Pārplūdis sviedriem, Tolmens sasniedza namu Nobhilrodā 16. Vajadzēja saņemties, lai pieskartos signalizatora plātnītei. Atskanēja klusa dūkoņa — fotoelementi fiksēja un pārbaudīja viņa pirkstu nospiedumus —, tad durvis atvērās un Tolmens iegāja krēslainajā koridorā. Viņš atskatījās un ieraudzīja kosmodroma ugunis saplūstam aiz kalniem mirguļojošā, pelēcīgā mākonī.
Tad viņš devās tālāk un pa slīpo koridoru nonāca labi mēbelētā istabā, kur atpūtas krēslā zvilnēja resns, sirms vīrs un rotaļājās ar kokteiļa glāzi. Tolmens saspringtā balsī ierunājās:
— Hello, Braun. Viss kārtībā?
Brauna ļenganie vaigi savilkās smaidā.
— Protams, — viņš atbildēja. — I<ā gan citādi? Policija taču jūs nemeklēja, vai ne?
Tolmens apsēdās un sāka gatavot kokteili. Viņa kalsnā, izteiksmīgā seja bija sadrūmusi.
— Nerviem nevar pavēlēt. Arī kosmosā man vairs nav miera. Visu ceļu no Venēras es tā vien domāju, ka tūlīt tūlīt kāds pienāks un teiks: «Uz nopratināšanu!»
— Tomēr neviens nepienāca.
— Es nezināju, kas mani te sagaidīs.
— Policijai nenāk ne prātā, ka mēs varētu atgriezties uz Zemes, — teica Brauns, ar bezveidīgo ķetnu jaukdams savus sirmos matus. — Bez tam tā jau ir jūsu ideja.
— Jā. Konsultācija ar psihologu…
— … krimināllietās. Gribat izstāties no spēles?
— Nē, — Tolmens atklāti pateica, — tādas lietas dēj ir vērts riskēt. Pasākums ir vērienīgs.
Brauns pasmīnēja.
— Kā tad, kā tad. Pirms mums vēl neviens nav organizējis noziegumu tā, kā to darām mēs. Neviens no līdzšinējiem noziegumiem nav ne plika graša vērts.
— Bet pie kā tad mēs esam nonākuši? Pie mūžīgas bēguļošanas.
— Ferns atradis ellīgi labu slēptuvi.
— Kur tad?
— Asteroīdu josla. Mums nepieciešams t.i kai viens.
— Un tas būtu?
— Atomelektrostacija.
Tolmens satrūkās. Tomēr viņš saprata, ka Brauns nejoko. Pēc brīža viņš nolika glāzi un pikti saviebās.
— Manuprāt, tas nav iespējams. Šāda spēkstacija izrādītos pārāk liela.
— Jā, — Brauns atteica, — tikai jāņem vērā, ka mūsu spēkstaciju paredzēts nogādāt pa kosmosu uz Kalisto.
— Tātad gribat nolaupīt to pa ceļam? Mums nav tik daudz cilvēku…
— Kuģi vadīs transplants.
Tolmens piešķieba galvu.
— Hm. Tā nav mana specialitāte …
— Avārijas apkalpei uz kuģa, protams, jābūt. Bet mēs parūpēsimies par to… un stāsimies tās vietā paši. Tad atliek tikai novākt transplantu un izrīkot cilvēkus. Tā nu ir tieši jūsu specialitāte. Ferns un Kaningems nokārtos tehnisko pusi, taču pirms tam jānoskaidro, cik bīstams ir transplants.
— Neesmu inženieris.
Brauns, izlikdamies, ka nedzird iebildumu, turpināja:
— Transplantu, kas atbildīgs par preču pārvadāšanu uz Kalisto, kādreiz sauca Bārts Kvcntins. Jūs taču viņu pazināt, vai ne?
Tolmens izbijies pamāja ar galvu.
— Jā gan. Pirms daudziem gadiem. Vēl pirms …
— No policijas nav jābīstas. Apciemojiet Kventinu. Izspiediet 110 viņa visu iespējamo.
Izpētiet… Kaningems paskaidros, ko īsti. Pēc tam varam ķerties pie lietas. Cerēsim uz labāko.
— Tiešām nezinu. Neesmu …
Brauns sarauca uzacis.
— Mums jāatrod slēptuve! Pašlaik tas ir dzīvības un nāves jautājums. Citādi mums pašiem jāpiesakās tuvākajā policijas iecirknī un jāļauj, lai viņi saslēdz mūsu rokas dzelžos. Vienmēr esam rīkojušies saprātīgi, bet nu mums ir jāpazūd. Nekavējoties!
— Nu ko … Tik daudz es saprotu. Bet vai jūs maz zināt, kas īstenībā ir transplants?
— Atbrīvotas smadzenes. Tādas, kas spēj vadīt sarežģītus mehānismus.
— No tehniskā viedokļa tā ir. Bet vai jūs neesat redzējis, kā transplants rīkojas ar ekskavatoru? Vai venēriešu jūras bagaru? So ierīču vadība ir tik komplicēta, ka normālos apstākļos ar to būtu jānodarbojas veselam cilvēku kolektīvam.
— Tātad transplants ir pārcilvēks?
— Nē, — domīgi noteica Tolmens, — nedomāju vis. Tomēr man šķiet, ka drošāk ir sadarboties ar divpadsmit cilvēkiem nekā ar vienu transplantu.
— Labi, — sacīja Brauns, — dodieties uz Kvebeku pie Kventina. Es noskaidroju, ka viņš tur apmeties. Bet vispirms aprunājieties ar Kaningemu. Mēs visu rūpīgi izplānosim. Jāprecizē Kventina spējas un jāuzzina viņa vājās vietas. Un vai telepātija uz viņu iedarbojas
vai neiedarbojas. Jūs esat Kventina vecs draugs, turklāt vēl psihologs, tā ka šis darbiņš jums kā radīts.
— Jā.
— Mums jātiek pie šīs spēkstacijas. Mums tūda[ jāpaslēpjas!
Tolmens nodomāja, ka Brauns varbūt rēķinājies ar šo iespēju no paša sākuma. Resnītis bija diezgan slīpēts; viņš bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka augsti attīstītas tehnikas laikmetā, kad viss ar gudru ziņu specializēts, parastam noziedzniekam nav nekādu izredžu. Policija aicinātu talkā dažādas zinātnes nozares. Sakaru sistēma darbojās nevainojami un ātri, pat starp planētām. Bija radītas tādas ierīces… Lai neiekristu, vajadzēja rīkoties veicīgi un tad nekavējoties pazust.
Bet ikviens noziegums iepriekš jāizplāno. Nostājoties pret organizētu sabiedrības vie-, nību — kā tas notiek jebkuras blēdības gadījumā —, ir mērķtiecīgi radīt līdzīgu vienību. Runga nevar konkurēt ar šauteni. Spēcīgs laupītājs lemts drīzai neveiksmei līdzīga iemesla dēļ. Viņa atstātās pēdas izanalizēs; ķīmija, psiholoģija un kriminālistika palīdzēs sazīmēt noziedznieku; viņu piespiedīs atzīties. Piespiedīs, bez visām trešās pakāpes metodēm. Tātad . ..
Tātad Kaningems bija elektronikas inženieris. Ferns — astrofiziķis. Tolmens pats — psihologs. Slaidais, blondais Dalkvists — mednieks pēc aicinājuma un profesijas, īsts sava amata pratējs, virtuozs šāvējs. Kotons bija matemātiķis, bet Brauns — koordinators. Sie cilvēki bija sekmīgi darbojušies trīs mēnešus uz Venēras. Vēlāk, pats par sevi saprotams, darbs beidzās un visa banda atgriezās uz Zemes pilnā gatavībā realizēt nākamo tālejošā plāna daļu. Kas tā īsti ir — par to Tolmenam nebija ne jausmas līdz pat šai dienai. Toties viņš it labi saskatīja tās loģisko neizbēga- mību.
Asteroīdu joslas tuksnesīgajos plašumos viņi varētu paslēpties sliktākajā gadījumā uz visiem laikiem, taču pie izdevības uzrastos no jauna, lai vēlreiz nodemonstrētu savu izveicību. Juzdamies pilnīgi droši, viņi nodibinātu nelegālu noziedznieku organizāciju, ko tad apgādātu ar starpplanētu radio izlūkošanas aparatūru — jā, tā bija vienīgā izeja. Un tomēr viņš vēl nevarēja izšķirties, vai stāties sakaros ar Bārtu Kventinu. Viņš taču … vairs nebija … cilvēks …
Ceļā uz Kvebeku Tolmenu mocīja satraukums. Kosmopolīts būdams, viņš nevarēja nomākt nemieru un mulsumu, tiekoties ar Kventu. Ja visu šo. .. avāriju izliktos nemanām, viņš sapītos vēl vairāk. Tomēr… Atmiņā atausa Kventina iznesīgais, atlētiskais stāvs un prasme dejot, ar ko viņš tā bija lepojies pirms septiņiem gadiem. Kas attiecas uz Lindu, tad viņas pašreizējo stāvokli bija grūti iedomāties. Apstākļu spiesta, viņa vairs nevarētu saukties misis Barta Kventina. Varbūt tomēr var?
Lejā spīguļoja Sv. Laurensija katedrāle, kas, lidmašīnai tuvojoties zemei, atgādināja nespodru sudrabainu strēli. Lidmašīnu vadīja robots, nolaišanos koordinēja ar radiosignālu. Cilvēki ķērās pie lidmašīnas stūres tikai tad, ja plosījās neganta vētra. Kosmosā ir citādi. Turklāt kosmosā veicami vēl citi ārkārtīgi sarežģīti uzdevumi, kurus atrisināt spēj tikai cilvēka smadzenes. īpašas, nevis kuras katras smadzenes.
Tādas kā Kventinam.
Tolmens paberzēja šauro apakšžokli un mulsi pasmaidīja, cenzdamies noteikt savu raižu objekta koordinātes. Bet atbilde radās pati no sevis. Vai jaunais Kvents apveltīts ar vairāk nekā piecām maņām? Vai viņš spēj nojaust domas, kas vairs nav parasta cilvēka spēkos? Ja tā, Vens Tolmens ir iekritis.
Viņš uzlūkoja savu kaimiņu Dēnu Samersu, kurš strādāja Vaiomingas inženiertehniskajā centrā un bija arī izgādājis tikšanos ar Kven- tinu. Samerss, blonds jauneklis ar sīkām rie- viņām ap acīm, draudzīgi uzsmaidīja.
— Nervozējat?
— Laikam gan, — Tolmens atzinās. — Es domāju, vai viņš ļoti pārvērties.
— Visādi gadās.
Lidmašīna, paklausot radiosignālam, slīdēja pa slīpajiem rietošās saules stariem lejup, uz lidostas pusi. Saules apmirdzētie Kvebekas torņi vieda pilsētai robotu siluetu.
—• Tātad viņi tomēr pārvēršas?
— Domāju, ka psihiski tas ir neizbēgami. Jūs esat psihologs, mister Tolmen. Ko jūs justu, ja …
— Varbūt ir kādi kompensējoši faktori.
Samerss iesmējās.
— Pārāk atturīgi teikts. Kompensējoši fak- • tori… nu ko, nemirstība ir viens tāds … faktors!
— Un jūs to uzskatāt par lielu laimi? — Tolmens pavaicāja.
— Bez šaubām. Viņš paliks savu spēju augstumos vēl diezin cik ilgi. Nekādas nolietošanās. Noguruma indes tiek automātiski iznīcinātas ar apstarošanu. Smadzeņu šūnas, protams, nespēj atjaunoties tā kā … teiksim … muskuļaudi, bet Kventa smadzenes atrodas speciāli konstruētā cilindrā pilnīgā izolācijā. Aterosklerozes problēma neeksistē — plazmas šķīdums neļauj kalcijam nogulsnēties uz artēriju sieniņām. Smadzeņu fiziskais stāvoklis tiek automātiski un vispusīgi kontrolēts. Vienīgais, no kā Kvents nav pasargāts, ir garīga rakstura saslimšanas.
— Bailes par savu niecību … Nē. Jūs taču ieminējāties, ka viņam esot acu lēcas. Tātad automātiski jārodas palielinājuma ilūzijai.
— Ja ievērosiet kādas pārmaiņas, — atteica Samerss, — izņemot prāta izaugsmi, kas septiņu gadu laikā ir pilnīgi normāls process, tad aprunāsimies. Bet es… es esmu uzaudzis kopā ar transplantiem. Esmu pieradis pie viņu mehāniskajiem, apmaināmajiem ķermeņiem, tā ka tie mani saviļņo ne vairāk kā ārstu, kurš pat savā draugā saskata nervu un asinsvadu kompleksu. Galvenais ir spriešanas spēja, un tā nav mainījusies.
— Zināms, — domīgi sacīja Tolmens, — jūs varat noraudzīties transplantē it kā ārsta acīm. Nespeciālists var reaģēt citādi. It sevišķi tad, ja viņš radis lūkoties … sejā.
— Tādi sīkumi mani neuztrauc.
— Un Kventu?
Samerss tūdaļ neatbildēja.
— Nē, — viņš beidzot teica. — Esmu pārliecināts, ka ne. Viņš ir lieliski pielāgojies. Pāreja uz transplanta dzīves veidu ilgst apmēram gadu. Pēc tam viss iet kā pa taukiem.
— Iztālēm esmu noskatījies, kā transplanti strādā uz Venēras. Bet visumā Zemi pametuši tikai nedaudzi.
— Mums nepietiek labi sagatavotu inženieru. Nepieciešama vārda tiešā nozīmē puse mūža, lai apmācītu cilvēku veikt transplantāciju. Šim cilvēkam jābūt kvalificētam elektronikas inženierim jau pirms studijām. — Samerss iesmējās. — Labi vismaz, ka apdrošināšanas kompānijas sedz krietnu daļu pirmo izdevumu.
Tolmens nesaprata.
— Kā tā?
— Viņi sevi apdrošina. Profesionāls risks, nemirstība. Strādāt atomreaktorā ir bīstami, draudziņ!
Izkāpusi no lidmašīnas, viņi ieelpoja dzestro nakts gaisu. Cejā uz automobili, kas tos jau gaidīja, Tolmens ierunājās:
— Mēs ar Kventinu uzaugām kopā. Bet divus gadus pēc tam, kad biju pametis Zemi, notika avārija, kurā cieta arī Kvents, un kopš tā laika neesmu viņu redzējis.
— Kā transplantu? Ahā. Nu, tas ir neizdevies apzīmējums. Kāda ēzeļa gara ražojums. Sāds termins taču būtu jāizstrādā propagandas lietpratējiem. Par nelaimi, šis vārds jau ir iegājies. Kādreiz transplants, mēs ceram, būs izplatīta parādība. Tomēr patlaban mēs vēl esam tālu no tā. Speram tikai pašus pirmos soļus. Veiksmīgas izrādījušās tikai divsimt trīsdesmit operācijas.
— Gadās neveiksmes?
— Tagad vairs ne. Sākumā … Uzdevums ir sarežģīts. Sākot ar trepanāciju un beidzot ar galīgo uzlādēšanu un pielāgošanu jaunajiem apstākļiem, tā ir pamatīga nervu un smadzeņu pārbaude, tas ir pats komplicētākais tehniskais process, ko līdz šim izrisinājis cilvēka saprāts. Saskaņot koloīdu mehā- nisrnu ar elektronisku shēmu… bet rezultāts ir tā vērts.
— No tehnikas viedokļa jā. Bet kā tad paliek ar cilvēciskajām īpašībām?
— No psiholoģijas viedokļa? N-nu ko… Par to jums pastāstīs Kventins. Bez tam jums ir tikai vājš priekšstats par lietas tehnisko pusi. Koloīds mehānisms, piemēram, smadzenes, ir radīts pirmoreiz vēsturē. Tomēr tas nav tīri mehānisks. Tas ir vienkārši brīnums — augsti attīstītu dzīvu audu un smalka, jutīga mehānisma sintēze.
— Ko ierobežo mehānisma un… smadzeņu nepilnība.
— Tad jau redzēsiet. Klāt esam. Pusdienosim kopā ar Kventu.
Tolmens apstulba.
— Pusdienosim?
— Jā.
Samersa acis šķieda zobgalīgas dzirkstis.
— Nē, viņš nepārtiek no dzelzs skaidām. Patiesību sakot…
Atkalredzēšanās ar Lindu bezgala pārsteidza Tolmenu. Viņš nebija cerējis sastapt to šeit. Apstākļi taču bija mainījušies. Bet viņa bija gandrīz tā pati sirsnīgā, draudzīgā būtne, kas agrāk, — gan drusku vecāka, taču tikpat apburoša un laipna. Šī burvība piemita viņai arī senāk. Te nu viņa stāvēja — slaida un gara, ar medus dzeltenām, apbrīnojami
interesanti sakārtotām cirtām, bet — Tolme- nam par izbrīnu — bez sarūgtinājuma brūnajās acīs.
Viņš saņēma Lindas rokas.
— Nesaki nekā, — viņš teica. — Zinu, cik daudz ūdeņu aiztecējis.
— Gadus neskaitīsim, Ven. — Viņa iesmējās. — Turpināsim tieši no tā brīža, kad šķīrāmies. Vai neiebaudīsim kādu malciņu?
— Labprāt, — piekrita Samerss, — bet centrā gaida manu ziņojumu. Iegriezos pārmīt pāris vārdu ar Kventu. Kur viņš ir?
—• Tepat vien jau ir. — Linda pameta ar galvu uz durvju pusi un no jauna uzrunāja Tolmenu: — Tātad tu dzīvoji uz Venēras? Izskaties diezgan noguris. Pastāsti, kā tev tur klājās.
— Lai notiek.
Viņš izņēma Lindai no rokām kokteiļu maisītāju un rūpīgi sajauca martini. Viņš jutās nelāgi. Linda sarauca uzacis.
— Jā, mēs vēl joprojām esam precējušies — Bārts un es. Tas tevi pārsteidz?
— Mazliet.
— Viņš tomēr ir Bārts, — Linda klusu piebilda. — Lai viņš neizskatās pēc sevis, tas ir viņš, ko kādreiz apprecēju. Tā ka nav ko uztraukties, Ven.
Viņš ielēja kokteili glāzē. Neskatīdamies Lindā, Tolmens sacīja:
— Ja jau tu esi apmierināta .. .
— Zinu, ko tu domā. Ka vīra vietā stājusies
mašīna. Vispirms … bet tas jau ir garārn. Tagad mēs abi esam apraduši ar visu. Sākumā jutāmies nebrīvi; domāju, ka arī tev tas neies secen, viņu ieraugot. Bet īstenībā tam nav nekādas nozīmes. Viņš ir… Bārts.
Viņa pastūma Tolmenam trešo glāzi, un viņa skatiens izbrīnā apstājās pie tās.
— Vai tiešām …
Viņa pamāja ar galvu.
Visi trīs pusdienoja kopā. Tolmens vērās divas pēdas augstajā un divas pēdas platajā cilindrā, kas gulēja uz galda viņam pretī, un centās saskatīt tā dubultlēcās personības un prāta iezīmes. Viņš nespēja iedomāties Lindu citādi kā priesterieni, kas nodevusies sveša dieva kultam, un šī asociācija traucēja. Pašlaik Linda lika metāla korpusā saldētas, vīnā mērcētas garneles un pēc pastiprinātāja signāla ar karoti atkal izņēma tās.
Tolmens domāja, ka izdzirdēs monotonu, neskanīgu runu, taču iekārta «Sonovox» piešķīra Kventina balsij skanīgumu un patīkamu tembru.
— Sīs garneles ir ļoti gardas, Ven. Tikai paradums liek mums izspļaut kumosu, kas atradies manā barības kamerā. Es tik tiešām nobaudu ēdienu, tikai man nav iekšējās sekrēcijas dziedzeru.
— Bet tu taču … tās ēd.
Kventins iesmējās.
— Vai zini ko, Ven? Neizliecies, ka uzskati šo situāciju par normālu. Tev pie tās būs jāpierod.
— Man bija vajadzīgs ilgs laiks, — Linda papildināja. — Bet tad es kādudien iedomājos, ka šis ir Barta kārtējais nedarbs. Atceries, kā tu reiz ieradies Čikāgas pilsētas valdes sēdē, apvilcies bruņu tērpu?
— Toreiz es tikai pierādīju savu taisnību, — atsaucās Kventins. — Es vairs neatceros, kādā sakarībā tas viss notika, bet… mēs sākām runāt par ēdieniem. Šīs garneles ir gardas, Ven. Tiesa, es tās neizbaudu pilnībā. Sevišķi izsmalcinātas sajūtas vairs neuztveru. Bet bez salda un skāba, sāļa un rūgta ir vēl citas garšas nianses. Mašīnas prata degustēt jau sen.
— Bet tām taču nav gremošanas sistēmas …
— Un tās nesirgst ar gastrītu. Ko zaudēju, nespēdams izbaudīt visas šīs delikateses, to atgūstu, zinādams, ka mani nekad neskars kuņģa un zarnu trakta slimības.
— Un tevi vairs nemoka atraugas, — piebilda Linda. — Paldies dievam.
— Varu runāt arī ar pilnu muti, — Kventins turpināja. — Bet es nebūt nesastāvu no mašinizētām supersmadzenēm, kā liek domāt tava zemapziņa, draudziņ. Ari nāvējošus starus es nespļauju.
Tolmens samocīti pasmaidīja.
— Vai tad es tā domāju?
— Varu saderēt. Tomēr … — Balss tembrs mainījās. — Neesmu superradījums. Savā būtībā esmu dziļi cilvēcisks, un nedomā, ka reizēm mani nepārņem žēlums, atceroties senās dienas. Kā gozējos pludmales smiltis, un kā saule cepināja muguru, — tādi sīkumi smeldz. Kā dejoju mūzikas ritmā, kā …
— Mīļais, — Linda apsauca viņu.
Balss tembrs atkal mainījās.
— Jā. Tieši tādi nenozīmīgi, ikdienišķi faktori vērš dzīvi pilnvērtīgu. Bet man ir aizvietotāji — paralēlfaktori. Reakcijas, kuras aprakstīt pilnīgi neiespējami, tāpēc ka tās ir … teiksim… elektronu vibrācijas parasto nervu vibrāciju vietā. Es spēju just, tikai visi impulsi nonāk mehāniskos maņu orgānos. Tiklīdz impulss sasniedz smadzenes, tas automātiski pārvēršas pazīstamā simbolā. Vai arī… — Viņš apklusa. — Lai gan pašlaik — ne gluži.
Linda ielika barības kamerā gabaliņu ceptas zivs.
— Lieluma mānija, ko?
— Pārvērtību mānija, taču tā nav mānija, dārgā. Redzi, Ven, līdzko biju kļuvis par transplantu, manā rīcībā atradās tikai jau zināmo, vispārpieņemto salīdzinājumu komplekss. Tie derēja tikai cilvēka ķermenim. Vēlāk, uztverot zemes racēja impulsu, automātiski radās sajūta, ka mana kāja spiež mašīnas akseleratoru. Tagad vecie simboli pamazām izzūd.
Es… spēju uztvert… daudz tiešāk, nepārvēršot impulsus pierastajos priekšmetos.
— Tas jau iznāk ātrāk, — piebilda Tolmens.
— Tā ir. Man vairs nav jādomā, ko nozīmē «pī», kad esmu saņēmis signālu «pī». Man nav jārisina vienādojumi. Es uzreiz saprotu, ko tie nozīme.
— Sintēze ar mašīnu?
— Robots es tomēr neesmu. Mana personība, Barta Kventina personas būtība, palikusi neskarta. — Brīdi valdīja klusums. Tolmens redzēja, ka Linda strauji uzlūko cilindru. Tad Kventins turpināja tādā pašā garā: — Risinādams dažādus uzdevumus, es gūstu neizsakāmu baudījumu. Tā tas bijis vienmēr. Un tagad tas vairs nenotiek uz papīra. Es pats izrisinu visu uzdevumu — no sākuma līdz beigām. Es nojaušu tā pielietojumu un .. . Ven, es esmu mašīna!
— Mašīna? — Tolmens pārvaicāja.
— Vai esi ievērojis, ka, vadot automašīnu vai lidmašīnu, arī tu pats sevi pielīdzini mašīnai? Tā ir tavs papildinājums. Es speru soli tālāk. Un tas ir patīkami. Iedomājies, ka tu spēj maksimāli iedziļināties savā pārdomu objektā un tai pašā laikā būt viens no šiem objektiem, risinot tā uzdevumu. Tā jau ir ekstāze.
Tolmens noraudzījās, kā Linda ielej vīnu citā kamerā.
— Kā, vai tad tu vari piedzerties? — viņš apjautājās.
Linda iespurdzās.
— No alkohola ne, tomēr Bārts it bieži ir jautrā prātā!
— Kā tā?
— Uzmini, — klīrīgi atteica Kventins.
— Alkohols uzkrājas asinīs, kas to nogādā līdz smadzenēm, — tad varbūt alkoholu var ievadīt vēnā?
— Tad jau labāk ievadīt asinīs kobras indi, — sacīja transplants. — Mana vielu maiņas sistēma ir pārāk jutīga, pārāk labi organizēta, pārāk nobeigta, lai piesārņotu to ar svešķermeņiem. Nē, es dodu priekšroku elektriskajam stimulatoram — inducētai augstfrekvences strāvai, kas paceļ mani vai septītajās debesīs.
Tolmens nesaprata.
— Tad tas būtu aizvietotājs?
— Jā gan. Smēķēšana un dzeršana iedarbojas uzbudinoši, Ven. Domāšanai piemīt tā pati īpašība! Kad jūtu iekšēju nepieciešamību apslacīt mēli, es izmantoju automātu, kas rosina uzbudinātību, un varu galvot, ka no kvartas meskala tu nenoreibsi vairāk.
— Viņš citē Hausmenu, — paskaidroja Linda. — Un atdarina dzīvniekus. Barta balss modulācijas spējas ir tiešām apbrīnojamas. — Viņa piecēlās. — Atvainojiet, man jāaiziet uz virtuvi. Tehnika paliek tehnika, taču arī pogas kādam jānospiež.
— Varbūt varu palīdzēt? — ieminējās Tolmens.
— Paldies, nevajag. Paliec ar Bārtu. Vai nepiekabināt tev rokas, mīļais?
— Nē, — Kventins atteica. — Gan Vens parūpēsies par dzeramo. Pasteidzies, Linda — Samerss teica, ka drīz būšot jāķeras pie darba.
— Vai tad kuģis jau gatavs?
— Gandrīz.
Linda, lūpas kodīdama, apstājās uz sliekšņa.
— Nemūžam nevarēšu pierast, ka tu vadi kosmokuģi viens pats. Kur nu vēl tādu kā šis.
— Tsti likumīgi tas varbūt nav, bet kuģis Kalisto sasniegs.
— Jā, bet… uz tā taču jābūt kaut kādai apkalpei, vai ne?
— Tiesa gan, — Kventins piekrita, — tomēr tā nav vajadzīga. Avārijas apkalpi pieprasa apdrošināšanas kompānijas. Samerss paveicis krietnu darbu, sagatavodams kuģi lidojumam sešu nedēļu laikā.
— Ar košļājamo gumiju un avīžu izgriezumiem, — piezīmēja Linda. — Es ceru, ka kuģis turēsies kopā.
Viņa izgāja, un Kventins pie sevis nosmējās. Tad iestājās klusums. Sai brīdī, skaidrāk nekā iepriekš, Tolmens sajuta, ka viņa sarunu biedrs nav… nav… ir pārvērties. Jo viņš juta Kventina skatienu, lai gan Kventina te nebija.
— Brendiju, Ven, — balss teica. — Ielej man kārbā brendiju.
Tolmens jau sniedzās pēc pudeles, kad Kventins viņu apstādināja.
— Ne jau no pudeles. Kur tas laiks, kopš vairs nejaucu rumu un kokakolu mutē. Ņem inhalatoru. Lūk, kur tas ir. Iebaudi ari pats malciņu un pastāsti man, kā jūties.
— Kādā…
— Vai tad tu nesaproti?
Tolmens piegāja pie loga un raudzījās Sv. Laurensija katedrāles fluorescējošo uguņu atblāzmā.
— Septiņi gadi, Kvent. Grūti pierast pie tevis šajā … izskatā.
— Neesmu zaudējis itin neko.
— Pat Lindu ne, — Tolmens piebalsoja.- — Tev ir veicies.
— Viņa palika ar mani, — Kventins turpināja. — Pirms pieciem gadiem cietu nelaimes gadījumā. Noņēmos ar atompētījumiem un vajadzēja riskēt. Sprādziens mani sakropļoja, samala. Nedomā, ka mēs ar Lindu nebijām paredzējuši šādu varbūtību. Vienmēr rēķinājāmies ar profesionālo risku.
— Un tomēr tu …
— Nospriedām, ka mēs varētu palikt laulātie draugi, pat ja … Tomēr vēlāk stingri apņēmos šķirties. Viņa pārliecināja mani, ka mūsu turpmākā kopdzīve tomēr ir iespējama. Un tā tas arī ir.
Tolmens pamāja ar galvu.
— Gluži manas domas.
— Tas… deva… man spēkus ilgam laikam, — Kventins maigi sacīja. — Tu zini, ko es jūtu pret Lindu. Starp mums arvien pastāvējusi vispilnīgākā saskaņa. Kaut arī apstākļi ir mainījušies, esam pielāgojušies. — Pēkšņi Kventina smiekli lika psihologam apsviesties. — Neesmu nekāds briesmonis, Ven. Atmet šo iedomu!
— Es tā nemaz nedomāju, — Tolmens iebilda. — Tu esi…
— Kas?
Vēlreiz iestājās klusums. Kventins neapmierināti norūcās.
— Piecos gados esmu iemācījies novērot, kā cilvēki izturas pret mani. Ielej vēl drusku brendija. Man joprojām šķiet, ka tas skalojas ap aukslējām. Brīnums, kā tādas asociācijas pielīp.
Tolmens ielēja konjaku no inhalatora.
— Tātad tu uzskati, ka esi pārvērties tikai fiziski.
— Bet tu uzskati, ka tavā priekšā atrodas plikas smadzenes metāla cilindrā. Nevis draugs, ar kuru kopā mēdzi iedzert Trešajā avēnijā. Nu, protams, esmu pārvērties. Bet tā ir normāla pārvērtība. Nav nekā nedabiska, ja cilvēks liek metālam papildināt savu locekļu iespējas. Tas ir mazliet sarežģītāk nekā vadīt automobili. Ja es būtu tāds superveidojums, kādu tu mani neapzināti iedomājies, tad es būtu pilnīgi noslēdzies sevī un pastāvīgi nodotos kosmiskiem aprēķiniem. — Kventins lietoja vienkāršotu apzīmējumu. — Ja es to darītu, es sajuktu prātā. Tāpēc ka neesmu nekāds pārcilvēks. Esmu parasts cilvēks, labs fiziķis, un man jāpierod pie jaunā ķermeņa. Kam, protams, ir savi trūkumi.
— Piemēram, kādi?
— Maņas. Pareizāk — to trūkums. Man izdevies izstrādāt daudz līdzvērtīgu sistēmu. Lasu eskeipistu dai|darbus, piedzeros no elektriskās strāvas, baudu ēdienu, tam nepicskar- damies. Skatos televizoru. Cenšos iegūt visu cilvēcisko, juteklisko prieku ekvivalentu. Rodas tik nepieciešamais līdzsvars.
— Tas var būt. Bet kā ar rezultātiem?
— Spried pats. Manas acis ir tik jutīgas, ka spēj uztvert pat krāsu nianses. Manas rokas konstruētas tā, ka tās var piemērot pat darbam ar mikroskopiskām ierīcēm. Protu zīmēt — esmu pazīstams karikatūrists, tikai parakstos ar pseidonīmu. Zīmēšanai ziedoju savu brīvo laiku. Mana pamatnodarbošanās joprojām ir un paliek fizika. Un tā vēl joprojām mani aizrauj. Vai pazīsti to neizsakāmo prieku, kad esi atrisinājis uzdevumu — elektronikā vai psiholoģijā, vai kādā citā nozarē? Pašlaik es risinu nesalīdzināmi komplicētākus jautājumus, kas prasa momentānu reakciju, kā arī atrisinājumu. Tas noder, piemēram, kosmokuģa vadīšanai. Ielej man vēl. Siltā telpā šis brendijs ātri izgaro.
— Tu patiešām esi tas pats vecais Bārts
Kventins, — Tolmens atzina, — tikai tam vieglāk noticēt, ja neskatos tevī. Vadīt kos- mokuģi …
— Neesmu zaudējis nevienu cilvēcisku īpašību, — Kventins apgalvoja. — Pārdzīvojuma būtība palikusi tā pati. Ēs … patiešām nejūtos visai omulīgi, redzot, kā tu ienāc un blenz manī saltās šausmās, taču varu to saprast. Mēs bijām draugi tik ilgus gadus, Ven. Tu to vari aizmirst ātrāk nekā es.
Tolmena ķermeni piepeši pārklāja auksti sviedri. Lai Kventins saka ko sacīdams, daļa atbildes, kuras dēj viņš ieradies Kvebekā, bija rokā. Pārdabiskas spējas transplantam nepiemīt — viņš nav telepāts.
Protams, palika vēl vesela virkne neatbildētu jautājumu.
Viņš ielēja jaunu konjaka porciju un uzsmaidīja blāvi zaigojošajam cilindram savā priekšā. Virtuvē Linda dungoja kādu dziesmiņu.
Kosmokuģim nebija vārda divu iemeslu dēļ. Vispirms jau tādēļ, ka tam bija veicams tikai viens reiss — uz Kalisto, turklāt pastāvēja vēl kāds īpašs apstāklis. Būtībā tas nebija kuģis ar kravu. Tā bija krava ar kuģi.
Atomspēkstacija nav nekāds ģenerators, ko var izjaukt un pārvadāt ar kravas transportu. Tā ir neiedomājami liela, spēcīga, smaga, un ar to jārīkojas uzmanīgi. Lai uzbūvētu atom- spēkstaciju, nepieciešami divi gadi, un ari tad sākuma uzlādēšanai jānotiek uz Zemes, gigantiskajā vadības centrā, kas aizņem septiņus Pensilvānijas apgabalus. Vašingtonā, svaru un mēru palātā, ir metāla etalons, kas glabājas stikla traukā ar termostatu. Tas ir standartmetrs. Tāpat Pensilvānijā atrodas visā Saules sistēmā vienīgais pārslēdzamais atomskaldītājs, kura aizsardzībai izstrādāts speciāls fantastisku pasākumu komplekss.
Lietojot degvielu, jāievēro tikai viens noteikums — vislabāk to izfiltrēt caur stiepju sietu, kura acs ir aptuveni vienu collu liela. Taču arī šo lielumu pieņēma patvaļīgi, lai būtu ērtāk noteikt attiecīgu degvielas standartu. Citādi par kurināmo varēja neraizēties.
Dažiem sagribējās rotaļāties ar atomenēr- ģiju, taču spēlīte ir bīstama. Zinātnieki konstruēja eksperimentālo aparatūru. Tikai nemirstības garantija — transplantīda — neļāva neirozei pārvērsties psihozē.
Uz Kalisto transportējamā spēkstacija izrādījās par lielu, lai to ievietotu pašā ietilpīgākajā komerclīnijas kuģī, tomēr krava bija jānogādā uz Kalisto. Tā kuģi uzbūvēja ap spēkstaciju. Gluži nelikumīgi tas vis nebija, taču standartiem neatbilda gan. Atsevišķās detaļās konstrukcija ievērojami atšķīrās no normas. Ja atklājās vēl kādas īpašas novirzes, tās uzņēma samērā elastīgi, kaut tā rīkoties nebija parasts. Tā kā visu kuģa vadību bija paredzēts uzticēt transplantam Kventinam, tad nelielajai avārijas apkalpei nācās samierināties ar pašām minimālākajām ērtībām. Nebija paredzēts, ka apkalpe klīstu pa visu kuģi, to varētu pieļaut tikai avārijas gadījumā, tomēr šī varbūtība likās gandrīz nereāla. Tādā kārtā viss kuģis bija vienots dzīvs organisms. Tomēr ne gluži.
Ar saviem pagarinājumiem — darba rīkiem — transplants varēja sasniegt jebkuru milzīgā kuģa sekciju. To specializācija atbilda veicamajam uzdevumam. Tiem nebija nekādu jutekļu, izņemot dzirdi un redzi. Šimbrīžam Kventins eksistēja tikai kā agregāts kuģa kustības virsvadībai. Samerss ienesa smadzeņu cilindru, ieslēdza to — kaut kur! —, iesprauda cilindra kontaktdakšu, un ar to montāža arī bija galā.
Pulksten 24.00 spēkstacija pacēlās gaisā lidojumam uz Kalisto.
Kad aiz muguras bija palikusi trešā daļa ceļa Marsa orbītas virzienā, milzīgajā telpā, kas spēja iedvest šausmas kurā katrā inženierī, ienāca seši skafandroti vīri.
No sienas reproduktora atskanēja Kventina balss:
— Ko tu tur dari, Ven?
— Viss kārtībā, — atteica Brauns. — Tā. Tagad jāstrādā žigli. Kaningem, atrodiet shēmu. Dalkvist, turiet automātu kaujas gatavībā.
— Ko lai es meklēju? — noprasīja slaidais gaišmatis.
Brauns uzlūkoja Tolmenu.
— Vai esat pārliecināts, ka viņš nespēj pārvietoties?
— Pilnīgi, — Tolmens apstiprināja, acīm nemierīgi šaudoties visapkārt. Radās sajūta, it kā viņš stāvētu kails Kventina priekšā, un tas viņam nepatika.
Kaningems — kalsns, drūms vīrs, rievu izvagotu seju — piebilda:
— Pārvietoties var vienīgi pievads. Es to sapratu jau pirms tam, kad Tolmens vēlreiz ķērās pie aparatūras apskates. Kad transplants nodarbināts ar vienu uzdevumu, viņš aprobežojas ar darba rīkiem, kas nepieciešami šā uzdevuma veikšanai.
— Labi, nav ko veltīgi šķiest laiku. Izjau- ciet elektrisko ķēdi.
Kaningems vērīgi palūkojās pa sejscga stiklu.
— Acumirkli. Mums ir darīšana ar nestandarta aparatūru. Eksperimentālu … nepazīstamu. Jāmēģina noskaidrot šādus tādus… hm.
Tolmens gribēja paslepus uztvert trans- planta lēcu skatienu, taču tas neizdevās. Viņš apjauta, ka, patvēries cauruļu, spoļu, stiepļu, skalu un visvisādu aparātu jūklī, Kventins to novēro. No dažādiem punktiem, bez šaubām: pārdomāti izvietotās acis pārredz visu telpu.
Un tā bija liela telpa, šī centrālā vadības kabīne. To pildīja blāvi dzeltena gaisma. Ar savu tukšumu, majestātisko augstumu un plašumu, kurā seši cilvēki izskatījās kā rūķīši, tā vairāk atgādināja noslēpumainu svešas pasaules templi. Dūca un dzirksteļoja gigantiski, neizolēti modulatori, baismīgi kvēloja lielas vakuumspuldzes. Gar sienām divdesmit pēdu augstumā stiepās metāla platforma ar metāla margām, kas bija iebūvētas nevis drošības labad, bet nejauši. Augšā varēja nokļūt pa kāpnēm, kas slējās pie abām pretējām sienām. Pie griestiem karājās debess globuss, un hlorēto gaisu ar klusu rūkoņu pildīja pasakaini lielās enerģijas pulsācija.
— Kas tad tas, pirātisms? — atskanēja re- produktorā.
— Sauciet to, kā vēlaties, — nevērīgi atteica Brauns, — un nomierinieties. Jums nekas ļauns nenotiks. Mēs varētu pat nosūtīt jūs atpakaļ uz Zemi, ja spētu izdomāt, kā to izdarīt bez riska.
Kaningems pētīja lucīta tīklu, cenzdamies nekam nepieskarties. Ierunājās Kventins:
— Šādas kravas dēļ nav vērts ielaisties tādā avantūrā. Jūs taču zināt, ka es nevedu rādiju.
— Man nepieciešama spēkstacija, — strupi paziņoja Brauns.
— Kā jūs nokļuvāt uz kuģa?
Brauns pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus no sejas, tad novaibstījās un savaldījās.
— Vai kaut ko atradāt, Kaningem?
— Vēl ne, man vajadzīgs laiks. Esmu tikai elektronikas inženieris. Aparatūra ir sarežģīta. Fern, nāciet palīgā.
Tolmena nemiers auga augumā. Viņam ienāca prātā, ka Kventins, attapies no pirmā pārsteiguma, nav licies par viņu ne zinis. Neizprotams spēks lika pagāzt galvu atpakaļ un izrunāt Kventina vārdu.
— Jā, — Kventins atsaucās. — Ko teiksi? Tad arī tu esi šai bandā?
— Jā.
— Un tu mani tincināji Kvebekā. Lai pārliecinātos, ka esmu nekaitīgs.
— Mums vajadzēja to zināt, — neizteiksmīgā balsī atbildēja Tolmens.
— Skaidrs. Kā jūs nokļuvāt uz kuģa? Radiolokators automātiski izvairās no saskarsmes ar masām. Jūs taču nevarējāt atlidot šurp paši savā kuģi.
— Protams, ne. Mēs likvidējām avārijas apkalpi un pievācām tās skafandrus.
— Likvidējāt?
Tolmens palūkojās Braunā.
— Kā gan citādi? Tik riskants pasākums prasa vērienu. Vēlāk, kad mēs sāktu realizēt savus nodomus, viņi kļūtu mums bīstami. Tagad par to neuzzinās neviens, izņemot mūs pašus. Un tevi. — Tolmens vēlreiz palūkojās Braunā. — Es domāju, Kvent, ka tev labāk būtu rīkoties ar mums uz vienu roku.
Lai kādi draudi jautās priekšlikumā, repro- duktors nelikās par tiem ne zinis.
— Kālab jums nepieciešama spēkstacija?
— Mēs esam izvēlējušies asteroīdu, — Tolmens sāka skaidrot, atgāzis galvu, lai pārlūkotu milzīgo, pieblīvēto kuģa dobumu, ko pildīja indīgi izgarojumi. Viņš jau gaidīja, ka Brauns liks tam apklust, bet resnītis neiejaucās. «Ir apbrīnojami grūti kādu pārliecināt,» Tolmens nodomāja, «ja tev nav ne jausmas, kur atrodas uzrunātais.» — Nelaime tikai tā, ka uz šī asteroīda nav atmosfēras. Ar spēkstaciju varam ražot gaisu paši. Tas patiešām būtu brīnums, ja kāds atrastu mūs Asteroīdu Joslā.
— Nu, un tālāk? Pirātisms?
Tolmens neatbildēja. Reproduktorā atskanēja domīga balss:
— Visumā pareizs lēmums. Vismaz iesākumam. Varēsiet uzelpot. Kaut ko tādu neviens nebūs gaidījis. Jā, bet arī jums var plāni klāties.
— Nu ko, — Tolmens atsaucās, — ja jau tā, kāds tad būtu nākamais loģiskais gājiens?
— Katrā ziņā ne tāds, kādu esat iedomājušies jūs. Es nesadarbošos ar jums. Ne morālu apsvērumu dēļ, cik vēlēdamies saglabāt savu dzīvību. Es nebūšu jums noderīgs. Transplanti vajadzīgi tikai augsti organizētā, attīstītā sabiedrībā. Es izrādītos lieka bagāža, nekas vairāk.
— Ja jau esmu solījis …
— Ne jau tu esi noteicējs, — Kventins attrauca. Neviļus Tolmena jautājošais skatiens atkal apstājās pie Brauna. No sienā iemontētā reproduktora plūda dīvainas skaņas — it kā apslāpēti smiekli.
— Labi, — Tolmens sacīja, paraustīdams plecus. — Skaidrs, ka tev grūti uzreiz izlemt. Padomā. Neaizmirsti, ka neesi vairs Bārts Kventins, tev ir sava veida mehāniski traucēkļi. Tā kā mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, varam gaidīt neilgi — teiksim, desmit minūtes, kamēr Kaningems visu apskata. Pēc tam… vai zini, Kvent, joki nebūs. — Viņš saknieba lūpas. — Ja būsi ar mieru sadarboties un vadīt kuģi mums vēlamā virzienā, mēs tevi neaiztiksim. Pacenties izlemt ātri. Kaningems atradīs tavu slēpni un pārņems vadību savās rokās. Un tad . ..
— Kas tev teica, ka mani iespējams atrast? — Kventins mierīgi apvaicājās. — Varu iedomāties, cik vērta būs mana dzīvība, kad būšu nogādājis jūs tur, kur vēlaties. Nē, man vienkārši nāktos pievienoties apkalpes locekļiem, no kuriem jūs jau esat paguvuši atbrīvoties. Es pats izvirzīšu jums ultimātu.
— Ko… ko tu teici?
— Esiet mierīgi, neko neaiztieciet, un es izsēdināšu jūs kādā vientulīgā Kalisto rajonā un ļaušu izbēgt, — Kventins solīja. — Ja atteiksieties, lai dievs stāv jums klāt.
Brauns pirmoreiz pievērsa uzmanību šai tālajai balsij. Viņš uzrunāja Tolmenu:
— Tukšu salmu kulšana?
Tolmens domīgi pamāja ar galvu.
— Droši vien. Viņš ir nekaitīgs.
— Tukšu salmu kulšana, — galvu nepaceldams, piekrita Kaningems.
— Nav vis, — reproduktorā atskanēja mierīga balss. — Es nemuļķojos. Un esiet uzmanīgi ar to pulti. Tā ir automātiskā atomskal- dītāja da)a. Pietiek piedurties aplamam savienojumam, un mēs visi uzsprāgsim gaisā.
Kaningems atrāvās no bakelītā savītajiem vadiem. Melnīgsnējais Ferns, kas stāvēja dažus soļus nostāk, pagriezās pret Kanin- gemu un noraudzījās viņā.
— Uzmanīgāk, — Ferns brīdināja. — Vajag zināt, ko dara.
— Turi muti, — Kaningems norūca. — Es to zinu. Varbūt tieši no tā baidās transplants. Tik daudz saprāta man vēl ir, lai neuzgrūstos atomsavienojumam, kaut gan … — Viņš apklusa, lai vēlreiz palūkotos vadu mudžeklī. — Nē. Ar atomsavienojumu tam nav nekā kopīga, vismaz pēc manām domām. Katrā ziņā ne šeit. Ja es, teiksim, izjaucu šo ķēdi…
Cimdotā roka savēcināja gumijotas knaibles.
Reproduktors brīdināja:
— Kaningem, jokus pie malas.
Kaningems pacēla knaibles. Reproduktors
nopūtās.
— Tad saņemiet pirmais. Tā, lūk!
Tolmena caurspīdīgais sejsegs sāpīgi iebelza
viņam pa degunu. Likās, it kā milzīgā kabīne saslietos uz pakaļkājām, kad viņš, pilnīgi zaudējis paškontroli, streipuļoja uz priekšu. Visapkārt viņš redzēja klūpam un krītam gro- teskus, skafandrotus stāvus. Brauns zaudēja līdzsvaru un smagi novēlās uz grīdas.
Kuģa ātrumam spēji samazinoties, Kaningems iekrita vados. Viņš tur karājās kā muša zirnekļa tīklā, viņa locekļi, galva, viss ķermenis raustījās briesmīgos krampjos. Sātaniskā deja kļuva aizvien mežonīgāka.
— Raujiet viņu laukā! — iebļāvās Dal- kvists.
— Pagaidiet! — sauca Ferns. — Es izslēgšu strāvu …
Bet viņš nezināja, kā to izdarīt. Tolmens izkaltušu rīkli noraudzījās Kaningemā, kura ķermenis raustījās, locījās un kratījās krampju lēkmēs. Pēkšņi nobrakšķēja kauli.
Kaningemu paretam sarāva krampji, viņa galva briesmīgi zvalstījās.
— Dabūjiet viņu zemē, — Brauns izrīkoja, bet Ferns papurināja galvu.
— Kaningems ir beigts. Un šis savienojums ir bīstams.
— Ko? Beigts?
Ferna lūpas zem plānajām ūsiņām savilkās drūmā smīnā.
— Epilepsijas lēkmē cilvēks pats var lauzt sev sprandu.
— Tā gan, — diezgan satraukts piekrita
Dalkvists. — Sprandu viņš patiešam ir lauzis. Paskat, kā klana galvu.
— Ja tev laidīs cauri divdesmit hercu maiņstrāvu, tu tāpat locīsies krampjos, — piebilda Ferns.
— Kā lai viņu tā atstāj?
— Būs vien jāatstāj, — drūmi noteica Brauns. — Turieties visi tālāk no sienām. — Viņš nikni paskatījās uz Tolmenu. — Kāpēc tad jūs ne . . .
— Zinu, zinu. Bet tik daudz Kaningenam vajadzēja apjēgt, ka nedrīkst pieskarties kailiem vadiem.
— Daži vadi ir izolēti, — norūca resnītis. — Jūs taču teicāt, ka transplants esot nekaitīgs.
— Es teicu, ka viņš nespēj pārvietoties. Un ka viņš nav telepāts. — Tolmens saprata, ka meklē attaisnojumu.
Tad ierunājās Ferns:
— Ja kuģis palielina vai samazina ātrumu, jāatskan īpašam signālam. Mēs neko tādu nedzirdējām. Signālu būs izslēdzis pats transplants, lai mēs paliktu nebrīdināti.
Viņi raudzījās dīcošajā, plašajā, dzeltenīgajā tukšumā. Tolmenu pārņēma bailes. Likās — sienas sagrūs, ielieksies, it kā viņš būtu iespiests milža saujā.
— Izdauzīsim viņam acis, — teica Brauns.
— Pamēģiniet tās atrast. — Ferns norādīja uz neskaitāmajām ierīcēm.
— Vajag tikai atvienot transplantu. Izjaukt savienojumu. Tad viņš ir pagalam.
— Diemžēl, — sacīja Ferns, — Kaningems bija vienīgais speciālists elektronikā. Es esmu tikai astrofiziķis.
— Tas nekas. Jāizvelk tikai viena kontaktdakša, un transplants vairs neeksistē. Tas jums pa spēkam.
Iekvēlojās dusmas. Taču Kotons, maza auguma cilvēciņš zilām ačelēm, kuras viņš pastāvīgi mirkšķināja, lauza ledu.
— Mums var palīdzēt matemātika, ģeometrija. Lai noteiktu transplanta atrašanās vietu un… — Viņš pacēla acis un sastinga. — Esam novirzījušies no kursa! — viņš beidzot izdvesa, aplaizot sausās lūpas. — Vai redzat to kontrolpunktu?
Augstu pie griestiem Tolmens ieraudzīja milzīgo debess globusu. Uz tā tumšās virsmas skaidri iezīmējās sarkana uguntiņa.
Ferna melnīgsnējā seja savilkās nicinošā smīnā.
— Bez šaubām. Transplants mūk. Zeme ir tuvākā planēta, no kuras var gaidīt palīdzību. Bet mūsu rīcībā vēl ir daudz laika. Neesmu tāds speciālists kā Kaningems, tomēr par pilnīgu stulbeni sevi neuzskatu. — Viņš centās neskatīties uz līķi, kas vienmērīgi šūpojās vadu tīklā. — Pārbaudīt visu kuģa iekārtu nemaz nav vajadzīgs.
— Tad rīkojieties, — norūca Brauns.
Ferns, kura kustības apgrūtināja skafandrs,
neveikli aizčāpoja līdz kvadrātveida aiverei grīdā un no divdesmit pēdu augstuma noraudzījās metāla režģī.
— Pareizi. No šejienes tiek piegādāta degviela. Viss kuģis nav nemaz tik smalki jāpārbauda. Degvielu iesūknē pa to novadcau- ruli tur augšā. Tātad tā. Viss, kam ir kāds sakars ar atomenerģiju, acīmredzot iezīmēts ar sarkanu. Vai redzat?
Viņi redzēja. Sur tur uz tukšām plāksnēm un pultīm rēgojās mīklaini sarkani uzraksti. Citi apzīmējumi bija zilā, zaļā, melnā un baltā krāsā.
— Pieņemsim, •— sacīja Ferns. — Vismaz pagaidām. Sarkans tātad apzīmē atomenerģiju. Zils … Zaļš … hm.
Piepeši ierunājās Tolmens:
— Nevaru ieraudzīt nekā tāda, kas atgādinātu Kventina smadzeņu kārbu.
— Vai tad jūs cerējāt ieraudzīt? — izsmējīgi apjautājās astrofiziķis. — Tā laimīgi ieslīdējusi kādā amortizatora ligzdā. Smadzenes iztur lielāku pārslodzi nekā viss ķermenis, bet septiņi g jau ir robeža. Tas mums, starp citu, ir izdevīgi. Kuģis nav piemērots lieliem ātrumiem. Transplants to neizturētu, kur nu vēl mēs.
— Septiņi g, — domīgi atkārtoja Brauns.
— Kas arī transplantu padarītu nekaitīgu. Bet viņam jābūt spējīgam izvadīt kuģi cauri Zemes atmosfērai. Mūsu rīcībā vēl ir daudz laika.
— Pašlaik mēs kustamies diezgan lēni, — sacīja Dalkvists.
Ferns uzmeta asu skatienu debess globusam.
— Tā izskatās gan. Jāķeras pie lietas. — Viņš atritināja virvi, kuras vienu galu apsēja sev ap vidu, bet otru apmeta ap kādu no centrālajām kolonnām. — Tas pasargās no turpmākiem negadījumiem.
— Atrast vajadzīgo ķēdi taču nav tik grūti, — teica Brauns.
— Normālos apstākļos — protams. Bet šajā kabīnē savākts vienkop it viss — gan atomenerģijas kontrolaparatūra, gan radiolokācijas iekārta, gan virtuves ūdensvads. Bet etiķetes noderējušas tikai kuģa montāžas darbu atvieglošanai. Kuģim nav neviena rasējuma. Tas ir vienreizējs eksemplārs. Es atradīšu transplantu, bet man nepieciešams laiks. Tāpēc apklustiet un ļaujiet strādāt.
Brauns savaikstījās, bet nekā neteica. Ko- tona kailais pakausis nosvīda. Dalkvists apskāva metāla kolonnu un sāka gaidīt. Tolmens vēlreiz pavērās augšup, kur pie sienas karājās metāla platforma. Pa debess globusu lēni pārvietojās sarkanais gaismas punktiņš.
— Kvent, — Tolmens ierunājās.
— Jā, Ven, — kaut kur tālumā rāmi atsaucās Kventins. Brauns neviļus satvēra automātu, kas tam karājās pie jostas.
— Kādēļ tu tiepies?
— Un jūs?
— Mūs pieveikt nav tavos spēkos. Tā bija tīrā nejaušība, ka tu nogalināji Kaningemu. Tagad mēs uzmanāmies — tev vairs neizdosies mūs piemuļķot. Tas. ir tikai laika jautājums — kad mēs tevi atradīsim. Tad negaidi žēlastības, Kvent. Tu aiztaupītu mums laiku, atklādams, kur atrodies. Mēs gribam atlīdzināt par to. Bet, ja mēs paši dabūsim tevi rokā, tad atmet visas cerības. Nu, kā tad būs?
— Nē, — Kventins vienkārši atteica.
Dažas minūtes visi klusēja. Tolmens noskatījās, kā Ferns, piesardzīgi ritinādams vaļā virvi, pētī vadu mudžekli, kurā vēl arvien šūpojās Kaningems.
— Tam nav nozīmes, — Kventins teica. — Esmu labi noslēpies.
— Toties bezpalīdzīgs, — Tolmens papildināja.
— Tāpat kā jūs. Pajautā Fernam. Pietiek pablēņoties ar aplamu savienojumu, lai uzspridzinātu visu kuģi. Labāk padomājiet paši par sevi. Mēs dodamies atpakaļ uz Zemi. Pārslēdzos uz citu kursu, un kuģis nogādās jūs tieši mājās. Ja jūs tūlīt padosieties …
Viņu pārtrauca Brauns:
— Vecie likumi ir spēkā arī šodien. Par pirātismu draud nāves sods.
— Pirātisms nav piekopts jau simtiem gadu. Ja jūsu lieta nonāks tiesā, varbūt spriedums skanēs citādi.
— Cietums? Nosacījuma refleksu pārveidošana? — vaicāja Tolmens. — Tad jau labāk nāve.
— Ātrums samazinās, — iesaucās Dalkvists un stingrāk aptvēra kolonnu.
Palūkojies uz Braunu, Tolmens noprata, ka resnītis zinājis, kas viņam padomā. Ja nelīdz tehnika, varbūt līdzēs psiholoģija, un Kventi- nam galu galā bija cilvēka smadzenes.
Vispirms novērst pretinieka uzmanību.
— Kvent.
Taču Kventins neatbildēja. Brauns sa- drūma un pievērsās Fernam. Pār fiziķa melnīgsnējo seju straumēm plūda sviedri. Ferns centās uzzīmēt savienojuma shēmas bloknotā, kuru nēsāja piestiprinātu sev pie rokas.
Pēc brīža Tolmenam sāka reibt galva. Viņš noskurinājās, atskārtis, ka kuģa ātrums tuvojas nullei, un ciešāk apķērās ap tuvāko kolonnu. Ferns nolamājās. Saglabāt līdzsvaru nenācās viegli.
Drīz viņš to zaudēja pavisam, jo iestājās bezsvara stāvoklis. Visi pieci skafandros tērptie astronauti turējās, pie kā varēdami.
— Varbūt tās ir beigas, — noņurdēja Ferns, — bet transplantam no tā nebūs nekāda labuma. Es nevaru strādāt bezsvara stāvoklī, bet viņš nevar nokļūt uz Zemes, nepiešķirot kuģim paātrinājumu.
Skaļrunis atnesa jaunu vēsti:
— Noraidīju SOS.
Ferns iesmējās.
— To mēs paredzējām kopā ar Kaningemu, turklāt jūs pārāk daudz izpļāpājāt Tolmenam. Ja kuģī uzstādīts radars, kas brīdina par meteoru tuvošanos, neviena cita signālierīce vairs nav vajadzīga, un uz kuģa jūs to neatradīsiet. — Viņš atkāpās pāris soļu no aparāta, ap kuru bija darbojies, un vērīgi aplūkoja to. — Varbūt tomēr pareizais atrisinājums man bija gandrīz rokā, ko? Vai gan citādi…
— Nebijāt tam ne tuvu, — iejaucās Kventins.
— Vienalga … — Ferns atgrūdās no kolonnas, atritinādams virvi aiz sevis. Viņš apmeta cilpu sev ap kreiso roku un, karādamies gaisā, no jauna ņēmās pētīt shēmu.
Brauns palaida vaļā glumo kolonnu un palika pusceļā starp grīdu un griestiem — kā pārāk piepūsts balons. Tolmens atspērās un aizslīdēja uz platformas pusi. Cimdotās rokas satvēra metāla margu. Veikli kā akrobāts nostājies uz platformas, Tolmens palūkojās lejup — lai gan tas nebija īsti lejup — uz vadības kabīni.
— Es uzskatu, ka no jūsu puses prātīgāk būtu padoties, — atsāka Kventins.
Brauns airējās uz Ferna pusi.
— Nekad, — viņš sacīja, un šai mirklī astronautus pārsteidza četrkārtīga pārslodze, kas varēja mēroties spēkā ar pāļdziņa triecienu. Tas nebija pozitīvs paātrinājums. Tas realizējās citā, iepriekš ieplānotā virzienā.
Ferns tika cauri sveikā ar pamatīgi izmežģītu plaukstas locītavu, bet cilpa, kuru viņš bija apmetis ap plaukstu, pasargāja viņu no liktenīga kritiena neizolētu vadu tīklā.
Tolmens atsitās pret platformas grīdu. Viņš ievēroja, ka pārējie, arī strauji krītot lejup, ar joni ietriecas cietajā virsmā. Vienīgi Braunu neapstādināja grīdas plātnes.
Straujā paātrinājuma sākuma momentā Brauns bija laidelējies virs degvielas tvertnes.
Tolmens noskatījās, kā masīvais ķermenis pazūd tvertnes caurumā. Līdz apziņai nonāca neaprakstāma skaņa.
Dalkvists, Ferns un Kotons ar pūlēm uzslējās kājās. Viņi uzmanīgi tuvojās caurumam un ielūkojās tajā.
Tolmens sauca:
— Vai viņš …
Kotons novērsās. Dalkvists palika stāvam kā apburts, vismaz tā izlikās Tolmenam, kamēr viņš ieraudzīja, cik smagi cilājas Dal- kvista pleci. Ferns palūkojās augšup uz platformu.
— Izgājis cauri filtram, — viņš paziņoja.
— Sieta acs nav lielāka par collu.
— Izspraucies cauri?
— Nē, — Ferns nesteidzīgi atbildēja,
— viņš neizspraucās cauri. Viņš izgāja cauri.
Cetrkārt palielināts smaguma spēks un kritiens no astoņdesmit pēdu augstuma kopā rada diezgan baismīgu iespaidu. Tolmens aizvēra acis un iesaucās:
— Kvent!
— Vai padodaties?
— Ij negaidi! — Ferns nošņācās. — Mēs neesam tik ļoti atkarīgi cits no cita. Iztiksim arī bez Brauna.
Tolmens apsēdās uz platformas, turēdamies pie margām, un kūļāja kājas tukšumā. Viņš pavērās debess globusā, kas karājās pa kreisi, četrdesmit pēdu nostāk. Sarkanais punkts, kas norādīja kuģa atrašanās vietu, bija sastindzis.
— Manuprāt, tu tomēr vairs neesi cilvēks, Kvent, — viņš teica.
— Tāpēc ka varu iztikt bez automāta? Man ir citi ieroči, ar kuriem aizstāvēties. Es nejokoju, Ven. Es sargāju savu dzīvību.
— Mēs vēl varam vienoties.
— Es jau teicu, ka tu pirmais aizmirsīsi mūsu draudzību, — Kventins atgādināja. — Tu jau iepriekš zināji, ka šis laupīšanas mēģinājums beigsies ar manu bojāeju. Bet tas tev acīmredzot bija vienalga.
— Nevarēju iedomāties, ka tu …
— Jā, — skaļrunis piebalsoja. — Interesanti, vai tu tikpat sparīgi īstenotu savu nodomu, ja man vēl aizvien būtu cilvēka izskats? Kas attiecas uz draudzību, tad savus psiholoģiskos gājienus pataupi sev, Ven. Tu uzskati manu mehānisko ķermeni par savu ienaidnieku, par šķērsli ceļā uz īsto Bārtu Kventinu. Zemapziņā, iespējams, tu to ienīsti un tādēļ gribi iznīcināt. Pat ja es aizietu bojā reizē ar to. Grūti pateikt, var būt, ka esi iedomājies tādā veidā nojaukt barjeru, kas pacēlusies starp mums abiem. Un tu pilnīgi aizmirsti, ka būtībā es neesmu mainījies.
— Agrāk mēs mēdzām spēlēt šahu, — Tolmens ieminējās, — taču figūras nekad nedauzījām.
— Piesaku šahu, — Kventins attrauca. — Manā rīcībā ir tikai zirdziņi. Bet tu vari izmantot arī torņus un laidņus. Vari doties tieši uz mērķi. Vai padodies?
— Nē! — Tolmens atcirta. Viņš nenolaida acu no sarkanās uguntiņas, pamanīja to ietrīsamies un izmisīgi pieķērās pie metāla margām. Kuģim salecoties, Tolmens nošļuka no platformas. Viena roka palika bez atbalsta, bet otra turējās stingri. Debess globuss šūpojās kā traks. Tolmens pārcēla kāju pāri margām, uzrausās atpakaļ savā neērtajā sēdeklī un palūkojās lejup.
Fernu vēl joprojām saistīja virve. Dalkvists ar mazo Kotonu slīdēja pa grīdu, kamēr sparīgi ietriecās kolonnā. Kāds iekliedzās.
Galīgi nosvīdis, Tolmens uzmanīgi nolaidās lejā. Bet, kamēr viņš nokļuva līdz Kotonam, tas bija jau miris. Par to liecināja ieplaisājušais sejsegs un izķēmotie, nekustīgie vaibsti.
— Viņš uzdrāzās man tieši virsū. — Dalkvists norija kamolu. — Viņa sejsega stikls ietriecās manā ķiverē …
Slēgtā kuģa hlorētā atmosfēra bija atņēmusi Kotonam dzīvību — ne viegli, bet ātri. Dalkvists, Ferns un Tolmens saskatījās.
— Esam palikuši trijatā, — ierunājās gaišmatainais milzis. — Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk.
Ferns atņirdza zobus.
— Tad nu iznāk, ka neesam pareizi novērtējuši robota iespējas. Turpmāk turieties pie kolonnām. Nekustieties, ja nejūtat pamatu zem kājām. Neskarieties klāt lietām, kas varētu izrādīties bīstamas.
— Kurss joprojām uz Zemi, — teica Tolmens.
— Jā. — Ferns pamāja ar galvu. — Varam atvērt lūku un iziet atklātā kosmosā. Bet ko tālāk? Mēs rēķinājāmies, ka mūsu rīcībā būs šis kuģis. Cita ce|a nav.
— Ja nu mēs tomēr padotos … — ieminējās Dalkvists.
— Tad mūs gaida sods, — skaidri un gaiši pateica Ferns. — Mums vēl ir laiks. Esmu atšifrējis vairākas shēmas. Tādējādi atkrīt daudzas citas.
— Jūs vēl aizvien cerat kaut ko panākt?
— Jā gan. Bet neļaujiet atslābt tvērienam ne mirkli. Mēs vēl nebūsim iegājuši Zemes atmosfērā, kad es būšu atradis atbildi.
Tolmens steidza izklāstīt savu jauno ideju.
— Smadzenes darbojoties rada svārstību viļņus, kurus iespējams atšifrēt. Varbūt ņemt talkā radiopelengatoru?
— Ja mēs lidotu kaut kur virs Mohavi tuksnešiem, tad gan. Bet ne šādos apstākļos. Šis kuģis ir kā apsēsts ar visvisādām strāvām un starojumiem. Kā lai mēs atšifrējam tos bez speciālas aparatūras?
— Šādus tādus aparātus mēs taču paķērām līdzi. Arī šeit to nav mazums.
— Tie visi ir savstarpēji saistīti. Cenšos neizjaukt status quo. Žēl, ka esam zaudējuši Kaningemu.
— Kventins nav muļķis, — ieteicās Tolmens. — Vispirms viņš novāca elektroniķi, pēc tam — Braunu. Viņš tīkoja arī pēc jums. Laidnis un dāma.
— Kas tādā gadījumā esmu es?
— Tornis. Ja vien varēs, viņš novāks arī jūs. — Tolmens pasmīnēja, pūlēdamies kaut ko atcerēties. Beidzot tas izdevās. Viņš noliecās pār bloknotu, kas karājās Fernam pie rokas, lai pasargātu uzrakstīto no fotoelementiem, kas varēja būt paslēpti sienās vai griestos. Viņš rakstīja: «Kventu var apdzirdīt ar augstfrekvences strāvu. Skaidrs?»
Ferns saņurcīja zīmīti un neveikliem, cimdotiem pirkstiem saplēsa to. Viņš saprotoši palūkojās Tolmenā un ātri pamāja ar galvu.
— Lai notiek, pamēģināšu, — viņš noteica un ritināja vaļā virvi, kamēr nonāca pie rezerves aparatūras komplekta, kuru viņi abi ar Kaningemu bija paņēmuši līdzi uz kuģa.
Palikuši divatā, Dalkvists un Tolmens apsēja virves ap kolonnām un sāka gaidīt. Nekas cits neatlika. Tolmens jau agrāk tika ieminējies par augstfrekvences strāvas radīto efektu, taču toreiz tas nevienu neinteresēja.
Turpretī tagad, papildinot tehniku ar praktiskās psiholoģijas atziņām, iespējams, izdotos atrisināt problēmu.
Gaidot Tolmenam sagribējās uzsmēķēt. Viņš bija galīgi nosvīdis neērtajā skafandrā, neatlika nekas cits kā iedarbināt tajā iemontēto mehānismu un norīt sāls tableti un pāris malku remdena ūdens. Sirds dauzījās, deniņos pulsēja trulas sāpes. Skafandrs bija neērts; viņš nebija radis pie tādiem personības ierobežojumiem.
Skafandrā iemontētajā uztvērējā bija dzirdams sīcošs klusums, ko izjauca tikai apslāpēts Ferna soļu troksnis. Tolmens paskatījās uz aparātu jūkli un aizvēra acis; nežēlīgā dzeltenā gaisma izrādījās pilnīgi nepiemērota cilvēka redzes orgāniem, pārpūlētie acu nervi satraukti pulsēja. Kaut kur šajā kuģī, viņš prātoja, varbūt pat šajā kabīnē, atrodas Kventins. Tikai nomaskējies. Bet kā gan?
Vai tiešām viņš pārtvēris vēstules saturu? Diezin vai. Kventinam nevarēja rasties ne mazākās aizdomas par to, ka uz kuģa to sagaidīs laupītāji. Tīrās nejaušības dēļ transplants patvēries tik drošā paslēptuvē. Bez tam vēl vainojama paviršība, ar kādu būvētāji gatavoja vienam reisam paredzēto zvaigžņu kuģi ar logaritmu lineāla ērtībām.
Ja tomēr izdotos piespiest Kventinu atklāt, kur viņš atrodas . . .
Bet kā? Mākslīgi kairinot smadzenes un tā panākot reibumu?
Ķerties pie pamatshēmām? Taču cilvēka smadzenes tās noliegtu.
Varēja rēķināties tikai ar pašaizsardzības instinktu. Tolmens nožēloja, ka nebija paņēmis līdzi Lindu. Tad viņam būtu trumpis.
Ja vien Kventinam būtu cilvēka ķermenis, atrisinājumu nenāktos grūti atrast. Un bez spīdzināšanas. Instinktīva muskuļu saraušanās — vecu vecais profesionālo burvju mākslinieku paņēmiens — noderētu arī Tolmena mērķa sasniegšanai. Diemžēl Kventins pats bija mērķis — slēgts metāla cilindrs ar bezķermeņa smadzenēm. Mugurkaulu tam aizstāja stieple.
Ja Fernam izdotos ātri dabūt gatavu augstfrekvences ģeneratoru, tad elektriskās svārstībās tā vai citādi vājinātu Kventina aizsarg- spējas. Pašlaik transplants bija ārkārtīgi bīstams pretinieks. Pie tam vēl ļoti labi noslēpies.
Ne jau nu ļoti labi. Nekādā ziņā ne. Sirds sāka pukstēt straujāk — Tolmens piepeši atskārta, ka Kventins nebūt nesēž mierā, neliekoties zinis par laupītājiem. Turklāt viņš bija izvēlējies īsāko atpakaļceļu uz Zemi. Jau tas vien, ka viņš griezās atpakaļ, nevis turpināja lidojumu uz Kalisto, norādīja, ka Kventinam vajadzīga palīdzība. Bet pa to laiku viņš sēja nāvi, tādējādi darot visu iespējamo, lai izjauktu nelūgto ciemiņu plānus.
Acīmredzot Kventinu varēja atrast.
Kaut tikai nepietrūktu laika.
Kaningems būtu ticis galā ar šo uzdevumu. Pat Ferns bija transplantam pretinieks. Tas nozīmēja, ka Kventins … baidās.
Tolmens ievilka elpu.
— Kvent, — viņš uzsauca, — man ir priekšlikums. Vai tu dzirdi mani?
— Jā, — atsaucās tālā, baisi pazīstamā balss.
— Es zinu variantu, kas izdevīgs mums visiem. Tu gribi palikt dzīvs. Mēs gribam pievākt kuģi. Tā ir?
— Tieši tā.
—- Pieņemsim, ka mēs nometām tevi ar izpletni, līdzko ieejam Zemes atmosfērā. Pēc tam mēs pārņemam vadību un stūrējam uz Asteroīdu Joslu. Tādā kārtā …
— Un Bruts ir goda vīrs, — noskandēja Kventins. — Tas, protams, nav tiesa. Es vairs neticu tev, Ven. Psihopāti un kriminālnoziedznieki ir pārāk zemiski. Viņi ir cietsirdīgi, jo uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Psihologs būdams, tu esi rīkojies kā psihopāts, Ven, lūk, kādēļ es neticu nevienam tavam vārdam.
— Tu riskē. Ja mēs pagūsim atrast īsto shēmu, tad nekāda runāšana vairs nelīdzēs, iegaumē to.
— Ja pagūsiet.
— Atpakaļceļš uz Zemi ir garš. Pašlaik nodrošināmies pret nejaušībām. Tev vairs neizdosies nevienu nogalināt. Mēs strādāsim tik ilgi, kamēr būsim tevi atraduši. Nu, kā tad paliek?
Pēc brīža Kventins atbildēja:
— Manas iespējas vēl nav izsmeltas. Tehnikā es orientējos labāk nekā psiholoģijā. Paļaudamies pats uz savām zināšanām, es pa- nakšu vairāk, neka jaukdamies psiholoģija. Man ir sajēga par koeficientiem un kosinu- siem, turpretī par koloīdo mehānismu tavā paurī man zināms gaužām maz.
Tolmens nolieca galvu; no deguna uz sej- sega nopilēja sviedru lāse. Piepeši viņu sagrāba bailes, viņš izbijās no pārmērīgi ciešajām skafandra skavām, kā arī no lielā, baisā cietuma — šīs kabīnes un paša kuģa.
— Tu nevari izvērsties, Kvent, — viņš pārspīlēti skaļi sacīja — Tavas iespējas ir ierobežotas. Tu nespēj iedarboties uz atmosfēras spiedienu kuģī, citādi tu jau sen būtu saspiedis gaisu un iznīcinājis mūs.
— Pie viena iznīcinot arī vērtīgo aparatūru. Turklāt jūsu skafandri spēj izturēt ievērojamu spiedienu.
— Tavam karalim vēl arvien pieteikts šahs.
— Tāpat kā tavējam, — Kventins mierīgi atbildēja.
Ferns veltīja Tolmenam mierīgu skatienu, kurā viedās atzinība un uzvaras jausma. Zem neveiklajiem cimdiem, kas darbojās ap jutīgiem instrumentiem, sāka iezīmēties ģeneratora apveidi. Labi vēl, ka neko nenācās būvēt no jauna, atlika tikai pārbūvēt, citādi laika nepietiktu.
— Priecājies, — teica Kventins. — Es izspiežu maksimālo paātrinājumu, kuru esam spējīgi izturēt.
— Nejūtu gan, — atbildēja Tolmens.
— Kuru esam spējīgi izturēt, nevis kuru es varu panākt. Turpiniet tādā pašā garā, izklaidējieties. Tik un tā jūs zaudēsiet.
— Ak tā?
— Nu padoma pats. Tik ilgi, kamēr jūs esat piesieti vienā vietā, varat justies samērā droši. Bet, tiklīdz sāksiet pārvietoties, man radīsies iespēja jūs nogalināt.
— Tātad, lai dabūtu tevi ciet, mums ir jāpārvietojas, ko?
Kventins iesmējās.
— To es neesmu teicis. Esmu labi nomaskēts. Izslēdziet to ierīci!
Sauciens vēl un vēlreiz atbalsojās griestu spraišļos, saviļņodams dzintardzelteno gaisu. Tolmens nervozi sarāvās. Viņš notvēra Ferna skatienu un pamanīja astrofizika sejā smīnu.
— Tas viņu drusku papluinīs, — Ferns sacīja.
Iestājās ilgs klusums.
Kuģis pēkšņi salēcās. Bet augstfrekvences strāvas ģenerators stingri turējās tauvā, un arī cilvēki ar savām virvēm bija labi noenkurojušies.
—• Izslēdziet, — Kventins atkal ierunājās. Viņa balss neskanēja vairs tik noteikti kā iepriekš.
—• Kur tu esi? — jautāja Tolmens.
Klusums.
— Varam pagaidīt, Kvent.
— Tad gaidiet veseli! Es … mani nemāc bailes par savu likteni. Tā ir viena no trans- planta priekšrocībām.
— Augsta uzbudināmība, — nomurmināja Ferns. — Tas iedarbojas ātri.
— Runā, Kvent, — skubināja Tolmens. — Tevī tomēr ir dzīvs pašaizsardzības instinkts. Tas taču tev nav diez cik patīkami?
— Tas ir . .. pārāk patīkami, — stostījās Kventins. — Bet no tā nekas neiznāks. Mani vienmēr bijis grūti piedzirdīt.
— Tā nav piedzirdīšana, — iebilda Ferns. Viņš pieskārās regulatora diskam.
' Transplants iesmējās. Tolmens apmierināti konstatēja, ka Kventins vairs īsti nezina, ko runā.
— Nekas neiznāks, es saku. Esmu … pārāk slīpēts, lai jūs pieveiktu mani.
— Ak tā?
— Jā, tā. Muļķi jūs neesat, to nevar sacīt ne par vienu no jums. Var jau būt, ka Ferns ir labs inženieris, bet ar viņa zināšanām vēl nepietiek. Atceries, Ven, Kvebekā tu jautāji, vai esmu mainījies. Es atbildēju, ka neesmu. Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies.
— Kādā ziņā?
— Trūkst izklaidības. — Kventins bija kļuvis pārāk runīgs — reibuma pazīme. — Ķermenī ieslodzītas smadzenes nekad nevar pilnīgi koncentrēties. Tās veltī pārāk daudz uzmanī
bas pašam ķermenim, kas ir tālu no pilnības. Tas ir pārāk specializēts, lai strādātu efektīvi. Elpošana, asinsrite — viss traucē pārējo sistēmu darbību. Pat elpošanas instinkts ir traucēklis. Pašlaik mans ķermenis ir kuģis, šobrīd, un tas ir nevainojams mehānisms. Ar augstu lietderības koeficientu. Attiecīgi labāk darbojas arī manas smadzenes.
— Kā jau pārcilvēkam.
— Tā ir superefektivitāte. Šahā parasti uzvar tālredzīgākais, tāpēc ka viņš spēj paredzēt iespējamos gambītus. Es spēju paredzēt katru jūsu soli. Jums grūti būs stāties man pretī.
— Kādēļ?
— Jūs esat cilvēki.
Pašcildināšana, Tolmens nodomāja. Varbūt tieši tas ir viņa Ahileja papēdis? Acīmredzot pirmie panākumi atstājuši savu psiholoģisko iespaidu un reibuma elektroniskais ekvivalents pavājinājis aiztures procesus. Gluži loģiski. Pēc piecu gadu vienveidīga darba, lai cik neparasts tas būtu, šī pēkšņā apstākļu maiņa, šī pāreja no aktīvā uz pasīvo, no mašīnas uz tās koordinatoru, — tā varēja iedarboties kā katalizators. Pašapziņa. Un neskaidra domāšana.
Kventinu taču nevarēja nosaukt par super- smadzenēm. Nekādā gadījumā. Jo augstāks garīgās attīstības koeficients, jo retāk jāmeklē tiešs vai netiešs pašattaisnojums savai darbībai. Te piepeši Tolmens atskārta, ka dīvainā
kārtā ir atbrīvojies no smagajiem sirdsapziņas pārmetumiem. īsto Bārtu Kventinu neviens nespētu apvainot paranojiskā domāšanas veidā.
Tātad …
Kventina artikulacija bija skaidra, bez šļupstēšanas. Bet runājot viņam vairs nevajadzēja ne mīkstās aukslējas, mēli un lūpas, ne arī gaisa strūklas. Taču skaļuma kontrole bija stipri pasliktinājusies, un transplants te čukstēja, te gandrīz vai kliedza.
Tolmens pasmaidīja. Viņam kļuva līksmāk ap sirdi.
— Mēs gan esam cilvēki, — viņš teica,
— tomēr skaidrā prātā.
— Blēņas. Palūkojieties uz kontrolpunktu. Mēs tuvojamies Zemei.
— Netielējies, Kvent, — Tolmens jau nez kuro reizi atkārtoja. — Tu gribi mūs iebiedēt, un mēs abi to zinām. Augstfrekvences strāvas devai, ko tu vari izturēt, ir robeža. Netiepies un padodies.
— Padodies pats, — Kventins attrauca.
— Es redzu visu, ko tu dari. Kuģis ir pilns ar slazdiem. Man no saviem augstumiem atliek tikai nogaidīt, kamēr tu pieej tuvāk vienam no tiem. Es savus gājienus pārdomāju jau iepriekš, katra gambīta rezultātā vienam no jums tiks pieteikts mats. Jums vienkārši nav izejas. Jums vienkārši nav izejas. Jums vienkārši nav izejas.
No saviem augstumiem, Tolmens domās atkārtoja. No kādiem augstumiem? Viņš atcerējās mazā Kotona piezīmi, ka transplanta atrašanās vietu varētu noteikt ar ģeometrijas palīdzību. Protams. Ģeometrija un psiholoģija. Sadalīt kuģi divās daļās, četrās daļās un tā joprojām …
Neracionāli. Augstumi — lūk, kur slēpjas lietas būtība. Tolmens kāri pieķērās šim vārdam, kaut gan viņa sejā tas neatspoguļojās. Sie augstumi, jādomā, izslēdz pusi pārmeklējamās platības. Kuģa lejas daļā Kventinu nav ko meklēt. Tas nozīmē, ka uz pusēm jāsadala tikai kuģa augšdaļa, par šķēlējele- mentu izvēloties, teiksim, debess globusu.
Transplantam, protams, bija acis visur, taču Tolmens pieņēma, ka Kventins tādēļ neuzskata par savu atrašanās vietu katru punktu, no kura novēro vadības kabīni. Kur cilvēkam galva, tur atrodas arī viņš pats.
Tātad Kventins redz sarkano plankumu uz debess globusa, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš paslēpies tajā sienā, kas vērsta pret attiecīgo puslodi. Transplanta koordinātes varētu noteikt, izpētot viņa faktisko fizisko stāvokli attiecībā pret apkārtējiem priekšmetiem, bet uzdevums bija grūts, jo šo stāvokli visprecīzāk nosaka redze, normāla indivīda svarīgākā saikne ar ārpasauli. Un Kventina redze bija gandrīz unikāla. Viņš spēja saskatīt visu.
Tomēr vajadzēja pastāvēt kaut kādai iespējai viņu lokalizēt.
To varētu veikt, izmantojot vārdu asociatīvo spēku. Taču tas nozīmēja sadarbību. Kventins vēl nebija tiktāl apskurbis!
Noskaidrojot, ka Kventins redz, nekas netiktu panākts, jo viņa smadzenes varēja arī neatrasties katras acs tuvumā. Paša transplanta smadzenēs vajadzētu eksistēt smalkam iekšējam nojēgumam par savu atrašanās vietu: apziņai, ka viņš —- akls, kurls un mēms, ja neņem vērā viņa tālīnos, izstiepjamos maņu mehānismus —, tomēr ieņem telpā zināmu stāvokli. Un kā gan citādi, ja ne visai tieši izprašņājot, varētu piespiest Kventinu sniegt pareizās atbildes?
Tas ir neiespējami, Tolmens bezcerīgi nodomāja, valdot dusmas. Bet dusmas auga. Uz pieres izspiedās sviedru lāses, modās truls, svelošs naids pret Kventinu. Tas, ka Tolmens bija ieslodzīts šajā nīstamajā skafandrā, šajā milzu kuģī, kur dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas, — tas viss bija Kventina nopelns. Mašīnas nopelns …
Piepeši viņam iešāvās prātā laba doma.
Protams, panākumi būs atkarīgi no Kventina dzēruma pakāpes. Viņš jautājoši uzlūkoja Fernu, kas grozīja regulatora disku, un pamāja ar galvu.
— Velns parāvis, — nočukstēja Kventins.
— Blēņas, — attrauca Tolmens. — Tu izteicies, ka pašaizsardzības instinkta tev vairs neesot.
— Es .. taču …
— Tā ir, vai ne?
— Nē, — Kventins skaļi paziņoja.
— Tu aizmirsti, ka esmu psihologs, Kvent. Man vajadzēja paredzēt to visu iepriekš. Grāmata bija atšķirta, derēja tajā ielūkoties, pirms vēl nebiju redzējis tevi. Kad ieraudzīju Lindu.
— Lindu tu liec mierā!
Tolmenam pēkšņi likās, it kā viņš redzētu kaut kur sienā paslēpušās apdzirdītas, izmocītas smadzenes — sirreālistiskus murgus.
— Skaidrs, — viņš teica. — Tev pašam nav patīkami domāt par viņu.
— Izbeidz.
— Tev nav patīkami domāt arī par sevi, vai ne?
— Ko tu gribi, Ven? Lai es sajūku prātā?
— Nē, — Tolmens atbildēja, — man šī lieta vienkārši ir līdz kaklam. Tava izlikšanās, it kā tu būtu Bārts Kventins, it kā tu vēl aizvien būtu cilvēks, it kā mēs varētu sadarboties kā līdztiesīgi.
— Nekādas sadarbības nebūs …
— Ne jau tas man vajadzīgs, un tu to zini. Tikai tagad es apjēdzu, kas tu patiesībā esi.
Vārdi palika karājamies kabīnes dūmakainajā gaisā. Tolmenam šķita, ka viņš dzird Kventina satraukto elpu, lai gan patiesībā tā bija tikai iedoma.
— Lūdzu, izbeidz, Ven, — Kventins teica.
— Kas lūdz izbeigt?
— Es.
— Un kas tas būtu?
Kuģis salēcās. Tolmens gandrīz pazaudēja līdzsvaru. Viņu paglāba tikai ap kolonnu apsietā virve. Viņš iesmējās.
— Es justu tev līdzi, Kvent, ja vien tu patiešām būtu tu. Bet tu vairs neesi tu.
— Sādi triki nelīdzēs.
— Sauc to, kā gribi, tomēr tas ir tiesa. Arī tu par to esi domājis. Varu likt galvu ķīlā.
— Par ko domājis?
— Ka neesi vairs cilvēks, — Tolmens sazvērnieciski sacīja. — Tu esi lieta. Mašīna. Automāts. Nožēlojams pliks gaļas gabals metāla kārbā. Vai tad tu patiešām cerēji, ka es spēšu pierast pie tevis … Tagad? Ka es spēšu pielīdzināt tevi vecajam Kventam? Tev taču nav pat sejas!
Reproduktorā atskanēja trokšņi. Pēc cilvēka balss tie neizklausījās. Bet tad …
— Izbeidz, — Kventins ierunājās no jauna, gandrīz lūdzoši. — Zinu, kas tev padomā.
— Un tu to negribi saprast. Tikai agri vai vēlu tev nāksies to saprast neatkarīgi no tā, vai tu nogalināsi mūs vai ne. Šis… notikums … ir tikai nejaušība. Bet domas tavās smadzenēs augs aizvien lielākas. Un tu aizvien vairāk pārvērtīsies. Tu jau esi ievērojami pārvērties.
— Tu esi jucis, — Kventins atteica. — Es taču neesmu … nekāds nezvērs.
— Ak tev tā šķiet? Spried loģiski. Tu vēl neesi iedrošinājies to darīt, vai ne? — Tol- mens pastiepa cimdoto roku un salieca pirkstus, uzskaitot pierādījumus. — Tu izmisīgi centies noturēt savu aizejošo cilvēcību, kuru mantoji piedzimstot. Tu paļaujies uz simboliem, it kā tie spētu atklāt īstenību. Kādēļ tu izliecies, ka ēd? Kādēļ gribi dzert brendiju no glāzītes? Tu taču zini, ka tikpat labi to varētu iegāzt tevī arī no petrolejas kannas.
— Nē. Nē! Tā ir estētika …
— Muļķības. Tu skaties televizoru. Lasi. Izliecies, ka esi cilvēks un spēj pat zīmēt karikatūras. Tie ir izmisīgi, bezcerīgi centieni noturēt to, kas tev jau zudis, viena vienīga izlikšanās. Kāpēc tu jūti nepieciešamību šad un tad iemest pa malkam? Tāpēc ka neesi vēl, kā nākas, pielāgojies. Gribi izlikties par cilvēku, kaut gan vairs neesi cilvēks.
— Esmu … kā lai to saka, kaut kas labāks …
— Iespējams … ja vien tu būtu piedzimis par mašīnu. Bet tu biji cilvēks. Tev bija cilvēka ķermenis. Tev bija acis un mati, un lūpas. Linda to atceras, Kvent. Tev vajadzēja pieprasīt šķiršanos. Nu padomā — ja tu šai sprādzienā būtu tikai sakropļots, viņa varētu par tevi rūpēties. Viņas palīdzība būtu tev nepieciešama. Bet tu taču esi pilnīgi patstāvīgs, ne no viena neatkarīgs mehānisms. Viņa it veikli izliekas. Tas gan jāatzīst. Viņa cenšas sev iestāstīt, ka tu neesi unikāls helikop- teris. Automāts. Slapju audu pika. Viņai nav viegli to izturēt. Viņa atceras tevi tādu, kāds tu biji agrāk.
— Viņa mīl mani.
— Žēlo, — Tolmens cietsirdīgi izlaboja.
Dziļajā klusumā pa debess globusu pārvietojās sarkanais kontrolpunkts. Ferns slepus aplaizīja lūpas. Dalkvists, acis piemiedzis, nekustīgi stāvēja un gaidīja, kas notiks tālāk.
— Jā, — Tolmens turpināja, — skaties taisnībai acīs. Un padomā par nākotni. Tev esot kaut kādi kompensējoši paralēlfaktori. Drīz vien tie aizstās visu cilvēcisko. Nepaies ilgs laiks, un tu vispār aizmirsīsi, ka esi bijis cilvēks. Tad tu jutīsies laimīgāks. Jo šis process nav atkarīgs no tevis. Tu pamazām zaudē savu cilvēcību. Kādu laiku tu vēl vari izlikties, tomēr galu galā tam nebūs nekādas nozīmes. Tu priecāsies, ka esi automāts. Tu saskatīsi skaistumu mehānismā nevis Lindā. Var būt, ka tas jau ir noticis. Var būt, ka arī Linda to zina. Tev nav ko baidīties no savas sirdsapziņas. Tu esi nemirstīgs. Tomēr es tādu nemirstību pat par velti nenemtu pretī.
— Ven …
— Es vēl esmu Vens. Bet tu gan esi mašīna. Tad tikai ņem un nogalini mūs, ja gribi un ja tas ir tavos spēkos. Pēc tam atgriezies uz Zemes un, kad atkal tiksies ar Lindu, ielūkojies viņai acīs. Pavēro to, viņai pašai nezinot. Tev nav grūti to izdarīt. Sim nolūkam tev tikai jāievieto lampā fotoelektriskais elements vai kas tamlīdzīgs.
— Ven … Ven!
Tolmena rokas noslīga gar sāniem.
— Labi. Kur tad tu slēpies?
Klusums ieilga, bet dzeltenajā plašumā sanēja nedzirdamas pār,domas. Pārdomas, ko, iespējams, varētu atrast katra transplanta smadzenēs. Pārdomas par eksperimenta eenu.
Par kādu eksperimenta cenu?
Pilnīga vientulība, nomācoša apziņa, ka cita pēc citas zūd vecās īpašības un ka dzīvas, siltas cilvēcības vietā stājas domājošs nezvērs?
Jā, viņš tika par to domājis — šis transplants, kas kādreiz bija saucies Bārts Kventins. Viņš vēl bija iegrimis domās, kad gudrie, apbrīnojamie mehānismi, kas aizstaja ķermeni, gaidīja, lai sāktu spraigi darboties.
Vai es pārvēršos? Vai esmu vēl Bārts Kventins?
Vai ari viņi, cilvēki, uzskata mani par. . . Ko īsti par mani domā Linda? Vai es būtu … Vai esmu kļuvis .. . tas?
— Uzkāp uz platformas, — Kventins teica. Viņa balsī viedās savāds nogurums un baiss miers.
Tolmens pamāja Fernam un Dalkvistam, kuri vienā mirklī atdzīvojās. Viņi devās augšup pa kāpnēm, katrs savā telpas pusē, abi kustējās piesardzīgi, pārsiedami virves pie katra nākamā pakāpiena.
— Kur? — klusu jautāja Tolmens.
— Pie sienas dienvidu pusē. Orientējieties pēc debess globusa. Esat jau gandrīz klāt… — Balss apklusa.
— Jā?
Klusums.
— Kas viņam lēcies? — no augšas sauca Ferns.
— Kvent!
— Ja … Ap platformas vidu. Kad pienāk- siet klāt, es pateikšu.
— Uzmanīgi, — Ferns nobrīdināja Dal- kvistu. Viņš apmeta virvi ap margu un virzījās uz priekšu, acīm pārmeklēdams sienu.
Tolmens ar vienu roku noslaucīja aprasojušo sejsega stiklu. Viņa seja un ķermenis mirka sviedros. Atbaidošā dzeltenā gaisma, f dziļais klusums, kurā grima mašīnas, kam vajadzēja apdullinoši dārdēt, — tas viss izraisīja briesmīgu nervu saspīlējumu.
— Vai šeit? — sauca Ferns.
—* Kur, Kvent? — jautāja Tolmens. — Kur tu slēpies?
— Ven, — šausmīgās, mokošās sāpēs sacīja Kventins. —• Nevar būt, ka tu teici, ko domā. Nevar būt. Tas ir… Man jāzina! Es domāju par Lindu!
Tolmens nodrebēja. Viņš aplaizīja lūpas.
— Tu esi mašīna, Kvent, — viņš stingri noteica. — Tu esi automāts. Es taču nemēģinātu nogalināt tevi, ja tu vēl joprojām būtu Bārts Kventins.
Tad Kventins pārsteidzoši pēkšņi iesmējās.
—: Nu tas brīdis ir klāt, Fern! — viņš iesaucās, un visos kabīnes kaktos nodimdēja un nodārdēja atbalsis. Ferns ieķērās margā.
Tā bija liktenīga kļūda. Virve, kas to turēja pie margas, pārvērtās cilpā, no kuras viņš nepaguva atbrīvoties, jo laikus nepamanīja briesmas.
Kuģis salēcās.
Viss bija smalki aprēķināts. Fernu meta pret sienu, bet virve viņu atturēja. Milzīgais debess globuss sašūpojās, mezdams lokus kā Gargantijas mušu sitamais. Trieciena spēks acumirklī pārrāva Ferna virvi.
No vibrācijas sāka dunēt kabīnes sienas.
Tolmens piespiedās pie kolonnas un nenovērsa skatienu no globusa. Tas joprojām šūpojās, tikai svārstību loks saruka, jo zuda kustības inerce. No globusa izšļācās šķidrums un nopilēja uz grīdas.
Aiz margām parādījās Dalkvista ķivere.
— Fern! — viņš iebļāvās.
Klusums.
— Fern! Tolmen!
— Esmu šeit, — atsaucās Tolmens.
— Kur tad … — Dalkvists pagrieza galvu un blenza sienā.
Viņš iekliedzās.
Neķītras lamas vēlās pār viņa lūpām. Viņš norāva no jostas automātu un jau grasījās raidīt kārtu lejup, lai iznīcinātu aparatūru.
— Dalkvist! — iekliedzās Tolmens. — Pagaidi!
Dalkvists nedzirdēja.
— Es sašķaidīšu kuģi gabalu gabalos! — viņš ārdījās. — Es . ..
Tolmens izvilka savu automātu, atbalstīja stobru pret kolonnu un iešāva Dalkvistam galvā. Viņš noskatījās, kā pusdzīvais ķermenis nokaras pār margām, apveļas un sabrūk uz grīdas plātnēm. Tad viņš apvēlās ar seju pret zemi un palika guļam, nožēlojami stenēdams.
— Ven, — uzsauca Kventins.
Tolmens neatbildēja.
— Ven!
— Kas ir?
— Izslēdz induktoru.
Tolmens piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie aparāta un pārcirta vadus. Izdomāt kādu vienkāršāku paņēmienu viņš nebija spējīgs.
Pagaja krietns laiks, kamēr kuģis sasniedza Zemi. Apklusa strāvas izraisīto vibrāciju dūkoņa. Krēslainā, plašā vadības kabīne tagad izlikās dīvaini tukša.
— Es atvēru lūku, — sacīja Kventins. — Denvera atrodas jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem. Aptuveni četru jūdžu attālumā tai pašā virzienā stiepjas šoseja.
Tolmens piecēlās, neredzošu skatienu pārlūkodams telpu.
— Tu mūs apmuļķoji, — viņš nomurmināja. — Tu visu laiku spēlējies ar mums kā kaķis ar pel i. Mana psiholoģija …
— Ne, — Kventins iebilda. — Tā būtu mani pieveikusi.
— Ko…
— Patiesība tu neuzskati mani par automātu. Gribēji izlikties, taču tevi nodeva maza semantiska neprecizitāte. Tiklīdz sapratu, ko esi pateicis, tā atjēdzos.
— I\o tad es pateicu?
— Ka tu nemēģinātu mani nogalināt, ja es vēl joprojām būtu Bārts Kventins.
Tolmens lēni izkāpa no skafandra. Kuģī plūda svaigs, tīrs gaiss. Viņš nesapratnē papurināja galvu.
— Nu un tad?
Kventins sāka smieties, siltie, cilvēciskie smieklu zvārguļi pieskanēja visu kabīni.
— Mašīnu var apstādināt vai izjaukt, Ven, — viņš paskaidroja. — Bet to nevar nogalināt!
Tolmens nebilda ne vārda. Atbrīvojies no smagā skafandra, viņš domīgi pagriezās pret izeju un atskatījās.
— Durvis ir vaļā, — Kventins teica.
— Tu ļauj man aiziet?
— Kvebekā es sacīju, ka tu aizmirsīsi mūsu draudzību ātrāk nekā es. Labāk pasteidzies, Ven, kamēr nav par vēlu. Iespējams, ka Denvera jau izsūtījusi helikopterus.
Tolmens jautājoši pārlūkoja plašo telpu. Kaut kur, kādā metāla ligzdā, vareno agregātu aizsegā slēpās mazs metāla cilindrs. Bārts Kventins …
Rīkle kļuva sausa. Viņš norija siekalas, atvēra un tūlīt pat aizvēra muti.
Tolmens apgriezās uz papēža un devās laukā. Drīz apklusa arī viņa soļu troksnis.
Palicis mēmajā kuģī viens, Bārts Kventins gaidīja ierodamies inženierus, kuri atkal sagatavos viņa ķermeni lidojumam uz Kalisto.