Mēs, Hogbeni, esam ģimenīte uz goda. Tam pro- pesoram no pilsētas vajadzēja to sajēgt, bet šis tik spērās iekšā mūsmājās bez prasīšanas, tā ka vēlāk lai vaino pats sevi. Kentuki pieņemts tā: slauki savu durvju priekšu un nebāz degunu citu darīšanās.
Viss sākās toreiz, kad mēs nolaidām no kātiem brāļus Heilijus — ar to pašu šaujamdaiktu, ko uz ātru roku sameistarojām, tikai nekādi nesapratām, kā tas šauj —, toreiz viss sākās tāpēc, ka Reifs Heilijs līda pie šķūņa lūrēt uz Mazo Semu. Pēcāk Reifs skrēja apkārt, kladzinādams, it kā Mazajam Semam esot trīs galvas vai vēl kaut ko nejēdzīgāku.
Nevar ticēt nevienam Heiliju vārdam! Trīs galvas! Kur tas redzēts, vai nav tiesa? Kad Mazajam Scmam ir tikai divas galvas un kopš pašas dzimšanas nav bijis vairāk.
Tā nu mēs ar māmiņu uzmeistarojām to šaujamdaiktu un sadevām Heilijiem, kā nākas. Kā jau sacīju, vēlāk netikām gudri, kā tas daikts šāvis. Mēs paņēmām pāris sausu bateriju un savienojām tās ar visādām spolēm un drātīm, un vēl kaut ko, un tas daikts izknieba Reifā tādus caurumus, ka atliek tikai pabrīnīties.
Tiesa nosprieda, ka Heiliji miruši pēkšņā nāvē; atbrauca šerifs Ebernatijs, kopīgi iebaudījām malciņu kukurūzas šņabja, un tad viņš teica, ka degot nepacietībā pārmācīt mani. Es neko. Bet par mūsu šaujamo bija padzirdējis viens sasodīts jenkiju reportieris, jo drīz vien uzradās kāds liels, resns, nopietns vīrs un sāka mūs izprašņāt.
Tēvocis Less, uzmaucis cepuri pār acīm, sēdēja uz terases.
— Būtu nu, mister, čāpojuši atpakaļ uz savu cirku, — viņš vienkārši sacīja. — Mūs uzaicināja pats Barnums personīgi, un tomēr mēs atteicāmies. Vai ne, Sonk?
— Pareizi, — es atteicu. — Es nekad neesmu paļāvies uz Fineasu. Nosauca Mazo Semu par ķēmu, ko tu neteiksi!
Garais, cienīgais tēvocītis, kuru godāja par propesoru Tomasu Gelbreitu, pavērās inanī.
— Cik tev gadu, dēliņ? — viņš jautāja.
— Neesmu jums nekāds dēliņš, — es at-'ļ traucu. — Un es to nemaz nezinu.
— Spriežot pēc ārienes, tev nav vairāk par astoņpadsmit, — viņš runāja tālāk, ļ — kaut esi krietni pastiepies. Tu nemaz ne-J vari pazīt Barnumu.
— Kā ne, pazīstu gan. Beidziet muldēt.; Ka likšu pa ausi .. .
— Ar cirku man nav nekāda sakara, —j Gelbreits iebilda. — Esmu bioģenētiķis.
Mēs, zināms, iesmējāmies. Viņš it kā noskaitās un gribēja uzzināt, kas tur tik smieklīgs.
— Tada varda nemaz nav, — teica māmiņā.
Te iebrēcās Mazais Sems, un Gelbreits; kļuva bāls kā līķis, viņu pārņēma trīsas. ViņšJ saļima uz grīdas. Kad rnēs šo atkal uzstutē-] jām augšā, viņš apvaicājās, kas noticis.
— Tas bija Mazais Sems, — es paskaidroju. — Māmiņa aizgāja viņu mierināt. Tā kā būtu jau mitējies.
— Tā bija ultraskaņa, — propesors strupi; pārtrauca. — Kas ir šis «Mazais Sems» —ļ vai īsviļņu raidītājs?
— Mazais Sems ir zīdainis, — es īsi atteicu. — Nav ko apsaukāties. Varbūt beidzot pateiksiet, ko jums vajag.
Viņš izvilka piezīmju grāmatiņu un sāka to šķirstīt.
—• Es esmu z-zinātnieks, — viņš teica.
— Mūsu institūts pētī galvenokārt eigēnikas problēmas, un mūsu rīcībā ir interesanti dati par jūsu ģimeni. Izklausās gluži neticami. Viens no mūsu darbiniekiem izstrādājis teoriju, ka dabiskās mutācijas vāji attīstītas kultūras apgabalos var palikt neatklātas, tātad … — Viņš apklusa un pablenza tēvocī Lesā. — Vai tiesa, ka jūs protat lidot? — viņš vaicāja.
Nu, tādas sarunas mums nav pa prātam. Reiz jau dabūjām brāzienu no priestera. Tēvocis Less dzērumā sāka lidināties pār kalnu grēdām un līdz nemaņai pārbiedēja lāču medniekus. Arī svētajos rakstos nav teikts, ka cilvēkiem būtu lemts lidot. Parasti tēvocis Less ar lidošanu nodarbojas tikai slepus, lai neviens neredz.
Lai būtu kā būdams, tēvocis Less uzmauca cepuri vēl dziļāk uz pieres un norūca:
— Tīrās blēņas. Cilvēkam nav lemts lidot. Jaunmodīgi prātojumi, par kuriem man piepūstas pilnas ausis. Starp mums runājot, viņi nemaz nelido. Tukšu salmu kulšana, vairāk nekas.
Gelbreits pablisināja acis un vēlreiz ieskatījās savā piezīmju grāmatiņā.
— Bet es esmu savācis liecības par daudzām neparastām īpašībām, kuras piemīt jūsu ģimenei. Prasme lidot ir tikai viena no tām. Zinu, ka teorētiski tas ir neiespējami — es, protams, nerunāju par lidmašīnām … bet…
— Nu aizver taču žaunas!
— Viduslaiku burvju ziedēm piejauca ako- nltu, kas radīja lidojuma ilūziju, protams, pilnīgi subjektīvu.
— Vai rimsies mani tirdīt? — tēvocis Less noskaities uzkliedza, jādomā, aiz samulsuma. Tad viņš pielēca kājās, nosvieda cepuri uz terases un aizlaidās prom. Pēc brīža tomēr atgriezās, paķēra cepuri un parādīja prope- soram mēli. Tad aizlidoja uz aizu un mēs viņu vairs neredzējām.
Arī es noskaitos.
— Neviens jums nelika līst šurp, — es sacīju. — Tagad tēvocis Less rīkosies tāpat kā tētuks, un iznāks pavisam nelāgi. Kopš te sāka grozīties tas pilsētas zellis, no tē- tuka nav ne ziņas, ne miņas. Tas tips, liekas, noņēmās ar iedzīvotāju skaitīšanu.
Gelbreits neteica nekā. Viņš izskatījās tīri apjucis. Es piedāvāju glāzīti stiprā, un viņš apjautājās par tētuku.
— Vai, viņš jau ir tepat tuvumā, — es skaidroju. — Tikai viņu vairs nevar saredzēt. Tā esot labāk.
— Jā, — Gelbreits piekrita, tukšodams otro glāzīti. — Ak dievs. Kā tu teici — cik tev gadu?
— Neko es neteicu.
— Nu labi, kāds ir pirmais notikums, ko tu atceries?
— Nav nekādas vajadzības kaut ko atcerēties. Pieblīvē tik galvu, vairāk nekā.
— Fantastiski, — Gelbreits noteica.
— Kas to būtu domājis, ka nosūtīšu institūtam tādu informāciju.
— Mēs negribam, ka te sanāk visādi okšķeri, — es teicu. — Brauciet prom un lieciet mūs mierā.
— Apžēlojies! — Viņš noliecās pār terases margām un ieraudzīja šaujamdaiktu.
— Kas tas tāds?
— Nieks vien ir, — es atbildēju.
— Ko tas dara?
— Niekojas, — es atbildēju.
— Ak tā. Vai drīkstu apskatīt?
— Protams, — es atbildēju. — Es to atdošu jums pavisam, vācieties tikai prom.
Viņš pienāca tuvāk un aplūkoja šaujamo. Tētuks piecēlās — viņš sēdēja man līdzās—, lika atkratīties no sasodītā jenkija un pats iegāja mājā.
Propesors atgriezās.
— Vienreizīgi! — viņš sauca. — Esmu studējis elektroniku, un, pēc manām domām, tas ir kaut kas lielisks. Kāds ir šīs ierīces darbības princips?
— Kas, kas? — nesapratu. — Tas urbina caurumus.
— Šaut ar patronām tā nevar. Stobra pakaļējā daļā iemontētas divas lēcas … Ko tu teici — kā šī ierīce darbojas?
— Nezinu.
— Vai tu to izgudroji?
— Mēs ar māmiņu.
Viņš apbēra mani ar jautājumiem.
— Nezinu, — es atkārtoju. — Nelaime tāda, ka visas šautenes pastāvīgi jāpielādē. Mēs atkal iedomājāmies — ja tam šaujam- daiktam šo to piemeistarotu klāt, tad lādēšana atkristu. Un atkrita arī.
— Un tu patiešām atdosi to man?
— Ja liksiet mūs mierā.
— Paklau, — viņš sacīja, — nudien brīnums, ka jūs, Hogbenus, vēl neviens nav pamanījis.
— Zinām, ko darām.
— Mutācijas teorija vēl izrādīsies pareiza. Jūs tikai jāizpētī. Tas būs viens no pašiem lielākajiem atklājumiem kopš… — Tādā garā viņš pļāpāja tālāk. Es no tā visa neko lielu nesapratu.
Galu galā nospriedu, ka atlikušas tikai divas iespējas, bet pēc sarunas ar šerifu Eber- natiju vairs negribējās nolaist cilvēkus no kātiem, lai šerifam pārietu dusmas. Man nepatīk trači.
— Pieņemsim, ka došos jums līdzi uz Ņujorku, kā jūs vēlaties, — es teicu. — Bet vai jūs liksiet mierā manu ģimeni?
Viņš to apsolīja, tiesa, puslīdz negribīgi. Beidzot viņš piekāpās un lika roku uz sirds, jo es teicu, ka pretējā gadījumā pamodināšu Mazo Semu. Viņš, zināms, gribēja palūkoties uz Mazo Semu, bet es iestāstīju, ka tas nebūs labi. Mazais Sems taču nevar braukt uz Ņujorku. Viņam jāguļ savā cisternā, citādi vēl saslims.
Galu galā propesors aizbrauca, tīri apmierināts ar mani, pirms promiešanas vēl izkaulējis tikšanos nākamrīt pilsētiņā. Patiesību sakot, jutos draņķīgi. Neesmu pārlaidis ne nakti svešā vietā — kopš tā trača Vecajā pasaulē, kad vajadzēja uz ātrāko laisties lapās.
Cik atceros, mēs pārcēlāmies uz Holandi. Māmiņa allaž ar pateicību piemin cilvēku, kas palīdzēja mums atstāt Londonu. Mazo Semu nosauca viņa vārdā, uzvārdu gan esmu piemirsis. Gvins vai Stjuarts, vai Pi- pins — man viss jūk kopā, kad atceros, kas noticis vēl pirms Pilsoņu kara.
Vakars pagāja garlaicīgi. Tā kā tētuks bija neredzams, māmiņa visu laiku bažījās, ka tik viņš neietempj pār mēru, tomēr drīz vien nomierinājās un ielēja viņam īstu viskiju. Man visi aizrādīja, lai es uzvedoties, kā pieklājas.
— Sitas propesors ir ellīgi gudrs, — ieminējās māmiņa. — Visi propesori ir tādi. Nejauc viņam galvu. Neblēņojies, citādi dabūsi trūkties.
— Neblēņošos, māmiņ, — es atteicu.
Tētuks iebelza man pa pakausi — tas nebija taisnīgi, jo es taču viņu nevarēju redzēt.
— Tas tev par mācību, — viņš noteica.
— Mēs esam vienkārši ļautiņi, — norūca tēvocis Less. — No plātīšanās labāk nekļūst.
— Goda vārds, es tā negribēju, — taisnojos. — Es tikai domāju …
— Nemaisies, kur nevajag! — māmiņa mani apsauca, un mēs izdzirdējām, kā augšā grozās vectētuks. Dažreiz viņš nekustas veselām nedēļām, bet šovakar likās tīri mundrs.
Un tā nu, pats par sevi saprotams, mēs kāpām augšup raudzīt, ko viņam ievajadzējies.
Viņš runaja par propesoru.
— Svešinieks, ko? — viņš sacīja. — Lai jupis rauj to sasodīto blēdi! Ak jūs, apbrīnojamie idioti, un vēl mans vecuma dullums! Vienīgi Sonkam drusku strādā smadzenes, bet — pie joda! — arī viņš ir stulbāks par stulbu.
Es tikai pamīņājos un kaut ko noburkšķēju, jo man nekad nav paticis raudzīties vectētukam acīs. Bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Viņš ārdījās tālāk.
— Tātad tu brauksi uz šo Ņujorku? Pie Kristus asinīm, vai esi aizmirsis, kā mēs bēgām no Londonas un Amsterdamas, un Ņū- amsterdamas, baidīdamies pratināšanas? Vai gribi, lai tevi izstāda kā ērmu pūlim ko apbrīnot? Neba tas ir pats ļaunākais.
Vectētuks ir visvecākais no mums, un reizēm viņam tā kā sajūk valodas. Žargons, kurā esi runājis jaunībā, laikam pielīp uz visu mūžu. Bet vienu gan — lamāties viņš prot labāk par visiem, kurus man nācies dzirdēt.
— Velns, — es izmetu. — Es tikai gribēju palīdzēt.
— Ak tu, puņķainais knisli, — vectētuks sašuta. — Pie visa vainojams esi tu un tava māte. Pareizāk sakot, tas daikts, kas nopļāva visu Heiliju dzimtu. Nebūtu jūs to izdomājuši, zinātnieks te ne acu nerādītu.
— Tas ir propesors, — es paskaidroju. .— Tomass Gelbreits vārdā.
— Zinu. Es nolasīju viņa domas caur Mazā Sema smadzenēm. Bīstams tips. Tādi viņi ir. Varbūt vienīgi izņemot Rodžeru Bē- konu, un arī tam nācās piesmērēties, lai… bet Rodžers ir izņēmums. Tad uzklausiet jel: neviens no jums uz Ņujorku nebrauks. Tiklīdz pametīsim savu miera ostu, tiklīdz mūs sāks pētīt, pagalam būsim. Tas vilku bars uzklups un saraustīs mūs gabalos. Bezprātīgā skriešana debesīs neko nelīdzēs, Les- ter, — vai tu dzirdi?
— Bet ko lai mēs darām? — ievaicājās māmiņa.
— Pie joda! — tētuks iesaucās. — Es ņemšu un noslīcināšu to propesoru. Iemetīšu cisternā.
— Un sabojāsi ūdeni? — māmiņa iekliedzās. — Pamēģini tik!
— Kas par draņķa atvasēm no mana celma! — vēctētuks pārskaities iesaucās. — Vai jūs neapsolījāt šerifam, ka slepkavošana vairs nenotiks, vismaz kādu laiku? Vai Hog- benu vārds jums ir tukša skaņa? Divas lietas mēs glabajam kā svētumu cauri gadsimtu gadsimtiem — mūsu noslēpumu, kas pasaulei nav jāzina, un ITogbenu godu! Nogaliniet šo cilvēku Gelbreitu, un jums būs darīšana ar mani!
Mēs visi nobālējām. Mazais Sems atkal pamodās un sāka brēkt.
— Ko tad lai iesāk? — jautāja tēvocis Less.
— Ģimenes noslēpumu nedrīkst izpaust,— vectētuks atbildēja. — Dariet, kā zināt, tikai bez asinsizliešanas. Es par to vēl padomāšu.
Likās, ka viņš iesnaužas, lai gan to bija grūti pateikt.
Nākamajā dienā, kā norunāts, tikos ar Gelbreitu pilsētiņā, taču pirms tam uz ielas saskrējos ar šerifu Ebernatiju, un viņš uzmeta man niknu skatienu.
— Nemaisies, kur nevajag, Sonk, — viņš deva padomu. — Iegaumē, esmu tevi brīdinājis.
Iznāca nelāgi.
Ar Gelbreitu tomēr satikos un paziņoju
viņam, ka vectētuks neļauj man braukt uz Ņujorku. Pārāk priecīgs viņš nejutās, bet tur nekā nevar darīt.
Viņa istaba viesnīcā bija pieblīvēta ar zinātnisku aparatūru un atstāja baismīgu iespaidu. Tepat bija arī šaujamdaikts, tikai neizskatījās gan, ka viņš būtu ķēries tam klāt. Viņš ņēmās mani pārliecināt.
— Nav nozīmes, — es sacīju. — Mēs i nedomājam atstāt savus kalnus. Vakar uztraukumā sarunāju nezin ko, tas ir viss.
— Paklau, Sonk, — viņš sacīja. — Iztaujāju par jums, Hogbeniem, visu pilsētiņu, tomēr neko lielu neuzzināju. Ļaudis šeit mazrunīgi. Taču viņu teiktais noderētu tikai par papildu pierādījumu. Zinu, ka mūsu teorijas ir pareizas. Tu un tava ģimene ir mutanti, un jūs nepieciešams pētīt.
— Neesam nekādi mutanti, — es iebildu. — Zinātnieki vienmēr sauc mūs aplamos vārdos. Rodžers Bēkons dēvēja mūs par homun- kuli, tikai …
— Ko? — Gelbreits iesaucās. — Kas jūs tā dēvēja?
— Hm … kāds pusgraudnieks no kaimiņiem, — steidzīgi paskaidroju, bet propesors, redzams, tain nenoticēja. Viņš sāka soļot pa telpu.
— Tam nav jēgas, — viņš teica. — Ja nebrauksi uz Ņujorku, es palūgšu, lai institūts atsūta šurp komisiju. Jūsu ģimene ir jāpētī — zinātnes triumfa un cilvēces progresa vārdā.
— Tā tik vēl trūka, — es izgrūdu. — Varu iedomāties, kā tas izskatīsies. Izstādīsiet mūs kā ērmus pūlim ko apbrīnot. Tas nobendēs Mazo Semu. Vācieties prom un lieciet mūs mierā.
— Likt jūs mierā? Kad jūs konstruējat tādas ierīces kā šī? — Viņš norādīja uz mūsu šaujamdaiktu. — Kā tad tā galu galā darbojas? — viņam piepeši sagribējās uzzināt.
— Es jau teicu, ka nezinu. Mēs to kaut kā uz ātru roku sameistarojām. Paklau, prope- sor. Jums klāsies plāni, ja cilvēki nāks un blenzīs uz mums. Pavisam plāni. Tie ir vec- tētuka vārdi.
Gelbreits sāka raustīt degunu.
— Pieņemsim … Bet kā būtu, ja tu atbildētu uz pāris jautājumiem, Sonk?
— Komisijas nebūs?
— Redzēsim.
— Nē, ser. Neparko …
Gelbreits dziļi ievilka elpu.
— Ja pastāstīsi to, kas man vajadzīgs, neteikšu citiem, kur jūs dzīvojat.
— Man gan šķiet, ka tajā jūsu institūtā jāzina, kurp esat devies.
— Nūja … — Gelbreits paminstinājās. — Protams. Tomēr viņi nekā nezina par jums.
Tad man ienāca prātā laba doma. Varēju viņu nogalināt pavisam viegli, bet tad vectētuks samaltu mani miltos, turklāt vajadzēja rēķināties ar šerifu. Tādēļ es teicu: «Gan jau» — un pamāju ar galvu.
VAI, ko tas tips gan nejautāja! Man jau metās raibs gar acīm. Bet viņš aizrāvās arvien vairāk un vairāk.
— Cik gadu tavam vectēvam?
— Nezinu tak.
— Homunkuli… m-jā. Tātad viņš, tu saki, bijis kalnracis?
— Nē, tas bija vectētuka tētuks, — es izlaboju. — Strādāja alyas atradnēs Anglijā. Tikai vectētuks apgalvo, ka tolaik tā saukusies par Britāniju. Tur vēl plosījusies kaut kāda nešpetna sērga. Cilvēki gājuši pie dakteriem … drūniem? Drūdiem?
— Druīdiem?
— Ahā. Druīdi toreiz bijuši par dakteriem, tā saka vectētuks. Tomēr kalnrači Kornvolā miruši kā mušas, tāpēc arī raktuves slēgtas.
— Kas tā bija par sērgu?
Es izklāstīju viņam visu, ko atcerējos no vectētuka stāstiem, un propesoru tas ļoti satrauca, un, cik nopratu, viņš sāka spriedelēt par radioaktīvo starojumu. Kopā tas izklausījās aplam nelāgi.
— Mākslīgas mutācijas radioaktivitātes ietekmē! — viņš iesaucās un pat piesarka. — Tavs vectēvs ir dzimis mutants. Gēni un hromosomas pārkārtojušies jaunās attiecībās. Jūs vēl izrādīsieties pārcilvēki!
— Nu nē, — es iebildu. — Esam Hogbeni. Tas ir viss.
— Dominante, tipiska dominante … Vai visai jūsu ģimenei piemīt… ē … īpatnības?
— Bet paklausieties! — es sašutu.
— Es gribēju teikt — vai viņi visi prot lidot?
— Es pats jau vel neprotu. Man radas, ka esam drusku parnuļķi. Toties vectētuks ir gudrs. Viņš vienmēr mācījis mums neplātīties.
— Maskēšanās aizsargfunkcija, — Gelbreits konstatēja. — Atkāpes no normas sastingušas sociālas kultūras apstākļos visvieglāk noslēpt. Modernā, civilizētā pasaulē jūs durtos kā dadzis acī. Bet šeit, provincē, jūs esat praktiski neredzami.
— Tas attiecas tikai uz tētuku, — es precizēju.
— Ak kungs, — viņš nopūtās. — Kādēļ gan jūs slēpjat savas neticamās dabiskās spējas … Vai jūs maz varat iedomāties, ko visu spētu paveikt?
Un tad piepeši viņš tapa vēl tramīgāks, un man ne visai patika viņa skatiens.
— Brīnums, — viņš atkārtoja. — Tas ir tas pats, kas uziet Aladina burvju lampu.
— Vai liksiet mūs mierā! — es neizturēju. — Jūs ar visu savu komisiju.
— Par komisiju neraizējieties. Esmu izlēmis pastrādāt kadu laiku patstāvīgi. Ja tikai būsi ar mieru sadarboties. Tas ir, palīdzēt. Norunāts?
— Nekā nebij! — es atbildēju.
— Tad izsaukšu komisiju no Ņujorkas,— viņš triumfējoši teica.
Es apdomāju.
— Labi, — beidzot sacīju, — ko jums no manis vajag?
— Pagaidām vēl nezinu, — viņš lēni atteica. — Neesmu paguvis visu apsvērt.
Bet viņš jau grasījās grābt ciet visu. Pilnīgi skaidrs. Pazīstu tādus skatienus.
Stāvēju pie loga un raudzījos laukā, un piepeši man radās ideja. Nospriedu, ka nebūs gudri pārmērīgi uzticēties propesoram. Tā es puslīdz nejauši aizzagos līdz mūsu šaujamajam un šo to palaboju.
Es itin labi sapratu, ko gribēju, bet, ja Gelbreits pavaicātu, kādēļ es sagriežu vienu stiepli šeit un saliecu kādu drāti citur, es nespētu paskaidrot. Man jau nav izglītības. Es tikai zināju, ka tagad šis daikts strādās, kā nākas.
Propesors rakstīja vienā rakstīšanā. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja mani.
— Ko tu tur dari? — viņš apvaicājās.
— Kaut kas nav, kā vajag, — es atbildēju. — Jūs, liekas, būsiet blēņojies ar baterijām. Pamēģiniet nu.
— Kā — šeit? — viņš sašutis teica. — Es negribu atlīdzināt zaudējumus. Tādas lietas pārbauda pilnīgas drošības apstākļos.
— Vai redzat vējrādi uz jumta? — Es parādīju ar pirkstu. — Ja tēmēsiet uz to, nekas ļauns nenotiks. Palieciet tepat pie loga un pamēģiniet.
— Vai … vai tas nav bīstami?
Viņš dega nepacietībā izmēģināt šauteni, skaidrs kā diena. Es iestāstīju, ka dzīvību tas neapdraud, viņš dziļi ieelpoja, piegāja pie loga un nemākulīgi atspieda šautenes laidi pret vaigu.
Es pagājos nostāk. Negribēju, lai mani redz šerifs. Biju jau paguvis sazīmēt viņu sēžam uz sola ielas pretējā pusē, pārtikas preču tirgotavas priekšā.
Viss notika tieši tā, kā biju paredzējis. Gelbreits nospieda gaili, tēmēdams uz vējrādi jumta korē, un no stobra izvēlās gaismas apļi. Atskanēja baismīgs troksnis. Gelbreits atmuguriski nogāzās uz grīdas, un izcēlās tāda jezga, ko grūti aprakstīt. Ļaudis visā pilsētiņā sāka spalgi kliegt.
Tad nu es nojautu, ka būtu prātīgi kļūt neredzamam. Tā arī izdarīju.
Gelbreits aplūkoja šaujamdaiktu, kad iedrāzās šerifs Ebernatijs. Ar šerifu nav joki. Viņš izrāva revolveri un nožvadzināja roku dzelžus, un bez mitas lamāja propesoru.
— Es jūs redzēju! — viņš auroja. — Jūs, pilsētas zeļļi, iedomājaties, ka te var atļauties visu ko. Nekā nebij!
— Sonk! — Gelbreits uzsauca, lūkodamies visapkārt. Bet mani redzēt viņš, protams, nevarēja.
Tātad pierādījums bija rokā. Šerifs Ebernatijs bija redzējis Gelbreitu šaujam, un viņš nav muļķis. Viņš aizvilka Gelbreitu pa ielu, un es klusiem solīšiem sekoju. Ļaudis skrēja kā apsviluši. Gandrīz visi aizšāvuši roku mutei priekšā.
Propesors vel joprojām činkstēja, ka nekā nesaprotot.
— Es visu redzēju! — Ebernatijs aprāva.
— Jūs no sava daikta izšāvāt pa logu, un visu pilsētu sāka mocīt zobu sāpes. Pamēģiniet tik ieminēties, ka nekā nesaprotat!
Šerifs ir gudrs. Viņš sen pazīst mūs, Hog- benus, tādēļ arī vairs nebrīnās, ja kādreiz notiek brīnumu lietas. Viņš zināja arī, ka Gelbreits ir zinātnieks. Tā izcēlās juceklis, un ļaudis, padzirdējuši par notikušo, gribēja nolinčot Gelbreitu.
Bet Ebernatijs aizveda viņu prom. Drusciņ paklaiņoju pa pilsētiņu. Mācītājs bija iznācis palūkoties savas baznīcas logos, kas viesa viņā tādu kā neizpratni. Rūtis bija no krāsaina stikla, un viņš nevarēja saprast, kā tās izkusušas. Es būtu paskaidrojis. Krāsainajiem stikliem piejaukts klāt zelts, lai dabūtu sārtu toni.
Beigās devos uz cietuma pusi. Vēl aizvien biju neredzams. Tā es noklausījos, ko Gelbreits stāsta šerifam.
— Pie visa vainojams Sonks Hogbens,— propesors gaudās. — Kad es jums saku, to ierīci sameistarojis viņš!
— Es redzēju jūs, — Ebernatijs atbildēja.
— Tātad vainīgs esat jūs. Ak vai! — Viņš piespieda roku pie žokļa. — Izbeidziet reizi par visām reizēm! Pūlis uz ielas nesola neko labu. Puspilsētu moka zobu sāpes.
Tādā gadījumā puspilsētai zobos ir zelta plombas.
Tad Gelbreits pateica kaut ko tādu, kas mani sevišķi nepārsteidza.
— Esmu izsaucis komisiju no Ņujorkas, šovakar piezvanīšu uz institūtu. Tur par mani galvos..
Tātad viņš jau pašā sākumā apņēmies mūs pārdot. Es jau nojautu, kas šim aiz ādas.
— Vai nu jūs atpestīsiet mani un visus pārējos no zobu sāpēm, vai arī es veru durvis vajā un laižu šos linčotājus iekšā! — šerifs nokaucās. Tad viņš izmetās pēc ledus pūšļa, ko pielikt pie vaiga.
Es atrāvos atpakaļ, kļuvu redzams un sacēlu gaitenī pamatīgu troksni, lai Gelbreits varētu mani sadzirdēt. Gaidīju, kad viņš beigs mani lamāt. Es vienkārši izlikos par muļķi.
— Šķiet, esmu kļūdījies, — es atzinu.
— Bet tas vēl ir labojams.
— Pietiekami esi labojis! — Viņš apklusa.
— Paga, paga. Kā tu teici? Ka vari izārstēt šo … bet ko tad?
— Es jau apskatīju šaujamo, — es sacīju. — Domāju, ka zinu, kur esmu kļūdījies. Tas kaut kā iedarbojas uz zeltu, un viss zelts, kas vien pilsētā atrodams, sācis raidīt tādus kā siltuma starus, vai.
— Inducēta selektīva radioaktivitāte, — Gelbreits murmināja kaut ko ne visai sakarīgu. — Paklau. Tas pūlis uz ielas … vai te pie jums kādreiz notiek linčošana?
— Ne vairāk kā vienu divas reizes gadā,— es atbildēju. — Šogad divas jau piedzīvojām, un parasti tas ir viss. Ek, ja varētu aizlavī- ties uz mūsmājām! Tur mēs jūs paslēptu itin viegli.
— Būtu labāk ķēries pie lietas! — viņš pārmeta. — Vai arī es izsaukšu komisiju no Ņujorkas. Šķiet, tas tev nav īsti pa prātam, vai ne?
Pirmoreiz redzu, ka cilvēks tik nekaunīgi melo.
— Tiesa kas tiesa, — es sacīju. — Vajag mazu remontiņu, un starojums pazudīs. Es tikai nevēlos, lai ļaudis domātu, ka mums, Hogbeniem, kāds sakars ar šito padarīšanu. Mums patīk mierīga dzīve. Tad, lūk, ko: došos atpakaļ uz jūsu hotelīti un palabošu to daiktu, tad jums atliks vienīgi sasaukt visus, kam sāp zobi, un nospiest gaili.
— Bet… jā, bet…
Viņš baidījās iekulties vēl lielākās nepatikšanās. Ņēmos šo pierunāt. Pūlis ārā bļaustījās, tā ka nekāda lielā runāšana nebija vajadzīga. Beidzot devos prom, bet neredzams atgriezos un noklausījos, ko Gelbreits saka šerifam.
Abi salīga mieru. Visi, kam sāp zobi, pulcēsies pie pilsētas valdes ēkas. Tad Ebernatijs atvedīs propesoru ar visu šauteni, un viņš centīsies kaut ko darīt lietas labā.
— Vai tik tas remdēs zobu sāpes? — šerifs prašņāja. — Uz galvošanu?
— Esmu pilnīgi pārliecināts. Ebernatijs pamanīja minstināšanos.
— Tad jau labāk izmēģiniet vispirms ar mani. Drošs paliek drošs. Es jums neticu.
Acīmredzot te cits citam neticēja.
Soļoju atpakaļ uz hoteli un palaboju šaujamo. Un tad es iekļuvu ķezā. Mana neredzamība sāka izzust. Tā ir pusaudža nelaime.
Kad būšu pāris simtu gadu vecāks, varēšu palikt neredzams, cik ilgi vien vēlos. Pagaidām vēl neesmu apguvis šo mākslu visā pilnībā. Lieta tāda, ka vajadzēja meklēt palīdzību, tāpēc ka to, ko grasījos darīt, nedrīkst redzēt neviens pats.
Uzkāpu uz jumta un sasaucu Mazo Semu. Pieslēdzies viņa smadzenēm, -lūdzu savienot mani ar tētuku un tēvoci Lesu. Pēc brīža no debesīm nolaidās tēvocis Less, viņš kustējās neveikli, jo stiepa tētuku. Tētuks lamājās, jo viņiem esot dzinies pakaļ vanags.
— Toties mūs neviens nepamanīja, — tēvocis Less nopriecājās. — Es tā domāju.
— Viņiem pilsētā šodien savu raižu gana, — es piebildu. — Man vajadzīga palīdzība. Tas propesors tik tiešām izsauks savu komisiju un sāks mūs pētīt, lai ar sasolīja nezin ko.
— Neko darīt, — sacīja tētuks. — Nav brīv kniebt nost to zelli. Vectētuks tak aizliedza.
Tad nu es šiem izklāstīju savu domu. Tā * kā tētuks bija neredzams, viņam tas būtu viegli izdarāms. Tad mēs izurbām jumtā mazu caurumiņu, lai būtu ērtāk novērot, un ielūkojāmies Gelbreita istabā. Un īstajā laikā. Kā atbildi gaidīdams, tur stāvēja šerifs ar paceltu revolveri, un propesors nobālis tēmēja uz Ebernatiju. Viss norisinājās bez starpgadījumiem. Gelbreits nospieda gaili, izsprāga sārts gaismas aplis, un tas arī bija viss. Šerifs tikai atvēra muti un norija siekalas.
— Jums taisnība! Zobi vairs nesāp!
Gelbreits bija aiz bailēm nosvīdis, bet izlikās, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.
— Protams, kā gan citādi, — viņš sacīja. — Dabīgi. Vai tad es neteicu …
— Nāciet līdzi uz valdi. Ļaudis gaida. Iesaku izārstēt arī pārējos, citādi jums klāsies plāni.
Viņi abi aizgāja. Tētuks uzmanīgi slāja šiem nopakaļ, bet tēvocis Less paķēra mani un lidoja pa to pašu ceļu, turēdamies tuvāk jumtiem, kur mūs grūtāk saskatīt. Drīz vien iekārtojāmies pie viena no valdes nama logiem un sākām gaidīt.
Tādas kaislības nav plosījušās kopš mēra epidēmijas Londonā. Zāle bija bāztin piebāzta, un visus klātesošos mocīja zobu sāpes, viņi vaidēja un stenēja. Ebernatijs ienāca kopā ar propesoru, kas stiepa šaujam- daiktu, un izcēlās liels troksnis.
Gelbreits uzstādīja daiktu uz skatuves un pavērsa stobru pret publiku, bet šerifs atkal izvilka revolveri un teica uzrunu, likdams visiem apklust un nomierināties, jo zobu sāpes tūlīt pāriešot.
Skaidrs, ka nevarēju redzēt tētuku, taču zināju, ka viņš rīkojas pa skatuvi. Ar šaujamo notika kaut kas pavisam jocīgs. Neviens nekā nemanīja, izņemot mani, bet es to vien biju gaidījis. Tētuks — protams, neredzams — šo to palaboja. Es paskaidroju, kas darāms, bet arī viņš pats to zināja ne sliktāk par mani. Tādā kārtā šaujamdaikts bija sameistarots, kā nākas.
Kas notika vēlāk — tas bija satriecoši. Gelbreits notēmēja un nospieda gaili, un no stobra izšāvās gaismas apļi — šoreiz dzelteni. Es palūdzu tētuku izvēlēties tādu attālumu, lai ārpus valdes nama sienām nekas nenotiktu. Toties iekšā …
Zobu sāpes viņiem, protams, pārgāja. Cilvēkam taču nevar sāpēt zelta plomba, ja viņam šis zelta plombas nemaz nav.
Tagad šaujamdaikts bija iestādīts tā, ka iedarbojās uz visu nedzīvo. Tētuks bija notrāpījis īsto attālumu. Uzreiz izčibēja visi krēsli un arī daja lustras. Publika sakrita kaudzē, tas tik bija joks! Vienkājis Džefs pazaudēja ne vien koka kāju, bet arī stikla aci.
Cilvēkiem mute vairs nepalika neviena mākslīgā zoba. Ikviens tika tā pa druskai apšķi- bīts.
Ak ta, visa publika palika bez drēbēm. Apavi taču nav dzīvi, tā.pat kā bikses, krekli vai kleitas. Vienā mirklī visi zālē stāvēja pliki kā sētas mieti. Bet — pie joda! — no zobu sāpēm viņi taču bija tikuši vaļā, vai nav tiesa?
Pēc kādas stundiņas mēs jau sēdējām mājās — visi, izņemot tēvoci Lesu —, te piepeši atsprāgst durvis un ienāk tēvocis Less, bet aiz viņa iestreipuļo propesors. Gelbreits izskatījās nožēlojams. Viņš noslīga uz grīdas, smagi elpodams, un tramīgi raudzījās uz durvju pusi.
— Traki ērmotas lietas, — stāstīja tēvocis Less. — Es mierīgi lidoju pāri priekšpilsētai, te redzu — propesors mūk no milzīga pūļa, bet ķērāji satinušies palagos. Tad nu es paķēru viņu līdzi. Atstiepu šurp pēc paša vēlēšanās.
Tēvocis Less pamirkšķināja man.
— O-o-o-oh! — Gelbreits kauca. — A-a- a-ah! Vai viņi nāk šurp?
Māmiņa piegāja pie durvīm.
— Re, kur daudz lāpu rāpjas kalnā, — viņa sacīja. — Tas nav uz labu.
Propesors nikni paraudzījās manī.
— Tu teici, ka varot mani paslēpt! Ko tad gaidi? Pats esi vainīgs!
— Blēņas, — es attraucu.
— Paslēp, citādi nožēlosi! — Gelbreits spiedza. — Es … es izsaukšu komisiju.
— Tad lūk, ko, — es teicu, — ja mēs jūs labi noslēpsim, vai apsolāt aizmirst savu komisiju un likt mūs mierā?
Propesors apsolīja.
— Pagaidiet brītiņu, — es teicu un devos augšā aprunāties ar vectētuku.
Viņš negulēja.
— Nu, ko tu par to teiksi, vectētuk? — es apvaicājos.
Kādu sekundi viņš ieklausījās Mazajā Semā.
— Tas zellis melo, — viņš tūdaļ pavēstīja. — Viņš tik un tā atvilks šurp savu sasodīto komisiju un uzspļaus visiem solīju-, miem.
— Vai tad ir vērts viņu slēpt, ko?
— Nē, — vectētuks teica. — Ja Hogbeni devuši vārdu — slepkavībām nebūt. Un noslēpt "bēgli no vajātājiem taču ir cēla rīcība.
Varbūt viņš man pameta ar aci. Vectētuku grūti saprast. Tā nu es nokāpu lejā. Gelbreits stāvēja pie durvīm un vēroja, kā tuvojas lāpu gājiens.
Viņš sagrāba mani.
— Sonk! Ja tu mani nepaslēpsi…
— Paslēpsim, — es teicu. — Ejam.
Tā mēs novedām viņu pagrabā …
Kad pūlis ar šerifu Ebernatiju priekšgalā ielauzās pie mums, izlikāmies par galīgiem muļķiem. Ļāvām pārmeklēt visu māju. Mazais Sems un vectētuks uz kādu brītiņu kļuva neredzami, tāpēc viņus neviens neievēroja. Un, pats par sevi saprotams, no Gel- breita nebija ne ziņas, ne miņas. Mēs viņu bijām labi noslēpuši, kā jau solījām.
No tā laika pagājuši daudzi gadi. Propesors ir sveiks un vesels. Mūs gan viņš vairs nepētī. Dažreiz izvelkam viņu no pudeles, kurā viņš glabājas, lai paši varētu to papētīt.
Bet ir gan maziņa ta pudelīte!