Tajos kalnos augšup veda daudz taku, un pāri tiem bija ne mazums pāreju. Taču vairums šo taku bija mānīgas un maldinošas un vai nu vispār neaizveda nekur, vai arī ieveda nepatikšanās; un uz daudzām pārejām uzglūnēja ļaunas būtnes un nedzirdētas briesmas. Rūķi un hobits, kuriem palīdzēja Elronda gudrais padoms un Gendalfa zināšanas un atmiņa, atrada īsto taku, kas veda uz īsto pāreju.
Vēl daudz dienu pēc tam, kad jaukā ieleja un Pēdējā Mājīgā Māja bija palikušas tālu aiz muguras, ceļinieki joprojām kāpa un kāpa augšup. Taka bija grūta un bīstama, ceļš līkumu līkumots, vientulīgs un garš. Tagad viņi varēja atskatoties pārlaist skatienu zemēm, kas bija palikušas aiz muguras un pletās dziļi lejā. Bilbo zināja, ka tālu rietumu pusē, kur visi apveidi bija sakusuši zilganā miglā, atrodas viņa paša zeme, kas solīja drošību un ērtības, un viņa jaukā hobita aliņa. Viņš nodrebinājās. Te augšā kļuva arvien aukstāks un aukstāks, un vējš dzeldīgi svelpa klinšu starpās. Reizēm arī palieli akmeņi palēkdamies vēlās lejā pa kalnu nogāzēm, pusdienas saules atsvabināti no sniega važām, un aizripoja viņiem garām (tad bija laimējies) vai arī aizlidoja pāri galvai (tas bija daudz nepatīkamāk). Naktsguļas bija neērtas un saltas, un viņi neuzdrīkstējās dziedāt vai skaļi sarunāties, jo atbalsis skanēja gluži pārdabiski, un šķita, ka klusums negrib, lai to pārtrauc, — to drīkstēja vienīgi ūdens šalkoņa, vēja gaudas un akmeņu kraksti.
«Lejā turpinās vasara,» domāja Bilbo, «ir siena laiks, notiek izpriecas zaļumos. Drīz vāks ražu un lasīs mellenes, bet mēs vēl nebūsim pat sākuši kāpt viņā pusē uz leju.» Arī
citu prātos risinājās tādas pašas drūmas domas, kaut gan, Jāņu rītā atvadīdamies no Elronda, viņi bija cerību spārnoti un moži runāja par to, kā šķērsos kalnus un trauksies cauri zemēm otrā pusē. Viņi bija domājuši, ka nokļūs pie Vientuļā Kalna slepenajām durvīm varbūt jau nākamajā pēdējā Rudens mēness pirmajā dienā — «un varbūt tā būs Darina diena», viņi bija teikuši. Tikai Gendalfs bija pakratījis galvu un cietis klusu. Rūķi šo ceļu nebija mērojuši daudz gadu, taču Gendalfs bija to darījis un zināja, ka Savvaļas apvidos savairojušās briesmas un ļaunums, kopš pūķi no turienes padzinuši cilvēkus, un ka pēc kaujas Moria raktuvēs daudzviet slepeni iemitinājušies goblini. Pat tādiem visgudriem burvjiem kā Gendalfs un tik labiem draugiem kā Elronds labi izstrādāti plāni reizēm cieš neveiksmi, kad jādodas pretī bīstamām dēkām viņpus Savvaļas robežas, un Gendalfs bija pietiekoši gudrs burvis, lai to apzinātos.
Viņš zināja, ka ceļā var atgadīties kaut kas negaidīts, un neiedrošinājās cerēt, ka viņi bez jebkādiem baisiem piedzīvojumiem tiks pāri šiem plašajiem, augstajiem kalniem ar vientulīgajām smailēm un ielejām, kurās nevaldīja neviens karalis. Un piedzīvojumi sākās drīz. Viss veicās labi, līdz kādu dienu viņus pārsteidza pērkona negaiss — nē, vēl vairāk nekā pērkona negaiss: vesela pērkonu kauja. Jūs zināt, cik šaušalīgi var būt īsti neganti pērkona negaisi līdzenumos un upju ielejās, it sevišķi tad, kad satiekas un triecas kopā divi šādi negaisi. Taču vēl briesmīgāki ir pērkoni un zibeņi nakts laikā kalnos, kad sastopas negaisi no austrumiem un rietumiem un uzsāk kauju viens ar otru. Zibens strēles triecas pret kalnu smailēm, klintis dreb, un apdullinoša dārdoņa palaikam pāršķeļ gaisu un pierībina un piegrand katru alu un spraugu; un tumsa bez mitas izverd baismīgu troksni un piepešas gaismas žilbas.
Kaut ko tamlīdzīgu Bilbo nemūžam nebija ne redzējis, ne spējis iedomāties. Ceļinieki atradās augstu uz šauras kalna kores, kam vienā pusē pavērās baisminošs kritums miglas tītā aizā. Turpat zem klints pārkares viņi patvērās pavadīt nakti, un Bilbo saritinājās zem savas segas, drebēdams pie visām miesām. Kad viņš pabāza degunu ārā un zibens strēļu gaismā paskatījās apkārt, viņš redzēja, ka ielejas viņā pusē no mājokļiem izlīduši akmens milži, kas spēlēdamies meta cits citam klintsbluķus, ķēra tos rokā un svieda lejā, tumsā, kur tie dziļumā sadrupa pret kokiem vai ar blīkšķi sašķēlās sīkākos gabalos. Tad nāca vējš un lietus, un vējš trieca lietu un krusu visos iespējamos virzienos, tā ka klints pārkare vairs nebija nekāds patvērums. Drīz vien viņi samirka, un poniji stāvēja, nokāruši galvu, ierāvuši asti starp kājām, un daži izbailēs fcviedza. Milžu rēcošie smiekli un klaigas bija dzirdamas pa visām kalnu nogāzēm.
— Tas nu nekur neder! — teica Torins. — Ja mūs nenopūtīs lejā vējš vai nenoslīcinās lietus, vai nenospers zibens, mūs pakamps kāds milzis un uzspers debesīs kā futbolbumbu.
— Nu, ja tu zini labāku vietu, tad ved mūs uz turieni! — atcirta Gendalfs, kurš bija gauži ērcīgā omā un pats nebūt nepriecājās par milžu tuvumu.
Vārdu apmaiņa beidzās ar to, ka viņi aizsūtīja Fili un Kili meklēt labāku patvērumu. Siem rūķiem bija vērīga acs, un, tā kā viņi bija gadus piecdesmit jaunāki par citiem rūķiem, šādus darbus parasti uzticēja viņiem (jo ikvienam bija skaidrs, ka sūtīt Bilbo nav nekādas jēgas). Ja kaut kas jāatrod, nav labāka līdzekļa par meklēšanu (vismaz tā jaunajiem rūķiem apgalvoja Torins). Kas meklē, tas, protams, parasti kaut ko atrod, tikai ne vienmēr atrastais ir arī meklētais. Tā notika arī šoreiz.
Drīz Kili un Fili atgriezās, līzdami rāpus un turēdamies pie klintīm, lai tos neaizrautu vējš. — Mēs atradām sausu alu, — viņi paziņoja, — tepat netālu aiz nākamā pagrieziena; tur mēs varam saiet iekšā ar visiem ponijiem.
— Vai jūs to kārtīgi izpētījāt? — noprasīja burvis, kurš zināja, ka kalnu alas ļoti reti mēdz būt neapdzīvotas.
— Jā, jā! — rūķi atsaucās, kaut gan visi zināja, ka ilgi viņi nevar būt pūlējušies, citādi nebūtu tik ātri atpakaļ. — Tik pārlieku liela jau tā nav un dziļi zem kalna arī nestiepjas.
Tas, protams, kalnu alās ir pats bīstamākais: bieži nevar zināt, cik tālu tās stiepjas un kurp kāda eja var aizvest, un kas gaida iekšienē. Taču Fili un Kili ziņas šķita apmierinošas. Tāpēc visi piecēlās un sarosījās iešanai. Vējš joprojām auroja un pērkons rībēja, un bija krietni jāpacīnās, lai ar visiem ponijiem tiktu uz priekšu. Par laimi, tālu nebija jāiet, un drīz viņi nonāca pie liela klintsakmens, kas sniedzās līdz pat takai. Pakāpjoties aiz tā, atklājās pazema velvēta eja kalna sānā. Tā bija tieši tik plata, lai, nedaudz piepalīdzot, tai dabūtu cauri ponijus, kad tiem bija noņemti segli un nesamie. Zem velves paejot, bija tik patīkami dzirdēt, ka vējš un lietus dārdina ārpusē, nevis tieši uz galvas, un justies drošībā no milžiem un to klintsakmeņiem. Tomēr burvis nedomāja riskēt. Viņš iededza uguni savas nūjas galā — kā tika darījis, ja atceraties, todien Bilbo ēdamistabā, kas šķita tik bezgala sen, — un tās gaismā viņi izpētīja alu no vienas malas līdz otrai.
Tā šķita itin paprāva ala, taču nelikās pārlieku plaša un noslēpumaina. Tai bija sausa grīda un vairākas parocīgas sienu iedobes. Vienā malā varēja ērti novietot ponijus, un tie tur sastājās (varen apmierināti par pārmaiņu), kūpēdami un čāpstinādami kaklā pakārtajās kulēs. Oins un Gloins ierosināja pie ieejas sakurt ugunskuru, lai izžāvētu drēbes, taču Gendalfs par to negribēja ne dzirdēt. Tad viņi izklāja slapjo apģērbu uz grīdas un izvilka no ceļasomām sausu drēbju kārtu; pēc tam izņēma pīpes un sāka raidīt gaisā dūmu gredzenus, un Gendalfs savējos pūta visdažādākajās krāsās un lika tiem virpuļot augšup dejā līdz pašiem griestiem, lai izklaidētu pārējos ceļiniekus. Viņi iegrima aizrautīgās sarunās un, vētru pilnīgi aizmirsuši, sāka prātot, ko katrs darīs ar savu bagātības daļu (kad to dabūs, kas šobrīd nemaz nelikās neiespējami), un pamazām cits pēc cita iegrima snaudā. Un šis bija pēdējais vakars, kad viņu rīcībā bija poniji, ceļasomas un visi citi līdzpaņemtie piederumi.
Cik tomēr labi, ka viņi bija izraudzījušies par ceļabiedru mazo Bilbo! Jo viņš ilgu laiku nevarēja aizmigt, un, kad beidzot aizmiga, viņu mocīja nejauki sapņi. Viņš sapņoja, ka plaisa alas dibensienā kļūst arvien lielāka un lielāka un veras arvien platāka un platāka; viņš juta lielas bailes, taču nespēja ne iekliegties, ne pakustēties — varēja tikai gulēt un skatīties. Pēc tam viņš sapņoja, ka alas grīda kaut kur pazūd un viņš pats sāk slīdēt projām un krīt, krīt, krīt — kaut kur dziļi lejā.
Tajā brīdī viņš, briesmīgi satrūcies, pamodās un ieraudzīja, ka daļa no šī sapņa ir patiesība. Plaisa alas dibensienā patiesi bija atvērusies un pārtapusi platā gaitenī. Viņš tik tikko vēl paspēja pamanīt, kā tajā pazūd pēdējā ponija astes gals. Bilbo, protams, izgrūda ļoti spalgu brēcienu, tik spalgu, cik vien hobits spēj, un hobita brēciens mēdz būt pārsteidzoši skaļš, ja ņem vērā tā nelielo augumu.
Pirms kāds vēl iespēja kaut muti pavērt, kā uz burvja mājienu viņu priekšā izlēca goblini — lieli goblini, milzīgi, nejauki goblini, neskaitāmi goblini. To bija vismaz seši pret vienu rūķi, un vēl divi atlika hobitam; tie sagrāba viņus un aizrāva plaisas otrā pusē, iekams kāds paspēja atcerēties, kā viņu sauc. Tomēr Gendalfu tie nesagūstīja. Vismaz tur Bilbo brēciens bija paveicis savu. Tas bija uzmodinājis burvi vienā zibenīgā mirklī, un, kad pieskrēja goblini, lai viņu sagrābtu, alā uzzibsnīja negants spožums, gluži kā zibens spēriens, un vairāki uzbrucēji nogāzās beigti.
Plaisa krakstēdama aizvērās, un Bilbo ar rūķiem atradās iekšpusē. Kur palicis Gendalfs? Par to nebija jausmas ne viņiem, ne gobliniem, un goblini nemaz nemēģināja to noskaidrot. Valdīja dziļmelna tumsa, tāda, kam cauri redzēt spēj vienīgi goblini, kas mitinās pašās kalnu dzīlēs. Ejas te bija samudžinātas krustu krustīm un līkumu līkumiem, bet goblini zināja savu ceļu tikpat labi, kā jūs zināt aiziet uz tuvāko pasta nodaļu; un šis ceļš veda arvien dziļāk lejup, un gaiss kļuva neciešami smags. Goblini
bija ļoti rupji, viņi nežēlīgi žmiedza savus gūstekņus, turklāt ņirdza un smējās savās atbaidošajās akmensdimdošajās balsīs, un Bilbo jutās vēl nelaimīgāks nekā toreiz, kad trollis viņu pacēla gaisā aiz kāju īkšķiem. Atkal un atkal viņš karsti vēlējās būt savā jaukajā, mājīgajā hobita aliņā. Un ne jau pēdējo reizi.
Tad viņu priekšā iemirgojās sarkans gaismas stars. Goblini sāka dziedāt vai—drīzāk—ķērkt, pieskaņodami ritmu savu plakano pēdu klaudzieniem pa akmens grīdu un tikpat ritmiski raustīdami savus gūstekņus.
Plakš! Traks! Rīb un sprakš!
Grāb un ker! Žmiedz un sper!
Lejā dziļi apakšā
Gaida Goblinpilsēta!
Brīkš, brākš! Bllkš, blākš!
Vāles belž! Liesmas elš!
Kāpjam, kāpjam apakšā,
Goblinpilsētā, ha-hā!
Pliukš un smiukš! Kauli kriukš!
Bliezt un durt! Nepagurt!
Drāzt un tēst, un sloksnēs plēst!
Bedrē mest! Dzīvus ēst!
Lai ir jautri apakšā,
Dziļā Goblinpilsētā!
Tas patiesi skanēja baismi. Sienas atbalsoja spalgos «plakš, trakš» un «brīkš, brākš» un ļauni smejošos «ha-hā!». Dziesmas saturs bija skaidrāks par skaidru, jo vairāk tāpēc, ka goblini izvilka pletnes un pie «pliukš un smiukš» plīkšķināja tās pāri gūstekņiem, dzenot tos skriešus uz priekšu, cik ātri vien tie spēja kustēt; un daži no rūķiem patiesi jau jutās kā sloksnēs plēsti, kad beidzot ieklumburoja prāvā pazemes alā.
To apgaismoja liels, sarkans ugunskurs telpas vidū un lāpas gar sienām; un visa ala bija goblinu pilna. Tie smējās, dauzīja kājas un plaukšķināja rokas, kad alā ievēlās skrejošais rūķu bars (kam Bilbo skrēja pašā aizmugurē un tādējādi bija vistuvāk pletnēm) un aiz tiem dzinēji, kas auroja un plīkšķināja pletnes. Poniji bija te jau priekšā un stāvēja, sadzīti stūrī, un visas ceļasomas un saiņi gulēja zemē, atrauti vaļā un izvandīti, un goblini rakājās pa tiem, ošņāja, taustīja un ķildojās par visu atrasto.
Sī diemžēl bija pēdējā reize, kad ceļotāji redzēja savus lieliskos ponijus un to skaitā arī varen žirgtu, baltu kumeļu, ko Elronds bija aizdevis Gendalfam, jo burvja zirgs nebija piemērots kalnu takām. Jo goblini ēd zirgus, ponijus un ēzeļus (un vēl daudz ko trakāku), un viņi arvien ir izsalkuši. Tomēr šobrīd gūstekņi spēja domāt vienīgi paši par sevi. Goblini saķēdēja viņiem rokas aiz muguras, sasaistīja viņus visus rindā citu aiz cita un aizvilka uz alas attālāko kaktu, un mazais Bilbo klumburoja virknes pašā galā.
Tur pustumsa uz liela, plakana akmens sedeja sevišķi liels goblins ar milzīgu galvu, un ap viņu stāvēja ar āvām un līkiem zobeniem bruņojušies goblini. Jāpiebilst, ka goblini ir cietsirdīgi, ļauni un nejauki. Viņi neprot neko skaistu, toties prot daudz ko gudru un viltīgu. Viņi prot rakt tuneļus un ejas tikpat labi kā visprasmīgākie rūķu meistari, ja vien pacenšas, kaut gan parasti tās viņiem ir nekārtīgas un netīras. Viņi ļoti labi prot izgatavot veserus, cirvjus, zobenus, dunčus, cirtņus, knaibles, kā arī moku rīkus vai arī liek tos pēc saviem norādījumiem gatavot citiem — gūstekņiem un vergiem, kamēr tie nomirst gaisa un gaismas trūkuma dēļ. Pilnīgi iespējams, ka tieši viņi ir iz-
gudrojuši dažas no tām ierīcēm, kas pasaulei sagādājušas tik daudz nedienu, it īpaši tās viltīgās ietaises, kas spēj nogalināt lielu skaitu ļaužu uzreiz, jo riteņi, motori un sprādzieni viņus allaž sajūsminājuši, tāpat kā iespēja nedarīt ar rokām neko vairāk par nepieciešamo; taču tajos laikos un tajos mežonīgajos apgabalos viņi vēl tik tālu nebija progresējuši (kā tagad mēdz sacīt). Nevar teikt, ka goblini īpaši ienīstu rūķus — vismaz ne vairāk, kā viņi ienīda jebko un jebkuru, it sevišķi kārtīgos un pārtikušos; dažviet atradās pat tik samaitāti rūķi, kas slēdza ar gobliniem vienošanos. Taču gobliniem bija īpašs zobs uz Torina cilti — tā kara dēļ, kas tika iepriekš pieminēts, bet neietilpst šai stāstā; un vispār gobliniem daudz nerūp, ko viņi noķer, ja vien to var nostrādāt gudri un slepeni, un gūstekņi nav spējīgi aizsargāties.
— Kas ir šīs nožēlojamās būtnes? — noprasīja Milzu Goblins.
— Rūķi un šis te! — atteica viens no dzinējiem, paraudams Bilbo ķēdi tik spēcīgi, ka hobits nokrita uz ceļiem. — Mēs atradām viņus slēpjamies mūsu Priekškambarī.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Milzu Goblins, pagriezdamies pret Torinu. — Iecerējuši kādu nelietību, bez šaubām! Izspiegojat manu ļaužu privātās gaitas, protams! Nemaz nebrīnītos, ja jūs būtu zagļi! Vai, vēl ticamāk, slepkavnieki un elfu draugi! Runājiet! Kas jums sakāms?
— Rūķis Torins ir jūsu rīcībā! — Torins teica, un tā bija tīrā pieklājības frāze. — Visi šie grēki, ko jūs mums gribat piedēvēt, mums nebija ne prātā. Mēs patvērā- mies no vētras alā, kas šķita ērta un neapdzīvota, un nekas no mūsu domām nebija tik tālu kā iespēja kaut kādi stāties ceļā gobliniem. — Tā nu bija vistīrākā patiesība!
— Hm! — norūca Milzu Goblins. — Tā jūs sakāt gan. Bet es labprāt gribētu zināt, ko jūs te kalnos vispār meklējāt, no kurienes nācāt un uz kurieni gājāt? Patiesībā es gribētu zināt par jums visu. Tiesa, daudz neko tas jums nepalīdzēs, Torin Ozolvairog, es tāpat zinu par tavu cilti pietiekami daudz; tomēr runājiet taisnību, citādi es gādāšu, lai jūs justos gauži nepatīkami!
— Mēs devāmies ceļojumā, lai apciemotu savus radiniekus, savus brāļu un māsu dēlus un meitas, savus pirmās, otrās un trešās pakāpes brālēnus un māsīcas un citus mūsu vectēvu pēctečus, kas dzīvo šo patiesi viesmīlīgo kalnu austrumu pusē, — teica Torins, uzreiz īsti neattapdamies, ko sacīt, un nojauzdams, ka īstā patiesība laikam gan nenesīs nekāda labuma.
— Viņš ir melis, ak, īsteni Varenais! — iesaucās viens no dzinējiem. — Vairākus no mūsu ļaudīm alā nospēra zibens, kad mēs aicinājām šos te nākt dziļāk lejā, un tie palika guļam beigtāki par beigtu. Un, re, par šo viņš arī nekā nav paskaidrojis! — Goblins pacēla zobenu, ko bija nēsājis Torins un kas nāca no troļļu mantnīcas.
To ieraudzījis, Milzu Goblins izgrūda pavisam šaušalīgu dusmu rēcienu, un visi viņa kareivji sāka griezt zobus, klaudzināt vairogus un dauzīt kājas pret zemi. Viņi uz vietas pazina šo zobenu. Savā laikā tas bija nogalinājis simtiem goblinu — tolaik, kad krietnie elfi vajāja goblinus pa kalniem vai karoja ar tiem vaļņu priekšā. Viņi dēvēja to par Orkristu, Goblinu cirtēju, bet goblini to sauca vienkārši par Kāvēju. Viņi to ienīda un vēl jo vairāk ienīda jebkuru, kas to nēsaja.
— Slepkavnieki un elfu draugi! — Milzu Goblins ieaurojās. — Sitiet viņus! Kaujiet viņus! Kodiet viņus! Plēsiet viņus! Vediet viņus prom uz tumšajām čūsku alām, un lai viņi nekad vairs neierauga dienas gaismu! — Viņu bija sagrābis tāds niknums, ka viņš palēcās no sava sēdekļa un ar atvērtu muti pats drāzās Torinam virsū.
Tieši tajā mirklī visā alā nodzisa gaisma, un lielais ugunskurs — čūks! — pārvērtās zili zalgojošu dūmu stabā, kas ieskrēja tieši griestos, šķiezdams uz visām pusēm goblinu barā baltas, dzeļošas dzirksteles.
Kliedzieni un bļāvieni, ķērcieni, rībieni un grāvieni, rūcieni, rēcieni un lāsti, spiedzieni un kaucieni, kas sekoja, nav ne attēlojami, ne aprakstāmi. Tos nevar pat salīdzināt ar troksni, ko saceltu simtiem mežakaķu un vilku, ja tos dzīvus cepinātu uz uguns. Dzirksteles dedzināja un svilināja, turklāt dūmi, kas tagad vēlās no griestiem, bija tik biezi, ka tiem cauri nespēja redzēt pat goblinu acis. Drīz vien tie sakrita cits citam virsū un, kamolos saķērušies, valstījās pa zemi — kozdami, sperdami un sizdami, kur pagadās, it kā būtu zaudējuši prātu.
Piepeši alā pats ar savu gaismu iezaigojās kāds zobens. Bilbo redzēja, kā tas izskrien tieši cauri Milzu Goblinam, kas apstulbis stāvēja, savā niknuma lēkmē apturēts. Viņš nogāzās beigts, un goblinu kareivji brēkdami metās tumsā bēgt.
Zobens ielēca atpakaļ makstī. — Aši man pakaļ! — pavēlēja enerģiska, nosvērta balss, un, iekams Bilbo saprata, kas noticis, viņš jau atkal rindas pašā galā rikšoja uz priekšu, cik ātri vien spēja, lejup pa vēl tumšākiem tuneļiem, kamēr goblinu kliedzieni aizmugurē kļuva arvien vājāki. Bāla gaisma rādīja viņiem ceļu.
— Ātrāk, ātrāk! — balss teica. — Drīz atkal iedegsies lāpas.
— Acumirkli! — atsaucās Douri, kurš skrēja aizmugurē tūlīt pirms Bilbo un bija krietns puisis. Viņš lika hobitam uzrausties sev uz pleciem, kā nu tas ar sasietām rokām bija iespējams, un tad viņi visi skriešus drāzās tālāk, ķēdēm šķindot, klupdami krizdami, jo saistītās rokas kavēja noturēt līdzsvaru. Ilgi viņi tā skrēja bez atelpas un, kad apstājās, juta, ka nonākuši dziļi pašā kalna iekšienē.
Tad Gendalfs pacēla savu burvju nūju. Protams, tas bija Gendalfs, taču tobrīd viņiem nebija laika vaicāt, kā viņš te nokļuvis. Viņš atkal izvilka zobenu, un tas no jauna iemirdzējās pats ar savu gaismu. Ja tuvumā bija goblini, tas iekvēlojās tādā niknumā, ka kļuva pavisam spožs; šobrīd tas mirdzēja kā zila liesma uzvaras priekā par to, ka pieveicis vareno alas valdnieku. Sacirst goblinu uzliktās važas un aši atbrīvot gūstekņus tam nebija nekādu grūtību. Sī zobena vārds, ja atceraties, bija Glamdrings, Naidnieka nāve. Goblini to sauca vienkārši par Sitēju un ienīda vēl negantāk par Kāvēju. Arī Orkrists bija paglābts, jo Gendalfs to bija izrāvis pārbiedētajam sargam no rokām un paķēris līdzi. Gendalfs prata par daudz ko parūpēties, un, kaut arī viņš nespēja gluži visu, tomēr likstā nokļuvušiem draugiem viņš varēja palīdzēt ļoti daudz.
— Vai mēs visi esam šeit? — viņš jautāja, nododams zobenu atkal Torinam. Pagaidiet: viens — tas ir Torins; divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit; kur tad Fili un Kili? Ā, tepat ir: divpadsmit, trīspadsmit — un lūk, kur misters Baginss: četrpadsmit! Nu tā! Varēja būt arī ļaunāk, kaut gan, no otras puses, varēja būt arī krietni labāk. Nav vairs ne poniju, ne pārtikas, un mēs pat īsti nezinām, kur esam, un saniknotu goblinu bari ir tepat aiz muguras! Steidzamies tālāk!
Un viņi steidzās tālāk. Gendalfam bija taisnība: itin drīz tālu iepakaļ tuneļos, pa kuriem viņi bija skrējuši, atskanēja goblinu sacelts troksnis un neganti brēcieni. Tie lika viņiem drāzties uz priekšu ātrāk nekā jebkad, un, tā kā nabaga Bilbo nevarēja paskriet ne uz pusi tik ātri — jo rūķi spēj joņot apbrīnojamā ašumā, kad tas vajadzīgs, — viņi pa kārtai nesa to nēšus uz muguras.
Tomēr goblini skrien vēl ātrāk par rūķiem, un šie goblini ceļu zināja labāk (jo paši bija rakuši šīs alas), turklāt tie bija nāvīgi saniknoti; tāpēc, lai kā rūķi centās, viņi dzirdēja kliedzienus un kaucienus nākam arvien tuvāk un tuvāk. Drīz viņi pat varēja sadzirdēt goblinu kāju dipoņu; šķita, ka šo kāju ir bezgala daudz un tās jau ir tepat aiz pēdējā pagrieziena. Tuneļa galā viņi jau redzēja sarkano lāpu gaismu; turklāt visi bija bezgala noguruši.
«Kāpēc, ak, kāpēc es aizskrēju no savas hobita alas!» nopūtās nabaga misters Baginss, mētādamies augšup un lejup Bombura mugurā.
«Kāpēc, ak, kāpēc es paņēmu šo nožēlojamo hobitu līdzi ceļā pēc dārgumiem!» nopūtās nabaga Bomburs, kurš bija visai tukls un skriedams grīļojās, un karstuma un baiļu sviedri pilēja viņam pa degunu lejup.
Tad Gendalfs palika iepakaļ un Torins līdz ar viņu. Viņi nogriezās aiz asa ceļa līkuma. — Apkārt griezties! — nokomandēja burvis. — Izvelc zobenu, Torin!
Nekas cits vairs neatlika; un tas gobliniem nebija pa prātam. Viņi ar kliedzieniem spēji drāzās ap stūri un tur ieraudzīja Goblinu cirtēju un Naidnieka nāvi salti un žilbinoši spīdam tieši viņu apstulbušajās acīs. Priekšējie vēl paspēja nosviest lāpas un iekaukties, pirms nogāzās beigti. Aizmugurējie kauca vēl negantāk un lēca atpakaļ, notriekdami no kājām tos, kas skrēja aiz viņiem. — Kāvējs un Sitējs! — viņi brēca, un drīz visus pārņēma panika, un lielākā daļa metās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši.
Pagāja labs laiks, iekams kāds no viņiem uzdrīkstējās spert soli aiz šī pagrieziena. Tikmēr rūķi jau bija aizskrējuši tālu uz priekšu, dziļi goblinu valstības tumšajos tuneļos. Kad goblini to aptvēra, tie nodzēsa lāpas, uzāva mīkstas tupeles un izraudzījās visžiglākos skrējējus ar visasāko redzi un dzirdi. Tie metās uz priekšu tumsā aši kā zebiekstes un klusi kā sikspārņi.
Tāpēc notika tā, ka viņu tuvošanos nedzirdēja ne Bilbo, ne rūķi un pat ne Gendalfs. Un arī neredzēja. Taču goblini, kas klusu lavījās klāt no aizmugures, redzēja viņus, jo Gendalfs no savas nūjas raidīja vāru gaismas staru, lai rūķi varētu vieglāk tikt uz priekšu.
Pavisam negaidot Douri, kas pašreiz atkal skrēja pēdējais, nesdams Bilbo, juta, ka no aizmugures kāds viņu sagrābj. Viņš iekliedzās un nokrita zemē; hobits noripoja viņam no pleciem un aizvēlās kaut kur tumsā, atsita galvu pret cietu klintsradzi un tālāk neko vairs neatcerējās.