Viņi gāja rindā cits aiz cita. Takas sākums atgādināja velvētu eju, kas veda drūmā tunelī — to veidoja divi lieli, viens otram pretī saliekusies koki, tik veci, efeju pārmākti un ķērpjiem noauguši, ka spēja turēt zaros tikai dažas nomelnējušas lapas. Pati taka bija šaura un līkumodama vijās pa stumbru starpām. Drīz vien gaisma pie ieejas kļuva par mazu, spožu plankumu tālu aiz muguras, un klusums bija tik dziļš, ka gājēju soļi šķita smagi dunam pret zemi, kamēr visi koki, noliekušies viņiem pāri, mēmi klausījās.
Kad ceļotāju acis aprada ar mijkrēsli, viņi sāka saskatīt katrā pusē tādu kā tumšzaļu mirgojumu. Paretam kāds izstīdzējis saules stars, kam bija laimējies iespraukties pa lapotnes šķirbu kaut kur tālu augšā un vēl jo vairāk laimējies nesapīties zaru un pazaru ķeburainajos mudžekļos, tievs un spožs nostiepās viņu priekšā. Taču tas gadījās reti un pēc neilga laika vairs negadījās nemaz.
Mežā mājoja melnas vāveres. Kad Bilbo asās, vērīgās acis iemanījās pustumsā redzēt, viņš tās palaikam manīja pārzibam pār taku un nobēgam aiz koku stumbriem. Pamežā un lapās, kas bezgalbiezā kārtā sedza zemi, bija dzirdami dīvaini trokšņi, urkšķēšana, čaboņa, dipēšana, bet pašus trokšņotājus Bilbo nevarēja saredzēt. Visnepatīkamākais no tā, ko šeit varēja saskatīt, bija zirnekļu tīkli: tumši, biezi tīkli ar neredzēti resniem pavedieniem, nereti nostiepti no viena koka uz otru vai arī iemezgloti zemākajos zaros takas abās pusēs. Takai pāri pārstiepts nebija neviens — vai no tās atturēja kāds burvju spēks vai citi apstākļi, to viņi nevarēja pateikt.
Itin drīz viņi izjuta pret šo mežu tādu pašu naidu kā savulaik pret goblinu tuneļiem, un te, šķiet, bija vēl mazāk cerību ieraudzīt ceļa galu. Tomēr vajadzēja iet un iet vēl ilgi pēc tam, kad visi jau līdz nespēkam bija noilgojušies pēc saules un debesīm un alka sajust vēja šalkas sejā. Te, zem šī meža jumta, nebija ne niecīgākās pūsmiņas un viss grima mūžīgā klusumā, tumsā un smacīgā stingumā. To smagi izjuta pat rūķi, kas bija raduši uzturēties alās un dažkārt ilgu laiku pavadīja bez saules gaismas, bet hobitam, kurš alu gan cienīja kā mājokli, taču vasaras dienas allaž pavadīja ārpus tās, šķita, ka viņš tiek lēni nosmacēts.
Visgrūtākās bija naktis. Tad viss apkārt kļuva piķa melns — nevis tāds, ko jūs mēdzat dēvēt par piķa melnumu, bet patiešām kā piķis, tik melns, ka saredzēt nevarēja vispār it neko. Bilbo mēģināja pavēcināt roku deguna priekšā, bet arī tā nebija redzama. Jā, varbūt nav gluži pareizi teikt, ka viņi neredzēja neko — jo viņi redzēja acis. Viņi gulēja, cieši saspiedušies kopā, un pēc kārtas stāvēja sardzē; un, kad pienāca Bilbo kārta, viņš redzēja tumsā dīvainu mirgošanu, un reizēm pavisam netālu viņā ieurbās pāris dzeļtenu, sarkanu vai zaļu acu, tad tās lēni apdzisa un pazuda, un atkal iekvēlojās citā vietā. Reizēm tās iezalgojās zaros tieši virs viņa galvas, un tas šausmināja visvairāk. Bet vistrakāk viņš necieta vietvietām glūnošās baisi bālganās, izvelbtās acis. «Tās nav dzīvnieku acis,» viņš domāja, «izskatās pēc kukaiņu acīm, tikai krietni lielākas.»
Lai gan pārāk auksts vēl nebija, viņi naktīs mēģināja kurināt .uguni, tomēr drīz vien no tā atteicās. Izskatījās, ka ugunskurs pievilina ap sevi simtiem šo acu no visām pusēm, kaut arī paši radījumi, lai kas tie būtu, bija ļoti piesardzīgi un nekad neļāvās kļūt redzami zibošo liesmu atblāzmā. Vēl ļaunāk — tas pievilināja tūkstošiem tumšpelēku un melnu naktstauriņu, starp kuriem daži bija plaukstas lielumā, un tie riņķoja un dūca visiem gar ausīm. To viņi nevarēja paciest, tāpat kā ogļmelnos milzu sikspārņus, tāpēc atteicās no ugunskura un naktīs sēdēja vai gulēja bezgalīgajā, pārdabiskajā tumsā.
Tā tas turpinājās labu laiku, kas hobitam šķita daudzas mūžības kopā, turklāt viņš vienmēr jutās izsalcis, jo ar ēdamo ceļinieki rīkojās ļoti taupīgi. Un tomēr viņi pēc kāda laika sāka bažīties, jo diena sekoja dienai un mežs joprojām šķita bezgalīgs un nemainīgs. Ēdamā nevarēja pietikt mūžīgi: patiesībā ēdamā krājumi jau tagad bija bīstami izsīkuši. Viņi mēģināja nošaut kādu vāveri un iztērēja daudz bultu, iekams vienu izdevās noguldīt uz takas. Bet, kad viņi to izcepa, gaļa izrādījās pretīga, un vāveres viņi vairs necentās medīt.
Arī dzert viņiem gribējās, jo ūdens vairs nebija daudz, un visā ceļa gaitā viņi nebija redzējuši nevienu avotu vai strautu. Tādā stāvoklī viņi kādu dienu attapās urdzošas upes priekšā. Tā bija ātra un spēcīgu straumi, bet ne visai plata; ūdens tajā bija gluži melns vai varbūt pustumsā tāds izskatījās. Labi, ka Beorns tika viņus brīdinājis, citādi viņi būtu metušies dzert, nelikdamies ne zinis par krāsu, un piepildījuši iztukšotos ādas maisus. Taču tagad viņi domāja tikai par to, kā tikt upei pāri, nesa- mērcējoties apburtajā ūdenī. Kādreiz te acīmredzot bija pārmests tilts, taču satrunējis, un krasta tuvumā palikuši tikai salauzti balsta koki.
Bilbo, kurš līkņāja pie pašas ūdens malas un centās kaut ko priekšā saskatīt, iesaucās:
— Viņā krastā ir laiva! Kāpēc tā nevarēja atrasties šajā pusē!
— Cik tālu tā, pēc tavām domām, ir? — vaicāja Torins, jo tagad jau visi zināja, ka hobitam ir visasākās acis.
— Pavisam netālu. Diez vai būs vairāk par divpadsmit jardiem.
— Divpadsmit jardu! Es būtu teicis, ka vismaz trīsdesmit, taču manas acis vairs nerāda tik labi kā pirms simt gadiem. Tomēr mums šie divpadsmit jardi ir tikpat kā vesela jūdze. Mēs nevaram tik tālu aizlēkt un nedrīkstam brist vai peldēt.
— Vai jūs kāds protat mest virvi?
— Kāds no tā labums? Laiva noteikti ir piesieta, ja arī mēs spētu to aizķert, par ko es ļoti šaubos.
— Es neticu, ka tā ir piesieta, — teica Bilbo, — lai gan šajā gaismā, protams, droši apgalvot nevaru; tomēr izskatās, ka tā ir vienkārši izvilkta krastā, jo tai vietā, kur taka pienāk pie upes, krasts ir zems.
— Douri ir stiprākais, un Fili ir jaunākais ar visgaišākajām acīm, — teica Torins. — Nāc, Fili, un paskaties, vai tu redzi to laivu, par ko misters Baginss runā.
Fili domāja, ka redzot; kad viņš ilgāku laiku bija tā skatījies, lai aptvertu īsto virzienu, citi padeva viņam virvi. To viņiem bija vairākas, un pašai garākajai rūķi piestiprināja galā lielu dzelzs āķi, kādus viņi lietoja, lai piesprādzētu saiņus sev mugurā pie plecu siksnām. Fili to paņēma rokā, brītiņu tēmēja un tad meta pāri upei.
Ar skaļu plunkšķi āķis iekrita ūdenī. — Par tuvu! — noteica Bilbo, kurš cītīgi skatījās uz priekšu. — Pāris pēdu tālāk, un tas būtu laivā. Mēģini vēlreiz! Cerams, ka burvība nav tik stipra, lai tev kaitētu, ja tu tikai drusku paņemsi rokā slapju virvi.
Atvilcis atpakaļ āķi, Fili to pacēla, tiesa, diezgan bažīgi. Šoreiz viņš svieda ar lielāku spēku.
— Rāmāk! — iesaucās Bilbo. — Tagad tu iecirti taisni baļķēnā viņā krastā. Pavelc uzmanīgi atpakaļ! — Fili sāka lēnām vilkt virvi atpakaļ, un pēc brīža Bilbo teica: — Uzmanies! Āķis guļ laivā; cerēsim, ka aizķersies.
Aizķērās gan. Virve spraigi nostiepās, un Fili vilka, bet veltīgi. Palīgā pienāca Kili, tad Oins un Gloins. Viņi vilka, vilka un piepeši visi apvēlās augšpēdu. Bilbo tomēr bija pietiekami modrs, saķēra virvi un ar nūju piebremzēja mazo, melno laiviņu, kad tā ar joni pārslīdēja upei. — Palīgā! — viņš iebrēcās, un Beilins pieskrēja īstajā brīdī, lai notvertu laivu, pirms tā aizpeld pa straumi.
— Tā tomēr bijusi piesieta, — viņš teica, noskatīdamies uz pārrauto auklu, kas karājās laivas galā. — Krietni vilkāt, zēni; un labi, ka mūsu virve izrādījās stiprāka.
— Kurš brauks pirmais pāri? — jautāja Bilbo.
— Es, — teica Torins, — un tu brauksi reizē ar mani, un vēl Fili un Beilins. Tas ir viss, ko laiva vienā reizē var uzņemt. Pēc tam lai brauc Kili, Oins, Gloins un Douri; un nākošā reizē Ouri un Nouri, Baifurs un Boufurs; un beigās Dveilins un Bomburs.
— Mūžīgi es beidzamais, man tas nepatīk, — iebilda Bomburs. — Šoreiz kārta kādam citam.
— Nevajag būt tik resnam. Tā kā tu tāds esi, tev jābrauc ar pēdējo un vieglāko kravu. Nesāc kurnēt pret pavēlēm, citādi tev var iziet slikti.
— Airu nav. Kā lai pārstumjas uz otru krastu?
— Dodiet man vēl vienu virvi un vēl vienu āķi! — teica Fili, un, kad tas bija sagādāts, viņš aizsvieda āķi prom tumsā, cik augstu vien spēja. Tā kā tas nenokrita lejā, viņi sprieda, ka tas būs ieķēries zaros. — Tagad kāpiet iekšā, — teica Fili, — un viens lai velk to virvi, kas ieķērusies kokā otrā krastā. Kādam citam visu laiku jātur ciet tas āķis, ko sviedām pirmo, un, kad mēs būsim tikuši viņā malā, jāieāķē tas atpakaļ, un tad jūs varat vilkt laivu pie sevis.
Tādējādi viņi visi itin drīz bija laimīgi tikuši pāri apburtajai upei. Dveilins nupat kā bija izrāpies no laivas ar satītu virves rituli rokā, un Bomburs (kurš joprojām kurnēja) gribēja viņam sekot, kad tomēr notika kaut kas nelāgs. Tālāk priekšā uz takas atskanēja skrejošu soļu dipoņa. No pustumsas piepeši iznira auļojošs briedis. Tas iedrāzās rūķu barā, iztrūcināja tos un atspērās lēcienam. Atspēriens bija varens un lēciens augsts. Tomēr briedis nesasniedza otru krastu sveiks un vesels. Torins vienīgais bija noturējies kājās un saglabājis skaidru galvu. Tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņš bija uzvilcis gatavībā loku — gadījumam, ja parādītos kāds paslēpies laivas uzraugs. Tagad viņš raidīja ašu un drošu šāvienu pakaļ lēcošajam dzīvniekam. Pretējā krastā ticis, briedis sagrīļojās. Meža ēnas to paslēpa skatienam, bet varēja dzirdēt, kā soļu dipoņa ātri kļūst nedroša un tad apklust pavisam.
Pirms rūķi paspēja uzgavilēt veiksmīgajam šāvienam, izmisīgas Bilbo vaimanas pagaisināja viņu domas par gardo cepeti. — Bomburs iekrita ūdenī! Bomburs slīkst! — viņš kliedza. Un tas patiesi bija noticis. Bomburs bija izcēlis krastā tikai vienu kāju, kad parādījās briedis un lēca pār viņa galvu. Bomburs sagrīļojās, atgrūzdams laivu no krasta, un ievēlās tumšajā ūdenī; pie glumajām krasta saknēm viņam neizdevās noturēties. Laiva tikmēr lēni aizslīdēja pa straumi un pazuda.
Pieskrējuši pie krasta, rūķi vēl varēja saskatīt virs ūdens Bombura kapuci. Viņi steigšus pasvieda tam virvi ar āķi. Bombura roka iekrampējās tajā, un rūķi izvilka viņu krastā. Viņš, protams, bija izmircis no zābakiem līdz matu galiem, taču tas nebija ļaunākais. Kad viņi noguldīja to uz krasta, Bomburs jau bija cieši aizmidzis un ar vienu roku tik spēcīgi ieķēries virvē, ka rūķi to nevarēja dabūt vaļā; tā viņš arī palika saldi guļam, lai ko viņi darītu.
Rūķi aizvien vēl stāvēja viņam blakām, lādēdami savu neveiksmi un Bombura lempīgumu un vaimanādami par laivas zaudējumu, kas liedza viņiem braukt atpakaļ un sameklēt briedi, kad izdzirda mežā tālīnas ragu skaņas un suņu rejas. Tas lika viņiem tūdaļ apklust, un, kad viņi, brīdi pasēdējuši, ieklausījās, šķita, ka uz ziemeļiem no takas dzirdams varens medību troksnis,taču redzams nekas nebija.
Tā viņi tur sēdēja labu laiku, neuzdrīkstēdamies kustēties. Bomburs saldi gulēja ar smaidu apaļajā sejā, it kā viņu vairs neskartu nekādas likstas, kas satrauca biedrus. Piepeši uz takas parādījās vairāki balti brieži, briežumāte ar mazuļiem, kas bija tikpat sniegbalti, cik iepriekšējais briedis melns. Tie gaiši mirgoja tumšajā paēnā. Pirms vēl Torins paspēja izsaukties, trīs rūķi jau bija pielēkuši kājās un izšāvuši no lokiem bultas. Neviena no tām netrāpīja mērķī. Brieži pagriezās un pazuda kokos tikpat klusi, kā parādījušies, un veltīgi rūķi mēģināja šaut nopakaļ.
— Rimstieties! Rimstieties! — sauca Torins, bet bija jau par vēlu — satrauktie rūķi bija iztērējuši pēdējās bultas, un tagad Beorna dotie loki vairs nenozīmēja neko.
Tovakar viņu vidū valdīja drūms noskaņojums, un nākamajā dienā tas kļuva vēl jo drūmāks. Viņi bija šķērsojuši apburto upi, taču aiz tās taka šķita turpināmies tikpat bezgalīgi un bezmērķīgi kā līdz šim, un mežā neredzēja nekādu pārmaiņu. Tomēr, ja viņi to būtu pazinuši labāk un apsvēruši, ko nozīmē medību troksnis un baltie brieži, kas parādījās uz ceļa, viņi būtu sapratuši, ka beidzot tuvojas meža austrumu malai, un drīz vien — ja būtu pratuši saglabāt drosmi un cerību — iznāktu klajākā mežā un sasniegtu vietas, kur atkal redzama saules gaisma.
Taču viņi to nezināja, un viņus nogurdināja smagais Bomburs, kuru nu vajadzēja nēšus nest līdzi; šo mokošo pienākumu viņi veica pēc kārtas pa četriem, kamēr pārējie sadalīja savā starpā to nesamos. Ja tie pēdējās dienās nebūtu kļuvuši tik viegli, viņi to nebūtu spējuši; taču gulošais un smaidošais Bomburs bija gauži nožēlojams aizvietotājs pārtikas somām, vienalga, cik smagas tās būtu. Vēl dažas dienas vēlāk pienāca brīdis, kad no ēdamā un dzeramā nebija atlicis vairs nekas. Nekā ēšanai derīga viņi mežā neredzēja, te auga vienīgi piepes un augi ar bālām lapām un nepatīkamu smaku.
Apmēram pēc četru dienu gājuma no apburtās upes viņi nokļuva apvidū, kur vairums koku bija dižskābarži. Sākumā pārmaiņa šķita iepriecinoša, jo te nebija pameža un krēsla nebija tik tumša. Apkārt valdīja iezaļgans gaišums, kas iestiepās arī gabaliņu abās pusēs takai. Tomēr šī gaisma rādīja viņiem tikai bezgalīgas taisnu, pelēku stumbru rindas, kas virknējās kā kolonnas milzīgā, krēslainā zālē. Seit jautās niecīga vēja pūsmiņa un šalkoņa, taču tā skanēja diezgan sēri. Čabēdamas nokrita dažas lapas, atgādinādamas viņiem, ka ārpusē tuvojas rudens. Zem ceļinieku kājām čaukstēja neskaitāmu agrāko rudeņu kritušās lapas, kas bija sanestas uz takas no meža sarkanajiem, biezajiem paklājiem.
Bomburs joprojām gulēja, un pārējie nogura arvien vairāk. Brīžiem viņi dzirdēja satraucošus smieklus. Reizēm tālumā atskanēja arī dziedāšana. Smiekli bija tīkami un skanīgi — tās nebija goblinu irgas, un dziedāšana bija ļoti skaista, tomēr tas viss skanēja kaut kā dīvaini un baismi, un viņiem nekļuva mierīgāk, tieši otrādi — viņi ar visiem atlikušajiem spēkiem centās ātrāk tikt prom no šīm vietām.
Pēc divām dienām viņi ievēroja, ka taka pagriežas lejup, un drīz visi atradās ielejā, kur pletās gandrīz tikai varenas ozolu audzes.
— Vai tiešām šim nolādētajam mežam nekad nebūs gala? — nošķendējās Torins. — Kādam jāuzkāpj kokā un jāpamēģina dabūt galvu cauri zaru jumtam un paskatīties apkārt. Tikai jāizraugās visaugstākais koks, kas liecas pāri takai.
Protams, šim «kādam» vajadzēja būt Bilbo. Viņu izvēlējās tāpēc, ka kokā kāpējam vajadzēja tikt pietiekami augstu, lai izbāztu galvu cauri augšējo lapu segumam, citādi no kāpšanas nebūtu nekāda labuma; tālab viņam vajadzēja būt tik vieglam, lai augstākie un tievākie zari izturētu viņa svaru. Nabaga mistefs Bāginss nekad nebija daudz kāpelējis pa kokiem, bet rūķi viņu pacēla un iesēdināja pie pašas takas augoša milzu ozola apakšējos zaros, un viņam nu atlika tikai darīt tālāk, ko spēja pats. Bilbo spraucās augšup cauri samezglotajiem zariem, daudzkārt dabūdams ar sīkākiem zariņiem pa seju; veco, lielo zaru apsūnojusī miza viņu notriepa viscaur zaļganu; vairākkārt viņš slīdēja un tikai pēdējā brīdī noturējās nenokritis; un beidzot, pēc pamatīgas cīņas izspraucies cauri vietai, kur tikpat kā nebija satveramu zaru, viņš nokļuva tuvu pie galotnes. Visu šo laiku viņš bažīgi domāja, vai tikai kokā neuzglūn zirnekļi un kā gan viņš tiks atpakaļ lejā (ja negrib krist krišus).
Beidzot hobits izbāza galvu virs lapu jumta un tur patiešām ieraudzīja zirnekļus. Taču tie bija parasti, nelieli zirnekļi, kas uzglūnēja tauriņiem. Bilbo acis līdz aklumam apžilbināja spožā gaisma. Viņš dzirdēja rūķu saucienus kaut kur dziļi lejā, taču atsaukties nevarēja, spēja vienīgi cieši turēties un mirkšķināt acis. Saule kvēloja uguns- spoža, un pagāja labs brīdis, iekams viņš aprada ar tās spilgtumu. Kad tas izdevās, Bilbo ieraudzīja sev visapkārt tumšzaļu lapu jūru, kurā vietvietām vēja pūsma ņirbināja sīkus vilnīšus; virs tās lidinājās neskaitāmi simti tauriņu. Droši vien tie bija no «purpura imperatoru» pasugas, kuri mīl laidelēties ozolaudžu pašās virsotnēs, taču šie nepavisam nebija purpursarkani, bet piķa melni un samtaini, bez jebkādiem citas krāsas plankumiņiem.
Viņš ilgu laiku skatījās uz «melnajiem imperatoriem» un ar patiku ļāva vēsmai glāstīt matus un seju, taču beidzot rūķu klaigas lejā un nepacietīgā kāju dauzīšana atgādināja viņam tiešo pienākumu. Tas nekā nelīdzēja. Lai cik cieši viņš skatītos, kokiem un lapām neredzēja gala nevienā virzienā. Viņa sirds, ko uz brīdi šķita atveldzējusi ieraudzītā saule un sajustais vējš, atkal nespēkā pagura: Bilbo zināja, ka lejā viņu negaida soma ar ēdamo.
Patiesībā, kā es jau teicu, viņi vairs nebija tālu no meža malas, bet koks, kurā Bilbo atradās, kaut arī augsts, tomēr auga platas ieplakas gandrīz pašā apakšā, un tādējādi4 apkārtējo koku lapotnes šķietami kāpa augšup kā lielas bļodas malas; ja Bilbo būtu to aptvēris, viņš saprastu, ka no šīs vietas nekādi nav iespējams redzēt, cik tālu stiepjas mežs. Bet viņš to neievēroja un rāpās zemē,-izmisuma pārņemts. Beidzot viņš atkal bija lejā — saskrāpējies, nokārsis un nelaimīgs, turklāt nokāpis vēl labu laiku nevarēja krēslā neko saredzēt. Noklausījušies viņa stāstu, arī rūķi iegrima tādā pašā grūtsirdībā.
— Mežs tikai plešas un plešas, un plešas uz priekšu visos virzienos! Ko lai mēs iesākam? Un kāda jēga bija sūtīt augšā hobitu! — viņi vaimanāja, it kā tā būtu Bilbo vaina. Par tauriņiem rūķi negribēja ne dzirdēt, un, kad viņš tiem pastāstīja par brīnišķo vējiņu tur augšā, tie tikai kļuva vēl piktāki, jo paši bija par smagiem, lai tur uzkāptu un to izbaudītu.
Tovakar viņi notiesāja pēdējās kripatas un drumstalas, kas bija atlikušas no ēdamā, un, kad nākamajā rītā pamodās, visupirms apjauta, ka joprojām ir mokoši izsalkuši, un pēc tam — ka sācis līt lietus un šur tur uz meža grīdas smagi krīt rupjas lāses. Tas viņiem tikai atgādināja, ka arī slāpes nedod miera, taču neko nepalīdzēja: lielas slāpes nevar remdināt, stāvot zem milzu ozoliem un cerībā gaidot, kad mutē iekritīs kāda lāse. Vienīgo mierinājumu viņiem pavisam negaidot sagādāja Bomburs.
Viņš piepeši pamodās un uzslējās sēdus, kasīdams pakausi. Rūķis nespēja aptvert ne, kur viņš atrodas, ne, kāpēc ir tik izsalcis, jo bija aizmirsis visu, kas noticis kopš tā senā maija rīta, kad viņi uzsāka savu ceļojumu. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija kopīgais vakars hobita mājās, un pārējiem ļoti grūti nācās iestāstīt viņam, ka visu daudzo, kopš tās dienas piedzīvoto dēku stāsts ir patiess.
Kad Bomburs uzzināja, ka nav vairs nekā ēdama, viņš apsēdās un sāka raudāt, jo jutās gauži vārgs un nedrošs uz kājām. — Kāpēc gan es pamodos! — viņš gaudās. — Es redzēju tik brīnišķīgus sapņus. Es sapņoju, ka staigāju pa tādu pašu mežu kā šis, tikai to apgaismoja lāpas kokos un zaros iekārti lukturi, un zemē sakurti ugunskuri, un tur notika varenas dzīres, nemitīgas, mūžīgas dzīres. Turpat bija meža karalis ar lapu kroni galvā, un visapkārt skanēja jautras dziesmas, un es nevaru ne uzskaitīt, ne aprakstīt, kas tur bija no ēdamā un dzeramā.
— Un nemēģini arī, — teica Torins. — Ņem vērā: ja tu nevari runāt par kaut ko citu, tad labāk paliec klusu. Mums jau tāpat bijis diezgan klapatu tevis dēļ. Ja tu nebūtu pamodies, mēs būtu atstājuši tevi ar visiem taviem muļķīgajiem sapņiem tepat mežā; tevi stiept nav nekāda izprieca pat tad, kad tu nedēļām ilgi esi gavējis.
Nekas cits šobrīd vairs neatlika kā vienīgi sajozt ciešāk tukšos vēderus, savākt tukšos saiņus un somas un vilkties uz priekšu pa to pašu taku, kas nesolīja daudz cerību izvest meža malā, pirms gājēji būs pakrituši zemē un nobeigušies aiz bada. Tā viņi gāja visu dienu, gāja lēni un gurdeni, turklāt Bomburs visu laiku stenēja, ka viņu vairs kājas nespējot panest un viņš gribot likties zemē un gulēt.
— Pamēģini tikai! — citi sašuta. — Lai nu tavas kājas pastrādā vien, mēs tevi atstiepām pietiekami tālu.
Un tomēr viņš pēkšņi atteicās iet kaut soli tālāk un nolikās zemē guļus. — Ejiet, ja jums jāiet, — viņš teica. — Es palikšu tepat gulēt un sapņošu par ēdienu, ja citādi pie tā netieku. Es ceru, ka nekad vairs nepamodīšos.
Tajā pašā brīdī Beilins, kas bija ticis drusku tālāk uz priekšu, iesaucās: — Kas tad tas? Man šķiet, ka es mežā redzēju gaismas staru.
Visi paskatījās turp, un arī viņiem likās, ka krietni patālu tumsā redz mirgojam sarkanu staru: tad pēkšņi tam blakām iezibējās otrs un vēl trešais. Pat Bomburs uzslējās kājās, un visi steidzās uz priekšu, pat nebēdādami, ka tur varētu būt troļļi vai gob- lini. Gaisma mirdzēja priekšā pa kreisi no takas, un, kad šķita, ka viņi beidzot tikuši līdz tai, diezgan skaidri izskatījās, ka tur zem kokiem deg lāpas un ugunskuri, taču tas bija labu gabaliņu nost no takas.
— Јķiet, ka mani sapņi sāk piepildīties, — Bomburs aizmugurē noelsās. Viņš tūlīt gribēja mesties taisni mežā uz ugunskura pusi. Taču pārējie itin labi atcerējās burvja un Beorna piekodinājumu.
— Mielasts neko nedos, ja mēs no tā nevārēsim dzīvi atgriezties, — teica Torins.
— Bet bez mielasta mēs tikpat vairs ilgi nepaliksim dzīvi, — apstrīdēja Bomburs, un Bilbo viņam no sirds piekrita. Viņi labu laiku strīdējās gan šā, gan tā, līdz beidzot izlēma sūtīt pāris izlūku, kas klusi pielavīsies šīm ugunīm un uzzinās kaut ko vairāk. Bet pēc tam viņi nevarēja vienoties, kuru sūtīt: neviens negribēja riskēt un varbūt apmaldīties, un nekad vairs neatrast draugus. Beigu beigās izsalkums ņēma virsroku, jo Bomburs cītīgi aprakstīja visus gardos ēdienus, kas viņam bija rādījušies sapnī meža dzīrēs; un viņi visi nokāpa no takas un kopā devās mežā.
Labu brīdi spraukušies un rāpušies cauri kokiem, viņi, aiz stumbriem slēpdamies, ielūkojās klajumiņā, kur bija izgāzti koki un nolīdzināta zeme. Tur lielā lokā uz nozāģētiem kritušo koku bluķīšiem sēdēja daudz elfiem līdzīgu būtņu, visi tērpušies zaļās un brūnās drānās. Vidū dega ugunskurs, un pie vairākiem apkārtējiem kokiem bija piestiprinātas lāpas, taču pats skaistākais šai ainā bija tas, ka viņi visi ēda, dzēra un jautri smējās.
Cepešu smarža bija tik vilinoša, ka ceļinieki, iepriekš neapspriedušies, piecēlās un spraucās uz klajumu ar vienu vienīgu domu — palūgt mazliet ēdamā. Bet, tikko pirmais no viņiem bija paspējis spert soli izcirtumā, visas ugunis kā uz burvja mājienu nodzisa. Kāds iespēra pa ugunskuru, gaisā kā raķetes uzšāvās spožas dzirksteles un pazuda melnumā. Tagad viņi bija iemesti pilnīgā tumsā un ilgu laiku pat nevarēja atrast cits citu. Tā nu viņi izmisīgi šaudījās, neko neredzēdami, klupdami pār gulošiem stumbriem, ietriekdamies kokos, kliegdami un saukdami, un noteikti bija sacēluši kājās visu mežu vairāku jūdžu apkaimē, līdz beidzot sanāca vienkopus-bariņā un saskaitīja visus, ko varēja sataustīt. Līdz tam laikam viņi, protams, bija zaudējuši jebkādu nojautu, kurā virzienā meklējama taka, un bija bezcerīgi apmaldījušies — vismaz līdz rītam.
Neatlika nekas cits kā apmesties uz naktsguļu tajā pašā vietā; viņi pat neuzdrīkstējās pameklēt, vai zemē nemētājas kādas ēdienu atliekas, jo ļoti baidījās atkal nošķirties cits no cita. Tomēr ilgi viņi nebija gulējuši un Bilbo tikai nupat sāka laisties miegā, kad Douri, kuram vajadzēja pirmajam palikt sardzē, skaļā čukstā iesaucās:
— Ugunis deg atkal citā vietā, un nu to ir vēl daudz vairāk!
Visi tūlīt bija kājās. Tik tiešām, gluži netālu atkal mirdzēja daudzas ugunis un varēja pavisam skaidri saklausīt balsis un smieklus. Cits aiz cita viņi sāka lēni rāpties uz to pusi, katrs pieķēries priekšējam pie muguras. Kad ugunis bija gandrīz sasniegtas, Torins teica:
— Šoreiz neskriesim uz priekšu! Neviens lai neizkustas no vietas, kamēr es teikšu! Vispirms es sūtīšu pie viņiem uz pārrunām misteru Baginsu vienu pašu. No viņa tie nebaidīsies («Bet es no viņiem?» nodomāja Bilbo), un es arī ceru, ka nenodarīs viņam neko ļaunu.
Kad viņi tika līdz gaismas loka malai, rūķi negaidot pagrūda Bilbo no muguras. Iekams hobits paspēja uzvilkt pirkstā gredzenu, viņš aizkūleņoja uz priekšu spožajā ugunskura un lāpu gaismas lokā. Tas nebija labi darīts. Acumirklī visas ugunis atkal nodzisa un iestājās necaurredzama tumsa.
Jau pirmajā reizē bija grūti atrast citam citu un sanākt kopā, bet šoreiz klājās vēl daudz ļaunāk. Un viņi nekādi nevarēja sameklēt hobitu. Ik reizes pārskaitot, iznāca tikai trīspadsmit. Viņi klaigāja un sauca: — Bilbo Bagins! Hobit! Sasodītais hobit! Hei! Hobit, kaut tu izputētu, kur tu esi? — un vēl šo to tādā garā, taču atbildi nesagaidīja.
Rūķi jau bija gandrīz zaudējuši cerības, kad Douri laimīgas sagadīšanās deļ paklupa pret pazudušo. Tumsā viņš domāja, ka ir aizķēries aiz baļķa, bet drīz pārliecinājās, ka tas ir hobits — saritinājies un cieši aizmidzis. Viņu vajadzēja krietni sapurināt, iekams viņš pamodās, un, kad pamodās, nebūt nejutās priecīgs.
— Es redzēju tik jauku sapni, — viņš sūrojās, — man rādījās karaliskas pusdienas!
— Augstā debess! Viņš kļuvis tāds pats kā Bomburs, — rūķi novaidējās. — Nestāsti mums savus sapņus! No sapņu pusdienām nav nekāda labuma, un dalīties tajās arī nevar.
— Bet neko labāku šai atbaidošajā vietā nav cerību dabūt, — Bilbo noņurdēja, apguldamies rūķiem blakām, un mēģināja aizmigt no jauna un skatīties tālāk savu sapni.
Bet tās šonakt nebija pēdējās ugunis mežā. Vēlāk, jau krietni naktī, Kili, kurš tobrīd sēdēja sardzē, atkal visus pamodināja, teikdams:
— Tepat netālu atkal viss mirdz vienās ugunīs — simtiem lāpu un ugunskuru, un visi tie iedegās pēkšņi un reizē, droši vien no kādas burvības. Un paklau, kā dzied un kā skan arfas!
Brītiņu gulēdami paklausījušies, viņi juta, ka nespēj turēties pretī kārdinājumam pielavīties šai vietai vēlreiz un mēģināt atrast palīdzību. Viņi cēlās atkal augšā, un šoreiz tas beidzās pavisam bēdīgi. Dzīres, ko viņi ieraudzīja tagad, bija plašākas un greznākas nekā iepriekš; un garas dzīrotāju rindas galā sēdēja meža karalis ar lapu kroni zeltainajos matos, ļoti līdzīgs tam, ko tika aprakstījis Bomburs. Elfiem līdzīgās būtnes padeva kausus no rokas rokā un pāri ugunskuriem, daži no viņiem spēlēja arfas un daudzi dziedāja. To mirdzošajos matos bija ievīti ziedi; uz apkaklītēm un jostām tiem laistījās zaļi un balti dārgakmeņi; un to sejas un dziesmas pauda pāri plūstošu līksmi. Skanīgas, dzidras un skaistas bija šīs dziesmas, un, stalti izslējies, Torins izsoļoja klajumā.
Dziesmas aprāvās pusvārdā, un iestājās mēms klusums. Nodzisa ugunis. Ugunskuri pārvērtās melnos dūmu stabos. Rūķiem acis aizmigloja pelnu plēnes un ogļu putekļi, un mežs atkal skanēja no viņu izmisīgajām klaigām un saucieniem.
Bilbo kā apsvilis skrēja apkārt un apkārt pa vienu un to pašu vietu (vismaz tā viņam likās) un bez mitas sauca: — Douri, Nouri, Ouri, Oin, Gloin, Fili, Kili, Bombur, Baifur, Boufur, Dveilin, Beilin, Torin Ozolvairog! — kamēr citi, ko viņš nevarēja ne saredzēt, ne saskatīt, tāpat skrēja apkārt viņam un sauca visus citus (kur pa vidu palaikam atskanēja arī «Bilbo!»). Taču pārējo saucieni pakāpeniski attālinājās un kļuva arvien vājāki, un, kaut gan pēc kāda laiciņa viņam šķita, ka to vietā tālumā pēkšņi sāk skanēt kliedzieni un palīgā saucieni, drīz viss apklusa pavisam un Bilbo palika pilnīgi viens dziļā klusumā un tumsā.
Sis viņam bija viens no ļaunākajiem brīžiem. Tomēr drīz viņš nolēma, ka nav nekādas jēgas pūlēties kaut ko darīt, iekams atausis diena ar mazumiņu gaismas: nepavisam nebūtu gudri maldīties apkārt un pagurt, labi zinot, ka no rīta nav cerību uz brokastīm, kas atdotu spēkus. Tāpēc viņš apsēdās zemē, atspiedās pret koku un nebūt ne pēdējo reizi ieslīga domās par savu tālo hobita alu ar brīnišķajiem pieliekamajiem. Viņš bija dziļi iegrimis sapņos par speķi ar olām un grauzdētām maizītēm ar sviestu, kad pēkšņi sajuta dīvainu pieskārienu. Viņa kreiso roku bija apvijusi tāda kā stipra, lipīga aukla, un, kad viņš mēģināja pakustēties, izrādījās, ka tādas pašas auklas jau ietinušas viņa kājas, tāpēc piecēlies viņš tūdaļ pakrita.
Tad milzu zirneklis, kas cītīgi bija audis ap Bilbo tīklu, kamēr viņš snauda, pierāpoja no aizmugures viņam klāt. Hobits varēja saskatīt tikai šī radījuma acis, toties labi sajuta tā spalvainās kājas, kad zirneklis pūlējās ietīt viņu viscaur savos pretīgajos pavedienos. Labi, ka Bilbo bija laikus pamodies. Drīz vien viņš vairs nebūtu varējis pakustēties nemaz. Arī tagad vajadzēja pamatīgi un izmisīgi nopūlēties, pirms viņš tika brīvs. Viņš atgaiņājās, sizdams uzbrucējam ar rokām, — tas mēģināja ar savu indīgo dzēlienu padarīt viņu nekustīgu, kā mazie zirnekļi to dara ar mušām, — bet tad attapies izrāva savu zobenu. Nu zirneklis atlēca atpakaļ, un hobits ieguva laiku, lai atbrīvotu sev kājas. Pēc tam bija viņa kārta uzbrukt. Zirneklis acīmredzot nebija radis pie tādām būtnēm, kas nēsā sev pie sāniem asus dzeloņus, citādi tas būtu ašāk manījies prom. Bilbo pieskrēja tam klāt, kamēr tas vēl nebija pazudis, un cirta ar zobenu taisni starp nejaukā radījuma acīm. Tad milzenis sāka neganti trakot; tas lēkāja, raustījās un mētāja kājas briesmīgiem vēzieniem, līdz Bilbo ar otru cirtienu to piebeidza pavisam; pēc tam viņš nokrita zemē un ilgu laiku vairs neatcerējās neko.
Kad viņš atguvās un pamodās, visapkārt valdīja pazīstamā meža dienas pelēkā puskrēsla. Zirneklis beigts gulēja viņam līdzās, un Bilbo zobena asmens bija notraipīts melns. Tas apstāklis, ka viņš bija pilnīgi viens tumsā pieveicis milzu zirnekli bez burvja vai rūķu, vai kāda cita palīdzības, misteram Baginsam nozīmēja ļoti daudz. Noslaucījis zobenu zālē un iebāzis to atpakaļ makstī, viņš jutās pavisam cits Bilbo Baginss, krietni niknāks un drošāks, par spīti tukšajam vēderam.
— Es tev došu vārdu, — viņš teica savam ierocim, — es tevi nosaukšu par Dzeloni.
Pēc tam Bilbo devās izlūkot apkārtni. Mežs bija drūms un kluss, bet visupirms laikam vajadzēja meklēt rokā savus draugus, kuri, jādomā, nevarēja būt pārāk tālu, ja vien tie paši elfi (vai citi — ļaunāki radījumi) tos nebija saņēmuši gūstā. Bilbo juta, ka kliegt būtu riskanti, un ilgi nostāvēja uz vietas, prātodams, uz kuru pusi varētu būt taka un uz kuru pusi vajadzētu griezties vispirms, lai atrastu rūķus.
— Ak vai! Kāpēc mēs nepaklausījām Beorna un Gendalfa padomam! — viņš gaudās. — Nu tikai mēs esam iekļuvuši īstā ķezā! Ko nu — mēs! Es varu tikai gribēt, kaut tie būtu mēs: briesmīgi ir būt pavisam vienam.
Beidzot viņš, cenzdamies atcerēties, no kuras puses naktī bija skanējuši palīgā saucieni, izvēlējās virzienu, kā prata, — un laimīgas sagadīšanās dēļ (tās viņam krietni daudz bija ielikts šūpulī) minējums izrādījās itin pareizs, kā jūs drīz redzēsiet. Kad tas bija izlemts, viņš līda uz priekšu, cik izmanīgi vien spēdams. Hobiti, kā jau esmu jums stāstījis, prot ļoti klusi pārvietoties, it sevišķi mežā; turklāt pirms došanās ceļā Bilbo uzvilka pirkstā savu gredzenu. Tāpēc zirnekļi ne redzēja, ne dzirdēja viņu pienākam.
Kad viņš kādu gabalu bija tā lavījies, viņa skatienu piesaistīja kāds blīvs, melns laukums, kas pat uz šī tumšā meža sienas izcēlās ar savu melnumu — kā naktij izrauts gabals, kas nav izgaisis līdz ar rīta ausmu. Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka tie ir zirnekļu tīkli, kas stiepās cits aiz cita un cits pāri citam, visi vienā lielā mudžeklī. Pēkšņi viņš pamanīja, ka zaros virs viņa tup milzīgi un atbaidoši zirnekļi, un, par spīti gredzenam, nodrebēja aiz bailēm, ka varētu tikt pamanīts. Nostājies aiz koka, viņš kādu brīdi vēroja tuvāko zirnekļu bariņu un tad meža stingajā klusumā saklausīja, ka šīs atbaidošās būtnes sarunājas savā starpā. To balsis atgādināja brīžam vārgu čīkstoņu, brīžam šņākoņu, tomēr hobits uztvēra krietnu daļu no runātā. Sie mošķi runāja par rūķiem!
— Smagi gāja, bet bija vērts pūlēties, — teica viens. — Ādas gan šiem ir nejauki biezas, bet es varu derēt, ka sula iekšā ir labu labā.
— Jā, tas būs varens kumoss, kad drusku būs pakarājušies, — piekrita cits.
— Pārāk ilgi nekariniet, — teica trešais. — Sie nav tik trekni, kā varētu vēlēties. Pēdējā laikā, šķiet, diezgan trūcīgi barojušies.
— Vajag nobeigt, es saku, — iešņācās ceturtais. — Nobeigt tūliņ, un tad lai karājas beigti.
— Es varu derēt, ka tāpat jau ir beigti, — teica pirmais.
— Nekā nebija. Nupat vēl redzēju, kā viens kārpās. Šķiet, ka sāk atjēgties pēc labas izgulēšanās. Es jums parādīšu.
To teicis, viens no gaļīgajiem zirnekļiem aizmetās pa kādu pavedienu uz priekšu līdz ducim vīstokļu, kas rindā karājās lejup no augsta zara. Bilbo, kurš mijkrēslī tikai tagad tos pamanīja, ar šausmām ieraudzīja," ka no daža vīstokļa lien ārā kāda rūķa kāja, citviet rēgojas kāds deguna gals, bārda vai kapuces stūris.
Zirneklis metās pie paša resnākā vīstokļa («Tas uz galvošanu ir nabaga vecais Bomburs,» nodomāja Bilbo) un cieši sakampa ārā izbāzto degunu. Iekšpusē atskanēja apslāpēts kliedziens, no vīstokļa izšāvās kāja un pamatīgi iespēra zirneklim. Bom- burā vēl turējās dzīvesspars. Atskanēja tāds troksnis, kā sperot pa pustukšu futbolbumbu, un saniknotais zirneklis novēlās no zara, tik tikko noturēdamies pats savā diegā.
Pārējie zirnekļi smējās. — Tev bija taisnība! — tie sauca. — Gaļa ir dzīva un spārdās!
— Tam es drīz darīšu galu, — nošņācās zirneklis, rāpdamies atpakaļ uz zara.
Bilbo saprata, ka pienācis laiks kaut ko darīt. Augšā pie šiem nešķīsteņiem tikt viņš nevarēja, un šaujamā viņam nebija, bet, paskatījies apkārt, viņš tādā kā izžuvušas, šauras upītes gultnē ieraudzīja daudz akmeņu. Bilbo prata labi notēmēt, un drīz vien viņš bija atradis patīkami gludu olveida akmeni, kas labi iegula saujā. Puika būdams, viņš daudzkārt tika vingrinājis roku akmeņu mešanā; truši, vāveres un pat putni zibenīgi nozuda, tiklīdz redzēja viņu pieliecamies; un, pat pieaudzis būdams, viņš joprojām daudz laika pavadīja, vingrinādamies riņķu sviešanā, šķēpa mešanā, mērķī šaušanā, ķegļu spēlē un citās rāmās izklaidēs ar mešanu un tēmēšanu, — un vispār Bilbo prata vēl daudz ko, ne tikai pūst dūmu gredzenus, uzdot mīklas un gatavot ēst, man tikai vēl nav bijis laika visu to izstāstīt. Un arī pašreiz nav laika. Kamēr viņš izmeklējās akmeņus, zirneklis jau bija ticis līdz Bomburam, un drīz vien rūķis būtu pagalam. Tajā brīdī Bilbo atvēzējās un meta. Akmens smagi nobūkšķēja pret zirnekļa galvu, un tas bez atmaņas novēlās lejā no koka, atsitās pret zemi un palika guļam klāt pierautām kājām.
Nākamais akmens svelpdams izšāvās cauri lielam tīklam, saraudams tā pavedienus, un uz vietas nosita pašā vidū sēdošo zirnekli. Tad zirnekļu apmetnē izcēlās panika un viņi uz brīdi piemirsa rūķus. Hobitu viņi neredzēja, taču it labi varēja samanīt, no kuras vietas lido akmeņi. Zibenīgā ātrumā viņi laidās lejā un metās uz Bilbo pusi, visos virzienos izritinādami savus garos pavedienus, līdz gaiss šķita viscaur kustīgu cilpu pilns.
Taču Bilbo aši pamanījās aizbēgt uz citu vietu. Viņam ienāca prātā doma aizvilināt satracinātos zirnekļus arvien tālāk un tālāk no rūķiem, turklāt viņš gribēja uzkurināt tajos ziņkāri, satraukumu un dusmas. Kad savi piecdesmit radījumi bija saskrējuši tur, kur Bilbo tika stāvējis sākumā, viņš sāka mest akmeņus uz tiem un pēc tam arī uz citiem, kas palika iepakaļ; dejodams no viena koka uz otru, viņš uzsāka dziesmiņu, lai zirnekļus vēl vairāk sakaitinātu un liktu tiem dzīties sev pakaļ, un arī tāpēc, lai rūķi dzirdētu viņa balsi.
Lūk, ko viņš dziedāja:
— Resnais zirnekli pazarē!
Es tevi redzu, tu mani nē!
Hop, heidā! Hop, heidā!
Jautri tā!
Nāc nu un mani pameklē!
Resnais kleinkāji, tāla tāds,
Ašāk no koka lejā nāc!
Hop, hop, hei! Hop, hop, hei!
Šurpu skrej!
Mosties no miega un meklēt sāc!
Varbūt šī dziesmiņa nav pārāk gludi izdevusies, bet jums jāsaprot, ka viņš taču to sacerēja turpat uz vietas, turklāt ļoti sarežģītu apstākļu spiests. Sā vai tā, savu mērķi tā sasniedza. Dziedādams viņš atkal svieda akmeņus un palaikam piecirta kāju pie zemes. Turpat vai visi tuvumā esošie zirnekļi metās viņu ķert: daži nokrita no kokiem, citi drāzās pa zariem, pārsviedās no koka uz koku vai izmeta jaunus pavedienus pāri melnējošam tukšumam. Tie atsaucās uz hobita trokšņiem daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Zirnekļi bija pārskaitušies līdz neprātam. Nemaz jau nerunājot par akmeņiem, neviens kārtīgs zirneklis nevar mierīgi paciest, ka viņu nosauc par kleinkāji, un vārds «tūļa» ir apvainojums jebkuram.
Bilbo žigli aizšmauca uz citu vietu, bet tagad vairāki zirnekļi bija aizsteigušies uz dažādiem izcirtuma stūriem, kur tie mājoja, un steidzīgi auda tīklus pāri visām brīvajām vietām koku starpās. Itin drīz hobitam draudēja bieza žoga aplenkums no visām pusēm — tieši tāds arī bija zirnekļu nolūks. Stāvēdams pa vidu mošķiem, kas gan medīja viņu, gan auda tīklus, Bilbo saņēma dūšu un uzsāka jaunu dziesmu:
— Slinkais Kačs un resnais Mačs Skrien un sviedrus slauka. Esmu tauks un brīnumjauks, Bet ker nu vēju laukā!
Muša smej un projām skrej — Kusties, lempi, žigli! Slinkot beidz un meklēt steidz! Tukši tavi tīkli!
Tad viņš apsviedās apkārt un ieraudzīja, ka pēdējā sprauga starp diviem lieliem kokiem aizausta ciet, taču, par laimi, šis tīkls vēl nebija pārāk blīvs, no viena stumbra uz otru stiepās tikai lielas skapsnas dubulta biezuma pavedienu. Bilbo izrāva savu mazo zobentiņu. Sacirtis pavedienu driskās, viņš dziedādams aizmanījās prom.
Zirnekļi redzēja zobenu — kaut gan diezin vai zināja, kas tas ir, — un tūdaļ pat viss bars pa zemi un pa zariem metās uz hobita pusi, spalvainajām kājām ņirbot, spīlēm un taustekļiem zibot, acīm spiežoties uz āru aiz niknuma. Viņi drāzās tam pakaļ pa mežu, līdz Bilbo bija aizskrējis tik tālu, cik vien uzdrīkstējās. Tad klusi, klusītēm kā pele viņš sāka zagties atpakaļ.
Bilbo zināja, ka laika ir pavisam maz — drīz zirnekļiem apniks skraidīt un viņi atgriezīsies savos kokos, kur karājās rūķi. Līdz tam brīdim viņus jāpaspēj atbrīvot. Pats grūtākais bija tikt augšā uz garā zara, kur vīstokļi bija sakarināti. Nezinu, vai viņam tas būtu izdevies, ja kāds zirneklis laimīgā kārtā nebūtu atstājis karājamies no tā lejup savu resno pavedienu; kaut tas lipa pie rokām un darīja sāpes, ar tā palīdzību viņam izdevās tikt augšā — un tur viņš sastapa vecu, laisku, nejauku un treknu zirnekli, kas bija palicis apsargāt sagūstītos un cītīgi tos spaidīja, gribēdams izpētīt, kurš būs pats sulīgākais. Viltnieks bija sadomājis uzsākt mielastu, kamēr citi vēl projām, taču misters Baginss ļoti steidzās, un, iekams zirneklis paspēja attapties, to jau bija skāris hobita zobens, un tas novēlās no zara bez dzīvības.
Nākamais darbs bija atpestīt rūķi. Kā to lai izdara? Ja pārcirstu auklu, kurā karājās vīstoklis, nabaga rūķis nokūleņotu zemē no krietna augstuma. Bilbo sāka līst pa zaru (un visi nabaga rūķi šūpojās un lēkāja kā gatavi augļi zarā), līdz sasniedza pirmo vīstokli.
«Fili vai Kili,» viņš nodomāja, ieraudzījis virspusē slienamies ārā zilu kapuces gabaliņu. «Drīzāk Fili,» pēc brīža viņš nosprieda, ievērojis starp samudžinātajiem pavedieniem rēgojamies garu degungalu. Pārliecies vīstoklim pāri, viņš pamanījās pārgriezt lielāko daļu stipro, lipīgo pavedienu ap rūķi, un pēc brīža no tīkla paliekām ar nasku spērienu patiesi izkārpījās Fili. Nudien jāatzīstas, ka Bilbo pat sāka smieties, skatīdamies, kā rūķis staipa stīvās rokas un kājas, ar padusēm uzmeties uz zirnekļa pavediena gluži kā jautra rotaļlietiņa, kas danco uz virves.
Sādā vai tādā veidā Fili uztrausās uz zara un visiem spēkiem centās hobitam palīdzēt, kaut arī jutās gauži savārdzis un nevarīgs no zirnekļa indes, turklāt gandrīz visu nakti un nākamo dienu viņš taču bija karājies zarā, satīts tā, ka vienīgi degungals rēgojās ārā. Pagāja labs brīdis, iekams viņš izberza pretīgo ķēpu no acīm un uzacīm, un, ak vai, bārda — to nu gandrīz visu vajadzēja nogriezt. Tad viņi divatā sāka vilkt augšā rūķus uz zara un tos atsvabināt. Labāk par Fili nebija klājies nevienam, un dažiem bija
gājis ļaunāk. Daži tik tikko bija spējuši elpot (kā redzat, no gariem deguniem arī savu reizi ir labums) un citi vairāk cietuši no indes.
Tā viņi atbrīvoja Kili, Baifuru, Boufuru, Douri un Nouri. Nabaga vecais Bomburs bija tā nomocījies — viņš bija pats resnākais, tāpēc viņu bez mitas bija knaibījuši un bikstījuši —, ka noripoja no zara un ar smagu pakšķi nokrita zemē, par laimi, uz lapām, un palika guļam. Taču zara galā joprojām karājās pieci rūķi, kad zirnekļi sāka nākt atpakaļ, pārskaitušies vēl vairāk nekā iepriekš.
Bilbo tūdaļ aizsteidzās uz zara resnāko galu pie stumbra un dzina atpakaļ tos, kas rāpās augšā. Sākdams atbrīvot Fili, viņš bija noņēmis gredzenu un tagad aizmirsis uzlikt to atpakaļ, tāpēc zirnekļi visi reizē sāka šņākt un sprauslāt: — Nu mēs tevi redzam, nejaukais radījums! Nu mēs tevi apēdīsim un kaulus un ādu pakārsim kokā! Ū! Viņam ir dzelonis, ko? Tik un tā mēs viņu dabūsim rokā un tad pakārsim uz vairākām dienām ar galvu uz leju!
Kamēr norisa šī cīņa, pārējie rūķi steidzās atbrīvot atlikušos gūstekņus, ar nažiem griezdami pušu to saites. Gandrīz visi jau bija brīvi, taču neviens nezināja, kas notiks pēc tam. Iepriekšējā naktī tie viņus bija saķēruši bez sevišķām grūtībām, taču uzbrukums nāca negaidīts, turklāt tumsā. Šoreiz varēja paredzēt, ka sāksies barga cīņa.
Pēkšņi Bilbo pamanīja, ka vairāki zirnekļi pierāpojuši pie vecā Bombura, atkal to sasaistījuši un velk projām. Viņš iekliedzās un deva pamatīgu triecienu zirnekļiem, kas bija viņam ceļā. Tie ātri pašķīrās, un hobits nošļūca no koka un ievēlās taisni Bombura gūstītāju vidū. Tāds dzelonis kā šis zobens zirnekļiem bija kas jauns. Kā tas zibēja te turpu, te atpakaļ! Un spoži mirdzēja uzvaras priekā, kad hobits to vēzēja uz visām pusēm. Kad pusducis zirnekļu bija pagalam, pārējie aizbēga un atstāja Bomburu Bilbo ziņā.
— Kāpiet lejā! Kāpiet lejā! — viņš uzsauca rūķiem kokā. — Netupiet tur augšā, citādi jūs atkal ietīs! — Jo viņš jau redzēja, ka zirnekļi pulcējas blakām augošajos kokos un pa zariem rāpjas virs rūķu galvām.
Tie aši notrausās lejā — cits lēkšus, cits rāpus, cits krišus — un visi vienpadsmit sakrita kaudzē gauži vārgi un nedroši uz kājām. Tomēr beidzot viņi visi bija kopā — divpadsmit, ieskaitot Bomburu, kuru no vienas puses balstīja brālēns Baifurs, no otras — brālis Boufurs; Bilbo tikmēr šaudījās šurp un turp, vicinādams savu Dzeloni, un no visām pusēm ap viņiem un virs viņiem valbīja acis simtiem zirnekļu. Stāvoklis šķita diezgan bezcerīgs.
Un tad sākās cīņa. Dažiem rūķiem bija naži, citiem nūjas, visi varēja laist darbā arī akmeņus, un hobitam bija viņa elfu duncis. Zirnekļi vairākkārt tika atsisti atpakaļ un daudzi pakrita beigti. Taču ilgi tā nevarēja turpināties. Bilbo jau sāka zaudēt spēkus, un tikai četri no rūķiem spēja droši turēties kājās; varēja sagaidīt, ka drīz viņus pieveiks kā nokausētas mušas. Zirnekļi jau atkal sāka aust ap viņiem tīklus no viena koka uz otru.
Beidzot Bilbo nekā cita vairs nevarēja izdomāt kā atklāt rūķiem gredzena noslēpumu. Viņam ļoti negribējās to darīt, taču'citas izejas nebija.
— Tagad es pazudīšu, — viņš teica, — un, ja varēšu, aizvilināšu zirnekļus projām, bet jūs turieties kopā un bēdziet uz otru pusi. Lūk, turp pa kreisi, tas ir daudzmaz tajā virzienā, kur mēs pēdējo reizi redzējām- elfu ugunskurus.
Grūti bija piedabūt rūķus to saprast, jo galvas viņiem joprojām reiba un visapkārt skanēja kliedzieni, nūju sitieni un mesto akmeņu troksnis, tomēr Bilbo redzēja, ka ilgāk kavēties vairs nevar — zirnekļi savilka tīklus arvien ciešāk. Viņš aši uzvilka pirkstā gredzenu un, rūķiem par lielu izbrīnu, pazuda uz līdzenas vietas.
Drīz vien starp kokiem pa labi atskanēja pazīstamā dziesma par resno kleinkāji un slinko Kaču. Tā sacēla zirnekļos paniku un neizpratni. Tie pārtrauca uzbrukumu, un daži metās balss virzienā. «Resnais kleinkājis» tos tā saniknoja, ka tie vairs nespēja prātīgi apsvērt savu rīcību. Tad Beilins, kurš labāk par pārējiem bija sapratis Bilbo plānu, uzsāka uzbrukumu. Rūķi saspiedās cieši kopā un, raidīdami uz zirnekļiem akmeņu krusu, piespieda tos kreisajā pusē pašķirties un izlauzās no aplenkuma. Otrā pusē izcirtumam, viņiem aiz muguras, klaigas un dziedāšana piepeši apklusa.
Izmisīgi cerēdami, ka Bilbo tomēr nebūs noķerts, rūķi steidzās uz priekšu. Ātri gan viņi to nespēja. Viņus mocīja nelabums un pagurums, un skriešanas vietā sanāca tikai tāda klupšana un krišana, bet pa pēdām viņiem jau dzinās vesels bars zirnekļu. Ik pa brīdim vajadzēja apstāties un atvairīties no uzmācīgajiem radījumiem, un daži no tiem jau bija uzrāpušies kokos virs viņu galvām un svieda lejup savus garos, lipīgos pavedienus.
Stāvoklis jau atkal sāka likties visai drūms, kad piepeši parādījās Bilbo un metās virsū pārsteigtajiem zirnekļiem no sāniem.
— Skrieniet tālāk! Skrieniet tālāk! — viņš uzsauca. — Es pastrādāšu ar Dzeloni.
Un to viņš arī darīja. Hobits šāvās te uz priekšu, te atpakaļ, cirzdams pavedienus,
zveldams pa zirnekļu garajām kājām un triekdams zobenu resnajos ķermeņos, ja uzbrucēji pienāca par tuvu. Zirnekļi vai pušu sprāga aiz dusmām, tie sprauslāja un krāca, un šņāca briesmīgus lāstus, taču no Dzeloņa, kas tik negaidot bija atkal uzradies ceļā, tie tagad juta briesmīgas bailes un pārāk tuvu nākt neuzdrīkstējās. Tā nu, par spīti visiem negantajiem lāstiem, to laupījums lēni, bet nemitīgi slīdēja ārā no rokām. Sī kauja bija smaga un baiga, un šķita, ka tā velkas stundām ilgi. Tomēr beidzot, kad Bilbo domāja, ka nespēs vairs pacelt roku nākamajam vēzienam, zirnekļi negaidot atkāpās un vairs nemēģināja viņiem sekot, bet vīlušies rāpās atpakaļ uz savu tumšo apmetni.
Tai brīdī rūķi pamanīja, ka iznākuši pie viena no klajumiem, kurā bija deguši elfu ugunskuri. Vai šis bija viens no tiem, ko viņi tika redzējuši iepriekšējā vakarā, neviens nevarēja pateikt. Taču šķita, ka šīm vietām piemīt kāda labestīga burvība, kas zirnekļiem nepatīk. Tā vai citādi, bet šeit gaisma bija zaļāka, zari neizskatījās tik biezi un draudīgi, un viņi beidzot varēja atpūsties un atvilkt elpu.
Kādu laiku viņi tā gulēja elsdami un pūzdami. Bet itin drīz rūķi sāka hobitu izvaicāt. Bilbo vajadzēja sīki paskaidrot, kā viņam izdevies tā pēkšņi nozust, un stāsts par atrasto gredzenu rūķus tā ieinteresēja, ka uz brīdi viņi aizmirsa paši savas likstas. It sevišķi Beilins vēlējās noklausīties stāstu par Gollumu, mīklām un visu pārējo vēlreiz no gala, šoreiz ar visu gredzenu. Taču pēc laiciņa sāka krēslot, un nu bija jāpārspriež citi jautājumi. Kur viņi ir, kur atrodas taka, kur atrast ēdamo, un ko darīt tālāk? Sos jautājumus viņi atkārtoja vēl un vēlreiz, un šķiet, ka atbildi tagad visi gaidīja no mazā Bilbo. No tā jūs varat spriest, ka rūķu ieskats par misteru Baginsu bija ļoti mainījies un viņi tagad pret to izjuta dziļu cieņu (kā jau tika paredzējis Gendalfs). Taisnību sakot, viņi pat gaidīja, ka Bilbo tagad izgudros kādu lielisku plānu, kā izkļūt no grūtībām, nevis tikai kurnēja vien. Visi itin labi saprata, ka dzīvi palikuši vienīgi hobita dēļ, un daudzkārt viņam par to pateicās. Daži pat piecēlās kājās un paklanījās Bilbo priekšā līdz zemei, kaut arī pēc tam aiz pārliecīgas piepūles apgāzās un kādu brīdi netika augšā. Tas, ka rūķi tagad zināja patiesību par Bilbo nozušanu,1 nebūt nemazināja viņu cieņu pret hobitu, jo viņi redzēja, ka tam ir gan prāts, gan laimīga roka, gan burvju gredzens — un šāds trīskāršs īpašums ir ļoti noderīgs. Rūķi pat ņēmās tik aizrautīgi cildināt Bilbo, ka galu galā viņam pašam sāka likties, ka viņā ir kaut kas no dēkaina drosminieka; tiesa, viņš būtu juties krietni vien drosmīgāks, ja varētu dabūt kaut ko ēdamu.
Taču nebija nekā, pilnīgi nekā; un neviens nejutās tik spēcīgs, lai ietu kaut ko meklēt; arī pazaudēto taku meklēt viņiem nebija spēka. Pazaudētā taka! Neviena cita doma nenāca Bilbo nogurušajā prātā. Viņš tikai sēdēja, skatīdamies sev priekšā uz bezgalīgajām koku rindām, un pēc brītiņa arī rūķi apklusa. Visi, izņemot Beilinu. Vēl ilgi pēc tam, kad' citi bija apklusuši un aizvēruši acis, viņš joprojām murmināja un grudzināja pie sevis:
— Gollums! Nu, pie joda! Ak tad šitā viņš man paspruka garām! Nu es saprotu! Ak tu līdi rāpus, ļoti uzmanīgi un klusām, mister Bagins, ko? Un pazaudēji pogas uz sliekšņa, ja? Ak, tu vecais, labais Bilbo — Bilbo — Bilbo — bo — bo — bo… — Un tad viņš aizmiga, un pēc tam ilgu laiku valdīja klusums.
Piepeši Dveilins atvēra vienu aci un paskatījās visapkārt. — Kur tad Torins? — viņš noprasīja.
Tas bija kā zibens spēriens. Viņi patiesi bija tikai trīspadsmit — divpadsmit rūķu un hobits. Nudien, kur palicis Torins? Viņi neziņā prātoja, kāds ļauns liktenis piemeklējis godājamo rūķi, vai vainīga burvju vara vai melnie briesmekļi; un nodrebēja, domādami par savu pamestību mežā. Tad viņi pamazām atkal iekrita murgainā miegā un mocījās ar briesmīgiem sapņiem, kamēr vakars pārtapa melnā naktī; un tagad mums viņi uz brīdi jāatstāj, kaut arī visi bija tik vārgi un pārguruši, ka pat nedomāja par sargu norīkošanu naktij.
Torins bija saķerts krietni agrāk par visiem pārējiem. Vai atceraties, kā Bilbo pakrita un aizmiga kā nosists pēc tam, kad bija iegājis ugunskuru gaismas lokā? Nākamajā reizē to pašu tika darījis Torins, un, līdzko ugunis nodzisa, viņš nokrita zemē kā akmens, burvības pārmākts. Viņš nedzirdēja ne troksni, ko apjukušie rūķi sacēla tumsā, ne kliedzienus, kad tos sagūstīja zirnekļi, ne cīņas troksni nākamajā dienā. Tad atnāca meža elfi, sasēja viņu un aiznesa projām.
Dzīrotāji, protams, bija tie paši meža elfi. Tie nav ļauni radījumi. Ja viņiem var ko pārmest, tad vienīgi bailes no svešiniekiem. Lai gan viņu burvju vara bija stipra, viņi jau tajos laikos bija aplam piesardzīgi. Viņi bija citādi nekā Rietumu kalnu elfi — bīstamāki un ne tik atjautīgi. Jo to vairākums (tāpat kā kalnos un pakalnos izklīdušie ciltsbrāļi) bija cēlušies no senas dzimtas, kas nekad netika gājusi uz Rietumu Pasaku Valstību. Turp aizgāja gaismas elfi, dziļumu elfi un jūras elfi, apmetās tur un nodzīvoja daudzus gadu simteņus, kļuva gudrāki, atjautīgāki, izskolojās daudzās mākslās, izgudroja savas burvības un apguva izsmalcinātu prasmi darināt skaistas un apbrīnojamas lietas, iekams daļa no tiem atgriezās Plašajā Pasaulē. Plašajā Pasaulē meža elfi uzturējās Saules un Mēness gaismas paēnā, bet visvairāk tie mīlēja zvaigznes; tie klejoja pa plašajiem mežiem, kas kupli un stalti auga zemēs, kuru šodien vairs nav. Visbiežāk viņi mājoja tuvu meža malai, no kurienes palaikam varēja izskriet pamedīt vai tāpat vien traukties pa klajiem laukiem mēness vai zvaigžņu gaismā; un pēc Cilvēku parādīšanās viņi arvien vairāk atkāpās drūmos, krēslainos biezokņos. Tomēr viņi bija un palika elfi, un tas nozīmē — Labas Būtnes.
Lielā alā, Drūmmeža austrumu pusē, vairākas jūdzes no meža malas tolaik dzīvoja viņu dižākais karalis. Viņa vareno akmens durvju priekšā šalca upe, kas iztecēja no meža dziļumiem un plūda tālāk uz purvājiem, kas pletās mežoto augstieņu pakājē. Sī lielā ala, no kuras uz visām pusēm stiepās citas, mazākas, aizvijās tālu pazemē, un tajā bija daudz gaiteņu un plašu zāļu; taču tā bija gaišāka un patīkamāka par jebkuru gob- linu mājvietu un nebija arī tik dziļa un draudīga. Patiesībā karaļa pavalstnieki lielākoties dzīvoja un medīja atklātos mežos, un tiem bija mājas vai būdiņas uz zemes vai koku zaros. To iecienītākie koki bija dižskābarži. Karaļa ala bija viņa pils, dārgumu krātuve un cietoksnis savu ļaužu aizsardzībai pret ienaidniekiem.
Turklāt tas bija arī cietums. Tāpēc uz šo alu viņi atvilka Torinu — un darīja to diezgan nelaipni, jo viņiem nepatika rūķi un viņi noturēja Torinu par ienaidnieku. Sensenos laikos viņi bija mazliet karojuši ar dažiem rūķiem, apvainodami tos savu dārgumu nozagšanā. Taisnības labad jāpiebilst, ka rūķu stāsts bija citāds: viņi teica, ka esot paņēmuši tikai to, kas viņiem pienākas, jo elfu karalis esot noslēdzis ar rūķiem līgumu, ka viņi apstrādās tā zeltu un sudrabu, un pēc tam atteicies samaksāt. Ja tagadējam elfu karalim bija kāda vājība, tad tie bija dārgumi, it sevišķi sudrabs un baltie dārgakmeņi;
un, kaut arī viņa krājumi tāpat jau bija bagāti, viņš joprojām alka pēc šīs mantas, jo vairāk tāpēc, ka viņam vēl nebija tik lielas bagātības kā citiem vecajiem elfu valdniekiem. Viņa ļaudis nedz strādāja raktuvēs, nedz apdarināja metālu vai dārgakmeņus, nedz arī interesējās par tirdzniecību vai zemkopību. Tas viss katram rūķim bija labi zināms, taču Torina dzimtai nebija nekāda sakara ar šo minēto ķildu. Tāpēc Torins, saprotams, bija aizkaitināts par elfu izturēšanos, kad viņi atsauca savu burvību un viņš pamodās; turklāt viņš apņēmās, ka elfi no viņa nedzirdēs ne vārda par zeltu vai dārgakmeņiem.
Kad Torins tika atvests pie karaļa, tas bargi noraudzījās uz viņu un uzdeva viņam daudz jautājumu. Bet Torins atkārtoja vienīgi to, ka beidzoties nost aiz bada.
— Kāpēc tu un tavi ļaudis trīs reizes mēģinājāt mums uzbrukt mūsu dzīrēs? — jautāja karalis.
— Mēs nevienam neuzbrukām, — atbildēja Torins, — mēs nācām lūgt ēdamo, jo beidzāmies nost aiz bada.
— Kur tavi draugi ir tagad, un ko viņi dara?
— Nezinu, bet domāju, ka mežā beidzas nost aiz bada.
— Ko jūs darījāt mežā?
— Meklējām ēdamo un dzeramo, jo beidzāmies nost aiz bada.
— Bet kā jūs vispār gadījāties mežā? — nikni noprasīja karalis.
Un te nu Torins aizvēra muti un neteica vairs ne vārda.
— Nu labi! — noteica karalis. — Aizvediet viņu un turiet drošā vietā, kamēr viņš nolemj stāstīt patiesību, kaut arī viņš gribētu gaidīt simt gadu.
Tad elfi sasaistīja Torinu ar siksnām un ieslodzīja vienā no dziļākajām pazemes alām, kurai bija stipras koka durvis, un paši aizgāja projām. Viņi deva rūķim ēst un dzert, cik uziet, pie tam visu to labāko, jo meža elfi nav goblini un izturas samērā labi pat pret saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, kad tie sagūstīti. Milzu zirnekļi bija vienīgās dzīvās būtnes, pret ko viņi nepazina žēlastības.
Seit, karaļa cietumā, tagad sēdēja Torins, un pēc tam, kad bija aprimušas viņa pateicības jūtas par dabūto maizi, gaļu un ūdeni, viņš sāka raizēties, kas noticis ar viņa nelaimīgajiem biedriem. To viņš uzzināja itin drīz, taču tas jau attiecas uz nākamo nodaļu, jo te sākas jauns piedzīvojums, kurā hobits atkal apliecina, ka ir nenovērtējams ceļabiedrs.