Migels un Fernandess slapstījās katrs savā ielejas pusē, apšaudījās uz labu laimi, kad pēkšņi nosēdās lidojošais šķīvītis. Viņi veltīgi iztērēja vairākas patronas, tēmēdami uz dīvaino gaisa kuģi. Pilots izkāpa no lidaparāta, šķērsoja ieleju un soļoja pa nogāzi augšup, kur Migels kaktusa pavēnī bija ieņēmis ne visai drošas pozīcijas, nepārtraukti lamājās un, cik ātri spēdams, pārlādēja šauteni. Jo tuvāk svešinieks nāca, jo grūtāk bija trāpīt. Beidzot pēdējā brīdī Migels nosvieda šauteni, paķēra mačeti un pielēca kājās.
— Mirsti jel! — viņš iesaucās un atvēzējās. Tērauda asmens noplaiksnīja karstajā Meksikas saulē. Elastīgi atsitusies pret pilota kaklu, mačete uzlidoja augstu gaisā, un
Migela roka notirpa, kā elektriskās strāvas ķerta. No ielejas otras puses, sīkdama kā lapsene, šurp traucās lode. Migels saļima un paripoja aiz klints bluķa. Garām aizspindza vēl viena lode, un uz pilota kreisā pleca pašķīda zilas dzirksteles.
— Estoij perdido[1], — migels noteica, galīgi satriekts. — Viņš pieplaka pie zemes, tad pacēla galvu un nikni nošņācās uz ienaidnieku.
Svešiniekam tomēr nebija padomā nekas ļauns. Vēl vairāk — viņš šķita neapbruņots. Migela asais skatiens ieurbās atnācējā. Tas bija neparasti ģērbies. Galvu rotāja zila īsu, spožu spalvu cepurīte. Zem tās viedās barga 1111 nepielūdzama askēta seja. Svešais bija tievs kā skals un gandrīz septiņas pēdas garš. Bet viņš tik tiešām šķita neapbruņots. Tas atdeva Migelam drosmi. Viņš pārskatīja apkārtni, vai neieraudzīs mačeti. Nekur tuvumā to nemanīja, bet šautene rēgojās tikai pāris soļu nostāk.
Svešais pienāca klāt Migelam.
— Piecelies, — atnācējs teica. — Parunāsim.
Viņš lieliski runāja spāniski, tikai viņa balss likās skanam kaut kur Migela galvā.
— Necelšos, — Migels tiepās. — Ja piecel- šos, Fernandess mani nošaus. Šaut viņš gan neprot, tomēr neesmu tāds muļķis, lai riskētu. Turklāt tas nav godīgi. Cik tad Fernandess jums maksā?.
Svešinieks nosodoši paraudzījās Migelā.
— Vai tu maz zini, no kurienes esmu ieradies? — viņš vaicāja.
— Tas mani nemaz neinteresē, — Migels atcirta, slaucīdams sviedrus no pieres. Viņš pašķielēja uz tuvīno klints bluķi, aiz kura bija paslēpis ādas maišeli ar vīnu.
— Jūs, bez šaubām, nākat no los estados unidos [2] , kā jūs, tā jūsu lidaplarāts. ziņošu Meksikas varas iestādēm.
— Vai tad Meksikas varas iestādes atbalsta slepkavošanu?
— Mums ar kaimiņu ir pašiem savi rēķini, — Migels attrauca. — Jāizšķir, kurš te ir īstais ūdens saimnieks — viņš vai es, tas ir ļoti svarīgi. Turklāt es šāvu pašaizsardzības nolūkā. Tas cabrčn[3] viņpus ielejas grib mani nogalināt. Un jūs esat viņa algots slepkava. Gan dievs sodīs jūs abus. — Tad viņam iešāvās prātā jauna doma. — Cik jūs gribat par Fernandesa novākšanu? — viņš apvaicājās. —• Došu jums trīs peso un labu kazlēnu.
— Nekādas slepkavošanas vairs nenotiks, — svešais noskaldīja. — Saprati?
— Tad ejiet un pasakiet to Fernande- sam, — Migels teica. — Iestāstiet viņam, ka īpašuma tiesības uz ūdeni pieder man. Un lai viņš iet savu ceļu.
Blenžot garajā svešiniekā, Migelam jau saka sāpēt kakls. Viņš drusku pagrozījās, un nekustīgo, sakaitēto gaisu no jauna pāršķēla lode, kas ietriecās kaktusā, ka nošļakstēja vien.
Svešais pieglauda cepurītes zilās spalvas.
— Vispirms es, kā nākas, izrunāšos ar tevi. Paklau, Migel.
— Kas jums teica, kā mani sauc? — Migels jautāja, apveldamies uz muguras un piesardzīgi apsēzdamies aiz klints. — Tā jau es domāju. Fernandess nolīdzis jūs, lai mani noslepkavotu.
— Tavs vārds man zināms tāpēc, ka mazliet protu lasīt tavas domas. Ne visai daudz, jo tās ir pārāk miglainas.
— Ak tu suņa bērns tāds! — Migels nolamājās.
Svešiniekam iedrebējās nāsis, tomēr viņš izlikās nedzirdam piezīmi.
— Es nāku no citas pasaules, — viņš sāka skaidrot. — Mani sauc… Migelam tas izklausījās kā «Ketzalkotls».
— Ketzalkotls? — Migels ironiski pārvaicāja. — Nu kā tad, kā tad. Bet es esmu svētais Pēteris, kam ir visas debesu atslēgas.
Ketzalkotla iekritušie, bālie vaigi pietvīka, tomēr viņš savaldījās un mierīgi turpināja:
— 'Paklau, Migel. Paskaties uz manām lūpām. Tās nekustas. Mani vārdi atskan tavā galvā telepātijas ietekmē, bet tu manas domas pārtulko sev saprotamos vārdos. Acīmredzot mans vārds tev likās pārāk sarežģīts. Un tu to pārveidoji par Ketzalkotlu. Bet tas nebūt nav mans īstais vārds.
— De veras[4], — migels piekrita. — tas nebūt nav jūsu īstais vārds, un jūs nemaz nenākat no citas pasaules. Nemūžam neticēšu tādam norteamerica.no[5], lai viņš zvēr kaut vai pie desmittūkstoš svēto dvēselēm.
Ketzalkotla askētiskā seja atkal piesarka.
— Esmu ieradies šeit ieviest kārtību, — viņš pūlējās ieskaidrot, — nevis nosist laiku strīdos ar visādiem… Klau, Migel. Kā tev liekas, kāpēc tu nevarēji nogalināt mani ar mačeti? Kāpēc lodes mani neskar?
•— Kāpēc jūsu lidaparāts lido? — Migels atvaicāja. Viņš izvilka tabakmaku un sāka tīt cigareti, tad uzmanīgi paraudzījās, kas notiek aiz klints. — Var būt, ka Fernandess jau uzglūn man no kāda stūra. Kur man tā šautene …
— Lai paliek, — Ketzalkotls viņu atturēja. — Fernandess tevi neaiztiks.
Migels griezīgi iesmējās.
— Bet arī tu nedrīksti viņu aiztikt, — Ketzalkotls stingri piebilda.
— Ak tad, pēc jūsu domām, man vēl būtu jāpagriež otrs vaigs, — teica Migels, — lai šim ērtāk izšaut man galvā caurumu, ko? Sciīnr Ketzalkotl, kad redzēšu Fernandesu nakain pāri ielejai ar paceltām rokām, tad gan es ticēšu, ka viņš ir samierinājies. Bet ij tad neļaušu tam ķēmam nākt man par tuvu, jo var gadīties, ka šim uz muguras paslēpts duncis.
Ketzalkotls vēlreiz pieglauda cepurītes zilas, tēraudam līdzīgās spalvas. Viņa kalsnajā sejā pavīdēja neapmierinātība.
— Strīdiem reizi par visām reizēm jādara gals, — viņš teica. — Mēs rūpējamies par kartību Visumā, un mūsu pienākums ir nest mieru ikvienai planētai, ko sastopam savā ceļā.
— Tā jau domāju, — Migels apmierināti noteica. — Jūs nākat no los estados unidos. Kālab tad jūs nenesat mieru pats savai zemei? Los senores* Hemfriju Bogartu un Edvardu Robinsonu esmu redzējis las pelicu- las[6]. dancojot ar la setīora betiju grebļu. un kur tad vēl tie paši gangsteri — viņi tak šauj viens uz otru no visiem Ņujorkas debesskrāpjiem. Bet ko tai laikā darāt jūs? Dancojat ar la senora Betiju Grebļu. Ko nu, pazīstu jūs. Vispirms jūs nesīsiet mieru, bet vēlāk pievāksiet mūsu naftu un derīgos izrakteņus.
Ketzalkotls pikti paspēra akmentiņu, kas gulēja pie viņa spožos metāla zābakos ieautajām kājām.
— Kā tu to nesaproti, — viņš pārmeta un ievēroja neaizdegto cigareti, kas šūpojās Migela mutes kaktiņā. Ketzalkotls strauji pacēla roku, un no viņa gredzena izšāvās žilbinošs stars, kas aizdedzināja cigaretes galu. Migels pārbijies atlēca atpakaļ, tad ievilka dūmu un pamāja ar galvu. Spožais stars nozuda.
— Mtiekas gracias, setīor*, — Migels pateicās.
Ketzalkotla bezkrāsainās lūpas savilkās lādā kā smīnā. — Migel, — viņš uzsauca, — vai to spētu kāds norteamerieano?
— Quien sabe?**
— To nespēj neviena dzīva dvēsele uz jūsu planētas, un tu to zini gluži labi.
Migels paraustīja plecus.
— Vai redzi to kaktusu? — Ketzalkotls vaicāja. — Varu to iznīcināt divās sekundēs.
— Ticu, setīor.
— Tādā gadījumā es piebildīšu, ka spēju iznīcināt visu jūsu planētu.
— Jā, esmu dzirdējis par atombumbām, — Migels laipni piebalsoja. — Bet kāpēc tad jūs tā uztraucaties par mazo nesaprašanos starp mani un Fcrnandesu? Runa ir tikai par nieka ūdens peļķīti, kas neinteresē nevienu, izņemot …
Garām aizspindza lode.
Ketzalkotls dusmīgi paberzēja gredzenu pirkstā.
- Tāpēc ka pasaulei vienreiz jāizbeidz šie strīdi, — viņš draudoši paziņoja. — Pretējā gadījumā mēs to iznīcināsim. Nesaprotu, kāda iemesla dēļ cilvēki nevarētu dzīvot mierā un saticībā.
— Viens iemesls tomēr ir, setīor.
— Un tas būtu?
— Fernandess, — Migels paskaidroja.
— Es iznīcināšu jūs abus, ja nebeigsiet šo plūkšanos.
— El senīor ir cēls miernesis, — pieklājīgi sacīja Migels. — Es nemaz negribu plūkties, tikai pasakiet, kā tad lai pasargāju savu dzīvību.
— Arī Fernandess liks tevi mierā.
Migels noņēma no galvas nodriskāto, apnēsāto sombrero, uzmauca to kārts galā un uzmanīgi pacēla virs klints. Kaut kas nejauki nokrakšķēja. Cepure nolidoja no kārts, un Migels satvēra to vēl gaisā.
— Labi, —viņš teica. —■ Ja jūs tā uzstājat, senīor, es vairs nešaušu. Bet no šīs slēptuves ārā nelīdīšu. No visas sirds gribu izbeigt plūkšanos. Bet man tā vien rādās, ka jūs gribat, lai es daru kaut ko tādu, ko nemaz neprotu darīt. Tikpat labi jūs varat likt, lai es skrienu pa gaisu kā jūsu lidaparāts.
Ketzalkotls sapīka vēl vairāk. Beidzot viņš sacīja:
— Pastāsti, Migel, kā tad jūs abi sastrīdējāties.
— Fernandess grib nobendēt mani un apspiest manu ģimeni.
— Kādēļ tas viņam vajadzīgs?
— Tādēļ, ka viņš ir ļauns, — Migels atteica.
— Kāpēc tad ļauns?
— Tāpēc, — Migels loģiski secināja, — ka viņš grib nobendēt mani un apspiest manu ģimeni.
Saruna pārtrūka. Garām steidzās čakste. Tā apstājās, lai paknābātu Migela šautenes spožo stobru. Migels nopūtās.
— Tepat netālu paslēpts maišelis ar vīnu … — viņš sāka, bet Ketzalkotls neklausījās.
— Ko tu teici par īpašuma tiesībām uz ūdeni?
— Ak par to, — atsaucās Migels. — Mūsu zeme ir nabadzīga, senor. Ūdens šeit dārgāks par visu. Pārcietām sausu gadu, un nu ūdens nepietiks ne manai, ne kaimiņu ģimenei. Bet tā peļķe pieder man. Fernandess grib nobendēt mani un apspiest…
— Vai tad tiesa jūsu zemē nepastāv?
— Tādiem kā mums? — Migels atjautāja un laipni pasmaidīja.
— Vai arī Fernandesam ir ģimene? — Ketzalkotls painteresējās.
— Jā, nabadziņi, — Migels atbildēja. — Ja viņi nestrādā, kamēr krīt no kājām, Fernandess tos sit.
— Vai tu savējos nesit?
— Tikai nepieciešamības gadījumā, — Migels paminstinājās. — Mana sieva ir resna un slinka. Bet vecākais dēls Ciko palaiž muti. Mans pienākums ir nepieciešamības gadījumā viņus pārmācīt — manai ģimenei tas nāk tikai par labu. Mans pienākums ir arī nosargāt mūsu īpašuma tiesības uz ūdeni, jo ļaunais Fernandess grib nobendēt mani un …
— Tā ir veltīga laika tērēšana, — Ketzalkotls nepacietīgi pārtrauca. — Ļauj padomāt.
Viņš atkal paberzēja gredzenu un paraudzījās visapkārt. Čakste bija sameklējusi gardāku kumosu par šauteni. Pakampusi ķirzaku, kuras astes galiņš rēgojās tai no knābja, čakste skrēja prom.
Augšā koši zilajās debesīs spīdēja karsta saule. Sausais gaiss smaržoja pēc meskita [7] . Lidojošā šķīvīša nevainojamā forma un žilbinošais spožums savādi kontrastēja ar ielejas zaļumu.
— Pagaidi tepat, — Ketzalkotls beidzot teica. — Es aprunāšos ar Fernandesu. Kad saukšu, nāc uz manu kuģi. Mēs ar Fernandesu būsim jau priekšā.
— Kā vēlaties, senjor, — Migels piekrita. Viņa acis sāka šaudīties šurpu turpu.
— Un neaiztiec šauteni, — Ketzalkotls brīdināja.
— Nenāk ne prātā, senīor, — Migels atbildēja. Viņš nogaidīja, kamēr slaidais svešinieks aiziet, tad sāka uzmanīgi rāpties pa sauso zemi uz šautenes pusi. Pēc brīža atradās arī mačete. Beidzot varēja ķerties pie vīna maišeļa. Viņš bija patiešām ļoti izslāpis. Tomēr daudz dzert nedrīkstēja. Migels žigli pieladēja šauteni, atspiedās pret klinti un sāka gaidīt, lāgiem iebaudīdams pa malciņam no maišeļa.
Pa to laiku svešā gaisa kuģa pilots, nelikdamies ne zinis par lodēm, kas reizumis no- zibsnīdamas atsitās pret viņa tēraudaino stāvu, tuvojās Fernandesa slēptuvei, šaušana mitējās. Tikai pēc laba laiciņa svešais beidzot parādījās no jauna un pamāja Migelam.
— Ya voiļ, senīor[8], — migels atsaucās. viņš nolika šauteni uz klints, lai būtu pa ķērienam, un uzmanīgi piecēlās, gatavs mesties atpakaļ, liklīdz saskatīs ko aizdomīgu. Nekā aizdomīga nemanīja.
Svešajam līdzās nostājās Fernandess. Migels nekavējoties paķēra šauteni un notēmēja.
Kaut kas nošņāca gaisā. Šautene Migela rokās iekvēlojās. Viņš iebļāvās, nometa ieroci un mirkli vēlāk nejuta vairs nekā,
«Aizeju ar godu,» noplaiksnīja pēdējā apziņas dzirkstelīte.
. . . Viņš atguvās milzīgā lidojošā šķīvīša paēnā. Ketzalkotls nolaida roku, ar ko bija aizklājis Migela seju. Viņa gredzens laistījās saulē. Migels apreibis papurināja galvu.
— Vai esmu dzīvs? — viņš jautāja.
Bet Ketzalkotls ij nedomāja atbildēt. Viņš bija pagriezies pret Fernandesu, kas stāvēja tam līdzās, un plātījās Fernandesa neizteiksmīgās sejas priekšā. Fernandesa stiklainajās acīs iezibsnīja Ketzalkotla gredzena spožums. Arī viņš papurināja galvu un kaut ko noburkšķēja. Migels lūkoja atrast savus ieročus, taču veltīgi. Viņš pabāza roku zem krekla, bet arī no vecā, labā naža vairs nebija ne vēsts.
Abu kaimiņu skatieni sastapās.
— Nu mums abiem beigas, don Fernandes, — Migels ierunājās. — Šis senor Ketzalkotls nokaus mūs abus. Savā ziņā žēl, ka tu nokļūsi ellē, bet es paradīzē, jo tad jau mēs vairs nekad neredzēsimies.
— Tu maldies, kaimiņ, — Fernandess atcirta, veltīgi meklēdams savu nazi. — Tev paradīzi neredzēt. Un to garo norteamericano nemaz nesauc Ketzalkotls. Lai slēptu visas ši- tās izdarības, viņš pieņēmis Kortesa vārdu.
— Savas pasaciņas varēsi stāstīt pašam nelabajam, — Migels attrauca.
— Apklustiet, jūs tur, — Ketzalkotls (vai Kortess) viņus skarbi apsauca. — Jūs redzējāt, uz ko esmu spējīgs. Un tagad klausieties.
Mēs esam uzņēmušies cēlo pienākumu gādāt, lai visā Saules sistēmā valdītu miers. Mēs esam augsti attīstīti, mūsos mīt spēks, par ko jūs neiedrošināties pat sapņot. Esam atrisinājuši visas problēmas, kuras jusu planētas iedzīvotājiem palikušas neatrisinātas, un mūsu pienākums ir lietot savu spēku vispārējas labklājības interesēs. Ja gribat palikt dzīvi, tad aizmirstiet visas ķildas —• tūlīt un uz visiem laikiem — un no šī brīža dzīvojiet mierā un saticībā. Jūs mani sapratāt?
— Es to vienmēr esmu gribējis, — sašutis iesaucās Fernandess, — bet tas ķēms tīko mani noslepkavot.
— Nekādas slepkavošanas vairs nenoliks, — teica Ketzalkotls. — Vai nu jūs dzīvosiet saticībā, vai arī mirsiet.
Migels un Fernandess saskatījās, tad abi pavērās Ketzalkotlā.
— Setīor ir cēls miernesis, — murmināja Migels. — Kā jau tiku sacījis. Jūsu priekšlikums, zināms, ir zelta vērts. Tomēr mums tas nav tik vienkārši. Dzīvot mierā ir labi. Pat ļoti labi, setīor. Tikai pamāciet, kā to izdarīt.
— Vienkārši beidziet ķildoties, — nepacietīgi skaidroja Ketzalkotls.
— Viegli pateikt, — iebilda Fernandess.
— Bet dzīve šai sasodītajā Sonorā nemaz nav tik viegla. Var jau būt, ka pie jums …
— Protams, — steidza papildināt Migels.
— Jūsu los estados unidos ikviens dzīvo pārticībā.
…. tomēr pie mums tas nav tik vienkārši.
Var bul, ka jūsu zemē, senor, čūskas neuzbrūk žurkām un putni pārtiek no čūskām. Var būt, ka jumi zemē pārtikas un ūdens pietiek visiem un cilvēkam nav jācīnās, lai uzturētu savu ģimeni pie dzīvības. Seit tas nav tik vienkārši.
Migels pamāja ar galvu.
— Kādreiz mēs visi, protams, dzīvosim kā brāļi, — viņš teica. — Mēs cenšamies klausīt dieva tā kunga gribai. Viegli tas nav, tomēr maz pamazām mēs kļūstam labāki. Nebūtu slikti, ja atrastos tāds burvju vārdiņš, kas padarītu mūs par brāļiem, kā jūs izteicāties. Diemžēl … — Viņš paraustīja plecus.
Lai atrisinātu jūsu konfliktu, nav jānotiek vardarbībai, — Ketzalkotls nopietni pa- mācīja. - - Vardarbība ir ļaunums. Un nu — līgstiet mieru.
— Vai arī jūs mūs iznīcināsiet, — Migels piebilda. Viņš vēlreiz paraustīja plecus un saskatījās ar Fernandesu. — Lai notiek, setīor. Jūsu pusē ir arguments, kuram es negribu stāties pretī. AI fin[9], esmu ar mieru. kas mums jādara?
Ketzalkotls pagriezās pret Fernandesu.
— Es arī, setīor, — pēdējais teica un nopūtās. — Jums, bez šaubām, taisnība. Lai tad valda miers.
— Sadodiet rokas, — Ketzalkotls teica atplaukdams. — Zvēriet, ka dzīvosiet kā brāļi.
Migels pastiepa roku. Fernandess to cieši paspieda, un abi pasmaidīja.
— Redziet nu, — Ketzalkotls teica, apveltīdams viņus ar savu atturīgo smaidu. — Tas nemaz nav tik grūti. Tagad jūs esat draugi. Palieciet draugi arī turpmāk.
Viņš apgriezās un sāka soļot uz lidojošā šķīvīša pusi. Tā gludajā virsmā klusi atvērās durtiņas. Uz sliekšņa Ketzalkotls vēl palūkojās atpakaļ.
— Neaizmirstiet, — viņš brīdināja. — Es jūs novērošu.
— Esiet bez rūpēm, — sacīja Fernandess.
— Adios, senor[10].
— Vaya con Dios[11], — piebalsoja migels.
Durtiņas aiz Ketzalkotla aizvērās. Lidojošais šķīvītis tūdaļ viegli pacēlās kādu simt pēdu augstumā. Tad tas zibenīgi aizdrāzās uz ziemeļiem un izzuda skatienam.
— Tā jau domāju, — Migels noteica.
— Viņš bija no los es tādos unidos.
Fernandess paraustīja plecus.
— Vienbrīd es gandrīz vai domāju, ka viņš tiešām teiks kādu prātīgu vārdu, — viņš sacīja. — Bet runāja gan gudri, kas tiesa, tas tiesa. Tā dzīvīte nudien nav viegla.
— Ak, kas tad šim par grūtumu, — Migels atsaucās. — Viņš jau nedzīvo Sonorā. Mēs turpretī dzīvojam. Par laimi, man un manai
ģimenei pieder aciņa, uz kuru var paļauties. Kam tādas nav, tiern patiešām ir grūti.
— Tā ir tikai nožēlojama peļķe, — Fernandess iebilda. — Bet, lai kāda tā būtu, tā pieder man.
Runādams Fernandess tina smēķi. Viņš pasniedza to Migelam un pats uztina sev jaunu. Kādu brīdi abi klusēdami smēķēja. Tad, vēl aizvien nebilzdami ne vārda, viņi devās katrs uz savu pusi.
Migels atgriezās pie uzkalnā atstātā vīna maišeļa. Viņš iebaudīja krietnu malku, labsajūtā nosēcās un palūkojās apkārt. Nazis, ma- čete un šautene mētājās turpat tuvumā. Migels savāca ieročus un pārbaudīja, vai šautene pielādēta.
Pēc tam viņš uzmanīgi palūrēja, kas notiek otrpus ielejas.
Gandrīz ievainojot Migelu sejā, pret akmeni atsitās lode. Viņš šāva pretī.
Kādu laiku bija klusums. Migels atsēdās un pielika vīna maišeli pie lūpām. Piepeši viņš pamanīja, ka garām traucas čakste, no kuras knābja rēgojas laukā ķirzakas astes galiņš. Varbūt tā pati čakste rija to pašu ķirzaku.
Migels paklusām uzsauca:
— Setīor Putn! Nav labi ēst ķirzakas. Tas nepavisam nav labi. —- Čakste piemiedza mazās, spožās ačeles un aizskrēja. Migels piecēlās un notēmēja.
— Beidziet rīt ķirzakas, setīor Putn. Beidziet, vai arī es jūs nošaušu.
Čakste skrēja tālāk, nelikdamās par draudiem ne zinis.
— Vai nesaprotat, ko nozīmē apstāties? — Migels pusbalsī noprasīja. — Vai man vajadzēs paskaidrot?
Čakste apstājās. Ķirzakas aste pazuda knābī pavisam.
— Nu labi, — Migels sacīja. — Kad uzzināšu, kā čakste var nerīt ķirzakas un tomēr nemirt badā, es darīšu tev to zināmu, amigo[12]. .Bet pagaidām staigā vesela.
Viņš pagriezās un atkal pavērsa šauteni pret kaimiņu viņpus ielejas.