pievakarē Džoels Loks atgriezās mājās no universitātes, kur vadīja psihodinamikas katedru. Viņš klusiņām ienāca pa sāndurvīm un ieklausījās — garš, nerunīgs, gadus četrdesmit vecs cilvēks ar vēsām, pelēkām acīm un tikko jaušamu smīnu uz lūpām. Varēja dzirdēt dūcam preciptronu. Tur darbojās Ebigeila Šūlere, saimniecības vadītāja. Loks pavīpsnāja un pagriezās pret paneli sienā, kas, viņam tuvojoties, pavērās.
Neliels lifts bez trokšņa nogādāja viņu augšstāvā.
Tālāk viņš devās ļoti uzmanīgi. Viņš gāja tieši uz durvīm gaiteņa galā un palika stāvam to priekšā noliektu galvu, sastingušu skatienu. Nekas nebija dzirdams. Tad viņš atvēra durvis un iegāja istabā.
Tai pašā mirkli viņu sagrāba nedrošības sajūta, viņš palika stāvam kā piekalts. Viņš neko nedarīja, tikai mute saspringa. Viņš piespieda sevi klusēt un palūkojās visapkārt.
Tā varēja būt normāla divdesmitgadīga jaunekļa, nevis astoņus gadus veca puišeļa istaba. Tenisa raketes mētājās līdzās grāmatu skaņu ierakstu kaudzei. Tiaminizators bija palicis ieslēgts, un Loks automātiski nospieda slēdzi. Piepeši viņš apcirtās. Videofona ekrāns bija tukšs, tomēr viņš varētu apzvērēt, ka neredzamas acis vēro katru viņa kustību.
Tas nenotika pirmo reizi.
Pēc brīža Loks atgriezās, notupās, lai izpētītu grāmatfilmas. Skatiens apstājās pie kārbas ar uzrakstu «Braiefs par entropisko loģiku». Loks viebdamies pagrozīja kārbu rokās, tad nolika to vietā un promejot vēl domīgi paraudzījās uz videofonu.
Lejā Ebigeila Sūlere darbojās ap mājas kombaina pulti. Viņas stingrā mute bija tikpat spriega kā pedantiskais iesirmo matu mezgls pakausī.
— Labvakar, — Loks sveicināja. — Kur tad Absalons?
— Izgāja ārā parotaļāties, brāli Lok, — saimniecības vadītāja lietišķi atbildēja. — Esat agri pārnācis. Jūsu istabu vēl neesmu uzkopusi.
— Tad ieslēdz jonizatoru, lai pastrādā, —
Loks deva padomu. — Tas nebūs ilgi. Man tik un tā jāpārskata šādi tādi papīri.
Viņš jau gribēja iet, kad Ebigeila zīmīgi ieklepojās.
— Jā?
•— Viņš izskatās tads saguris.
— Lai pasporto svaigā gaisā, tas nāks par labu, — Loks īsi atteica. — Sūtīšu viņu uz vasaras nometni.
— Brāli Lok, —• atkal ierunājās Ebigeila. — Lāgā nesaprotu, kādēļ jūs nelaižat viņu uz Baija Kaliforniju, ja jau viņš tā grib. Agrāk jūs atļāvāt viņam mācīties visus grūtos priekšmetus pēc patikas. Tagad jūs stājaties viņam ceļā. Tā nav mana darīšana, bet vienu teikšu gan: zēns aiz skumjām pagalam nonīcis.
-— Mana piekrišana nāktu tikai par ļaunu. Ja jau negribu, lai zēns mācās entropisko loģiku, tad tam ir savs pamats. Vai tu maz zini, kādas sfēras skar šī zinātne?
— Nē… jūs tak pats saprotat, ka nezinu. Neesmu daudz skolās gājusi, brāli Lok. Bet Absalonam ir gaiša galva.
Loks neiecietīgi atmeta ar roku.
— Tev piemīt apbrīnojams talants visu vienkāršot, — viņš teica. — Gaiša galva!
Tad viņš paraustīja plecus un devās pie loga paraudzīties savā astoņgadīgajā dēlēnā, kas lejā rotaļu laukumā spēlēja bumbu. Likās -— zēns pilnīgi atrodas spēles varā. Bet, viņu vērodams, Loks juta, ka smadzenēs iezogas saltas šausmas, uz muguras saliktās rokas sažņaudzās.
Zēns, kam varēja dot gadus desmit, kura attīstības līmenis darītu godu divdesmitgadīgam, patiesībā bija tikai astoņus gadus vecs puisēns. Pagrūti samierināties. Šī problēma nodarbina daudzu vecāku prātus — līknē, kas ataino ģeniālu bērnu dzimstību procentos, pēdējā laikā kaut kas mainījās. Kaut kas nākamo paaudžu smadzenēs bija lēnītēm sakustējies, un pasaulē nāca šāda tipa jauni cilvēki. Loks to labi zināja. Arī viņu bērnībā daudzināja par ģēniju.
Iespējams, ka citiem vecākiem šī problēma tādas raizes nesagādātu, viņš ietiepīgi domāja. Ar Loku bija savādāk. Viņš zināja, ko Absalonam vajadzētu visvairāk. Lai citi vecāki sūta savus mazos ģēnijus kādā no mazbērnu novietnēm, kur tie atrastos sev līdzīgu vidū. Loks to nedarīs.
* — Absalona vieta ir šeit, — viņš skaļi paziņoja. — Ar mani, lai es varu …
Viņš pamanīja saimnieces skatienu un, vēlreiz dusmīgi paraustījis plecus, atsāka pārtraukto sarunu.
— Protams, viņam ir gaiša galva. Bet ne jau tik gaiša, lai dotos uz Baija Kaliforniju un studētu entropisko loģiku. Entropiskā loģika! Tādam zēnam tā ir par grūtu. Pat tev tas būtu jāsaprot. Entropiskā loģika nav tas pats, kas pacienāt bērnu ar bonbongu, zinot, ka pie rokas ir rīcineļļa. Absalons vēl nav pieaudzis. Būtu bīstami sūtīt viņu uz Baija Ka- lifornijas universitāti mācīties kopā ar studentiem, kas trīsreiz vecāki par viņu. Šīs studijas prasītu no zēna tik lielu garīgo piepūli, kādu viņš pagaidām nespēj izturēt. Negribu padarīt savu dēlu par psihopātu.
Ebigeila pikti saviebās.
— Jūs taču ļāvāt viņam krāmēties ar diferenciālrēķiniem.
— Ak, liec mani mierā.
Loks atkal paskatījās uz puisēnu, kas skraidīja lejā pa rotaļu laukumu.
— Manuprāt, — viņš lēni sāka, — pienācis laiks kārtējam seansam ar Absalonu.
Saimniece uzmeta viņam asu skatienu, pavēra plānās lūpas, it kā gribēdama iebilst, tad nosodoši sparīgi aizcirta muti. Protams, viņa nesaprata, kas tie par seansiem un kam tie vajadzīgi. Viņa zināja tikai to, ka mūsdienās iespējams cilvēku hipnotizēt un pret paša gribu izspiegot, tādējādi atklājot viņa slepenākās domas. Viņa papurināja galvu, lūpas cieši sakniebās.
•— Nejaucies lietās, no kurām tu nekā nesaproti, — Loks pamācīja. — Kā jau teicu, es pats zinu, ko darīt ar Absalonu. Pirms gadiem trīsdesmit es biju tāds pats puišelis kā viņš. Tā ka es visu ļoti labi saprotu. Lūdzu, pasaki, lai viņš nāk iekšā. Būšu kabinetā.
Saraukusi uzacis, Ebigeila noskatījās viņam pakaļ. Nebija viegli izvēlēties pareizo ceļu. Pastāvošās morāles normas prasīja no cilvēka nevainojamu uzvedību, bet Ebigeilu dažkārt mocīja neziņa, kā rīkoties. Vecajos laikos, pēc atomkariem, kad vairs neeksistēja nekādi likumi un katrs varēja darīt, ko vien sirds vēlas, dzīve noteikti bija vieglāka. Tagad sabiedrība strauji atgriezās pie puritānisma, tāpēc visu vajadzēja pamatīgi pārdomāt, tikt skaidrībā ar savu sirdsapziņu un tikai pēc tam ķerties pie riskanta pasākuma.
Nu, bet šoreiz Ebigeilai nebija izvēles. Viņa noklikšķināja sienas mikrofonu un uzsauca:
— Absalon!
— Jā, māsa ŠūlereI
— Ienāc. Tēvs grib ar tevi aprunāties.
Kabinetā Loks brīdi pastāvēja, kaut ko pārdomādams. Tad devās pie iekšējā mikrofona.
— Māsa Šūlere, — viņš sacīja, — es runāšu pa videofonu. Pasaki Absalonam, lai pagaida.
Loks apsēdās sava personīgā videofona priekšā. Viņa rokas izveicīgi darbojās ap slēdžiem.,
— Lūdzu doktoru Raienu no Vaiomingas brīnumbērnu novietnes. Te Džoels Loks.
Gaidot viņš paņēma no senlietu plaukta audeklā iesietu grāmatu un sāka lasīt:
«Bet Absalons uzsūtīja spiegus visām Izraēlas ciltīm un teica: «Kad dzirdēsi bazūnes, teiksi: «Absalons valda Hebronā»
— Brālis Loks? — atskanēja videofonā.
Uz ekrāna parādījās simpātisks sirms vīrs.
Loks nolika grāmatu plauktā un sveicinot pacēla roku.
— Doktor Raien, piedodiet, ka traucēju.
— Nekas, nekas, — attrauca Raiens.
— Man laika gana. Vispār mazbērnu novietnes direktors esmu es, bet bērni pārņēmuši vadību savās rokās. — Viņš klusu nosmējās.
— Kā klājas Absalonam?
— Visam ir savs mērs, '— Loks aizvainoti atbildēja. — Zēns bauda pilnīgu brīvību. Pats esmu parūpējies par vispusīgu mācību programmu, bet viņš sadomājis studēt entropisko loģiku. Šo priekšmetu māca tikai divās augstskolās, un tuvākā no tām atrodas Baija Kali- fornijā.
•— Viņš taču var doties turp helikopterā, vai ne? — Raiens ieminējās, bet Loks pikti norūcās.
— Tas aizņemtu pārāk daudz laika. Bez tam visiem audzēkņiem jādzīvo uz vietas, viņi pak|auti ļoti stingram režīmam. Lai apgūtu entropisko loģiku, jāievēro disciplīna — kā garīgā, tā fiziskā.
Tas ir aplami. Es pats entropiskās loģikas pamatus apguvu mājā, tikai man nācās ņemt talkā iespaidīgas multiplikācijas, lai spētu to visu iedomāties.
Raiens iesmējās.
— Bet pie mums bērni to mācās. Ē … un jūs esat pārliecināts, ka visu sapratāt?
— Katrā ziņā pietiekami. Pietiekami, lai apjēgtu, ka bērnam ar šo zinātni nav ko iesākt, viņa redzesloks nav tik plašs.
— Tas nekas, — atteica doktors. —< Neaizmirstiet, ka Absalons ir ģēnijs, nevis parasts bērns.
— Zinu. Apzinos ari savu atbildību. Absa- lonam jāsaglabā normāla mājas atmosfēra, lai viņam rastos bezrūpības ilūzija, — tas ir viens 110 iemesliem, kādēļ negribu ļaut zēnam dzīvot Baija Kalifornijā. Man taču ir jārūpējas par viņu.
— Arī agrāk mums bija domstarpības šajā jautājumā. Visi mazbērnu novietnes audzēkņi ir pilnīgi patstāvīgi, Lok.
— Absalons ir ģēnijs, pie tam vēl bērns. Tādējādi viņam trūkst mēra izjūtas. Zēnam draud daudz vairāk briesmu. Manuprāt, ir ļoti nepareizi ļaut bērniem pilnu vaļu, lai dara, ko grib. Man bija savi apsvērumi, kādēļ nesūtīju Absalonu uz mazbērnu novietni. Visus mazos ģēnijus savāc vienkop un ļauj, lai tālāk ķepurojas paši. Pilnīgi nedabiska atmosfēra.
— Es nestrīdos, — teica Raiens. — Tā ir jūsu darīšana. Acīmredzot jūs nekad neatzī- siet, ka ģēniju dzimstība pēdējā laikā sasniegusi zināmu kulmināciju. Konstants pieaugums. Jau nākamā paaudze …
— Bērnībā arī es biju ģēnijs, bet tas jau sen pagājis, Loks iekarsis pārtrauca. — Man ar tēvu bija ne mazums nesaskaņu. Viņš bija tirāns, un man vienkārši laimējās, ka viņam neizdevās izkropļot manu psihi. Es pielāgojos, taču man klājās grūti. Nevēlos, lai Absalonam klātos tikpat grūti. Lūk, kādēļ esmu ķēries pie psihodinamikas.
—1 Pie narkosintēzes? Piespiedu hipnozes?
— Tā nav piespiedu, — atcirta Loks. — Tā ir vērtīga garīgā atslodze. Hipnozē viņš atklāj visus savus nodomus, un tad es varu palīdzēt.
— Es nezināju, ka jūs nodarbojaties ar tādām lietām, — domīgi sacīja Raiens. — Nebūt neesmu pārliecināts, ka tas labi beigsies.
— Es taču jūs nemācu, kā jāvada novietne.
— Jūs ne. Bet bērni gan. Daudzi no viņiem ir gudrāki par mani.
Tāda nenobrieduši gudrība ir bīstama. Bērns dancos uz plāna ledus, iepriekš to nepārbaudījis. Tikai nedomājiet, ka gribu turēt Absalonu tumsībā. Vispirms es tikai visu pārbaudu viņa vietā. Izmēģinu, vai ledus noturēs viņu. Es varu saprast entropisko loģiku, bet viņš vēl ne. Tādēļ viņam būs jāpagaida.
— Un tālāk?
Loks kavējas ar atbildi.
— Hm … vai jūsu audzēkņi nav tikušies ar Absalonu?
— Nezinu gan, — atbildēja Raiens. — Es nejaucos viņu dzīvē.
—_ Labi, bet es negribu, lai viņi jauktos manā vai Absalona dzīvē. Varbūt jūs tomēr papūlētos uzzināt, vai viņi satiekas ar manu dēlu.
Iestājās ilgs klusums. Beidzot Raiens domīgi ierunājās:
— Pamēģināšu. Tomēr jūsu vietā, brāli Lok, es ļautu Absalonam doties uz Baija Kali- forniju, ja viņš tā vēlas.
— Zinu, ko daru, —-noteica Loks un izbeidza sarunu. Viņa skatiens atkal pievērsās bī- belei.!
Entropiskā loģika!
Kad zēns pieaugs, viņa somātiskie un fizioloģiskie dotumi noregulēsies, bet pagaidām svārsts nekādiem likumiem nepakļāvās. Absalonam bija vajadzīga rūpīga kontrole viņa paša labā.
Un pēdējā laikā zēns nezin kāpēc centās izvairīties no hipnozes seansiem. Kaut kas bija sācies.
Loka galvā haotiski joņoja domas. Viņš aizmirsa, ka Absalons gaida, un atcerējās to tikai tad, kad Ebigeila pa sienas mikrofonu aicināja ieturēt vakara maltīti.
Pie galda Ebigeila Šūlere kā Atropa [13] ieņēma vietu starp tēvu un dēlu, būdama pilnā gatavībā pārtraukt sarunu, kad tā nebūs viņai pa prātam. Vērojot Ebigeilas izturēšanos un jaušot, ka viņa aizstāvēs dēlu pret tēvu, Loks saprata, ka viņas ilgi krātās dusmas drīz izlauzīsies uz āru. Varbūt tādēļ Loks pats beidzot ierunājās par Baija Kaliforniju.
— Tu acīmredzot esi sācis apgūt entropis- kās loģikas pamatus. — Absalonu tas nemaz nepārsteidza. — Vai tev nešķiet, ka šī zinātne tev būs par grūtu?
— Nē, tēt, — atbildēja Absalons. — Man tā nešķiet.
— Diferenciālrēķinu pamati tādam zēnam kā tu varētu likties saprotami. Bet, ja tajos iedzi]inās tā pa īstam … Es izurbos cauri visai entropiskās loģikas mācību grāmatai, dēls, un man bija diezgan grūti. Turklāt es esmu pieaudzis cilvēks.
— Zinu, ka esi pieaudzis cilvēks. Zinu arī, ka es vēl neesmu pieaudzis. Un tomēr es pat nešaubos, ka spēju to aptvert.
— Tur jau ir tas āķis, — iebilda Loks.
— Mācoties šo priekšmetu, vari kļūt psihopāts un laikus to nepamanīt. Ja šo studiju laikā tu varētu ierasties pie manis uz seansiem ik vakaru vai ik pārvakarus . ..
— Bet es taču dzīvošu Baija Kalifornijā!
— Tur jau ir tā nelaime. Ja tu pagaidītu, kamēr man sāksies atvaļinājums, es varētu doties tev līdzi. Nav izslēgts, ka šo priekšmetu nesāk mācīt kādā tuvākā universitātē. Negribu, lai tu uzskatītu šos apsvērumus par nepamatotiem. Mani motīvi slēpjas loģikā.
— Tas gan tiesa, — atzina Absalons.
— Tiktāl piekrītu. Grūtības rada vienīgi nepierādāmais, vai ne? Es gribēju teikt, ka, tavuprāt, entropiskā loģika varētu izrādīties kaitīga manām smadzenēm, bet es esmu pārliecināts, ka tā man neko nekaitēs.
— Jā gan, — teica Loks. — Tava priekšrocība ir tā, ka tu pats pazīsti sevi labāk nekā es. Bez tam tev ir tāds attaisnojums kā bērnība un proporcionalitātes nojēguma trūkums. Bet mana priekšrocība ir pieredze.
— Tā diemžēl ir tava pieredze, tēt. Kāds man no tās labums?
— Atļauj spriest par to man, dēls.
— Var jau, — atteica Absalons. — Tomēr man nebūtu nekas pretī iestāties vienā no brīnumbērnu novietnēm.
— Vai tad šeit tev klājas slikti? — jautāja Ebigeila, un zēns veltīja viņai siltu, pateicības pilnu skatienu.
— Zināms, ka labi, Ebij. Tu taču redzi.
— Kad pirms laika sajuksi prātā, tu runāsi citu valodu, — dzēlīgi piezīmēja Loks. — Lai apgūtu entropisko loģiku, vispirms ir jāizprot, piemēram, temporālās variācijas, bez kurām nav iespējams izrisināt ar relativitātes teoriju saistītās problēmas.
— Ak, man jau sāp galva! — izsaucās Ebigeila. — Bet, ja jūs patiešām tā baidāties, ka Absalons varētu pārpūlēties, tad nerunājiet par tādām tēmām.
Viņa nospieda pogas, lai novāktu ar franču emalju pārklātos metāla traukus.
—■ Kafiju brālim Lokam … pienu Absalo- nam … bet es dzeršu tēju.
Loks pamirkšķināja dēlam, kas sēdēja pavisam sadrūmis. Ebigeila piecēlās un ar tējas tasīti rokās devās pie kamīna. Viņa paņēma mazo kamīna slotiņu, aiztrauca pelnus, atlaidās spilvenos un sāka sildīt savas vecās kajas. Loks žāvājoties aizklāja muti.
— Kamēr neesam nekā norunājuši, dēls, lai viss paliek pa vecam. Labāk nemaz neķeries klāt entropiskās loģikas mācību grāmatai. Vai citai literatūrai par šo priekšmetu. Norunāts?
Atbildes nebija.
— Norunāts? — neatlaidās Loks.
— Nezinu, — brīdi klusējis, Absalons noteica. — Patiesību sakot, grāmata jau devusi man dažas idejas.
Raugoties pāri galdam dēlā, Loks jutās pārsteigts par šī neticami attīstītā prāta neatbilstību bērna ķermenim.
— Tu vel esi mazs, — viņš sacīja. — Pāris dienu tev neko nenozīmē. Neaizmirsti, ka oficiāli par tevi atbildu es, tomēr, ja tu neatzīsi, ka rīkojos taisnīgi, es to nekad nedarīšu.
— Taisnīgums tavā uztverē var nebūt taisnīgums manā, — iebilda Absalons, vilkdams ar nagu zīmes uz galdauta.
Loks piecēlās un uzlika roku zēnam uz pleca.
— Mēs vēl turpināsim šo sarunu, kamēr būsim iztirzājuši visu, kā nākas. Bet man jāpārskata šādi tādi papīri.
Loks izgāja.
— Viņš grib tikai labu, Absalon, — sacīja Ebigeila.
— Nu protams, Ebij, — zēns piekrita, tomēr palika domās nogrimis.
Otrā dienā lekcijās Loks bija izklaidīgs un pēcpusdienā pa videofonu sazinājās ar doktoru Raienu no Vaiomingas mazbērnu novietnes. Raiens likās pārāk nevaļīgs un izvairīgs atbildēs. Teica, ka esot apvaicājies, vai viņa audzēkņi runājuši ar Absalonu, bet tie visu nolieguši.
— Protams, viņi melo, acīs skatīdamies, ja vien uzskata to par vajadzīgu, — Raiens, savādas jautrības pārņemts, piebilda.
— Kas tur tik smieklīgs? — jautāja Loks.
— Nezinu, — atbildēja Raiens. — Laikam jau tas, ka bērni pacieš mani. Reizēm esmu tiem noderīgs, bet… vispār direktors skaitos es. Tagad bērni komandē mani.
— Un jūs to sakāt nopietni?
Raiena balss iedrebējās.
— Es ārkārtīgi cienu savus audzēkņus. Un es domāju, ka jūs nopietni kļūdāties, audzinot savu dēlu šādā veidā. Reiz es iegriezos jūsu mājās, tas bija pirms kāda gada. Tā ir jūsu māja. Absalonam pieder viena vienīga istabiņa. Viņam nav pat, kur novietot visas savas mantas. Jūs zēnu pamatīgi iegrožojat.
— Es gribu viņam palīdzēt.
— Vai jūs esat pārliecināts, ka rīkojaties pareizi?
— Bez šaubām, — atcirta Loks. — Pat ja man nebūtu taisnība, vai tad tas nozīmē, ka es no … nokau …
— Tas ir interesanti, — starp citu izmeta Raiens. — Jums nebūtu jālauza galva, lai atrastu vārdisku apzīmējumu mātes, tēva vai, brāļa slepkavībai. Bet cilvēki reti nokauj dēlus. Tādi vārdi tik viegli nenāk pār lūpām.
Loks nikni paraudzījās uz ekrānu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Uzmanieties, —brīdināja Raiens. — Pagājis jau piecpadsmit gadu, kopš vadu mazbērnu novietni, un šajā laikā esmu pārliecinājies par mutācijas teorijas pareizību.
— Bērnībā arī es biju ģēnijs, — atkārtoja Loks.
— Ahā, — teica Raiens, nopietni vērdamies sarunu biedrā. — Interesanti, vai jūs zināt, ka mutācijai piemīt īpašība uzkrāties? Pirms trim paaudzēm ģeniālu bērnu skaits sastādīja tikai divus procentus no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Pirms divām paaudzēm tas bija pieaudzis līdz pieciem procentiem. Bet pirms vienas tas jau sasniedza kulmināciju, brāli Lok. Un garīgās attīstības koeficients aug proporcionāli. Vai arī jūsu tēvs nebija ģēnijs?
— Bija, — atzina Loks. — Tikai tāds neizdevies.
— Tā jau domāju. Mutācija prasa laiku. Pastāv uzskats, ka pienācis lielo pārvērtību
laikmets: homo sapieris vietā stājas homo superior.
— Zinu. Tas ir diezgan loģiski. Katra mutācijas paaudze — vismaz dominantmutā- cija — progresē, kamēr nonāk pie homo superior. Kāds būs šis jaunais cilvēks …
— Nedomāju, ka mēs to uzzināsim, — klusu sacīja Raiens. — Nedomāju, ka mēs sapratīsim. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Vienu paaudzi? Neticu. Vēl piecas, desmit vai divdesmit? Un katra nesīs sev līdzi kādu neatklātu homo spēju, kamēr būs sasniegta virsotne. Pārcilvēks, Džoel.
— Absalons nav nekāds pārcilvēks, — lietišķi pārtrauca Loks. — Nedz arī pārbērns galu galā.
— Vai esat par to pārliecināts?
— Augstais dievs! Vai tiešām jūs gribat sacīt, ka es nepazīstu savu miesīgu dēlu?
— Es tā vis neteiktu, — iebilda Raiens. — Es nešaubos, ka par savas mazbērnu novietnes audzēkņiem zinu nožēlojami maz. Beltrems, Denveras mazbērnu novietnes direktors, saka to pašu. Šī ir mutācijas nākamā stadija. Mēs ar jums esam izmirstoša tipa pārstāvji, brāli Lok.
Loka seja pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš bez vārda runas izslēdza videofonu.
Atskanēja zvans, kas aicināja profesoru uz nākamo lekciju. Bet Loks palika nekustīgi stāvam, viņa vaigus un pieri klāja sviedri.
Tad Loks sašķobīja muti savādā, nejaukā smīnā, pamāja ar galvu un uzgrieza video- fonam muguru …
Mājās viņš pārradās pulksten piecos. Viņš klusītiņām iegāja pa sāndurvīm un ar liftu uzbrauca augšstāvā. Durvis uz Absalona istabu bija ciet, bet Loks dzirdēja, ka iekšā sarunājas. Viņš ieklausījās. Tad apņēmīgi pieklauvēja.
— Absalon. Nonāc lejā. Gribu ar tevi aprunāties.
Ienācis ēdamistabā, viņš palūdza Ebigeilu uz brīdi iziet. Atspiedis muguru pret kamīnu, viņš gaidīja ierodamies Absalonu.
«Tā kunga ķēniņa ienaidnieki un visi, kas pret tevi ļaunā prātā saceļas, esiet kā tas jauneklis …»
Zēnam ienākot, nekas neliecināja par apjukumu. Viņš panācās uz priekšu un nostājās tēvam pretī, zēna seja palika mierīga un nosvērta. Nav šaubu, ka viņš prot savaldīties, Loks konstatēja.
— Es noklausījos tavu sarunu, Absalon,— Loks paziņoja.
— Tas nekas, — atturīgi atbildēja Absalons. — Vakarā es tik un tā būtu tev izstāstījis. Esmu nolēmis apgūt visu entropiskās loģikas kursu.
Loks izlikās nedzirdam.
— Ar ko tu runāji pa videofonu?
— Ar vienu pazīstamu zēnu. Ar Melkolmu Robertsu no Denveras mazbērnu novietnes.
— Tatad jūs apspriedāt entropiskās loģikas problēmas, ko? Pēc visa tā, ko tiku tev
sacījis?
— Neaizmirsti, ka es tam nepiekritu.
Loks sakrustoja rokps uz muguras un savija pirkstus.
— Tad neaizmirsti arī, ka uz mani gulstas oficiāla atbildība par tevi.
— Oficiāla, — piekrita Absalons, — jā. Morāla — nē.
— Kāds tam sakars ar morāli?
— Un tomēr. Arī ar ētiku. Daudzi bērni — vēl jaunāki par mani — brīnumbērnu novietnēs apgūst entropisko loģiku. Viņiem nekas slikts nav noticis. Man jādodas uz mazbērnu novietni vai Baija Kaliforniju. Katrā ziņā.
Loks domīgi nolieca galvu.
— Paga, — viņš teica. — Piedod, dēls. Laikam būšu pārsteidzies. Atgriezīsimies pie tīrās loģikas.
— Labi, — sacīja Absalons, nemanāmi atvirzoties nostāk.
— Esmu pārliecināts, ka šāda veida studijas var izrādīties tev bīstamas. Negribu, lai ar tevi notiktu kas nelāgs. Vēlos sagādāt tev visas iespējas, it sevišķi tās, kas bija liegtas man.
— Nav tiesa, — iebilda Absalons, un viņa smalkajā balstiņā ieskanējās savāda stingrība. — Tas ir nevis iespēju, bet gan spēju trūkums.
— Kas, kas? — pārvaicāja Loks.
— Tu neatļautos atzīt, ka es varu sekmīgi apgūt entropisko loģiku. Es saprotu. Konsultējos ar citiem brīnumbērniem.
— Par mūsu ģimenes lietām?
— Viņi saprot mani, — turpināja Absalons. — Tu nesaproti. Tāpēc, lūdzu, nerunā par kaut kādu dēla mīlestību. Tu pats jau sen esi pārkāpis šo dabas likumu.
— Runā vien, — Loks, zobus sakodis, mierīgi sacīja. — Bet vispirms apsver, vai tas ir loģiski.
— Ir gan. Nebiju domājis, ka man nāksies runāt par to tik drīz, bet tagad esmu spiests to darīt. Tu neļauj man nodarboties ar to, kas nepieciešams.
— Pakāpeniskā mutācija. Tā uzkrājas. Skaidrs.
Pie kamīna kļuva par karstu. Loks pakāpās soli atpakaļ. Absalons neviļus pavirzījās nostāk. Loks cieši uzlūkoja viņu.
— Tā ir mutācija, — zēns teica. — Ne jau nu pilnīga, bet vectēvs bija viens no tās pirmsākumiem. Tu arī — tikai tu esi ticis tālāk par viņu. Un es esmu ticis vēl tālāk par tevi. Mani bērni būs jau pavisam tuvu tīrai mutācijai. No psihodinamikas viedokļa par to var spriest tikai tavas paaudzes ģeniālie pēcnācēji.
— Pateicos.
— Tu baidies no manis, — turpināja Absalons. — Tu baidies no manis un apskaud mani.
Loks iesmējās.
— Kā tad paliek ar loģiku?
Zēns norija kamolu.
—• Tā ir loģika. Ja jau tu esi pārliecināts, ka mutācijai piemīt spēja uzkrāties, tad nevari pieļaut domu, ka' es varētu stāties tavā vietā. Lūk, kur galvenā psiholoģiskā barjera tevī. Tu piedzīvoji tādu pašu konfliktu ar savu vectēvu, tikai tas izpaudās citādi. Tādēļ arī tu esi pievērsies psihodinamikai, kur jūties kā mazs dieviņš, rakņādamies savu audzēkņu smadzenēs, veidodams viņu prātus tāpat, kā visvarenais veidoja Ādamu. Tu baidies, ka es tevi pārspēšu. Un tā arī būs.
— Vai tu domā, ka tāpēc es būtu ļāvis tev mācīties visu, ko vien vēlies? — jautāja Loks. — Izņemot vienīgi entropisko loģiku?
— Jā. Daudzi ģeniāli bērni strādā līdz pagurumam, līdz garīgo spēku pilnīgam izsīkumam. Tu nemaz tik daudz nerunātu par visvisādām briesmām, ja šī lieta tev pašlaik nebūtu tik svarīga. Protams, mans prāts ir tevis veidots. Un zemapziņā tu cerēji, ka es tiešām pārpūlēšos un nekad nekļūšu par tavu sāncensi.
— Tā.
— Tu ļāvi man apgūt matematiku, plani- metriju, diferenciālrēķinus, neeiklīda ģeometriju, bet pats neatpaliki no manis nesoli. Ja priekšmets izrādījās nepazīstams, tu pacenties vismaz iekalt to, lai iestāstītu sev, ka tomēr vari to apgūt. Tu pārliecinājies, ka es nepārspēšu tevi, ka manas zināšanas nebūs lielākas par tavējām. Lūk, tādēļ tu negribi, ka es mācos entropisko loģiku.
Loka seja neko nepauda.
— Kādēļ tā? — viņš vēsi apjautājās.
— Tu pats to nevarēji saprast, — paskaidroja Absalons. — Tu mēģināji, bet nevarēji apjēgt. Tev trūkst elastības. Tava loģika nav elastīga. Tā balstās uz principa, ka minūtē ir sešdesmit sekunžu. Tu esi zaudējis spēju brīnīties. Tu esi konkretizējis pārāk daudz abstraktā. Es varu saprast entropisko loģiku. Es varu to saprast!
— To tu esi izdomājis pagājušās nedēļas laikā, — secināja Loks.
— Nē. Tu spried pēc hipnozes seansiem. Jau sen esmu iemācījies šīs nopratināšanas laikā izslēgt atsevišķus smadzeņu centrus.
— Tas nav iespējams! — pārsteigumā izsaucās Loks.
— Tev — protams. Es esmu tālāka mutācijas pakāpe. Man ir daudz tādu dotību, par kurām tev nav ne jausmas. Es droši zinu vienu: savam vecumam neesmu pietiekami attīstīts. Bērni no mazbērnu novietnēm ir aizsteigušies man priekšā. Viņu vecāki pakļaujas dabas likumiem: visu vecāku pienākums ir gādāt par bērniem. To nesaprot tikai atpalikuši vecāki, tādi kā tu.
Loks joprojām izturējās pavisam mierīgi.
— Tad es esmu tas atpalikušais? Un es tevi ienīstu? Un apskaužu tevi? Vai tu to domā nopietni?
— Ir vai nav liesa?
Loks neatbildēja.
— Prāta ziņā tu tomēr stāvi zemāk par mani, — viņš teica, — un tā tas būs vēl daudzus gadus. Ja vēlies, pieņemsim, ka tavs pārākums sakņojas tavā elastībā un pārcilvēka spējās. Lai nu tas būtu kā būdams. Taču iegaumē, ka es esmu fiziski nobriedis cilvēks, un tavs svars nesasniegs ne pusi no manējā. Oficiāli esmu atbildīgs par tevi. Un es esmu arī spēcīgāks par tevi.
Absalons atkal norija kamolu, bet nekā neatbildēja. Loks pacēlās pirkstgalos un no augšas nolūkojās zēnā. Pirksti noslīdēja līdz jostas vietai, taču neatrada nekā vairāk par nekur nederīgu rāvējslēdzi.
Loks devās uz durvīm. Pie sliekšņa viņš atgriezās.
— Es pierādīšu, ka teikšana pieder man,— viņš ledaini paziņoja. — Tev nāksies to atzīt.
Absalons klusēja.
Loks uzkāpa augšstāvā. Viņš pieskārās rakstāmgalda slēdzenei, parakņājās atvilktnē un izvilka spožu, elastīgu siksnu. Viņš ļāva vēsajai, gludajai virsmai slīdēt caur pirkstiem, tad devās atpakaļ.
Viņa lūpas bija kļuvušas pavisam bālas.
Pie ēdamistabas durvīm viņš apstājās, turēdams siksnu rokā. Absalons stāvēja, kur stāvējis. Tikai viņam līdzās atradās Ebigeila Šūlere.
— Atstāj mūs vienus, māsa Šūlere, — pavēlēja Loks.
— Jūs nesitīsiet viņu, — teica Ebigeila, pacēlusi galvu un sakniebusi lūpas.
— Ārā!
— Nekur es neiešu. Es visu dzirdēju. Un tas viss ir tiesa, pilnīgi viss.
— Arā, es tev saku! — uzbrēca Loks.
Vicinādams siksnu, viņš drāzās uz priekšu.
Absalona nervi vairs neizturēja. No bailēm viņam aizrāvās elpa, viņš bēga, izmisīgi meklēdams patvērumu un nespēdams to atrast.
Loks metās viņam pakaļ.
Ebigeila paķēra mazo pelnu slotiņu un pasvieda Lokam zem kājām. Zaudējis līdzsvaru, viņš nelabi iebļāvās un smagi novēlās zemē, stingām rokām tverdams pēc atbalsta.
Viņa galva atsitās pret krēsla stūri. Loks tā arī palika nekustīgi guļam.
Stāvēdami pie nedzīvā ķermeņa, Ebigeila un Absalons saskatījās. Pēkšņi sieviete nokrita ceļos un sāka šņukstēt.
— Es nogalināju viņu, — vaimanāja Ebigeila. — Es nogalināju viņu … bet es nevarēju pieļaut, ka viņš sit tevi, Absalon! Nevarēju!
Zēns iekoda apakšlūpā, tad panācās uz priekšu, lai apraudzītu tēvu.
— Viņš nav miris.
Ebjgeilai izlauzās gara, saraustīta nopūta.
— Kap augšā, Ebij, — Absalons sacīja un pasmīnēja. — Sniegšu viņam pirmo palīdzību. Es protu.
— Es nedrīkstu tevi pamest…
— Lūdzu, Ebij, — viņš centās to pārliecināt. — Tu vēl paģībsi, un sazin kas vēl var gadīties. Labāk drusku atgulies. Neraizējies, viss ir kārtībā.
Beidzot viņa iekāpa liftā un uzbrauca augšstāvā. Uzmetis tēvam domīgu skatienu, Absalons' piegāja pie videofona.
Zēns izsauca Denveras mazbērnu novietni. Viņš īsi pārstāstīja notikušo.
— Kā rīkoties, Melkolm?
— Pagaidi.
Iestājās neilgs klusums. Uz ekrāna parādījās kāda cita jauna cilvēka seja.
— Dari tā, — pārliecināta smalka bal- stiņa nočiepstēja, un tad sekoja sarežģīta instrukcija. — Vai tev ir skaidrs, Absalon?
— Skaidrs. Bet vai tas viņam nekaitēs?
— Viņš dzīvos. Viņš tik un tā ir psihiski nepilnvērtīgs cilvēks. Vajag ievirzīt visu pareizajās sliedēs, lai tev vienreiz būtu miers. Te lieti noderēs projekcija. Visas viņa vēlēšanās, jūtas un pārējais parādīsies konkrētā formā un koncentrēsies tevī. Viņš priecāsies tikai par to, ko darīsi tu, bet vairs nespēs tevi kontrolēt. Tu zini viņa smadzeņu psiho- dinamisko formulu. Apstrādā galvenokārt pieres daļu. Uzmanīgi ar Broka kroku. Mēs negribam, ka viņš zaudē atmiņu. Viņš jāpadara tev nekaitīgs, tas ir viss. Ikviena slepkavība saistās ar pamatīgu ķēpu un izskaidrošanos. Bez tam tu, šķiet, nemaz negribēji nogalināt viņu.
— Nē, — atbildēja Absalons. — V-viņš ir mans tēvs.
— Labi, — bērna balstiņa noskandēja. — Neizslēdz ekrānu. Es skatīšos un palīdzēšu.
Absalons pievērsās cilvēkam, kas bezsamaņā gulēja uz grīdas.
Pasaule jau labu laiku likās tāda kā miglā tīta. Loks bija ar to apradis. Vēl arvien viņš spēja veikt savus ikdienišķos pienākumus, tā ka uzlūkot viņu par psihiski slimu nevarēja nekādā ziņā.
Viņš arī nespēja nevienam izstāstīt visu patiesību. Viņš bija noslēdzies sevī. Diendienā Loks devās uz universitāti, kur pasniedza psihodinamiku, pārnāca mājās, paēda un tad pacietīgi gaidīja, kad Absalons izsauks viņu pa videofonu.
Un, kad Absalons parādījās uz ekrāna, tad varēja aplaimot Loku ar saviem stāstiem par to, kā viņam klājies Baija Kalifornijā. Ko viņš apguvis. Ko sasniedzis. Jo tagad tas viņam bija svarīgi. Projekcija bija izdevusies visā pilnībā.
Absalons reti kad bija aizmāršīgs. Viņš bija labs dēls. Ik dienu viņš piezvanīja tēvam, tikai tad, kad bija daudz darba, zēns netērēja laiku garām sarunām. Bet Džoels Loks varēja stundām ilgi sēdēt pie saviem milzīgajiem albumiem ar Absalona fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem, kas attiecās uz Absalonu. Viņš rakstīja arī Absalona biogrāfiju.
Pareja pasaule likās tala un migla tīta, un apzināti viņš to uztvēra un jutās laimīgs tikai tad, kad uz videofona ekrāna parādījās Absalons. Bet viņš nebija neko aizmirsis. Viņš ienīda Absalonu, ienīda drausmīgo, nepārraujamo saikni, kas uz visiem laikiem piesaistījusi viņu miesai no paša miesas, radījumam, ko īsti nevarēja dēvēt par savu miesu un asinīm un kas nozīmēja mutācijas turpinājumu.
Sēdēdams tur neīstas pasaules blāzmā — ar atvērtiem albumiem pie neieslēgta videofona, ko izmantoja vienīgi sarunām ar Absalonu, bet kas stāvēja pilnā gatavībā līdzās viņa krēslam —, Džoels Loks ļāvās savam naidam un klusam, slepenam apmierinājumam, kas bija pārņēmis viņu.
Kādreiz arī Absalonam būs dēls. Kādreiz. Kādreiz.