Lemjuelu mes dēvējam par Kupri, jo viņam bija trīs kājas. Sasniedzis pilngadību — ap to laiku izcēlās Pilsoņu karš —, viņš nolēma paslēpt lieko kāju biksēs, lai šī nerēgotos laukā un lai ļaudis netrītu mēles. Protams, viņš drusku līdzinājās kamielim, taču Lemjuels nekad nav bijis iedomīgs uz savu ārieni. Labi vēl, ka šim tādas kājas, kas kustas uz visām pusēm, citādi no pastāvīgās locīšanās vēl iemestos krampji.
Nebijām redzējuši Lemjuelu gadus sešdesmit. Viņš dzīvoja kalnu dienvidu daļā, bet mēs, pārējie, — ziemeļu Keintukā. Un man liekas, mēs nekad nebūtu iekūlušies tādās nepatikšanās, ja Lemjuels neizrādītos tikne- izdarīgs. Savārījām baigo putru. Mums, Hogbeniem, tas negadās pirmoreiz — jau pirms pārvākšanās uz Paipervilu ļaudis līda okšķerēt, kāpēc visā apkaimē tā rej suņi. Galu galā liela nonāca tiktāl, ka mēs vairs nemaz nevarējām palidot. Beidzot vectētuks izlēma, ka prātīgāk būtu ņemt kājas pār pleciem un laisties uz dienvidiem pie Lemjuela.
Neciešu pārvākšanos. Pēdējais ceļojums uz Ameriku galīgi apšķebināja dūšu. Es labāk bēgtu. Bet noteicējs ir vectētuks.
Viņš lika noīrēt kravas auto un savākt mantiņas. Nenācās viegli iecelt mašīnā mazuli; pats viņš nesver vairāk par trīssimt mārciņām, bet cisterna, kurā viņu turam, gadījusies tāda pasmagāka. Toties par vectētuku varēja neraizēties, — ietinām viņu vecā maisā un pagrūdām zem sola. Viss darbs gūlās uz maniem pleciem. Tētuks bija ticis klāt kukurūzas šņabim un galīgi apdzēries. Tik vien zināja kā lēkāt apkārt uz galvas un skandināt vienu ziņģi — «Pasaule ar kājām gaisā».
Tēvocis negribēja nekur doties. Viņš palīda zem cūku siles un teica, ka pasnaudīšot gadiņus desmit. Mēs arī atstājām viņu turpat.
— Vienmēr kaut kur jābizo, — viņš sūrojās. — Nevar nosēdēt uz vietas. Ik piecsimt gadus, vai tā apmēram, blaukš! Blandoņas tādi! Nu tad brauciet veseli!
Aizbraucām arī.
Lemjuels, tas, ko saucām par Kupri, iznāk mums radinieks. 'Pirms mūsu ierašanās Kein- tukā bija plosījusies vētra, vismaz tā te runāja. Vajadzēja sparīgi ķerties pie darba un celt māju, vienīgi Lemjuels ne pirksta nepakustināja. Galīgi nelietojams. Viņš aizlaidās uz dienvidiem. Ik gadu vai ik pārgadu viņš pamostas, un tad mēs dzirdam, kā viņš domā, tomēr parasti šis ir pilns kā mārks.
Nolēmām padzīvot pie viņa.
Sacīts — darīts.
Izskatījās, it kā Lemjuels būtu apmeties vecās ūdens dzirnavās kalnos, netālu no pilsētiņas, ko sauc par Paipervilu. Viņa mītne gan vairāk atgādināja graustu. Lemjuels zvilnēja uz lieveņa. Sākumā viņš sēdēja krēslā, bet pēc kāda laika krēsls sabruka, un viņam bija slinkums pamosties, lai to salabotu. Tā nu šis sēdēja, apkrāvies pudelēm, un tik tikko elpoja. Laikam redzēja jauku sapni. Mēs viņu nemodinājām. Ienesām mājā mazuli, un vectētuks ar tētuku sāka nest mājā savas šņabja pudeles.
Pamazām iekārtojāmies. Sevišķi ērti sākumā nebija. Lemjuels bija izlaidies tiktāl, ka nevīžoja parūpēties pat par produktiem. Lāgiem viņš pamodās, lai atvilinātu šurp no nezkādiem mežu biezokņiem pa jenotam, un drīz vien apmātais dzīvnieks bija klāt un pats līda mutē. Jenotus Lemjuels noskatījis laikam tāpēc, ka tie it veikli rīkojas ar ķepām, gluži kā ar rokām. Sasper jods, ja tas slīmests Lems nenohipnotizē tos jenotēnus tiktāl, ka viņi paši sakur uguni un lec tajā cepties. Nesaprotu tikai vienu — kā viņš tos sagremo? Varbūt vienkārši izspļauj ādiņas? Ir taču cilvēki, kas aiz slinkuma nevīžo ne pakustēt.
Ja sagribas dzert, šis uzsūta sev uz galvas lietu un atver muti. Kauns un negods.
Tomēr neviens nelikās zinis par Lemjuelu. Māmiņa noņēmās ar savām darīšanām. Tētuks, dabīgi, noziedēja ar šņabja krūku rokā, un viss darbs palika man uz kakla. Daudz pūļu tas neprasīja. Vispirms vajadzēja atrast kādu enerģijas avotu. Lai mazulis savā cisternā varētu dzīvot, vajag daudz elektriskās strāvas, bet vectētuks tempj elektrību kā cūka samazgas. Ja tikai Lemjuels būtu parūpējies, lai upē tecētu ūdens, mums nebūtu ko raizēties, bet tas taču bija Lemjuels! Viņš mierīgi ļāva upei izsīkt. Tās vietā tagad tecēja sīka urdziņa.
Māmiņa palīdzēja sameistarot vienu daiktu vistu kūtī, tā ka nu mums elektrības būs atliku likām.
Nepatikšanas sākās, kad kādu dienu pa meža celiņu pie mums iemaldījās kaulains, sīks vīrelis, kurš varen izbrīnījās, ieraudzījis māmiņu mazgājam pagalmā veļu. Es izgāju laukā aiz tīrās ziņkārības.
— Laba diena, — māmiņa sacīja. — Vai neiebaudīsiet kādu malciņu, svešiniek?
Sis atbildēja, ka nebūtu par ļaunu, un es iesmēlu pilnu kausiņu. Iztukšojis šis pāris reižu noelsās un teica — paldies, vairāk gan negriboties, tagad pietikšot ilgākam laikam. Un vēl piebilda, ka apdedzināt rīkli varot arī vienkāršāk.
— Vai tikko pārvācāties? — viņš painteresējās.
Māmiņa teica, ka jā, tikko gan un ka Lemjuels ir mūsu radinieks. Tas tips palūrēja uz Lemjuelu, kas aizvērtām acīm tupēja uz lieveņa, un izsaucās:
— Jūs domājat, ka viņš ir dzīvs?
— Kā gan citādi, — māmiņa atbildēja. — Sveiks un vesels, tā sacīt.
— Bet mēs domājām, ka sen miris, — vīrelis noteica. — Citādi būtu iekasējuši vēlēšanu nodokli. Vai arī jums nebūtu laiks nomaksāt savējo, ja jau esat pārvākušies uz šejieni? Cik cilvēku esat?
— Kādi seši, — māmiņa sacīja.
— Visi pilngadīgi?
— Tētuks, Sonks un mazulis …
— Cik vecs?
— Mazulim būs savi gadiņi četrsimt, vai ne, māmiņ? — es iejautājos, bet viņa iebelza man pa pakausi un lika turēt muti. Vīrelis norādīja uz mani un paskaidroja, ka gribējis zināt, cik vecs esmu es. Pie velna, kā lai es to zinu. Visi rēķini sajuka Kromvela laikos. Beigās viņš paziņoja, ka mums visiem, izņemot mazuli, vajadzēšot maksāt vēlēšanu nodokli.
— Naudai te nav nekādas nozīmes, — viņš piebilda, skribelēdams savā kabatas grāmatiņā.— Jums jāzina, kā pie mums notiek vēlēšanas. Pret vēlēšanu aparātu nenostāsies. Paipervilai ir tikai viens saimnieks, un viņa vārds ir Elija Gendijs. Kopā divdesmit dolāru.
Māmiņa sūtīja mani pēc naudas, un es gāju to meklēt. Vectētukam naudas nebija, ja neskaita kādu nieku, kas saucoties dcnā- rijs un kas viņam esot tāds kā talismans; vectētuks vēl nosmējās, ka esot nozadzis to kādam pilsonim Jūlijam Gallijā. Tētuks bija galīgi pilnā. Mazulim bija trīs dolāri. Izvandīju Lemjuela kabatas, bet atradu tur tikai vecu vālodzes ligzdu ar divām olām.
Kad atgriezos pie māmiņas, viņa pakasīja pakausi, un es ieteicos:
— Līdz rītam varam uztaisīt naudu, māmiņ. Vai ņemsiet pretī zeltu, mister?
Māmiņa ievilka man pa ausi. Vīrelis aizdomīgi pavērās mūsos un teica, ka zeltu ņemšot gan. Tad viņš aizsteidzās prom pa mežu un ceļā sastapa jenotu, kas stiepa žagarus iekuram, un es nodomāju, ka Lemjue- lam sagribējies ēst. Vīrelis pielika soli.
Sāku meklēt piemērotu dzelzs gabalu, ko varētu pārvērst zeltā.
Nākamajā dienā mūs aizveda uz cietumu.
Protams, mēs to zinājām iepriekš, tomēr neko daudz līdzēt nevarējām. Mūsu paradums vienmēr bijis necelt degunu gaisā un nepievērst sev lieku uzmanību. Vectētuks lika rīkoties tā arī šoreiz. Uzkāpām augšstāvā — visi, izņemot mazuli un Lemjuelu, kurš nekad nekustas, — un es ņēmos pētīt zirnekļa tīklu kādā stūrī, lai nebūtu jāraugās uz vectētuku. Viņu uzlūkojot, man skrien šermuļi pār kauliem.
— Kaut viņi izčibētu, nelgas tādi! — vectētuks teica. — Labāk tupēt viņu cietumā; inkvizīcijas laiki ir pagājuši. Tur vismaz būsiet drošībā.
— Vai nevarētu paslēpt to daiktu, ko mēs ar māmiņu sameistarojām? — es pavaicāju.
Māmiņa iekaustīja mani par jaukšanos pieaugušo sarunās.
— Nav vērts, — viņa sacīja. — Šorīt te grozījās slepenie no Paipervilas, viņi būs redzējuši.
— Vai pagrabu zem mājas izrakāt? — vectētuks apjautājās. — Labi. Paslēpiet tur mani ar mazuli. Jūs pārējie … — Viņš atkal pārslēdzās uz savu vecmodīgo valodu. — Ja mums bija lemts nodzīvot pasaulē šitik garus gadus, tad žēl iekrist nagos tādiem nešpetniem mūlāpiem. No tiesas derētu apgriezt šiem rīkles. Ak, nē jel, Sonk, es tik jokoju. Nav ko līst acīs. Gan mēs kaut ko izgudrosim.
Un izgudrojām arī. Mūs visus saņēma ciet, palika tikai vectētuks un mazulis, kas tajā laikā jau atradās pagrabā. Mūs aizveda uz Paipervilu un iesēdināja ķurķī. Lem- jucis vēl aizvien gulēja. Viņu atvilka šurp aiz kājām.
Tētukam dzērums nenogāja. Viņš pieprot vienu triku. Cik saprotu, šņabis pēc kāda laiciņa iesūcas asinis un pārvēršas par cukuru vai kaut ko tamlīdzīgu. Gatavā buršanās. Viņš mēģināja man to ieskaidrot, bet nekas nesanāca. Degvīns nokļūst māgā. Kā tad tas var iesūkties asinīs un vēl pārvērsties par cukuru? Pēdējā muļķība. Vai arī tīrā buršanās. Es jau neticu, bet tētuks domā iestāstīt, it kā viņš esot apmācījis savus draugus Fermentus — pēc uzvārda spriežot, ārzemniekus —, un šie tad cukuru atkal pārvēršot par alkoholu,, un viņš pats tad paliekot pilnā, cik ilgi gribot. Tētuks tomēr vairāk iecienījis svaigu šņabi, protams, ja vien var dabūt. Man gan tāda mānīšanās nepatīk, no šitiem jokiem metas slikta dūša.
Mani ieveda istabā, kurā bija daudz ļaužu, un lika apsēsties. Tad sākās pratināšana. Es tēloju muļķi. Sacīju, ka nekā nezinu.
— Tas nav iespējams! — kāds iesaucās. — Viņi paši to nebūs konstruējuši… neizglītoti provinciāļi. Tomēr nav ne mazāko šaubu, ka vinu vistu kūtī glabājas urāna katls!
Kas par blēņām.
Turpināju tēlot muļķi. Pēc kāda laiciņa mani aizveda atpakaļ uz kameru. Tur rāpoja blaktis. Izlaidu no acīm tādu kā staru un uz vietas nogalināju šos kukaiņus par lielu brīnumu noplukušam, sīkam cilvēciņam ar gaišu vaigu bārdu. Viņš gulēja uz augšējās lāvas, un, kad es pamanīju, ka viņš pamodies, bija jau par vēlu.
— Savā mūžā esmu izsēdējies pa visādiem ūķiem, — noplukušais, sīkais cilvēciņš, nepārtraukti mirkšķinādams acis, sacīja, — un man nācies sastapties ar visai neparastiem kameras biedriem, tomēr nekad man nav licies, ka sēžu kopā ar pašu nelabo. Mani sauc Armbresters, Sesks Armbresters, mani ietupināja par klaidonību. Un par ko apsūdz tevi, draugs? Ka pirki dvēseles par spekulatīvām cenām?
Teicu, ka priecājos iepazīties. Nevarēju neapbrīnot vina valodu. Sis bija tik skolots, ka bail.
— Mister Armbrester, — es sacīju, — man nav ne mazākās sajēgas, par ko esmu ietupināts. Mūs vienkārši atveda šurp — tētuku un māmiņu, un Lemjuelu. Lemjuels gan vēl ir aizmidzis, bet tētuks — piedzēries.
— Kaut es būtu piedzēries, — misters Armbresters noteica. — Tad nevarētu brīnīties, ka tu lidinies starp grīdu un griestiem.
Es drusku apmulsu. Nez vai kādam patiktu, ja viņu pieķertu līdzīgā situācijā. Cietu savas izklaidības dēļ, bet jutos gan gaužām nelāgi. Lūdzu piedošanu.
— Nekas, nekas, — misters Armbresters atteica, pagriezdamies uz otriem sāniem, un pakasīja bārdu. — Sen gribēju redzēt kaut
Ko tādu. Visumā man bijusi jauka dzīvīte. Sajukt prātā šādā veidā patiešām ir ko vērts. Ka tu teici — par ko tevi arestēja?
— Viņi apgalvo, ka mums mājās esot kaut kāds urāna katls, — es skaidroju. — Varu saderēt, ka tie ir meli. Tiesa, tur stāv viens ruguna katls, pats esmu vārījis tajā ūdeni. Bet urāna katlu savu mūžu neesmu licis uz uguns.
— Skaidra lieta, citādi tu atcerētos, — viņš piekrita. — Varbūt tā ir politiska mahinācija. Pēc nedēļas vēlēšanas. Gatavojas uzstāties reformatoru partija, un vecais Gen- dijs grib to sagraut, iekams tā sākusi savu darbību.
— Nu ko, tā kā būtu laiks doties uz māju pusi, — es ieteicos.
— Kur tad jūs dzīvojat?
Es pastāstīju, un viņš brīdi padomāja.
—• Interesanti. Tātad pie upes, tas ir … strauta? Pie Lielās Lācenes? ' — Tas nav pat strauts, — es iebildu.
Misters Armbresters iesmējās.
— Gendijs to daudzināja par Lielo Lāč- upi. Tad vēl nebija uzbūvēts Gendija dambis upes lejtecē netālu no jūsu mājām. Tajā strautā nav ne lāsītes ūdens jau gadus piecdesmit, tomēr pirms kādiem desmit gadiem vecais Gendijs saņēma asignējumu nezin cik dolāru apmērā. To dambi viņš dabūja gatavu tikai tāpēc, ka nosauca strautu par upi.
— Ko šis gribēja ar to panakt? — es jautāju.
— Vai tad tu nezini, kadas summas var izkrāpt, ceļot dambi? — misters Armbresters atjautāja. — Bet Gendijs, manuprāt, no-; turēsies amatā. Ja cilvēkam pieder pašam savs laikraksts, viņš diktē savus noteikumus.- Ehē! Tur kāds nāk.
Ienāca uzraugs ar atslēgu saišķi rokā un aizveda misteru Armbresteru. Pagāja krietns laiciņš, un ieradās cits uzraugs un izsauca mani. Ieveda spoži apgaismotā telpā. Tur bija gan misters Armbresters, gan māmiņa un tētuks, un Lemjuels, gan daži spēcīga puiši ar šaujamiem. Tur sēdēja arī kāds kaulains, sausnējs tips ar pliku pakausi un ļaunām čūskas ačelēm, un visi dancoja šim apkārt. Viņi godāja to par misteru Gendiju.
— Tas ir vienkāršs lauku puisis, — man ienākot, teica misters Armbresters. — Ja arī iekūlies nepatikšanās, tad aiz tīrās nejaušības.
Viņi lika tam apklust un vēl iegāza pa kaklu. Viņš apklusa arī. Misters Gendijs sēdēja kaktā un, sataisījis riebīgu ģīmi, piekrītoši māja ar galvu. Viņš izskatījās traki nešpetns.
— Paklau, puis, — viņš uzrunāja mani. — Ko tu gribi paglābt no atbildības? Kas uzbūvēja urāna katlu jūsu malkas šķūnī? Ja neteiksi taisnību, tev plāni klāsies.
Es tikai pablenzu viņā, un kāds iebelza
inan pa galvu. Sīkums. Hogbenam tāds sitiens pa galvu bijis nebijis. Atceros, kā toreiz ienaidnieki Adamsi uzklupa un belza, belza man pa galvu, kamēr paši piekusa un nejaudāja ne iepīkstēties, kad es ieslodzīju šos cisternā.
Ierunājās misters Armbresters.
— Vai zināt, mister Gendij, — viņš teica.
— Varu iedomāties, kādu sensāciju sacels vēsts, ka esat atklājis, kas būvējis urāna katlu, bet arī bez visa tā uzvara vēlēšanās jums atkal nodrošināta. Un iespējams, ka tas nemaz nav urāna katls.
— Zinu, kas to uzbūvējis, — iesaucās misters Gendijs. — Renegāti zinātnieki. Vai no soda izbēguši nacisti. Un es darīšu visu, lai viņus atrastu!
— Ja-jā, — novilka misters Armbresters.
— Tagad man ir skaidrs. Sensācija valsts mērogā, vai ne? Jūs varat izvirzīt savu kandidatūru gubernatora vai senatora amatam, vai arī… vai arī diktēt savus noteikumus.
— Ko tas puisis tev teica? — jautāja misters Gendijs. Bet misters Armbresters atbildēja, ka es neko tādu neesot teicis.
Tad viņi sāka dauzīt Lemjuelu.
Tas ir nogurdinošs darbs. Nav iespējams uzmodināt Lemjuelu, ja viņš dzērumā aizsnaudies, pie tam es neesmu redzējis kādu tā žūpojam. Pēc kāda brītiņa tika paziņots, ka viņš esot miris. To nav grūti izskaidrot.
Lemjuels ir tik šausmīgi slinks, ka dziļā miegā nevīžo pat paelpot. 1
Tētuks ar saviem paziņām Fermentiem darīja brīnuma lietas, viņš bija pilns kā mārks. Tādi belzieni viņu tikai uzjautrināja. Katru reizi, kad pār šo nolaidās šļūtenes gals, viņš muļķīgi noirdzās. Taisni kauns.
Māmiņai neviens neuzdrošinājās pirkstu piedurt. Pietiek tikai nostāties viņai pretī sitiena attālumā, lai drosminieks taptu balts kā krīts, apsviestos riņķī un nosvīdis, drebošs mestos laukā. Reiz viens pazīstams propesors apgalvoja, ka māmiņa protot raidīt kompakta strāvojuma infraskaņas viļņus. Tie ir salti meli. Viņa vienkārši izvēlējās tādu skaņu, ko nevar dzirdēt, un raidīja, uz ko gribēja. Ak, šie izmeklētie vārdi! Tas tak ir vienkāršāk par vienkāršu. Es pats arī tā māku.
Misters Gendijs lika aizvest mūs atpakaļ, piebilzdams, ka vēlāk vēl parunāšoties ar mums. Tad viņi aizvilka Lemjuelu, un arī mēs, pārējie, atgriezāmies savās kamerās. Misteram Armbresteram uz pieres bija puns pīles olas lielumā. Viņš vaidēdams nolikās uz savas lāvas, bet es iekārtojos kaktiņā un sāku vērot punu sava kaimiņa pierē un raidīt no acīm tādus kā starus, tikai šos starus neviens nevarēja redzēt. Būtībā šis starojums … pie joda, man nav nekādas izglītības. Vispār tas iedarbojas kā komprese. Pēc brīža puns no mistera Armbrestera pieres nozuda, un viņš vairs nestenēja.
— Nu gan tu esi ķezā, Sonk, — viņš uzrunāja mani (biju jau pateicis, kā mani sauc). — Gendijam padomā lielas lietas. Viņš pilnīgi apbūris Paipervilas iedzīvotājus. Bet viņa mērķis ir noburt visii štatu vai pat visu valsti. Grib izsisties valstsvīros. Krietns ;ivīžraksts viņam lieti noderētu. Turklāt tas nodrošinātu viņa uzvaru vēlēšanās nākamnedēļ, lai gan īpaša garantija nav vajadzīga. Visa pilsētiņa ir viņa nagos. Vai jums patiešām bija mājās urāna katls?
Es neizpratnē paraudzījos uz viņu.
— Gendijs, liekas, par to ir pilnīgi pārliecināts, — viņš turpināja. — Viņš aizsūtīja uz turieni fiziķus, un tie apgalvo, ka tas esot urāns 235 ar grafīta piejaukumu. Sonk, es noklausījos viņu sarunu. Saku tev kā draugam: labāk neslēp īstos vainīgos. Drīz dabūsi izbaudīt patiesības narkozi — nātrija pentatolu jeb skopolamīnu.
— Labāk liecieties uz auss, — es ieteicu, jo izdzirdēju savā galvā ierunājamies vectētuku. Aizvēru acis un ieklausījos. Tas nemaz nenācās viegli, jo sarunā visu laiku jaucās tētuks. Ak tu mūžs, kā viņš bija pietem- pies!
— Iedzersim, — tētuks līksmi sauca, tikai, saprotams, bez vārdiem.
— Kaut tu nosprāgtu, sātans no bērna! — vectētuks sacīja ne vairs tik līksmi. — Aizvāc savu apstulboto prātiņu no šejienesj Sonk!
— Jā, vectētuk, — es bez skaņas atsau-ļ cos.
— Jāizdomā plāns …
— Iedzersim, Sonk, — ierosināja tētuks.
— Tētuk, apklusti, lūdzams, — es teicu.
— Cieni vecākus cilvēkus, tas ir, vectētuku. Turklāt kā tad es varu iedzert? Tu taču sēdi citā kamerā.
— Man ir cauruļvads, — tētuks sacīja.
— Varu izkārtot — kā viņu sauc — trans-; fūziju. Teleportāciju, lūk, ko. Es saīsinu attālumu, kas šķir tavu asinsrites sistēmu no manējās, un tad pārsūknēju alkoholu no savām dzīslām tavējās. Palūk, kā tas izskatās.
Viņš parādīja, kā īsti, uzzīmējot manās smadzenēs tādu kā shēmu. Likās itin vienkārši. Tas ir, vienkārši Hogbenam.
Es sadusmojos.
— Tētuk, — es sacīju, — neliec savam mīlošajam dēlam nievāt tevi vairāk, nekā tas dabīgi pienākas, tu vecais sakārni. Zinu, ka neesi neko mācījies. Tu vienkārši izrauj šos garos vārdus kādam no smadzenēm.
— Iedzersim, — tētuks atkārtoja, tad iebļāvās. Dzirdēju, kā vectētuks nosmejas pie sevis.
— Ak tad tu zodz zinības no cilvēku smadzenēm, ko? — viņš vēl piebilda. — Arī es to pieprotu. Nupat kā savās asinīs kultivēju migrēnas vīrusu un nogādāju to uz tavām smadzenēm, tu badakāsi, tu ērms tāds! Uzklausi mani, Sonk. Tavs palaidņa sencis mūs vairs netraucēs.
— Jā, vectētuk, — es atsaucos. — Vai esi gatavs?
— Jā.
— Un mazulis?
— Arī. Bet jārīkojas tev. Tas ir tavs uzdevums, Sonk. Visa Jaunuma sakne ir… kā nu bija? Tas urāna katls.
— Tiesa, kas tiesa, — es piekritu.
— Kas to būtu domājis, ka pasaulē kāds spēs to pazīt? Mans tēvatēvs iemācīja man taisīt tādus katlus, tādus pazina jau tolaik. Bez tiem mēs, Hogbeni, no tiesas nebūtu tapuši par mutantiem. Diemžēl tagad man pašam jāapzog svešas smadzenes, lai varētu to izskaidrot. Pilsētiņā, kur atrodies tu, Sonk, dzīvo cilvēki, kas zina man vajadzīgos vārdus … Paskatīsimies.
Viņš parakņājās vairāku cilvēku smadzenēs. Tad turpināja:
— Manu vecvecāku laikos cilvēki sāka skaldīt atomu. Radās … hm … sekundārais starojums. Tas ietekmēja vairāku vīriešu un sieviešu gēnus un hromosomas … Mūs, Hogbenus, vieno dominantmutācija. Tādēļ arī esam mutanti.
— Tieši to pašu apgalvoja Rodžers Bē- kons, vai ne? — es ieminējos.
— Jā. Bet viņš bija labvēlīgi noskaņots un cieta klusu. Ja tolaik cilvēki būtu zinājuši, uz ko esam spējīgi, viņi butu sadedzinājuši mūs sārtā. Pat šodien ir bīstami atklāt savu noslēpumu. Pakāpeniski… tu taču zini, pie kā mēs pakāpeniski nonāksim, Sonk.
— Jā, vectētuk, — es sacīju, jo tik tiešām zināju.
— Lūk, tur tas suns aprakts. Šķiet, ka cilvēki atkal saskaldījuši atomu. Tāpēc viņi varēja pazīt urāna katlu. Tas jāiznīcina, lai nedurtos ļaudīm acīs. Kaut kāds enerģijas avots tomēr ir nepieciešams. Varbūt ne pārāk liels, tomēr tas ir vajadzīgs. Iegūt strāvu no urāna katla ir visvienkāršāk, bet tagad šī iespēja atkrīt. Sonk, tev jādara, lūk, kas,! lai mums ar mazuli pietiktu elektrības.
Viņš izstāstīja, kas darāms.
Es gāju un izdarīju.
Es tikai drusku pašķielēju un ieraudzīju patiesi brīnišķas ainas. Ņemsim kaut vai tās pašas restes loga priekšā. Tās sadalās sīkos gabaliņos un šaudās uz visām pusēm kā negudras. Esmu dzirdējis, ka tos sauc par atomiem. Ak tu tētīt, tie izskatās tik jautri, it kā steigtos uz svētdienas dievkalpojumu. Skaidrs, ka šos viegli apšmaukt, kā jau muļķus. Vajag tikai tos ciešāk uzlūkot, izstarot kaut ko tādu no acīm, un viņi visi sanāk kopā, un tas ir traki interesanti. Pirmoreiz man gadījās kļūme un no dzelzs restēm iznāca zelts. Droši vien biju pazaudējis kādu atomu. Pēc tam kļūdu izlaboju un pārvērtu restes par neko. Izlīdu laukā un pārvērtu tās atkal par dzelzi. Vispirms pārliecinājos, vai misters Armbresters aizmidzis. Tas bija pavisam vienkārši.
Bijām ieslodzīti kādas lielas ēkas astotajā stāvā; šī iestāde bija puslīdz tiesa, puslīdz cietums. Viss grima dziļai tumsā, tā ka mani neviens neredzēja. Es aizlidoju. Vienreiz garām pašāvās pūce, laikam domāja, ka es tumsā neredzu, bet es uzspļāvu viņai. Starp citu, trāpīju.
Ar urāna katlu tiku galā. Ap to rosījās sargi ar lukturiem rokās, bet es karājos debesīs, kur viņi mani nevarēja redzēt, un ķēros pie darba. Vispirms es katlu sakarsēju, lai tās mantiņas, ko misters Armbresters nosauca par grafīta palēninātājiem, pārvērstos par neko un izkūpētu gaisā. Pēc tam varēju droši rīkoties ar pārpalikumu — ja nemaldos, ar to pašu urānu 235, vai ne? To es apstrādāju un pārvērtu par svinu. Iznāca tāds irdens. Es pataisīju to tik irdenu, ka vējš aizpūta prom. Drīz vien vairs nekas nebija palicis pāri.
Tad es lidoju augšup pa strautu. Tajā urdzēja tikai sīka tērcīte, bet vectētuks bija ieminējies, ka viņam vajagot vairāk ūdens. Lidoju uz kalnu pusi, bet man nelaimējās. Ar mani sāka runāt vectētuks. Viņš teica, ka mazulis brēcot. Laikam nevajadzēja iznīcināt urāna katlu, iekams nav atrasts jauns, pilnīgi drošs enerģijas avots.
Neatlika nekas cits kā uzsūtīt lietu.
To var izdarīt dažādi, bet es nolēmu sal saldēt mākoni. Nācās nolaisties zemē un uzj ātru roku sameistarot vienu aparātiņu, un; tad šauties augšup pēc mākoņiem. Tas visi prasīja daudz laika, toties pavisam drīz sa-ļ cēlās vētra un sāka līt. Bet strautā ūdens kā] nebija, tā nebija. Meklēju, meklēju, kamēn atklāju, ka strauta gultne vienā vietā iegruvusi. Tur droši vien stiepjas pazemes alas. Žigli aizraku caurumus ciet. Kāds tur brīnums, ka strautā jau sen vairs nav ūdens, ko izmantot saimnieciskām vajadzībām. Es visu nokārtoju.
Vectētuks tomēr pieprasīja pastāvīgu enerģijas avotu, un es izostīju visu apkārtni, līdz beidzot atradu dažus palielākus avotus. Es' tos atraku. Pa to laiku lietus gāza kā ar spaiņiem. Devos atpakaļ pie vectētuka.
Tie sargi, jādomā, bija aizgājuši mājās. Vectētuks zināja stāstīt, ka mūsu mazulis esot šos galīgi pārkaitinājis ar savu brēkšanu. Viņi sabāzuši pirkstus ausīs un bļaudami laiduši ļekas vaļā. Apskatīju ūdensratu, kā vectētuks lika, un šo to palaboju. Liels remonts nebija vajadzīgs. Pirms simt gadiem cilvēki bija pratuši strādāt, kā nākas, arī koks bija labi izžuvis. Apbrīnoju ūdensratu, kas griezās arvien ātrāk un ātrāk, jo ūdens līmenis strautā cēlās … kas nu tas vairs par strautu! Tā jau bija upe.
Bet vectētuks sacīja, ka man vajadzējis redzēt, kā būvējuši Apijas ceļu.
Iekārtojis vectētuku un mazuli, cik labi mācēdams, lidoju atpakaļ uz Paipervilu. Ausa rīts, un es negribēju, lai kāds redzētu mani lidojam. Atpakaļceļā uzspļāvu balodim.
Tiesas namā bija trokšņaini. Izrādījās, ka bez vēsts pazudusi māmiņa, tētuks un Lemjuels. Cilvēki skraidīja apkārt krietni satraukti, un valdīja pamatīgs juceklis. Es gan zināju, kas noticis. Manā galvā ierunājās māmiņa un lika ierasties kādā kamerā koridora galā, tur esot vairāk vietas. Pārējie jau bija priekšā. Tikai neredzami.
Aizmirsu piebilst, ka arī es pataisījos neredzams, tiklīdz ielavījos savā kamerā, konstatēju, ka misters Armbresters vēl arvien guļ, un pamanīju kņadu.
— Vectētuks jau stāstīja, kas te notiek, — sacīja māmiņa. — Un es nospriedu, ka pagaidām nav ko maisīties pa kājām. Pamatīgi gāž, ko?
— Kā tad, — es atbildēju. — Par ko visi tā uztraukušies?
— Netiek gudri, kur mēs pazuduši, — māmiņa paskaidroja. — Tiklīdz tracis norims, mēs visi dosimies mājās. Ceru, ka esi visu nokārtojis.
— Izdarīju visu, kā lika vectētuks, — es teicu, un tad pēkšņi koridorā atskanēja bļāvieni. Surp tecēja mazs, trekns jenotēns ar žagaru saišķi zobos. Viņš nāca taisni pie mums, kamēr atdūrās pret restēm. Tad viņš aptupās un sāka kraut ugunskuru. No dzīvnieciņa apmiglotā skatiena nopratu, ka Lemjuels to nohipnotizējis. >
Ārpusē pulcējās ļaudis. Mūs jau viņi, zināms, neredzēja, toties blenza uz mazo jeno- tēnu. Arī es blenzu, jo nekādi nespēju saprast, kā Lemjuels nodīrā jenotam ādu. Jau agrāk tiku noskatījies, kā viņi kur ugunskuru — Lemjuels prot tos piespiest —, bet man nebija gadījies būt klāt tādā brīdī, kad jenotēns noģērbjas pliks un pats dīrā sev ādu. To man gribējās redzēt.
Bet, tikko jenotēns bija sācis rīkoties, policists iebāza viņu somā un aizstiepa prom, un es tā arī paliku neziņā. Pa to starpu bija uzausis rīts. Tālumā saklausīju tādu kā aurošanu un izdzirdēju pazīstamu balsi.
— Māmiņ, — es ierunājos, — izklausās, ka tas ir misters Armbresters. Es labāk aizkāpšu palūrēt, ko viņi dara ar to nabadziņu.
— Laiks doties mājās, — viņa iebilda. — Jāsadabū vectētuks un mazulis. Tu saki — ūdensrats griežas?
— Jā, māmiņ, — es apstiprināju. — Tagad elektrības pietiks.
Māmiņa pagājās pa kameru, atrada tētuku un iepļaukāja viņu.
— Mosties, — viņa uzsauca.
— Iedzersim, — tētuks aicināja.
Bet viņa uzstutēja to uz kājām un paziņoja, ka mēs dodamies mājup. Taču atmodināt Lemjuelu nespēj neviens. Galu galā māmiņa un tētuks par abiem saņēma Lemjuelu aiz rokām un kājām un izlidoja pa logu — es parūpējos, lai viņi varētu izspraukties caur restēm. Viņi palika neredzami, jo lejā drūzmējās pūlis. Vēl aizvien lija, bet māmiņa sacīja, ka neesot jau no cukura un ka arī man būtu labāk pazust no šejienes, ja nevēlos, lai man uzskaita pa vienu vietu.
— Labi, māmiņ, — es atteicu, lai gan man ne prātā nenāca kaut kur lidot. Paliku iepakaļ. Nolēmu uzzināt, ko viņi dara ar misteru Armbresteru.
Atradu viņu tai pašā lielajā, spilgti apgaismotajā telpā. Misters Gendijs stāvēja pie loga, un viņa izskats tiešām nesolīja nekā laba, bet misteram Armbresteram bija uzro- tīta piedurkne un sagatavota tāda kā stikla adata, ko durt rokā. Nu pagaidiet! Tajā pašā brīdī es pataisījos redzams.
— Neiesaku to darīt, — es brīdināju.
— Tas taču mazais Hogbens! — kāds iekliedzās. — Ņemiet viņu ciet!
Mani sagrāba. Es nepretojos. Drīz vien arī es sēdēju krēslā ar uzrotītu piedurkni, un misters Gendijs ņirdza uz mani kā vilks.
— Dodiet viņam patiesības narkozi, — viņš teica. — Bet to klaidoni pašlaik nav ko pratināt.
Misters Armbresters kā noburts runāja vienā runāšanā:
— Nezinu, kas Sonkam noticis! Un, ja arī zinātu, tad neteiktu …
Viņu noslānīja.
Misters Gendijs gandrīz Vai iegrūda savu ģīmi' man sejā.
— Beidzot mēs uzzināsim visu patiesību^ par jūsu urāna katlu, — viņš paziņoja!
— Pietiek tikai injicēt šo te, un tu atbildēsi' uz visiem mūsu jautājumiem. Saprati?
Tad viņi iedūra adatu man rokā un ielaida ' tajā zāles. Kutēja.
Viņi sāka mani izprašņāt. Teicu, ka neko : nezinu. Misters Gendijs lika injicēt vēl vienu devu. Pavēle tika uz vietas izpildīta.
Kutēja vēl negantāk.
Pēkšņi kāds ieskrēja iekšā un sāka klaigāt.
— Dambis pagalam! — viņš ieaurojas.
— Gendija dambis! Dienvidu ielejā applūdināta puse fermu!
Misters Gendijs pakāpās atpakaļ un iespiedzās:
— Vai jums prāts! Tas nav iespējams! Lielajā Lāčupē ūdens nav jau veselus simt gadus!
Tad viņi visi sagāja kopā un sāka čukstēties. Kaut ko par nez kādiem paraugiem. Un lielo pūli lejā.
— Jums viņi jānomierina, — kāds ieteica misteram Gendijam. — Viņi ir pārskaitušies līdz nāvei. Visa raža vējā …
— Iešu viņus nomierināt, — teica misters Gendijs. — Pierādījumu nav. Un tas viss nedēļu pirms vēlēšanām!
Viņš izmetās laukā, un pārējie steidzīgi sekoja. Es piecēlos no krēsla un pakasījos. Šķidrums, ko viņi man bija iesūknējuši, ellīgi niezēja zem ādas. Man sanāca dusmas uz misteru Gendiju.
— Ātrāk! — mudināja misters Armbresters. — Laidīsimies lapās. Nu ir īstais laiks.
Mēs izmukām pa sāndurvīm. Pavisam vienkārši. Nonācām tiesas nama priekšā, bet tur lietū mirka ļaužu pūlis. Uz tiesas nama kāpnēm stāvēja misters Gendijs, riebīgs kā vienmēr, un blenza lielā, spēcīgā puisī, kas draudēja ar akmens šķembu.
— Katru dambi var pārraut, — misters Gendijs skaidroja, taču lielais puisis ierēcās un atvēzējās ar akmeni. •
— Protu atšķirt labu betonu no slikta! — viņš rēca. — Tas ir nevis betons, bet tīrās smiltis. Šitāds dambis neaizturēs ne galonu ūdens.
Misters Gendijs papurināja galvu.
— Šausmas! — viņš teica. — Esmu satriekts ne mazāk par jums. Protams, mēs slēdzām līgumus pēc labākās sirdsapziņas. Ja Edžeksas celtniecības kompānija izmantojusi par būvmateriāliem surogātus, mēs to katrā ziņā iesūdzēsim.
Es vairs nespēju izturēt nejauko niezēšanu un nolēmu atriebties. Un atriebos arī.
Plecīgais puisis pakāpās soli atpakaļ un parādīja uz misteru Gendiju ar pirkstu.
— Paklausieties, — viņš teica. — Klīst baumas, ka Edžeksas celtniecības kompā nija piederot jums. Vai tas tiesa?
Misters Gendijs atvēra un aizvēra muti Viņš tikko manāmi nodrebēja.
— Jā, — viņš atzinās. — Jā, tā piedeg man.
Jums vajadzēja dzirdēt pūļa rēcienu.
Lielais puisis noelsās vien.
— Ak jūs atzīstat? Varbūt atzīsiet arī, ka zinājāt, ka dambis nekur neder, ko? Cik tad no tā atlēca jums pašam?
— Vienpadsmit tūkstoši dolāru, — misters Gendijs atbildēja. — Tā ir tīrā peļņa pēc norēķināšanās ar šerifu, aldermani un …
To pūlis nevarēja izturēt, sāka plūst augšup pa kāpnēm, un mistera Gendija balss vairs nebija dzirdama.
— Tā, tā, — noteica misters Armbres ters. — Labs skatiņš. Vai zini, ko tas no zīmē, Sonk? Gendijs sajucis prātā. Citād nevar būt. Tagad pie varas nāks reformisti tie padzīs visus blēžus, un es Paipervilā at kal varēšu baudīt visus dzīves jaukumus Kamēr neaizvākšos uz dienvidiem. Tiklīdz iestājas ziema, es dodos prom uz dienvidiem Lai cik dīvaini tas skanētu, es atradu savā kabatā pāris monētu. Vai neiesim iedzert, Sonk?
— Nē, paldies, — es atteicu. — Māmiņa uztrauksies, kur esmu pazudis. Vai beidzot mūs liks mierā, mister Armbrester?
— Jā, kādu laiku liks, — viņš atbildēja. — Vismaz pagaidām. Paskat, viņi stiepj veco Gendiju uz cietumu. Lai pasargātu no saniknotā pūļa. Tas mums jānosvētī, Sonk. Tu taču ne … Sonk! Kur tu paliki?
Bet es biju kļuvis ner.edzams.
Tā, tas tad arī būtu viss. Man vairs neniezēja, tāpēc es pārlidoju mājā un palīdzēju izdabūt no tā ūdensrata elektrību. Pēc kāda laika plūdi mitējās, taču pa vecā strauta gultni joprojām tek upe, tādēļ ka es par to parūpējos augštecē. Mēs sākām mierīgu dzīvi, kāda mums, Hogbeniem, ir pa prātam. Tā dzīvot mums ir drošāk.
Vectētuks teica, ka plūdi esot bijuši likumsakarīga parādība. Tas viņam atgādinot kādu no viņa vectētuka nostāstiem. Izrādās, ka vecvēctētuka laikos bijuši gan urāna katli, gan daudz citu interesantu lietu, taču drīz vien tās kļuvušas nekontrolējamas un sākušies lieli plūdi. Vecvectētukam vajadzējis steidzīgi pazust. Kopš tās dienas par šo zemi vairs nekas nav dzirdēts. Ar to jāsaprot, ka Atlantīdā visi noslīkuši. Bet tur dzīvojuši tikai ārzemnieki.
Misteru Gendiju ietupināja cietumā. Neviens tā arī nedabūja zināt, kāpēc viņš tik vaļsirdīgi atzinies; varbūt bija ierunājusies sirdsapziņa. Es nedomāju, ka tas būtu mans nopelns. Tā gan nebūs bijis. Tomēr …
Vai atceraties to triku, ko man iemācīja tētuks — kā iztaisīt īssavienojumu telpā un pārsūknēt šņabi no viņa asinīm manējās? Galu galā man sāka niezēt tādā vietā, ko nevar pakasīt, tādēļ arī liku lietā tētuka triku. Šķidrums, ko man iešļāca zem ādas, lai tas būtu kas būdams, izraisa niezi. Tikai mazliet saraucu attālumu un pārsūknēju patiesības narkozi mistera Gendija asinīs, kad viņš plātījās uz tiesas nama kāpnēm. Pēc tam man vairs neniezēja, toties niezēja misteram Gendijam. Tā viņam vajag.
Vai tas varētu būt, ka šitā niezēšana piespiedusi viņu atklāt visu patiesību?