Vai gribat, lai es atkal kaut ko pastāstu? Jā. Redzu, ka Tarantoga jau paņēmis savu stenogrammu bloknotu … Pagaidi, profesor. Man patiesi nav ko stāstīt. Ko? Nē, nē, es nejokojos. Turklāt — vai tad galu galā man nevarētu rasties patika vienu vakaru ciest klusu kopā ar jums? Kāpēc? Eh, kāpēc! Dārgie draugi, es nekad par to neesmu ieminējies, bet Kosmosu pirmām kārtām apdzīvo tādas pašas būtnes kā mēs. Ne tikai cilvēkveidīgas, bet tādas, kas līdzinās mums kā viena ūdens lāse otrai. Puse no apdzīvotām planētām — tās ir tādas pašas Zemes, drusciņ lielākas, drusciņ mazākas, ar vēsāku vai tropiskāku klimatu, bet kas nu tās par atšķirībām? Un to iemītnieki … Arī tur sastopamie cilvēki — jo tie galu galā tomēr ir cilvēki — tik lielā mērā līdzinās mums, ka atšķirības tikai pasvītro vienādību. Kāpēc es par viņiem neesmu stāstījis? Kas tur ko brīnīties? Padomājiet paši. Tu noraugies zvaigznēs. Prātā nāk dažādi notikumi, atmiņā uznirst visādi tēli, taču vislabprātāk es pakavējos pie neparastiem. Tie var būt briesmīgi vai dīvaini, dažbrīd rēgaini vai pat smieklīgi, taču ar visu to nekaitīgi. Bet nolūkoties zvaigznēs, mani dārgie, un apzināties, ka uz šīm sīkajām, zilgajām dzirkstīm — kad esi tur spēris kāju — tāpat valda nekrietnība, bēdas, neziņa un posts, ka arī tur — tumši zilajās debesīs bez sava gala daždažādu graustu, pieķēzītu pagalmu, netīrumu noteku, saslauku kaudžu, ar nezālēm aizaugušu kapsētu … vai patiesi pēc Galaktikas apmeklējuma mēs lai stāstītu kaut ko tādu, kas atgādina pauninieka likstas, kuras pieredzētas, blandoties pa provinces mazpilsētām? Kurš gan vēlētos dzirdēt šādus nostāstus? Un kurš tiem noticētu? Tādas domas rodas, kad cilvēks ir nelāgā omā vai arī izjūt neveselīgu tieksmi klāt vaļā visu, kas uz sirds. Tātad — lai neviena neskumdinātu un nepazemotu — nerunāsim šoreiz par zvaigznēm. Nē, nē, es neklusēšu. Citādi jūs uzskatītu sevi par pieviltiem. Esmu ar mieru kaut ko pastāstīt, bet tas nebūs par ceļojumiem. Galu galā kaut ko esmu pieredzējis arī tepat uz Zemes. Profesor, — vari sākt pierakstīt, protams, ja tev_tā patīk.
— Kā jau jums zināms, pie manis reizēm ierodas pavisam dīvaini apmeklētāji. Es no tiem izvēlēšos noteiktu kategoriju: neatzītus izgudrotājus un zinātniekus. Nezinu, kāpēc, bet es viņus aizvien esmu pievilcis — līdzīgi magnētam. Paskatieties, Tarantoga smīn. Bet es nerunāju par viņu, viņš taču nav neatzīts izgudrotājs. Šodien es runāšu par tādiem, kuriem nav veicies vai, pareizāk sakot, veicies pārāk labi: viņi sasnieguši savu mērķi un tad varējuši atskarst, ka veltīgi pēc tā tiekušies. Protams, viņi negrib to atzīt. Nevienam nezināmi, dzijā vientulībā viņi ietiepīgi turas pie savas neprātīgās iedomas, kuru tikai popularitāte un sekmes dažreiz — ārkārtīgi reti — padara par progresa faktoru. Skaidrs, ka lielum lielais vairums no tiem, kuri ieradušies pie manis, piederēja pie pelēcīgā apmāto bara; tos bija apsēdusi kāda viena ideja, kas turklāt nemaz nebija pašu atrasta, bet gan pārmantota no iepriekšējām paaudzēm kā, piemēram, perpetuum mobile[6] meklētāji; viņu ieceres bija nabadzīgas, to atrisinājums triviāls, acīm redzami bezjēdzīgs, un tomēr viņos gruzdēja tā nesavtīguma kvēle, kas sadedzina dzīvi un aizvien no jauna skubina atsākt jau iepriekš neveiksmei lemtus pūliņus. Nožēlojami ir šie tizlie ģēniji, pundurīgā gara titāni, kurus daba laidusi pasaulē kroplā veidā, taču tajā pašā laikā, it kā ļauni zobodamās, viņu beztalantīgumam piešķīrusi Leonardo da Vinči cienīgu jaunrades neatlaidību; dzīvē viņiem lemts pieredzēt vienaldzību vai iz_smieklu, un vienīgais, ko šo darboņu labā iespējams izdarīt, ir — stundu vai pāris pacietīgi viņos noklausīties un kļūt par dzirdētās monomānijas līdzdalībnieku.
Šajā barā, kuru tikai pašu muļķība pasarga no izmisuma, retumis parādās arī citādi cilvēki — es negribu viņus nosaukt vārdā, ne arī izteikt par viņiem spriedumu, to jūs varēsiet izdarīt paši. Pirmais tēls, kas man, šos vārdus izrunājot, uznirst acu priekšā, ir profesors Korkorans.
Es ar viņu iepazinos pirms gadiem deviņiem vai desmit. Tas notika kādā zinātniskā konferencē. Mēs tikai īsu brīdi bijām tērzējuši, kad viņš ne no šā, ne no tā (ar mūsu sarunas tematu tam nebija ne mazākā sakara) pēkšņi iejautājās:
— Vai jūs ticat rēgiem?
Pirmajā mirklī nodomāju, ka tas ir ekscentrisks joks, bet tad atcerējos, ka biju dzirdējis nevalodas par viņa īpatnībām, tikai neatcerējos, kādi nozīmē tās tika stāstītas — pozitīvā vai negatīvā. Tāpēc uz labu laimi paskaidroju:
— Es par šo jautājumu neesmu domājis.
Neviena vārda par rēgiem vairs nebilzdams, viņš atgriezās pie iepriekšējā temata. Ieskanējās jau zvans, pavēstīdams debašu turpinājumu, kad viņš pēkšņi pieliecās — Korkorans bija krietni garāka auguma nekā es •— un teica:
— Ijon Klusais, jūs esat mana tipa cilvēks. Jums nav aizspriedumu. Varbūt es alojos, taču esmu gatavs riskēt. Atnāciet pie manis, — un viņš pasniedza man vizītkarti. — Pirms tam, lūdzu, piezvaniet pa tālruni, jo citādi es nevienam neatsaucos un neviena nelaižu iekšā. Bet galu galā, kā jūs pats vēlaties…
Vēl tajā pašā vakarā, vakariņodams kopā ar Savi- nelli, pazīstamo juristu, kurš bija specializējies kosmiskās tiesībās, es pajautāju, vai viņš nepazīst kādu profesoru Korkoranu.
— Korkoranu! — jurists iesaucās ar viņam piemītošo temperamentu, ko bija sakāpinājusi otrā pudele Sicīlijas vīna. — Šo aptaurēto kibernētiķi? Kas ar viņu noticis? Veselu mūžību neesmu par viņu dzirdējis!
Paskaidroju, ka tuvāk par Korkoranu neko nezinu, tikai neviļus man ausīs nācis viņa vārds. Nospriedu, ka šāds paskaidrojums Korkoranam būtu bijis pa prātam. Vīnu iebaudot, Savinelli man pastāstīja visādas baumas. No tām varēja izlobīt, ka Korkorans jaunībā bijis daudzsološs zinātnieks, lai gan jau tolaik parādījis pilnīgu cieņas trūkumu pret vecākiem kolēģiem, turklāt šī īpašība robežoju., aroganci, bet pēc tam kļuvis par taisnībā- Halle bija par vienu no tiem, kuriem gandarījumu sa gЈla gau- tas, ka viņi saka cilvekiem acīs savas domas, gail Pie tas fakts, ka šādā veidā visvairāk ļauna tie nodara' paši sev. Kad Korkorans jau līdz nāvei bija nokaitinājis savus profesorus, kolēģus, un viņam aizvērušās visas durvis, viņš negaidot saņēmis lielu mantojumu, kļuvis bagāts, ārpus pilsētas nopircis kādu graustu un pārbūvējis to sev par laboratoriju. Tur viņš esot mitinājies kopā ar robotiem, jo savā tuvumā cietis tikai šādus asistentus un palīgus. Varbūt viņš tur kaut ko arī atklājis, tomēr zinātnisko žurnālu slejas Korkoranam nav bijušas pieejamas. Taču viņš par to nelicies ne zinis. Ja Korkorans šajā laikā arī uzturējis kādus sakarus ar citiem cilvēkiem, tad tikai tāpēc, lai pēc tam, kad attiecības ar tiem jau kļuvušas kaut cik draudzīgas, neparasti rupjā kārtā, bez jebkāda redzama iemesla, tos apvainotu un atgrūstu. Kad profesors nācis jau krietni gados un šī derdzīgā nodarbība viņam apnikusi, tad kļuvis par pilnīgu vientuļnieku. Pajautāju Savinelli, vai viņam kaut kas zināms par to, ka Korkorans ticot rēgiem. Tieslietu pratējs, vīnu sūkdams, aiz smiekliem gandrīz vai aizrijās.
— Viņš? Ticot rēgiem?! — Savinelli izsaucās. — Godātais draugs, viņš taču netic pat cilvēkiem!!!
Pavaicāju, kā to saprast. Savinelli atbildēja, ka tas saprotams pilnīgi burtiski: Korkorans, pēc viņa vārdiem, esot solipsists un ticot tikai pats savai eksistencei, bet visus citus uzskatot par fantomiem, miegā redzamiem rēgiem, un tieši tāpēc tik nekrietni esot izturējies pat pret saviem tuvākajiem draugiem: ja jau dzīve ir sava veida sapnis, tad atļauts viss. Piezīmēju, ka šāda loģika ļauj ticēt arī rēgiem. Savinelli atvaicāja, vai man esot zināms kāds kibernētiķis, kurš tiem ticētu. Pēc tam mūsu saruna ievirzījās citās sliedēs, bet ar dzirdēto pietika, lai es justos ieintriģēts. Tā kā esmu ātras izdarības cilvēks, piezvanīju Korkoranam jau nākamajā dienā. Klausuli paņēma robots. Pateicu, kas es esmu un kādā sakarā zvanu. Korkorans man piezvanīja tikai aiznākamajā dienā, vēlu vakarā — es jau posos gulēt. Viņš man paziņoja, ka varu ierasties kauču vai šovakar. Pulkstenis bija pāri desmitiem. Atbildēju, ka tūlīt būšu klāt, saģērbos un aizbraucu pie viņa. Laboratorija bija liela, drūma celtne netālu no šosejas. Es to biju redzējis jau vairāk reižu un domāju, ka tā ir kāda veca fabrika. Pašreiz tā slīga tumsā. Nevienā no biezajā mūra sienā dziļi ielaistajiem kvadrātveida logiem neredzēja ne visniecīgākā gaismas stariņa. Lielais laukums, kas pletās starp dzelzs sētu un vārtiem, arī bija neapgaismots. Vairākkārt paklupu uz kaut kādiem sarūsējušiem, bļarkstošiem skārda gabaliem un sliežu dzelzīm, tā ka līdz tikko saredzamajām durvīm nonācu jau tīri sapīcis. Piezvanīju man norādītajā veidā. Pēc vairāk nekā piecu minūšu ilgas gaidīšanas durvis beidzot atvēra pats profesors. Viņš bija ģērbies pelēkā, ar skābēm izēdinātā laboratorijas uzsvārcī un izskatījās šausmīgi izģindis, kaulains, ar milzīgām acenēm un sirmām ūsām, kurām viena puse bija krietni īsāka, it kā apkrimsta.
— Lūdzu, nāciet man līdzi, — viņš bez jebkāda ievada aicināja. Pa garu, vāji apgaismotu gaiteni, kurā bija sasviestas kaut kādas mašīnas, mucas un balti noputējuši cementa maisi, viņš mani aizveda līdz lielām tērauda durvīm. Virs tām dega spoža spuldze. Profesors izņēma no kabatas slēdzeni, atvēra durvis un pirmais iegāja iekšā. Es viņam sekoju. Pa spirālveida dzelzs kāpnēm nokļuvām otrā stāvā. Tur pletās liela rūpnīcas halle ar stiklotu jumolu. Nedaudzās neapsegtās spuldzes to neapgaismoja, tikai pustumsā pasvītroja halles milzīgos izmērus. Halle bija tukša, nedzīva un pamesta; augstu zem jumola gaudoja vējš; lietus, kas bija sācis līt, man nonākot pie Korkorana mitekļa, cirtās tumšajās, nespodrajās logu rūtīs, un vietumis pa jumolā izsistajiem stikliem lejup šļācās ūdens. Korkorans, liekas, neko rļo visa tā nemanīja; viņš gāja man pa priekšu, skārda galerijas grīdai zem kājām dunot; atkal aizslēgtas tērauda durvis — aiz tām gaitenis; it kā bēgot pa roku galam nekārtīgi gar sienmalēm izsvaidīti, ar biezu putekļu kārtu klāti instrumenti; tad vajadzēja nogriezties sāņus, un mēs gājām pārmaiņus gan augšup, gan lejup, garām samudžinātām transmisiju siksnām, kas līdzinājās saskretušām čūskām. Mūsu gājiens, ļaujot man nojaust, cik milzīgi plaša ir laboratorijas celtne, turpinājās vēl labu laiku; pāris reižu pilnīgi tumšās vietās Korkorans mani brīdināja uzmanīties no kāda pakāpiena, citu reizi Uzsauca pieliekties, līdz beidzot apstājās pie kādām rupji nokniedētām, šķiet, ugunsdrošām, tērauda durvīm, kas likās būt pēdējās šajā virtenē: viņš tās atvēra, un es ievēroju, ka atšķirībā no visām iepriekšējām šīs nemaz neiečīkstējās, it kā to viras būtu nesen ieeļļotas. Iegājām augstā, gandrīz pilnīgi tukšā zālē. Korkorans nostājās tās vidū, kur betona klons bija gaišāks, it kā šajā vietā kādreiz būtu stāvējusi mašīna, no kuras tagad bija palikuši pāri tikai pamatnes siju gali. Gar sienām stateniski stiepās resni stieņi, tāpēc šeit izskatījās kā zvēru būrī. Man prātā pavīdēja viņa jautājums par rēgiem … Pie stieņiem bija piestiprināti izturīgi plaukti ar balstiem, bet uz tiem novietotas vairākas ķeta lādes; jūs droši vien zināt, kādi izskatās tie dārgumu šķirsti, kurus, pēc nostāstiem, zemē ierok jūras laupītāji? Tieši tādas, ar izliektiem vākiem, bija šīs lādes, bet pie katras no tām karājās ar celofānu pārvilkta kartīte, līdzīga tiem uzrakstiem, kādi parasti redzami slimnīcās pie gultām. Augstu zem jumola dega noputējusi spuldze, taču tās gaisma bija pārāk vāja, lai es varētu izlasīt uzrakstus uz šīm kartītēm. Lādes bija novietotas divās rindās, viena virs otras, bet viena no tām stāvēja atsevišķi, augstāk par citām; atceros, ka saskaitīju tās, un to bija divpadsmit vai četrpadsmit, skaidri vairs nezinu.
— Klusais, — rokas uzsvārča kabatās sabāzis, profesors griezās pie manis, — kādu mirkli ieklausieties, kas šeit notiek. Bet pēc tam es jums paskaidrošu tuvāk — dzirdat!
Korkorans izskatījās neparasti nepacietīgs — tas bija acīm redzams. Sākdams runāt, viņš tajā pašā mirklī gribēja piekļūt pie jautājuma serdes, lai viss jau būtu aiz muguras un beidzies. It kā jebkuru cita cilvēka sabiedrībā pavadītu mirkli viņš uzskatītu par veltīgi izšķiestu.
Aizvēru acis un kādu brīdi stāvēju nekustīgi, vairāk gan aiz pieklājības nekā aiz ziņkāres ieklausīdamies tikko jaušamajās skaņās, kuras sākumā nemaz nebiju pamanījis. Patiesībā arī tagad gandrīz neko nedzirdēju. Kaut kas līdzīgs elektriskās strāvas sanē- šanai spoļu tinumos, taču, jūs varat man ticēt, tā bija tik vāja, ka mirstošas mušas balss būtu skaidri saklausāma.
— Nu, ko jūs dzirdat? — Korkorans jautāja.
— Patiesībā tikpat kā neko, — es atzinos, — kaut kādu zuzēšanu… bet varbūt tā ir tikai džinkstoņa ausīs …
— Nē, tā nav džinkstoņa ausīs … Klusais, klausieties uzmanīgi, jo man nepatīk atkārtoties. Es to saku tāpēc, ka jūs mani nepazīstat. Es neesmu ne rupjš tēvainis, ne smerdelis, par kādu mani izdaudzinājuši, es tikai nevaru paciest idiotus, kuriem desmit reižu jāatkārto viens un tas pats. Ceru, ka jūs pie tādiem nepiederat.
— Redzēsim, — es atbildēju. — Lūdzu, profesor, turpiniet…
Viņš pamāja ar galvu un, norādīdams uz dzelzs lādēm, teica:
— Vai jūs kaut ko sajēdzat no elektronsmadzenēm?
— Vienīgi tik daudz, cik nepieciešams navigācijā, — es atbildēju. — Teorijā esmu pavājš.
— Tā jau es domāju. Bet tas nekas. Paklausieties, Klusais. Šajās lādēs atrodas vispilnīgākās elektron- smadzenes, kādas jebkad pastāvējušas. Vai jūs zināt, uz ko dibinās to pilnestība?
— Nē, — es patiesīgi atzinos.
— Uz to, ka šīs smadzenes nekam nekalpo, ka tās absolūti nekam nav lietderīgas, nekur nav izmantojamas, ka tās, vārdu sakot, ir Leibnica monādas, ko esmu iemiesojis darbā, ietērpis materiālā formā …
Es gaidīju, bet viņš turpināja runāt, pie kam apkārtējā puskrēslā viņa sirmās ūsas izskatījās kā pie lūpām plandošs bālgans naktstauriņš.
— Katrā no šīm lādēm ir apziņu radoša elektroniska sistēma. Gluži kā mūsu smadzenes. Tā gan izveidota no citiem materiāliem, taču princips ir tas pats. Bet ar to tad arī visa līdzība beidzas. Mūsu smadzenes — lūdzu, ielāgojiet! — pieslēgtas, tā sakot, ārpasaulei ar jutekļu orgānu — acu, ausu, deguna, ādas un tā tālāk — palīdzību. Toties tei- tan, — viņš ar pastieptu pirkstu norādīja uz lādēm, — «ārpasaule» atrodas turpat, iekšā …
— Kā tas iespējams? — es iejautājos. Manī miglaini kaut kas sāka atplaiksnīties; šī noģieda nebija skaidra, taču lika pārskriet tirpām.
— Pavisam vienkārši. Kālab mēs zinām, ka mums ir tieši tāds un ne citāds ķermenis, tieši tāda seja, ka mēs stāvam, ka turam rokā grāmatu, ka ziedi smaržo? Tālab, ka noteikti impulsi iedarbojas uz mūsu jutekļiem un pa nerviem smadzenēs nonāk zināmi kairinājumi. Iedomājieties, Klusais, ka es varētu uz jūsu ožas nervu iedarboties gluži tādā pašā veidā kā smaržojoša neļķe — ko jūs tad sajustu?
— Protams, neļķu smaržu, — es atbildēju, bet profesors pamāja ar galvu, it kā nopriecādamies, ka esmu pietiekami atjautīgs, un turpināja:
— Bet, ja es to izdarīšu ar visiem jūsu nerviem, tad jūs sajutīsiet nevis ārpasauli, bet gan to, ko ES pa jūsu nerviem telegrafēju jūsu smadzenēm … vai tas skaidrs?
— Skaidrs.
— Nu redziet. Šīm lādēm ir receptororgāni, kuri darbojas līdzīgi mūsu redzei, ožai, dzirdei, taustei un tā tālāk, — tikai vadi no šiem receptoriem nav pieslēgti ārpasaulei kā mūsu nervi, bet gan šim bung- veida cilindram tur kaktā. Vai jūs neesat to pamanījis?
— Nē, — es atzinos. Patiesi, dziļi kaktā, vertikāli uzsliets, stāvēja liels bungveida cilindrs, varbūt kādus trīs metrus diametrā. Tas atgādināja dzirnakmeni, un pēc krietna brīža es ievēroju, ka cilindrs tikko manāmi griežas.
— Tas ir viņu liktenis, — profesors Korkorans mierīgi paskaidroja. — Viņu liktenis, viņu pasaule, viņu eksistence — viss, kas viņiem pieejams un izzināms. Tur atrodas speciālas lentes ar elektrisko kairinājumu ierakstiem; tie atbilst tām simts vai divi simti miljardiem parādību, ko cilvēks novēro ar iespaidiem visbagātākajā mūžā. Ja jūs paceltu cilindra vāku, tad ieraudzītu tur tikai spīdīgas lentes, kas izraibinātas ar baltām līkloču līnijām. Šīs līnijas atgādina pelējuma rakstus uz celuloida, bet patiesībā tās ir dienvidu tveicīgās naktis un viļņu čalas, zvēru augumu apveidi un medību norises, bēres un dzīres, ābolu un bumbieru aromāts, sniegputeņi, ģimenes
vidū pie degoša kamīna pavadīti vakari, panika uz grimstoša kuģa klāja, locekļu konvulsijas slimības lēkmē, kalnu virsotnes, kapsētas un rēgaini murgi. Ijon Klusais — tur ir vesela pasaule!
Es klusēju, bet Korkorans, dzelžainā tvērienā manu plecu sagrābis, teica:
— Sīs lādes, Klusais, pievienotas mākslīgai pasaulei. Sai, — viņš norādīja uz pirmo no malas, — liekas, ka tā ir septiņpadsmitgadīga meitene ar zaļām acīm, rudiem matiem un Venērai līdzīgu augumu. Viņa ir kāda valstsvīra meita .. . iemīlējusies jauneklī, kuru tā gandrīz katru dienu redz pa logu … un šis puisis kļūs par viņas lāstu. Seit, otrā lāde — tas ir kāds zinātnieks. Viņš gandrīz jau izstrādājis vispārējās- gravitācijas teoriju, kas atvedināma no viņa pasaules — no cilindra dzelzs sienās ieslēgtās pasaules —, un gatavojas cīņai par savu atklājumu, pats atrazdamies pilnīgā vientulībā, ko vēl smagāku vērtīs redzes trūkums, jo viņš kļūs akls, Klusais … bet tur augstāk mīt garīgās kolēģijas loceklis, kurš pārdzīvo sava mūža vissmagākās dienas, jo zaudējis ticību savas dvēseles nemirstībai; un tur, aiz sienas redzams … bet es taču nevaru jums izklāstīt visu manis radīto būtņu dzīves gaitas …
— Vai drīkstu jūs pārtraukt? — es iejautājos.
— Man gribētos zināt. . .
— Nē! Jūs nedrīkstat! — Korkorans uzbrēca.
— Neviens nedrīkst! Tagad runāju es! Jūs vēl nenieka neesat apjēdzis. Jūs droši vien domājat, ka tur, tajā cilindrā fiksēti dažādi signāli līdzīgi ierakstiem gramofona platē, ka notikumi sakārtoti, tāpat kā adatas atdzīvinātā mūzika skaņu platē, ka lādes noteiktā secībā atveido jau iepriekš līdz galam paredzētu pārdzīvojumu kompleksus. Bet tas nav tiesa! Nav tiesa! — viņš griezīgi kliedza, tā ka atbalsīs ieļerkstē- jās jumta skārds. — Sā cilindra saturs viņiem ir tas
pats, kas jums pasaule, kurā jūs mītat! Kad jūs ēdat, guļat, uzceļaties, ceļojat, apciemojat vecus ērmus, jums taču nenāk ne prātā, ka tas viss varētu būt tikai gramofona plate, kuras ierakstu jūs saucat par īstenību!
— Bet… — es neatlaidos.
— Klusējiet! — viņš uzbrēca. — Nepārtrauciet! Tagad runāju es!
Nodomāju, ka tiem, kas viņu saukā par smerdeli, ir lielā mērā taisnība, tomēr man vajadzēja vērīgi ieklausīties, jo viņa stāstījums patiesi bija kaut kas nedzirdēts. Viņš kliedza tālāk:
— Manu dzelzs lāžu liktenis nav iepriekš no sākuma līdz galam nosacīts, jo notikumi tur, cilindrā, izkārtoti paralēlu lenšu rindās, un vienīgi selektors, darbodamies saskaņā ar aklas nejaušības likumsakarībām, izlemj, no kuras lenšu sērijas receptors jebkurā nākamajā mirklī smels jutekliskos iespaidus. Protams, tik vienkārši, kā es jums šeit skaidroju, tas nav, jo lādes pašas zināmā mērā spēj ietekmēt recep- tora kustības, un pilnīgi nejauša selekcija notiek tikai tad, kad manis radītās būtnes izturas pasīvi… un tomēr tām ir brīva griba, kas ierobežota ar tiem pašiem faktoriem kā mūsējā. Personības strukturālās īpatnības, kaislības, iedzimta kroplība, ārējie apstākļi, inteliģences pakāpe, — es nevaru šeit iedziļināties visās detaļās …
— Ja tas pat arī tā būtu, — es aši ierunājos, — tad kāpēc viņi neapzinās, ka ir dzelzs lādes, nevis rudmate meitene vai garīdz …
Tik vien es paspēju pasacīt, kad viņš jau atkal mani pārtrauca:
— Neizliecieties par ēzeli, Klusais. Jūs sastāvat no atomiem, vai ne? Bet vai jūs šos atomus jūtat?
— Nē.
— Sie atomi sagrupējas olbaltumvielu molekulas. Vai jūs tās jūtat?
— Nē.
— Katru mirkli, diena vai nakts, jūs caurstrāvo kosmiskais starojums. Vai jūs to jūtat?
— Nē.
— Tātad — kā gan lai manas lādes sajustu, ka tās ir dzelzs kastes, ēzelis tāds?! Tāpat kā jums šī pasaule ir autentiska un vienīgā, tāpat viņiem autentisks un vienīgi reāls ir tas saturs, kurš no cilindra plūst uz viņu elektronsmadzenēm … Viņu pasaule, Klusais, ieslēgta šajā cilindrā, bet viņu ķermeņi — mūsu īstenībā tie pastāv tikai kā relatīvi nemainīgi caurumiņu grupējumi perforētās lentēs — atrodas pašās lādēs, ieslēgti tajās … Tā tur pēdējā no otra gala uzskata sevi par neparasti daiļu sievieti. Varu jums precīzi pasacīt, ko viņa redz, kaila aplūkodama sevi spogulī. Kādas rotas viņai patīk. Kādus stiķus viņa pielieto, lai savaldzinātu vīriešus. Es to visu zinu, jo pats ar sava LIKTEŅGRAFA palīdzību esmu viņu radījis, viņas — mums iedomātu, bet viņai pašai pilnīgi reālu — veidolu, tikpat reālu, ar seju, zobiem, sviedru smaku, ar dunča dūriena rētu uz lāpstiņas kaula, ar matiem un tajos iespraustām orhidejām, cik reālas jums šķiet jūsu paša rokas, kājas, vēders, kakls un galva! Es ceru, ka jūs nešaubāties par savu eksistenci … ?
— Nē, — es mierīgi atbildēju. Neviens un nekad nebija uz mani tā kliedzis, un tas varētu būt pat uzjautrinoši, bet profesora vārdi mani bija pārāk satriekusi, jo es, neredzēdams pamata tiem neticēt, tos uzskatīju par patiesiem, un tāpēc šajā brīdī nevarēju piegriezt vērību viņa uzvedībai.. .
— Klusais, — profesors ierunājās drusku apvaldī- tākā balsī, — es jums teicu, ka šeit ir arī zinātnieks — tā lāde, kas atrodas tieši iepretim jums. Viņš pētī savu pasauli, bet nekad — saprotiet, nekad viņam nenāks ne prātā, ka viņa pasaule nav reāla, ka viņš tērē laiku un spēkus, lai izzinātu to, kas nav nekais cits kā sērija spolīšu ar tajās uztītām filmu lentēm, bet viņa rokas, kājas, acis, viņa paša aizvien vairāk satumstošās acis ir tikai ilūzija, ko viņa elektriskajās smadzenēs izraisījusi attiecīgi izvēlētu impulsu izlādēšanās. Lai to aptvertu, viņam vajadzētu iziet ārpus savas dzelzs lādes, tas ir, ārpus sevis paša, un mitēties domāt ar savām smadzenēm, bet tas ir tikpat neiespējami, kā jums uztvert šīs saltās, smagās lādes pastāvēšanu citādi kā vien ar taustes un redzes palīdzību.
— Bet, pateicoties fizikai, es zinu, ka sastāvu no atomiem, — es attraucu. Korkorans kategoriskā kustībā pastiepa roku augšup.
— Arī viņam tas ir zināms, Klusais. Viņam ir sava laboratorija, bet tajā atrodas visi aparāti, kādi vien pazīstami viņa pasaulē.. . viņš ar teleskopu novēro zvaigznes un pētī to kustību, tajā pašā laikā uz sejas juzdams okulāra vēso spiedienu — nē, ne jau šobrīd. Pašreiz, pēc sava paraduma, viņš izgājis vientuļajā dārzā, kas plešas ap laboratoriju, lai pagozētos saulītē, jo viņa pasaulē pašlaik tā tieši tagad uzlec …
— Bet kur ir citi cilvēki — tie, kuru vidū viņš dzīvo? — es jautāju.
— Citi cilvēki? Protams, katra no šīm lādēm, no šīm būtnēm, sastopas ar citiem cilvēkiem … bet tie visi atrodas cilindrā … Es redzu, ka jūs vēl arvien nevarat saprast! Varbūt jums to uzskatāmāku darīs piemērs — lai arī patālu stāvošs. Jūs sapņos sasto- paties ar dažādiem ļaudīm — dažkārt pat ar tādiem, kurus nekad neesat redzējis un nepazīstat, un sapņos ar tiem sarunājaties, vai nav tā?
— Jā, ir gan …
— Sos cilvēkus radījušas jūsu smadzenes. Bet, redzēdams sapni, jūs to nezināt. Lūdzu, neaizmirstiet, ka tas ir tikai piemērs. Ar viņiem, — profesors pastiepa roku, — ir citādi, viņi paši nerada ne savus tuviniekus, ne svešus ļaudis — tie visi ir cilindrā, baru bariem, un, ja kādreiz, sacīsim, manam zinātniekam uznāktu patika iziet ārpus sava dārza un patērzēt ar pirmo garāmgājēju, tad jūs, paceļot cilindra vāku, redzētu, kā tas notiek: viņa jutekliskais recep- tors saņemtā impulsa ietekmē mazliet novirzīsies no sava līdzšinējā ceļa, pāries uz citu lenti un sāks uztvert to, kas tur atrodas; es saku «receptors», bet patiesībā tie ir simtiem mikroskopisku strāvas uztvērēju, jo, tāpat kā jūs pasauli uztverat ar redzes, ožas, taustes un līdzsvara orgānu palīdzību, ta viņi savu «pasauli» iepazīst, pateicoties atsevišķiem jutekļu pievadiem, atsevišķiem kanāliem, un tikai viņu elek- tronsmadzenes visus šos iespaidus sakausē vienā kopumā. Bet tās jau ir tehniskas detaļas, Klusais, kurām nav būtiskas nozīmes. Varu jums apgalvot, — kopš tā brīža, kad mehānisms tika iedarbināts, vajadzīga bija tikai pacietība un nekas vairāk. Palasiet filozofu darbus, Klusais, un jūs pārliecināsieties, cik maz var paļauties uz mūsu jutekļu iespaidiem, cik tie ir nedroši, mānīgi un kļūdaini, bet nekā cita taču mums nav; un tāpat, — viņš ar paceltu roku turpināja, — ir ar viņiem. Taču tāpat kā mūs, arī viņus tas nekavē mīlēt, iekārot, ienīst, viņi tāpat var pieskarties cilvēkiem, lai tos skūpstītu vai nogalinātu … un tādējādi šīs manis radītās būtnes savā aizmūžī- gajā dzelžainajā sastingumā ļaujas kaislībām un iekārei, kļūst neuzticīgas, ilgojas, sapņo…
— Un jūs domājat, ka tam visam nav jēgas? — es aši ievaicājos, bet Korkorans nolūkojās manī ar savām skaudrajām acīm. Ilgu laiku viņš neatbildēja.
— Jā, — beidzot profesors ierunājās, — labi, ka esmu jūs šeit atvedis, Klusais … Visi tie idioti, kuriem tiku rādījis savas ierīces, sāka šķendēties par manu cietsirdību … Bet ko jūs gribējāt sacīt?
— Jūs viņiem piegādājat tikai izejmateriālu, — es paskaidroju, —. izstrādātu impulsu veidā. Tāpat kā mums tos piegādā ārējā pasaule. Kad es stāvu un nolūkojos zvaigznēs, tad tas, ko es jūtu un domāju, pieder vienīgi man, bet ne pasaulei. Ar viņiem, — es norādīju uz lādēm, — ir tāpat.
— Tiesa gan, — profesors sausi attrauca. Viņš bija saknūpis un tāpēc izskatījās mazāks. — To pasakot, jūs man esat aiztaupījis garum garos skaidrojumus. Jūs laikam jau saprotat, kāpēc es viņus esmu radījis?
— Liekas gan. Bet es gribētu, lai jūs pats man to pasacītu.
— Labi. Kādreiz — tas bija ļoti sen — es šaubījos, vai reālā pasaule maz pastāv. Es toreiz vēl biju bērns. Kurš gan, Klusais, nav pieredzējis, cik, tā sakot, Jaunas var būt apkārtējās lietas? Mēs nespējam sameklēt kādu sīkumu, lai gan atceramies, kur to pēdējo reizi esam redzējuši, līdz beidzot atrodam to kaut kur pavisam citā vietā, un mums ir tāda sajūta, it kā būtu apkārtējo pasauli pieķēruši ļaundarībā, kaut kādā paviršībā, nevīžībā … pieaugušie tad, protams, paskaidro, ka tā bijusi kļūdīšanās, un tādā kārtā nomāc bērna dabisko neuzticību … Vai arī tas, ko mēdz dēvēt par le sentiment du dejā vu[7] — sajūta, ka neapšaubāmi jaunā, pirmo reizi pieredzētā situācijā esi atradies jau kādreiz agrāk… Dibinoties uz šo parādību, radušās veselas metafiziskas sistēmas, piemēram, par dvēseļu pārvietošanos, reinkarnāciju. Vai arī tālāk: sērijas likums, reti sastopamu parādību atkārtošanās, kas tik bieži notiek pārveidā, ka ārsti savā valodā tam pat devuši nosaukumu: duplicitas casuum. [8] Beidzot… rēgi, par kuriem jums jau esmu apjautājies. Domu lasīšana, levitācija un — pats galvenais — ar mūsu zināšanu pamatprincipiem visne- saskaņojamākie, visneizskaidrojamākie, tiesa, gan ļoti retie nākotnes paredzēšanas gadījumi… šis fenomens, kas aprakstīts jau kopš vissenākajiem laikiem, lai gan tas liekas pilnīgi neiespējams un jebkurš zinātnisks pasaules skatījums to noraida … Kas tad viss īsteni ir? Ko tas nozīmē? Vai jūs sacīsiet, vai nē…? Jums tomēr pietrūkst drosmes, Klusais… Labi. Paskatieties …
Piegājis tuvāk plauktiem, viņš norādīja uz kādu visaugstākā vietā atsevišķi novietotu lādi.
— Šeit ir manas pasaules ārprātīgais, — profesors teica, seju smaidā sašķiebdams. — Vai jūs varat iedomāties, cik tālu viņš nogājis savā ārprātā, kurš to atšķīris no visiem pārējiem? Viņš nodevies pētījumiem, lai pierādītu, ka viņa pasaule ir tikai maldi. Es taču, Klusais, nekad neesmu apgalvojis, ka uz šo viņa pasauli varētu droši paļauties. Ka tā būtu pilnīga. Visprecīzākais mehānisms reizēm var sabojāties — vai nu caurvējš salīgo vadus, tos uz brīdi sakļaudams kopā, vai arī veltnī iekļūst kāda skudriņa … un, ziniet, ko tad šis ārprātīgais nodomā? Ka telepātiju izraisa lokāls pie divām dažādām lādēm piederošu vadu īssavienojums… Ka nākotnes paredzēšana atgadās tad, kad izkustināts receptors no īstās lentes pēkšņi pārlec uz tādu, kurai vajadzētu sākt atritināties tikai pēc daudziem gadiem. Ka sajūta, it kā tagad pirmreizēji notiekošais būtu pieredzēts jau agrāk, rodas, selektoram aizķeroties, bet, ja tas ne tikai ietrīsas savā vara gultnī, bet sāk svārstīties līdzīgi svārsteklim, sacīsim, tāpēc, ka to izkustinājusi… skudriņa, tad viņa pasaulē risinās brīnumaini un neizskaidrojami notikumi — kāds pēkšņi iesvilstas neprātīgās izjūtās, kāds sāk pareģot nākotni, apkārtējie priekšmeti sakustas paši par sevi vai apmainās vietām… taču vispirmām kārtām šajās ritmiskajās kustībās izpaužas … sērijas likums! Retas un dīvainas parādības sagrupējas rindās… un tad viņa neprāts, ko baro šādi, pēc vispārības domām, nenozīmīgie fenomeni, savu kulminācijas punktu sasniedz apgalvojumā, kura dēļ viņu drīz vien ieslodzīs ārprātīgo namā, un proti, ka viņš pats ir tikai dzelzs lāde, tāpat kā visas citas apkārtējās būtnes, ka cilvēki ir tikai pieputējušas, vecas laboratorijas kaktā izvietotas ierīces, bet pasaule ar visiem tās vilinājumiem un drausmām — tikai māns. Un tad viņš iedrošinās iztēloties pat dievu, Klusais, dievu, kurš agrāk, būdams vēl vientiesīgs, darījis brīnumus, bet vēlāk pasaule pāraudzinājusi savu radītāju, ieskaidrodama, ka vienīgais, ko tam atļauts darīt, ir — neiejaukties, nepastāvēt, neko negrozīt paša radītajā pasaulē, jo paļauties var tikai uz tādu dievību, kura nav piesaucama … Piesaukta tā izrādās nevarīga un bezspēcīga … Bet vai jūs, Klusais, zināt, ko domā šis viņa dievs?
— Jā, — es atbildēju. — Ka arī viņš ir gluži tāds pats. Bet tad jau iespējams, ka tās pieputējušās laboratorijas īpašnieks, kurā MES esam salikti uz plauktiem, pats arī ir tikai lāde, ko uzbūvējis cits, vēl augstāka ranga zinātnieks, oriģinālu un fantastisku koncepciju izstrādātājs … un tā tālāk līdz bezgalībai. Ikviens no šiem eksperimentētājiem ir dievs, savas pasaules, savu lāžu un viņa likteņa radītājs, kuram pakļauti savi Ādami un savas Ievas, bet pats viņš savukārt pakļauts citam, hierarhijas kāpnēs augstāk stāvošam dievam. Tāpēc jūs to visu esat darījis, profesor .. .
— Jā, — viņš piekrita. — Bet, reiz jūs to esat pasacījis, tad jums zināms tikpat daudz, cik man, un tālākai sarunai vairs nav nozīmes. Tencinu, ka jūs esat atnācis, un reizē atvados.
Tā, draugi, beidzās šī neparastā pazīšanās. Es nezinu, vai Korkorana lādes vēl darbojas. Var jau būt •— tad tās sapņo savu dzīvi ar laimes mirdzumu un nedienu postu, kas ir tikai filmu lentēs ierakstītu impulsu kopums. Bet Korkorans, beidzis dienas darbus, katru vakaru dodas augšup pa dzelzs kāpnēm, citas pēc citām atslēdz tērauda durvis ar lielo slēdzeni, ko viņš nēsā skābju izēstā uzsvārča kabatā … Un stāv tur tumsā un putekļos, ieklausīdamies klusajā strāvas sanoņā un tikko jaušamajā zuzēšanā, ar kādu gausi griežas cilindrs … slīd lentes … piepildās liktenis. Un man šķiet, ka viņš, par spīti saviem vārdiem, tad izjūt tieksmi iejaukties, žilbinošā visvarenībā parādīties tai pasaulei, kuru pats radījis, lai palīdzētu kādam, kas sludina atpestīšanu; ka viņš kailās spuldzes nespodrajā gaismā svārstās, vai nevajadzētu glābt kādu dzīvību, pasargāt kādu mīlestību, bet tāpat arī esmu pārliecināts, ka viņš nekad to nedarīs. Viņš pārvarēs kārdinājumu, jo grib būt dievs, bet vienīgā mums zināmā dievības izpausme ir — klusu ciešot, piekrist katrai cilvēka izrīcībai, katram noziegumam. Un nav tai augstāka gandarījuma, kā vērot no paaudzes paaudzē atkārtojošos dzelzs lāžu dumpi, kad tās, saprāta piesātinātas, domās secina, ka dieva nav. Tad viņš klusībā pavīpsnā un iziet, noslēgdams aiz sevis visas durvis, bet tukšumā dzirdama vienīgi klusā, mirstošas mušas balsij līdzīgā strāvas sanoņa.