taku, garām Lielajām Dzirnavām, pāri Straumei un vēl kādu jūdzi vai vairāk uz priekšu.
Viņš bija pagalam aizelsies, kad precīzi vienpadsmitos nokļuva Klusajā Līcī, un tur viņš attapās, ka izskrējis no mājas bez mutautiņa.
— Bravo! — noteica Beilins, kurš stāvēja traktiera durvīs un jau lūkojās apkārt, viņu gaidīdams.
Tieši tobrīd ciemata ceļa līkumā parādījās arī visi pārējie. Viņi jāja uz ponijiem, un katram ponijam uz muguras vēl bija dažnedažādi nesamie, saiņi, pakas un piederumi. Kāds ļoti maziņš ponijs acīmredzot bija paredzēts hobitam Bilbo.
— Žigli kāpiet abi zirgos, un dodamies ceļā! — teica Torins.
— Es ļoti atvainojos, — sacīja Bilbo, — bet. es esmu ieradies bez cepures un turklāt vēl aizmirsis mutautiņu, un arī naudas man nav nemaz. Es jūsu zīmīti izlasīju, precīzi runājot, bez desmit minūtēm vienpadsmitos.
— Nerunāsim precīzi, — teica Dveilins, — un raizes pie malas! Jums vajadzēs iztikt gan bez mutautiņiem, gan bez daudzām citām lietām, iekams mūsu ceļš nebūs galā. Un cepures vietā es varu piedāvāt rezerves kapuci un apmetni no saviem krājumiem.
Un tā viņi visi jaukā pavasara rītā pašā maija sākumā, sēdēdami uz apkrautiem ponijiem, devās savā tālajā gaitā, un Bilbo bija uzlicis tumši zaļu kapuci (mazliet paba- lējušu) un tumši zaļu apmetni, ko piedāvāja Dveilins. Abi tie viņam bija par lielu, un viņš izskatījās diezgan jocīgs. Baidos minēt, ko tobrīd par Bilbo būtu domājis viņa tēvs. Vienīgais mierinājums viņam bija tas, ka viņu nekādi nevarēja noturēt par rūķi, jo viņam nebija bārdas.
Pēc samērā neilga laika ceļiniekus panāca Gendalfs, krāšņi tērpies, jāšus uz balta zirga. Viņš bija paņēmis līdzi daudz mutautiņu, Bilbo pīpi un tabakas maku. Pēc tam viss pulciņš devās tālāk itin priecīgā omā, un visu ceļu viņi stāstīja cits citam pasakas vai dziedāja dziesmas un augu dienu tikai jāja uz priekšu, protams, ja neņem vērā tos brīžus, kad apstājās ieturēt maltītes. Tas gan nenotika tik bieži, kā būtu vēlējies Bilbo, tomēr viņš sāka pie sevis domāt, ka dēkām galu galā nav nekādas vainas.
Vispirms viņi izjāja cauri hobitu zemēm, plašam, cienījama izskata apvidum, kur dzīvoja pieklājīgi ļaudis; te bija labi ceļi, šur tur slējās pa traktierim, un palaikam garām aizsteidzās kāds rūķis vai zemkopis, dodamies savās darīšanās. Tad viņi nonāca zemēs, kur ļaudis runāja svešādi un dziedāja dziesmas, ko Bilbo nekad nebija dzirdējis. Un tad bija klāt Neapdzīvotās zemes, kur vairs neredzēja ne cilvēkus, ne traktierus, un ceļi kļuva arvien sliktāki. Priekšā jau itin tuvu, koku apēnoti, melnēja drūvīgi kalni, kas pacēlās arvien augstāk. Uz dažiem slējās vecas pilis, kuras izskatījās tik draudīgas, it kā tās būtu cēlusi ļauna roka. Viss apkārt šķita bezgala drūms, jo arī laiks todien bija pavērsies uz slikto pusi. Visu laiku tas bija turējies tik jauks, cik vien maija mēnesī var vēlēties, — gluži kā jaukā pasakā; taču tagad bija sameties auksts un slapjš. Neapdzīvotajās zemēs viņiem vairākkārt vajadzēja apstāties un apmesties pa nakti, taču līdz šim vismaz bija turējies sauss.
— Un drīz būšot jūnijs, — rūca Bilbo, kad viņš, šļakatām šķīstot, kūlās citiem no muguras pa gauži dubļainu ceļu. Tējas laiks jau bija garām; lietus neganti gāza, kā bija gāzis visu dienu; no kapuces viņam acīs pilēja ūdens, apmetnis bija cauri slapjš; ponijs bija noguris un klupa pret akmeņiem; citi ceļinieki jutās pārāk ērcīgi, lai sarunātos. «Un nav nekādu šaubu, ka lietus ir samērcējis arī sausās drēbes un pārtikas maisus,» nodomāja Bilbo. «Pie velna dēkas un visu, kas tām nāk līdzi! Kaut es tagad varētu sēdēt mājās savā jaukajā aliņā pie pavarda, kur nupat, nupat sāks sīkt tējas katliņš!» Un ne jau pēdējo reizi viņš to vēlējās!
Bet rūķi tikai jāja uz priekšu, ne reizes neatskatīdamies un nepievērsdami hobitam nekādu uzmanību. Kaut kur aiz pelēkajiem mākoņiem laikam bija norietējusi saule, jo sāka satumst. Sacēlās vējš, un vītoli gar upes krastu locījās un šņāca. Es nezinu, kas tā bija par upi, kas putaina un rūsgana, iepriekšējo dienu lietos uzmutuļojusi, brāzās lejup no kalniem un pakalniem viņu priekšā.
Drīz kļuva pavisam tumšs. Vējš sašķēla pelēkos mākoņus, un virs kalniem starp peldošajām driskām parādījās dilstošs mēness. Tad viņi apstājās, un Torins nomurmināja kaut ko par vakariņām un «kā mēs te atradīsim sausu plankumu, kur pārgulēt?».
Tikai tad viņi ievēroja, ka pazudis Gendalfs. Līdz šim viņš visu laiku bija turējies ar pārējiem kopā, neteikdams ne vārda par to, vai pats arī piedalās šai dēkā vai tikai kompānijas pēc brītiņu turēsies līdzi. Viņš bija visvairāk ēdis, visvairāk runājis un visvairāk smējies. Un nu viņa te piepeši vairs vispār nebija!
— Taisni tad, kad burvis visvairāk būtu derējis, — nogaudās Douri un Nouri (kuri bija vienis prātis ar hobitu par to, ka maltītēm jābūt regulārām, bagātīgām un biežām).
Beidzot viņi nolēma, ka vajadzēs vien apmesties turpat, kur atrodas. Līdz šim viņi šajā ceļojumā vēl nebija nakšņojuši zem klajas debess, un, kaut arī zināja, ka drīz tas būs jādara bieži, kolīdz viņi sasniegs Miglas Kalnus un atradīsies tālu no godājamu ļaužu mītnēm, tomēr šis vakars pirmajai reizei šķita pārlieku slapjš un nejauks. Viņi aizjāja līdz kādam koku pudurim, un, kaut gan zem tiem bija sausāks, vējš purināja ūdeni no slapjajām lapām, un nemitīgais pak-pak-pak neciešami kaitināja. Turklāt arī
uguni šķita apsēdis pats nelabais. Rūķi prot iekurt ugunskuru gandrīz jebkur un gandrīz no jebkā, vienalga, vai vējš pūš vai nepūš; taču šajā vakarā viņi to nespēja izdarīt, pat Oins un Gloins ne, kuri to īpaši labi pieprata.
Tad viens no ponijiem iztrūkās gluži ne no kā un metās auļos. Tas ielēca upē, iekams rūķi bija paguvuši to noķert, un, kamēr viņi to dabūja ārā, Fili un Kili gandrīz vai noslīka, turklāt ūdens aizrāva visus nesamos, kas bija ponijam mugurā. Skaidrs, ka lielākā daļa no tā bija pārtika, un vakariņām atlika pavisam maz ēdamā — un brokastīm vēl jo mazāk.
Tā nu viņi visi tur sēdēja saīguši, samirkuši un pukodamies, kamēr Oins un Gloins pūlējās aizkurt ugunskuru un ķildojās savā starpā. Bilbo skumīgi domāja par to, ka dēkas nav tikai poniju izjādes maijmēneša saulē, kad Beilins, kurš vienmēr veica novērotāja uzdevumu, ieteicās: — Tur pāri pretī spīd gaisma! — Gabaliņu tālāk slējās kokiem apaudzis kalns; vietām mežainie puduri bija saauguši diezgan blīvi. Cauri to tumšajai sienai viņi ievēroja mirgojam gaismu, iesarkanu, omulīgu blāzmojumu, kas varētu būt ugunskurs vai iāpu liesma.
Kad rūķi laiciņu bija uz to skatījušies, viņi sāka strīdēties. Daži teica «nē», un citi teica «jā». Daži teica, ka varot vismaz aiziet paskatīties — un jebkas būšot labāk nekā trūcīgas vakariņas, vēl trūcīgākas brokastis un slapjas drēbes cauru nakti.
Citi sacīja: — Sīs vietas mums ir pavisam nepazīstamas, un tās ir pārāk tuvu kalniem. Ceļotāji šodien te parādās reti. Vecās kartes neko nepalīdz: viss ir mainījies uz slikto pusi, un ceļš nav apsargāts. Sais apvidos daudzi nav pat dzirdējuši par karali, un, jo mazāk jūs šai ceļā ļausiet vaļu ziņkārībai, jo mazāk nepatikšanu iemantosiet. — Daži teica: — Galu galā mēs esam veseli četrpadsmit. — Citi taujāja: — Kur palicis Gendalfs? — So jautājumu atkārtoja visi cits pēc cita. Tad lietus sāka gāzt mežonī- gāk nekā jebkad, un Oins ar Gloinu sakāvās.
Tas izšķīra visu. — Galu galā mums līdzi ir kramplauzis, — viņi nosprieda un devās uz priekšu, vezdami ponijus (ievērojot visu nepieciešamo piesardzību) uz gaismas pusi. Viņi nonāca līdz kalnam un drīz nokļuva mežā. Tālāk vajadzēja kāpt augšup, taču nebija saskatāma neviena kārtīga taka, kura varētu vest uz kādu māju vai sētu, un, lai cik klusu viņi pūlējās spraukties cauri piķa melnajam biezoknim, viņus pavadīja nemitīga čabēšana, krakstēšana un čīkstēšana (un vēl pašu rūkšana un šķendēša- nās).
Piepeši iesarkanā gaisma caur koku stumbriem iemirdzējās pavisam netālu priekšā.
— Nu ir mūsu kramplauža kārta, — viņi teica, domādami Bilbo. — Tev jāiet un jāizpēta, kas tā par gaismu, kāpēc tā spīd un vai tur viss ir pietiekami droši, — Torins sacīja hobitam. — Joz aši un tikpat aši atgriezies, ja viss ir kārtībā. Ja nav, skrien atpakaļ, ja vien vari tikt! Ja nevari, iebrēcies divreiz kā plīvurpūce un vienreiz kā purva pūce, un tad mēs darīsim, ko varēsim.
Un tā nu Bilbo vajadzēja jozt aši prom, un viņš pat nepaguva paskaidrot, ka neprot» nevienu reizi iebrēkties kā pūce, vienalga, kādas sugas, tāpat kā viņš neprot lidot kā sikspārnis. Taču klusi pārvietoties mežā hobiti prot lieliski, to viņi spēj bez mazākā troksnīša. Viņi lepojas ar šo spēju, un Bilbo. jau ne reizi vien, cauri mežam ejot, bija nicīgi nošņaukājies par «šo rūķu karagājienu», kaut gan man šķiet, ka ne es, ne jūs tādā vējainā naktī nekā nedzirdētu, ja kaut vesels jātnieku bars padrāztos garām. Bet Bilbo, kurš uzmanīgi gāja sarkanīgās gaismas virzienā, šķiet, pat zebiekstei nebūtu licis pakustināt ne ūsu. Tāpēc viņš, gluži saprotams, nokļuva līdz ugunskuram — tas patiesi bija ugunskurs —, nevienu neiztraucējis. Un lūk, ko viņš tur ieraudzīja.
Trīs ļoti lieli radījumi sēdēja pie ļoti liela ugunskura no dižskābaržu baļķiem. Viņi uz gariem iesmiem cepa jērgaļu un laizīja no pirkstiem taukus. Gaisā valdīja jauka, kārdinoša smarža. Turpat līdzās stāvēja muca ar labu dzeramo, un viņi lēja to lielās
krūzēs un dzēra. Tie bija troļļi. Nepārprotami troļļi. To redzēja pat Bilbo, kurš bija dzīvojis gandrīz tikai sava nama sienās: par to liecināja rupjās sejas, lielie augumi, kāju neparastās formas, nemaz jau nerunājot par valodu, kas nepavisam neatbilda viesistabu labākajiem paraugiem — nepavisam ne.
— Vakar jērs, šodien jērs, un rīt droši vien atkal būs tas pats velna jērs, — nošķen- dējās viens no troļļiem.
— Kur tie laiki, kad nav neviens cilvēka gabals mutē bāzts, — teica otrs. — Nez ko tas lempis Viljams domāja, kad mūs te atveda, — un pats trakākais, ka dzeramais ar jau iet uz beigām! — Un viņš piegrūda ar elkoni Viljamam, kurš nupat dzēra malku no krūzes.
Viljams aizrijās. — Turi muti! — viņš uzbrēca, tiklīdz atkal spēja runāt. — Gribēji gan, lai visi pārceļas uz šejieni, lai tev un Bertām būtu, ko rīt. Kopš mēs nokāpām no kalniem, jūs par abiem jau pusotra ciemata esat sagrūduši rīklē. Cik ta jums vēl vajadzēs? Pēdējais laiks jums būtu pateikt «paldies, Bili» par tādu treknu ielejas jēru kā šitas te. — Viņš nokoda prāvu gabalu no jēra ciskas, ko pašreiz cepināja, un noberzēja lūpas piedurknē.
Jā, diemžēl troļļi tā patiesi mēdz uzvesties, pat tie, kuriem ir tikai pa vienai galvai. Kad Bilbo bija to visu dzirdējis, viņam pienācās kaut ko darīt. Vai nu viņam vajadzēja klusi aizlavīties atpakaļ un brīdināt savus draugus, ka tuvumā ir trīs milzeņi troļļi nelāgā omā, kam droši vien patiktu pārmaiņas pēc uzkost rūķa vai pat ponija cepeti, vai arī viņam vajadzēja rādīt veiklu un prasmīgu kramplauža māku. īsti pirmklasīgs un leģendārs kramplauzis būtu pārbaudījis troļļu kabatas — to gandrīz vienmēr ir vērts darīt, ja vien rodas iespēja, — nočiepis no iesmiem jērgaļu, pievācis alus mucu un aizlavījies prom, neviena nepamanīts. Citi — praktiskāki, bet ne tik prasmīgi amata meistari varbūt būtu nodūruši tos ar dunci, iekams tie paspētu attapties. Tad varētu nakti pavadīt omulīgā noskaņojumā.
Bilbo to zināja. Viņš bija lasījis par daudz ko tādu, ko nekad nebija redzējis vai darījis. Satraukuma un riebuma pārņemts, viņš vēlējās, kaut atrastos simt jūdžu tālumā no šejienes, un tomēr — un tomēr viņš nez kāpēc nespēja doties taisnā ceļā atpakaļ pie Torina un Kompānijas tukšām rokām. Tāpēc viņš stāvēja koku aizsegā un vilcinājās. No visām kramplaužu izdarībām, par ko viņš bija dzirdējis, troļļu kabatu pārbaudīšana likās vismazāk sarežģīta, tāpēc viņš beidzot aizlīda aiz koka tieši Viljamam aiz muguras.
Bērts un Toms aizgāja pie mucas. Viljams iedzēra vēl vienu malku. Tad Bilbo saņēma dūšu un iebāza savu mazo roku Viljama milzīgajā kabatā. Tajā gulēja maks, kas hobitam šķita somas lielumā. «Hā!» viņš nopriecājās, iesildams patikā pret savu jauno nodarbošanos un uzmanīgi izvilkdams maku. «Tas vēl ir tikai sākums!»
Un bija arī! Troļļu maki mēdz būt ļauni un viltīgi, un šis nebija izņēmums. — Ei, kas tu tāds esi? — tas iespiedzās, tikko atstājis īpašnieka kabatu, un Viljams tūlīt pat apcirtās apkārt un nogrāba Bilbo aiz skausta, pirms hobits paspēja pabēgt aiz koka.
— Paskat, Bert, ko es te nogrābu! — Viljams teica.
— Kas tas ir? — pārējie pienākdami noprasīja.
— Vai es zinu! Kas tu tāds esi?
— Bilbo Baginss, kramp… hobits, — teica nabaga Bilbo, trīcēdams pie visām miesām un prātodams, kā lai atdarina pūces brēcienus, pirms šie briesmoņi nav viņam aiz- žņauguši rīkli.
— Kramphobits? — tie pārjautāja tādi kā iztrūcināti. Troļļi visu aptver stipri lēnām, turklāt ļoti aizdomīgi izturas pret jebko jaunu un nepazīstamu.
— Un kas tādam kramphobitam būtu ko meklēt manā kabatā? — noprasīja Viljams.
— Un vai tādus var cept un ēst? — jautāja Toms.
— Provēt jau var, — teica Bērts, paceldams iesmu.
— No tāda tak nebūs vairāk par kumosu, — teica Viljams, kas jau bija ieturējis brangas vakariņas, — vismaz, kad kauli un āda nāks nost.
— Varbūt te vēl tādi ganās apkārt un mums sanāktu kaut vai pīrāgam, — teica Bērts. — Ei, tu, vai te mežos vēl slapstās tādi paši kā tu, nešķīstā trušu suga? — viņš noprasīja, skatīdamies uz hobita spalvainajām pēdām, tad pacēla viņu aiz kāju īkšķiem gaisā un sapurināja.
— Jā, daudzi, — atsaucās Bilbo, iekams atcerējās, ka draugus nedrīkst nodot. — Nē, neviena paša, — viņš tūlīt steigšus piemetināja.
— Kā to lai saprot? — Bērts noprasīja, joprojām turēdams viņu gaisā, tikai šoreiz aiz spalvām.
— Tā, kā es teicu, — dvesa Bilbo. — Un, lūdzu, necepiet mani, godājamie kungi! Es pats esmu labs pavārs un cepu labāk nekā cepos pats. Es jums pagatavošu gardu maltīti, brīnumjaukas brokastis, ja jūs mani neapēdīsiet vakariņās.
— Nabaga mazais ķēms, — nopūtās Viljams. Viņš jau bija tā pieēdies, ka vēderā vairāk nebija vietas, turklāt vēl pamatīgi sadzēries alu. — Nabaga mazais ķēms! Laid viņu vaļā!
— Tikai tad, kad viņš paskaidros, ko nozīmē «daudzi un neviena paša», — atcirta Bērts. — Es negribu, ka man miegā kāds apgriež sprandu. Paturi viņu virs uguns, gan pateiks!
— Nekā nebūs, — iebilda Viljams. — Galu galā es biju tas, kas viņu noķēra.
— Tu esi pārbarots stulbenis, Viljam, — teica Bērts, — es jau šovakar vienreiz to teicu.
.— Un tu esi lempis un āksts!
— Un to nu es necietīšu, Bili Hagins, — draudīgi noteica Bērts un zvēla Viljamam pa aci.
Un tad sekoja varena villošanās. Kad Bērts nosvieda Bilbo zemē, hobitam vēl bija saglabājies tieši tik daudz saprašanas, lai parāptos sāņus tālāk no viņu kājām, un pēc mirkļa troļļi jau kāvās pilnā sparā un dārdošās balsīs apsaukāja viens otru dažnedažādos pilnīgi patiesīgos un atbilstošos vārdos. Drīz tie jau bija saķērušies kopā un vārtījās pa zemi, gandrīz veldamies ugunskurā, spārdīdamies un dunkādamies, kamēr Toms sita abiem ar lielu zaru, lai vestu tos pie prāta, — un tas, protams, troļļus tikai vēl vairāk satracināja.
Nu būtu īstais brīdis Bilbo pazust no acīm. Taču viņa nabaga mazās kājeles Berta milzu ķepā bija pamatīgi saspiestas, turklāt viņam trūka elpas un reiba galva, tāpēc viņš kādu brīdi elsodams gulēja zemē netālu no ugunskura gaismas loka.
Cīņas karstākajā brīdī klajumā piepeši parādījās Beilins. Rūķi iztālēm bija dzirdējuši troksni un, nesagaidījuši ne Bilbo atgriežamies, ne pūci brēcam, sākuši pa vienam, cik klusi vien prazdami, lavīties uz gaismas pusi. Tikko Toms ieraudzīja Beilinu parādāmies gaismas lokā, viņš mežonīgi ieaurojās. Troļļi nespēj paciest jau rūķu izska- * tu vien (runa ir par neceptiem rūķiem). Bērts ūn Bills uz vietas mitējās kauties un uzbrēca: — Ašāk maisu, Tom! — Beilins, kurš prātoja, kur visā šajā juceklī varētu būt Bilbo, nepaguva ne attapties, kad maiss jau bija viņam virsū un viņš pats maisā iekšā.
— Gan šie nāks vēl, — teica Toms, —'vai arī man gauži misējas. Daudzi un neviena paša — tas nozīmē, — viņš lepni paziņoja, — neviena kramphobita un daudz šito te. Re, pēc kā tas ož!
— Laikam tā būs, kā tu saki, — teica Bērts, — un pavāksimies tālāk no gaismas.
Tā viņi arī izdarīja. Turēdami rokās maisus, kuros parasti nesa jērus vai citu laupījumu, troļļi stāvēja ēnā un gaidīja. Kad katrs rūķis iznāca klajumā un izbrīnā noraudzījās uz ugunskuru, apgāztajām krūzēm un apgrauztajiem gaļas gabaliem, nākamajā mirklī — bāc! — tam galvā uzlidoja nejauks, smirdošs maiss, un atnācējs bija
slazdā. Drīz maisos pie ugunskura Dveilins gulēja blakām Beilinam, Fili cieši piespiests pie Kili, Douri, Nouri un Ouri kaudzē cits uz cita, un Oins un Gloins, un Baifurs, un Boufurs, un Bomburs visi krustām šķērsām gauži neērtās pozās.
— Būs šiem mācība, — teica Toms, jo Baifurs un Bomburs viņam bija sagādājuši daudz klapatu — tie bija neganti cīnījušies pretī, kā rūķi allaž mēdz darīt, kad iedzīti strupceļā.
Torins nāca pēdējais — un viņu troļļiem neizdevās pārsteigt negaidot. Viņš jau nākdams nojauta te kādu ļaundarību un saprata, ka nav vairs labi, jau tad, kad vēl nebija ieraudzījis no maisiem rēgojamies savu draugu kājas. Viņš palika stāvam ēnā gabaliņu attālāk un noprasīja: — Kas te par traci? Kas dara pāri maniem ļaudīm?
— Tie ir troļļi! — atsaucās Bilbo, kas stāvēja aiz koka. Par viņu tie pavisam bija aizmirsuši. — Viņi ir paslēpušies krūmos un gaida ar maisiem rokā, — viņš piebilda.
— O! Ak tā gan? — izsaucās Torins un izlēca priekšā pie ugunskura, pirms vēl tie paspēja viņu notvert. Viņš sagrāba lielu zaru, kanl otrs gals dega ar liesmu, un Bērts ar šo galu dabūja pa aci, nepaguvis ne atkāpties sānis. Tas viņam lika uz brīdi izstāties no cīņas. Arī Bilbo darīja, ko spēja. Viņš sagrāba Tomu aiz kājas — viegli tas nebija, jo tā bija resna kā zaļoksna koka stumbrs, — taču tūlīt pat virpuļodams aizlidoja krūmos, jo Toms tobrīd spēra Torinam sejā dzirksteles.
Par to Toms dabūja degošo zaru sev taisni zobos un palika bez diviem priekšzobiem. Ja jūs būtu dzirdējuši, kas tas bija par kaucienu! Bet tieši tajā brīdī pienāca Viljams un uzmeta Torinam virsū maisu no galvas līdz pat papēžiem. Un tā šī cīņa bija galā. Tagad viņi visi bija neapskaužamā klizmā: visi rūpīgi iepakoti maisos un līdzās trīs nikni troļļi (turklāt divi ar apdegumiem un belzienu puniem, ko tik lēti neaizmirst), kas strīdas, vai izcept viņus uz lēnas uguns vai smalki sakapāt un izvārīt, vai arī apsēsties uz katra pēc kārtas un samīcīt viņus galertā; un Bilbo tupēja turpat krūmā saplēstām drēbēm un saskrāpētu ādu, neuzdrīkstēdamies pat pakustēties aiz bailēm, ka tie viņu neizdzird.
Tieši tobrīd atgriezās Gendalfs. Taču neviens viņu neredzēja. Troļļi nupat bija vienojušies, ka izceps rūķus tagad, bet ēdīs vēlāk, — tā bija Berta ideja, un pēc pagaras strīdēšanās pārējie bija tai piekrituši.
— Nav jēgas cept viņus tagad, tas prasīs visu nakti, — kāda balss teica. Bertām likās, ka runātājs ir Viljams.
— Nesāc atkal tiepties, Bili, — viņš teica, — citādi tas patiešām prasīs visu nakti.
— Kurš tad te tiepjas? — noprasīja Viljams, kuram bija licies, ka runātājs ir Bērts.
— Tu, protams, — atteica Bērts.
— Melis tāds, — uzbrēca Viljams, un tā strīds sākās atkal no gala. Beidzot troļļi nolēma tos smalki sakapāt un izvārīt. Viņi sameklēja melnu kastroli un nažus.
— Vārīt nav nekādas jēgas! Mums te nav ūdens, un aka ir tālu, — balss atkal sacīja. Bērts un Viljams nodomāja, ka tas ir Toms.
— Turi muti! — viņi tam uzbrēca. — Tā mēs nekad netiksim galā! Un pēc ūdens tu iesi pats, ja vēl kulstīsi mēli.
— Turi pats muti! — atcirta Toms, kurš to bija noturējis par Viljama balsi. — Kurš tad te vēl tiepjas, ja ne tu, es gribētu zināt.
— Aunapiere tāds! — uzbrēca Viljams.
— Pats esi aunapiere! — atkliedza Toms.
Un tā ķilda sākās atkal no gala, un viņi iekarsa vairāk nekā iepriekš, līdz beidzot nolēma pēc kārtas sēsties uz maisiem virsū un samīcīt rūķus, un vārīt tos nākamajā reizē.
— Uz kura mēs sēdīsimies papriekš? — jautāja tā pati balss.
— Vislabāk papriekš sēdieties uz pēdējā, — teica Bērts, kam Torins bija sagandējis aci. Viņam šķita, ka runājis Toms.
— Beidz te runāt pats ar sevi! — uzsauca Toms. — Bet, ja gribi sēsties uz pēdējā, sēdies ar. Kurš tur ir iekšā?
— Tas ar dzeltenajām zeķēm, — teica Bērts.
— Blēņas, ar pelēkajām gan, — šoreiz tā izklausījās pēc Viljama balss.
— Es skaidri zinu, ka ar dzeltenām, — teica Bērts.
— Nūja, ka ar dzeltenām, — piekrita Viljams.
— Ko tad tu muldi, ka ar pelēkām?
— Es to neteicu. To teica Toms.
— Es nu gan ne! — Toms ieaurojās. — Tu pats tas biji!
— Divi pret vienu, tāpēc turi muti! — uzbļāva Bērts.
— Ar ko tu runā, es gribētu zināt? — noprasīja Viljams.
— Nu, diezgan! — Toms un Bērts iesaucās abi reizē. — Nakts iet uz priekšu, un rīts vairs nav tālu. Sākam rīkoties!
— Lai rīts jūs visus akmenī pārvērš! — teica balss, kas šķita līdzīga Viljama balsij. Bet tā nebija Viljama balss. Jo tieši tajā brīdī pāri kalnam atausa gaisma un koku zariem pārskrēja spēcīga šalkoņa. Viljams neizteica ne vārda, jo pieliekdamies viņš jau bija pārvērties akmenī, un tai pašā mirklī, raudzīdamies uz viņu, pārakmeņojās arī Bērts ar Tomu. Un tā viņi tur stāv vēl šobaltdien — gluži vientuļi, ja vien uz viņiem neapmetas kāds putns, jo troļļiem, kā jūs droši vien zināt, līdz rītausmai jābūt atpakaļ pazemē, citādi tie atkal pārtop tajā klints masā, no kuras cēlušies, un nekad vairs nespēj pakustēties. Tieši tā notika ar Bertu, Tomu un Viljamu.
— Lieliski! — noteica Gendalfs, iznākdams no koku aizsega, un palīdzēja Bilbo izrausties no dzelkšņu krūma. Tad Bilbo saprata. Tā bija burvja balss, kas tika uzkurinājusi strīdus un ķīviņus troļļu starpā, līdz uzausa gaisma un tiem pienāca gals.
Viņi tūdaļ steidzās atraisīt maisus un izlaist ārā rūķus. Tie bija gandrīz nosmakuši un pagalam saniknoti: tiem nepavisam nebija paticis tur gulēt un klausīties, kā troļļi prāto, vai viņus cept vai mīcīt, vai kapāt. Viņiem vajadzēja noklausīties Bilbo stāstu divas reizes pēc kārtas, līdz viņi īsti saprata, kas ar hobitu bija lēcies pēc aiziešanas no pārējiem.
— īstā reize trenēties čiepšanā un kabatu aptīrīšanā, — šķendējās Bomburs, — kad mums bija vajadzīga pārtika un uguns!
— Un tieši to jūs no šiem zeļļiem bez cīņas nekādi nebūtu dabūjuši, — teica Gendalfs. — Sā vai tā, jūs tagad velti tērējat laiku. Vai jūs nesaprotat, ka troļļiem tepat tuvumā jābūt izraktai kādai alai vai pazemes ejai, kur paslēpties no saules? Mums derētu tajā ieskatīties.
Viņi pārmeklēja apkārtni un drīz vien ieraudzīja troļļu cieto zābaku nospiedumus vedam prom biezoknī. Viņi sekoja pēdām, kas veda kalnā, līdz nonāca pie lielām akmens durvījn, kuras veda alā. Taču atvērt tās viņi nespēja, kaut arī atspiedās pret tām visi reizē, kamēr Gendalfs izmēģināja dažādus burvju vārdus.
— Vai vērts tā pūlēties? — jautāja Bilbo, kad visi jau bija paguruši un noskaitušies. — Re, ko es atradu zemē, kur troļļi kāvās! — Viņš izstiepa roku ar prāvu atslēgu, kaut gan Viljamam tā, protams, bija likusies' ļoti maziņa un slepena. Acīmredzot tā bija izkritusi viņam no kabatas — laimīgā kārtā pirms pārvēršanās akmenī.
— Pie joda, ko tad tu neko ātrāk neteici? — iesaucās rūķi. Gendalfs paķēra atslēgu un iebāza to slēdzenē. Tad akmens durvis atvērās ar vienu spēcīgu grūdienu, un visi iegāja alā. Zemē mētājās kauli, un gaiss nelabi smakoja; bet te netrūka arī ēdamā, kas bija šā tā samests uz plauktiem vai zemē, pa vidu visādam citam laupījumam — no misiņa pogām līdz podiem ar zelta naudu kaktā. Pie sienām karājās daudz dažādu apģērba gabalu — tā kā troļļiem tādi bija par mazu, acīmredzot tie bija atņemti upuriem — un starp tiem arī vairāki zobeni, katrs citādāks pēc kaluma, formas un lieluma. Divi no tiem īpaši piesaistīja skatienu, jo tiem bija ļoti skaistas makstis un dārgakmeņiem rotāti rokturi.
Gendalfs un Torins tos paņēma katrs vienu sev, un Bilbo izvēlējās dunci ādas makstī. Trollim šāds duncis varēja būt tikai sīks kabatas nazītis, bet hobitam tas bija tikpat kā īss zobens.
— Asmeņi izskatās labi, — noteica burvis, pa pusei izvilcis zobenus no makstīm un ar interesi tos aplūkodams. — Tos nav gatavojis ne trollis, ne kalējs no cilvēku vidus, vismaz ne šajos laikos un šajā zemē; bet, tiklīdz mēs varēsim izlasīt rūnas uz tiem, mēs uzzināsim krietni vairāk.
— Ātrāk prom no šīs pretīgās smakas! — teica Fili. Viņi iznesa ārā naudas podus un to pārtiku, kas šķita neskarta un ēšanai derīga, un arī vienu mucu alus, kas vēl bija pilna. Tagad visiem jau gribējās brokastot, un, tā kā viņi bija ļoti izsalkuši, neviens nedomāja noniecināt troļļu pieliekamā pārpalikumus.. Pašiem viņiem pārtikas krājumi bija gauži niecīgi. Nu varēja nobaudīt maizi un sieru, alu un oglēs ceptu šķiņķi.
Pēc tam viņi likās gulēt, jo nakts bija pagājusi bez miega, un līdz pēcpusdienai neko neuzsāka. Tad viņi atveda šurp ponijus, aizveda podus ar zeltu netālu no upmalas takas un tur tos ļoti rūpīgi apraka, aizdarīdami slēptuvi ar daudziem burvju vārdiem — gadījumam, ja varētu kādreiz atgriezties un tos savākt. Kad tas bija padarīts, viņi no jauna sēdās ponijiem mugurā un devās projām pa taku austrumu virzienā.
— Kur tu biji aizskrējis, ja drīkstu vaicāt? — noprasīja Torins Gendalfam, kad viņi bija devušies ceļā.
— Paskatīties uz priekšu, — tas atbildēja.
— Un kā tu pamanījies visīstākajā brīdī atgriezties?
— Paskatīdamies atpakaļ, — burvis teica.
— Tā gan! — sacīja Torins. — Bet vai tu nevarētu izteikties skaidrāk?
— Es aizsteidzos jums priekšā, lai izlūkotu ceļu. Drīz tas kļūs bīstams un grūts. Es domāju arī par to, ka jāpapildina mūsu niecīgie pārtikas krājumi. Tomēr es nebiju vēl ticis necik tālu, kad sastapu dažus savus draugus no Rivendellas.
— Kur tā atrodas? — jautāja Bilbo.
— Nepārtrauc! — atteica Gendalfs. — Ja mums veiksies, tu pēc pāris dienām būsi tur un visu varēsi izpētīt pats. Tātad, kā jau teicu, es sastapu divus no Elronda ļaudīm. Viņi ļoti steidzās, jo bija izbijušies no troļļiem. Tie bija viņi, kas man pastāstīja, ka trīs troļļi nokāpuši no kalniem un apmetušies mežā netālu no ceļa; tie esot aizbaidījuši prom visus apkārtējos un tagad uzglūnot svešiem ceļiniekiem. Mani tūlīt pārņēma sajūta, ka esmu vajadzīgs te, pie jums. Skatīdamies atpakaļ, es tālumā ieraudzīju uguni un devos tās virzienā. Tas arī viss. Lūdzu, nākamo reizi esiet uzmanīgāki, citādi mēs nekad nenokļūsim galā!
— Paldies! — sacīja Torins.