Vecais Jensijs — ko tur var darīt — ir pats nelietīgākais cilvēks zemes virsū. Neesmu redzējis tik nekaunīgu, ietiepīgu, stulbu, prastu nešķīsteni. Viņa liktenis sasaucas ar vienu piedzīvojumu, ko pirms laba laika pastāstīja kāds paziņa. Viņa vārds gan piemirsies — iespējams, ka Lūiss, bet varbūt arī Tamer- lans, — taču viņš reiz izteicās tā: kaut visai pasaulei būtu tikai viena galva, šim būtu vieglāk nocirst.
Jensijs, par nelaimi, aizprātojās tiktāl, ka visa pasaule esot sazvērējusies pret viņu, sasper jods, ja tā neesot. Tas nu bija gatavais posts pat mums, Hogbeniem.
Bet tas Jensijs ir nelietis. Tārbelu ģimeni neviens lāgā neieredz, taču Jensijs noriebās pat šiem pašiem. Viņš mitinājās mazā vienistabas būdelē aiz Tārbelu mājas un nelaida nevienu sev tuvumā, un pieņēma tikai šādus, tādus produktus, ko iestūma pa durvīs izzāģētu pusapaļu caurumu.
Pirms gadiem desmit notika zemes pārmērīšana, vai, un tā nu iznāca, ka Jensijs sapinās nez kādās juridiskās padarīšanās un bija spiests pierādīt savas skvotera tiesības uz zemes pleķi." Vajadzēja nodzīvot uz vietas kādu gadiņu. Bet tad viņš sastrīdējās ar sievu un pārvācās uz mazo budēli ārpus īpašuma robežām, un teica, lai jau tā zemīte tiekot valstij, viņam esot vienalga, toties savu ģimeni viņš pārmācīšot gan. Viņš zināja, ka sieva mīl šad tad iemest par to naudiņu, ko ienes runkuļu lauciņš, un baidās, ka tik valsts to nenoņem.
Tomēr izrādījās, ka pēc šī zemes pleķa neviens nekāro. Tas bija paugurains un gluži kā nosēts akmeņiem, bet Jensija sievas bažas nemazinājās, un viņa lūdza Jensiju atgriezties, bet šis bija pārāk nekrietns, lai paklausītu.
Jensijs Tārbels dzīvoja tai būcenī bez jebkādām ērtībām, bet viņš bija tiklab stulbs, kā neķītrs. Drīz vien no sitiena pa galvu nomira misis Tārbela; akmens, ko viņa svieda uz būceni kalnā, atlēca atpakaļ un trāpīja viņai pašai. Dzīvi palika Tārbelu astoņi dēli un Jensijs pats. Tomēr no savas būdas viņš nešķīrās.
Var jau būt, ka šis tur nonīktu tik ilgi, kamēr sapūtu un uzbrauktu debesīs, ja vien Tār- beli nebūtu sākuši ķīvēties ar mums. Cietām, cietām — viņi taču nevar mums nekā padarīt. Bet tad tēvocis Less, kas tobrīd viesojās pie mums, pārskaitās un paziņoja, ka viņam apnicis spurgt gaisā kā paipalai, līdzko no krūmiem atskan šāviens. Brūces viņam aiz- dzīst ātri, bet augšā nākot virsū reiboņi, jo gaiss divu trīs jūdžu augstumā ir retināts.
Tā nu tas turpinājās, un nevienam nekas nenotika, kas, domājams, sakaitināja astoņus brāļus Tārbelus vēl vairāk. Reiz kādu nakti viņi sametās kopā un iebruka mūsmājās ar šautenēm rokās. Mums tādi skandāli nepatīk.
Tēvocis Lems — tēvoča Lesa dvīņu brālis, tikai viņiem abiem ir krietna gadu starpība — bija nolicies ziemas guļā, tā ka viņu šitie kumēdiņi neskāra. Bet mazuli — lai viņam ilgs mūžs — pārvietot nav visai ērti, saviem četrsimt gadiņiem viņš ir tīri brangs — mārciņas trīssimt sanāks.
Mēs visi varējām kaut kur nozust un paslēpties vai arī uz laiku apmesties ielejā, Pai- pervilas pilsētiņā, bet kā lai pamet vectētuku augšstāvā, bez tam vēl biju paguvis iemīļot savu propesoriņu, kas glabājas pudelē. Arī viņu negribējās pamest — tādā jandāliņā pudele saplīsīs viens divi, astoņi brāļi Tārbeli droši vien ieradīsies krietnā dūšā.
Tas propesors ir vīrs uz goda, lai gan pārāk daudz prāta viņam nekad nav bijis.
Apsaukā mūs par mutantiem — ej nu sazini, kas tie tādi, — un vēl plātās ar nez kādām draudzenēm, kuras saucot par hromosomām. Propesors apgalvo, ka šīs esot pamatīgi apstarojušās un tad laidušas pasaulē pēcnācējus — ne īsti dominantmutācijas, ne īsti Hogbenus, bet es to allaž jaucu ar apaļgalvju sazvērestību vēl vecajā pasaulē. Skaidrs, ka ne īstajā vecajā pasaulē. Tā jau sen nogrimusi.
Tā, klausīdami vectētuka padomam turēt muti, nogaidījām, kad astoņi brāļi Tārbeli iebruks mūsmājās, bet paši pataisījāmies neredzami, mazuli ieskaitot. Sākām gaidīt, kad tas beigsies, bet tā arī nesagaidījām.
Kad visa māja bija izvandīta un krustām šķērsām izstaigāta, astoņi brāļi Tārbeli nokāpa pagrabā. Tas bija bēdīgāk, nebijām to paredzējuši. Kā jau sacīju, mazulis pataisījās neredzams kopā ar cisternu, kurā viņu turam, bet cisterna nevar pārvietoties tik veikli kā mēs.
Viens no brāļiem Tārbeliem kā gāja, tā uz- drāzās virsū cisternai un salauza kāju. Kā viņš lādējās! Augošs bērns nedrīkst dzirdēt tādas lietas, tomēr pārspēt vectētuku viņam neizdevās, tā ka es neiemācījos nekā jauna.
Viņš tātad neganti lamājās, lēkāja apkārt, bet te pēkšņi nosprakstēja medību bise. Droši vien gailis bija turējies uz goda vārda. Troksnis uzmodināja mazuli, viņš nobijās un laida vaļā brēcienu. Tik nelabu baurošanu dzirdēju pirmoreiz, lai gan man ir nācies noskatīties, kā cilvēki nobāl un dreb, līdzko mazulis sāk taurēt. Mūsu pašu propesors vienreiz izteicās, ka mazulis izčiepstot infraskaņu. Vai tu redzi, ko?
Vispār septiņi braji no astoņiem nepaguva ne iepīkstēties, kad sakrita kaudzē cits citam virsū beigti un pagalam. Astotais uzrikšoja pa pagraba trepēm augšā un drebēja kā apšu lapa, apgriezās un laida ļekas vaļā. Viņš, likās, bija tā apstulbis, ka neapjēdza, kurp skrien. Mēs pat nepaguvām viņu brīdināt, kad šis jau bija uzaulēkšojis augšstāvā un ieskrējis tieši krūtīs vectētukam.
Nu sanāca pavisam dumji: vectētuks bija tā aizrāvies, mūs izrīkodams, ka pats bija pilnīgi aizmirsis pataisīties neredzams. Un droši vien, uzlūkojis vectētuku, astotais brālis Tār- bels uz vietas izlaida garu. Nokrita gar zemi kā nodīrāts jenots. Nezinu, kas tur īsti notika, tomēr jāpiebilst, ka tonedēļ vectētuks neizskatījās visai labi. Viņš bija savārdzis.
— Kā jūties, vectētuk? — Šķiet, biju ievaicājies nelaikā. Viņš izlamāja mani.
— Nav mana vaina, — es taisnojos.
— Pie Kristus asinīm! — viņš nikni iesaucās. — Kāda nožēlojama tukšpauru kompānija man jāsauc par saviem pēcnācējiem! Noliec mani vietā, mazais nelga.
Es iebāzu viņu atpakaļ maisā, viņš pagrozījās un aizvēra acis. Piebilda vēl, ka gribot nosnausties, un piekodināja nemodināt līdz pastardienai. To viņš domāja visā nopietnībā.
Mums pašiem nācās izprātot, kā rīkoties tālāk. Māmiņa sacīja, ka mēs neesot vainīgi un ka vienīgais, kas stāvot mūsu spēkos, esot sakraut astoņus brāļus ķerrā un pārstumt mājās, ko arī izdarīju. Ceļā mani sāka urdīt tāds kā nemiers — neparko nevarēju izdomāt, kā pieklajīgāk paziņot par notikušo. Turklāt māmiņa bija piekodinājusi runāt smalkjūtīgi.
«Pat seskam dažreiz ir skumji ap sirdi,» viņa piebilda.
Ķerru ar astoņiem brāļiem Tārbeliem atstāju krūmos, bet pats devos pa nogāzi augšup, kur ieraudzīju Jensiju ar grāmatu rokā gozējamies saulītē. Vēl arvien nezināju, ko sacīt. Pagrozījos apkārt, svilpodams «Jenkiju Dūdlu». Jensijs necēla ne ausu.
Viņš ir mazs, nejauks, netīrs vīrelis ar kaz- bārdiņu. Ne vairāk kā piecas pēdas garš. Osās salipusi tabaka, taču es nodarītu vecajam Jensijam pāri, ja rādītu viņu kā nevīžu vien. Stāsta, ka viņš mēdzot spļaut bārdā, lai ķertu mušas un vēlāk norautu tām spārnus.
Aci nepamirkšķinājis, viņš pagrāba akmeni un aizlaida to man pār galvu.
— Aizveries un šļūc pa diegu, — viņš teica.
— Dzirdu un paklausu, mister Jcnsij, — es atbildēju, atviegloti uzelpojis, un gribēju jau iet. Bet tad iedomājos, ka māmiņa droši vien mani noslānīs, ja neizpildīšu rīkojumu, tādēļ es tikai apmetu līkumiņu, nostājos Jensijam aiz muguras un palūrēju, ko šis lasa. Izskatījās tīri pēc grāmatas. Tad pagājos vēl gabaliņu un biju šim līdzās.
Viņš sāka krekšķināt bārdā.
— Kas jums par smuku bildīti, mister Jen- sij, — es ierunājos.
Viņš irgājās neatņemdamies, it kā tas būtu šo iepriecinājis.
— Vai ne ko! — viņš izsaucās un iebelza ar dūri pa savu veco, kaulaino dibengalu. — Ak tu kungs! No skatīšanās vien 'top vieglāk ap sirdi.
Grāmata tā tomēr nebija. Jensijs būrās žurnālā, tādus pārdod mūsu Paipervilā. Visu atšķirto lappusi aizņēma attēls. Mākslinieks, kas to darinājis, it labi pieprata zīmēšanu. Tiesa, ne tik labi, cik tas mākslinieks, ar kuru iepazinos Anglijā. Ja nemaldos, viņu sauca Krukšenks [15] vai krukbeks, vai tamlīdzīgi.
Vienalga, tā bildīte, kurā blenza Jensijs, arī bija ko vērta. Tajā bija sazīmēts vesels lērums cilvēku, visi pilnīgi vienādi, un viņi nāca laukā no mašīnas, kas — to uzreiz varēja pateikt -— nedarbojās. Bet tie cilvēki līdzinājās cits citam kā ūdens lāses. Tad vēl tur viens sarkans briesmonis ar izvalbītām acīm nez kāpēc ķerstīja meiteni. Smuka bildīte.
— Ak, ja tā notiktu dzīvē, — Jensijs sacīja.
— Tas nemaz nav tik grūti, — es paska-i^- roju. — Tikai tas daikts galīgi nekur neder. Pietiek ar bļodu un vecu bleķa gabalu.
— Ej nu!
— Palūk, — es turpināju. — Re, kur aparātiņš, kas vienu zēnu pārvērš daudzos zēnos. Tas ir aplami uzbūvēts.
— Man domāt, tu mācētu labāk? — viņš pikti pārtrauca.
— Vienreiz mēs tādu sameistarojām, — es sacīju. — Neatminu, ko tētuks gribēja, bet viņš bija palicis parādā kādam cilvēkam, vārdā Kedmuss. Kad Kedmusam steidzīgi ievajadzējās daudz karavīru, tētuks izdarīja tā, lai no Kedmusa iznāktu vesels pulks zaldātu. Ko domā! Es pats arī māku!
— Ko tu tur muldi? — Jensijs noprasīja. — Ne jau tur jāskatās. Es tak runāju par sarkano briesmoni. Vai redzi, ko viņš grasās darīt? Nokost galvu tam smukajam skuķēnam. Re, kas šim par ilkņiem! He-he-he. Ja es būtu viņa vietā! Tad gan pārkostu rīkles visiem ļautiņiem.
— Pats savai ģimenei jau nu nepārkostu vis, varu saderēt, — es teicu, beidzot paredzēdams iespēju paziņot sēru vēsti smalkjūtīgi.
— Nav ko derēt, — viņš iebilda. — Samaksā savus parādus, ne no viena nebaidies un neslēdz derības. Azarta spēles ir grēks. Nekad neesmu ielaidies derībās un allaž nomaksāju savus parādus. — Viņš apklusa, pakasīja bārdiņu un nopūtās. — Visus, izņemot vienu, — viņš drūmi nobeidza.
— Kā tas gadījās?
— Ak, biju palicis parādā vienam cilvēkam. Tikai nekādi nevaru viņu atrast. Būs pagājis gadu trīsdesmit, kopš viņš pazudis. Todien es piedzēros un iesēdos vilcienā. Pa ceļam, liekas, biju aptīrījis kādam kabatas, jo atradu ķešā tik prāvu naudas žūksni, ka ar to varētu aizbāzt rīkli zirgam.
— Nē, ser, — es iebildu. — Mēs runājām par jūsu ģimeni.
— Aizveries! — vecais Jensijs uzkliedza. — Bet tas gan bija varens joks. — Viņš aplaizīja ūsas. — Vai esi dzirdējis tādu vārdu kā Ņujorka? Kaut kur ārzemēs. Nekā nevar saprast, ko šie tur runā. Nu vienalga, tur es arī satiku to vīru. Bieži domāju, kaut varētu viņu vēlreiz redzēt. Godīgi ļaudis, tādi kā es, nevar pat nomirt, nesamaksājuši ietaisītos parādus.
— Vai jūsu astoņiem zēniem arī bija kādi parādi? — es apvaicājos.
Viņš pašķielēja uz mani, papliķēja pa savu kaulaino kāju un pameta ar galvu.
— Nu es saprotu, — viņš teica. — Vai tik nebūsi mazais Hogbens?
— Būšu gan. Sonks Hogbens.
— Esmu šo to dzirdējis par jums, Hogbe- niem. Visi burvji, ko?
— Nē, ser.
— Ko dzirdēju, to dzirdēju. Par jums runā visa apkārtne. Ļaunie gari, lūk, kas jūs esat. Lasies prom, ko vēl gaidi.
— Es jau eju, — es attraucu. — Tikai atnācu pateikt, ka pats savu ģimeni jūs diemžēl nevarētu apkost, pat ja pārvērstos tādā briesmonī kā tajā bildītē.
— Mani neviens neatturēs!
— Var jau būt, — es atteicu, — bet visi jūsējie jau pārcēlušies uz viņsauli.
Dzirdot jaunumu, vecajam Jensijam uznāca smiekli. Beidzot, atguvis elpu, viņš izdvesa:
— Nevar būt! Nu tad tie velni būs jau ellē, tur viņiem īstā vieta. Kā tas notika?
— Nelaimes gadījums, — es sāku stāstīt. — Mazulis nopļāva septiņus, un vectētuks nopļāva astoto, tā sacīt. Mums nebija padomā nekas ļauns.
— Nekas ļauns nav noticis, — Jensijs atbildēja, atkal ieķiķinādamies.
— Māmiņa sūta atvainošanos un jautā, ko lai iesāk ar viņu mirstīgajām atliekām. Man jāstumj atpakaļ ķerra.
— Ved viņus prom. Man viņi nav vajadzīgi. Labi, ka esmu ticis vaļā no šitiem salašņām, — vecais Jensijs teica. Es tikai teicu «lai notiek» un devos prom. Bet tad viņš iebļāvās un pavēstīja, ka esot pārdomājis. Lika gāzt šos tepat laukā. Cik varēju noprast — bet viegli tas nenācās, jo Jensijs zviedza vienā gabalā —, viņš gribēja šos paspārdīt.
Es izdarīju pēc viņa prāta un devos uz mājām, un, ēdot vakariņas — bija reņģes ar pupām un pašbrūvētais —, pastāstīju māmiņai, kā man gājis. Viņa bija izcepusi arī kukurūzas plācenīšus. Mēli varēja norīt. Es atzvēlos krēslā, pilnīgi pārliecināts, ka esmu nopelnījis atpūtu, un iegrimu pārdomās, sajuzdams sevī patīkamu siltumu. Centos iztēloties, kā manā māgā varētu justies tāda pupa. Bet šai laikam vienalga.
Nepagāja ne pusstunda, kad ārā iekviecās veprēns, it kā no kājas spēriena, tad pie durvīm pieklaudzināja. Tur stāvēja Jensijs. Tikko ienācis, viņš izvilka no biksēm raibu mutautu un sāka šņaukāties. Platām acīm pavēros māmiņā. Nevarēju saprast, kas šim lēcies.
Tētuks ar tēvoci Lesu bija nolīduši maliņā un dzēra kukurūzas šņabi, šad tad iespurgdamies smieklos. Viņi, rādās, jutās it omulīgi, jo galds starp viņiem šūpoties šūpojās. Neviens tam nepieskārās, taču galds līgojās, cenzdamies uzkāpt uz kājas te tētukam, te tēvocim Lesam. Viņi rotaļājās tikai domās, gribēdami pieķert viens otru neuzmanībā.
Māmiņai neatlika nekas cits kā rīkoties pašai, un viņa uzaicināja veco Jensiju piesēst un iebaudīt pupas. Viņš iešņukstējās.
— Kas tad jums, kaimiņ, bēdas, vai? — māmiņa pieklājīgi apprasījās.
— Un kā vēl, — Jensijs šņaukādamies gaudās. — Esmu pagalam vecs.
— Tiesa kas tiesa, — māmiņa piekrita. — Varbūt ne tik vecs kā Sonks, bet traki veca vīra izskats jums ir gan.
— E? — Jensijs novilka, blenzdams māmiņā. — Sonks? Sonkam nav vairāk par septiņpadsmit, lai cik liels viņš būtu.
Māmiņa saminstinājās.
— Vai tad es teicu «Sonk»? — viņa ātri at- ģidās. — Tas jau Sonka vectētuks. Ari viņu sauc Sonks.
Tā nav vis, un vectētuks pats neatceras savu īsto vārdu, tik sen tas bijis. Bet savā mūžā viņš saucies daudzos vārdos, piemēram, par pravieti Eliju un tamlīdzīgi. Es pat neņemos apgalvot, vai Atlantīdā, no kurienes nāk vectētuks, tādi vārdi vispār bijuši. Viņus tur apzīmējuši ar numuriem, vai. Taču tas nav svarīgi. *
Vecais Jensijs tātad šņaukajas, vaidēja un stenēja, lai iznāktu tā, it kā mēs būtu noslaktējuši viņa dēlus un viņš būtu palicis pasaulē viens kā stabs. Vēl pirms pusstundas viņš par to necēla ne ausu, un tā es arī pateicu. Tomēr viņš piebilda, ka nemaz neesot apjēdzis, ko es šim sakot, un lika vēl aizvērties.
— Ģimenīte man varēja būt vēl lielāka, — viņš sacīja. — Agrāk bija vēl divi zēni — Zebs un Robijs —, bet vienreiz es šos ņēmu un nošāvu. Nevarēju paciest, kā viņi lūr uz mani. Bet jums, īlogbeniem, vienalga nav tiesību nokaut manus bērniņus.
— Mēs tak netīšām, — māmiņa taisnojās. — Noticis nelaimes gadījums. Ja jūsu zaudējumu varētu kaut kā atlīdzināt, mēs labprāt.
— Tā arī es domāju, — vecais Jensijs noteica. — Pēc visām šitām izrīcībām tas būtu darāms pirmām kārtām. Nav svarīgi, vai manus puisīšus nobendējis jūsu mazulis, kā melš Sonks. Pēc manām domām, par to jāatbild visiem Hogbeniem. Bet es uzskatītu lietu par izbeigtu, ja jūs izdarītu man nelielu pakalpojumu. Turēt uz kaimiņiem, ļaunu prātu nemaz nav labi.
— Bet lūdzu, — māmiņa sacīja, — ja tik tas ir mūsu spēkos.
— Domāju gan, — vecais Jensijs atbildēja. — Iztaisiet no manis daudz daudz ļaužu, tikai uz kādu brītiņu.
Ei, ko jūs, vai domājat klausīt Mede- jai? — tētuks jautāja, apdzēries tiktāl, ka vairs neapjēdza it neko. — Neticiet viņai. Ar Peleju viņa izspēlēja ļaunu joku. Kad bija sacirtusi šo gabalos, nabadziņš tā arī palika guļam, beigts un pagalam. Viņš nekļuva vis jauns, kā solīts.
— Ko, ko? — Jensijs nesaprata. Viņš izvilka no kabatas to pašu veco žurnālu, un tas atšķīrās lappusē ar smuko bildīti.
— Paskat nu, — viņš rādīja. — Sonks melš, ka jūs šito numuru pieprotot. Un visa apkārtne zina, ka jūs, Hogbeni, esat burvji. Sonks stāsta, ka reiz jūs to joku esot izstrādājuši ar kaut kādu Mesiju.
— Viņš domā Kedmusu, — es paskaidroju.
Jensijs pavicināja žurnālu. Viņa acīs pamanīju savādu spīdumu.
— Te tak skaidri redzams, — viņš nepacietīgi turpināja. — Cilvēks iekāpj tai daiktā un tad atkal nāk laukā veseliem dučiem.
Burvestība. Pazīstu jūs, Hogbenus. Varat vest ap stūri pilsētniekus, bet mani jūs neapmuļķo- siet. Visi jūs esat gatavie burvji.
— Neesam, — tētuks iesaucās no sava kakta. — Kur tas laiks.
— Esat gan, — Jensijs neatlaidās. — Esmu dzirdējis, ko ļaudis runā. Bet šito, — viņš norādīja uz tēvoci Lesu, — šito esmu manījis skrienam pa gaisu. Un, ja tā nav burvestība, tad es nezinu, kas tā ir.
— Patiešām? — es pavaicāju. — Tas ir pavisam vienkārši. Vajag tikai . . .
Bet māmiņa lika man apklust. — Sonks melš, ka jūs šito joku pieprotot, —- viņš atkārtoja. — Kamēr es sēdēju un būros žurnālā, prātā iešāvās laba doma. Pats par sevi saprotams, to zina ikviens — jebkurš burvis var vienlaicīgi atrasties divās dažādās vietās. Kālab tad šis nevar atrasties vienlaicīgi trijās dažādās vietās?
— Nav nekādas starpības, — māmiņa piekrita. — Tikai te nekādu burvju nav. Tas jau izklausās tīri pēc zinātnes, ko te visriņķī daudzina. To visu ļaudis vienkārši izdomājuši. Patiesībā tādas lietas nemaz nenotiek.
— Nu labi, — Jensijs teica, nolikdams žurnālu. — Divās vai trijās, vai daudzās. Cik cilvēku ir pasaulē?
— Divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit, — es atbildēju.
— Tādā gadījumā …
— Paga, paga, — es ieteicos. — Tagad jau ir divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt divdesmit. Mīļš kā cālēns.
— 'Puisēns vai meitenīte? — māmiņa apprasījās.
— Puisēns, — es paziņoju.
— Kālab nevarētu izdarīt tā, lai es vienlaicīgi atrastos visās divi miljardi vietās? Tikai kādu pusminūti. Pietiks. Vairāk nemaz nevajag.
— Kam pietiks? — māmiņa jautāja.
Jensijs blēdīgi pablenza uz mani.
— Man jānokārto rēķini, — viņš sāka. — Gribu atrast vienu cilvēku. Nelaime tā, ka nezinu, kur viņu meklēt. Pagājis traki ilgs laiks. Bet man viņu vajag kā ēst. Nevarēšu mierīgi dusēt kapā, kamēr nebūšu nomaksājis visus parādus, un nu jau veselus trīsdesmit gadus kā nevaru, tā nevaru norēķināties ar vienu cilvēku. Traks var palikt.
— Cik cēli no jūsu puses, kaimiņ, — māmiņa atzina.
Jensijs nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē.
— Grūts darbs stāv priekšā, — viņš sūrojās. — Pārāk ilgi esmu atlicis to uz vēlāku laiku. Vispār gribēju, lai mani astoņi zēni kādudien sadabon to cilvēku rokā, tātad saprotiet paši, cik satriekts es jūtos, jo tie draņķa salašņas ir noslaktēti bez brīdināšanas. Interesanti, kā lai es to vīru tagad atrodu?
Māmiņa nobažījusies pasniedza Jensijam krūku.
— Uh! — viņš nosprauslojās, iebaudījis dzērienu. — Tā jau gatavā elles dzira. Uh!
Tad viņš ierāva vēl vienu malku, ievilka gaisu nāsīs un, dusmīgi saviebies, uzlūkoja māmiņu.
— Ja cilvēks sataisījies nozāģēt koku, bet kaimiņš salauž zāģi, tad šim kaimiņam, man domāt, būtu jāaizlienē savs zāģis. Vai tā nav?
— Protams, — māmiņa piekrita. — Tikai mums diemžēl nav astoņu dēlu, ko aizlienēt.
— Jums ir kaut kas labāks, — Jensijs teica. — Sasodītā melnā maģija, lūk, kas. Es nesaku ne jā, ne nē. Tā ir jūsu darīšana. Bet, kad jūs ņemat un nokaujat manus nelaimīgos puisīšus un tāpēc man izjūk visi nākotnes plāni, tad vajag prasties skādi atlīdzināt. Tiklīdz būšu atradis to vīru un nokārtojis rēķinus, vairāk nekā man nevajadzēs. Atzīstieties, vai nav svēta patiesība, ka jūs varat iztaisīt no manis veselu lērumu manu dubultnieku?
— Kāpēc ne, domāju, ka to var gan, — māmiņa teica.
— Un vai arī tā nav skaidra patiesība, ka jūs varat noburt tos dubultniekus tā, lai viņi skrien kā vējš un pagūst apraudzīt ikvienu visā plašajā pasaulē?
— Tas ir pavisam vienkārši, — es atsaucos.
— Ja tā, — Jensijs prātoja tālāk, — nebūs grūti atrast to vīru un atdot to, kas šim pienākas.
Viņš nošņaukājās.
— Esmu goda vīrs. Nevaru mirt, nenomaksājis parādus. Sasper jods, ja esmu ar mieru mūžīgi cepties elles liesmās kā jūs, grēkāži Hogbeni.
— Blēņas, — māmiņa atteica, — domāju, ka pratīsim izlīdzēt, kaimiņ, ja jau jums tā deg. Jā, ser, lai notiek, kā vēlaties.
Jensija garastāvoklis manāmi uzlabojās.
— Apsolāt? — viņš jautāja. — Vai varat apzvērēt pie sava goda vārda?
Māmiņa tā kā drusku apmulsa, bet Jensijs atkal izvilka savu raibo mutautu, un māmiņa piekāpās un svinīgi apsolīja šim palīdzēt. Jensijs sarosījās.
— Cik ilgi tā buršanās vilksies? — viņš apvaicājās.
— Nekādas buršanās nebūs, — es paskaidroju. — Kā jau sacīju, mums vajadzīgs tikai bleķa gabals un mazgājamā bļoda. Daudz laika tas neprasīs.
— Tūdaļ būšu atpakaļ, — Jensijs ķiķinādams noteica un izskrēja laukā, smiedamies pilnā kaklā. Drāžoties pāri pagalmam, viņš gribēja iespert cālēnam, bet netrāpīja un sāka smieties vēl negantāk. Acīmredzot viņš jutās lieliski.
— Labāk ķeries pie darba, lai tas daikts ir gatavs, — māmiņa teica. — Kusties nu.
— Tūlīt, māmiņ, — es atsaucos, tomēr kādu brīsniņu paliku sēžam, domās iegrimis. Viņa paķēra slotaskātu.
— Zini, māmiņ …
— Nu?
— Nekas, — es sacīju un izvairījos no slo- taskāta. Gāju ārā, cenzdamies tikt skaidrībā, kas man nedod miera. Kaut kas urdīja, tikai netiku gudrs, kas īsti. Negribējās meistarot to daiktu, lai gan tas nebija nekas ļauns.
Es tomēr iekārtojos aiz malkas šķūņa un sāku strādāt. Viss darbs aizņēma minūtes desmit, bet es jau neko nesteidzos. Tad paņēmu daiktu un gāju uz māju, un teicu, ka tas gatavs. Tētuks lika man apklust.
Tā es sēdēju un lūkojos uz savu izgudrojumu, un tomēr man bija tāds nemierīgs prāts. Noteikti Jensija dēļ. Beidzot es ievēroju, ka viņš pametis savu žurnālu, es to paņēmu un sāku lasīt stāstiņu pie tās bildītes, mēģinādams kaut ko saprast. Kas to deva.
Tur bija rakstīts par kaut kādiem trakiem kalniešiem, kas protot lidot. Nekā pārdabiska tur nav, es tikai nevarēju saprast, vai rakstnieks runā nopietni vai joko. Man rādās, ka cilvēki jau tāpat ir smieklīgi, tā ka nav ko padarīt tos vēl smieklīgākus.
Turklāt par nopietnām lietām jārunā nopietni, un, kā reiz izteicās mūsu propesors, pasaulē ir šausmīgi daudz cilvēku, kas tic zinātnei un ņem to pilnīgi nopietni. Pieminot zinātni, viņam ikreiz iekvēlojās acis. Labi tikai,
ka tajā stāstiņā nebija skuķu. No skuķiem man allažiņ sametās tā jocīgi ap dūšu.
No šitās spriedelēšanas tik un tā nebija nekādas jēgas, tāpēc nokāpu pagrabā parotaļāties ar mazuli. Cisternā yiņam jau kļuvis par šauru. Mani ieraugot, viņš nopriecājās. Nomirkšķināja visas četras ačeles pēc kārtas. Blēdis tāds.
Bet man visu laiku nedeva miera tas stāstiņš žurnālā. Iekšā tā vien kņudēja, gluži kā pirms tā lielā Londonas ugunsgrēka. Toreiz daudz ļaužu apmira arī no kādas sērgas.
Tad es atcerējos, ka vectētuks reiz ieminējās par tiem laikiem, kad nogrimusi Atlan- tīda, — toreiz viņu tāpat kratījuši drebuļi. Tiesa, vectētuks prot ieskatīties nākotnē, lai gan tas nemaz nav labi, jo pasaulē viss mainās. Es pats to vēl nemāku. Jāpaaugas — tad. Bet man uzmācās tāda kā nojauta, ka notiks kaut kas nelāgs, lai gan pagaidām vēl nekas nebija atgadījies.
Biju tik ļoti noraizējies, ka gandrīz vai gribēju modināt vectētuku. Bet tieši tad uz kāpnēm atskanēja soļi, tāpēc devos uz virtuvi, bet Jensijs jau bija priekšā un tempa māmiņas piedāvāto kukurūzas pašbrūvēto. Tikko uzlūkoju to veco nelgu, mani atkal pārņēma nelaba nojauta.
Jensijs nošņācās: «Uh», nolika krūku un apvaicājās, vai mēs esot gatavi. Tad es parādīju savu meistardarbu un paskaidroju, ka šī ir tā ierīce, ko viņš par to saka.
— Sitas nieciņš? — Jensijs nobrīnījās.
— Vai tad nelabo nepiesauksiet?
— Nav ne mazākās vajadzības, — ierunājās tēvocis Less. — Pietiks ar tevi pašu, ak tu, apšņabotais zābaks.
Jensijam tas, šķiet, glaimoja.
— Tāds nu es esmu, — viņš atsaucās.
— Dumjš kā zābaks un pilns līdz malām. Kā tā mašīna darbojas?
— Vienkārši, — es atbildēju. — Tā sašķels jūs daudzos Jensijos, tas ir viss.
Tētuks visu laiku bija sēdējis un klusējis, bet tad laikam pieslēdzies kāda propesora smadzenēm, jo sāka gvelzt visvisādus niekus. Viņš pats nezina neviena četrzilbīga vārda.
Tiesa, arī man nav nekādas vēlēšanās tos mācīties — sarežģī vienkāršas lietas, vairāk nekā.
— Katra dzīva būtne, — tētuks sāka, plātīdamies kā negudrs, — ir elektromagnētiska iekārta, kas izplata zināma veida starojumu gan no smadzenēm, gan no ķermeņa. Mainot polaritāti, katrs jūsu atoms, Jensij, automā-.ļ tiski pievienosies ikvienam esošajam dzīvas būtnes atomam, jo pretpoli pievelkas. Bet vispirms jūs iekāpsiet Sonka agregātā, kur tiksiet sašķelts …
•— Ei, ei! — Jensijs iebļāvās.
Tētuks, iedomīgs kā pāvs, runāja tālāk:
— … elementārās elektronu daļiņās, kuras var pavairot bezgalīgi, gluži tāpat, kā no viena portreta var izgatavot miljoniem vienādu kopiju — pozitīvu vietā negatīvu.
Tā kā attālumi mūsu planētas ietvaros elektromagnētiskajiem viļņiem ir viegli pārvarami, tad katra kopija momentāni nokļūs telpā, ko aizņem visi pārējie Zemes iedzīvotāji, — tētuks runāja un runāja, bet man jau metās nelabi. — Bet, tā kā divi ķermeņi nevar vienlaicīgi atrasties vienā un tajā pašā tel- pas-laika punktā, notiks zināma telpiska mo- dulācija, kuras rezultātā ikvienai Jensija kopijai būs jāatkāpjas aptuveni divas pēdas no attiecīgā indivīda.
— Jūs aizmirsāt uzzīmēt maģisko piecstūri, — Jensijs, tramīgi apkārt lūkodamies, aizrādīja. — Tā ir pati lielākā buršanās, kas man tagad jāpiedzīvo. Jūs taču teicāt, ka nepiesaukšot nelabo?
Varbūt pie tā vainojams Jensija ģīmis, jo tobrīd viņš tik tiešām izskatījās pēc paša nelabā, bet es vairs nespēju izturēt to ērmoto sajūtu. Pamodināju vectētuku. Darīju to domās, mazulim piepalīdzot, tā ka neviens nemanīja. Tūlīt pat augšstāvā sākās rosība, vectētuks drusku pagrozījās un atmodās. Nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad viņš jau lamāja mūs par pēdējiem nejēgām.
To nu dzirdēja visi, izņemot Jensiju. Tētuks pārstāja plātīties un apklusa.
— Stulbeņi! — vectētuks teica, sadusmojies ne pa jokam. — Tūļas! Vai zināt, nav nekāds brīnums, ka man rādās nelāgi sapņi. Sonk, tu esi iekritis. Vai tu maz apjēdz, ko dari? Vai no tiesas nesaproti, kas tam nešķīstajam lempim aiz ādas? Pieņemies prātā, Sonk, lai vīra gados no tevis neiznāk lupata.
Tad viņš piebilda kaut ko sanskritā. Ja cilvēks nodzīvojis tik ilgu mūžu kā vectētuks, viņš dažreiz jauc valodas.
— Paga, vectētuk, — māmiņa domās sacīja, — ko Sonks izdarījis?
— Jūs visi esat to izdarījuši! — vectētuks iebļāvās. — Vai tad nevarējāt apjēgt sakarību starp cēloni un sekām? Sonk, kādu bildi tu esi iestrādājis Jensija tukšajā paurī? Par ko šis tik pēkšņi pārdomāja, ja goda tam draņķim nav vairāk kā pussprāgušai ķirzakai? Vai gribi, lai pasaule aiziet bojā pirms laika? Paprasi, kas Jensijam bikšu kabatā, velns lai parauj!
— Mister Jensij, — es jautāju, — kas jums bikšu kabatā?
— Ko, ko? — viņš jautāja un izvilka lielu, sarūsējušu uzgriežņu atslēgu. — Sitas, vai? Es to atradu pie šķūņa.
Viņš izskatījās traki blēdīgs.
— Ko jūs ar to iesāksiet? — māmiņa ātri apjautājās.
Jensijs nešpetni paraudzījās uz mums.
— Var jau pateikt, — viņš sacīja. — Apsi- tīšu visus cilvēkus līdz pēdējam, zvelšu pa pauri tā, ka visā plašajā pasaulē nepaliks nevienas dzīvas dvēseles, un jūs apsolījāt man palīdzēt.
— Apžēlojieties! — māmiņa izdvesa.
— Jā, cienītā, — Jensijs irgājās. — Kad nobursiet mani, es ieradīšos katrā vietiņā, kur kāds vēl būs, un nostāšos cilvēkam aiz muguras. Apsitīšu kā mušas. Tad es būšu norēķinājies reizi par visām reizēm. Vienam no tiem noteikti jābūt tam zellim, kurš man vajadzīgs, un viņš saņems to, ko pelnījis jau trīsdesmit gadus.'
— Kas tas ir par cilvēku? — es jautāju. — Vai tas pats, kuru satikāt Ņujorkā un par kuru stāstījāt? Un es domāju, ka esat viņam parādā naudu.
— Neko tādu neesmu teicis, — Jensijs atcirta. — Parāds paliek parāds, vienalga, nauda vai belziens pa galvu. Lai neiedomājas, ka var uzkāpt uz varžacs un tad mierīgi pazust, ir vai nav trīsdesmit gadi.
— Tik vien kā uzkāpt uz varžacs? — iejaucās tētuks. — Un tas ir viss?
— Nūja. Toreiz gan biju krietnā dūšā, tomēr atceros, ka devos lejup pa kaut kādām kāpnēm un nonācu pazemē, un tur šaudījās daudz vilcienu.
— Jūs bijāt piedzēries.
— Bez šaubām, — Jensijs piekrita. — Kur tas redzēts — vilcieni pazemē! Bet tas vīrs, kas uzmina man uz varžacs — tas gan bija pa īstam, skaidrs kā diena. Ū, vēl tagad sāp. Es pārskaitos. Tur bija tāda drūzma, ka ne pakustēt, tā ari nepaguvu kārtīgi apskatīt to tipu, kas uzkāpa man uz kājas.
Kad taisījos zvelt ar spieķi, šo vairs nekur neredzēja. Nezinu, kā viņš izskatās. Var gadīties, ka tas bija sievišķis, bet tas nav svarīgi. Neparko nemiršu, iekams nebūšu nomaksājis parādus un norēķinājies ar visiem, kas taisījuši man mēslus. Ikvienam, kas man sariebis, jāsaņem pēc nopelniem, un sariebuši ir gandrīz visi, ar ko man iznākusi darīšana.
Pagalam apskaitās Jensijs Tārbels. Viņš runāja tālāk, elpu neatvilcis:
— Tad nu es iedomājos, ka tā vai tā nezinu, kas par tipu uzmina man uz varžacs, tāpēc, drošs paliek drošs, labāk izrēķināties ar visiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem.
— Lēnām pa tiltu, — es brīdināju. — Pirms trīsdesmit gadiem šie bērni vēl nebija piedzimuši, un jūs pats to saprotat.
— Vienalga, — Jensijs atteica. — Bet es sāku domāt, un man ienāca prātā šaušalīga varbūtība: ja nu tas tips ņēmis un nomiris? Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Bet tad es atkal iedomājos tā: pat ja viņš būtu izlaidis garu, varbūt dzīva palikusi sieva un bērni. Ja nevaru norēķināties ar viņu pašu, lai cieš kaut vai tā bērni. Par tēvu grēkiem … tā stāv rakstīts bībelē. Ja apsitīšu visus cilvēkus pasaulē, kļūdījies nebūšu.
— Hogbenus gan nav par ko apsist, — ierunājās māmiņa. — Neviens no mums nav rādījies Ņujorkā kopš tiem laikiem, kad jūsu vēl nebija pasaulē. Es gribēju teikt, ka mēs tur vispār neesam bijuši. Tā ka mūs labāk lieciet mierā. Vai jūs labāk negribētu miljonu dolāru? Varbūt jūs gribat atgūt jaunību, vai ko tādu? Mēs varam izdarīt to jūsu labā, ja iz- metīsiet no galvas šito trako iedomu.
— Nekā nebij, — Jensijs ietiepīgi palika pie sava. — Jūs devāt goda vārdu, ka palīdzēsiet.
— Jā, bet tāds solījums mums nav jātur, — māmiņa protestēja, bet tad sarunā iejaucās vectētuks no sava augšstāva.
— Hogbenu vārds ir svēts, — viņš mācīja. — Un tas jātur. Mums jāpilda tas, ko esam apsolījuši šim niekkalbim. Bet, tiklīdz solījums izpildīts, varam rīkoties pēc sava prāta.
— Ak tā? — es sacīju, sākdams kaut ko nojaust. — Ja jau tā … Mister Jensij, ko tad mēs īsti solījām?
Viņš piedraudēja ar uzgriežņu atslēgu.
— No manis jāiznāk tik cilvēkiem, cik iedzīvotāju zemes virsū, un es nostāšos līdzās ikvienam no viņiem. Jūs devāt vārdu, ka palīdzēsiet. Nemēģiniet izlocīties.
— Nenāk ne prātā, — es atteicu. — Tikai labāk visu, kā nākas, noskaidrot, lai jūs paliktu apmierināts un vēlāk nerastos pārpratumi. Tikai vienu gan. Jūsu apmēri būs jāpieskaņo tam, kas stāvēs jums līdzās.
— Kā tā?
— Es to nokārtošu viens divi. Kad iekāpsiet šai daiktā, pasaulē nāks divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit tūkstoši deviņsimt divdesmit Jensiju. Pieņemsim, ka viens no šiem Jensijiem ieraudzīs savā priekšā septiņas pēdas garu milzeni. Tas nemaz nebūs tik patīkami, vai ne?
— Gribu būt astoņas pēdas garš, — Jensijs attrauca.
— Nē, ser. Tas Jensijs, kas sastapsies ar šādu milzeni, būs tieši tikpat garš, cik viņš. Un tas Jensijs, kas sastapsies ar divas pēdas garu bērneli, arī pats būs tikai divas pēdas garš. Ja jau godīgi, tad godīgi. Citādi tas numurs cauri neiet. Vēl kas — jūs būsiet tieši tikpat stiprs, cik jūsu pretinieks.
Šķiet, viņš saprata, ka joku nebūs. Viņš pacilāja atslēgu.
— Kā es pārvērtīšos atpakaļ? — viņš pajautāja.
— Tas ir mūsu ziņā, — es viņu nomierināju. — Došu jums piecas sekundes laika. Pietiek, lai iegāztu ar atslēgu, vai ne?
— Pamaz gan.
— Ja uzkavēsieties ilgāk, kāds vēl var iegāzt pretī.
— Taisnība, — viņš piekrita, zem netīrumu kārtas nobālēdams. — Ar piecām sekundēm pilnīgi pietiks.
— Tātad būsiet apmierināts, ja viss notiek, kā runāts? Pārpratumu nebūs?
Viņš pavicināja atslēgu un iesmējās.
— Tas man tieši pa prātam, — viņš ap'gal- voja. — Saberzīšu viņu paurus miltos. He- he-he.
— Tad nāciet šurp, — es teicu, pamezdams ar roku. — Nē, pagaidiet. Vispirms jāizmēģina pašam, vai viss kārtībā.
Paķēru malkas pagali no kastes plīts priekšā un pamirkšķināju Jensijam.
— Sagatavojieties, — es brīdināju. — Tiklīdz atgriezīšos, nāciet šurp.
Māmiņa jau grasījās bilst kādu vārdu, kad pēkšņi augšstāvā iesmējās vectētuks. Laikam kārtējo reizi lūkojās nākotnē.
Iekāpu daiktā, un viss gāja kā pa taukiem. Nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad sašķēlos divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit Sonkos Hogbenos.
Viena Sonka, protams, pietrūka, jo es ne- ierēķināju Jensiju, un Hogbeni, zināms, neskaitījās. Tā nu es nostājos visas plašās pasaules iedzīvotāju priekšā, izņemot Hogbenus un to pašu Jensiju. Tīrais ārprāts.
Nekad nebūtu domājis, ka šai pasaulē ir tik daudz dažādu seju. Visās krāsās, bārdainas un gludas, daži cilvēki bija apģērbti, citi pliki kā sētas mieti, šausmīgi gari un pavisam īsiņi, pie kam pusi no viņiem sastapu dienā, bet otru pusi — naktī. Man galva sāka griezties.
Vienu brītiņu man izlikās, it kā es varētu atšķirt dažus Paipervilas iedzīvotājus, šerifu ieskaitot, bet viņš sajaucās ar kādu kreļjotu dāmu, kas gribēja nogalināt ķenguru, bet tā savukārt pārvērtās glauni ģērbtā kungā, kas vāvuļoja kaut kur lielā zālē.
Man jau metās raibs gar acīm.
Es attapos, pie tam īstajā laikā, jo ļaudis visā plašajā pasaulē bija paguvuši mani ielāgot. Droši vien izskatījās, ka esmu nokritis no skaidrām debesīm un pēkšņi nostājies viņu priekšā, un … vispār, vai jums ir gadījies sastapt divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit cilvēku, kas blenž jums taisni ģīmī? Tas ir kaut kas traks. Es pat aizmirsu, kas man darāms. Sadzirdēju tikai it kā vectētuka balsi — lai pasteidzoties.
Aši ieliku savu malkas pagali — tikai tagad to bija divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmit gabalu — tikpat daudzās rokās un palaidu vaļā. Arī daži cilvēki palaida vaļā, tomēr vairums paturēja. Es vēl centos atcerēties runu, kurā gribēju brīdināt ļaudis, lai tie negaida, kamēr Jensijs paceļ savu atslēgu, bet lai gāž pirmie.
Diemžēl biju pārāk apjucis. Iznāca pagalam ērmoti. Visi cilvēki lūkojās manī tik cieši, ka es galīgi sakaunējos, nevarēju pat muti atvērt. Beigās vēl vectētuks nobļāvās, ka manā rīcībā esot palikusi tikai sekunde, tā ka uzrunai laika nepietika. Tieši pēc sekundes stāvēju virtuvē, kur vecais Jensijs nepacietīgi gaidīja, kad varēs lēkt iekšā daiktā un slaktēt nost visus cilvēkus. Un es nebiju nevienu nobrīdinājis. Tik vien biju paguvis kā iedot katram pa malkas pagalītei.
Ak, tu pasaulīt, kā viņi blenza manī! It kā es stāvētu pliks. Viņiem gandrīz vai acis sprāga laukā no pieres. Un, kad es sāku izgaist — gluži kā pienā iemērkts sausiņš —, es nezinu, kas man uznāca. Jutos briesmīgi neērti. Varbūt to nevajadzēja darīt, bet…
Es to izdarīju!
Pēc tam atgriezos virtuvē. Vectētuks augšstāvā smējās kā negudrs. Vecajam džentlmenim ir tāda īpaša humora izjūta. Tomēr nebija laika ar viņu aprunāties, jo Jensijs pašāvās man garām un ielēca daiktā. Un izkūpēja gaisā gluži kā es pirms brīža. Un līdzīgi man sašķēlās tik cilvēkos, cik iedzīvotāju ir zemes virsū, un nostājās katram taisni pretī.
Māmiņa un tētuks, un tēvocis Less bargi raudzījās manī. Sāku dīdīties.
— Darīts, — es paziņoju. — Ja cilvēks ir tik nešķīsts, ka var sist bērnam pa galvu, tad viņš, liekas, pelnījis, ka … — es apklusu un palūkojos uz daiktu, — ka saņem pēc nopelniem, — es nobeidzu, jo gluži kā no zila gaisa atkal iznira Jensijs, un tā noslānītu vecu odzi man vēl nav nācies redzēt. Mīļā stundiņ!
Domāju, ka gandrīz visi zemes iedzīvotāji bija paguvuši iekaustīt misteru Jensiju. Viņam tā arī nebija iznācis atvēzēties ar savu atslēgu — visa pasaule bija viņu apsteigusi.
Jā, mani mīļie. Misters Jensijs izskatījĀS pavisam nožēlojams.
Toties bļaut gan viņš vēl varēja. Viņa baurošanu varēja dzirdēt vai pa veselu jūdzi. Viņš klaigāja, ka esot apkrāpts. Lai ļaujot izmēģināt vēl reizīti, bet pats sataisījies ņemt līdzi šaujamo un garu medību dunci. Beigās māmiņai tas apriebās, viņa sagrāba Jensiju aiz krāgas un sapurināja tā, ka viņam sāka klabēt zobi.
— Ko tev māca bībele! — viņa dusmās iesaucās. — Ak, tu dzīvais mironi, draņķa gabals tāds! Svētajos rakstos teikts: aci pret aci, vai ne, ko? Mēs savu vārdu esam turējuši, un to neviens nevar apstrīdēt.
— Tiesa kas tiesa, — sarunā iejaucās vectētuks no sava augšstāva.
— Būtu labāk gājuši mājās un padakterējušies ar arniku, — māmiņa sacīja, vēlreiz sapurinādama Jensiju. — Un pazūdiet no šejienes uz visiem laikiem, citādi uzsūtīsim mazuli.
— Bet es tak neesmu norēķinājies! — Jensijs spiedza.
— Diez vai kādreiz norēķināsies, — es teicu. — Dzīve gluži vienkārši ir par īsu, lai norēķinātos ar visu pasauli, mister Jensij.
Pamazām Jensijs attapās. Viņš kļuva sarkans kā biešu zupa, nokraukājās un sāka lamāties. Tēvocis Less jau sniedzās pēc krāsns kruķa, kaut gan nebija vairs vajadzības.
— Visa sasodītā pasaule mani ir piemuļķojusi, — Jensijs gaudās un saķēra galvu.
Esmu piemuļķots! Kāda velna pēc viņi iebelza man papriekš? Te kaut kas nav kārtībā.
— Aizverieties, — es uzsaucu, piepeši apjēdzis, ka tas vēl nebūt nav viss, kā tiku domājis sākumā. — Klau, vai dzirdat, kas notiek pilsētiņā?
Pat Jensijs apklusa, kamēr mēs ieklausījāmies.
— Es neko nedzirdu, — teica māmiņa.
— Sonkam taisnība, — sarunā iejaucās vectētuks. — Iznācis nelāgi.
Tad saprata arī pārējie — tas ir, visi, izņemot Jensiju. Tāpēc ka drīz Paipervilā vajadzēja sākties pamatīgai jezgai. Neaizmirstiet, ka mēs ar Jensiju pabijām visā pasaulē, tātad arī Paipervilā, un cilvēki tādas lietas mierīgi neuzņem. Bez bļaustīšanās jau neiztiks.
— Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmuši? — Jensijs neizturēja. — Palīdziet man nokārtot rēķinus!
Es nepievērsu viņam uzmanību. Apsēdos un vērīgi aplūkoju savu izgudrojumu. Pēc minūtes sapratu, kur mana kļūda. Domāju, ka vec- tētukam atausa gaisma tikpat ātri, cik man. Jums vajadzēja dzirdēt, kā viņš smējās. Ceru, ka tas vecajam džentlmenim nāca par labu. Dažkārt viņu pārņem patiešām īpatnēja humora izjūta.
— Laikam būšu kļūdījies, būvēdams šito daiktu, māmiņ, — es teicu. — Tāpēc Paipervilā ir tik kluss.
— Jā, nudien, — smiedamies izgrūda vectētuks. — Sonkam derētu uz kādu laiciņu zust. Jāpazūd, bērniņ, neko darīt.
— Ko tu esi pastrādājis, Sonk? — noprasīja māmiņa.
— Pietiek! — iebļāvās Jensijs. — Gribu izmantot savas tiesības! Gribu zināt, ko Sonks izdarījis, lai liktu visai pasaulei gāzt man pa galvu! Tā lieta nav tīra. Es tā arī nepaguvu …
— Lieciet bērnu mierā, mister Jensij, — teica māmiņa. — Mēs solījumu izpildījām, un diezgan. Lasieties prom un atvēsiniet smadzenes, citādi samuldēsiet kaut ko tādu, ka vēlāk pašam būs žēl.
Tētuks pamirkšķināja tēvocim Lesam, un Jensijs vēl nebija paguvis atbildēt, kad galds salieca kājas gluži kā cilvēks un vieglītēm pastūma Jensiju. Tad tētuks sacīja tēvocim Lesam: «Viens divi, reizē!» un galds izstiepa kājas un iespēra Jensijam tā, ka šis izlidoja pa durvīm.
Pēdējais, ko izdzirdējām, bija Jensija vaimanas, ripojot lejup pa nogāzi. Tā viņš noripojis pusi ceļa uz Paipervilu, kā uzzināju vēlāk. Un, nokļuvis pilsētiņā, Jensijs meties dauzīt cilvēkus ar atslēgu.
Atriebās vismaz šādā veidā.
Viņu ietupināja cietumā atvēsināties, un man tā vien šķiet, ka viņš atvēsinājās arī, jo galu galā atgriezās savā būdelē. Stāsta, ka viņš klīstot apkārt, čāpstinot lūpas un gud
rojot, kā norēķināties ar visu pasauli. Es tomēr šaubos, vai tur kas iznāks.
Tolaik es par šo daudz nebēdāju. Man bija pašam savas nepatikšanas. Tiklīdz tētuks un tēvocis Less bija nolikuši galdu vietā, piesteidzās māmiņa.
— Atzīsties, ko tu esi izdarījis, Sonk, — viņa uzstāja. — Baidos, ka būsi pastrādājis ko nelāgu, kamēr biji iekšā šajā daiktā. Atceries, dēls, ka tu esi Hogbens. Visas pasauks priekšā jāuzvedas pieklājīgi. Tu taču nebūsi mūs apkaunojis visas cilvēces acīs, ko, Sonk?
Vectētuks atkal iesmējās.
— Pagaidām vēl ne, — viņš noteica.
Tad es izdzirdēju, ka lejā iespurdzas mazulis, — arī viņš priecājās kopā ar mums. Tas ir apbrīnojami. Par mazuli nekad nevar būt drošs. Man šķiet, ka arī viņš prot ieskatīties nākotnē.
— Es tikai mazdrusciņ kļūdījos, māmiņ, — paskaidroju. — Tas var gadīties katram. Rādās, ka būšu iestādījis to daiktu tā, ka tas gan sašķēla mani daudzos Sonkos, bet pie viena iesūtīja mani nākamajā nedēļā. Lūk, kādēļ Paipervilā pagaidām nav nekādu traču.
— Mīļā pasaulīti — māmiņa iesaucās. — Bērniņ, cik tu esi neuzmanīgs!
— Piedod, māmiņ, — es taisnojos. — Nelaime tā, ka Paipervilā mani pazīst pārāk daudz cilvēku. Labāk padzīvošu mežā, izrau- dzīšos ērtu koka dobumu. Nākamnedēļ tas lieti noderēs.
— Sonk, — māmiņa teica, — tu esi nodomājis kaut ko darīt. Agri vai vēlu es to da7 bušu zināt, tā ka labāk atzīsties uzreiz.
Neko darīt, māmiņai, zināms, taisnība. Es viņai visu izstāstīju, un tikpat labi varu izstāstīt arī jums. Nākamnedēļ tik un tā uzzināsiet. Tas tikai pierāda, ka ne par ko nevar būt īsti drošs. Tieši pēc nedēļas visi zemes iedzīvotāji gaužām izbrīnīsies, kad es pēkšņi izniršu no nekurienes, iedošu katram pa malkas pagalei, tad pakāpšos atpakaļ un vēl no- spļaušos šiem par brīnumu.
Domāju, ka no šiem divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņpadsmitiem sanāks visi zemes iedzīvotāji.
Visi iedzīvotāji!
Pēc maniem rēķiniem, nākamnedēļ.
Uz redzīti!