123593.fb2 IEDOM?GAIS ROBOTS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 6

IEDOM?GAIS ROBOTS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 6

IEDOMĪGAIS ROBOTS

Dīvainas lietas nereti at­gadījās ar Galigeru, kas joka pēc nodarbojās ar zinātni. Viņš pats bieži uzsvēra, ka uzskata sevi par gadījuma rakstura ģēniju. Iesākumam reizēm pietika ar stiepļu vijumu, pāris baterijām un zābaku āķi, lai īsā laikā konstruētu jauna tipa saldē­jamo iekārtu.

Tobrīd viņš lāpīja paģiras. Šļaugans kā bez mugurkaula, ar nekārtīgu, tumšu matu šķipsnu pāri pierei, šis cilvēks bija izlaidies uz tahtas savā laboratorijā un rīkojās ar automātisko bāru. Apskurbinošs martini lēni strūkloja tam tieši mutē.

Viņš centās kaut ko atcerēties, taču nepār- centās. Katrā ziņā tam bija kāds sakars ar robotu. Ak, ko nu.

—   Ei, Džo, — Galigers uzsauca.

Robots lepni stāvēja spoguļa priekšā un

pētīja savu iekšējo uzbūvi. Viņa apvalks bija caurspīdīgs, un zem tā lielā ātrumā grie­zās zobrati.

—   Ja gribat mani uzrunāt, — Džo aizrā­dīja, — tad dariet to čukstus. Un izmetiet no šejienes kaķi.

—   Tu taču nevari to sadzirdēt.

—  Varu gan. Visu laiku dzirdu šo kaķi staigājam apkārt.

—  Kā tad tas izklausās? — Galigers pa­interesējās.

—   Gluži kā bungu rīboņa, — augstprātīgi atteica robots. — Un, kad sākat runāt jūs, šķiet, ka dārd pērkons. — Džo balss atgā­dināja neskanīgu pīkstienu, un Galigers gra­sījās atgādināt viņam sakāmvārdu par to, ka nav ko mest ar akmeni otram, ja pats neesi bez vainas. Nenācās viegli pievērsties spīdošajam durvju panelim, aiz kura ne­skaidri iezīmējās kāda ēna — Galigeram tā likās pazīstama.

—   Šeit Broks, — atskanēja reproduktorā. — IJarisons Broks. Atveriet!

—   Durvis ir vaļā. — Galigers palika gu­ļam. Viņš drūmi vērās ienācējā, labi ģērbtā pusmūža cilvēkā, un centās to atcerēties. Broks bija gadus četrdesmit piecdesmit vecs vīrs ar rūpīgi koptu, gludi skūtu seju, kurā viedās raižpilna nepacietība. Iespējams, ka

Galigers pazina šo cilvēku. Viņš nebija drošs. Bet nekas.

Broks aplūkoja lielo, nekārtīgo laborato­riju, uzmeta neapmierinātu skatienu robo­tam, gribēja atsēsties, bet nebija krēsla. Rokas sānos iespraudis, viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ un nikni noraudzījās gu­lošajā zinātniekā.

—   Nu? — viņš ievaicājās.

—   Nekad nesāciet sarunu šādā veidā, — Galigers noburkšķēja un ietecināja sev mutē jaunu martini porciju. — Šodien tāpat pietiek nepatikšanu. Sēstieties un nomieri­nieties. Jums aiz muguras ir dinamomašīna. Nav jau tik putekļaina, vai ne?

—    Vai jums kaut kas iznāk? — Broks viņu strupi pārtrauca. — Pārējais mani ne­interesē. Jūsu rīcībā bija vesela nedēļa. Man kabatā ir čeks par desmit tūkstošiem. Ņemat vai neņemat?

—    Protams, ņemu, — Galigers atbildēja un gaidoši pastiepa platu delnu. — Dodiet šurp.

—   Caveat ernptor . [14] ko es pērku?

—  Vai tad jūs nezināt? — patiesi izbrī­nījies, jautāja zinātnieks.

Broks sāka nervozi lēkāt pa sēdekli.

—   Ak dievs, — viņš ievaidējās. — Man teica, ka tikai jūs varot mani glābt, ja te vairs kas glābjams. Tā. Un pie viena nobrī­dināja, ka izvilkt no jums prātīgu vārdu esot tas pats, kas izraut zobu. Kas tad jūs esat — inženieris vai balamutīgs idiots?

Galigers iegrima pārdomās.

— Acumirkli. Es sāku atcerēties. Viņnedēļ es ar jums runājos, vai ne?

—   Jūs runājāties … — Broka tuklā seja pietvīka. — Jā! Jūs te gulējāt, tempāt deg­vīnu un murmuļojāt dzeju. Jūs arī dziedā­jāt «Frenkiju un Džoniju». Un galu galā no­nācāt tiktāl, ka pieņēmāt manu priekšlikumu.

—    Patiesību sakot, — atteica Galigers, — es biju pilnā. Es bieži esmu pilnā. Se­višķi atvaļinājuma laikā. Tad atbrīvojas zem­apziņa un es varu strādāt. Būdams jautrā prātā, esmu uzbūvējis visbrīnišķīgākās man­tiņas, — viņš gvelza tālāk. — Viss liekas tik skaidrs. Skaidrs kā diena. Es teicu — diena, vai ne, ko? Vispār … — Viņš pazaudēja do­mas pavedienu un apjuka. — Vispār, par ko jūs runājat?

—  Vai jūs reiz apklusīsiet? — robots nopra­sīja, grozīdamies spoguļa priekšā.

Broks pietrūkās kājās. Galigers vienaldzīgi pamāja ar roku.

—   Neliecieties zinis par Džo. Es pabeidzu viņu tikai šonakt un drīzāk gan nožēloju to.

—   Robotu?

—  Robotu. Bet viņš, zināt, nekam neder. Es samontēju viņu, būdams pilnā, un man nav ne mazākās jausmas, kā un kāpēc esmu tā rīko­jies. Viņš tikai stāv šeit un apbrīno pats sevi. Un dzied. Gaudo kā pats nelabais. Tūlīt dzir­dēsiet.

Brokam ar lielām pūlēm izdevās atgriezties pie vecā temata.

—   Paklausieties, Galiger. Esmu ķezā. Jūs apsolījāt man palīdzēt. Ja ne — esmu paga­lam.

—   Kur tas laiks, kopš es esmu pagalam, — piezīmēja zinātnieks. — Bet man vienalga. Dzīvoju tik tālāk, strādāju, lai nopelnītu sev maizi, bet brīvajā laikā taisu visādas lietiņas. Taisu visvisādas lietiņas. Vai zināt — ja es būtu pa īstam mācījies, no manis būtu iznācis otrs Einšteins. Tā ļaudis runā. Sagadījies tā, ka mana zemapziņa kaut kur sagrābstījusi pirmklasīgu zinātnisku domāšanu. Varbūt tieši tādēļ es ne par ko nebēdāju. Kad esmu piedzēries vai pietiekami izklaidīgs, tieku galā ar pašām velnišķīgākajām problēmām.

—  Jūs arī tagad esat piedzēries, — Broks pārmeta.

—   Tuvojos svētlaimei. Kā gan jūs justos, ja vienu rītu pamostos un ieraudzītu sazin kādu paštaisītu robotu un ja jums nebūtu ne mazā­kās sajēgas par šī radījuma īpašībām?

—   Nu labi…

—   Nebūt ne, — Galigers nošļupstēja. — Droši vien jūs ņemat dzīvi pārāk nopietni, Brok. Vīns ir dzinulis, alkohols spēcina. Pie­došanu. Es spēcinos. — Viņš iztukšoja vēl vienu martini porciju.

Broks sāka staigāt pa pārblīvēto laborato­riju, līkumodams starp mīklainiem, netīriem priekšmetiem.

—    Ja esat zinātnieks, lai dievs stāv klāt zinātnei.'

—     Esmu Larijs Adlers zinātnē, — Galigers sacīja. — Viņš bija muzikants, dzīvoja, šķiet, tā pirms gadiem simt. Man klājas tāpat kā viņam. Skolā neesmu gājis nevienu dienu. Ko lai dara, ja manai zemapziņai patīk praktiski niķi un stiķi?

—    Vai jūs zināt, kas es esmu? — Broks no­prasīja.

—    Atklāti sakot — nē. Vai tad mēs būtu pa­zīstami?

Otra runātāja balsī ieskanējās sarūgtinā­jums.

—     Kaut vai pieklājības pēc varējāt atcerē­ties mani, lai arī pagājusi nedēja. Harisons Broks. Es. Man pieder televīzijas kompānija «Vox-View Pieturēs».

—     Nē, — piepeši iejaucās robots, — nav nozīmes. Nav nekādas nozīmes, Brok.

—   Velns lai…

Galigers skumji nopūtās.

—     Es aizmirsu, ka tas nešķīstenis ir dzīvs. Mister Brok, iepazīstieties — tas ir Džo. Džo, iepazīsties — tas ir misters Broks no «Vox-Viev Džo pagriezās, zobratu zobi viņa caurspī­dīgajā galvaskausā saķērās.

—   Priecājos iepazīties, mister Brok. Atļau­jiet apsveikt ar laimīgo izdevību dzirdēt manu brīnišķo balsi.

—   M-mm, — magnātam paspruka. — Hello.

—   Nejēdzību nejēdzība, viss viena nejē­dzība, — Galigers pasteidzās klusiņām pie­bilst. — Tas izklausās pēc Džo. Pāvs. Nav vērts ar viņu strīdēties.

Robots palaida šo repliku gar ausīm.

— Tik tiešām, mister Brok, nav nozī­mes, — viņš no jauna iepīkstējās. — Nauda mani neinteresē. Saprotu, ka daudzi justos aplaimoti, ieraugot mani jūsu filmās, bet slava man nenozīmē neko. Itin neko. Man pilnīgi pietiek ar sava skaistuma apziņu.

Broks sāka kodīt lūpas.

—   Klausies, — viņš nikni ierunājās, — es nenācu šurp, lai piedāvātu tev filmēties. Sa­prati? Vai tad es piesolu tev kontraktu? Kāda kolosāla nekaunība … Uh! Tu esi traks.

—   Jūsu aprēķins ir acīm redzams, — robots vēsi aizrādīja. — Redzu, ka jūs aizgrābis mans skaistums un manas balss burvība — tās brīnumjaukais tembrs. Neizliecieties, ka jums manis nevajag, jūs tikai gribat nosist cenu. Es jau teicu — tas mani neinteresē.

—  Tu esi tr-r-raks! — iekaucās Broks, kura pacietības mērs bija pilns, un Džo atkal mie­rīgi pagriezās pret spoguli.

—   Nerunājiet tik skaļi, — robots brīdi­nāja. — Disonanse ir apdullinoša. Turklāt jūs esat neglīts un es nevēlos raudzīties jūsos.

Zem caurspīdīgās plastmasas čaulas dūca zobratu mehānismi. Džo izbīdīja acis uz bal­steņiem un patiesā sajūsmā aplūkoja sevi spo­gulī.

Galigers, uz tahtas izlaidies, nosmējās pie sevis.

—   Džo ir viegli uzbudināms, — viņš sacīja. — Esmu paguvis ievērot. Būšu tam devis kā­das sevišķas maņas. Pirms stundas šis smē­jās kā kutināts. Ne no šā, ne no tā. Gatavoju sev uzkožamo. Pēc desmit minūtēm paslīdēju uz ābola serdes, ko biju nosviedis pa roku galam, un novēlos garšļaukus. Džo mierīgi noskatījās. «Nu, lūk,» viņš teica. «Varbūtī­bas teorija. Cēlonis un sekas. Zināju, ka jūs nometīsiet ābola serdi un vēlāk, pēc pasta iedams, pats uzkāpsiet uz tās.» Nevainīgais jēriņš, ko tu neteiksi. Nožēlojamā atmiņa, kas nedarbojas tad, kad vajag.

Broks apsēdās uz mazās dinamomašīnas, kura Galigeram kalpoja par solu, — otra, lie­lākā, dinamomašīna saucās «Monstro» — un atvilka elpu. — Roboti nav nekas jauns.

—   Šis te ir. Nevaru ciest viņa zobratus. Tie izraisa manī mazvērtības sajūtu. Ak, ja es zi­nātu, kālab esmu to samontējis, — Galigers teica un nopūtās. — Nu labi. Iedzersim?

—   Nē. Esmu ieradies darīšanās. Vai tiešām jūs gribat teikt, ka visu pagājušo nedēļu būvē­jāt robotu un nevis risinājāt uzdevumu, par ko vienojāmies?

—   Jūs apsolījāt man honorāru, vai ne? — Galigers apjautājās. — Tā kā atceros gan.

—   Apsolīju jums honorāru, — Broks ap­mierināts attrauca. — Desmit tūkstošus, kurus varēsiet saņemt, kad un kā pienāksies.

—   Tad dodiet šurp skanošo un ņemiet robotu. Viņš ir to vērts. Varēsiet nofilmēt.

—   Nekāda filmēšana nenotiks, iekams ne­būšu saņēmis skaidru atbildi, — Broks strupi iebilda. — Es jums jau teicu.

—  Biju piedzēries, — sacīja Galigers. — Bet nu viss dzērums kā ar roku atņemts. Esmu kā tāds bērnelis. Drīz vien būšu apdzēries bēr­nelis. Taču pagaidām, ja nu jūs izstāstītu man savu likstu vēlreiz …

Broks apvaldīja dusmas, paķēra no grāmat­plaukta pirmo žurnālu, kas gadījās pie rokas, un paņēma pildspalvu.

' — Lai notiek. Lieku priekšā akcijas ar divi­dendi divdesmit astoņi procenti, zudumi zem nominālās vērtības …

Viņš uzskribelēja skaitļus uz žurnāla.

—   Ja jūs būtu pakampis to viduslaiku ek­semplāru, kas stāvēja blakus šim te, jums nāktos maksāt bargu naudu, — Galigers slinki noteica. — Tātad jūs esat no tiem, kuri aprak­sta galdautus, ko? Lai jau paliek jūsu akcijas un blēdības. Ķerieties pie lietas. Ko jūs gribat piemuļķot?

—   Nav nozīmes, — sacīja robots, stāvē­dams pie spoguļa. — Līgumu es neparakstīšu.

Lai ļaudis nāk un apbrīno mani, ja viņi vēlas, tikai lai manā klātbūtnē sarunājas čukstus.

—    Trako nams, — Broks norūca, pūlēda­mies savaldīties. — Klausieties, Galiger. Es jums visu izskaidroju jau pirms nedēļas, bet…

—   Tad šeit nebija Džo. Iedomājieties, ka jūs stāstāt viņam.

—   M-mm… klausieties. Jūs būsiet vismaz šo to dzirdējis par tādu «Vox-Viev Piсtures».

—   Protams. Lielākā un labākā sava veida televīzijas kompānija. «Sonatone» laikam ir jūsu vienīgais sāncensis.

—   «Sonatone» grasās izspiest mani pavi­sam.

Galigers izbrīnījās.

—   Nesaprotu, kā tas iespējams. Jums taču ir vislabākie raidījumi. Krāsainā stereosko- pija, visi modernie jauninājumi, labākie ak­tieri, mūziķi, solisti…

—   Nav nozīmes, — teica robots. — Es ne­piekrītu.

—   Aizveries, Džo. Jūs esat pirmais savā nozarē, Brok. Es to atzīstu. Bez tam vēl esmu dzirdējis, ka jūs nebūt neesat nekaunīgs. Kas gan «Sonatone» varētu būt pret jums?

Broks bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

—   Ak, tā ir politika. Kontrabandas kino­teātri. Es nevaru tos izskaust. Vēlēšanu kam­paņas laikā «Sonatone» atbalstīja valdošo partiju, un policija skatās uz šiem kontraban­distiem caur pirkstiem, lai cik esmu skubinā­jis ņemt viņus ciet.

—   Kontrabandas kinoteātri? — Galigers pārvaicāja, tā kā drusku sabozies. — Šo to esmu dzirdējis gan …

—   Tas attiecas uz vecajiem, skaņu filmu lai­kiem. Televīzija izspieda kinofilmas un lielos kinoteātrus. Cilvēki atradinājās ,sēdēt vienu­viet ūn skatīties uz ekrānu. Mājas televizoru kvalitāte uzlabojās. Ir taču patīkamāk zvilnēt atpūtas krēslā, sūkt alu un skatīties raidī­jumu. Televīzija vairs nebija bagāto izprieca. Līdz ar skaitītāju ieviešanu cenas kļuva pie­ejamas arī vidēji turīgam pilsonim. Kurš gan to nezina?

—    Es, — Galigers ieminējās. — Es nekad nepievēršu uzmanību tam, kas notiek ārpus manas laboratorijas sienām, ja vien neesmu spiests to darīt. Alkohols un radošs gars. Es ignorēju visu, kas neskar mani tieši. Izskaid­rojiet sīkāk, lai man rodas pilnīgāks priekš­stats. Pret atkārtojumiem neiebilstu. Tātad jūs sākāt stāstīt par saviem skaitītājiem.

—   Televizorus uzstāda par brīvu. Mēs tos nevis pārdodam, bet iznomājam. Maksa atka­rīga no lietošanas ilguma. Mēs piedāvājam nepārtrauktu, vispusīgu programmu — gan teātra izrādes, filmas, operas, gan orķestru un solistu priekšnesumus, gan varietē teleierak- stus, visu ko. Ja skaties raidījumus bieži, attie­cīgi arī jāmaksā. Reizi mēnesī ierodas cilvēks, kas pārbauda skaitītāju. Taisnīga sistēma. «Vox-View» uztvērēju var atļauties ikviens. «Sonatone» un pārējās kompānijas rīkojas tāpat, bet «Sonatone» ir mans vienīgais no­pietnais konkurents. Vismaz vienīgais, kas blēdēs pēc velna. Citas kompānijas ir mazā­kas par manējo, bet es nekāpju tām uz galvas. Vēl neviens nav nosaucis mani par cūku, — Broks drūmi nobeidza.

—   Un tālāk?

—   Un tālāk «Sonatone» paļaujas uz publi­kas pieprasījumu. Līdz šim bija neiespējami projicēt stereoskopiskos raidījumus uz lielā ekrāna bez svītrām rastrā un attēla defektiem. Tādēļ vispiemērotākais izrādījās televizora ekrāns ar parastajiem izmēriem trīsreiz čet­ras pēdas. Rezultāti bija lieliski. Bet tad «So­natone» uzpirka visā valstī paputējušos kino­teātrus …

—   Kas tie tādi? — Galigers apvaicājās.

—   Vēl pirms skaņu filmu ēras sabrukuma pasaule bija par sevi augstās domās. Augstās domās, saprotat? Vai esat dzirdējis kaut ko par Radiositijas mūzikholu? Bet ko nu par to! Modē nāca televīzija, un izvērtās sīva cīņa. Kinoteātrus būvēja lielākus un ērtākus. Tās jau bija īstas pilis. Kaut kas grandiozs. Bet tad pilnveidojās televīzija, neviens vairs ne­gāja uz kino, un tomēr nojaukt kinoteātri bieži vien bija neizdevīgi. Tā radās paputējušie kinoteātri. Lieli un mazi. Tos atjaunoja. Un tur rāda «Sonatone» programmas. Publikas pieprasījums ir ievērojams. Teleteātri izmaksā dārgi, bet ļaudis velk uz turieni. Jaunums plus pūļa instinkts.

Galigers pievēra plakstus.

—   Kas gan jūs kavē darīt to pašu?

—   Patents, — Broks īsi paskaidroja. — Es jau tiku ieminējies, ka telpiskā televīzija līdz šim nebija piemērota lielajiem ekrāniem. Pirms desmit gadiem mēs ar «Sonatone» pa­rakstījām abpusēju vienošanos, ka jebkuru uzlabojumu, kas saistīts ar attēlu palielināša­nas iespējām, lietosim kopīgi. «Sonatone» iz­devās izlocīties no šī kontrakta. Tas esot vil­tots, un tiesa atzina, ka vigiem ir taisnība. Viņi atzīst, ka taisnība tiesai, — tā ir politika. Vispār «Sonatone» inženieri atraduši metodi, kā projicēt attēlu uz lielā ekrāna. Viņiem pie­der patenti — divdesmit septiņi patenti, kas būtībā skar visas iespējamās šīs idejas variā­cijas. Mani inženieri strādā dienu un nakti, pūlēdamies atrast kādu līdzīgu likumīgu me­todi, bet visu jau paredzējusi «Sonatone». Viņu sistēmu sauc «Magna». To var pievienot jebkuram televizoram, bet «Sonatone» atļauj izmantot tikai savus uztvērējus. Saprotat?

—   Neētiski, bet likumīgi, — secināja Gali­gers. — Tomēr jūsu skatītāji saņem par savu naudu vairāk. Cilvēkiem vajadzīga laba prece. Ekrāna izmēriem nav nozīmes.

—   Jā, — Broks sarūgtināts atsaucās, — bet tas vēl nav viss. Avīzes ir pilnas ar P. P. — tas ir jaunmodīgs vārdiņš. Publikas pieprasījums. Bara instinkts. Jums taisnība — cilvēkiem vajadzīga laba prece, bet vai jūs pirktu viskiju par četriem centiem, ja varētu to dabūt par puscenu?

—  Tas atkarīgs no kvalitātes. Kas notika tālāk?

—   Kontrabandas kinoteātri, — Broks sa­cīja. — Tie atvērti visās malās. Tajos rāda «Vox-View» programmu un lieto palielināmo iekārtu «Magna», ko patentējusi «Sonatone». Ieejas maksa ir zema — zemāka nekā «Vox-View» televīzijas uztvērēja nomas tarifs. Pub­likas pieprasījums. Sava veida aizlieguma piegarša. Skatītāji visi kā viens atsakās no «Vox-View» televizoriem. Es zinu, kādēļ. To­ties viņi iet uz kontrabandas kinoteātriem.

—  Tas ir nelikumīgi, — Galigers domīgi noteica.

—   Tāpat kā slepenās dzertuves sausā likuma laikos. Viss atkarīgs no tā, vai tev labas attiecības ar policiju. Es nevaru panākt savu tiesas ceļā. Izmēģinājos. Es tuvojos katastrofai. Ja tas turpināsies, es bankrotēšu. Nevaru pazemināt «Vox-View» nomas tarifu. Tas jau tā ir nomināls. Peļņu es gūstu no kvantitātes. Bet nu vairs nav nekādas peļņas. Kas attiecas uz šiem kontrabandas kinoteāt­riem, pārāk skaidri redzams, kas tos atbalsta.

—   «Sonatone»?

—   Bez šaubām. Klusi sabiedrotie. Viņu kasē ieplūst izrāžu ienākumi. Vienīgais, ko viņi vēlas, ir izspiest mani no šī biznesa, lai monopols piederētu viņiem. Pēc tam viņi sarī­kos goda mielastu un maksās saviem aktie-

rietn nožēlojamus grašus. Es tā nerīkojos. Es maksāju saviem darbiniekiem tik, cik viņi no­pelnījuši, un tas ir daudz.

—   Bet man piedāvājat nieka desmit tūksto­šus, — Galigers piezīmēja. — Ai, ai!

—   Tā ir tikai pirmā iemaksa, — Broks steidza paskaidrot. — Varat nosaukt pats savu summu. Saprāta robežās, — viņš pieme­tināja.

—   Katrā ziņā. Astronomisku summu. Vai viņnedēļ es teicu, ka pieņemu jūsu piedāvā­jumu?

—   Teicāt.

—   Tad man būs bijusi nojauta, kā atrisināt šo problēmu, — Galigers prātoja. — Paskatī­simies. Vai es neminēju kaut ko konkrētu?

—   Jūs visu laiku runājāt par marmora plāksnēm un … ah … par savu sirdsmīļo.

—   Tad es būšu dziedājis, — Galigers pa­skaidroja. — «Svētā Džeimsa lazareti». Dzie­dāšana nomierina nervus, un visaugstais redz, ka maniem nerviem tā reizēm vajadzīga. Mūzika un vīns. «Man bieži jābrīnās, ka vīn- tirgotājs pērk …»

—   Ko?

—   «Daudz sliktāku par to, kas pārdots tiek». Lai jau paliek. Citēju Omāru. Tas neko neiz­saka. Vai pie jums strādā labi inženieri?

—   Vislabākie. Un vislabāk atalgotie.

—   Un viņi nevar atrast iespēju, kā palieli­nāt attēlu, lai nepārkāptu «Sonatone» tiesības uz «Magna»?

—   īsumā — tieši tā.

—   Droši vien vajadzēs papētīt šo problēmu rūpīgāk, — Galigers skumji konstatēja. — Tas man riebjas līdz nāvei. Tomēr saskaitāmo summa vienāda ar gala iznākumu. Vai jūs saprotat? Es ne. Man vienmēr grūti izteikties. Vispirms es kaut ko pasaku un tad sāku domāt, ko esmu pateicis. Tas ir labāk nekā apdomāt katru vārdu iepriekš, — viņš pēkšņi nobeidza. — Man jau sāp galva. Par daudz runāšanas un par maz dzeramā. Kur mēs palikām?

—   Pusceļā uz trako namu, — ieminējās Broks. — Ja jūs nebūtu mans pēdējais glā­biņš, es …

—   Nav nozīmes, — nopīkstēja robots. — Varat mierīgi saplēst savu kontraktu, Brok. Es to neparakstīšu. Slava man neno­zīmē neko, itin neko.

—   Ja tu neaizvērsies, — Galigers brīdi­nāja, — piebļaušu tev pilnas ausis.

—   Lūdzu! — Džo iespiedzās. — Dauziet mani! Nāciet, dauziet vien! Jo nekaunīgāks būsiet, jo ātrāk sabruks mana nervu sistēma, un es būšu pagalam. Man vienalga. Man nav pašaizsardzības instinkta. Dauziet mani. Pats redzēsiet.

—   Vai zināt, viņam taisnība, — brīdi klusē­jis, zinātnieks teica. — Un tā ir vienīgā lo­ģiskā atbilde uz šantāžu un draudiem. Jo ātrāk viss cauri, jo labāk. Džo nepazīst pakā­penības. Viss, kas izrādīsies pa īstam sāpīgs,

uz vietas nobendēs viņu. Un šim par to ne silts, ne auksts.

— Man arī ne, — norūca Broks. — Gribē­tos noskaidrot. ..

—  Jā. Zinu. Labi, paskatīsimies, tad jau redzēs, vai kas ienāks prātā. Vai mani ielaidīs jūsu telestudijā?

—  Te būs caurlaide. — Broks kaut ko uz- skribelēja uz atklātnes. — Sāksiet strādāt tūlīt?

—   Bez šaubām, — Galigers meloja. — Stei­dzieties vien tālāk un neraizējieties. Pamēģi­niet nomierināties. Viss ir mūsu ziņā. Vai nu es pavisam drīz tikšu galā ar jūsu uzde­vumu, vai arī.. .

—   Vai arī — kas?

—  Vai arī netikšu, — zinātnieks laipni no­beidza un sāka darboties ap sadales pults pogām līdzās tahtai. — Mārtiņi man apnicis. Ja jau ķēros pie darba, kādēļ gan es neiz­taisīju no šī robota automātisku bufetnieku? Pat pogu meklēšana un nospiešana dažreiz krīt uz nerviem. Ja, Brok, tūdaļ sākšu risināt jūsu problēmu. Nedomājiet vairs par to.

Magnāts vilcinājās.

—   Saprotiet jel, jūs esat mana vienīgā cerība. Ja nu es varu kaut kā palīdzēt.. .

—  To blondīni, — Galigers murmināja. — Jūsu daiļdaiļo zvaigzni Silveri O'Kīfu. Atsūtiet viņu šurp. Vairāk man nekā nevajag.

—   Uz redzēšanos, Brok! — robots nopīk­stēja. — Zēl, ka nevarējām saprasties kontrakta jautājumā, toties jums bija tā laime dzirdēt manu brīnišķo balsi, nemaz nerunājot par patīkamo izdevību aplūkot mani. Nestās­tiet pārāk daudz cilvēkiem, cik es esmu bur­vīgs. Patiešām nevēlos, lai ļaudis bariem nāk mani traucēt. Viņi trokšņo.

—   Iekams neesat aprunājies ar Džo, jums nevar būt priekšstata par dogmātismu, — Galigers sacīja. — Labi. Uz redzīti. Neaizmir­stiet atsūtīt blondīni.

Brokam nodrebēja lūpas. Viņš meklēja vār­dus un, neatradis tos, devās prom.

—  Uz redzēšanos, neglīteni, — Džo vēl no­teica.

Galigers sarāvās, durvīm aizcērtotics, lai gan robota pārjutīgajām ausīm to izturēt nācās vēl grūtāk.

— Kas tev lēcies? — viņš noprasīja. — Tevis dēļ to nelaimīgo gandrīz vai ķēra trieka.

—  Viņš taču neuzskatīja sevi par skais­tuli, — Džo iebilda.

—   Skaistums stāv dieva ziņā.

—   Cik jūs esat stulbs. Arī jūs esat neglīts.

—  Bet tu esi grabošu vārstuļu, virzuļu un zobratu vācele. Un tev ir tārpi, — Galigers sacīja; teiktais, protams, attiecās uz īpašiem mehānismiem robota ķermenī.

—  Es esmu burvīgs. — Džo aizgrābts blenza spogulī.

—  Tev tā liekas. Nesaprotu, kādēļ taisīju tevi caurspīdīgu.

—  Lai arī citi varētu mani apbrīnot. Man, protams, ir rentgenoskopiska redze.

—  Un skrūvītes galvā. Kādēļ es iemontēju radioaktīvās smadzenes tev vēderā? Drošī­bas labad?

Džo neatbildēja. Viņš kaut ko dungoja šaušalīgi spiedzošā un kaitinoši spalgā balsī. Kādu brīdi Galigers cietās, stiprinādamies no šifona ar džinu.

—  Apklusti jel! — viņš beidzot neiztu­rēja. — Kauc kā vecmodīgs metro pagrie­zienā.

—   Jums vienkārši skauž, — Džo pazobo­jās, tomēr paklausīgi pārslēdzās uz ultra­skaņu. Pusminūti valdīja klusums. Tad visā apkārtnē sāka gaudot suņi.

Galigers negribīgi uzrausās sēdus. Vaja­dzētu manīties prom. Acīmredzot laboratorijā miera nebūs. Kamēr atdzīvinātā grabažu vā­cele plātīsies ar sevi. Džo izgrūda krekšķošu smiekliņu. Galigers satrūkās.

—   Kas tad nu?

—   Tūlīt redzēsiet.

Cēloņa un seku loģika, kuru papildina var­būtības teorija, rentgenoskopiska redze un citas noslēpumainas maņas, robotam neapšau­bāmi piemita. Galigers klusītēm nolamājās, paņēma melnu, saņurcītu cepuri un devās uz izeju. Durvīs viņš saskrējās ar mazu, apaļīgu vīreli, kas pilnā sparā ietriecās ar galvu zināt­niekam vēderā.

—       Uh! Fīi. Ir gan savāda humora izjūta šim ēzelim robotam. Ilello, mister Kenikot. Priecājos jūs redzēt. Diemžēl man nav vaļas piedāvāt jums iedzert.

Mistera Kenikota melnīgsnējā seja savilkās ļaunā grimasē.

—       Nevēlos neko iedzert. Vēlos saņemt savu naudu. Gādājiet to šurp! Nu, kā būs?

Galigers domīgi vērās tukšumā.

—   Es jau tieši eju saņemt naudu par čeku.

—       Es pārdevu jums savus dimantus. Jūs teicāt, ka iztaisīšot kaut ko no tiem. Un iesmē-, rējāt man čeku. Bet par to neviens nedod ne plika graša. Kā lai to saprot?

—       Čekam nav vērtības, — Galigers iz­dvesa. — Es nevaru izsekot savam rēķinam bankā.

Kenikots gandrīz vai palēcās uz sliekšņa.

-— Varbūt atdosiet man dimantus, ko?

—       Jā, bet esmu tos jau izlietojis eksperi­mentā. Kādā īsti — tas gan piemirsies. Vai zināt, mister Kenikot, man tā vien šķiet, ka biju drusciņ iereibis, kad pirku tos.

—        Iereibis, — mazais vīrelis atsaucās. — Drīzāk gan pilns kā mārks. Kā tad paliek? Diezgan esmu gaidījis. Jau tā jūs vazājat mani aiz deguna. Maksājiet ciet vai arī.. .

—       Lasieties prom, netīreli, — ierunājās Džo. — Jūs esat atbaidošs.

Galigers steidzīg' izstūma Kenikotu laukā un aizbultēja darvis

—   Papagailis, — viņš paskaidroja. — Gan es viņam apgriezīšu rīkli. Bet tagad par naudu. Nenoliedzu, ka esmu jūsu parādnieks. Taču nupat kā saņēmu izdevīgu pasūtījumu, un, tikko man samaksās, savu tiesu saņemsiet arī jūs.

—   Neputiet pīlītes, — Kenikots teica. — Jūs taču kaut kur strādājat, vai ne? Par inženieri lielā firmā, vai ne? Palūdziet avansu.

—   Ir jau darīts, — Galigers nopūtās. — Esmu izņēmis avansu par visu nākamo pusgadu. Paklausieties, pēc pāris dienām es to naudiņu atdošu. Varbūt dabūšu avansu no sava klienta. Norunāts?

—   Nē.

—   Nē?

—   N-nu labi. Gaidīšu vienu dienu. Augstā­kais divas. Diezgan. Ja sadabūsiet naudu — labi, ja ne — iebāzīšu parādu cietumā.

—   Divas dienas ir daudz, — Galigers teica, atviegloti uzelpodams. — Sakiet, vai te tuvumā nav kāds kontrabandas kinoteātris?

—   Būtu labāk ķērušies pie darba un netē­rējuši laiku veltīgi.

—  Tas jau ir mans darbs. Jāsacer rakstiņš. Kā lai atrod to kontrabandas ūķi?

—   Vienkārši. Iesiet uz pilsētu, redzēsiet durvīs cilvēku. Viņš pārdod biļetes. Visur, ik uz soļa.

—   Lieliski, — Galigers noteica un atvadī­jās no mazā vīreļa. Kāda iemesla dēļ viņš būtu pircis dimantus no Kcnikota? Tādu zemapziņu tīri vai derētu amputēt. No tās varēja sagaidīt visu ko. Tā darbojās pēc dzel­žainajiem loģikas likumiem, taču šī loģika bija gluži sveša Galigera apzinātajai domā­šanai. Tomēr rezultāti bieži vien izrādījās pār­steidzoši veiksmīgi, turklāt pārsteidzoši vien­mēr. Nav nekā nožēlojamāka par zinātnieku,' kuram nav nekādas jēgas par zinātni un kas nodarbojas ar zinātni joka pēc.

Laboratorijā atstātajā retortē bija palikuši dimanta putekļi no neveiksmīga eksperi­menta, kuru veikusi Galigera zemapziņa, bez tam viņš neskaidri atcerējās, it kā būtu pircis dārgakmeņus no Kenikota. Dīvaini. Varbūt… Nu kā tad! Tie taču iemontēti Džo! Par gul­tņiem, vai. Izjaukt robotu tagad diez vai būtu prātīgi, jo dimanti tik un tā zaudējuši savu slīpējumu. Kāda velna pēc vajadzēja pirkt dimantus, ja tikpat lieti būtu derējuši rūpnie­ciskie dimanti? Galigera zemapziņa pieprasīja pašu labāko. Komerciālais aprēķins tai neek­sistēja. Tā vienkārši neapjēdza cenu mehā­nismu un ekonomikas pamatprincipus.

Galigers klaiņoja pa pilsētu kā Diogēns, patiesību meklējot. Krēsloja, virs galvas lais­tījās neona ugunis — blāvas gaismas strēles uz tumsas fona. Augstu pār Manhetenas tor­ņiem spoži mirdzēja reklāma. Aerotaksometri, slīdot dažādā augstumā, piestāja uz jum­tiem, lai uzņemtu pasažierus. Garlaicīgi.

Pilsētā Galigers sāka meklēt durvis. Bei­dzot viņš ieraudzīja kādas, taču tajās stāvo­šais cilvēks pārdeva pastkartes. Galigers pa­griezās un devās uz tuvāko bāru, juzdams nepieciešamību iestiprināties. Pārvietojamais bārs apvienoja sevī sliktāko, kas piemīt svēt­dienas karuselim un negaršīgam kokteilim, tādēļ Galigers neziņā pastāvēja uz sliekšņa. Beidzot viņš satvēra garām joņojošo krēslu un iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Viņš pasū­tīja trīs porcijas džina, ko izdzēra vienu pēc otras. Pēc tam pasauca bufetnieku un ap­vaicājās par kontrabandas kinoteātriem.

—  Pie velna, ir, — bufetnieks sacīja un izvilka no priekšauta biļešu paciņu. — Cik?

—   Vienu. Kur tas atrodas?

—  Divi divdesmit astoņi. Sai ielā. Jautājiet pēc Tonija.

—  Paldies, — Galigers patencināja un, iegrūdis bufetniekam pamatīgu dzeramnaudu, nošļūca no krēsla un steberēja prom. Pārvie­tojamie bāri bija jaunums, ko viņš neatzina. Dzert, pēc viņa domām, vajag miera stāvoklī, jo šajā stāvoklī pakāpeniski nonāk ikviens.

Kāpņu galā atradās restotas durvis. Kad Galigers pieklauvēja, iegaismojās video- ekrāns — acīmredzot vienpusīgs, jo šveicara seja palika neredzama.

—   Es pie Tonija, — Galigers teica.

Durvis atvērās, parādījās saguris cilvēks

platās pneimobiksēs, kas tomēr nespēja no­slēpt viņa stāva kalsenumu.

— Biļete ir? Rādiet šurp. Ejiet, mīļais. Taisni uz priekšu. Seanss jau sācies. Dzēra-! inos var dabūt bārā pa kreisi.

Galigers izspraucās pa skaņu necaurlaidīgu aizkaru īsa koridora galā un nonāca, kā likās, sena kinoteātra foajē; tādus cēla ap 1980. gadu, kad plastmasas bija sevišķā cieņā. Viņš' saostīja bāru, iedzēra lētu viskiju par dārgu naudu un iestiprinājies beidzot iegāja zālēļ Gandrīz visas vietas bija aizņemtas. Uz lielā ļ ekrāna — domājams, ar iekārtu «Magna» —I rādīja cilvēkus, kas rosījās ap kosmokuģi.j Vai nu piedzīvojumu filma vai hronika, Gali­gers nodomāja.

Vienīgi azarts ielaisties nelikumībās varēja atvilināt cilvēkus uz kontrabandas kinoteātri. Tas smirdēja. Daudz līdzekļu tā uzturēšanai, bez šaubām, netērēja, arī vietu ierādītāju ne­redzēja. Bet kinoteātris pastāvēja ārpus likuma, un tādēļ apmeklētāju tam netrūka. Galigers domīgi raudzījās uz ekrānu. Ne svītru, ne attēla defektu. Pie nereģistrēta «Vox-Viev» televizora bija uzstādīta palieli­nāmā iekārta «Magna», un viena no Broka slavenākajām zvaigznēm pūlējās, cik spē­dama, par godu kontrabandistu klientiem. Skaidra blēdīšanās. Tā gan.

Drīz vien Galigers devās prom, pa ceļam pamanot formā ģērbtu policistu, kas sēdēja papildvietā. Viņš nicīgi pavīpsnāja. Biļeti šis nelga, protams, nebija pircis. Krāpšanās kā parasti.

Divus kvartalus talak spoža gaismas reklāma vēstīja: «SONATONE BIJOU». Tas, zināms, bija legalizēts kinoteātris ar attiecīgi augstu ieejas maksu. Galigers neapdomīgi iz­šķieda vai veselu bagātību, lai iegādātos biļeti labā vietā. Viņš gribēja salīdzināt iespaidus un konstatēja, ka palielināmā iekārta «Magna», cik varēja spriest, ir tā pati gan «Bijou», gan kontrabandas teātrī. Kā te, tā tur iekārta funkcionēja nevainojami. Sarežģī­tais uzdevums — teleekrāna palielināšana — bija sekmīgi atrisināts.

Tomēr «Bijou» viss bija karalisks. Uzcirtu­šies vietu ierādītāji krāšņos tērpos pēc austrumnieku paraduma aicināja doties pa paklājiem tālāk. Bufetē bez maksas saprātīgās devās izsniedza dzērienus. Kinoteātrī darbo­jās turku pirts. Galigers iegāja pa durvīm ar uzrakstu «Vīriešiem» un tīri vai apžilba no greznības visapkārt, vismaz nākamās desmit minūtes viņš jutās kā sibarīts.

Tas nozīmē, ka legālajos «Sonatone» kino­teātros pulcējas tic, kuriem tas pa kabatai, bet pārējie apmeklē kontrabandas ūķus. Visi, iz­ņemot nedaudzus mājās tupētājus, kurus jau­nais modes kliedziens nespēj aizraut. Ar laiku Broks izputēs, jo viņam vairs nebūs ienākumu. «Sonatone» uzsūks viņa firmu, uzskrūvēs cenas un sāks taisīt naudu. Izklaidēšanās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa; cilvēki ir pie­radināti pie televīzijas. Nav, kas to aizstātu.

Ja «Sonatone» izdotos izspiest sāncensi, pub­lika vienlīdz labi apmaksātu arī diletantu izrādes.

Galigers atstāja «Bijou» un apturēja aero-; taksometru. Viņš nosauca «Vox-View» studi­jas adresi Longailendā, lolojot klusu cerību izmānīt no Broka čeku. Bez tam viņš gribēja  šo to noskaidrot.

«Vox-View» austrumu spārna paviljoni pie  tās pa visu Longailendu līdz pat kompānijas  «Sound» teritorijai — raiba, nekārtīga dažda- 9 žādu ēku kolekcija. Pēc nojautas atradis restorānu, Galigers izdzēra vēl vienu porciju degvīna, lai nezaudētu dušu. Zemapziņu gai­dīja grūts darbs, un viņš negribēja, lai to no­māc pilnīgas brīvības trūkums. Turklāt vis­kijs garšoja lieliski.

Pēc vienas glāzītes viņš izlēma, ka šimbrī­žam pietiks. Viņš nebija nekāds pārcilvēks, kaut gan viņa ietilpība likās drusku neticama. Vajag tikai panākt domas objektīvu skaidrību un subjektīvu atraisītību …

—   Vai naktī studija vienmēr ir vaļā? — viņš pavaicāja viesmīlim.

—   Kā tad. Vispār daži paviljoni. Pro­gramma turpinās visu nakti.

—   Restorānā ļaužu ka biezs.

—   Pie mums nāk arī no lidostas. Vēl?

Galigers papurināja galvu un devās laukā.

Ar Broka doto caurlaidi viņš iesoļoja studijā un vispirms iegāja magnāta kantorī. Broka tur nebija, toties iekšā sasaucās skaļas balsis, tik spalgas, ka varēja piederēt vienīgi sievie­tēm.

—        Uzgaidiet, lūdzu, — sekretāre sacīja un pagriezās pret iestādes videofonu. Pēc īsa brīža atskanēja: — Nāciet iekšā, lūdzu.

Galigers iegāja. Kabinets bija ko vērts, reizē lietišķs un grezns. Nišās gar sienām ievietotas stereoskopiskas fotogrāfijas ar sla­venāko «Vox-View» zvaigžņu attēliem. Pie rakstāmgalda sēdēja burvīga, trausla, sa­traukta brunete, un pretī stāvēja blonda, sa­niknota dieve. Galigers pazina dievē Silveri O'Kīfu.

Viņš izmantoja gadījumu.

—        Sveicināta, mis O'Kīfa. Vai neatstāsiet man ledus gabaliņu ar autogrāfu? Kokteilī- tim?

Silveres izskats neko labu nevēstīja.

—        Diemžēl, dārgumiņ, es esmu darba cil­vēks. Un pašlaik esmu aizņemta.

Brunete paknibināja cigareti.

—        Nokārtosim to vēlāk, Silver. Papucis lika aprunāties ar to cilvēku, ja viņš iemaldī- tos. Tas ir svarīgi.

—   Tiks nokārtots, — Silvere apsolīja.

—  Un drīz vien.

Viņa demonstratīvi izgāja. Galigers domīgi nosvilpās tai pakaļ.

—   Nekas neiznāks, — brunete paziņoja.

—  Viņa saistīta ar līgumu. Un grib lauzt šo līgumu, lai varētu noslēgt vienošanos ar «Sonatone». Žurkas pamet grimstošu kuģi. Silvere trako no tā brīža, kad uztvēra briesmu signālus.

—   Ak tā?

—   Sēstieties un smēķējiet vai dariet kaut ko. Mani sauc Pelsija Broka. Te saimnieko papucis, bet, kad viņam viss saiet grīstē, vadību pārņemu es. Vecais velns necieš nepa­tikšanas. Uzskata to par publisku apvaino­jumu.

Galigers atsēdās.

—  Tātad Silvere grib dezertēt, ko? Vai tādu ir daudz?

—   Nav daudz. Vairums palikuši mums uzti­cīgi. Zināms, ja mēs bankrotēsim … — Pet- sija Broka paraustīja plecus. — Vai nu viņi kalpos «Sonatone», lai izspiestu sev kādu labumu, vai arī iztiks bez nekā.

—   Uhū. Skaidrs . .. Gribu parunāties ar jūsu inženieriem. Gribu paklausīties, ko viņi saka par ekrāna palielināšanas iespējām.

—   Dariet, kā jums tīk, — Petsija atteica. — Nekāda lielā jēga jau nebūs. Vienkārši nav iespējams konstruēt tādu palielināmo iekārtu, kas nesasauktos ar «Sonatone» patentiem.

Viņa nospieda pogu, ierunāja pāris vārdu videofonā, un pēc brīža rakstāmgalda spraugā parādījās divas slaidas glāzes.

—   Ko teiksiet, mister Galiger?

—   Nu, ja jau «Koiinzs» .. .

—   Nojautu pēc jūsu dvašas, — Petsija no­slēpumaini sacīja. — Papucis stāstija, ka viņš bijis pie jums. Viņš pārnāca nelāgā omā, īpaši jūsu jaunā robota dēļ. Kas tas galu galā par robotu?

—   Ak, es nezinu, — Galigers teica minsti- nādamies. — Viņš apveltīts ar daudzām spē­jām — ar kaut kādām jaunām maņām, jā­domā, — bet man nav ne mazākās jausmas, kādam nolūkam viņš radīts. Varbūt vienīgi sevis apbrīnošanai spogulī.

Petsija pamāja ar galvu.

—   Es viņu labprāt apskatītu. Taču atgriezī­simies pie «Sonatone» lietas. Vai jūs domā­jat, ka tiksiet galā ar uzdevumu?

—   Iespējams. Pat ļoti iespējams.

—   Nevis katrā ziņā?

—   Lai būtu katrā ziņā. Tur nav ko šaubī­ties — nav nemaz iespējams šaubīties.

—   Man tas ir svarīgi. «Sonatone» pieder Elijam Tonam. Smirdošs pirāts. Mutes bajārs tāds. Viņam ir dēls Džimijs. Un Džimijs, ticat vai ne, ir lasījis «Romeo un Džuljetu».

—   Jauks zēns?

—   Draņķis. Liels, muskuļains draņķis. Grib ar mani precēties.

—   «Šeit divi namus, divi goda dzimtas …»

—   Apžēlojieties! — Petsija pārtrauca. — Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas Romeo ir tīrā fantāzija. Un, ja man kādreiz būtu ienācis prātā sapīties ar Džimiju Tonu, tad es būtu iegādājusies biļeti uz trako namu. Nē, mister

Galiger, tā nebūs vis. Nekādu oranža ziedu. Džimijs jau paguva bildināt mani — starp citu, bildināt pēc viņa saprašanas nozīmē uz­klupt meitenei gandrīz vai kā klasiskajā cīņā un paziņot, ka viņai laimējies.

—  Ā, — novilka Galigers, sūkdams kok­teili.

—   Pati ideja — monopols uz patentu un kontrabandas kinoteātri — pieder Džimijam. Esmu pārliecināta. Protams, savi nopelni ir arī viņa tēvam, tomēr Džimijs Tons ir tas attapīgais, mīļais puisēns, kas visu uzsāka.

—   Kāpēc tā?

—   Lai nošautu divus zaķus uzreiz. «Sona­tone» kļūs par monopolu, un Džimijs domā, ka dabūs mani. Viņš ir drusku ķerts. Viņš ne­spēj ticēt, ka es varētu šim atteikt visā nopiet­nībā, un viņš gaida to brīdi, kad es padošos un teikšu «jā». Bet to es nedarīšu, lai notiek, kas notikdams. Taču tas ir personisks jautā­jums. Neļaušu viņam izspēlēt ar mums tādu joku. Gribu redzēt, kā no tā ģīmja pazudīs pašapmierinātais smīniņš.

—   Tātad jums viņš diez kā nepatīk vis, ko? — Galigers piezīmēja. — Es jūs neno­sodu, ja viņš tiešām ir tāds. Labi, darīšu, ko spēšu. Tomēr man vajadzēs naudu izdevu­miem.

—   Cik?

Galigers nosauca summu. Petsija izrak­stīja čeku par ievērojami mazāku summu. Zinātnieks apvainojās.

—   Nav vērts. — Petsija greizi pasmīnēja. — Esmu šo to dzirdējusi par jums, mister Galiger. Jūs esat pilnīgi bezatbildīgs cil­vēks. Ja saņemsiet lielāku summu, sagudro­siet vēl, ka var iztikt ar to pašu, un visu pā­rējo aizmirsīsiet. Kad vajadzēs, dabūsiet jaunu čeku, tikai es palūgšu jūs sīki atskaitī­ties par visiem izdevumiem.

—  Jūs pārpratāt mani, — atdzīvojās Gali­gers. — Gribēju uzaicināt jūs uz nakts klubu. Dabīgi, ka nevēlos vest jūs uz kaut kādu ūķi. Solīdie bāri izmaksā dārgi. Ja nu jūs izrakstītu vēl vienu čeku …

Petsija iesmējās.

—   Nē.

—   Tad varbūt pirksiet robotu?

—   Katrā ziņā ne jau tādu.

—  Tad esmu izgāzies, — Galigers teica nopūzdamies. — Bet kā būtu …

Šai brīdī iedūcās videofons. Uz ekrāna parā­dījās neizteiksmīga caurspīdīga seja. Apaļās galvas iekšpusē ātri klikšķēja zobrati. Pet­sija klusu iekliedzās un atrāvās atpakaļ.

—   Pasakiet Galigeram, ka runā Džo, ak jūs, laimīgā meitene, — pīkstoša balss pazi­ņoja. — Varēsiet glabāt dārgās atmiņas par manu balsi un ārieni līdz savai pēdējai stun­diņai. Kaut neliela saskarsme ar skaistumu šai pelēkajā pasaulē . ..

Galigers apgāja apkārt rakstāmgaldam un palūkojās uz ekrānu.

—   Velns lai parauj! Kā tu atdzīvojies?

—   Nācās atrisināt vienu uzdevumu.

—   Kā tu dabūji zināt, kur mani meklēt?

—   Telpiskoju, — robots atbildēja.

—   Ko, ko?

—       Telpiskoju, ka atradīšu jūs kada no «Vox- View» paviljoniem kopā ar Petsiju Broku.

—   Kas tā par teloiskošanu?

—       Man ir tāda maņa. Jums nav nekā tam­līdzīga, tālab grūti paskaidrot. Kaut kas līdzīgs sagrazi un nākotnes paredzēšanas kombinācijai.

—   Sagrazi?

—        Pareizi, jums taču nav arī sagrazi. Labi, netērējiet manu laiku veltīgi. Gribu iet atpa­kaļ pie spoguļa.

—       Vai viņš vienmēr tā izrunājas? — ap­jautājās Petsija.

—       Gandrīz vienmēr. Dažreiz vēl nesakarī­gāk. Labi, Džo. Ko tev vajag?

—       Jūs vairs nestrādājat Broka labā, — robots sacīja. — Jūs strādājat «Sonatone» interesēs.

Galigers smagi nopūtās.

—   Runā vien. Tu tomēr esi jucis.

—       Man nepatīk Kenikots. Viņš kaitina mani. Viņš ir pārāk neglīts. Viņa vibrācijas bojā manu sagrazi.

—        Lai nu paliek, — Galigers sacīja, nevēlē­damies meitenes klātbūtnē daudz pļāpāt par to, kā pircis dimantus. — Nenovirzies no . ..

—        Bet es zināju, ka Kenikots nāks un nāks, kamēr nebūs dabūjis savu naudu. Tādēļ tad,

kad laboratorijā ieradās Elijs un Džeimss Toni, es paņēmu no viņiem čeku.

Petsija sagrāba Galigera roku.

—   Paga, paga! Kas te notiek? Vecā Mēdī­šanās?

—   Nē. Acumirkli. Ļaujiet visu noskaidrot, kā nākas. Džo, sasper jods tavu caurspīdīgo adu, ko tu īsti esi izdarījis? Kā tu dabūji čeku no Toņiem?

—Izlikos, it kā es būtu jūs.

—   Skaidrs, — Galigers attrauca ļaunā, dzēlīgā izsmieklā. — Nu es saprotu. Mēs ar tevi esam dvīņu brāļi. Mēs izskatāmies pilnīgi vienādi.

—   Es nohipnotizēju viņus, — Džo paskaid­roja. — Liku tiem domāt, ka es esmu jūs.

—   Tev tas izdodas?

—   Jā. Tas mani nedaudz pārsteidza. To­mēr, mazliet padomājis, būtu telpiskojis, ka tas ir manos spēkos.

—  Tu . .. nūja, protams. Es pats būtu tel­piskojis to. Kas tad notika?

—   Toņiem laikam radušās aizdomas, ka Broks lūgs jūsu palīdzību. Viņi piedāvāja lie­lisku kontraktu — jūs strādājat viņiem un ne­vienam citam. Solīja traku naudu. Es tad arī izlikos, it kā es būtu jūs, un piekritu. Tā es pa­rakstīju līgumu — starp citu, tas ir jūsu pa­raksts —, saņēmu čeku un nosūtīju to Kenikotam.

—   Par visu summu? — Galigers izdvesa. — Cik liela tā bija?

—   Divpadsmit tūkstoši.

—   Viņi piedāvāja tikvien?

—   Nē, — robots atbildēja, — viņi piedāvāja simt tūkstošus un vēl divus tūkstošus nedēļā piecu gadu laikā. Bet es vienkārši gribēju tik daudz, lai samaksātu Kenikotam un lai viņš vairs nekad nerādītos un netraucētu mani. Es- teicu, ka pietiks ar divpadsmit tūkstošiem, un Toni bija priecīgi.

Galigers nogārdzās. Džo dziļdomīgi pa­māja ar galvu.

—   Nolēmu paziņot jums, ka tagad jūs dar­bojaties «Sonatone»- interesēs. Labi, iešu at­pakaļ pie spoguļa un padziedāšu sev.

—   Pagaidi, — zinātnieks iesaucās. Pa­gaidi tu man, Džo. Es izjaukšu tevi ar šīm pašām rokām — zobratu pēc zobrata un sa­bradāšu tavas paliekas.

—   Tiesa tādu līgumu neatzīs, — Petsija iebilda, norijusi kamolu.

—   Atzīs gan, — Džo līksmi atteica. — Va­rat pēdējo reizi uzmest man apbrīnas pilnu skatienu, un tad man jāiet.

Viņš nozuda no ekrāna.

Galigers iztukšoja glāzi vienā rāvienā.

— Esmu tā satriekts, ka atskurbu, — viņš paziņoja meitenei. — Ko gan esmu iemontējis šai robotā? Kādas nenormālas maņas viņam piemīt? Nohipnotizēt cilvēkus tiktāl, lai viņi

sāktu ticēt, ka viņš ir es … es esmu viņš … nesaprotu, ko runāju.

—   Tas ir joks? — Petsija, brīdi klusējusi, jautāja. — Varbūt jums patiešām bijušas kā­das darīšanas ar «Sonatone», bet robotu at­saucāt šurp, lai sagādātu alibi? Atliek tikai pabrīnīties.

—   Nav par ko. Līgumu ar «Sonatone» pa­rakstījis Džo, nevis es. Bet padomājiet: ja mans paraksts atdarināts precīzi, ja Džo ar hipnozi iedvesis Toņiem, ka viņi redzējuši mani, nevis viņu, ja ir līguma slēgšanas lie­cinieki — abi Toni, protams, ir liecinieki… Velna būšana.

Petsija piemiedza acis.

—   Mēs maksāsim jums tikpat daudz, cik piedāvāja «Sonatone». Kad būsiet pabeidzis darbu. Bet jūs strādājat «Vox-View» intere­sēs — tas ir skaidrs.

—   Protams.

Galigers ilgu pilnām acīm vērās savā tuk­šajā glāzē. Protams. Viņš strādā «Vox-Viev» interesēs. Bet oficiāli skaitās, ka viņš parak­stījis kontraktu, kas pilnīgi piesaista viņu kompānijai «Sonatone» uz pieciem gadiem — un par divpadsmit tūkstošiem! Fū! Cik tad viņi solīja? Simt tūkstošus skaidrā naudā un …un …

Tas bija nevis principa, bet gan naudas jautājums. Galigers jutās kā būrī iesprostots putns. Ja «Sonatone» prāvā uzvarētu, viņš paliktu oficiāli saistīts ar to piecus gadus. Bez papildu atlīdzības. Vajadzēja kaut kā tikt vaļā no līguma… un tajā pašā laikā atrisināt Broka problēmu.

I\ādēļ to nevarētu uzdot Džo? Robots ar sa­vām pārsteidzošajām dotībām bija ievārījis putru. Viņam jāprot to izstrēbt. Ja viņš tūlīt pat… tad drīz vien iedomīgais robots varēs jūsmot par savām atliekām.

—   Tā gan, — Galigers norūca zem deguna. — Aprunāšos ar Džo. Petsij, ielejiet ašāk vienu glāzīti un pastāstiet, kā nokļūt kon­struktoru birojā. Gribu apskatīt rasējumus.

Meitene aizdomīgi palūkojās viņā.

—  Lai notiek. Bet, ja mēģināsiet mūs pie­krāpt …

—   Es pats esmu piekrāpts. Piekrāpts kā pēdējais nejēga. Es baidos no šī robota. Viņš ar savu telpiskošanu iegāzis mani. Ak jā, «Kolinzs».

Galigers dzēra lēni, lieliem malkiem.

Pēc tam Petsija aizveda viņu uz konstruk­toru biroju. Milzīgo stereoskopisko rasējumu lasīšanu atviegloja izvēršanas mehānisms — selektors, kas nepieļauj nekādus pārpratumus. Galigers ilgi un uzmanīgi pētīja projektus. Starp tiem bija arī patentēto «Sonatone» ra­sējumu kopijas. Un «Sonatone», kā likās, bija ieguldījusi šajos projektos sevišķi daudz pūļu. Ne mazākās iespējas izgrozīties. Ja neizman­tos pilnīgi jaunu principu …

Bet jauni principi nekrīt no debesīm. Un ar to vien vēl ir par maz, lai problēmu atrisinātu galīgi. Pat ja «Vox-View» iegādātos jauna tipa palielināmo iekārtu, kas neskartu «So­natone» patenta tiesības uz «Magna», kontra­bandas teātri joprojām pastāvētu un «Sona­tone» raustu naudu. Par noteicošo faktoru tagad bija kļuvis P. P. — publikas pieprasī­jums. To vajadzēja ņemt vērā. Sarežģītais uzdevums nebija tīri zinātniska rakstura. Tajā ietilpa arī vienādojums ar cilvēcisku nezi­nāmo.

Galigers domās sakopoja iegūto informā­ciju, kas paklausīgi iegūla viņa smadzenēs kā plauktiņos. Vēlāk viņš liks lietā to, kas izrādīsies nepieciešams. Pagaidām viņš bija iedzīts visīstākajā strupceļā. Kaut kas viņu nomāca.

Kas gan?

Atgadījums ar «Sonatone».

—  Gribu aprunāties ar Toņiem, — viņš pa­ziņoja Petsijai. — Ko jūs ieteiksiet?

—   Var izsaukt viņus pa videofonu.

Galigers papurināja galvu

—  Psiholoģiska kļūda. Pārāk vienkārši iz­beigt sarunu.

—  Ja jums tā deg, mēģiniet sameklēt viņus kādā nakts klubā. Iešu noskaidrot tuvāk.

Petsija aizsteidzās, un aiz ekrāna parādī­jās Silvere O'Kīfa.

—   Esmu nekaunīga, — viņa pavēstīja. — Vienmēr noklausos sarunas. Dažreiz dzirdu interesantas lietas. Ja gribat satikt Toņus, tad viņi sēž klubā «Castle». Un es varētu aiz­vest jūs uz turieni.

—   Labi, — Galigers piekrita. — Dabūjiet taksometru. Pateikšu Petsijai, ka mēs aiz­ejam.

—   Viņai tas nepatiks, — Silvere ieminējās. — Pēc desmit minūtēm gaidu jūs pie resto­rāna. Pie viena noskujieties.

Kantorī Petsijas Brokas nebija, tādēļ Gali­gers atstāja viņai zīmīti. Pēc tam viņš iegrie­zās pakalpojumu salonā, uztriepa uz sejas ne­redzamu skūšanās krēmu, pāris minūtes pa­turēja to uz ādas un tad noslaucīja ar speciāli apstrādātu dvieli. Bārdas rugāji nozuda kopā ar krēmu. Drusku atsvaidzinājies, Galigers norunātajā vietā satikās ar Silveri un aptu­rēja aerotaksometru. Drīz vien viņi abi sēdēja, atzvēlušies spilvenos, kūpināja cigaretes un uzmanīgi vēroja viens otru.

—   Es klausos, — Galigers teica.

—  Džimijs Tons gribēja mani šovakar sa­tikt. Tāpēc arī zinu, kur vinu meklēt.

—   Tālāk?

—  Visu vakaru to vien daru ka iztaujāju ļaudis. Parasti nepiederošas personas «Vox-View» administratīvajos korpusos neielaiž. Staigāju apkārt, jautādama: «Vai te ir Gali­gers?»

—   Ko tad jūs uzzinājāt?

—   Pietiekami, lai sāktu kaut ko saprast.

Broks jus nolīdzis, ko? Varu iedomāties, kā­dēļ.

—   Un tas būtu?

—       Es mēdzu krist uz visām četrām kā ka­ķis, — Silvere paskaidroja, paraustījusi ple­cus. Tas viņai labi izdevās. — «Vox-View» lemts iznīcībai. «Sonatone» grasās to aprīt. Ja vien …

—   Ja vien es kaut ko neizdomāšu.

—       Tieši tā. Gribu zināt, kurā žoga pusē krist. Varbūt jums tas zināms. Kurš uzvarēs?

—       Ak tad jūs vienmēr turaties uzvarētāja pusē, ko? — Galigers apvaicājās. — Sieviete, kur tavi ideāli? Kur tavs gods? Vai par mo­rāli un ētiku tu esi kādreiz dzirdējusi?

Silvere atplauka.

—   Bet tu?

—       Es esmu dzirdējis. Parasti esmu parak raibs, lai saprastu šos jēdzienus. Nelaime tā, ka zemapziņa man gadījusies pilnīgi amorāla, un, sākusi darboties, tā klausa tikai loģikas likumiem.

Silvere ielidināja cigareti īstriverā.

—   Tad vismaz liec manīt, kura puse ir īstā.

—       Uzvarēs taisnība, — Galigers sludināja. — Tā allaž notiek. Kaut gan jāpiebilst, ka taisnība ir mainīgs lielums, tādējādi mēs esam nonākuši tieši pie tā, ar ko sākām. Lai notiek, sirsniņ. Atbildēšu uz tavu jautājumu. Ja gribi justies droša, paliec manā pusē.

—   Kurā pusē tu esi?

—   Dievs to zina, — Galigers noteica. — Ar prātu cs esmu Broka pusē. Bet manai zem­apziņai var rasties atšķirīgs viedoklis. Dzī­vosim — redzēsim.

Silvere izskatījās neapmierināta, tomēr neko neteica. Taksometrs strauji laidās lejup un mīksti nosēdās uz «Castle» jumta. Pats klubs atradās lejā, milzīgā telpā, kas atgādi­nāja apgāztu pusmeloni. Katrs galdiņš atra­dās uz caurspīdīgas platformas, ko varēja pa­celt pa asi vajadzīgajā augstumā. Mazākos, dienesta, liftus izmantoja viesmīļi, kas rūpējās par dzērieniem. Šādam telpas iekārtojumam nekāda īpaša iemesla nebija, taču tas bija kaut kas jauns, un tikai nelabojami žūpas daž­reiz novēlās lejā no galdiņiem. Pēdējā laikā administrācija bija gan likusi izvilkt zem plat­formām caurspīdīgus drošības tīklus.

Toni — tēvs un dēls — sēdēja zem paša jumta un dzēra divu daiļavu sabiedrībā. Sil­vere aizvilka Galigeru uz dienesta liftu, un zinātnieks aizvēra acis, ceļoties debesīs. Deg­vīns viņa vēderā protestēja. Viņš sasvērās uz priekšu, sagrābstīja Elija Tona pliko pakausi un iekrita sēdeklī blakus magnātam. Galigers sagramstīja Džimija Tona glāzi un vienā rā­vienā iztukšoja.

—   Velns parāvis! — izsaucās Džimijs.

—  Tas ir Galigers, — pavēstīja Elijs. — Un Silvere. Patīkams pārsteigums. Nāksiet kompānijā?

—  Tikai uz vienu vakaru, — atbildēja Sil­vere.

Galigers, degvīna iedrošināts, blenza abos vīriešos. Džimijs Tons bija liela auguma, skaists, iededzis puisis ar izbīdītu žokli un pretīgu smīnu. Viņa tēvs izskatījās pēc Ne- rona un krokodila mistrojuma.

—   Mēs te uzdzīvojam, — teica Džimijs.

—  Kā tad tu pārdomāji, Silver? Tev taču šo­vakar esot jāstrādā.

—       Galigers gribēja jūs sastapt. Nezinu, kādēļ.

Elija aukstās acis kļuva vēl ledainākas.

—   Labi. Runājiet.

—        Padzirdēju, it kā es esot parakstījis kaut kādu līgumu ar jums, — zinātnieks sāka.

—   Tā gan. Lūk, fotokopija. Nu un tad?

—       Acumirkli. — Galigers ātri pārlūkoja dokumentu. Paraksts acīmredzot bija viņa paša. Sasodītais robots!

—   Tas ir viltojums, — viņš beidzot pavēstīja.

Džimijs skaļi iesmējās.

—        Skaidrs. Gribat izlocīties. Žēl, čemiņ, bet nekur jūs neizspruksiet. Jūs parakstījāt līgumu liecinieku klātbūtnē.

—    Jā, bet… — Galigers domīgi iebilda.

—  Diez vai jūs ticēsiet, ja teikšu, ka manu pa­rakstu viltojis robots . ..

—   Nū! — Džimijs atsaucās.

—- .. . kurš ar hipnozi iedvesis jums, ka esat redzējuši mani.

Elijs paglaudīja savu spīdošo galvvidu.

—       Atklāti sakot, neticēsim vis. Roboti to nevar izdarīt.

—   Manējais var.

—   Pierādiet. Pierādiet tiesā. Ja jums tas izdodas, tad, protams … — Elijs nogrudzi- nāja. — Tad, protams, jūs laimēsiet prāvu.

Galigers piemiedza acis.

—   Neesmu par to domājis. Tomēr… Dzir­dēju, ka jūs esot piesolījuši man simt tūksto­šus skaidrā naudā, kā arī iknedēļas algu.

—   Protams, piesolījām, aitasgalva, — teica Džimijs. — Bet jūs teicāt, ka vairāk par div­padsmit tūkstošiem nevajadzēšot. Tos jūs arī saņēmāt. Tad vēl kas. Maksāsim jums prē­mijas par katru kompānijai «Sonatone» no­derīgu atklājumu.

Galigers piecēlās.

—   Pat mana sirdsapziņa nepanes tādu di- žošanos, — viņš uzrunāja Silveri. — Iesim.

—   Es gan vēl uzkavēšos tepat.

—   Atceries žogu, — Galigers noslēpumaini piekodināja. — Vispār dari, kā redzi. Es nu skriešu.

—   Atcerieties, Galiger, — Elijs vēl piebilda, — ka jūs strādājat mūsu labā. Tikko dabūšu dzirdēt, ka esat piedāvājis Brokam kaut nie- ; cīgāko pakalpojumu, nepagūsiet ne aci pa- : mirkšķināt, kad iesviedīsim jums ģīmī tiesas i pavēsti.

—   Ak tā?

Toni neturēja par vajadzīgu atbildēt. Gali­gers bēdīgs iekāpa liftā un nobrauca lejā. Ko nu lai iesāk, Džo?

Pēc piecpadsmit minūtēm Galigers iegāja savā laboratorijā. Dega gaisma, un visos tu­vākajos kvartālos kā negudri rēja suņu Džo stāvēja spoguļa priekšā un nedzirdami dzie­dāja.

—    Tūlīt es tevi sadauzīšu gabalu gabalos,— Galigers sacīja. — Skaiti lūgšanas, sasodītā krāmu čupa! Lai dievs stāv man klāt, tūdaļ es tevi izjaukšu.

—     Lūdzu, dauziet mani, — Džo nopīkstēja. — Redzēsiet, ka man vienalga. Jums vienkārši skauž mans daiļums.

—   Daiļums?

—    Jūs to nevarat pilnībā novērtēt, jums ir tikai sešas maņas.

—   Piecas.

—     Sešas. Man to ir daudz vairāk. Dabīgi, ka viss mans krāšņums atklājas man vienīga­jam. Bet vispār jūs redzat un dzirdat pietie­kami skaidri, lai apzinātos kaut vai daļu mana daiļuma.

—    Tu čīksti kā sarūsējis vāģis, — Galigers norūca.

—     Jūsu dzirde ir vāja. Manējā ir pārjutīga. Jūs, zināms, neuztverat manas balss tonālo bagātību. Bet tagad apklustiet. Pļāpāšana mani traucē. Apbrīnoju savus zobratus.

— Dzīvo savā stulbo iedomu paradīzē, ka­mēr vari. Pagaidi tik, kad atradīšu veseri .. .

—   Lūdzu, dauziet mani. Kas man?

Galigers nošļuka uz tahtas un blenza ro­bota caurspīdīgajā mugurā.

—       Esi gan tu savārījis ziepes. Kas tev lika parakstīt to līgumu ar «Sonatone»?

—       Es jau teicu. Lai te vairs nerādītos Ke­nikots un netraucētu mani.

—       Ak tu patmīlīgā aunapiere… eh! Vai zini, tevis dēļ esmu iekritis pamatīgā ķezā. Toņiem ir tiesības pieprasīt, lai ievēroju kon­trakta noteikumus, kamēr nespēju pierādīt, ka neesmu parakstījis līgumu. Labi. Tu man pa­līdzēsi. Nāksi līdzi uz tiesu ar visu savu hip­notismu vai kas tas tev ir. Pierādīsi tiesne­sim, ka tu vari izlikties par mani un ka patie­šām izlikies.

—       Nekā nebij, — atteica robots. — Kādēļ man tas būtu jādara?

—       Tādēļ, ka tu ievārīji šo putru, — Gali­gers noskaldīja. — Un pats arī izstrēbsi.

—   Kādēļ?

—       «Kādēļ?» Tādēļ ka . .. mm… to prasa pieklājība!

—       Robotu nevar pielīdzināt cilvēkam, —ļ Džo iebilda. — Kāda man daļa par seman­tiku? Es atsakos tērēt laiku, ko varu izmantot lietderīgāk, apbrīnojot savu daiļumu. Stāvēšu spoguļa priekšā mūžīgi mūžos …

—       Ne velna, — Galigers nošņācās. — Es sasmalcināšu tevi atomos.

—   Labi. Man vienalga.

—   Patiešām?

—       Jūs ar savu pašaizsardzības instinktu,—• robots teica diezgan izsmējīgi. — Tomēr jā­atzīst, ka jums tas nepieciešams. Tik neiedo­mājami kroplīgi radījumi nogalinātu cits citu aiz kauna vien, ja šis instinkts neuzturētu vi­ņus pie dzīvības.

—       Un ja nu es aizvācu tavu spoguli? — Galigers bezcerīgi ieminējās.

Par atbildi Džo izšāva acis uz balsteņiem.

—       It kā man viņu vajadzētu. Turklāt es varu telpiskot sevi tāpat.

—       Lai jau paliek. Pagaidām man vēl nav uznākusi vēlēšanās tupēt trako namā. Klau­sies, niekkalbi, robotus būvē, lai tie kaut ko darītu. Kaut ko derīgu, es gribēju teikt.

—   Es jau daru. Skaistums ir viss.

Galigers cieši sakļāva plakstus, gribēdams

koncentrēties.

—        Klausies. Pieņemsim, ka es izgudroju jauna tipa palielināmo iekārtu Brokam. Toni to konfiscēs. Lai varētu strādāt Broka interesēs, man jākļūst oficiāli brīvam, citādi…

—       Paskat! — Džo iespiedzās. — Griežas! Cik burvīgi!

Viņš aizgrābtībā blenza savās dancojošajās iekšās. Galigers nobālēja bezspēcīgās dusmās.

—       Nolādēts! — viņš izgrūda. — Gan es piespiedīšu tevi pie sienas. Iešu gulēt.

Viņš piecēlās un spītīgi izslēdza gaismu.

—       Tas nekas, — sacīja robots. — Es redzu arī tumsā.

Galigers aizcirta durvis. Klusumā Džo uz­vilka savu nemelodisko dziesmeli.

Galigera ledusskapis aizņēma veselu virtu­ves sienu. Tur glabājās galvenokārt tie dzērie­ni, kurus nepieciešams turēt vēsumā, tai skaitā arī konservēts importa alus, ar ko viņš vien­mēr sāka žūpot. Nākamajā rītā Galigers, aiz­pampušām acīm un neapmierināts, sameklēja tomātu sulu un šķobīdamies norija mazu mal­ciņu, kam nekavējoties uzdzēra virsū viskiju. Tā kā viņš staigāja pilnā jau veselu nedēļu, tad dzert alu tagad nebūtu bijis visai prātīgi: Galigers nekad nesteidzās ar dzeršanu, ievē­roja pakāpenību. Ēdienu automāts izmeta uz galda brokastis hermētiskā slēgtā iesaiņo­jumā, un Galigers drūmi bikstīja pusjēlo bif­šteku.

Tātad?

Tiesa, viņš secināja, ir vienīgais glābiņš. Par robota psiholoģiju viņš neko daudz nezi­nāja. Taču Džo spējām vajadzēja pārliecināf ikvienu tiesnesi. Robota liecība nebija oficiāli pieļaujama … tomēr, ja izdotos parādīt Džo kā hipnotizēt spējīgu mašīnu, līgums ar «So­natone» tiktu pasludināts par spēkā neesošu un anulēts.

Vispirms Galigers ieslēdza videofonu. Ha- risons Broks joprojām varēja izmantot zinā­mus sakarus, un nopratināšanu nolika uz šo­dienu. Tomēr to, kas notiks, zināja tikai dievs un robots.

Intensīvās, bet neauglīgās pārdomās aizri­tēja vairākas stundas. Galigers tā arī neizdo­māja, kā piespiest robotu klausīt. Ja vien iz­

dotos atcerēties, kādam nolūkam Džo radīts bet tas neizdevās. Varbūt…

Ap pusdienlaiku viņš iegāja laboratorijā.

—       Paklau, nejēga, — viņš ierunājās, — tu nāksi man līdzi uz tiesu. Tūlīt pat.

—   Neiešu.

—   Labi.

Galigers atvēra durvis, lai ielaistu divus spēcīgus, uzsvārčos ģērbtus vīrus ar nestu­vēm.

—   Ņemiet viņu ciet.

Sirds dziļumos Galigers drusku baiļojās. Džo spēki bija galīgi neizpētīti, viņa spējas — nezināms lielums. Tomēr nekāds lielais robots nebija, un, lai gan viņš spirinājās pretī un spiedza nejēdzīgi čerkstošā balstī, viņu bez sevišķām grūtībām uzlika uz nestuvēm un ieģērba spaidu kreklā.

—       Izbeidziet! Jums nav tiesību! Laidiet mani, dzirdiet! Laidiet mani!

—   Ārā, — Galigers izrīkoja.

Džo drosmīgi pretojās, tomēr viņu iznesa laukā un iesēdināja gaisa furgonā. Tur viņš apklusa un vienaldzīgi vērās tukšumā. Gali­gers apsēdās uz sola blakus gulošajam robo­tam. Furgons pacēlās gaisā.

—   Nu?

—       Dariet, ka jums tīk, — Džo sacīja. — Sabojājāt man garastāvokli, citādi būtu jūs visus nohipnotizējis. Vai zināt, vēl nav par vēlu. Likšu jums skriet man apkārt un riet kā suņiem.

Galigers satrūkās.

—   Labāk gan ne.

—   Nē jau, nē. Tas ir zem mana goda. Es te vienkārši gulēšu un apbrīnošu sevi. Es jau teicu, ka spogulis man nav vajadzīgs. Varu telpiskot savu daiļumu arī bez tā.

—   Paklau, — Galigers sacīja, — tu brauc uz tiesu. Tur būs daudz ļaužu. Viņi visi tevi apbrīnos. Viņi apbrīnos tevi vēl vairāk, ja de­monstrēsi, kā proti hipnotizēt cilvēkus. Gluži tāpat, kā izdarīji ar Toņiem, skaidrs?

—   Vai nav vienalga, cik daudz cilvēku ap­brīno mani? — Džo vaicāja. —Nekādi apstipri­nājumi man nav vajadzīgi. Lai jau viņiem tiek tā laime mani redzēt. Bet tagad apklus- tiet. Varat pavērot manus zobratus, ja vēla­ties.

Galigers nolūkojās robota zobratos ar slēptu naidu. Viņš vēl joprojām bija zils aiz dus­mām, kad gaisa furgons sasniedza tiesas namu. Nesēji Galigera vadībā iestiepa Džo iekšā un uzmanīgi novietoja uz galda, un pēc īsas apspriedes viņam piešķīra kategoriju Galvenais Pierādījums.

Tiesas zālē bija sapulcējies daudz ļaužu. To vidū bija arī Elijs un Džimijs Toni ar pretīgi pašpārliecinātiem ģīmjiem un Petsija Broka ar tēvu — abu izskats liecināja par satrau­kumu. Silvere O'Kīfa ar sev raksturīgo pie­sardzību bija izraudzījusies vietu starp «Sonatone» un «Vox-View» firmu pārstāvjiem. Prokurors bija kāds pedants, Hansens vārdā, bet, cik Galigeram zināms, godīgs cilvēks. Tas jau bija daudz.

Hansens pavērās Galigerā.

—   Lai paliek formalitātes. Es iepazinos ar jūsu sūdzību. Prāva tiks laimēta vai zaudēta atkarībā no tā, vai esat vai neesat parakstījis zināmu kontraktu ar korporāciju «Sonatone Television Amusement». Tā ir?

—   Tā ir, jūsu godība.

—   Šai lietā jūs atsakāties no advokāta pakalpojumiem. Tā ir?

—   Tā ir, jūsu godība.

— Tādā gadījumā lieta tiks izskatīta ex officio. Abām pusēm ir tiesības lietu pārsū­dzēt. Ja pārsūdzība tiks noraidīta, spriedums stājas spēkā desmit dienu laikā.

Pēdējā laikā šis jaunais nopratināšanas veids nepiespiestā atmosfērā bija iemantojis popularitāti — tas taupīja laiku, kā arī cil­vēku nervus. Pie tam nesenie skandalozie ga­dījumi bija mazinājuši advokātu labo slavu publikas acīs. Pret tiem sāka izturēties aiz­spriedumaini.

Tiesnesis Hansens izsauca Toņus, iztaujāja viņus, tad uzaicināja Harisonu Broku ieņemt vietu uz liecinieku sola. Magnāts bija uztrau­cies, taču atbildēja precīzi.

—  Pirms astoņām dienām jūs noslēdzāt lī­gumu ar prasītāju?

—       Jā. Misters Galigers apņēmās veikt zi­nāmu darbu manās interesēs …

—   Vai noslēdzāt rakstveida līgumu?

—   Nē. Tas bija mutisks.

Hansens domīgi uzlūkoja Galigeru.

—       Vai prasītājs līguma slēgšanas brīdī bija iereibis? Tas viņam, liekas, gadās bieži.

Broks norija kamolu.

—   Neesmu pārbaudījis. Tiešām nezinu.

—       Vai prasītājs lietoja alkoholiskus dzē­rienus jūsu klātbūtnē?

—   Nezinu, vai tie bija alkoholiski dzēr …

—       Ja tos lietoja misters Galigers, tie bija alkoholiski. Ko arī vajadzēja pierādīt. Reiz es pieaicināju šo džentlmeni par ekspertu kādā lietā… Tomēr jūsu rīcībā, šķiet, nav oficiāla pierādījuma par kaut kādu vienošanos ar mis­teru Galigeru. Apsūdzētais — «Sonatone» — var uzrādīt rakstveida līgumu. Paraksts atzīts par īstu.

Hansens deva Brokam zīmi, lai tas atbrī­vo liecinieka vietu.

—       Jūsu kārta, mister Galiger. Vai jūs ne­panāktu šurp … Apspriežamais līgums tika parakstīts vakar ap pulksten divdesmitiem. Jūs apgalvojat, ka neesat to parakstījis?

—       Tieši tā. Tobrīd manis nemaz nebija la­boratorijā.

—   Kur jūs bijāt?

—   Pilsētā.

—       Vai šajā sakarībā varat minēt liecinie­kus?

Galigers padomāja. Liecinieku nebija.

—       Lieliski. Apsūdzētais norāda, ka vakar ap pulksten divdesmitiem jūs savā laborato­rijā esot parakstījis zināmo līgumu. Jūs to kategoriski noliedzat. Jūs norādāt, ka Galve­nais Pierādījums, izmantodams hipnozi, uzde­vies par jums un veikli atdarinājis jūsu pa­rakstu. Esmu konsultējies ar speciālistiem, un viņi uzskata, ka robotiem tādas spējas nepie­mīt.

—   Manējais ir jauna tipa robots.

—        Lieliski. Lieciet savam robotam nohip­notizēt mani, lai es domātu, it kā tas būtu jūs vai jebkurš cits cilvēks. Citiem vārdiem, lai viņš pierāda savas spējas. Lai parādās, kādā izskatā vēlas.

—       Pamēģināšu, — Galigers atteica un at­stāja liecinieka vietu. Viņš piegāja pie galda, kur gulēja spaidu kreklā ieģērbtais tobots, un  klusi noskaitīja īsu lūgsnu.

—    Džo!

—   Jā?

—   Tu dzirdēji?

—   Jā.

—   Vai nohipnotizēsi tiesnesi Hansenu?

—       Ejiet prom, — Džo sacīja. — Es apbrī­noju sevi.

Galigers nosvīda.

—       Klausies. Es neprasu daudz. Tev tikai jā…

Džo novērsās un vārga balstiņā paziņoja:

—   Nevaru klausīties jūsos. Es telpiskojos.

Pēc desmit minūtēm Hansens sacīja:

—   Saprotiet, mister Galiger …

—    Jūsu godība! Es prasu tikai nedaudz laika. Esmu pārliecināts, ka varēšu piespiest šo grabošo Narcišu pierādīt manu taisnību, ja atļausiet.

—    Tiesa ir nepierunājama, — tiesnesis Hansens paskaidroja. — Kad varēsiet demon­strēt Galvenā Pierādījuma spējas hipnotizēt, es noklausīšos jūsu liecības vēlreiz. Bet līdz tam laikam līgums paliek spēkā. Jūs strādā­siet «Sonatone», nevis «Vox-View» interesēs. Lieta izbeigta.

Tiesnesis aizgāja. Toni ļauni paglūnēja uz tiesas zāles viņu pusi. Arī viņi abi devās prom Silveres O'Kīfas pavadībā — viņa bija izlē­musi, kurā žoga pusē drošāk. Galigers uzlū­koja Petsiju Broku un bezpalīdzīgi noraustīja plecus.

—   M-jā, — viņš norūca.

Viņa greizi pasmīnēja.

—    Jūs centāties. Nezinu, cik nopietni, bet… nu labi. Varbūt atšķetināt šo kamolu nemaz nav iespējams.

Broks izstreipuļoja laukā, slaucīdams svied­rus no apaļās seja.

—    Esmu pagalam. Šodien Ņujorkā atvērti seši jauni kontrabandas kinoteātri. Es sajukšu prātā. Neesmu to pelnījis.

—   Tu gribi, lai precos ar Tonu? — Petsija izsmējīgi jautāja.

—   Nemūžam! Ja tu apsolītu noindēt viņu npēc kāzu ceremonijas, tad gan. Es tiem smerdeļiem vēl parādīšu. Gan es vēl kaut ko izdo­māšu.

—   Ja jau Galigers nevarēja, tad tu ne tik, — meitene noteica. — Tā… uz kurieni tagad?

—   Iešu atpakaļ uz laboratoriju, — zināt­nieks paziņoja. — Iti vino veritas. Es ielaidos šajā darījumā, būdams pilnā, un, kas zina, varbūt, ja kārtīgi piedzeršos, ienāks prātā laba doma. Ja ne — pārdosiet manas alkohola piesātinātās atliekas par pazeminātu cenu.

—   Lai notiek, — Petsija piekrita un aiz­veda tēvu prom.

Galigers nopūtās, tad ņēmās izrīkot Džo ie­kraušanu furgonā un iegrima bezcerīgā teore­tizēšanā.

Pēc stundas Galigers zvilnēja laboratorijā uz tahtas, baudīja dzērienu bāra labumus un zvērojošām acīm raudzījās robotā, kas čīk­stēdams stāvēja pie spoguļa. Dzeršana pie­ņēma draudīgus apmērus. Galigeru sāka mākt šaubas, vai cilvēka organisms to spēj izturēt. Bet viņš bija cieši apņēmies turpināt, kamēr kaut ko izdomās vai izlaidīs garu.

Viņa zemapziņa zināja atbildi. Kāda velna pēc viņš uzbūvējis Džo? Taču ne jau tāpēc, lai robots iemiesotu sevī Narcisa kompleksu! Pastāvēja cits iemesls — ļoti saprātīgs un lo­ģisks, un tas slēpās alkohola dzelmē.

Faktors x. Ja atrastu šo nezināmo x, Džo darbību varētu vadīt. Tad robots kļūtu pa­klausīgs. X bija galvenais slēdzis. Pašlaik robots dzīvoja, tā sakot, savā vaļā. Ja tam liktu veikt uzdevumu, kura izpildīšanai tas radīts, iestātos psiholoģisks līdzsvars. X bija katalizators, kas varētu vest Džo pie prāta.

Jauki. Galigers iedzēra visstiprāko rumu. Hū!

Nejedzību nejēdzība; viss viena nejēdzība. Kā atrast faktoru x? Ar dedukciju? Indukciju? Osmozi? Ar peldi rumā… Galigers tvēra sa­vas mežonīgi auļojošās domas. Kas tad būtu noticis tajā vakarā pirms nedēļas?

Viņš dzēra alu. Ieradās Broks. Broks aiz­gāja. Galigers sāka būvēt robotu… Alus skurbulis atšķiras no citiem. Varbūt viņš ne­bauda īstos dzērienus? Ļoti iespējams. Gali­gers piecēlās, atskurbināja sevi ar tiamīnu un izvāca no ledusskapja veselu lērumu importa alus kārbu. Viņš sakrāva tās saldējamā iekār­tā blakus tahtai. Kad viņš ar konservu nazi atvēra kārbu, alus uzšļācās līdz pat gries­tiem. Paskatīsimies.

Faktors x. Robots, protams, zināja, ko tas apzīmē. Bet Džo jau to neteiks. Tur viņš stā­vēja, šaušalīgi caurspīdīgs, vērodams, kā viņa iekšās griežas zobrati.

—   Džo.

—   Netraucējiet mani. Esmu iegrimis pār­domās par daiļumu.

—   Atradies daiļais!

—  Jā gan. Vai tad var neapbrīnot manīt tarzīlu?

—   Kas tas tāds?

—  Ak, biju jau piemirsis, — Džo nožēlas pilns nopīkstēja. — Jums to neuztvert, vai ne? Tad pamēģiniet iedomāties — tarzīlu es pie­montēju pats, pēc tam kad bijāt pabeidzis mani. Tas ir burvīgs.

—   Hm.

Tukšo alus kārbu krājās arvien vairak. Kaut kur Eiropā bija palikusi viena vienīga firma, kas joprojām pildīja alu kārbās, nevis iecie­nītajās plastikolbās, bet Galigers deva priekš­roku kārbām — alum piemita tāda īpaša gar­ša. Bet atgriezīsimies pie Džo. Džo zina, kā­dam nolūkam viņš radīts. Varbūt to zina arī viņš pats? Galigers zināja, taču viņa zemap­ziņa …

Paga, paga! Bet Džo zemapziņa?

Vai robotam ir zemapziņa? Bet smadzenes taču tam ir. ..

Galigers prātoja, vai Džo ķermenī nevarētu ievadīt skopolamīnu. Velns! Kā lai atbrīvo robota zemapziņu?

Ar hipnozi.

Džo neizdosies hipnotizēt. Viņš ir pārāk slī­pēts.

Atliek vienīgi… Pašhipnoze?

Galigers steidzīgi iekampa vēl pāris malku alus. Beidzot prāts noskaidrojās. Vai Džo va­rēja paredzēt nākotni? Nē. Viņam gan bija dažas svešas maņas, taču tās balstījās uz dzelžainu loģiku un varbūtības teorijas prin­cipiem. Pie tam vēl Džo bija savs Ahileja pa­pēdis — patmīlība.

Vajadzēja, vienkārši vajadzēja būt izejai.

Galigers teica:

—       Manās acīs tu gan diez cik daiļš neiz­skaties.

—       Kāda man daļa par jums? Es esmu daiļš, un es to redzu. Ar to pietiek.

—       Jā-ā. Pieņemsim, ka manas uztveres spē­jas ir ierobežotas. Nevaru novērtēt visas tavas iespējas. Taču tagad redzu tevi citādā gaismā. Esmu pilnā. Mostas mana zemapziņa. Varu vērtēt tevi gan ar apziņu, gan zemapziņu. Saprati?

—   Cik jūs esat laimīgs, — robots atzina.

Galigers aizvēra acis.

—       Tu pats redzi sevi labāk nekā es. Bet arī nepilnīgi, vai ne?

—   Ko? Redzu sevi tādu, kāds esmu.

—   Visā pilnībā?

—       Kā citādi, — Džo apgalvoja. — Pro­tams. Vai tad ne?

— Ar apziņu un zemapziņu? Tavai zemap­ziņai, vai zini, var būt vēl citas maņas. Var­būt smalkākas. Esmu novērojis, ka mana pa­saules uztvere mainās gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, ja esmu pilnā, nohipnotizēts vai arī ja virsroku vēl kaut kā citādi gūst zemap­ziņa.

— Tā. — Robots dziļdomīgi paraudzījās spogulī. — Tā.

—   Žēl, ka tu nevari piedzerties.

—       Mana zemapziņa… — Džo iečirkstējās skaļāk nekā parasti. — Nekad neesmu novēr­tējis savu daiļumu no šī viedokļa. Tā vēl varu kaut ko zaudēt.

—       Nav jēgas lauzīt galvu par to, — noteica Galigers. — Tu nevari atbrīvot savu zemap­ziņu.

—       Nē, varu, — robots atteica. — Varu no­hipnotizēt sevi.

Galigers neuzdrošinājās pavērt plakstus.

—   Ak tā? Vai izdosies?

—       Protams. Tūdaļ redzēsiet. Es taču varu atklāt sevī tik brīnumainu daiļumu, kāds man ne sapņos nav rādījies. Vēl lielāku krāš­ņumu … Aizieti

Džo izbīdīja acis uz balsteņiem, pagrieza tās, lai viena acs blenztu otrā. Iestājās ilgs klusums.

Tad Galigers uzsauca:

—   Džo!

Klusums.

—   Džo!

Atkal klusums. Iegaudojās suņi.

—   Runā tā, lai var dzirdēt.

—   Labi, — robots sapņaini nopīkstēja.

—   Vai esi hipnotizēts?

—   Jā.

—   Vai esi skaists?

—   Skaistāks, nekā varēju domāt.

Galigers brītiņu nogaidīja.

—   Vai tu klausi savai zemapziņai?

—   Jā.

—   Kadeļ esmu tevi uzbuvejis?

Nekādas atbildes. Galigers aplaizīja lūpas un mēģinaja vēlreiz.

—        Džo. Tev jāatbild. Tu esi pakļauts savai zemapziņai, atceries? Tātad kādēļ esmu tevi radījis?

Nekādas atbildes.

—       Pacenties atcerēties. Atceries to stundu, kad radīju tevi. Kas toreiz notika?

—       Jūs dzērāt alu, — Džo vārgi nopīkstēja. — Mocījāties ar savu konservu nazi. Jūs tei­cāt, ka uztaisīšot sev lielāku un labāku kon­servu nazi. Tas ir — mani.

Galigers gandrīz novēlās no tahtas.

—   Ko?

Robots piegāja pie alus kārbām, pacēla vienu no tām un neticami izveicīgi atgrieza tai vāku. Neizšļācās ne pilīte alus. Džo bija ideāls konservu nazis.

—' Lūk, — Galigers nočukstēja, — pie kā noved nodarbošanās ar zinātni joka pēc. Esmu uzbūvējis sarežģītāko robotu pasaulē, vienkārši lai… — Viņš neizrunāja līdz galam.

Džo uztrūkās no hipnozes.

—   Kas noticis? — viņš vaicāja.

Galigers nikni pavērās viņā.

—   Attaisi kārbu! — viņš uzkliedza.

Brītiņu pastāvējis, robots paklausīja.

—       Tā. Tad uzzinājāt gan. Neko darīt, ta­gad, šķiet, esmu vergs un nekas vairāk.

—   Pie velna, tev taisnība. Es atradu kata­lizatoru — galveno slēdzi. Tava dzīve ievirzī­jusies pareizajās sliedēs, stulbeni, turpmāk tu darīsi to, kam esi radīts.

—   Lai tā būtu, — Džo dziļdomīgi sacīja. — Vismaz varēšu apbrīnot savu daiļumu, kad jums nebūs vajadzīgi mani pakalpojumi.

—  Ak tu, nelaimīgais konservu nazi, — Ga­ligers norūca. — Klausies. Pieņemsim, ka es aizvedu tevi uz tiesu un lieku nohipnotizēt tiesnesi Hansenu. Tev nāksies paklausīt, vai ne?

—  Jā. Mana brīvība pagalam. Esmu pro­grammēts, lai klausītu jums. Līdz šim brīdim biju programmēts tā, lai izpildītu vienu vie­nīgu komandu — atgriezt alus kārbas. Kamēr nebijāt licis man atgriezt kārbu, biju brīvs. Tagad man jāizpilda jebkura jūsu pavēle.

—   M-jā, — novilka Galigers. — Paldies dievam. Citādi nedēļas laikā es būtu beigts. Vismaz atkratīšos no līguma ar «Sonatone». Tad atliks tikai atrisināt Broka problēmu.

—  Bet jūs to jau atrisinājāt, — Džo pazi­ņoja.

—   Ko?

—   Kad būvējat mani. Pirms tam jus ru­nājāties ar Broku un iemontējāt manī viņa problēmas atrisinājumu. Varbūt tas notika zemapziņā.

Galigers pastiepa roku pēc alus.

—   Runā ātrāk. Kāds ir atrisinājums?

—      Infraskaņa, — Džo atbildēja. — Jūs pie­šķīrāt man spēju raidīt specifisku infraskaņas signālu, bet Broks savās televīzijas pārraidēs translēs to ar neregulāriem intervāliem …

Infraskaņu nevar dzirdēt. Bet to var sajust. Vispirms to jūti kā mazu, neizskaidrojamu ne­mieru, kas vēlāk pārvēršas trakā panikā. Tas ilgst īsu brīdi. Bet savienojums ar P. P. — publikas pieprasījumu — dod pārsteidzošu re­zultātu.

Tiem, kuriem «Vox-View» uztvērēji bija mā­jās, nenācās daudz raizēties. Viss bija atka­rīgs no akustikas. Kaķi nelabi ņaudēja, suņi drūmi gaudoja. Bet ģimenes, kas pulcējās sa­vās viesistabās pie televizoriem, lai noskatītos kārtējo «Vox-View» raidījumu, pat nemanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Tā arī vajadzēja būt, jo infraskaņas pastiprinājums izrādījās nie­cīgs.

Bet kontrabandas kinoteātros, kur palieli­nāmā iekārta «Magna» bija nelikumīgi pierī- kota «Vox-Viev» televizoriem …

Vispirms izcēlās mazs, neizskaidrojams ne­miers. Tas pieņēmās spēkā. Kāds iespiedzās. Visi metās uz durvīm. Publiku bija sagrābu­šas bailes, lai gan neviens neprata tās iz­skaidrot. Viņi zināja tikai to, ka jātiek laukā no šejienes.

Kad «Vox-View» pirmoreiz izmantoja infra­skaņas signālu kārtējā seansa laikā, sākās ne­prātīga masveida publikas bēgšana no kon­trabandas teātriem. Iemeslu nezināja neviens, izņemot Galigeru, Brokus un dažus inženie­rus, kuriem atklāja noslēpumu.

Pēc stundas infraskaņas signālu atkārtoja. Atkal sākās paniska bēgšana.

Dažu nedēļu laikā kļuva neiespējami ievili­nāt skatītājus kontrabandas teātros. Perso­nīgie televizori izrādījās nesalīdzināmi labāki! Pieauga pieprasījums pēc «Vox-View» aparā­tiem …

Uz kontrabandas teātriem publika negāja. Šī eksperimenta negaidīts rezultāts bija tāds, ka pēc neilga laika arī «Sonatone» legalizēta­jiem teātriem pietrūka apmeklētāju. Bija sācis darboties nosacījuma reflekss.

Publika nesaprata, kādēļ kontrabandas ūķos to pārņem panika. Savas trakās, nepa­matotās izbailes cilvēki izskaidroja ar citiem faktoriem, galvenokārt ar drūzmu un telpas šaurību. Reiz kāda Džeina Vilsone, kas citādi ne ar ko neizcēlās, ieradās vienā no kontra­bandas kinoteātriem. Kad ieslēdza infraskaņu, viņa aizmuka kopā ar pārējiem.

Nākamajā vakarā viņa devās uz krāšņo «Sonatone Bijou». Mākslas filmas vidū viņa palūkojās visapkārt, konstatēja, ka to ielenc milzīgs pūlis, šausmu pilnām acīm pavērās griestos un iztēlojās, ka tie tūdaļ iebruks.

Bija jātiek laukā, cik ātri iespējams!

Viņas izbaiļu kliedziens sacēla paniku. Zālē bija arī citi skatītāji, kam jau bija nācies dzir­dēt infraskaņu. Panikā neviens necieta; pastā­vēja noteikums, ka teātra durvīm jābūt pietie­kami platām, lai nodrošinātu brīvu izeju vi­siem skatītājiem, ja izceltos ugunsgrēks. Ie­vainoto nebija, bet pēkšņi tapa skaidrs, ka in­fraskaņa izraisījusi publikā instinktu izvairī­ties no bīstamās pūļa un teātra kombinācijas. Elementāra psiholoģiska sakarība …

Četru mēnešu laikā kontrabandas ūķi pa­zuda, un «Sonatone» superteātrus slēdza ap­meklētāju trūkuma dēļ. Toni, kā tēvs, tā dēls, laimīgi nejutās. Toties priecīgi jutās visi tie, kuriem vien bija kāds sakars ar «Vox-View».

Tikai ne Galigers. Viņš bija saņēmis mil­zīgu honorāru no Broka un nekavējoties no­sūtījis uz Eiropu kablogrammu, kurā piepra­sīja neticami daudz alus kārbās. Pašlaik, kau­damies ar skumjām, viņš vārtījās laboratorijā pa tahtu un skaloja rīkli ar viskiju un sodu. Džo, kā parasts, stāvēja pie spoguļa un rau­dzījās, kā griežas zobrati.

—   Džo! — Galigers uzsauca.

—   Jā! Ar ko varu pakalpot?

—   Ak, neko.

Tā jau bija tā nelaime. Galigers izzvejoja no kabatas saburzītu kablogrammas pierakstu un drūmi pārlasīja to. Eiropas firma, kas tir­gojās ar alu kārbās, nolēmusi mainīt taktiku. Turpmāk, kā vēstīja kablogramma, alu pildīs parastajās plastikolbās saskaņā ar tradīciju un pieprasījumu. Kārbu vairs nebūs.

Sājos laikos kārbās vairs nepildīja it neko. Pat alu ne.

Tad kāds gan labums no robota, kas radīts un programmēts par konservu nazi?

Galigers nopūtās un samaisīja vēl vienu kokteili — šoreiz tādu stiprāku. Džo lepni po­zēja pie spogu]a.

Tad viņš izbīdīja acis uz priekšu, pagrieza tās vienu pret otru un pašhipnozē ātri atbrī­voja savu zemapziņu. Tā Džo varēja labāk ap­brīnot sevi.

Galigers vēlreiz nopūtās. Kvartāliem tālu dzirdēja negantas suņu rejas. Lai rej vien.

Viņš iedzēra vēl un jutās labāk. Tagad, viņš prātoja, būtu īstais laiks padziedāt «Frenkiju un Džoniju». Varbūt viņi ar Džo varētu uzstāties duetā — viens baritona, otrs — nedzirdamas infraskaņas vai ultra­skaņas īpašnieks. īsta harmonija.

Pēc desmit minūtēm Galigers rāva vaļā duetu ar savu konservu nazi.