Kad Bilbo atvēra acis, viņš nevarēja saprast, vai tās ir vaļā vai ciet, jo visapkārt bija vienlīdz tumšs gan ar atvērtām, gan aizvērtām acīm. Nekur tuvumā nevienu nemanīja. Iedomājieties viņa izbīli! Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nevarēja sataustīt — vienīgi akmeņus zem kājām.
Ļoti lēnām viņš uzslējās un sāka taustīties apkārt uz visām četrām, līdz sataustīja tuneļa sienu, taču ne uz augšu, ne uz leju no tās nekas nebija atrodams: it nekas, ne miņas no gobliniem, ne ziņas no rūķiem. Galva hobitam reiba, un viņš pat nespēja aptvert, kādā virzienā viņi bija skrējuši, kad notika kritiens. Mēģinādams uzminēt to uz labu laimi, viņš aizrāpoja krietnu gabalu uz priekšu, līdz piepeši viņa plauksta uz tuneļa grīdas uzdūrās kādam aukstam metāla priekšmetam, kas šķita līdzīgs nelielam gredzenam. Sis bija ļoti nozīmīgs brīdis viņa turpmākajā liktenī, taču tobrīd viņš to nezināja. Gandrīz nedomādams, viņš ielika gredzenu kabatā, jo pašreiz, protams, tas šķita neizmantojams. Nekur tālāk hobits vairs nerāpoja, bet apsēdās uz aukstās grības un ilgu laiku ļāvās pilnīgam izmisumam. Viņš iztēlojās, kā sava mājokļa virtuvē cep speķi ar olām — jo vēders viņam nepārprotami teica, ka sen jau laiks ieturēt maltīti; taču tas viņu darīja tikai vēl jo nelaimīgāku.
Viņš nevarēja izdomāt, ko lai dara, tāpat kā nevarēja saprast, kas īsti noticis un kāpēc viņš palicis iepakaļ, un, ja viņš palicis iepakaļ, kāpēc tad goblini nav viņu noķēruši; viņš neaptvēra arī to, kāpēc tik ļoti smeldz galva. Patiesībā Bilbo ilgu laiku bija klusi un nekustīgi nogulējis tumšā kaktā, neviena nedzirdēts un neredzēts.
Pēc kāda laiciņa viņš mēģināja sameklēt savu pīpi. Tā nebija salauzta, un tas jau bija ko vērts. Tad viņš pameklējās pēc tabakmaka un atrada tajā drusciņu tabakas, un tas bija vēl ko vairāk vērts. Tad viņš sāka taustīties pēc sērkociņiem un neatrada nevienu, un tas pilnīgi sagrāva visas viņa cerības. Drusku atguvies, viņš nosprieda, ka
tā varbūt arī labāk. Kas zina, ko šai briesmīgajā vietā vēl pievilinātu sērkociņa liesma vai tabakas smarža no tumšajiem alu dziļumiem. Tomēr pirmajā brīdī viņš jutās gauži satriekts. Taču, pārmeklējot visas kabatas un vīlītes cerībā atrast sērkociņus, viņa plauksta uzdūrās mazā zobentiņa spalam — duncim, ko viņš bija dabūjis no troļļu mantnīcas un pavisam piemirsis; arī goblini to acīmredzot nebija pamanījuši, jo viņš to glabāja dziļi bikšu kabatā.
Tagad viņš to izņēma ārā. Tas mirgoja viņa priekšā ar blāvu, bālu gaismu. «Tātad tas arī ir elfu darināts,» Bilbo nosprieda, «un goblini nav pārāk tuvu, bet nav arī pavisam tālu.»
Tomēr dīvainā kārtā viņš nomierinājās. Bija taču liels gods nēsāt ieroci, kas darināts Gondolīnā karam pret gobliniem, par kuru sacerēts tik daudz dziesmu; turklāt viņš bija ievērojis, ka šādi ieroči atstāj lielu iespaidu uz gobliniem, kad tie negaidot parādās ceļā.
«Vai doties atpakaļ?» viņš nodomāja. «Nekāda labuma! Iet sānis? Neiespējami! Doties uz priekšu? Tas ir vienīgais ceļš! Uz priekšu!» Un viņš piecēlās un rikšoja prom, turēdams savu zobentiņu priekšā un ar otru roku taustīdams sienu; un sirds viņam krūtīs lēkāja kā negudra.
Protams, Bilbo bija visai kļūmīgā situācijā. Tomēr jāievēro, ka viņam tā nebija gluži tik kļūmīga, kāda tā būtu man vai jums. Hobiti nav tādi paši kā parastie cilvēki; un, kaut arī viņu alas ir jaukas un gaišas, labi vēdināmas un pavisam citādas nekā goblinu pazemes ejas, tomēr viņi ir vairāk pieraduši pie pazemes ejām nekā mēs un tik viegli nezaudē virziena izjūtu zem zemes — vismaz, kad atguvušies no triecieniem pa galvu. Turklāt viņi prot ļoti klusu pārvietoties un viegli paslēpties un brīnumātri atspirgst pēc kritieniem un belzieniem; un viņiem piemīt sava tiesa attapības un pie rokas allaž ir prātīgi teicieni, ko cilvēki pa lielākai daļai nekad nav dzirdējuši vai arī sen jau aizmirsuši.
Sā vai tā, es tomēr nevēlētos atrasties mistera Baginsa vietā. Šķita, ka tunelim nekad nebūs gala. Viņš saprata vienīgi to, ka tas joprojām iet strauji lejup un ved vienā un tai pašā virzienā, kaut arī palaikam ceļā gadījās kāds līkums vai pagrieziens. Sad un tad tuneli šķērsoja sānejas, ko viņš saskatīja sava zobena blāvajā starojumā vai arī sajuta, vilkdams roku pa sienu. Tās viņš neievēroja, tikai centās jo žiglāk paskriet tām garām, baidīdamies, ka no turienes varētu izlīst goblini vai citas grūti ap- jaušamas tumsas radības. Viņš gāja tālāk un tālāk, dziļāk un dziļāk, tomēr joprojām nedzirdēja ne skaņas, tikai reizēm gar ausīm aizšalca kāds sikspārnis; sākumā šī skaņa viņu izbiedēja, bet vēlāk kļuva pārāk parasta, lai to vispār ievērotu. Nevaru pateikt, cik ilgi viņš tā vispār gāja un gāja, un gāja, kaut ar nepatiku, tomēr neuzdrīkstēdamies apstāties, līdz beidzot nogura tiktāl, ka vairāk nogurt nebija iespējams. Šķita, ka šis ceļš ved no šodienas uz rītdienu un tālāk uz visām nākamajām dienām.
Piepeši bez jebkāda iepriekšēja paredzējuma Bilbo iebrida taisni ūdenī. Ū! Tas nu gan bija ledains. Aukstums hobitu uzmundrināja un sapurināja. Bilbo nezināja, vai viņa priekšā ir tikai lāma takas vidū vai pazemes upe, kas šķērso tuneli, vai arī dziļš, tumšs apakšzemes ezers. Zobens tik tikko vairs spīdēja. Viņš apstājās un, labi ieklausījies, dzirdēja, ka no neredzamiem griestiem pil lāses un — pak, pak, pak! — krīt ūdenī; bet vairāk nekas nebija dzirdams.
49
«Tātad tas ir dīķis vai ezers, nevis pazemes upe,» viņš nodomāja. Tomēr brist tajā iekšā viņš šai tumsā neuzdrīkstējās. Bilbo neprata peldēt, turklāt viņš iedomājās, ka šai ūdenī varbūt spirinās pretīgi, glumi radījumi ar lielām, izvelbtām, aklām acīm. Kalnu iekšienes ezeros un dīķos mājo dīvainas radības: zivis, kuru senči te iepeldējuši pirms nez cik gadiem un nav vairs peldējuši atpakaļ, un laika gaitā to acis izblīdušas
arvien lielākas, lielākas un lielākas, cenšoties tumsā redzēt; un tur ir arī citi radījumi, vēl glumāki par zivīm. Pat tuneļos un alās, ko goblini rakuši paši sev, mēdz iemitināties dažādas būtnes, kas, nevienam nezinot, ielavījušās no ārpuses un apmetušās pazemes tumsā. Turklāt dažas no šīm alām radušās jau sen pirms goblinu atnākšanas, un goblini tās tikai paplašinājuši un savienojuši ar sānejām, bet to klusākajos nostūros joprojām mīt sākotnējie saimnieki, kas palaikam izlien no savām slēptuvēm un klejo apkārt.
Sajā dziļajā pazemē, tumšā ezera malā, dzīvoja vecais Gollums, neliels, glums radījums. Nevaru pateikt, no kurienes viņš te ieradās un kas viņš īsti bija. Viņš bija Gollums — tumšs kā pati tumsa, vienīgi kārnajā sejā blāvoja divas apaļas, bālas acis. Viņam bija neliela laiva, un viņš mēdza rāmi un klusi vizināties pa šo ezeru — jo tas tiešām bija ezers, plats, dziļš un stindzinoši auksts. Viņš airēja ar savām prāvajām pleznām, ko pārkāra laivas malām, taču nekad nesacēla ne mazāko vilnīti. To nu ne. Ar bālajām, lukturveidīgajām acīm viņš lūkojās pēc "aklām zivīm, ko zibenīgi aši sakampa garajos pirkstos. Arī gaļa viņam garšoja. Goblinus viņš vērtēja augstu, ja tikai varēja tos nomedīt; bet viņš ļoti sargājās, lai netiktu pamanīts. Ja kāds no tiem kādreiz pienāca tuvāk ezera malai, kad Gollums bija izgājis medībās, viņš to no mugurpuses vienkārši nožņaudza. Tomēr goblini te rādījās reti, jo viņiem šķita, ka te lejā, pašā kalna pamatnē, uzglūn kaut kas nelāgs. Sim ezeram viņi bija uzdūrušies tolaik, kad pirms daudziem gadiem raka šīs ejas, un atklājuši, ka tālāk vairs nav, kurp iet; tāpēc šajā virzienā ceļš te beidzās, un nebija nekādas vajadzības nākt šurp — vienīgi, ja Milzu Goblins pavēlēja. Dažreiz viņam uznāca kāre pēc ezera zivīm, un dažreiz viņš nesagaidīja ne aizsūtīto goblinu, ne zivis.
Patiesībā Gollums dzīvoja uz miklas klints salas ezera vidū. Šobrīd viņš ar savām blāvajām acīm kā ar teleskopiem pa gabalu vēroja Bilbo. Hobits viņu nevarēja redzēt, bet Gollums pētīja viņu un netika gudrs, jo saprata vienīgi tik daudz, ka goblins tas nav.
Gollums iemetās laivā un atgrūdās no salas, kamēr Bilbo sēdēja krastā pavisam apmulsis un galīgas neziņas pārņemts. Piepeši klāt piepeldēja Gollums un čukstoši iešņācās:
— Pie visām šļakatu šļakatām, manu ssskaistumiņ! Es jaušu, ka te mums būs sulīgs mielasts; vismaz kāds garšīgs kumoss jau sanāks, gollum! — So «gollum» teikdams, viņš izgrūda atbaidošu, kampienam līdzīgu rīkles skaņu. Tieši tā viņš bija iemantojis savu vārdu, kaut gan pats sevi vienmēr uzrunāja «manu skaistumiņ».
Hobits gandrīz vai stāvus palēcās gaisā, izdzirdis šo šņācienu, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņā urbjas divas bālas acis.
— Kas tu tāds esi? — viņš noprasīja, turēdams dunci sev priekšā.
— Bet kasss viņš tāds ir, manu ssskaistumiņ? — iešņācās Gollums (kurš vienmēr tā sarunājās pats ar sevi, jo viņam nebija neviena cita, ar ko runāt). Tieši to viņš bija atnācis izpētīt, jo šobrīd nejuta īpašu izsalkumu, vienīgi ziņkāri; citādi būtu kampis ciet vispirms un šņācis pēc tam.
— Es esmu misters Bilbo Baginss. Es esmu pazaudējis rūķus un pazaudējis burvi un nezinu, kur atrodos; un nemaz arī negribu zināt, ja tikai varētu tikt projām no šejienes.
— Kasss viņam tur rokāsss? — jautāja Gollums, skatīdamies uz zobenu, kas viņam lāgā nepatika.
— Zobens, ierocis, kas darināts Gondolīnā!
— Ssss, — novilka Gollums un kļuva pavisam laipns. — Varbūt passēdēssim te un papļāpāsim kādu jonīti ar viņu, manu ssskaistumiņ? Varbūt viņam patīk minēt mīklas, ko, patīk, vai ne? — Viņš gribēja izlikties draudzīgs, vismaz kādu brītiņu, līdz noskaidrotu kaut ko vairāk par šo zobenu un par pašu hobitu: vai viņš te tiešām ir viens, vai
viņš ir gards uz zoba un vai viņš pats, Gollums, ir tā pa īstam izsalcis. Mīklas bija vienīgais laika kavēklis, ko viņš varēja iedomāties. Mīklu uzdošana un reizēm arī minēšana bija vienīgā spēle, ko viņš jebkad tika spēlējis ar citām dīvainām radībām, kas sen- senis bija tupējušas savās alās — vēl pirms tam, kad viņš pazaudēja visus savus draugus un aizklimta projām viens pats, un rāpās lejā, lejā, kalna tumsā un dziļumā.
— Lai notiek, — teica Bilbo, kurš steidzās piekrist, lai varētu noskaidrot kaut ko vairāk par šo radījumu: vai tas te ir viens pats, vai tas ir nikns vai izsalcis un vai tas ir goblinu draugs.
— Uzdod tu vispirms, — hobits teica, jo viņam nebija laika pašam gudrot mīklu.
Un Gollums nošņāca:
— Kas virs kokiem galvu slien, Saknes dziļi slēpj arvien; Augstāk par it visiem stāv, Kaut gan audzis nav?
— Viegla mīkla! — teica Bilbo. — Tas ir kalns.
— Ak viegla? Vajadzēs likt viņam ar mums sacensties, manu ssskaistumiņ! Ja ssskaistumiņš uzdod un viņš neatbild, mēs viņu apēdam, manu ssskaistumiņ. Ja viņš uzdod un mēs neatbildam, tad mēs darām, ko viņš grib, ehē? Mēs viņam parādām ceļu uz āru, jā gan!
— Labs ir! — teica Bilbo, neuzdrīkstēdamies nepiekrist un visiem spēkiem piepūlēdams smadzenes, lai izdomātu tādu mīklu, kas glābtu viņu no gala Golluma vēderā.
— Maza, sarkana kūtiņa,
Trīsdesmit baltu zirdziņu.
»
Papriekš šņakstina, Pēc tam knakstina.
Tas bija vienīgais, ko viņš varēja iedomāties, — doma par apēšanu bija pārāk iesēdusies viņam prātā. Sī turklāt bija diezgan veca mīkla, un Gollums zināja atbildi tikpat labi kā jūs.
— Vecs joks, vecs joks, — viņš nošņācās. — Zobi! Zobi, manu ssskaistumiņ; bet mums to ir tikai seši! — Tad viņš uzdeva otru mīklu:
— Laižas bez spārniem, Gaudo bez rīkles;
Bez kāju, bez roku Pie durvīm dauzās.
— Acumirkli! — iesaucās Bilbo, kurš joprojām netika vaļā no neomulīgajām domām par apēšanu. Par laimi, viņš kaut ko tādu bija dzirdējis un, salicis visus prātus kopā, izdomāja atbildi. — Vējš, protams, vējš, — viņš teica un jutās tik apmierināts, ka nākamo mīklu izgudroja tūdaļ pats uz vietas. «Tā nu gan samulsinās šo nejauko pazemes radījumu,» viņš nodomāja.
— Acs gaiši zilā sejā Redz aci zaļā sejā.
— Rau, tāda pati acs! — Tā saka pirmā acs.
— Bet tā stāv dziļi lejā Un nevis augstu gaisā.
— Ss, ss, ss, — novilka Gollums. Viņš jau ilgus gadus bija pavadījis zem zemes un sācis daudz ko aizmirst. Bet, kad Bilbo jau sāka cerēt, ka glumais radījums nespēs atbildēt, Gollums saspringti izvilināja no atmiņu dziļumiem tos sensensenos laikus, kad viņš kopā ar savu vecomāti dzīvoja alā upes krastā. — Sss, sss, manu sskaistumiņ, — viņš teica. — Saule un margrietiņas, re, kas tas ir.
Bet šīs parastās mīklas no virszemes dzīves ikdienas viņu ātri nogurdināja. Tās turklāt atgādināja laikus, kad viņš vēl nebija tik vientuļš, glūnīgs un nejauks, un šīs atmiņas viņu tracināja. Vēl vairāk — tās modināja viņā izsalkumu; tāpēc šoreiz viņš izmēģināja kaut ko grūtāku un netīkamāku:
— Ne to var redzēt, ne saklausīt, Ne to var saost,, ne sataustīt.
Aiz zvaigznēm tas slēpjas, zem kalniem mīt, Dziļākās alas prot piepildīt. Visam tas sākums, visam tas gals, Beidzas kad gājums, apklust -kad balss.
Gollumam par nelaimi, Bilbo kaut ko līdzīgu bija dzirdējis jau agrāk; turklāt atbilde pletās viņam visapkārt. — Tumsa! — viņš teica, pat nepakasījis pakausi un nepalau- zījis galvu.
— Kaļ klinti, uzkaļ sudrabu, Kaļ sudrabu, uzkaļ zeltu, —
Bilbo steigšus noskaitīja, lai iegūtu laiku, kamēr prātā ienāks kāda īsti grūta mīkla. Sī viņam likās gauži viegla un nodrāzta, kaut arī viņš drusciņ bija sagrozījis parastos vārdus. Taču Gollumam tas izrādījās varen ciets rieksts. Viņš šņāca vienā šņākšanā, bet atbildēt nevarēja; viņš nikni tusnīja un sprauslāja»
Pēc brītiņa Bilbo kļuva nepacietīgs. — Nu, kas tas ir? — viņš jautāja. — Tas nebūt nav katls, kas iet pāri malām, kā varētu spriest pēc taviem trokšņiem.
— Ļauj mums padomāt; lai viņš ļauj mums padomāt, manu sskaisstumiņ… ss-ss-
SS • • •
— Nu? — vēlreiz noprasīja Bilbo, ļāvis viņam krietnu br di pārdomām. — Kā tad būs ar atminējumu?
Bet piepeši Gollums atcerējās, kā sensenos laikos tika aplaupījis ligzdas un, sēdēdams upes krastā kopā ar vecomāti, mācījis viņai pārsist čaumalu un sūkt… — Olasss! — viņš iešņācās. — Olasss, re, kas tas ir! — Un atkal bija viņa kārta.
— Acis bez plakstiem, Galva bez matiem; Ielāps uz ielāpa, Ne adatas dūriena.
Arī viņš savukārt domāja, ka šī ir briesmīgi viegla mīkla, jo pastāvīgi domāja par tās atbildi. Taču, būdams vēl pārlieku satraukts par iepriekšējo mīklu, viņš acumirklī nevarēja neko labāku iedomāties. Tomēr izrādījās, ka tā ir pietiekoši grūta nabaga hobitam, kurš allaž bija turējies pēc iespējas tālāk no ūdens. Domāju, ka jūs noteikti zināt atbildi vai vismaz varat to viegli iedomāties, jo jūs taču ērti sēžat savā istabā un jūs neviens negrasās apēst, un tāpēc netraucē jums domāt. Bilbo sēdēja un reizi vai divas nokremšļojās, taču atbildi nevarēja pateikt.
Pēc brītiņa Gollums sāka labpatikā šņākuļot pie sevis: — Nez kā viņš garšo, manu sskaistumiņ? Vai viņš ir sulīgs? Vai ir burvīgi kraukšķīgs? — Un viņš sāka neatlaidīgi blenzt uz Bilbo cauri tumsai.
— Acumirkli, — hobits trīcēdams sacīja. — Es taču tev tikko ļāvu labu brīdi domāt.
— Viņam jāpasteidzas, jāpasteidzas, jāpasteidzas! — teica Gollums, sākdams rāpties no laivas krastā, lai sakamptu Bilbo. Bet, kad viņš ielaida savu garo, pleznaino kāju ūdenī, no tā izlēca pārbiedēta zivs un uzkrita taisni Bilbo uz kājas īkšķa.
— U! — viņš ievaidējās. — Auksta kā… — Un tad viņš uzminēja. — Zivs, zivs! — viņš iesaucās. — Tā ir zivs!
Gollums jutās briesmīgi vīlies, taču Bilbo tūlīt uzdeva nākamo mīklu, tā ka Gollumam vajadzēja vien rāpties atpakaļ laivā un domāt atkal.
— Bezkājis guļ uz vienkāja, divkājis sēž uz trīskāja, četrkājis gaida un sagaida.
Laikam gan šis nebija piemērots brīdis tādai mīklai, taču Bilbo ļoti steidzās. Ja tā
būtu uzdota citā reizē, varbūt Gollumam vajadzētu pacīnīties ar minēšanu. Bet šoreiz, tūlīt pēc mīklas par zivi, «bezkāji» bija viegli atminēt, un pēc tam arī pārējais vairs nelikās grūti. «Zivs guļ uz maza vienkājas galdiņa, cilvēks sēž blakus uz trīskāju ķeblīša, kaķis gaida un sagaida asakas» — tāda, protams, ir atbilde, un Gollums to drīz vien pateica. Tad viņam likās, ka pienācis laiks kaut kam sevišķi grūtam un briesmīgam. Un viņš teica tā:
— Kas ir tas, kas aprij visas lietas: Mazas, lielas, mīkstas, akmenscietas; Sagrauž dzelzi, koku, mūra sienu, Zvēru netaupa un cilvēku nevienu, Apēd pilsētas un karaļvalstis grauj, Kalnus noārda un visu dzīvo pļauj?
Nabaga Bilbo sēdēja tumsā, pūlēdamies atcerēties visus milžus un briesmoņus, par kādiem jebkad bija dzirdējis nostāstos, taču neviens no tiem nedarīja visu te nosaukto. Viņam bija tāda sajūta, it kā atbilde būtu meklējama pavisam citur un it kā viņam to vajadzētu zināt, tomēr viņš netika atminējumam klāt. Hobitu sāka pārņemt bailes, un tas domāšanai par labu nenāk. Gollums sāka rāpties ārā no laivas. Viņš ar plunkšķi ielēca ūdenī un sāka irties uz krastu; Bilbo redzēja, kā viņa acis nāk arvien tuvāk. Mēle šķita sastingstam viņam mutē; viņš gribēja kliegt: «Man vēl vajadzīgs laiks! Man vajadzīgs laiks!» Taču no viņa mutes spalgā saucienā izlauzās vienīgi:
— Laiks! Laiks!
Bilbo bija izglābusi nejauša veiksme. Jo tieši šis, protams, bija mīklas atminējums.
Gollums atkal jutās gauži vīlies; un nu viņš jau kļuva nikns, turklāt šī spēle viņam bija apnikusi. Tā patiesi bija modinājusi viņā varenu izsalkumu. Šoreiz viņš nepeldēja atpakaļ uz laivu. Viņš apsēdās tumsā blakām Bilbo. Tas hobitam lika justies bezgala nepatīkami un pavisam stindzināja viņa domāšanu.
— Viņam nu jāuzdod mumss vēl vienss jautājumss, manu sskaistumiņ, ss, sss, ssss. Vēl vienss patss jautājumss mumss, mumsss, — Gollums šņāca.
Bet Bilbo vairs nevarēja iedomāties nevienu pašu jautājumu, kopš šī atbaidošā, slapjā būtne sēdēja viņam līdzās un bikstīja un gramstīja viņu ar savām ķetnām. Viņš kasīja pakausi, knieba sev rokā, un tomēr prātā vairs nenāca it nekas.
— Jautā mums! Jautā mums! — skubināja Gollums.
Bilbo knieba sev un pliķēja sevi; viņš ķērās pie sava zobena un ar otru roku pat pārmeklēja kabatu. Tur viņš uzgāja gredzenu, ko bija pacēlis no tuneļa grīdas un pavisam aizmirsis.
— Kas man ir kabatā? — viņš skaļi noprasīja. Bilbo to teica, runādams pats ar sevi, bet Gollums to noturēja par mīklu un briesmīgi uztraucās.
— tas nav godīgi! Nav godīgi! — viņš šņāca. — Nav taču godīgi, manu sskaistumiņ, ka viņš mums prasa, kas ir viņa draņķīgajās kabatāsss!
Saprazdams, kas noticis, un nekā labāka nezinādams, Bilbo tvērās pie šī paša jautājuma. — Kas man ir kabatā? — viņš noprasīja skaļāk.
— S-s-s-s-s, — šņāca Gollums. — Viņam jāļauj mums trīs reizes minēt, manu sskais- stumiņ, trīsss!
— Lai notiek! Mini! — sacīja Bilbo.
— Rokasss! — teica Gollums.
— Nepareizi! — atsaucās Bilbo, kurš, par laimi, nupat bija izvilcis roku no kabatas. — Mini vēlreiz!
— S-s-s-s-s, — vilka Gollums, satraucies vairāk nekā jebkad. Viņš domās pārcilāja visu, ko pats mēdza glabāt kabatās: zivju asakas, goblinu zobus, slapjus gliemežvākus, sikspārņa spārngalu, asu akmeni ilkņu slīpēšanai un citas nejaukas lietas. Tad viņš centās iedomāties, ko kabatās varētu glabāt citas būtnes.
— Nazis! — viņš beidzot teica.
— Nepareizi! — sacīja Bilbo, kas savu nazi pirms kāda laika bija pazaudējis. — Mini pēdējoreiz!
Tagad Gollums jutās daudz sliktāk nekā tad, kad Bilbo viņam tika uzdevis mīklu par olām. Viņš šņāca un sprauslāja, un zvārojās turp un atpakaļ, un plakšķināja pleznas, un locījās, un kārpījās, tomēr neuzdrīkstējās izniekot velti savu pēdējo minējumu.
— Ašāk! — teica Bilbo. — Es gaidu! — Viņš centās izlikties drošs un bezbēdīgs, kaut gan sirds dziļumos nepavisam nejutās pārliecināts par spēles iznākumu un par to, vai Gollums uzminēs pareizi vai ne.
— Laiks beidzies! — viņš teica.
— Auklas gabals vai nekas! — iebrēcās Gollums, un tas nu vairs nebija gluži godīgi — minēt divas lietas uzreiz.
— Abi nepareizi, — ar milzīgu atvieglojumu izsaucās Bilbo un tūdaļ pielēca kājās, atspiedās ar muguru pret tuvāko sienu un izslēja savu mazo zobenu. Viņš, protams, zināja, ka mīklu spēle ir svēta un mūžsena paraža un ka pat ļauni radījumi bīstas krāpties, kad sākuši to spēlēt. Un tomēr viņam šķita, ka nevar paļauties uz to, ka šis glumais mošķis, sprukās iedzīts, turēs savu solījumu. Tāds izmantos jebkuru ieganstu, lai no tā atkāptos. Un galu galā — pēc sensenajiem spēles noteikumiem pēdējais jautājums jau arī nebija īsta mīkla.
Tomēr Gollums nemēģināja viņam tūdaļ uzbrukt. Viņš redzēja zobenu Bilbo rokā. Kādu brīdi viņš sēdēja, trīcēdams un kaut ko čukstēdams. Beidzot Bilbo vairs nevarēja nociesties.
— Nu? — viņš teica. — Kā tad būs ar tavu solījumu? Es gribu iet. Tev jāparāda man ceļš.
— Vai mēs tā solījām, skaistumiņ? Parādīt šim riebīgajam nīkulim Baginsam ceļu uz āru, jā, jā. Bet kas gan viņam ir tajā kabatā, ko? Aukla nav, skaistumiņ, un tukšums arī nav. Hm, hm! Gollum!
— Nav svarīgi, — teica Bilbo. — Solīts paliek solīts.
— Viņš ir pikts, skaistumiņ, un nepacietīgs, — šņāca Gollums. — Bet viņam jāpagaida, jā, jāpagaida. Mēs nevaram tā uzreiz mesties ejās. Mums jāiet paņemt dažas lietiņas, kas mums palīdzēs, jā.
— Nu, tad pasteidzies, — teica Bilbo, juzdamies atvieglots, ka Gollums iet projām. Viņš domāja, ka šis glumeklis tikai meklē ieganstu pazust un vairs nenāks atpakaļ. Par kādām lietiņām gan Gollums varēja runāt? Ko viņš varēja glabāt tumšā ezera vidū? Tomēr Bilbo maldījās. Gollums bija gan paredzējis nākt atpakaļ. Viņš bija nikns un turklāt vēl izsalcis. Un, tā kā viņš bija ļauns un viltīgs radījums, viņam bija jau radies plāns.
Tepat netālu atradās viņa sala, par kuru Bilbo nekā nezināja, un uz tās slēptuvē Gollums glabāja dažus nožēlojamus krāmus un vienu ļoti skaistu lietiņu — zelta gredzenu, dārgu gredzenu.
— Mana dzimšanas dienas dāvana! — viņš nočukstēja pie sevis, kā bieži tika darījis garajās, tumšajās dienās. — To, rau, mums tagad vajag, jā, to mums vajag.
Viņam to vajadzēja tāpēc, ka gredzenam piemita burvju spēks: kas to uzvilka pirkstā, tas kļuva neredzams; vienīgi spilgtā saules gaismā to varēja saskatīt — un arī tikai ēnas dēļ, un tā pati bija bāla un drebelīga.
«Mana dzimšanas dienas dāvana! Es to saņēmu dzimšanas dienā, manu skaistumiņ,» — tā viņš sev allaž tika teicis. Bet kurš gan zina, kā Gollums tika pie šīs dāvanas tais sensenajos laikos, kad šādi gredzeni pasaulē vēl nebija nekāds retums? Iespējams, ka pat Valdnieks, kam bija pār tiem vara, to nespētu pateikt. Sākumā Gollums to nēsāja, kamēr tas viņu nogurdināja; pēc tam viņš to glabāja maisiņā cieši sev klāt, kamēr tas noberza viņam ādu; un tagad viņš to parasti turēja savas klinšu saliņas alā un ik pa laiciņam gāja uz to paskatīties. Un reizēm viņš arī tagad uzbāza to pirkstā, kad nevarēja paciest tik ilgu atšķirtību no tā, vai arī tad, kad jutās ļoti, ļoti izsalcis un negribēja ēst zivis. Tad viņš ložņāja pa tumšajām ejām, meklēdams kādu savrup noklīdušu goblinu. Viņš pat varēja droši doties turp, kur dega lāpas, no kurām tik ļoti žilba un sūrstēja acis, jo arī tur viņš būtu drošībā. O jā, pilnīgā drošībā. Neviens viņu neredzētu, neviens nepamanītu, līdz viņa pirksti aizžņaugtu tiem kaklu. Vēl tikai pirms dažām stundām viņš bija nēsājis gredzenu uz pirksta un noķēris vienu pasīku goblinēnu. Tas nu gan ķērca! Vēl pāris kauliņu bija atlikuši, ko paskrubināt, bet Gollumam gribējās kaut ko mīkstāku.
— Pilnīgā drošībā, jā, — viņš pie sevis čukstēja. — Sis mūs neredzēs, vai ne, manu skaistumiņ? Nē. Sis mūs neredzēs, un tas nejaukaisss dureklis neko šim vairs nelīdzēsss, jā gan.
Luk, kas risinājās mošķa nekrietnajā pratiņā, kad viņš piepeši aizslīdēja prom no Bilbo, aizšļakstināja līdz savai laivai un pazuda tumsā. Bilbo nodomāja, ka viņu vairs neredzēs. Tomēr viņš vēl brītiņu gaidīja, jo nepavisam nezināja, kā varētu izkļūt no šejienes saviem spēkiem.
Pēkšņi viņš izdzirda brēcienu. Drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. Gollums tumsā lādējās un kauca, un, spriežot pēc skaņas, tas nebija pārāk tālu. Viņš atradās uz savas salas, rakājās un grābstījās, meklējās un vandījās, taču velti.
— Kur tas ir? Kur tasss ir? — Bilbo dzirdēja viņu saucam. — Pazudisss, manu sskaisstumiņ, pazudis, pazudis! Lāsts pār mums, sērga pār mums, mans skaistumiņš ir pazudis!
— Kas noticis? — Bilbo atsaucās. — Kas tev pazudis?
— Viņš nedrīkst prašņāt, — brēca Gollums. — Nav viņa daļa, nē, gollum! Tas ir pazudisss, gollum, gollum, gollum!
— Arī es esmu pazudis, — sauca Bilbo. — Pazudis šajās alās un gribu atrasties. Es spēlē uzvarēju, un tu man apsolīji. Tā ka nāc vien šurp! Nāc un izved mani ārā un pēc tam vari meklēt tālāk! — Lai cik nožēlojamas izklausījās Golluma gaudas, Bilbo nespēja sevišķi just viņam līdzi, jo viņam šķita,, ka tas, ko Gollumam tik briesmīgi vajag, nekas labs nevar būt. — Nāc šurp! — viņš uzsauca.
— Nē, vēl ne, skaistumiņ! — Gollums atsaucās. — Mums vēl jāmeklē, tas ir pazudis, gollum.
— Bet tu manu pēdējo jautājumu neatminēji un solīji mani izvest ārā, — Bilbo protestēja.
— Neatminējām! — noteica Gollums. Te piepeši no tumsas atskanēja negants šņāciens. — Kas viņam ir kabatāsss? Lai viņš mums pasaka! Viņam papriekš tas jāpasaka.
Spriežot pēc tā, ko zināja Bilbo, nebija īpaša iemesla to slēpt. Gollumam īstais atminējums bija ātrāk iešāvies prātā nekā hobitam; un tas ir gluži dabiski, jo Gollums garus gadsimtus bija domājis par šo vienu lietu un allaž baiļojies, ka tikai viņam to nenozog. Bet Bilbo kaitināja viņa vilcināšanās. Galu galā viņš taču spēlē bija uzvarējis, pavisam godīgā ceļā un ar milzu risku. — Atbildes vajadzēja atminēt, nevis pateikt, — viņš atcirta.
— Bet tas nebija godīgs jautājums, — tiepās Gollums. — Tā nebija nekāda mīkla, skaistumiņ, nē.
— Ak, ja nu runa ir par parastiem jautājumiem, — Bilbo atteica, — tad es tev jautāju pirmais. Kas tev ir pazudis? Pasaki man to!
— Kas viņam ir kabatāsss? — Šņācošā skaņa kļuva arvien skaļāka un griezīgāka, un, kad Bilbo paskatījās tās virzienā, viņš iztrūkdamies ieraudzīja blenžam sev pretī divus mazus gaismas aplīšus. Golluma aizdomām pastiprinoties, viņa acis sāka zalgot ar bālu spīdumu.
— Kas tev pazudis? — Bilbo uzstāja.
Bet nu jau spīdums Golluma acīs bija pārvērties zaļā liesmā un strauji slīdēja tuvāk. Gollums bija atkal iekāpis laivā un mežonīgā steigā airējās atpakaļ uz tumšo krastu; un viņā versmoja tāds zaudējuma niknums un aizdomas, ka viņu vairs nebiedēja nekāds zobens.
Bilbo nespēja iedomāties, kas tik ļoti satracinājis šo nejauko radījumu, bet redzēja, ka visas cerības galā un Gollums grib nobeigt viņu par katru cenu. īstajā brīdī viņš apsviedās apkārt un, neko neredzēdams, metās atpakaļ pa tumšo eju, pa kuru bija nācis, turēdamies tuvu pie sienas un vilkdams pa to ar kreiso roku.
— Kas viņam ir kabatāsss? — Bilbo dzirdēja skaļo šņācienu sev aiz muguras un tūlīt pēc tam plunkšķi, Gollumam izlecot no laivas. «Kas tad man tāds ir?» viņš nobrīnījās pie sevis, elsodams un klunkurodams uz priekšu. Tad viņš iegrūda kreiso roku sev kabatā. Gredzens auksti pieskārās rokai un gluži nemanot nokļuva uz rādītājpirksta, kas meklējās pa kabatu.
Šņāciens atskanēja tepat aiz muguras. Bilbo pagriezās un ieraudzīja Golluma acis, kas tuvojās augšup pa slīpumu kā mazas, zaļas lampiņas. Pārbijies viņš mēģināja skriet ātrāk, bet negaidot aizķērās aiz kāda grīdas izciļņa un izstiepās garšļaukus zemē, savam zobenam taisni virsū.
Nākamajā mirklī Gollums jau bija klāt. Bet, pirms vēl Bilbo paspēja atgūt elpu, piecelties un atvēzēt zobenu, Gollums paskrēja garām, viņu neievērodams, lādēdamies un šņākādams pie sevis.
Ko gan tas varēja nozīmēt? Gollums taču tumsā redzēja. Bilbo varēja saskatīt viņa blāvi spīdošos redzokļus pat no aizmugures. Saņēmies viņš piecēlās kājās, iebāza makstī zobenu, kurš tagad atkal bāli mirgoja, un ļoti piesardzīgi zagās nopakaļ. Nekā cita, šķiet, nevarēja iesākt. Zagties atpakaļ uz Golluma ezeru nebūtu nekādas jēgas. Sādi sekojot, varēja cerēt, ka Gollums aizvedīs viņu līdz kādai izejai, pats to neapzinādamies.
— Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! — šņāca Gollums. — Lai nolādēts Baginss! Projām ir! Kas viņam ir kabatāsss? Ak, mēs zinām, mēs zinām, manu skaistumiņ. Viņš to ir atradis, jā, noteikti atradis. Manu dzimšanas dienas dāvanu!
Bilbo saausījās. Beidzot arī viņš sāka saprast. Viņš mazliet pielika soli, pielavīda- mies Gollumam, cik tuvu vien uzdrīkstējās, un redzēja, ka tas joprojām aši steidzas uz priekšu, atpakaļ neskatīdamies, tikai grozīdams galvu no vienas puses uz otru, kā varēja spriest pēc bālajiem atspulgiem uz sienām.
— Mana dzimšanas dienas dāvana! Nolādēts! Kā mēs to pazaudējām, manu skaistumiņ? Jā, jā. Kad beidzamo reizi nācām atpakaļ, kad žmiedzām to nejauko, sīko ķēr- cēju. Tā tas bija. Nolādēts! Tas mums nokrita zemē — pēc visiem šiem gadu simtiem. Prom tas ir, gollum.
Pēkšņi Gollums apsēdās zemē un sāka raudāt, izdodams svelpjošu un gārdzošu skaņu, ko baigi bija klausīties. Bilbo apstājās un pieplaka pie tuneļa sienas. Pēc brītiņa Gollums mitējās raudāt un sāka runāt. Šķita, ka viņš strīdas pats ar sevi:
— Nav jēgas iet atpakaļ un meklēt, nē. Mēs neatceramies visas vietas, kur esam bijuši. Un nav arī nozīmes. Sis Baginss ir iebāzis to kabatā, tas nejaukais okšķeris to ir atradis, skaidrsss!
Mēs minam, skaistumiņ, tikai minam. Mēs nevaram zināt, iekams neesam noķēruši to nejauko radījumu un nožmieguši viņu. Bet viņš jau nezina, ko šī dāvana dara, vai ne? Viņš tikai turēs to kabatā. Viņš nezina, un tālu viņš neaizmuks. Viņš ir apmaldījies, tas nejaukais okšķeris. Viņš nezina izeju. Viņš pats tā teica.
Jā, viņš tā teica, bet viņš ir viltīgs. Viņš nesaka, ko domā. Viņš neteica, kas viņam kabatā. Viņš zina. Ja viņš zina ceļu iekšā, tad viņš,zina ceļu ārā. Viņš ir aizskrējis uz aizmugures durvīm. Jā, jā, uz aizmugures durvīm.
Tad viņu noķers goblini. Pa turieni viņš ārā netiks, skaistumiņ.
Sss, sss, gollum! Goblini! Jā, bet ja nu viņš ir atradis mūsu dāvanu, mūsu dārgo dāvanu, tad to dabūs goblini, gollum! Viņi to atradīs, viņi uzzinās, ko tā spēj! Mēs vairs nebūsim drošībā, nekad vairs nebūsim drošībā, gollum! To uzliks viens no gobliniem, un tad neviens viņu neredzēs. Viņš tur būs, bet viņu neredzēs. Pat mūsu ašās actiņas viņu nevarēs redzēt; un viņš mums klusi un slepeni piezagsies un noķers mūs, gollum, gollum!
Tad beigsim runāt, skaistumiņ, un pasteigsimies! Ja Baginss ir aizskrējis pa šo ceļu, mums jāpasteidzas un viss jānoskaidro. Ejam! Nav vairs tālu. Pasteigsimies!
Ar ašu lēcienu Gollums bija kājās un sāka ātri šļūkt uz priekšu. Bilbo steidzās viņam pakaļ, joprojām ievērodams piesardzību, taču tagad galvenokārt baidīdamies, kaut tikai atkal nepakluptu uz kāda izciļņa un krītot nesaceltu troksni. Galva viņam griezās cerību un pārsteiguma virpulī. Izskatījās, ka šim viņa gredzenam piemīt burvju spēks: tas darīja neredzamu! Viņš, protams, par kaut ko tādu bija dzirdējis no senām, senām pasakām, tomēr grūti bija noticēt, ka viņš pats pavisam nejauši atradis šādu gredzenu. Bet te tas bija, un Gollums ar savām redzīgajām acīm bija paskrējis viņam garām pavisam tuvu blakām.
Un tā viņi steidzās tālāk — Gollums plakšķināja pa priekšu šņākdams un lādēdamies; Bilbo zagās nopakaļ tik klusi, cik vien hobits prot. Drīz viņi nonāca līdz tai vietai, kur Bilbo bija ievērojis sānejas vairākos virzienos. Gollums tūlīt sāka tās skaitīt:
— Viena pa kreisi, jā. Viena pa labi, jā. Divas pa labi, jā, jā. Divas pa kreisi, jā, jā. — Un tā viņš turpināja.
Skaitam augot, viņš runāja arvien lēnāk un kļuva gurdens un raudulīgs, jo ezers palika arvien tālāk aizmugurē un viņam sāka mesties bail. Te varēja gadīties goblini, un viņš bija pazaudējis gredzenu. Beidzot viņš apstājās pie zemas ejas kreisajā pusē.
— Septiņas pa labi, jā. Sešas pa kreisi, jā! — viņš čukstēja. — Sī ir īstā. Te ir ceļš uz aizmugures durvīm, jā. Te ir eja!
Viņš pabāza tajā galvu un atkal atrāvās. — Bet mēs tur nedrīkstam iet, skaistumiņ, nē, mēs nedrīkstam. Tur ir goblini. Mēs jūtam viņu smaku. Ssss! Ko mums iesākt? Lai lāsts pār viņiem, lai sērga pār viņiem! Mums tepat jāpagaida, skaistumiņ, jāpagaida, tad redzēsim. . »
Un tā viņi bija nonākuši strupceļā. Gollums gan bija galu galā atvedis Bilbo pie ceļa uz izeju, bet Bilbo nevarēja tikt uz šī ceļa! Taisni priekšā ejai tupēja Gollums, un viņa acis salti zalgoja un kustējās, kad viņš šūpoja starp ceļiem nokārto galvu uz vienu un otru pusi.
Bilbo atrāvās no sienas klusāk par peli; taču Gollums uzreiz saspringa un sāka ošņāt gaisu, un viņa acis kļuva zaļas. Viņš paklusi, bet draudīgi iešņācās. Hobitu redzēt viņš nevarēja, tomēr bija kļuvis modrs; tumsa bija attīstījusi arī citus viņa jutekļus: dzirdi un ožu. Šķita, ka viņš notupies uz visām četrām, pleznainās plaukstas balstīdams pret grīdu, galvu izslējis, degunu piespiedis gandrīz pie akmens. Lai gan viņš bija tikai melna ēna paša redzokļu atspīdumā, Bilbo redzēja vai varbūt juta, ka viņš ir sa- sprindzis kā loka stiegra, ik brīdi gatavs lēcienam.
Bilbo gandrīz pārstāja elpot un viscaur sastinga. Viņu pārņēma izmisums. Jātiek projām, ārā no šīs briesmīgās tumsas, kamēr vēl palicis kaut cik spēka. Jācīnās. Jānodur šis nejaukais radījums, jāizdur tam acis, jānogalina. Tas taču arī gribēja nogalināt viņu. Nē, tā nebūtu godīga cīņa. Viņš taču bija neredzams. Un Gollumam nebija zobena. Gollums līdz šim pat nebija īsti piedraudējis viņu nogalināt vai mēģinājis to izdarīt. Un šis radījums bija nožēlojams, vientuļš, apjucis. Bilbo sirdī negaidot uzbangoja saprotoša līdzjūtība, žēlums, kas jaucās ar šausmām: viņš uz mirkli iedomājās bezgalgaras, vientuļas dienas bez gaismas, bez cerības uz ko labāku, cietus akmeņus, aukstas zivis, ložņāšanu un čukstēšanu vienatnē ar sevi. Visas šīs domas uzzibēja prātā vienā īsā acumirklī. Bilbo nodrebēja. Un tad pavisam pēkšņi uzplaiksnīja nākamais- gaismas stars, un, gluži kā jauna spēka un apņemšanās spārnots, viņš lēca.
Liels lēciens tas nebija, toties lēciens tumsā. Taisni pāri Golluma galvai, septiņas pēdas uz priekšu un trīs uz augšu; viņš pats to nemanīja, bet īstenībā pavisam maz pietrūka, lai viņš ar galvu būtu ietriecies ejas zemo griestu velvē.
Gollums atmetās atpakaļ un ķēra gaisā, kad hobits lidoja viņam pāri, taču nokavēja: rokas sakļāvās tukšā gaisā, un Bilbo, nokritis tieši uz savām izturīgajām pēdām, steigšus metās projām pa jauno tuneli. Viņš neskatījās atpakaļ, ko dara Gollums. Sākumā gandrīz sev pie pašiem papēžiem viņš dzirdēja šņākšanu un lādēšanos, tad tā apklusa. Tūlīt pat atskanēja asinis stindzinošs brēciens, pilns naida un izmisuma. Tālāk iet Gollums neuzdrošinājās. Viņš bija zaudējis: zaudējis savu laupījumu un zaudējis vienīgo lietu, kam jebkad bijis no sirds pieķēries, — savu skaistumiņu. Bilbo mati sacēlās stāvus no šī brēciena, tomēr viņš nerimis skrēja tālāk. Tagad Golluma klaigas skanēja nopakaļ kā vārgas, tomēr draudīgas atbalsis:
— Zaglis, zaglis, zaglis Baginss! Mēs viņu nīstam, nīstam, nīstam uz mūžu mūžiem!
Tad iestājās klusums. Taču Bilbo arī tas šķita draudīgs. «Ja goblini ir tik tuvu, ka viņš sajuta to smaku,» hobits nodomāja, «tad tie būs dzirdējuši viņa brēkšanu un lādēšanos. Tagad prātīgi, citādi šis ceļš ievedīs vēl lielākā nelaimē.»
Eja bija zema un rupji veidota. Hobitam tā pārliekas grūtības nesagādāja, ja neņem vērā asos akmens izciļņus uz grīdas, pret kuriem viņš, par spīti visai piesardzībai, palaikam atkal apdauzīja kāju īkšķus. «Gobliniem šī eja tā kā par zemu, vismaz prāvākajiem,» nodomāja Bilbo, nezinādams, ka pat vislielākie no tiem — kalnu orki — spēj ļoti ātri paskriet, salīkuši tik zemu, ka rokas velkas gandrīz pa zemi.
Drīz vien eja, kas sākumā veda uz leju, pavērsās augšup, un vēl pēc laiciņa sākās stāvs kāpums. Tas palēnināja Bilbo soli. Tomēr beidzot slīpums bija galā, eja pagriezās ap stūri, atkal laidās lejup, un tur, īsās nogāzes apakšā, viņš ieraudzīja ap nākamo stūri laužamies gaismas staru. Nevis sarkanu gaismu, kas varētu atspīdēt no ugunskura vai lāktura, bet bālu āra gaismu. Tad Bilbo metās skriešus.
Steigdamies tik aši, cik vien kājas spēja nest, viņš pagriezās ap pēdējo stūri un piepeši atradās atklātā laukumā, kur gaisma pēc tumsā pavadītajām stundām šķita žilbinoši spoža. Patiesībā saule tikai drusku iespīdēja cauri durvju ailei — tepat netālu vaļā stāvēja lielas akmens durvis.
Bilbo samirkšķināja acis un tad pēkšņi ieraudzīja goblinus — goblinus pilnā apbruņojumā ar izvilktiem zobeniem; tie sēdēja iekšpusē pie durvīm un plati ieplestām acīm vēroja gan durvis, gan eju, kas veda uz tām. Tie izskatījās satraukti, iztrūcināti un sagatavojušies uz visu.
Tie viņu ieraudzīja ātrāk nekā viņš tos. Jā, tie viņu redzēja. Vai nu tā bija nejaušība, vai arī gredzena pēdējais triks, pirms tas pārgāja pie jaunā saimnieka, bet hobita pirkstā gredzena nebija. Ar triumfa brēcieniem goblini metās viņam virsū.
Skaudra izbaiļu un sakāves apjauta aizžņaudza Bilbo kaklu, un viņš, aizmirsis pat izraut zobenu, izmisīgi iegrūda rokas kabatās. Jā, kreisajā kabatā gredzens tomēr bija un tūdaļ uzslīdēja viņam pirkstā. Goblini apstājās kā zemē iemieti. No laupījuma vairs neredzēja ne pēdas. Tas bija pazudis. Tie iebrēcās vēl pāris reižu tikpat skaļi kā iepriekš, taču tādas gaviles balsī vairs neskanēja.
— Kur viņš palika? — tie klaigāja.
— Skrieniet atpakaļ ejā! — daži sauca.
— Surp! — kliedza vieni. — Turp! — kliedza otri.
— Uzmaniet durvis! — nodārdināja komandieris.
Skanēja svilpieni, šķindēja ieroči, klaudzēja zobeni; goblini lādēdamies un šķendēdamies skraidīja turp un atpakaļ, klupdami krizdami cits pāri citam un bezgala saniknojušies. Valdīja neaprakstāms troksnis, kņada un juceklis.
Bilbo bija briesmīgi pārbijies, tomēr viņš vēl spēja aptvert, kas noticis, un paslēpties aiz lielas mucas, kurā glabājās dzēriens sargiem; šeit maliņā viņam nedraudēja briesmas saskrieties ar kādu, tikt samīdītam vai nejauši sataustītam.
«Man jātiek līdz durvīm, man jātiek līdz durvīm! viņš atkārtoja pie sevis, tomēr pagāja labs brīdis, iekams viņš uzdrīkstējās izkustēties no vietas. Tālāk viss notika gluži kā briesmīgā aklo vistiņu spēlē. Visa priekštelpa bija skrejošu goblinu pilna, un nabaga mazais hobits izmisīgi šaudījās šurp un turp, līdz viņu notrieca zemē kāds goblins, kas nevarēja saprast, pret ko viņš atsities; tad Bilbo steigšus aizklumburoja prom tāpat četrrāpus, īstajā brīdī izslīdēja komandierim pa kājstarpi, pielēca kājās un metās uz durvīm.
Tās joprojām stāvēja neaizvērtas, taču kāds goblins bija tās gandrīz aizgrūdis ciet. Bilbo pūlējās visiem spēkiem, taču nevarēja tās izkustināt. Viņš mēģināja izspraukties pa šķirbu. Viņš spraucās, spraucās un piepeši iestrēga! Tas bija briesmīgs brīdis. Viņa pogas bija aizķērušās aiz stenderes un durvju malas. Bilbo skaidri pārredzēja āru: tikai daži pakāpieni lejup viņu šķīra no šauras ielejas augstu kalnu starpā; no mākoņa apakšas parādījās saule un spoži apmirdzēja durvju ārpusi — taču viņš netika cauri.
Pēkšņi viens no gobliniem iebrēcās: — Pie durvīm ir ēna! Tur ārpusē kāds ir!
Bilbo sirds mežonīgi salēcās. Viņš locījās un kārpījās kā neprātīgs. Pogas pašķīda uz visām pusēm. Ārā viņš bija un ar pārplēstu vesti un svārkiem auļoja lejup pa kāpnēm kā kalnu kaza, kamēr apstulbušie goblini uz sliekšņa vāca kopā viņa skaistās misiņa pogas.
Protams, drīz vien tie metās lejā viņam pakaļ, kliegdami, aurodami un meklēdami starp kokiem. Bet gobliniem nepatīk saule: no tās viņiem grīļojas kājas un reibst galva. Viņi nevarēja atrast Bilbo, kam pirkstā bija gredzens un kas skrēja aši un klusi, slēpdamies koku paēnā un vairīdamies no saules; tālab itin drīz viņi rūkdami un šķendēdamies atgriezās sargāt durvis. Bilbo bija brīvs.