— Šefs ir ļoti aizņemts cilvēks, — de¬dzīgi aizstāvēdamās, iesāka Alīna. — Un tu nebūsi . . .
— Aļa, pagaidi! — drūmā balsī viņu pār¬trauca Mamontovs. — Turpiniet, es klau¬sos.
— Kad Nadjai bija seši gadi, viņas vecāki gāja bojā autokatastrofā. Tēva brālis pieņēma meitenīti pie sevis. Viņš bija kara lidotājs un pēc gada nositās. Vēl pēc mēneša viņa sieva, pardon, viņa at¬raitne, sadega, sprāgstot gāzes balonam . . . Vārdu sakot, kad Nadja sasniedza deviņu gadu vecumu, neviens no viņas radinie¬kiem, izņemot Annu Borisovnu, vairs ne¬bija dzīvs. Nepilnu trīs gadu laikā gāja bojā vienpadsmit cilvēki. Kā jūs domā¬jat, vai tā ir nejaušība? Nelaimīgā aiz¬bildne izvairās no aizbildināmās kā no sli¬mības, un viņai ir pamatots iemesls tā rīkoties.
Mamontovs jautājoši paskatījās uz Alī¬nu. Asistente negribīgi pamāja ar galvu.
— Kas notika tālāk?
— Tad mēs iepazināmies.
— Un . . . tad?
— Kā redzat, pagaidām visi vēl dzīvi.
— Kā jūs dzīvojat?
— Kā uz vulkāna, — ar izsmieklu atbil¬dēja Antons . — Es esmu tikpat kā vulkano- logs. Tā nav nekāda īpaša profesija, ar laiku pat iepatīkas. Cilvēks nu ir tāds dzīv¬nieks … — Viņš atkal sāka runāt smīnē¬dams. — Vai mana aizbildniecība jums ne¬patīk? Vai esat atraduši kādu labāku?
Mamontovs paraustīja plecus un aizkai¬tinājumā atcirta:
— Pat tad, ja tas viss ir patiesība, kas jums tur par daļu?
— Kas tad?
— Nu, kāpēc tieši jūs iejaucāties? Jūs taču neesat radinieks. Vai jums ir jēga riskēt?
— Tik tiešām, — piekrita Antons. — Tā¬tad tīra cilvēkmīlestība uzreiz tiek at- ! mesta, vai ne?
— Bet Anton, — ar smaidu, kam vaja- : dzēja iedvest uzticību, ierunājās Alīna. — Tu taču neesi piedzimis vakar. Tikai skolas gados mēs ticam bruņiniekiem, i Turpmāk mūsu uzskati, diemžēl, mainās.
Atspiedusies pret krēsla atzveltni, reži- ļ sora asistente nesteidzīgi pārcēla viejr&Aj slaido kāju pār otru, it kā uzaicinādama sfe^ vi apbrīnot. Viņa izskatījās tik skaista, tik pievilcīga, tik saprātīga. «Tā mēs atbrīvo¬jamies no ilūzijām,» nodomāja Antons. «Un vienlaikus arī no ideāliem. Bet kā¬pēc gan šefs klusē?»
— Roman Viktorovič, kā tad tā? —9 iejūtīgi pavaicāja Antons. — Vai jūs to sau¬cat par «saskarsmi ar cilvēkiem»? Cerat, ka izdosies pārliecināt skatītājus par to, kam paši neticat . . .
Savilcis biezās uzacis un pilnīgi atslē- I dzies no ārpasaules, Mamontovs klusēja.
— Iznāk, ka bruņiniekiem jūs neticat, taču filmu par viņiem uzņemat. Kāpēc?
— Vai tad pasapņot nedrīkst? — ierunā¬jās Alīna, atkal dodamās palīgā, taču šefs viņu apklusināja ar plaukstas mājienu. «Vai tas būtu aizliegts temats?» Antons nodomāja pie sevis.
— Bet ja jau esam sākuši… — kh ^ balsī viņš turpināja. — Jūs ieradāties, lai uzzinātu patiesību? Es jums tūlīt to pa- ļ teikšu, bet vai jūs spēsit to izturēt
Vai nu jums, augsti godājamais Roman Viktorovič, vajadzētu man pārmest? Vai tad es nesaprotu, kāpēc jūs tik pēkšņi pieķērāties Nadjai?
— Anton! — brīdinoši iesaucās Alīna.
«Viņa nu gan saož briesmas!» nodo¬māja Antons. «Taču šoreiz ir mazliet no¬kavējusi.»
— Roman Viktorovič, jūs taču pats zi¬nāt, ka esat izšāvis visu pulveri. Katra nā¬kamā jūsu filma ir sliktāka par iepriek¬šējo, un tikai agrāko nopelnu dēļ jūs vēl noturaties virs ūdens. Augstākā virsotne jau sen palikusi aiz muguras. Tā nu tas ir, visiem pienāk vecums! Bet ko lai dara, ja savītušai miesai vēl tā gribas sasildīties ar jaunām asinīm.
— Jūs esat jucis 1
— Viņš ir nelietis! — iesaucās Alīna, ta¬ču uzreiz aprāvās, sastapusies ar Antona bargo skatienu, kurš it kā brīdināja: «Ap¬klusti, manu dārgumiņ! Arī par tevi man būtu kas sakāms!»
— Dieva dēļ ! — labsirdīgi turpināja An¬tons. — Es nevienu neatmaskoju. Pats par sevi saprotams, ka katrs rūpējas tikai par sevi. Spriežot loģiski, arī man šajā ga¬dījumā var būt tikai divi nolūki: vai nu netikla kaislība uz nepilngadīgo skuķi, vai slimīga tieksme uz risku. Iesaku iz¬šķirties par otro variantu — tā jums būs vieglāk vienoties ar sirdsapziņu. Sāda vienošanās ir nepieciešama, jo citādi vi¬sas mūsu cerības būs vējā.
— Kādas muļķības jūs gvelžat? — drūmi vaicāja Mamontovs.
— Gana jau, gana, Roman Viktoro- vič, jūs pārspīlējat! Vai man vajadzētu jūs pārliecināt, kāds brīnums ir Nadja! Tikai ar viņas palīdzību jūs varat at-
imt vai pat kļūt par izcilāko, savā ziņā
anīgo meistaru, kurš radītu jaunu, par kino daudz dziļāku un ticamāku mākslas veidu. Vai tas nav sīka kompromisa vērts? Pērciet droši, godātais, te nav ko šaubīties!
Antona seja savilkās ciniskā grimasē, kurā smīns slēpa vilšanos. Viņš jau sa¬prata, ka Mamontovs droši vien vairs ti¬kai nedaudz patrokšņos vai padižosies šefam replikas piespēlējošās Alīnas priek¬šā. Bet pēc tam ar vieglu sirdi noliks vēl vienu upuri uz mākslas altāra.
«Ak dievs!» nodomāja Antons. «Kāpēc gan šie priesteri ar tādu labpatiku upurē citu likteņus? Tiesa, daži no viņiem ir gatavi ziedot arī paši sevi. Bet vai tas maina lietas būtību? Vai tas nav fanātisms, kas saistīts ar galēju neiecietību pret cita tiek¬smēm?»
— Kad viņš tā skatās, man liekas, ka g^mu kaila, — nervozi ierunājās Alī-
r- — Ak dievs, tā vien liekas, ka viņš grib mūs preparēt!
— Vai nu tev vajadzētu bažīties par kai¬lumu? — galanti atcirta Antons, pie sevis nobrīnīdamies par viņas negaidito tāl- redzlbu.— Apģērbs var tikai samaitāt tavu figūru . . .
Un tad notika tas, ko Antons zemap¬ziņā bija gaidījis visu laiku.
Kaut kas nodārdēja, nodžinkstēja stikli, ar troksni uzlidoja gaisā biezie aizkari. Likās, ka kaut kāds pasaku milzis ar dūri iesitis pa logu.
Gandrīz tajā pašā acumirklī Antons no¬krita uz grīdas, vienlaikus notriekdams no krēsla arī Alīnu. Tad viņš sarāvās čokurā, gatavodamies lēcienam, lai glābtu Ma- montovu.
Pēkšņi uz paklāja nogāzās šņācoša un dzirksteļojoša lode; likās, ka tā izšā¬vusies no aizkariem, kuri jau sāka laisties uz leju.
Pielēcis kājās, Antons iespēra lodi kaktā un tad, lai nesakustu linolejs, pa¬grūda zem tās apakštasīti. Atbrīvojies no smagā sasprindzinājuma, viņa ķermenis gandrīz momentāni atslābinājās. Pieredzes skola nebija palikusi bez sekām.
— Kā uz pasūtījumu, — noburkšķēja Antons, apskatīdams izsvilinātos caurumus aizkaros. — Bet jums varbūt liekas, ka tas bija mans triks?
Viņš atskatījās.
Piespiedusies pie paklāja, Alīna jopro¬jām gulēja kā apšaudē un tikai reizumis pacēla galvu. Nāvesbālais Mamontovs tā arī nebija izkustējies no vietas. Kā ap¬māts viņš blenza uz dziestošo lodi istabas kaktā.
— Jūs saspiedīsit tasīti, — brīdināja An¬tons. — Labāk nolieciet to uz galda!
Režisors padevigi paklausīja, ar smagu nopūtu atbrīvodamies no sasprindzināju¬ma.
— Nekas briesmigs jau nebija, — pa¬skaidroja Antons. — Te šad un tad notiek apšaude ar raķešpistoli. . . Bet mēs nu gan viegli izkūlāmies, vai ne?