Džeklīne gribēja man iestāstīt, ka tas esot kanārijputniņš, bet es apgalvoju, ka apsegtajā putnu būrītī mājo papagaiļu pāris. Viens putns nevar sacelt tādu traci. Turklāt jau tas vien, ka vecais, īgnais misters Hen- čards turēja papagaiļus, bija ko vērts, — tas viņam tik ļoti nepiestāvēja. Lai nu tai būrī pie loga dzīvotu kas dzīvodams, mūsu īrnieks to — vai tos — rūpīgi sargāja no ziņkārīgiem skatieniem. Atlika spriest pēc trokšņiem.
Bet atšifrēt tos nenācās viegli. Zem kretona apsega varēja saklausīt te kāju šļūkāšanu, te čaboņu, laiku pa laikam no būra atskanēja mīklaini paukšķi, citreiz no viegla grūdiena sadrebēja sarkankoka pjedestāls ar visu noslepumaino būri. Misteram Henčardam vajadzēja saprast mūsu ziņkāri. Bet, kad Džekija ieminējās, cik jauki, ja tev apkārt dzied putniņi, misters Henčards noskaldīja:
— Blēņas! Lieciet tam būrim mieru, vai dzirdat!
Piezīme mūs aizvainoja. Neesam nekādi okšķeri un pēc tādas izrunāšanās nespējām ne uzlūkot kretonā ievīstīto mantu. Tomēr zaudēt misteru Henčardu mēs negribējām. Sadabūt kādu īrnieku bija apbrīnojami grūti. Mūsu mazais namiņš stāvēja jūras krastā, lielceļa malā; visā pilsētiņā bija tikai pārdesmit māju, pārtikas preču tirgotava, bārs, pasts un Te- rija restorāns. Tas arī viss. Ik rītu mēs ar Džekiju lēcām autobusā un veselu stundu braucām uz rūpnīcu. Mājās pārradāmies krietni noguruši. Sameklēt mājstrādnieci nevarējām — darbs kara rūpnīcā bija daudz labāk atalgots —, tāpēc mēs abi sparīgi ķērāmies pie darba un uzkopām māju. Kas attiecas uz ēdienu gatavošanu, tad mēs bijām Terija uzticīgākie klienti.
Mēs nopelnījām labi, bet pirms kara bijām paguvuši sataisīt pārāk daudz parādu un vajadzēja papildu ienākumus. Lūk, kādēļ mēs izīrējām istabu misteram Henčardam. Māja atradās nomaļā vietā, satiksme bija slikta, un ik nakti notika krasta aptumšošana — tādos apstākļos sameklēt īrnieku nemaz nav tik vienkārši. Misters Henčards laikam bija liels savādnieks. Mēs spriedām, ka viņa gados cilvēki vairs neblēņojas.
Kādudien viņš ienāca pie mums, samaksāja avansu, tad devās augšup pa kāpnēm, vienā rokā nesdams ādas, otrā — brezenta ceļasomu. Viņš bija tāds mazs, sausnējs večukiņš ar stīvu, sarainu matu cekulu un tādu kā Udens- gara seju, tikai mazliet cilvēcīgāku. Viņš bija nevis ļauns, bet tikai drusku nervozs. Neviļus radās iespaids, ka mūža lielāko daļu viņš pavadījis mēbelētās istabās, nošķīries no visas pasaules; viņš pastāvīgi zelēja garu, melnu iemuti, izsmēķējot neskaitāmas cigaretes. Tomēr viņš nepiederēja pie tiem vientuļajiem sirmgalvjiem, pret kuriem jūt žēlumu — nebūt ne! Naudas viņam netrūka, un vecais džentlmenis jutās pilnīgi patstāvīgs. Mēs viņu mīlējām. Reiz jūtu uzplūdumā nosaucu viņu par vectēvu, un vēlāk, klausoties viņa pārmetumos, man pat sāka svilt ausis.
Ir cilvēki, kuri dzimuši zem laimīgas zvaigznes. Misters Henčards bija viens no tiem. Nauda viņam krita no gaisa. Tās pāris reizī- tes, kad mēs sacentāmies kauliņu mešanā vai nodevāmies pokeram, viņš tik spēlēja un laimēja partiju pēc partijas. Par blēdīšanos nevarēja būt ne runas — viņam vienkārši veicās.
Atceros, ka reiz mēs visi devāmies lejup pa garajām koka kāpnēm, kas ved no klints uz krastmalu. Misters Henčards paspēra palielu akmeni, kas tam trāpījās ceļā. Akmens noripoja zemāk un izkrita cauri vienam pakāpienam. Koks izrādījās pilnīgi satrunējis. Ja misters Henčards, iedams pa priekšu, būtu uzminis uz satrunējušajiem dēļiem, būtu sabrukušas visas kāpnes.
Vai arī cits atgadījums autobusā. Drīz pēc mūsu iekāpšanas noslāpa motors un šoferis nobrauca malā. Mums pretī pa šoseju traucās kāds automobilis, un, tikko bijām paguvuši apstāties, pārplīsa mašīnas priekšējā riteņa riepa. Automobilis iebrauca grāvī. Ja tieši tad nebūtu noslāpis autobusa motors, abi satiksmes līdzekļi būtu saskrējušies. Toreiz visi palika sveikā.
Misters Henčards nejutās vientuļš; dienu viņš gāja pastaigāties — vismaz tā izlikās —, bet vakaros gandrīz vienmēr sēdēja savā istabā pie loga. Pirms gājām uzkopt telpu, mēs, protams, pieklauvējām, un dažreiz viņš sacīja: «Vienu mirkli.» Kaut kas nočabēja, un varēja dzirdēt, kā putnu būrim uzklāj virsū kretona apsegu. Minējām, kas tas varētu būt par putnu, un sākām domāt, vai tikai nebūs fenikss. Tas radījums nekad nedziedāja. Tas trokšņoja. Trokšņoja klusi, savādi, ne vienmēr kā putns. Kad pārnācām no darba, misters Henčards vienmēr bija savā istabā. Viņš palika tur, kamēr mēs to uzkopām. Arī nedēļas nogali viņš nosēdēja mājās.
Bet šis būris . ..
Kādu vakaru misters Henčards iznāca no savas istabas, bāzdams iemutī cigareti, un pat nepalukojās uz mums.
— Hm, — viņš ierunājās. — Paklausieties, man jāaizbrauc apraudzīt kādu savu īpašumu ziemeļos, būšu projām apmēram nedēļu. īri maksāšu kā agrāk.
— Nu ko jūs, — Džekija iebilda. — Mēs varam …
— Blēņas, — viņš noņurdēja. — Tā ir mana istaba. Ja gribu, varu to paturēt. Nu, ko teiksiet?
Mēs piekritām, un viņš izsmēķēja puscigareti vienā vilcienā.
— Nu tā. Tagad klausieties. Agrāk man bija pašam savs automobilis. Tad varēju ņemt putnu būri līdzi. Šoreiz nāksies braukt ar autobusu, un vadāt būri nebūs visai ērti. Uz jums var paļauties — nekādi okšķeri neesat. Jūs esat saprātīgi ļaudis. Būri atstāšu tepat, bet tā kā jūs tam ne pirksta nepiedurtu!
— Tas kanārijputniņš … — Džekija norija siekalas. — Viņš nomirs badā.
— Ak kanārijputniņš? — misters Henčards sacīja, apveltīdams viņu ar savu sātanisko skatienu. — Nav jūsu darīšana. Esmu atstājis pietiekami daudz barības un ūdens. Tikai nepalaidiet nagus. Ja vēlaties, šad tad varat uzkopt manu istabu, bet neuzdrošinieties pieskarties putnu būrim. Norunāts?
— Lai notiek, — es piekritu.
— Tikai neaizmirstiet, ko es jums teicu, — viņš piebilda.
Kad nākamajā vakarā pārradāmies mājās, misters Henčards jau bija prom. Iegājām viņa istabā un ieraudzījām pie kretona apsega piestiprinātu zīmīti: «Atcerieties!» Būrī kaut kas čabēja un švīkstēja. Tad atskanēja kluss paukšķis.
— Lai velns viņu parauj, — es noteicu. — Vai iesim noskaloties?
— Jā, — Džekija atbildēja.
«Svīks!» atskanēja no būra. Tā nebija spārnu švīkstoņa. «Bāc!»
Nākamajā vakarā es ieminējos:
— Var jau būt, ka viņš atstājis pietiekami daudz barības, taču ūdens būs katrā ziņā noplacis.
— Edij! — Džekija mani apsauca.
— Lai tā būtu, esmu ziņkārīgs. Tomēr nevaru pieļaut, ka putni nobeidzas aiz slāpēm.
— Misters Henčards teica …
— Vēlreiz lai tā būtu. Iesim pie Terija un iekodīsim jērgaļas kotletes.
Nākamajā vakarā … Tas notika tā. Mēs pacēlām apsegu. Es vēl tagad domāju, ka tā rīkoties mudināja ne tikdaudz ziņkārība, cik bažas. Džekija teicās pazinusi kādu cilvēku, kas mēdzis iekaustīt savu kanārijputniņu.
— Mēs atradīsim nabaga dzīvībiņu važās iekaltu, — viņa sūrojās, slaucīdama putekļus no palodzes aiz būra. Ieslēdzu putekļu sūcēju. «Švirks! … tra-ta-tā!» zem apsega kaut kas nošvīkstēja.
— Jā-jā … — es novilku. — Paklau, Dže- kij. Misters Henčards ir labs cilvēks, tomēr liels savādnieks. Tas putns vai putni varbūt ir izslāpuši. Es tomēr palūrēšu.
— Nevajag. Lai gan … Tad darīsim to abi, Edij. Dalīsim atbildību.
Es satvēru apsega stūri, un Džekija palīda man zem elkoņa un uzlika savu roku uz manējās.
Tad mēs pacēlām apsega maliņu. Iekšā kaut kas bez mitas čabēja, taču, līdzko pieskārāmies kretonam, iestājās klusums. Gribēju tikai mazliet palūkoties, kas tur notiek. Bet roka cēla apsegu augstāk. Redzēju, ka roka neklausa, un neko nevarēju līdzēt.
Tā kustējās pati no sevis.
Būrī — ko tu neteiksi! — stāvēja mazs namiņš. Tas izskatījās gluži kā īsts. Glīts, balti krāsots namiņš ar zaļiem slēģīšiem — dekoratīvu elementu, kas nav paredzēts virināšanai, — vasarnīca bija moderna. Tādas komfortablas, skaistas mājas ceļ priekšpilsētās. Sīkos lodziņus sedza biezi aizkari; iekšā pirmajā stāvā spīdēja gaisma. Tikko pacēlām apsegu, lodziņi vienā mirklī satumsa. Gaisma neizdzisa, tikai aši nolaidās štoras. Viss norisinājās ļoti ātri. Mēs nepaguvām saskatīt, kas aizvilka aizkarus.
Atlaidu apsegu vaļā un atkāpos, vilkdams Džekiju līdzi.
— L-leļļu namiņš, Edij!
— Kurā dzīvo lelles?
Blenzu viņai garām uz būri kretona kapucē.
— Kā tu domā, vai ir iespējams iemācīt kanārijputniņam aizvilkt štoras?
— Ak dievs! Ieklausies, Edij!
No būra nāca klusas skaņas. Čaboņa un tik tikko sadzirdams paukšķis. Tad skrapstē- šana.
Es piegāju pie būra un novācu apsegu pavisam. Šoreiz biju uzmanīgāks. Bet, tikko uzmetu logiem acis, tiem priekšā aizšāvās štoras.
Džekija piebikstīja man un rādīja ar pirkstu. Uz slīpā jumtiņa bija sīciņš ķieģeļu skurstenītis; no tā cēlās blāvu dūmu strūkliņa. Dūmi nāca un nāca, bet tik plāniņi, ka es nejutu to smaku.
— K-kanārijputniņi v-vāra pusdienas, — Džekija izdvesa.
Palikām stāvam, gatavi uz visu. Ja pa durvīm pēkšņi izlēktu mazs, zaļš vīriņš un liktu izteikt trīs vēlēšanās, mēs nebūtu sevišķi pārsteigti. Taču nekas nenotika.
No leļļu namiņa putnu būrī vairs nenāca ne skaņas.
Arī štoras palika nolaistas. Šis namiņš neapšaubāmi bija ārkārtīgi smalks meistardarbs. Uz mazā lievenīša bija nolikts kāj- slauķis. Pie durvīm zvans.
Parasti putnu būru pamatnē ir ierīkotas izvelkamas plātnes. Šim tādas nebija. Pēc sveķu traipiem un blāvi pelēka metāla salaiduma varēja sazīmēt lodējuma vietas. Arī būra durtiņas bija aizlodētas. Caur režģiem varēja izbāzt rādītājpirkstu, bet īkšķis jau bija par resnu.
— Burvīga vasarnīciņa, vai ne? — Džekija drebošā balsī ierunājās. — Cik maziem jābūt tiem cilvēciņiem …
— Cilvēciņiem?
— Putniņiem, Edij, kas dzīvo tajā namiņā.
— Paskatīsimies, — es noteicu. Paņēmu automātisko zīmuli, uzmanīgi izbāzu caur būra režģiem un iebikstīju kādā atvērtā lodziņā; štora, kas to aizsedza, uzšāvās augšā. Namiņš raidīja adatai līdzīgu gaismas strē- līti, kas, iespējams, plūda no miniatūras kabatas baterijas un iecirtās man acīs, apžilbinot ar savu spožumu. Kad es norūcos un atsprāgu atpakaļ, dzirdēju, kā aizcērtas lodziņš un atkal nolaižas štoras.
— Vai redzēji?
— Nē, tava galva bija priekšā. Bet…
Kamēr mēs skatījāmies, namiņā nodzisa
gaisma. Vienīgi tievā dūmu strūkliņa, kas vijās no skursteņa, liecināja, ka iekšā kaut kas notiek.
— Misters Henčards ir traks zinātnieks, — Džekija murmināja. — Viņš liek cilvēkiem kļūt mazākiem.
— Viņam nav atomu kodolu skaldītāja, — es prātoju. — Katram trakam zinātniekam jābūt tādam atomu kodolu skaldītājam, lai radītu mākslīgo zibeni.
Vēlreiz izbāzu zīmuli caur režģiem. Rūpīgi notēmējis, nospiedu zvana pogu. Klusi notrink- šķēja.
Štora vienā no lodziņiem durvju tuvumā tika steidzīgi parauta uz augšu, un kāds droši vien palūkojās uz mani. Grūti pateikt. Nepaguvu ievērot. Štora nolaidās vecajā vietā un vairs nekustējās. Es zvanīju, kamēr piekusu. Tad mitējos.
— Ja nu es ņemtu un izjauktu būri?
— Ai, nē! Misters Henčards …
— Labi, — es piekritu, — lai tikai viņš pārnāk. Pajautāšu, ko tas galu galā nozīmē. Te nedrīkst turēt rūķīšus. Nomas līgumā tas nav paredzēts.
— Viņam nemaz nav tāda nomas līguma, — Džekija iebilda.
Es pētīju namiņu putnu būrī. Ne skaņas, ne kustības. Tikai skurstenis kūp.
Galu galā mums nav nekādu tiesību ielauzties būrī. Vai tā būtu ielaušanās? Man rādījās spārnots, zaļš vīriņš, kas, policista steku vicinādams, arestē mani par ielaušanās mēģinājumu. Vai arī rūķīšiem ir savi policisti? Kādi tad varētu būt noziegumi…
Pārklāju būrim apsegu. Pēc brīža saklausījām klusus troksnīšus. Skrap! Bāc! Čauks, čauks, čauks! Paukš! Sekojošā skaņa maz līdzinājās putna vīterošanai un drīz noklusa.
— Ak dievs! — Džekija izsaucās. — Taisīsimies ātrāk prom.
Tūdaļ likāmies gulēt. Sapnī redzēju veselu pulku mazu, zaļu cilvēciņu, kuri, tērpušies policistu uniformas, ka operetes varoņi lekaja pa dzeltenu varavīksni un līksmi dziedāja.
Nozvanīja modinātājpulkstenis. Noskalojos zem dušas, noskuvos un apģērbos, domādams to pašu, ko Džekija. Uzvilkuši mēteļus, saskatījāmies, un es vaicāju:
— Aiziet?
— Aiziet. Ak dievs, Edij! V-vai tu domā, ka viņi arī iet uz darbu?
— Uz kādu darbu? — es dusmīgi atjautāju. — Krāsot servīzes?
No apsegtā būra nenāca ne skaņas, kad mēs uz pirkstgaliem iegājām mistera Hen- čarda istabā. Loga rūtī atmirdzēja rītausma. Norāvu apsegu. Namiņš stāvēja kā stāvējis. Viena no štorām bija palikusi nenolaista, pārējās cieši jo cieši aizklāja lodziņus. Piespiedos ar seju pie būra un caur režģiem blenzu atvērtajā logā, kur vējā plandījās smalcini kokvilnas aizkariņi.
Man pretī raudzījās baismīgi liela acs.
Šoreiz Džekija nodomāja, ka tiešām esmu saņēmis nāvīgu triecienu. Viņa tikai skaņi izpūta elpu, kad es atsprāgu atpakaļ, kliegdams par briesmīgu, asinīm pieplūdušu aci, kas neizskatījās pēc cilvēka acs. Kādu brīdī stāvējām apkampušies, tad es palūkojos vēlreiz.
— Ak, — es izdvesu, — tas taču ir spogulis.
— Spogulis? — Džekijai aizrāvās elpa.
— Jā, liels spogulis pie pretējās sienas.
Vairāk nekā nevar saskatīt. Tuvāk pie loga netieku.
— Paraugies uz slieksni, — Džekija teica.
Es paraudzījos. Tur stāvēja piena pudele —
jūs paši varat iedomāties tās apmērus. Tā bija "^purpursārta. Līdzās gulēja salocīta pastmarka.
— Sarkans piens? — es izbrīnījies jautāju.
— No sarkanas govs. Var arī būt, ka pudele ir no krāsaina stikla. Edij, vai tas tur būtu laikraksts?
Tik tiešām. Sasprindzināju redzi, lai izlasītu virsrakstus. «REDAKCIJU SLĒDZOT» — bija iespiests pāri visai lappusei gandrīz seš- padsmitdaļcollas augstiem sarkaniem burtiem. «REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA PANĀK TERU!» Tas bija viss, ko spējām saburtot.
Uzmanīgi apsedzu būri. Kamēr autobuss vēl nenāca, iegriezāmies Tcrija restorānā pabrokastot. \
Kad tovakar braucām mājup, mēs jau zinājām, ko darīsim. Iegājām mājā, pārliecinājāmies, ka misters Henčards vēl nav atgriezies, ieslēdzām viņa istabā gaismu un ieklausījāmies no putnu būra plūstošajās skaņās.
— Mūzika, — Džekija nočukstēja.
Mūzika bija liega, tikko sadzirdama, un to
nekādā ziņā nevarēja saukt par īstu mūziku. Es neņemos to aprakstīt. Un tā apklusa pilnīgi negaidīti. Bāc! Skrap! Paukš! Zum! Pēc tam iestājās klusums un es norāvu apsegu.
Namiņš grima tumsā, logi bija aizvērti,
štoras nolaistas. Laikraksts un piena pudele no sliekšņa bija nozuduši. Pie durvīm bija piestiprināts uzraksts. Ņemot palīgā lupu, es saburtoju: «KARANTĪNA! IZSITUMU TĪFS!»
— Ir gan melīši, — es teicu. — Varu saderēt, ka viņi nemaz nezina, kas ir izsitumu tīfs!
Džekija nervozi iesmējās.
— Nu, protams. Ar izsitumu tīfu taču slimo tikai aprīlī, vai ne?
— Aprīlī un ap ziemas svētkiem. Tas ir, tajā laikā, kad pilns ar mazajām mušiņām, kuras to pārnēsā. Kur mans zīmulis?
Piezvanīju pie durvīm. Štora parāvās augšup, atkrita atpakaļ; neviens no mums tā arī neredzēja … roku? … kas tai bija pieskārusies. Klusums, skurstenis vairs nekūp.
— Nobijies? — es pajautāju.
— Nē. Smieklīgi, bet nenobijos. Šie cilvēciņi ir tik augstprātīgi. Keboti [16] sarunājas tikai ar…
— Un rūķīši sarunājas tikai ar mājas gariņiem, tu gribēji teikt, — es pārtraucu. — Tā viņiem neizdosies mūs piemuļķot. Viņu namiņš atrodas mūsu majā, vai saproti?
— Ko lai tagad iesāk?
Paņēmu zīmuli un ar lielām pūlēm uzrakstīju uz baltajām durvīm: «LAIDIET IEKŠĀ.» Vairāk nemaz nebija vietas. Džekija paklak- šķināja ar mēli.
— Varbūt labāk nevajadzēja rakstīt. Mēs taču negribam tikt iekšā. Mēs gribam tikai paskatīties uz viņiem.
— Nu jau par vēlu. Bez tam, gan jau viņi paši sapratīs.
Stāvējām un vērojām namiņu putnu būrī, un namiņš vēroja mūs — drūmi un aizvainoti. Ak tad izsitumu tīfs gan!
Tas bija viss, ko tovakar piedzīvojām.
Nākamajā rītā ieraudzījām, ka no zīmuļa raksta uz mazajām durtiņām vairs nav ne vēsts un tās noberztas tīras; brīdinājums par karantīnu vēl karājās turpat, un uz lieveņa stāvēja zaļa piena pudele un jauns laikraksta numurs. Šoreiz virsraksts vēstīja: «REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA PIEVEICIS TĒRU!»
No skursteņa kapa dumi. Piezvanīju vēlreiz. Nekādas atbildes. Pie durvīm bija piestiprināta pastkastīte, kas atgādināja domino kauliņu; varbūt nemaz nebūtu to ievērojis, ja spraudziņā nebūtu pamanījis vēstules. Bet pastkastīte bija aizslēgta.
— Ja varētu uzzināt, kam tās adresētas… — Džekija ieminējās.
— Vai arī, kas tās sūtījis. Lūk, kas man interesē.
Beidzot devāmies uz darbu. Visu dienu strādāju ļoti izklaidīgi un gandrīz vai pazaudēju darbgaldā pirkstu. Kad tovakar uzlūkoju Dže- kiju, sapratu, ka ari viņa jūtas nelāgi.
— Neliksimies par tiem zinis, — viņa tei
ca, kad autobusā kratījāmies mājup. — Nav grūti saprast, ka mūsu iejaukšanās «r nevēlama.
— Neļaušu tādam … tādam nelgām dancot sev uz galvas. Turklāt mēs abi sajuksim prātā, ja neuzzināsim, kas notiek aiz tā namiņa sienām. Vai tu domā, ka misters Henčards ir burvis?
— Viņš ir nekauņa, — Džekija skarbi izmeta. — Pats aiziet, bet mums te jānoņemas ar visādiem mistiskiem rūķiem!
Kad pārbraucām mājās, putnu būra namiņu pārņēma satraukums, kā parasts, un ap to laiku, kad mēdzām noraut apsegu, tālīnās, klusās skaņas izgaisa. Pa nolaisto štoru spraugām spīdēja gaisma. Uz sliekšņa atradās tikai kājslauķis. Pastkastītē saskatījām dzeltenu telegramrņas blanku.
Džekija nobāla.
— Tas nu ir par daudz, — viņa paziņoja. — Telegramma!
— Nevar būt.
— Ir gan, ir, es zinu, ka ir. «Mirusi krustmāte Tinkera Bella.» Vai arī: «Gaidiet ciemos Jolantu.»
— Brīdinājums par karantīnu noņemts, — es konstatēju. — Tā vietā pielikts jauns — «Svaigi krāsots».
— Nu, tad tu atkal apskribelēsi viņu tīrās durtiņas.
Noliku kretonu vietā, izslēdzu elektrību un saņēmu Džekijas roku. Tā mēs stāvējām un gaidījām. Pēc kāda laiciņa izdzirdējām blaukš-blaukš-blaukš! — pēc tam tādu kā tējkannas sīkšanu. Saklausīju klusu trauku šķindoņu.
Nākamajā rītā uz sliekšņa stāvēja divdesmit sešas pudeles dzeltena — koši dzeltena — piena un mikroskopisks virsraksts vēstīja: «REDAKCIJU SLĒDZOT: TĒRS PANĀK FOCPU!»
Pastkastītē bija jaunas vēstules, bet telegrammas tur vairs nebija.
Tovakar viss risinājās kā vienmēr. Tiklīdz novilku apsegu, iestājās piepešs, draudošs klusums. Jutām, ka pa miniatūro štoru spraugām tiekam novēroti. Beidzot aizgājām gulēt, bet nakts vidū es piecēlos un vēlreiz paraudzījos uz mūsu noslēpumainajiem īrniekiem. Protams, viņus es neredzēju. Bet viņi laikam bija sarīkojuši viesības: skanēja klusa, brīnumaina mūzika, ko pavadīja nesaprotami blīkšķi un paukšķi, kuri norima, tikko pacēlu apsega stūri.
No rīta uz mazā lievenīša stāvēja sarkana pudele un laikraksts. Virsraksts vēstīja: «REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA BANKROTĒ!»
— Aplam neveicas darbs, — es ieteicos. — Nevaru koncentrēties, jo visu laiku jādomā par to, kas te notiek… jānododas minējumiem …
— Man arī. Mums jātiek kaut kādā skaidrībā. i
Palūrēju. Štora nokrita tik strauji, ka gandrīz vai norāvās no ruļļa.
— Vai tu domā, ka šie pamatīgi noskaitušies? — es jautāju.
— Jā, — Džekija atbildēja, — domāju gan. Mēs laikam esam pārbiedējuši viņus līdz nāvei. Paskat vien… Varu galvot, ka viņi sasēdušies pie logiem un vai sprāgst pušu aiz dusmām, gaidot mūsu aiziešanu. Varbūt tiešām labāk būtu iet. Drīz jānāk autobusam.
Paraudzījos uz namiņu un jutu, ka arī tas noraugās uz mani satrauktā un aizvainotā niknumā. Tā nu tas bija. Devāmies uz darbu.
Tovakar atgriezāmies noguruši un izsalkuši, tomēr pat neatģērbušies iesteidzāmies mistera Henčarda istabā. Klusums. Es iededzināju gaismu, bet Džekija pa to laiku novilka no būra kretona apsegu.
Dzirdēju, ka viņai aizraujas elpa. Vienā lēcienā biju klāt, cerēdams ieraudzīt uz muļķīgā lieveņa mazu, zaļu vīriņu vai kaut ko tamlīdzīgu. Neredzēju nekā neparasta. Skurstenis nekūpēja.
Bet Džekija rādīja uz durvīm. Pie tām bija pienaglots glīts sludinājums. Ļoti lietišķi, vienkārši un noteikti tas vēstīja: «IZĪRĒ MĀJU.»
— Ai, ai, ai, — Džekija ievaidejas.
Noriju kamolu. Visos lodziņos štoras bija uzritinātas augšā, kokvilnas aizkariņus vairs nemanīja. Pirmo reizi varējām ielūkoties namiņā. Tajā valdīja pilnīgs un šausmīgs tukšums.
Nekur nevienas mēbeles. Uz pulēta ciet- koka grīdas pāris švīku, tas arī viss. Tapetes nevainojami tīras, to raksti atsevišķās istabās harmonēja un liecināja par labu gaumi. Iedzīvotāji bija atstājuši savu māju vislabākajā kārtībā.
— Viņi ir prom, — es konstatēju.
— Jā, — Džekija nomurmināja. — Viņi ir prom.
Piepeši kļuva nelāgi ap dūšu. Māja — ne jau tā mazā mājele būrī, bet mūsu pašu māja — likās šausmīgi tukša. Vai varat iedomāties, kā jūtas cilvēks, kas no viesībām atgriežas mājās, kur to negaida nekas un neviens?
Satvēru Džekiju un cieši piespiedu sev klāt. Arī viņai nebija labs noskaņojums. Kas to būtu domājis, ka mūs tā satrieks nieka sludinājums «IZĪRĒ MĀJU»!
— Ko teiks misters Henčards? — Džekija jautāja, vērdamās manī baiļu pilnām acīm.
Misters Henčards pārradās pēc divām dienām. Mēs sēdējām pie kamīna, kad viņš ienāca, ceļasomu vicinādams, melno iemuti zobos.
— Mm, — viņš pasveicināja.
— Labvakar, — es vārgi atsaucos. — Priecājos, ka esat atgriezies.
— Blēņas! — misters Henčards noskaldīja, iedams uz savu istabu. Mēs ar Džekiju saskatījāmies.
Misters Henčards trakās dusmās iebļāvās. Pārskaities viņš iestājās durvīs.
— Velni tādi! — viņš šņāca. — Es taču jums aizliedzu …
— Pagaidiet! — es uzsaucu.
— Es aizeju! — misters Henčards atrēja. — Tā!
Viņš izzuda musu skatienam; aizcirtas durvis, un noskrapstēja atslēga. Mēs ar Džekiju palikām, gandrīz vai sagatavojušies saņemt pērienu.
Misters Henčards izskrēja no savas istabas ar ceļasomu rokā. Viņš drāzās mums garām uz izeju.
, Mēģināju viņu apstādināt.
— Mister Henčard …
— Nost!
Džekija parāva viņu aiz vienas rokas, es sakampu otru. Abiem kopā mums izdevās viņu apstādināt.
— Pagaidiet, — es sacīju. — Jūs aizmirsāt savu … nu … putnu būri.
— Ak tā gan, ko, — viņš atšņāca. — Varat to paturēt sev. Okšķeri tādi! Es nopūlējos mēnešiem ilgi, lai uzceltu to mājeli, kā nākas, un mēnešiem ilgi es centos pierunāt viņus apmesties tajā uz dzīvi. Tagad jūs esat visu izjaukuši. Viņi vairs neatgriezīsies.
— Kas tad? — Džekija norija kamolu.
Mēs uztvērām viņa ļauno skatienu.
Mani īrnieki. Tagad man jāceļ jauna
māja … ha! Bet nu gan es parūpēšos, lai tai netiktu klāt visādi okšķeri.
•— Pagaidiet, — es viņu apsaucu. — Vai… vai jūs neesat b-burvis?
Misters Henčards nosprauslājās.
— Esmu labs amatnieks. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Izturieties pret viņiem, kā pieklājas, un arī viņi izturēsies pret jums, kā pieklājas. Tomēr… — viņš lepni saslējās,
— ne katrs prot uzcelt māju viņiem!
Viņa dusmas, kā likās, sāka pierimt, taču mans nākamais jautājums tās uzvandīja no jauna.
— Kas viņi ir? — misters Henčards atcirta. — Mazie Cilvēciņi, protams. Sauciet tos, kā gribat. Nāras, laumas, fejas, rūķīši… viņus dēvē dažādi. Bet tie grib dzīvot klusi un solīdi, nevis glūniķu un okšķeru sabiedrībā. Māja iemanto sliktu slavu. Nav nekāds brīnums, ka viņi izvākušies! Un — mm! — arī īri viņi vienmēr nomaksāja laikā. Tiesa, tas gan ir Mazo Cilvēciņu dabā, — viņš piebilda.
— Iri? — Džekija izdvesa.
— Laimi, — misters Henčards paskaidroja,
— Veiksmi. Kā tad, jūsuprāt, viņi varētu maksāt — naudā? Tagad nāksies celt jaunu namiņu, lai atdabūtu savu īpašo laimi.
Viņš vēlreiz nomērīja mūs ar savo nikno skatienu, atrāva durvis un aizdimdināja prom. Mēs noraudzījāmies viņam pakaļ. Pie benzīna tanka nogāzes piekājē piebrauca autobuss, un misters Henčards metās skriešus. Autobusā viņš paguva ielēkt, taču pirms tam smagi novēlās zemē.
Apskāvu Džekiju.
— Eh, — viņa nopūtās. — Viņa neveiksme vairs nesnauž.
— Kādēļ neveiksme, — es iebildu. — Pilnīgi normāli. Ja iznomā mājiņu rūķīšiem, tad veiksme nodrošināta arī uz priekšdienām.
Sēdējām klusēdami un vērojām viens otru. Beidzot, ne vārda neteikuši, iegājām mistera Henčarda pamestajā istabā. Putnu būris stāvēja turpat, kur agrāk. Tāpat arī namiņš. Tāpat sludinājums «IZĪRĒ MĀJU».
— Iesim pie Terija, — es ierosināju.
Tur mēs uzkavējāmies ilgāk nekā parasts. Citi varēja nodomāt, ka negribam doties uz mājām, tāpēc ka dzīvojam spoku apsēstā namā. Taču šoreiz viss bija iznācis otrādi. Mūsu mājā vairs neviens nespokojās. Tā bija šausmīgi, vientulīgi, salti tukša.
Es nebildu ne vārda, kamēr šķērsojām lielceļu, kāpām pa nogāzi augšup un slēdzām durvis. Nezin kādēļ mums sagribējās vēl pēdējo reizi uzlūkot tukšo namiņu. Apsegs gan atradās uz būra kā iepriekš, taču — bāc! tauks, paukš! Mājiņā bija ieradušies jauni iemītnieki!
Elpu aizturējuši, mēs kāpāmies atpakaļ un aizdarījām durvis.
— Nē, — Džekija noteica. — Tā nevar. Nekad, nekad neskatīsimies, kas notiek zem apsega.
— Nekad, — es atkārtoju. — Kas tad, pēc tavām domām …
Saklausījām klusu dudināšanu, kam vajadzēja būt trakulīgai dziesmai. Tas bija jauki. Jo labāk viņi jutīsies, jo ilgāk paliks. Kad aizgājām gulēt, es sapņoju, ka dzeru alu ar Ripu van Vinklu un rūķīšiem. Es viņus dzirdīju tik ilgi, kamēr šie galīgi nolūza.
Lietainais rīts mūs nemaz nesarūgtināja. Mēs bijām gatavi noticēt, ka logos līst spoži dzeltenas saules stari. Mazgājoties dušā, es dziedāju. Džekija savā nodabā kaut ko līksmi dungoja. Mēs nevērām va|ā mistera Henčarda istabas durvis.
— Varbūt viņiem patīk rītos ilgāk pagulēt, — es sacīju.
Mehāniskajā cehā vienmēr ir liels troksnis, un garāmbraucošs autokārs ar cilindriskām ieveidnēm to necik nepalielina. Pulksten trijos pēcpusdienā kāds strādnieks veda materiālus uz noliktavu, bet es to ne dzirdēju, ne redzēju, jo, pakāpies atpakaj, es pētīju ēvelsolu. )
Tie lielie ēvelsoli ir gatavie elles daikti. Tos iebetonē augstos rāmjos, pa kuriem turp un atpakaļ slīd smags metāla briesmonis — ēvele.
Atkāpos, ieraudzīju tuvojamies autokāru un novalsēju sāņus, lai tas mani nesabrauktu. Strādnieks nostūrēja autokāru pie malas, cilindri sāka velties laukā, es pasteberēju tālāk, kamēr apdauzīju stilbus pret rāmja malu un pārmetu baismīgu salto. Kad nokritu zemē, es iestrēgu metāla rāmī un noraudzījos, kā ēvele slīd uz manu pusi. Savu mūžu neesmu redzējis, ka kaut kas būtu kustējies tik ātri.
Nepaguvu ne aci pamirkšķināt, kad viss jau bija garām. Es pūlējos izlēkt no sava sprosta, citi strādnieki kliedza, ēvele dūca asinskārā triumfā, cilvēkiem zem kājām visur ripinājās cilindri. Tad ar baismīgu brīkšķi nokrakšķēja gabalu gabalos salauztie zobrati un ekscentri. Ēvele apstājās. Man nodrebēja sirds.
Pārģērbies gaidīju, kamēr Džekija beigs darbu. Mājup braucot, es viņai visu izstāstīju.
— Cūkas laime. Vai arī brīnums. Viens no tiem cilindriem aizsprostoja ēvelei ceļu. Ēvele ir čupā, bet es — sveiks un vesels. Domāju, ka mums jāraksta pateicība mūsu … hm … īrniekiem.
Džekija piekrītoši pamāja ar galvu.
— Lai samaksātu īri, viņi izkārto laimīgu nejaušību, Edij. Labi gan, ka viņi mēdz maksāt iepriekš!
— Ja neskaita to, ka nesaņemšu ne centa, kamēr nebūs salabota ēvele, — es piemetināju.
Mājupceļā mūs pārsteidza negaiss. Mistera Henčarda istabā izdzirdējām troksni, kas likās skaļāks par agrāk dzirdēto. Mēs uzsteidzāmies pa kāpnēm un ieraudzījām, ka divviru logs atsprādzis vaļā. Es to aizvēru. Vējš jau bija gandrīz nopūtis kretona apsegu no būra, un es gribēju atvilkt to atpakaļ. Džekija stāvēja man līdzās. Mēs raudzījāmies uz mazo namiņu, un mana roka sastinga.
Sludinājums «IZĪRĒ MĀJU» bija noņemts no durvīm. Skurstenis omulīgi kūpēja. Što- ras, kā parasts, bija nolaistas, bet šis tas tomēr bija mainījies.
Saodām vieglu ēdiena smaržu. Piedegusi liellopu gaļa un sasmakuši kāposti, es saspringti domāju. Smarža neapšaubāmi plūda no rūķīšu namiņa. Uz kādreiz nevainojami tīrā lieveņa stāvēja līdz malām piestūķēts atkritumu spainis un sīciņš oranžs skalu grozs, piebāzts ar mazītiņām, nemazgātām konservu kārbām un — pārprast nevarēja — tukšām degvīna pudelēm. Pie durvīm bija atstāta piena pudele ar dzelteni violetu šķidrumu. Ne pudeli, ne laikrakstu neviens vēl nebija aizticis. Tas katrā ziņā bija cits laikraksts. Milzīgie virsraksti liecināja, ka tā ir kāda bulvāru lapele.
No durvīm līdz mājas stūrim bija izvilkta veļas aukla, uz kuras pašlaik nekas nežāvē- jās.
Steidzīgi parāvu apsegu lejup un Džekijai nopakaļ iespruku virtuvē.
— Ak dievs! — es izsaucos.
— Mums vajadzēja pieprasīt ieteikumu, — viņa izdvesa. — Tie nav mūsu īrnieki!
— Jā, tie nav mūsu iepriekšējie īrnieki, — es piekritu. — Tas ir, mistera Henčarda īrnieki. Vai redzēji atkritumu spaini uz lieveņa?
— Un veļas auklu, — Džekija piemetināja. — Cik … cik prasti.
— Džūki, Kalikeki un Džīteri Lesteri. Te viņiem nav nekāds «Tabakas ceļš»! [17]
Džekija norija siekalas.
— Atceries, misters Henčards teica, ka viņi neatgriezīšoties.
— Jā, un tomēr …
Uzminējusi manas domas, viņa pamāja ar galvu.
— Klāj vaļā, — es teicu.
— Tiešām nezinu. Bet misters Henčards sacīja, ka viņiem patīkot dzīvot klusā, solīdā apkaimē. Un mēs viņus izēdām. Varu saderēt — mēs esam vainīgi pie tā, ka par putnu būri — par šo rajonu — izplatījusies slikta slava. Labāko aprindu rūķīši te vairs neapmetī- sies. Tāds rajons … ak kungs! . .. varbūt līdzinās priekšpilsētas kvartālam.
— Tu esi jukusi! — es iesaucos.
— Nemaz ne. Tā tam jābūt. Misters Henčards teica to pašu. Viņš ieminējās, ka tagad būšot jāceļ jauna māja. Labi īrnieki neapme- tīsies uz dzīvi apšaubāmā rajonā. Mums vienkārši gadījušies tādi ne visai solīdi rūķīši.
Atvēris muti, es blenzu sievā.
*— Ahā! Tādi kā īres namā. Un virtuvē viņi noteikti tur kazu, — Džekija tērgāja.
— Nu tad, — es teicu, — mēs to nepieļausim. Es viņus izlikšu no namiņa. Es . .. ieliešu ūdeni tai skurstenī. Kur tējkanna?
Džekija mani atturēja.
— Ir nemēģini. Viņus nevar tā izlikt, Edij.. Nedrīkst. Viņi maksā īri, — viņa noteica.
Un tad es atcerējos.
— Tad jau tā ēvele .. .
•— Tieši tā, — Džekija steidza piekrist, un viņas pirksti ciešāk sažņaudza manu roku.. — Jau šodien tu būtu nogalināts, ja tevi nebūtu glābusi laimīga nejaušība. Lai tie rūķīši varbūt ir nesolīdi, toties īri viņi maksā.
Es tomēr nepiekritu.
— Mistera Henčarda veiksme tomēr izpaudās citādi. Vai atceries, kā viņš paspēra akmeni uz krastmalas kāpnēm un sabruka pakāpiens? Man iet daudz bēdīgāk. Vispirms iesprūdu ēvelē, tad man pakaļ ripoja cilindrs un apstādināja mašīnu. Bet, kamēr ēveli nesalabos, man nebūs darba. Ar misteru Henčardu gan nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.
— Viņa īrnieki nāca no labākām aprindām, — Džekija skaidroja, acīm drudžaini spīdot. — Ja misters Henčards būtu iesprūdis ēvelsolā, droši vien būtu izdedzis drošinātājs. Mūsu īrnieki ir ne visai solīdi rūķīši, tāpēc arī mūsu veiksme ir tāda ne visai solīda.
— Lai viņi paliek, — es noteicu. — Mums pieder priekšpilsētas kvartāls. Labāk iesim prom no šejienes un iebaudīsim kādu malciņu pie Terija.
Aizpogājām lietusmēteļus un izgājām laukā, ieelpodami svaigo, mitro gaisu. Lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem. Biju aizmirsis paņemt līdzi kabatas bateriju, bet griezties atpakaļ negribējās. Soļojām lejup pa nogāzi tikko saskatāmo Terija restorāna uguņu virzienā.
Bija tumšs. Lietū nevarējām necik tālu saredzēt. Laikam tādēļ tikai pēdējā brīdī pamanījām priekšā autobusu, ko tikko sazīmējām pēc aptumšotajām ugunīm.
Gribēju pagrūst Džekiju nost no ceļa, taču uz slapjā betona man paslīdēja kāja, un mēs abi nolikāmies garšļaukus zemē. Džekija uzgāzās man virsū, un mirkli vēlāk mēs jau ķepurojāmies ceļmalas grāvja dubļos, autobuss aizrūca garām un pazuda skatienam.
Mēs izrāpāmies no grāvja un steidzāmies uz restorānu. Bufetnieks pablenza uz mums, pārsteigumā iesvilpās un, ne vārda nebildis, nolika mums priekšā pa glāzei vīna.
— Pilnīgi skaidrs, — es ierunājos, — ka viņi izglāba mums dzīvību.
— Jā, — Džekija piekrita, tīrot ausis no dubļiem. — Bet misteram Henčardam gan tā nebūtu gadījies.
Bufetnieks pakratīja galvu.
— Tu ievēlies grāvī, Edij? Un jūs arī? Tavu nelaimi!
— Nav vis nelaime, — Džekija vārgi protestēja. — Tā ir laime, tikai tāda ne visai solīda.
Viņa pacēla glāzīti un skumji paraudzījās manī. Mēs saskandinājām.
— Tā gan, — es sacīju. — Mums ir veicies.