Bilbo bija izbēdzis no gobliniem, taču viņš nezināja, kur atrodas. Viņš bija palicis bez apmetņa, kapuces, ēdamā, ponija, pogām un draugiem. Viņš klīda, pats nezinot, kurp, līdz saule sāka slīdēt uz vakara pusi — aiz kalniem. Kalngalu ēnas šķērsoja Bilbo taku, un viņš atskatījās. Tad viņš paraudzījās uz priekšu un redzēja tikai grēdas un nogāzes, kas stiepās pretī zemienēm un līdzenumiem, kuri vietumis pavīdēja starp kokiem.
— Debestiņ augstā! — viņš iesaucās. — Izskatās, ka es esmu iznācis ārā Miglas Kalnu otrā pusē, taisni tur, kur sākas Viņaspuses Zeme. Kur, ak, kur gan varētu būt palikuši Gendalfs un rūķi? Atliek tikai cerēt no visas sirds, ka viņi nav joprojām tur iekšā, goblinu varā!
Viņš uz labu laimi turpināja ceļu, šķērsoja nelielo kalnu ieleju, uzkāpa tās pretējā korē un atkal nolaidās pa nogāzi lejā, taču visu laiku viņā brieda kaut kāda ļoti neomulīga sajūta. Viņš prātoja, vai tagad, kad viņam pieder burvju gredzens, nevajadzētu atgriezties briesmīgajos tuneļos un pameklēt draugus. Viņš nupat kā bija izlēmis, ka tas ir viņa pienākums un ka jāgriežas atpakaļ — turklāt jutās par to gauži nelaimīgs —, kad viņš izdzirda balsis.
Bilbo apstājās un ieklausījās. Pēc goblinu balsīm tās neizklausījās, tāpēc viņš uzdrīkstējās piesardzīgi lavīties uz priekšu. Šobrīd viņš atradās uz akmeņainas takas, kas vijās lejup un kam kreisajā pusē slējās klints siena; otrā pusē pletās nolaidena nogāze, ko lejāk šķērsoja krūmiem un zemiem kokiem apaugušas gravas. Vienā no šīm gravām krūmu aizsegā skanēja balsis.
Bilbo pielīda vēl tuvāk un piepeši starp diviem lieliem akmeņiem ieraudzīja rēgojamies galvu ar sarkanu kapuci: tas bija Beilins, kas stāvēja sardzē. Bilbo būtu varējis sist plaukstas un kliegt aiz sajūsmas, bet viņš to nedarīja. Uz pirksta viņam joprojām bija gredzens, lai nebūtu jābaidās sastapt kaut ko negaidītu vai nepatīkamu, un viņš redzēja, ka Beilins skatās viņam tieši virsū, neko neredzēdams.
«Es viņus visus vareni pārsteigšu,» Bilbo nolēma, ielīzdams krūmos virs gravas malas. Gravā Gendalfs aizrautīgi strīdējās ar rūķiem. Viņi pārrunāja visu, kas ar viņiem bija noticis tuneļos, un prātoja un sprieda, ko darīt tālāk. Rūķi neapmierināti ņurdēja, bet Gendalfs apgalvoja, ka viņi nedrīkstot doties tālāk savā ceļojumā, atstājuši misteru Baginsu goblinu rokās un pat nepapūlējušies noskaidrot, vai viņš ir dzīvs vai miris, un nemēģinājuši viņu izpestīt.
— Galu galā viņš ir mans draugs, — teica burvis, — un ļoti lāga zēns. Es jūtos atbildīgs par viņu. Man ļoti nepatīk, ka jūs esat viņu pazaudējuši.
Rūķi gribēja zināt, kāpēc šis hobits vispār esot paņemts līdzi, kāpēc viņš nevarējis pats turēties kopā ar pārējiem un nepazust un kāpēc burvis neesot izraudzījies kādu, kam vairāk saprašanas.
— Līdz šim no viņa bijis vairāk klapatu nekā labuma, — kāds teica. — Ja mums tagad jāiet atpakaļ tais atbaidošajos tuneļos viņu meklēt, tad es saku — lai velns viņu parauj!
Gendalfs dusmīgi atbildēja: — Es viņu paņēmu līdzi, un es neņemu līdzi to, no kā nav labuma. Vai nu jūs palīdzat man viņu meklēt, vai arī es eju viens un atstāju jūs te, un tālāk varat kulties paši, kā zināt. Ja vien mums izdotos viņu atkal atrast, galvoju, ka jūs teiksiet man paldies, pirms vēl ceļojums būs galā. Kāpēc tu viņu nosviedi un pats aizskrēji, Douri?
— Tu arī būtu nosviedis, — atteica Douri, — ja pēkšņi tumsā no aizmugures goblins būtu sakampis tavu kāju, nogāzis tevi gar zemi un vēl iespēris pa muguru!
— Kāpēc tad tu viņu pēc tam nepacēli?
— Ak debestiņ! Viņš vēl prasa! Goblini tumsā kampj un plēš, un visi gāžas cits pār citu un zveļ cits citam! Tu man gandrīz vai galvu nocirti ar savu Glamdringu, un Torins dūra ar savu Orkristu pa labi un pa kreisi. Un tad tu pēkšņi atkal izspēri savu spožo zibeni, un mēs redzējām, ka goblini bļaudami bēg atpakaļ. Tu nokliedzies: «Visi man pakaļ!» — un visiem tā arī vajadzēja darīt. Mēs domājām, ka visi tā ir darījuši. Tu taču labi zini, ka pārskaitīt nebija laika, iekams nebijām tikuši garām vārtu sargiem pie lejas durvīm un pa kaklu pa galvu atkūleņojuši šurp. Un te nu mēs esam — bez šī kramplauža, kaut velns viņu rāvis!
— Un te tas kramplauzis ir! — noteica Bilbo, nokāpdams lejā taisni bariņa vidū, noņēmis no pirksta gredzenu.
Tas tikai bija skats, kā visi palēcās gaisā! Un pēc tam sākās pārsteiguma un sajūsmas saucieni. Gendalfs bija tikpat pārsteigts kā pārējie, taču šķiet, ka vairāk iepriecināts par visiem citiem. Viņš pasauca Beilinu un pateica tam visu, ko domā par tādu sargu, kas ļauj kādam no malas pienākt klāt bez jebkāda brīdinājuma. Taisnību sakot, Bilbo labā slava pēc šī atgadījuma krietni vien auga. Ja rūķi, par spīti Gendalfa vārdiem, vēl bija šaubījušies, vai viņš patiesi ir pirmklasīgs kramplauzis, tad nu viņiem šaubu vairs nebija. Beilins bija apmulsis vairāk par visiem; bet citi rūķi uzteica hobitu par teicami nostrādātu darbiņu. , »
Bilbo jutās tik apmierināts, dzirdot šīs uzslavas, ka tikai iekšēji pasmējās un neteica ne vārda par gredzenu; un, kad viņam jautāja, kā viņš piekļuvis gravai, viņš teica:
— Ak, es vienkārši līdu rāpus — ļoti uzmanīgi un klusām.
— Tā nu ir pirmā reize, kad kāds — kaut vai peles lielumā — ir ļoti uzmanīgi un klusām aizrāpies man garām deguna priekšā un palicis nepamanīts, — teica Beilins,
— un es noceļu kapuci tavā priekšā. — Un to viņš patiešām darīja.
— Beilins ir tavā rīcībā, — viņš noteica.
— Tavs padevīgais kalps, misters Baginss, — atbildēja Bilbo.
Tad viņi vēlējās uzzināt visus hobita piedzīvojumus pēc tam, kad bija to pazaudējuši, un viņš apsēdās un visu izstāstīja — vienīgi par gredzena atrašanu ne («pašreiz
vēl ne,» viņš nolēma). Rūķus sevišķi interesēja mīklu minēšanas sacensība, un viņi šausmās noskurinājās, kad Bilbo aprakstīja Gollumu.
— Un tad es nevarēju vairs neko izdomāt, kad viņš man sēdēja blakām, — stāstīja Bilbo, — un tāpēc teicu: «Kas man ir kabatā?» Un viņš trīs reizes minēja un neuzminēja. Tad es teicu: «Kā tad būs ar solījumu? Parādi man izeju!» Bet viņš metās man virsū un gribēja mani nobeigt, un es bēgu un nokritu zemē, un viņš mani tumsā nepamanīja. Tad es gāju viņam pa pēdām, jo dzirdēju, ka viņš runā pats ar sevi. Viņš domāja, ka es pats zinu ceļu uz izeju, un tāpēc skrēja uz to pusi. Tad viņš apsēdās ejas priekšā, un es nevarēju tikt garām. Tāpēc es pārlēcu viņam pāri, aizbēgu un aizskrēju līdz vārtiem.
— Un kā tad sargi? — rūķi jautāja. — Vai tur neviena nebija?
— Bija gan! Daudzi bija, bet es izlavījos pa vidu. Vēl es iesprūdu durvīs, jo tās bija mazā šķirbiņā, un pazaudēju daudz pogu, — viņš teica, skumīgi paskatīdamies uz saplēstajām drēbēm. — Bet beigās tomēr izspraucos cauri -=- un te nu es esmu.
Rūķi uzlūkoja Bilbo ar vēl nebijušu cieņu, klausīdamies, kā viņš stāsta par izlavī- šanos cauri sargiem, lēkšanu pāri Golluma galvai un spraukšanos cauri durvīm — it kā tas nebūtu nekas grūts vai bīstams.
— Nu, ko es jums teicu? — smiedamies noprasīja Gendalfs. — Misteram Bagin- sam ir vairāk iekšā, nekā jūs domājat. — To teikdams, viņš uzmeta Bilbo savādu skatienu no kuplo uzacu apakšas, un hobits nodomāja — nez vai burvis uzminējis, ka daļa no stāsta palikusi nepastāstīta?
Tad arī viņam bija, ko jautāt: varbūt Gendalfs jau rūķiem visu bija paskaidrojis, bet Bilbo to netika dzirdējis. Viņš gribēja zināt, kā burvis atkal atradies pie viņiem un kur viņi visi šobrīd nokļuvuši.
Burvim, taisnību sakot, nekas nebija pretī, ja vajadzēja stāstīt par savu izveicību vairāk nekā vienu reizi, tāpēc viņš labprāt pastāstīja Bilbo, ka viņi ar Elrondu labi zinājuši, ka šajā kalnu daļā mājo ļaunie goblini. Taču viņu galvenie vārti izgājuši uz citu — vieglāk veicamu kalnu pāreju, un tur viņi bieži pārsteiguši un notvēruši ceļa gājējus. Acīmredzot tur neviens vairs nav uzdrīkstējies staigāt, tāpēc goblini izcirtuši jaunas durvis pie tās pārejas, pa kuru gājuši rūķi, — droši vien pavisam nesen, jo līdz šim šī taka bijusi pilnīgi droša.
— Jāpameklē kāds puslīdz ciešams milzis, kas šo ieeju varētu aizsprostot, — teica Gendalfs, — citādi drīz vairs vispār nevarēs spert kāju kalnos.
Izdzirdis Bilbo kliedzienu, Gendalfs tūlīt sapratis, kas noticis. Zibens uzliesmojumā, kas nogalināja goblinus, kuri gribēja viņu sagrābt, viņš paspējis ielēkt alas iekšienē, pirms aizvērusies plaisa. Viņš sekojis gūstekņiem un to dzinējiem līdz pat lielajai telpai un tur apsēdies un uzmeistarojis pašu lielāko burvību, kādu puskrēslā iespējis.
— Tā bija visai āķīga padarīšana, — viņš teica. — Par mata tiesu no neveiksmes!
Bet Gendalfs, protams, bija īpaši skolojies burvestībās ar uguni un gaismām (atcerieties, ka pat hobits nebija varējis aizmirst brīnumaino uguņošanu pie Vecā Tuka Jāņu vakarā). Pārējais mums jau zināms — vēl vienīgi jāpiebilst, ka Gendalfs labi zināja aizmugures durvis, ko goblini dēvēja par lejas vārtiem, — tās pašas, kurās Bilbo pazaudēja savas pogas. Patiesību sakot, tās bija zināmas ikvienam, kas pazina šo kalnu daļu, bet vienīgi burvis spēja saglabāt skaidru prātu arī tuneļos un aizvest pārējos īstajā virzienā.
— Sos vārtus viņi izbūvēja jau labi sen, — Gendalfs teica, — gan bēgšanas vajadzībai, ja tāda rastos, gan tādēļ, lai piekļūtu zemēm viņā pusē, kur viņi joprojām ložņā pa tumsu un nodara lielus postījumus. To izeju viņi vienmēr apsargā, un nevienam nav izdevies to aizsprostot. Tagad viņi, bez šaubām, sargās to vēl jo pamatīgāk, — viņš nosmējās.
Arī pārējie iesmējās līdzi. Galu galā — zaudējuši jau viņi bija daudz, tomēr nogalinājuši Milzu Goblinu un vēl daudzus citus, turklāt visi izbēguši sveikā, tāpēc varēja teikt, ka pagaidām viņiem vēl veicies gluži labi.
Tomēr burvis skubināja viņus atgriezties īstenībā. — Mums tūdaļ jādodas tālāk, kad nu esam drusku atpūtušies, — viņš teica. — Kad pienāks nakts, viņi simtiem izlīdīs no alām un dzīsies mums pakaļ, un ēnas, rau, stiepjas jau garākas. Viņi spēj saost mūsu pēdas vēl stundām ilgi pēc aiziešanas. Līdz krēslai mums jātiek vairākas jūdzes no šejienes. Ja pieturēsies skaidrs laiks, tad mums spīdēs mēness, un tā būtu liela veiksme. Viņi no mēness gan daudz nebaidās, bet mums būtu kaut cik gaismas, lai tiktu uz priekšu.
— Jā gan! — viņš atbildēja uz hobita nākamajiem jautājumiem. — Goblinu tuneļos zūd laika izjūta. Šodien ir ceturtdiena, un mūs sagūstīja pirmdienas naktī jeb agri otrdienas rītā. Mēs esam nogājuši daudzas jūdzes un izgājuši taisni cauri pašai kalna vidienei, un tagad esam otrā pusē — gandrīz pa visīsāko ceļu. Bet mēs neesam tur, kur būtu izvedusi mūsu taka, mēs esam par tālu uz ziemeļiem, un priekšā mums plešas svešāda zeme. Un vēl mēs atrodamies diezgan augstu. Pošamies ceļā!
— Man tik briesmīgi gribas ēst, — novaidējās Bilbo, kurš pēkšņi aptvēra, ka nav neko ēdis kopš aizaizvakara. Iedomājieties, ko tas nozīmē hobitam! Tagad, kad lielākais uztraukums bija aiz muguras, viņš juta, ka vēders ir galīgi tukšs un kājas kļuvušas gluži ļenganas.
— Nekā nevaru līdzēt, — atteica Gendalfs, — ja vien tu nevēlies doties atpakaļ un laipni palūgt gobliniem, lai viņi tev atdod poniju un pārtikas saiņus.
— Nē, paldies! — Bilbo atteicās.
— Nu, tad mums atliek tikai ciešāk sajozt vēderus un doties uz priekšu, citādi mēs paši kļūsim kādam par vakariņām, un tas būs daudz nepatīkamāk nekā palikt bez ēšanas.
Ejot uz priekšu, Bilbo nemitīgi raudzījās no vienas puses uz otru, cerēdams pamanīt kaut ko ēdamu, taču mellenāji vēl tikai ziedēja, un arī riekstu, protams, nebija; neredzēja pat ne paērkšķa ogu. Viņš drusku paknibināja skābenes, padzērās ūdeni no kalna upītes, kas šķērsoja taku, un apēda trīs meža zemenes, ko atrada tās krastā, taču daudz labuma no tā nebija.
Viņi gāja un gāja uz priekšu. Nelīdzenā taka pazuda. Krūmāji, garā zāle akmeņu starpās, trušu noskrubinātu velēnu laukumi, timiāns, salvija, majorāns un dzeltenās klinšu rozes — tas viss nozuda, un viņi stāvēja plašas nogāzes malā, ko veidoja sabiruši akmeņi, zemes nogruvuma atliekas. Kad viņi sāka virzīties pa to lejup, no kāju apakšas izripoja drumslas un sīki oļi; drīz arī lielāki sašķēlušos akmeņu gabali sāka klaudzēdami velties lejā un aizrāva citus, zemāk gulošos, kas šļūca un ripoja tiem līdzi; tad izkustējās klintsakmeņi un palēkdamies rībēja lejup, saceldami visapkārt putekļus un troksni. Itin drīz visa nogāze virs ,un zem viņiem šķita nemitīgā kustībā, un arī paši ceļinieki slīdēja lejā, turēdamies cits pie cita, biedinošā slīdošu, grabošu, krak- stošu šķembu un akmeņu jūklī.
Viņus paglāba koki, kas auga pakājē. Viņi ieslīdēja priežu mežā, kas kāpa augšup pa nogāzi, it kā turpinādams tumšos, dziļos mežus, kas pletās lejā ielejās. Daži pieķērās pie stumbriem un uzrāpās zemākajos zaros, citi (tāpat kā mazais hobits) paslēpās aiz kokiem, paglābdamies no klintsakmeņu uzbrukuma. Drīz briesmas bija garām un nogruvums apstājies, tikai dziļi lejā vēl dzirdēja pa tālīnam brīkšķim, kur lielākie izkustinātie akmeņi palēkdamies un griezdamies aizripoja cauri papardēm un pāri priežu saknēm.
— Nu tā! Tas mums palīdzēja ātrāk tikt uz priekšu, — noteica Gendalfs. — Tagad pat goblini, mūs vajādami, nevarēs te klusi norāpties lejā.
— Jādomā gan, — norūca Bomburs. — Bet uzlaist mums akmeņus uz galvas gan viņiem nebūs grūti. — Rūķi (un Bilbo tāpat) nepavisam nejutās priecīgi un berzēja savus zilumus un apdauzītos locekļus.
— Blēņas! Mēs tūlīt nogriezīsimies sāņus un vairs nebūsim nogruvuma ceļā. Mums jāpasteidzas! Skatieties, kā satumst!
Saule jau pirms laba brīža bija pazudusi aiz kalniem. Ēnas ap viņiem arvien vairāk sabiezēja, kaut gan tālumā caur kokiem un virs zemāk augošo koku melnajām galotnēm vēl varēja redzēt viņas puses līdzenuma vakara gaismu. Ceļinieki kliboja, cik ātri vien spēja, pa ieslīpu taku pāri priežu sila lēzenajām nogāzēm dienvidu virzienā. Brīžiem viņi brida cauri paparžu jūrai, kurā slējās daudz augstu kokveida stumbru, kas hobitam bija krietni pāri galvai; brīžiem soļoja klusi, klusītiņām pa priežu skuju grīdu, un visu laiku drūmā meža tumsa kļuva arvien biezāka un meža klusums dziļāks. Sai vakarā nebija vēja, tāpēc pat koku zaros nedzirdēja ne mazākās šalkoņas.
— Vai mums jāiet vēl tālāk? — jautāja Bilbo, kad bija kļuvis tik tumšs, ka viņš tik tikko vairs varēja saskatīt Torina bārdu, kas šūpojās viņam priekšā, un tik kluss, ka rūķu elpas vilcieni izklausījās kā skaļš troksnis. — Man pēdas ir apdauzītas zilas, kājas sāp un vēders sašļucis kā tukšs maišelis.
— Vēl mazdrusciņ jāpaiet, — atbildēja Gendalfs.
Nogājuši vēl gabalu, kas šķita simtkārt mazdrusciņ, viņi pēkšņi atradās klajumā, kurā neauga koki. Bija uzlēcis mēness un apspīdēja šo klajumu. Nez kāpēc visiem uzreiz radās sajūta, ka šī nav laba vieta, kaut gan nekā slikta te nevarēja manīt.
Te piepeši viņi kaut kur kalna nogāzē izdzirda kaucienu — garu, baisminošu kaucienu. Tam atsaucās cits no labās puses un krietni tuvāk; tad vēl viens netālu pa kreisi. Tie bija vilki, kas gaudoja mēnessgaismā, vilki, kas pulcējās barā!
Mistera Baginsa alas apkaimē vilki nemājoja, tomēr šo troksni viņš pazina. Tas daudzviet bija aprakstīts pasakās un nostāstos. Viens no viņa vecākajiem brālēniem (no Tuku puses), kurš bija liels ceļotājs, mēdza šo skaņu atdarināt, lai Bilbo pabaidītu. Dzirdēt to savām ausīm meža vidū mēnessgaismā hobitam bija pārāk baigs pārdzīvojums. Pat burvju gredzeni pret vilkiem daudz nepalīdz — jo sevišķi pret tiem negantajiem bariem, kas mitinājās goblinu apsēstā kalna pakājē aiz Savvaļas robežas pirms nezināmajiem plašumiem. Siem vilkiem ir asāka oža nekā gobliniem, un tiem nemaz nevajag upuri saredzēt, lai to noķertu.
— Ko nu mēs darīsim, ko nu mēs darīsim! — viņš ievaimanājās. — No goblinu midzeņa vilku nagos! — viņš teica, un tas kļuva par tādu kā sakāmvārdu, kaut gan šodien mēs līdzīgās nelāgās situācijās sakām «no vilka lāča nagos».
— Ātri augšā kokos! — pavēlēja Gendalfs, un viņi metās pie kokiem izcirtuma malā, izraudzīdamies tos, kam zemāki zari vai pietiekoši tievi stumbri, lai pa tiem varētu uzrāpties. Tos viņi atrada zibenīgi ātri, kā jūs viegli varat iedomāties, un uzrāpās tik augstu, cik vien zari ļāva. Jums nāktu smiefcli (no droša attāluma), redzot šo skatu: rūķi sēž kokos, un bārdas karājas lejup, itin kā paveci kungi būtu nonākuši bērna prātā un sadomājuši spēlēt puišeļus. Fili un Kili tupēja garas lapegles galotnē kā milzīgā Ziemsvētku eglītē. Douri, Nouri, Ourij Oins un Gloins bija iekārtojušies ērtāk varenā priedē, kuras zari stiepās no stumbra vienādos attālumos kā riteņa spieķi. Baifurs, Boufurs, Bomburs un Torins sēdēja citā kokā. Dveilins un Beilins bija uzrausu- šies garā, slaidā eglē, kam nebija daudz lielu zaru, un pūlējās galotnes zaļajos sīk- zaros atrast vietu, kur apsēsties. Gendalfs, būdams krietni garāks par citiem, bija atradis koku, kurā rūķi nevarēja uzkāpt, — lielu priedi pašā izcirtuma malā. Viņš bija pilnīgi paslēpies tās zaros, tikai acis varēja pamanīt zibam mēnessgaismā, kad burvis lūkojās ārā pa zaru starpām.
Un Bilbo? Viņš nevareja uzkāpt neviena koka un bēguļoja no viena stumbra pie otra kā trusītis, kas aizklīdis no alas un jūt suņus dzenamies sev pa pēdām.
— Tu atkal esi pametis mūsu kramplauzi! — paskatījies lejā, Nouri uzsauca Douri.
— Es nevaru mūžīgi nēsāt kramplaužus uz muguras, — atcirta Douri, — lejā tuneļos un augšā kokos! Kas tad es, pēc tavām domām, esmu? Kāds nesējs, vai?
— Ja mēs neko nedarīsim, viņu aprīs, — teica Torins, jo kaucieni tagad skanēja visapkārt un nāca arvien tuvāk. — Douri! — viņš uzsauca, jo Douri tupēja viszemāk tai kokā, kurā visvieglāk uzrāpties. — Aši norāpies misteram Baginsam pretī un pastiep roku!
Douri, par spīti savai ņurdēšanai, bija patiešām krietns biedrs. Nabaga Bilbo nevarēja aizsniegt viņa plaukstu pat tad, kad viņš norāpās līdz apakšējam zaram un pastiepa roku lejup, cik tālu vien varēja. Tāpēc Douri nolēca pavisam zemē un ļāva Bilbo uzrāpties viņam mugurā.
Tieši tajā brīdī vilki gaudodami iecilpoja klajumā. Uz ceļiniekiem piepeši raudzījās simtiem acu. Tomēr Douri nepameta Bilbo. Viņš pagaidīja, kamēr hobits bija uztrau- sies no viņa pleciem uz zara, un tad uzlēca zarā pats. Pēdējā brīdī! Kad viņš lēca, vilks jau kampa pēc viņa apmetņa un gandrīz nogrāba rūķi. Vienā mirklī ap koku saskrēja vesels bars vilku, kas gailošām acīm un izkārtām mēlēm gaudoja un lēkāja gar stumbru augšup.
Taču pat mežonīgie vārgi (jo tā dēvē ļaunos vilkus aiz Savvaļas robežas) neprot kāpt kokos. Vismaz uz laiciņu mūsu draugi bija drošībā. Par laimi, bija silts un nepūta vējš. Koki nav nekāda ērtā uzturēšanās vieta ilgākam laikam, bet aukstumā un vējā, turklāt, ja vēl lejā visapkārt gaida vilki, tie var kļūt gauži nemājīgi.
Sis izcirtums koku ielokā acīmredzot bija vilku pulcēšanās vieta. To saradās arvien vairāk un vairāk. Tie atstāja sargus zem koka, kurā tupēja Douri un Bilbo, un ošņādami devās izlūkot pārējo apkārtni, līdz bija uzoduši katru koku, kurā kāds sēdēja. Arī pie tiem viņi atstāja sargus, kamēr visi pārējie (šķiet, vairāki simti) aizgāja un satu- pās aplī izcirtuma vidū un apļa vidū nostājās liels, pelēks vilks. Viņš uzrunāja pārējos baisajā vārgu valodā. Gendalfs to saprata. Bilbo gan ne, bet viņam tā izklausījās briesmīga un šķita, ka visa runa ir caurcauri nežēlīga un ļauna, kā tas patiešām arī bija. Laiku pa laikam aplī sēdošie vārgi visi kopā atsaucās savam vadonim, un, dzirdot to šaušalīgās gaudas, hobits tik tikko spēja noturēties savā priedē.
Es jums pastāstīšu, ko dzirdēja Gendalfs, kaut arī Bilbo to nesaprata. Vārgi un goblini bieži palīdzēja viens otram savos melnajos darbos. Goblini parasti neuzdrīkstas doties tālu no kalniem; to viņi dara tikai tad, ja ir padzīti no savām mītnēm un meklē jaunas vai arī dodas karā (kas, teikšu ar prieku, nav noticis diezgan sen). Taču tolaik viņi reizumis devās sirojumos, lai iegūtu pārtiku vai vergus, kas strādāja viņu labā. Tad viņi bieži meklēja vārgu palīdzību un dalīja ar tiem laupījumu. Reizēm goblini jāja uz vilkiem kā cilvēki uz zirgiem. Tagad varēja noprast, ka tieši šajā naktī paredzēts liels goblinu sirojums. Vārgi bija ieradušies, lai satiktos te ar gobliniem, bet goblini kavējās. Iemesls tam, bez šaubām, bija Milzu Goblina nāve un visa tā kņada, ko sacēla rūķi, Bilbo un burvis, kuriem viņi droši, vien joprojām dzina pēdas.
Par spīti briesmām, kas uzglūnēja šai tālajā zemē, pēdējā laikā tajā no dienvidiem bija sākuši iespiesties drosmīgi vīri, kas cirta kokus un būvēja sev mājokļus tīkamākajos mežu apvidos — ielejās un upju krastos. Viņu bija daudz, un viņi bija drosmīgi un labi apbruņoti, tāpēc pat vārgi neuzdrīkstējās uzbrukt viņiem visiem kopā, it sevišķi gaišā dienas laikā. Bet šoreiz ar goblinu palīdzību viņi bija izplānojuši naktī uzbrukt dažiem ciematiem, kas atradās vistuvāk kalniem. Ja šis plāns izdotos, nākamajā dienā tajos vairs nebūtu nevienas dzīvas dvēseles; visi būtu nogalināti, izņemot tos dažus, ko goblini neatdotu vilkiem, bet aizvestu gūstā uz savām alām.
So sarunu bija briesmīgi klausīties — ne vien drosmīgo mežinieku, viņu sievu un bērnu dēļ, bet arī tādēļ, ka Gendalfam un viņa draugiem tagad draudēja tādas pašas briesmas. Vārgi bija saniknoti un pārsteigti, ka atraduši viņus te, savā pulcēšanās vietā. Tie domāja, ka viņi ir mežinieku draugi un atnākuši tos izspiegot, lai pēc tam aiznestu uz ielejām ziņu par plānoto uzbrukumu, un tādā gadījumā gobliniem un vilkiem priekšā stāvētu sīva cīņa — bet viņi taču bija iecerējuši aprīt vai sagūstīt savus pretiniekus miegā un nesagatavotus. Tāpēc vārgi pat nedomāja aiziet no šejienes un ļaut kokos sēdošajiem aizbēgt, vismaz līdz rītam ne. Un krietni agrāk par rītu, viņi sprieda, no kalniem taču ieradīsies goblinu kareivji; un goblini prot gan kāpt kokos, gan tos nocirst.
Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc Gendalfs, klausīdamies vilku rūcienos un kaucienos, izjuta briesmīgas bailes, kaut arī viņš bija burvis: kļuva skaidrs, ka viņi ir nokļuvuši negantās sprukās un nepavisam nav vēl izbēguši no nesenajām briesmām. Tomēr viņš nedomāja ļaut, lai viss notiek pēc vilku prāta, kaut ārī maz ko varēja iesākt, sēdēdams augstu kokā, zem kura tup vesels bars vilku. Viņš savāca no priedes zariem lielākos čiekurus. Tad viņš vienu no tiem aizdedzināja ar spoži zilu liesmu un iesvieda aplī sēdošo vilku vidū. Tas svelpdams atsitās vienam pret muguru, zvēra noplukušais kažoks tūlīt aizdegās, un tas, neganti kaukdams, lēca te uz vienu, te otru pusi. Pirmajam čiekuram sekoja otrs un trešais — zilās liesmās, sarkanās liesmās, zaļās liesmās. Tie nokrita zemē apļa vidū un sprāga, mezdami uz visām pusēm krāsainas dzirksteles un dūmu mutuļus. Sevišķi liela dzirkstele trāpīja vilku vadonim pa degunu, un tas palēcās desmit pēdas gaisā, tad sāka mežonīgi riņķot pa apli, dusmās un pārbīlī kampdams un kozdams pat pārējos vilkus.
Rūķi un Bilbo kliedza un gavilēja. Vilku niknums bija briesmīgs, un tracis, ko tie sacēla, izplatījās pa visu mežu. Vilki vienmēr ir baidījušies no uguns, turklāt šī bija briesmīga un neredzēta uguns. Ja dzirkstele iekrita vilkam kažokā, tā tur ieķērās un aizdegās, un, ja tie nemetās vārtīties pa zemi, tad drīz vien dega lielās liesmās. Pēc īsa brīža pa visu izcirtumu vārtījās vilki, dzēsdami dzirksteles sev uz muguras, bet tie, kas jau dega, kaukdami joņoja turp un atpakaļ un pielaida uguni citiem, līdz savējie paši tos aizdzina projām un tie kūleņoja lejā pa nogāzēm — kaukdami un gaudodami, un meklēdami ūdeni.
— Kas tur mežā šonakt par traci? — vaicāja Ērgļu Valdnieks. Viņš tupēja uz vientuļas klints smailes kalnu austrumu pusē un mēnessgaismā izskatījās pilnīgi melns. — Es dzirdu vilku balsis! Vai goblini mežā dara kādas nekrietnības?
Viņš pacēlās gaisā, un tūlīt pat viņam sekoja divi no ērgļu sargiem, kas bija tupējuši katrs savā klints pusē. Trijatā tie meta debesīs lokus un raudzījās lejup uz vārgu apli — sīku plankumiņu dziļi lejā. Taču ērgļiem ir asa redze, un tie var saskatīt sīkus priekšmetus no liela attāluma. Miglas Kalnu Ērgļu Valdniekam bija tādas acis, ka tas varēja nenovērsdamies raudzīties saulē un pat mēnessgaismā jūdzi zem sevis saskatīja pa zemi skrejošu trusīti. Tāpēc viņš, kaut arī neredzēja kokos sēdošos bēgļus, tomēr saskatīja kņadu vilku barā, redzēja zibošās ugunis un dzirdēja vājas, tālas kaucienu un gaudu atbalsis. Viņš redzēja arī mēness atspīdumu uz goblinu šķēpiem un bruņuce- purēm, jo garas virknes šo ļaunsirdīgo radījumu jau virzījās no saviem vārtiem lejup pa nogāzi un iestiepās mežā.
Ērgļi nav nekādi labsirdīgie putni. Daži no tiem mēdz būt gļēvi un citi cietsirdīgi. Taču ziemeļu kalnu vissenākā suga bija arī pati izcilākā visu putnu vidū; tie bija lepni, spēcīgi un cēlsirdīgi putni. Viņi neieredzēja goblinus un arī nebaidījās no tiem. Tajās reizēs, kad viņi tos vispār pamanīja (kas gadījās reti, jo ērgļi tādus radījumus neēd), viņi metās lejā tiem virsū un aizdzina brēcošos sirotājus atpakaļ alās, un partrauca nekrietnos darbus, ko tie bija uzsākuši. Goblini ienīda ērgļus un baidijas no tiem, taču nevarēja piekļūt to augstajām mājvietām vai padzīt tos no kalniem.
Šonakt Ērgļu Valdniekā modās ziņkāre izdibināt, kas īsti lejā notiek, tālab viņš sasauca kopā vēl daudzus citus ērgļus, un tie visi aizlaidās no kalniem un, loku pēc loka mezdami, laidās arvien zemāk un zemāk, tuvāk vilku baram un tikšanās vietai ar gobliniem.
Tas bija labi darīts, nudien! Lejā notika briesmu lietas. Vilki, kas bija aizdegušies un aizbēguši mežā, vairākās vietās bija to aizdedzinājuši. Bija pats vasaras vidus, un šeit, kalnu austrumu pusē, jau labu laiku nebija lijis. Apdzeltējušās papardes, kritušie zari, biezā kārtā sabirušās priežu skujas un dažviet sagāzušies nokaltušie koki drīz dega lielās liesmās. Pa visu izcirtumu palēkdamies skraidīja vārgi. Un tomēr sardzes vilki savus kokus neatstāja. Satracināti un nikni tie lēkāja ap stumbriem, kauca un lādēja rūķus savā baismīgajā valodā; mēles tiem bija izkārtas un acis zvēroja tikpat sarkanas un negantas kā uguns liesmas.
Tad piepeši aurodami izcirtumā iedrāzās goblini. Tie domāja, ka sākusies cīņa ar mežiniekiem, taču drīz vien uzzināja, kas noticis. Daži tad apsēdās zemē un sāka smieties. Citi vēcināja šķēpus un klaudzināja tos pret vairogiem. Goblini no uguns nebaidās, un drīz tiem bija gatavs plāns, kā lieliski izklaidēties.
Daži no viņiem sadzina visus vilkus vienā barā. Citi sanesa ap koku stumbriem papardes un žagarus. Citi skraidīja apkārt, mīdīja un sita, sita un mīdīja, līdz gandrīz visas liesmas bija apdzēstas — tikai ne tās, kas dega vistuvāk kokiem, kuros sēdēja rūķi. Sai ugunij viņi piemeta lapas, sausus zarus un papardes. Drīz vien rūķus iejoza liesmu un dūmu loks, kam goblini neļāva plesties uz āru, toties tas pakāpeniski tuvojās kokiem, līdz liesmas sāka laizīt zem kokiem samestās kaudzes. Dūmi cirtās Bilbo acīs, viņš jau sajuta liesmu karstumu un cauri dūmiem redzēja goblinus dejojam lielā lokā, tāpat kā cilvēki dejo ap Jāņu nakts ugunskuru. Pienācīgā attālumā aiz apļa, kurā griezās kareivji ar šķēpiem un āvām, stāvēja vilki — stāvēja, vēroja un gaidīja.
Viņš dzirdēja goblinus uzsākam briesmīgu dziesmu:
— Piecpadsmit putniņu kokos sēž,
Knābīšus vārsta un spalviņas dzēš!
Ērmīgi putni — nav spārniņu šiem!
Ko nu mēs darīsim tagad ar tiem?
Cepsim uz iesma vai sautēsim?
Metīsim katlā un vārīsim?
Tad viņi pārstāja dziedāt un sāka klaigāt: — Lidojiet, putniņi, prom! Lidojiet prom, ja varat! Nāciet, putniņi, lejā, citādi jūs izcepsieties turpat savās ligzdās! Padziediet, padziediet, putniņi! Kāpēc jūs nedziedat?
— Ejiet projām, puišeļi! — par atbildi uzsauca Gendalfs. — Tagad nav putnu ligzdošanas laiks! Un nerātni puišeļi, kas blēņojas ar uguni, daždien dabū pa biksēm! — To viņš teica, lai sakaitinātu goblinus, lai parādītu, ka nav nobijies no viņiem — lai gan patiesībā tomēr bija nobijies, kaut arī burvis paliek burvis. Taču goblini viņam nepievērsa nekādu uzmanību un dziedāja tālāk:
— Liesmas dej, dzirkstis smej!
Švirkst un šņāc! Svilst un krāc!
Ašāk, uguns, kokos skrej
Par prieku mums, Ja-hei!
Lai šie silst, un lai šie svilst, Līdz bārdas kūp, līdz nagi drūp; Līdz mati švirkst un āda šķīst,
Un tauki spožā gunī līst! Lai kauli birst Un pelnos irst Un rūki mirst
Par prieku mums, par prieku jums, Ja-hei! Ja-harri-hei! Ja-hoi!
Tūlīt pēc «Ja-hoi!» liesmas aplenca Gendalfa koku. Miza aizsvilās, un zemākie zari sāka sprakstēt.
Tad Gendalfs uzrāpās koka galotnē. No viņa nūjas kā zibens uzliesmoja žilbs spožums, un viņš dzīrās ar augstu, slaidu lēcienu laisties-lejā taisni starp goblinu šķēpiem. Tas, protams, būtu viņa gals, kaut arī viņš, brāzdamies lejā kā zibens spēriens, būtu daudzus noguldījis gar zemi uz visiem laikiem. Taču Gendalfs nepaspēja lēkt.
Tieši tajā brīdī no augšas zibenīgi pielidoja Ērgļu Valdnieks, satvēra viņu savos nagos un pazuda gaisā.
Goblinu barā atskanēja dusmu un pārsteiguma brēcieni. Skaļi iekliedzās Ērgļu Valdnieks, ar ko Gendalfs nupat bija paspējis aprunāties. Atpakaļ metās visi lielie putni, kas lidoja kopā ar viņu, un drāzās lejup kā milzīgas, melnas ēnas. Vilki kauca un klabināja zobus; goblini auroja un spēra zemi gaisā no dusmām, un gluži nelietderīgi vicināja gaisā savus smagos šķēpus. Kā melni griesti pār viņiem nolaidās ērgļi; tumšo spārnu vēzieni notrieca viņus zemē vai aizdzina tālu prom; putnu nagi kampa goblinu sejās. Citi putni uzlidoja koku galotnēs un satvēra rūķus, kas tagad centās uzrāpties, cik augstu vien uzdrīkstējās.
Nabaga mazais Bilbo teju, teju atkal palika iepakaļ! Pēdējā brīdī viņš pieķērās Douri pie kājām, jo Douri tika satverts pēdējais, un tā viņi visi kopā pacēlās augšup virs negantā jucekļa un uguns, un Bilbo karājās gaisā, juzdams, ka rokas locītavās tik tikko turas kopā.
Dziļi lejā tagad goblini un vilki juku jukām bēguļoja pa mežu. Daži ērgļi joprojām vēl riņķoja un lidinājās virs kaujas lauka. Liesmas ap kokiem piepeši ielēca visaugstākajos zaros. Tos pārņēma sprakstoša uguns. Gaisā pēkšņi pacēlās dzirksteļu un dūmu virpulis. Bilbo bija paglābies īstajā brīdī! • *
Drīz uguns atblāzma lejā kļuva par niecīgu sarkanu mirgojumu uz nakts melnā pamata; un viņi lidoja augstu debesīs, joprojām celdamies augšup un mezdami plašus, stingri iezīmētus lokus. Bilbo nemūžam neaizmirsa šo lidojumu, kuru viņš veica, iekrampējies Douri potītēs. Viņš vaidēja: — Manas rokas, ak, manas rokas! — bet Douri stenēja: — Manas nabaga kājas, manas nabaga kājas!
Pat vislabākajos apstākļos Bilbo slikti panesa augstumu. Viņam allaž metās šķērma dūša, palūkojoties pāri pat nelielas klints malai; un viņam nekad nebija paticis kāpt pa kāpnēm, kur nu vēl rāpties kokos (jo nekad nebija vajadzējis glābties no vilkiem). Tāpēc jūs varat iedomāties, kā viņam šobrīd reiba galva, paraugoties lejup starp savām kāju pēdām, kas kūļājās gaisā, un redzot lejā plešamies tumšus klajumus, kuros vietumis uzdzirkstīja kāds mēness atspulgs uz klinšainas kalnu sienas vai līdzenuma upē.
Bālās kalnu virsotnes nāca arvien tuvāk, un no melnās sienas augšup slējās mēness apspīdētas klinšu smailes. Lai gan bija vasara, gaisā valdīja dzeldīgs saltums. Bilbo aizvēra acis un prātoja, cik ilgi vēl varēs tā noturēties. Tad viņš iedomājās, kas notiktu, ja viņš nenoturētos. Hobitam uzmācās nelabums.
Lidojums beidzās īstajā brīdī — tieši tad, kad viņa rokas nupat dzīrās sprukt vaļā. Noelsdamies viņš atlaida Douri potītes un novēlās uz ērgļa gaisa mājokļa cietās pamatnes. Tur viņš brīdi gulēja, neteikdams ne vārda, un galvā viņam jaucās pārsteigums par izglābšanos no uguns un bailes nokrist no šī šaurā patvēruma dziļajā tumsībā, kas pletās visapkārt. Galva viņam patiesi vairs lāgā nestrādāja, jo pēdējās trīs dienās bija izbaudīts tik daudz baigu piedzīvojumu, turpretī ēsts nebija tikpat kā nemaz, un viņš izdzirda pats sevi skaļi sakām: — Tagad es zinu, kā jūtas speķa gabals, kad to ar dakšiņu piepeši izrauj no pannas un noliek atpakaļ plauktā!
— Nezini vis! — viņš dzirdēja Douri atbildam. — Jo speķis zina, ka agrāk vai vēlāk tas atkal nonāks pannā, bet gribas cerēt, ka mēs ne. "Un ērgļi nav nekādas dakšiņas.
— Ak, nē! Ne mazākās līdzības! — teica Bilbo, pieceldamies sēdus un bažīgi paskatīdamies uz ērgli, kas tupēja turpat blakus. Viņš mēģināja atcerēties, kādas blēņas vēl ir sapļāpājis, un bažījās, vai ērglim viņš neliksies rupjš. Nav ieteicams būt rupjam pret ērgli, ja tu esi tikai hobita augumā un atrodies viņa klinšu ligzdā augstu gaisā nakts vidū!
Bet ērglis tikai patrina knābi pret akmeni, sabužināja spalvas un nelikās gar viņiem ne zinis.
Drīz pielidoja vēl viens ērglis. — Ērgļu Valdnieks lūdz tevi atnest savus gūstekņus uz Lielo Izcilni! — tas uzsauca un prom bija. Otrs ērglis saķēra Douri savos nagos un aizlidoja ar to prom, atstādams Bilbo vienu pašu. Hobits tik tikko bija paspējis nobrīnīties, ko sūtnis gribējis teikt ar «gūstekņiem», un iedomāties, ka viņus var kā trusīšus saplosīt vakariņām, kad pienāca viņa kārta.
Ērglis atgriezās, satvēra viņu ķetnās aiz svārku stērbeles un pacēlās gaisā. Šoreiz lidojums bija pavisam īss. Ļoti drīz Bilbo, bailēs drebēdams, atģidās uz plata klints izciļņa kalna sānā. Te nebija nevienas takas ne augšup, ne lejup, un projām tikt varēja, vienīgi paceļoties spārnos vai lecot pāri bezdibenim. Te Bilbo ieraudzīja visus pārējos, kas sēdēja ar muguru pret kalna sienu. Tepat bija arī Ērgļu Valdnieks, kas sarunājās ar Gendalfu.
Izskatījās, ka neviens tomēr negrasās Bilbo apēst. Burvis un Ērgļu Valdnieks šķita viens otru drusku pazīstam un pat esam itin draudzīgās attiecībās. Patiesībā Gendalfs, kurš bieži bija staigājis pa kalniem, reiz bija izdarījis ērgļiem pakalpojumu un izdziedinājis to valdnieku no bultas ievainojuma. Tāpēc ar «gūstekņiem» bija domāti tikai «izglābtie goblinu gūstekņi» un nevis ērgļu sagūstītie upuri. Kad Bilbo ieklausījās Gendalfa sarunā ar ērgli, viņš aptvēra, ka beidzot viņiem pavērusies iespēja pilnīgi un galīgi tikt projām no šiem briesmīgajiem kalniem. Gendalfs ar Lielo Ērgli apspriedās, kā varētu aiznest rūķus, viņu pašu un hobitu labi tālu projām un nolaist tos zemē viņpus tālajiem līdzenumiem, kur viņu ceļojums jau būtu krietni pavirzījies uz priekšu.
Ērgļu Valdnieks nebija ar mieru nest viņus uz tādu vietu, kur tuvumā sastopami cilvēki. — Viņi šaus uz mums ar saviem lielajiem īves lokiem, — viņš teica, — jo domās, ka mēs gribam uzbrukt viņu aitām. Un citkārt viņiem varētu būt taisnība. Nē! Mēs esam apmierināti, ka izjaucām gobliniem izpriecu un ka varējām atmaksāt tev par labo darbu, bet mēs nevaram riskēt rūķu dēļ un laisties lejā dienvidu līdzenumos.
— Nu labi! — atteica Gendalfs. — Aiznesiet mūs tik tālu, cik varat. Mēs jau šobrīd esam jums milzu pateicību parādā. Tomēr mēs gandrīz vai ļimstam aiz bada.
— Un es jau esmu gandrīz beigts, — Bilbo izdvesa tik vārgā balsī, ka neviens viņu nedzirdēja.
— Tur, jādomā, var līdzēt, — teica Ērgļu Valdnieks.
Vēlāk uz klints izciļņa varēja redzēt spožu ugunskuru, kam apkārt rosījās rūķu stāvi; uz iesmiem cepās gaļa, un apkārtne pildījās ar jauku cepeša smaržu. Ērgļi bija sanesuši sausus zarus ugunskuram un sagādājuši cepetim trušus, zaķus un nelielu jēru. Visu darāmo paveica rūķi. Bilbo jutās pārāk nevarīgs, lai palīdzētu, turklāt viņš tikpat neprata dīrāt medījumu un griezt gaļu gabalos, jo bija paradis to saņemt mājās no miesnieka gatavu cepšanai. Arī Gendalfs, padarījis savu, lai aizdedzinātu ugunskuru — jo Oins un Gloins bija pazaudējuši šķiltavas —, bija atlaidies guļus. (Rūķi līdz pat šai dienai nav raduši lietot sērkociņus.)
Tā beidzās piedzīvojumi Miglas Kalnos. Drīz Bilbo vēders bija atkal pilns, atgriezās omulības sajūta, un viņš nosprieda, ka nu varētu netraucēti gulēt, kaut gan patiesībā viņam labāk būtu kārojies klaipu maizes ar sviestu nekā uz iesmiem ceptus gaļas gabaliņus. Saritinājies uz cietās klints, viņš aizmiga un gulēja saldāk nekā jebkad agrāk mājās, savā hobita aliņas dūnu pēlī. Tomēr cauru nakti viņš sapņoja par mājām un pa miegam izstaigāja visas savas dažādās istabas, meklēdams kaut ko tādu, ko nevarēja ne atrast, ne arī atcerēties, kāds tas izskatās.