Tajā dienā viņi vairs nedziedāja un pasakas nestāstīja, kaut arī laiks bija uzlabojies; arī nākamajā un aiznākamajā dienā ne. Viņi bija apjautuši, ka briesmas nebūt nav aiz kalniem. Viņi nakšņoja zem klajas debess, un ponijiem bija vairāk ēdamā nekā jātniekiem, jo zāles pietika, bet ceļasomās pat no iegūtajiem troļļu krājumiem vairs daudz nebija atlicis. Kādu rītu viņi brišus šķērsoja upi; tā bija plata un sekla un dobji šalca, putodama ap akmeņiem. Pretējais krasts bija stāvs un slidens. Kad viņi, ponijus pavadā vezdami, tika tajā augšā, izrādījās, ka varenie kalni pienākuši jau pavisam tuvu. Šobrīd tuvākā kalna pakāje šķita vairs tikai nesteidzīga dienas ceļojuma attālumā. Kalns slējās tumšs un drūms, kaut gan tā nogāzes vietvietām izraibināja saulaini laukumi un augstu pret debesīm vīdēja sniegotas virsotnes.
— Vai tas ir tas pats Vientuļais Kalns? — Bilbo vaicāja svinīgā balsī, lūkodamies uz to plati ieplestām acīm. Viņš vēl nekad nebija redzējis kaut ko tik milzīgu.
— Protams, ne! — atteica Beilins. — Seit tikai sākas Miglas Kalni, un mums jātiek tiem pāri līdz Savvaļas Zemei viņā pusē. Un pat no turienes vēl ir labs gabals līdz Vientuļajam Kalnam austrumos, kur Smogs tup uz mūsu dārgumiem.
33
— Oho! — noteica Bilbo un šobrīd jutās tik noguris kā vēl nekad. Viņa domas atkal atgriezās pie ērtā krēsla kamīna priekšā viņa iemīļotajā hobita alas istabiņā un pie katliņa sīkšanas uz uguns. Un ne jau pēdējoreiz!
3—102265
Tagad priekšgalā jāja Gendalfs. — Mēs nedrīkstam nomaldīties no ceļa, citādi mums beigas, — viņš teica. — Mums vajadzīga, pirmkārt, pārtika, otrkārt, atpūta puslīdz drošos apstākļos, un vēl ir ļoti svarīgi šķērsot Miglas Kalnus pa pareizo taku, citādi jūs tajos apmaldīsieties un būsiet spiesti atgriezties ceļa sākumā (ja vien vispār jums izdosies atgriezties).
Pārējie taujāja, kurp viņš tos vedot, un Gendalfs atbildēja:
— Kā dažs no jums varbūt jau zina, jūs šobrīd esat nonākuši pie pašas Savvaļas robežas. Kaut kur mūsu priekšā slēpjas skaistā Rivendellas ieleja, kur Pēdējā Mājīgā Mājā dzīvo Elronds. Es ar draugiem nosūtīju turp ziņu, un mēs tiekam gaidīti.
Sie vārdi uzmundrināja un iepriecēja ceļiniekus, taču viņi vēl nebija nokļuvuši minētajā vietā, un atrast Pēdējo Mājīgo Māju kalnu rietumu pusē nebūt nebija tik viegli, kā varētu likties. Šķita, ka priekšā nav ne koku, ne ieleju, ne pakalnu, kas šķērsotu apvidu, tikai viens vienīgs gluds klajums, kas palēnām kāpa arvien augstāk, sniegdamies līdz tuvākā kalna pakājei, — plašs klajums viršu ūn klints šķembu krāsā, ko vietvietām izraibināja koši zaļi vai sūnzaļi laukumi un strēles, liecinādami par iespējamu ūdens tuvumu.
Pagāja rīts, un pienāca pēcpusdiena, taču visā šai klusajā klajumā nebija ne miņas no apdzīvota mājokļa. Ceļinieki sāka raizēties, jo saprata, ka meklētā māja var būt paslēpusies jebkurā vietā starp šejieni un kalniem. Viņi nonāca pie negaidītām ielejām, kas dziļas un šauras piepeši pavērās pie viņu kājām, un pārsteigti lūkojās lejup, kur auga koki un burbuļoja ūdens. Dažas bija tikai gravas, kam gandrīz varēja pārlēkt pāri, tomēr tās bija ļoti dziļas, un tajās dārdēja ūdenskritumi. Bija arī tumšas aizas, kam nevarēja nedz pārlēkt, nedz arī norāpties lejā. Bija purvi, un daži no tiem priecēja acis ar jauku zaļumu un spilgtām, garām puķēm, taču ponijs, kas ar kravu mugurā uzdrīkstētos spert tajos kāju, nekad vairs neatgrieztos atpakaļ.
Sis klajais apvidus no upes brasla līdz kalniem patiesi bija daudz lielāks, nekā varētu iedomāties. Bilbo jutās bezgala pārsteigts. Vienīgo taku iezīmēja balti oļi, turklāt daudzi no tiem bija gluži sīki, un citus sedza sūnājs vai virši. Visumā gājiens virzījās uz priekšu ļoti lēni — pat Gendalfa vadībā, kurš, šķiet, labi pazina ceļu.
Viņa bārdainā galva grozījās te uz vienu, te uz otru pusi, raugoties pēc oļiem, un pārējie sekoja šai galvai, taču, kad diena slīdēja pret vakaru, viņi nelikās meklētajam tuvāk esam. Tējas laiks jau sen bija pagājis, un izskatījās, ka tas pats notiks ar vakariņām. Apkārt lidinājās naktstauriņi, un apkārtne iegrima biezā mijkrēslī, jo mēness nebija uzlēcis. Bilbo ponijs sāka klupt pret saknēm un akmeņiem. Viņi tik negaidot attapās stāvas nogāzes malā, ka Gendalfa zirgs gandrīz vai noslīdēja pa to lejup.
— Te tā beidzot ir! — burvis iesaucās, un pārējie saskrēja viņam apkārt un palūkojās pāri stāvā krituma malai. Dziļi lejā viņi redzēja ieleju. Tur čaloja upe, traukdamās pa savu klinšaino gultni; gaisā vēdīja koku lapotņu smarža, un upes viņā pusē, ielejas piekalnē, vizēja gaisma.
Bilbo nemūžam neaizmirsa, kā viņi, pa pusei slīdēdami, pa pusei šļūkdami, vakara krēslā pa stāvo, līkumoto taku devās lejup noslēpumainajā Rivendellas ielejā. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva arvien siltāks, un priežu smarža darīja hobitu gluži miegainu, tā ka viņš laiku pa laikam iesnauzdamies saguma un gandrīz vai nokrita no sava ponija vai ar degunu atsitās pret tā skaustu. Jo zemāk ceļinieki kāpa, jo mundrāk tiem kļuva ap dūšu. Līdzšinējos kokus nomainīja dižskābarži un ozoli, un krēsla radīja tīkamu miera sajūtu.-Zāles zaļums tikpat kā vairs nebija samanāms, kad viņi beidzot iznāca atklātā meža klajumā netālu no upes krasta.
«Hmm! Te smaržo tā kā pēc elfiem!» Bilbo nodomāja un paraudzījās augšup zvaigznēs. Un tieši tajā brīdī kokos kā spēja smieklu brāzma uzšalca dziesma:
E! Kurp šie tā steidzas, Un ko šie te meklē? Jau dieniņa beidzas, Drīz tumšs būs kā peklē! E! Tra-la-la-lā! Sveiki ielejā! Hā!
Ē! Kurp šie tā nesas Prom pasaulē baltā? Mums pannā čurkst desas, Kūp plāceņi galdā! E! Tri-li-li-lī! Jauka ieleja šī!
Ē! Kurp šie tā cilpo, Ka bārdas vien kratās? Ko meklē te Bilbo Un Kili, un Fili?
Sie turpu vien skatās, Kur kalngali zili! Ē! Tra-la-la-lā! Jauki jūnijā! Hā!
Ē! Lai tak šie stājas! Kas projām šos raida? Gurst ponijiem kājas, Tie atpūtu gaida!
Kam skriet zilā tālē, Ja upmalas zālē
Līdz rītam var diet Un līksmot, un smiet Jautrā pulkā, tra-lā! Mūsu ielejā! Hā!
Tā viņi tur kokos smējās un dziedāja, un es nešaubos, ka jums tas viss izklausās kā vienas vienīgas nesakarīgas blēņas. Viņi par to nebēdāja nemaz — ja jūs viņiem pateiktu, ko domājat, viņi tikai smietos vēl jo vairāk. Tie taču bija elfi. Drīz vien, tumsai sabiezējot, Bilbo sāka tos šur tur samanīt. Viņam ļoti patika elfi, kaut gan reti bija gadījies tos sastapt, taču viņš no tiem mazliet arī baidījās. Rūķi ar elfiem lāgā nesatiek. Pat tādi samērā cienījami rūķi kā Torins un viņa draugi uzskatīja tos par muļķīgiem radījumiem (kaut gan patiesībā muļķīgs ir tieši šis uzskats) un reizēm dusmojās uz tiem. Un tas viss tāpēc, ka elfi mēdz rūķus paķircināt un pazoboties par viņiem — jo sevišķi par viņu bārdām.
— Re, re! — kāda balss teica. — Paskatiet vien! Hobits Bilbo jāšus uz ponija, vai nav vareni? Tas tik ir aizgrābjošs skats!
— Kaut kas neatkārtojams!
Un viņi atkal uzsāka jaunu dziesmu, kas bija tikpat smieklīga kā tā, ko esmu uzrakstījis no sākuma līdz beigām. Visbeidzot viens no viņiem, gara auguma jauneklis, iznāca no koku aizsega un paklanījās Gendalfam un Torinam.
— Sveicam jūs ielejā! — viņš teica.
— Pateicos! — Torins mazliet ērcīgi atbildēja, bet Gendalfs jau bija nolēcis no zirga un stāvēja elfu bariņā, jautri sarunādamies ar tiem.
— Jūs esat mazliet novirzījušies no ceļa, — teica elfs, — tas ir, ja gribat tikt uz vienīgās takas, kura ved pāri upei uz māju viņā pusē. Mēs jums parādīsim, kur jāiet, bet labāk kāpiet nost no zirdziņiem, kamēr būsiet tikuši pāri tiltam. Vai negribat kādu brīdi uzkavēties kopā ar mums un padziedāt, jeb vai steigsieties tūlīt tālāk? Tur viņā pusē pošas vakariņām, — viņš piebilda. — Es jūtu aizkurta pavarda smaržu.
Kaut gan Bilbo jutās noguris, viņš labprāt brītiņu būtu pakavējies tepat. Elfu dziesmas zem jūnija zvaigznēm nav tās, ko var mierīgu sirdi palaist garām, ja jūs kaut ko tādu protat novērtēt. Viņam būtu arī gribējies uzsākt tuvāku sarunu ar šīm būtnēm, kas šķita zinām gan viņa vārdu, gan visu citu par viņu, kaut gan viņš tās nekad nebija redzējis. Hobitam likās, ka interesanti būtu uzzināt viņu domas par šo dēku. Elfi daudz zina un apbrīnojami ātri uzzina visus jaunumus; viņi uzzina visu, kas notiek zemes iemītnieku starpā tikpat ātri, kā aiztek ūdens, vai vēl ātrāk.
Bet rūķi visi kā viens vēlējās jo drīzāk tikt pie vakariņām un nebija ar mieru kavēties. Tāpēc viņi devās uz priekšu, vezdami ponijus pavadā, līdz, elfu vesti, sasniedza labu taķu, pa kuru nonāca līdz pašam upes krastam. Upe tecēja strauji un skaļi, kā kalnu upēm pieklājas vasaras vakaros, kad saule visu dienu sildījusi sniegu augstajās virsotnēs. Pār upi veda vienīgi šaurs akmens tiltiņš bez margām, tik šaurs, ka poniji varēja iet tikai pa vienam, un pa to vajadzēja iet pāri lēni un uzmanīgi, pēc kārtas, katram turot savu poniju aiz iemauktiem. Elfi bija paņēmuši līdzi spožus lākturus un, krastā stāvēdami, dziedāja jautru dziesmu, kamēr ceļotāji šķērsoja upi.
— Nesamērcē straumē bārdu, tētiņ! — viņi uzsauca Torinam, kurš bija sameties gandrīz rāpus. — Tā jau tāpat ir pietiekami gara arī bez aplaistīšanas!
— Pieskatiet, lai Bilbo neapēd visas kūkas! — viņi klaigāja. — Viņš jau tā ir par resnu, lai izlīstu pa atslēgas caurumu!
— Cst, cst, labie ļaudis, un ar labu nakti! — atsaucās Gendalfs, kurš gāja pēdējais. — Ielejām ir ausis, un dažiem elfiem ir pārlieku jautras un vaļīgas mēles. Ar labu nakti!
Un tā viņi beidzot nonāca pie Pēdējās Mājīgās Mājas un atrada tās durvis plaši atvērtas.
Tas patiesi ir savādi, bet par to, kas sagādā prieku, un par to, ko aizvada ar prieku, stāsts ātri mēdz būt galā un nav ilgi ar patiku klausāms; taču, kad dzīve kļūst neērta, raižpilna un pat draudīga, labs stāsts raisās viegli un rit ilgi jo ilgi. Viņi šai mājā uzkavējās labu laiku, vismaz pāris nedēļu, un grūti viņiem bija no tās aiziet. Bilbo labprāt te būtu palicis uz visiem laikiem — pat tad, ja burvju vārdi varētu pēkšņi un bez kādām likstām nogādāt viņu atpakaļ taisni hobita alā. Un tomēr par šo viesošanos nav daudz, ko pastāstīt.
Nama saimnieks bija elfu draugs — viens no tiem, kuru senči kļuva par neparastu notikumu varoņiem jau ilgi pirms Vēstures iesākumiem, pirms elfu kariem ar ļaunajiem gobliniem un pirms pirmo cilvēku parādīšanās Ziemeļos. Tais dienās, kurās risinās mūsu stāsts, vēl dzīvoja daži cilvēki, kuru senčos bija gan elfi, gan Ziemeļu varoņi, un šī nama saimnieks Elronds bija to vadonis.
Viņa sejas panti bija cildeni un skaisti kā elfu augstmanim, viņš bija spēcīgs kā kareivis, gudrs kā zintnieks, godājams kā rūķu karalis un laipns kā vasaras diena. Par viņu vēsta daudzi nostāsti, tomēr viņa līdzdalība Bilbo varenajā dēkā ir visai neliela, kaut gan nozīmīga, kā jūs paši redzēsiet, ja mēs laimīgi tiksim līdz notikuma beigām. Viņa nams bija pati pilnība jebkuram, vienalga, vai tas pirmām kārtām vēlētos paēst
vai gulēt, vai strādāt, vai stāstīt pasakas, vai dziedāt, vai vienkārši sēdēt un domāt, vai arī darīt to visu uzreiz. Ļaunumam nebija vietas šai ielejā.
Ja man būtu vairāk laika, es ar prieku jums pastāstītu kaut dažus no stāstiem vai nodziedātu kaut dažas no dziesmām, ko ceļinieki dzirdēja šai namā. Dažu dienu laikā gan poniji, gan jātnieki atspirga un atguva spēkus. Te tika salāpītas drēbes, te tika dziedēti zilumi, garastāvokļi un cerības. Te tika piepildītas ceļasomas ar pārtiku un citām nepieciešamām lietām, kas svēra maz, bet nozīmēja daudz, kad jāveic grūtas kalnu pārejas. Te tika doti visnoderīgākie padomi ceļam. Tā pienāca Jāņu dienas priekšvakars, un ar pirmajiem Jāņu rīta saules stariem viņiem atkal bija jādodas ceļā.
Elronds prata lasīt jebkādas rūnas. Todien viņš apskatīja zobenus, ko viņi bija atnesuši no troļļu midzeņa, un teica: — Tos nav gatavojuši troļļi. Tie ir veci zobeni, ļoti veci, un piederējuši Rietumu kalnu elfiem, manas dzimtas senčiem. Tie gatavoti Gondolīnā tieši goblinu kariem. Acīmredzot tie nākuši no kāda pūķa mantnīcas vai goblinu laupījuma krātuvēm, jo pūķi un goblini iznīcināja šo pilsētu jau pirms vairākiem gadsimtiem. So te, Torin, rūnas dēvē par Orkristu — senajā Gondolīnas mēlē tas nozīmē Goblinu cirtējs; šim asmenim ir slavena pagātne. Sis, Gendalf, nosaukts par Glamdringu, Naidnieka nāvi, un to nēsājis pats Gondolīnas karalis. Glabājiet tos godam.
— Interesanti, kur tos dabūjuši troļļi? — prātoja Torins, aplūkodams savu zobenu ar jaunu interesi.
— Grūti pateikt, — sacīja Elronds, — var tikai minēt: iespējams, ka jūsu troļļi aplaupījuši citus laupītājus vai arī uzgājuši senas laupījumu krātuves atliekas Ziemeļu kalnos. Esmu dzirdējis, ka Moria raktuvju pamestajās alās joprojām glabājoties aizmirsti senlaiku dārgumi kopš rūķu un goblinu kara laikiem.
Torins pārdomāja dzirdēto. — Es glabāšu šo zobenu godam, — viņš teica. — Lai tas drīz atkal stājas pretī ļaunajiem gobliniem!
— Sī vēlēšanās kalnos var piepildīties pat ļoti drīz! — teica Elronds. — Bet tagad parādiet man savu karti!
Viņš paņēma to un ilgi pētīja, turklāt purināja galvu, jo viņam lāgā nepatika rūķu alkas pēc zelta; viņš ienīda pūķus, to ļaunumu un cietsirdību un ar skumjām atcerējās Dziļlejas pilsētas un tās priecīgo zvaniņu bojāeju, un mundrās Straujupes apsvilušos krastus. Debesīs mirdzēja plats, spožs pusmēness loks. Viņš pacēla karti rokās, un spožā mēnessgaisma spīdēja tai cauri. — Kas tad tas? — viņš noteica. — Te vēl ir mēness burti līdzās parastajām rūnu zīmēm, kuras vēsta: «Durvis piecu pēdu augstumā, triju vīru platumā.»
— Kas tas ir — mēness burti? — satraukuma pārņemts, jautāja hobits. Viņam ļoti patika kartes, kā jau iepriekš teikts, un patika arī rūnas un slepenas zīmes, un nesalasāms rokraksts, lai gan pats viņš rakstīja diezgan smalkiem un slaikiem burtiem.
— Mēness burti ir tās pašas rūnu zīmes,, tikai neredzamas, — paskaidroja Elronds. — Tāpat vien, virsū skatoties, tās nevar ieraudzīt. Redzamas tās kļūst tikai tad, kad aiz tām spīd mēness, un pat tas vēl nav viss: sarežģītākie mēness burti kļūst redzami tikai pie tāda paša mēness apveida un tādā pašā gadalaikā, kāds bija tad, kad tie tapa rakstīti. Tos izgudroja rūķi un pierakstīja ar sudraba spalvu, kā jūsu draugiem labi zināms. Sie te acīmredzot rakstīti ļoti sen, Jāņu dienas priekšvakarā pie augoša mēness.
— Un ko tie vēsta? — jautāja Gendalfs un Torins reizē, laikam drusku īdzīgi par to, ka šo atklājumu pirmais izdarījis Elronds, kaut gan agrāk to nemaz nevarēja izdarīt un arī turpmāk tik drīz nevarētu.
— «Stāviet pie lielā akmens, kad klaudzinās strazds,» — lasīja Elronds, — «un rietošā saule metīs pēdējo Darina Dienas gaismas staru tieši pāri atslēgas caurumam.»
— Darins, Darins! — iesaucās Torins. — Viņš bija pašas vecākās rūķu cilts — Gar- bāržu — tēvutēvs un mans senākais priekštecis: es esmu viņa mantinieks.
— Un ko tad nozīmē šī Darina Diena? — vaicāja Elronds.
— Rūķu Jaungada pirmā diena, — paskaidroja Torins, — kā visiem būtu jāzina, ir pēdējā Rudens mēness pirmā diena tieši pirms Ziemas iestāšanās. Mēs saucam to par Darina Dienu, ja pēdējais Rudens mēness debesīs sastopas ar sauli. Taču baidos, ka tas mums neko daudz nepalīdzēs, jo šodien vairs nav mūsu spēkos uzminēt, kad tāds brīdis atkal pienāks.
— Nu, to vēl redzēsim, — teica Gendalfs. — Vai tur vēl ir kas rakstīts?
— Pie šī mēness vairāk nekas nav redzams, — atbildēja Elronds un atdeva karti Torinam; pēc tam viņi devās lejā pie upes paraudzīties un paklausīties, kā Jāņu vakarā dzied un dejo elfi.
Nākamais rīts bija Jāņu dienas rīts — tik skaidrs un spirdzinošs, kādu vien spēj uzburt iztēle: zilajās debesīs nemanīja ne mazākā mākonīša, un saule rotājās dzidrajā upes ūdenī. Atvadu dziesmu pavadīti, ceļinieki sēdās uz ponijiem un naigi jāja prom, sirdīm kūsājot jaunu piedzīvojumu alkās un domām kavējoties pie norādītā ceļa — pāri Miglas Kalniem uz zemi viņā pusē.