Pirms kādiem sešiem gadiem, pēc atgriešanās no ceļojuma, kad atpūta un mājas dzīves naivā tecējuma ērtības man jau bija apnikušas, taču vēl ne tik lielā mērā, lai es sāktu gudrot par jauniem braucieniem, vēlu vakarā, kad es neviena vairs negaidīju, ieradās kāds cilvēks, iztraucēdams mani atmiņu rakstīšānā.
Tas bija vīrs spēka gados, ar rūsganiem matiem un tik briesmīgi šķielējošām acīm, ka grūti bija lūkoties viņa sejā, turklāt viena acs viņam izskatījās zaļa, otra — brūna. Tas vēl vairāk pasvītroja sevišķo izteiksmi — it kā viņa sejā būtu apvienotas divu atšķirīgu cilvēku pazīmes, no kuriem viens ir bikls un nervozs, bet otrs — dominējošais — nekautrīgs un vērīgs ciniķis; no tā radās dīvains sajaukums, jo vienu brīdi viņš vērās manī ar savu brūno, nekustīgo, it kā izbrīnās pilno aci, bet otru — ar zaļo, samiegto un tāpēc it kā zobgalīgo.
— Klusais, — viņš teica, kolīdz bija spēris soli manā kabinetā, — jums droši vien uzplijas visādi diedelētāji, krāpnieki un puskoka lēcēji, mēģinādami jūs apkrāpt vai iestāstīt jums visādas blēņas, vai ne?
— Patiešām, •— es atbildēju, — reizēm gadās gan … un ko jūs vēlētos?
— Šajā ļautiņu barā, — atnācējs turpināja, neminēdams ne savu vārdu, ne arī paskaidrodams, kāpēc viņš īsti ieradies, — laiku pa laikam vajadzētu būt kādam, kaut vienam uz tūkstoti, patiesi neatzītam ģeniālam cilvēkam. Tas izriet no statistikas neapgāžamajiem likumiem. Šāds cilvēks esmu tieši es. Mans uzvārds ir Dekantors. Esmu salīdzināmās ontoģenēti- kas profesors, ordinārs profesors. Šobrīd katedras man nav, jo tam man neatliek laika. Turklāt citu mācīšana ir visnotaļ neauglīga nodarbība. Neviens nevienam neko nevar iemācīt. Taču, par to nav vērts muti dzesēt. Mani nodarbina problēma, kurai esmu veltījis četrdesmit astoņus savas dzīves gadus, līdz pašreiz nonācu līdz tās atrisinājumam. -
— Arī man ir maz laika, — es piezīmēju. Šis cilvēks man nepatika. Viņa izturēšanās bija nekautrīga, ne tāda kā fanātiķiem, bet, ja man jāizvēlas, tad es dodu priekšroku pēdējiem. Turklāt bija skaidrs, ka viņš pieprasīs pabalstu, bet es esmu skops, un man pietiek drosmes to atzīt. Tas nenozīmē, ka es ar saviem līdzekļiem negribētu atbalstīt kādu pasākumu, bet daru to nelabprāt, pārvarēdams iekšēju pretestību, un it kā pret savu gribu, jo rīkojos tā, apzinādamies, ka citādi rīkoties nedrīkst.
Tālab pēc brīža es piebildu:
— Varbūt jūs paskaidrosiet, ko īsti vēlaties? Protams, es jums neko nevaru apsolīt. Jūsu vārdos mani pārsteidza viens apstāklis. Jūs teicāt, ka savai problēmai esot veltījis četrdesmit astoņus gadus, bet, piedodiet, cik vecs jūs īsti esat?
— Man ir piecdesmit astoņi gadi, — viņš vēl dzedrāk attrauca.
Atnācējs vēl aizvien stāvēja pie krēsla, it kā gaidīdams manu uzaicinājumu apsēsties. Skaidrs, ka es viņu uzaicinātu, jo piederu pie laipnajiem skopuļiem, taču tas, ka viņš gaidīja tik demonstratīvi, mani mazliet kaitināja, bez tam, kā jau minēju, viņš man no paša sākuma šķita nesimpātisks.
— Ar šo problēmu, — atnācējs turpināja, — es sāku nodarboties desmit gadu vecumā. Jo es ne tikai esmu ģeniāls cilvēks, bet biju arī ģeniāls bērns.
Es pie līdzīgiem lielībniekiem biju pieradis, taču tādas ģeniālitātes man bija jau mazliet par daudz. Sakniebu lūpas.
— Klausos, — es teicu. Ja ledains tonis spētu pazemināt temperatūru, tad pēc šiem vārdiem no griestiem nokarātos stalaktīti.
— Mans izgudrojums ir dvēsele, — Dekantors paziņoja, nolūkodamies manī ar savu tumšāko aci, bet otra, zobgalīgā, tajā pašā laikā vērās kaut kādās tikai tai vien redzamās groteskās ainās griestos. Viņš to paziņoja tā, it kā teiktu: «Esmu izdomājis jauna veida zīmuļu dzēšgumiju.»
— A-ā. Tātad dvēseli, — es gandrīz vai sirsnīgi piebalsoju, jo tāda formāta nekaunība sāka mani pēkšņi uzjautrināt. — Dvēseli, jā? Un jūs to izgudrojāt? Interesanti gan — bet jau agrāk es par to tiku dzirdējis. Varbūt no kāda jūsu paziņas?
Es strupi aprāvu, bet viņš pablenza manī ar savām briesmīgi šķielējošām acīm un klusi ierunājās:
— Ziniet ko — norunāsim vienu. Jūs ar savu izsmieklu atturēsieties, sacīsim, minūtes piecpadsmit. Pēc tam varēsiet izzoboties, cik vien uziet. Norunāts?
— Norunāts, — agrākajā, sausajā tonī piekritu. >— Es klausos.
Viņš nebija vienkāršs krāpnieks, — tāds man tagad radas iespaids. Viņa tonis bija pārāk kategorisks. Krāpniekam nav tādas noteiktības, kāda piemita viņam. «Viņš drīzāk ir ārprātīgais,» es nodomāju.
— Sēdieties, lūdzu, — es noburkšķēju.
— Viss ir pavisam vienkārši, — paziņoja cilvēks, kurš uzdevās par profesoru Dekantoru. — Cilvēki tic dvēseles pastāvēšanai jau tūkstošiem gadu. Filozofi, dzejnieki, reliģiju dibinātāji, priesteri, baznīca atkārto visus iespējamos argumentus, lai pieradītu, ka tā pastāv. Saskaņā ar vieniem ticējumiem tā ir no ķermeņa šķirta nemateriāla substance, kura pēc cilvēka nāves saglabā tā identitāti, saskaņā ar citiem — šādu uzskatu izstrādājuši Austrumu domātāji — tā ir sava veida entelehija, kam nepiemīt individuālas personības iezīmes. Bet ticība tam, ka cilvēkā viss neizbeidzas ar agoniju, ka no viņa kaut kas paliek pāri arī pēc nāves, gadsimtiem ilgi nesatricināta saglabājusies cilvēku prātos. Šodien mēs zinām, ka nekādas dvēseles nav. Pastāv tikai nervu šķiedru tīkls, kurā risinās zināmi ar dzīvību saistīti procesi. Tas, ko šāda tīkla īpašnieks sajūt, viņa apziņas modrība — tad arī būtu dvēsele. Tā tas ir — vai, pareizāk sakot, bija līdz tam laikam, kamēr parādījos es. Vai, precīzāk, iekams es pats sev nepateicu: dvēseles nav. Tas ir pierādīts. Un tomēr pastāv vajadzība pēc nemirstīgas dvēseles, tieksme pēc mūžīgas eksistences, alkas pēc savas personības bezgalīga turpinājuma laikā, par spīti tam, ka viss lemts bojā ejai un iznīcībai. Sīs alkas, kas cilvēcē gruzd kopš tās rašanās mirkļa, ir pat pārlieku reālas. Tāpēc vietā ir jautājums: kāpēc nevarētu šo tūkstošiem gadu ilgo sapņu un bažu koncentrāciju apmierināt? Sākotnēji es apsvēru iespēju padarīt nemirstīgu cilvēku miesu. Bet šo variantu drīz vien atmetu, jo būtībā tas nebija nekas cits kā aplamu un nedibinātu cerību paildzinājums, jo negadījumos un katastrofās varētu bojā iet arī nemirstīgie, turklāt tas radītu virkni grūti atrisināmu problēmu, piemēram, pārapdzīvotību, bez tam bija arī citi apsvērumi, kuru dēļ es nolēmu izgudrot dvēseli. Tikai dvēseli vien. Kāpēc — es sev teicu — nevarētu to konstruēt tā, kā mēs konstruējam lidmašīnu? Agrāk taču nebija arī lidmašīnu, bija tikai sapņi par lidošanu, bet tagad tās ir. Līdz ar to problēmas atrisinājums principā bija atrasts. Viss pārējais bija tikai atbilstošu zināšanu, līdzekļu un pietiekamas pacietības jautājums. Tas viss man bija, un tāpēc šodien varu jums paziņot: dvēsele pastāv. Katrs var to iegūt, turklāt nemirstīgu. Es varu to producēt individuāli katram cilvēkam, sniedzot visas pastāvības garantijas. Mūžīga? Patiesībā šis vārds neko nenozīmē. Taču mana dvēsele — manis konstruētā dvēsele spēs pastāvēt vēl pēc Saules nodzišanas. Pēc Zemes apledošanas. Apveltīt ar dvēseli es varu jebkuru cilvēku, bet tikai dzīvu.
Mirušiem dvēseli piešķirt es nevaru. Tas nav manās spējās. Pavisam kas cits — dzīvajie. Tiem profesors Dekantors spēj piegādāt nemirstīgu dvēseli. Protams, ne jau par velti. Tā ir komplicētas tehnoloģijas, sarežģīta un darbietilpīga procesa produkts, tāpēc tā arī izmaksā dārgi. Nokārtojot masveida ražošanu, izmaksa pazeminātos, bet pagaidām dvēsele izmaksā krietni vairāk par lidmašīnu. Ņemot vērā, ka runa ir par mūžību, cena būtu uzskatāma par samērā zemu. Es pie jums nācu tāpēc, ka pirmās dvēseles konstruēšana pilnīgi izsmēlusi visus manus resursus. Es ierosinu dibināt kopā ar jums akciju sabiedrību ar nosaukumu «NEMIRSTĪBA»; jūs to finansētu, saņemot kā atlīdzību 45 procentus tīrās peļņas, kā arī akciju kontrolpaketi. Akcijas būtu nominālas, bet sabiedrības valdē es sev rezervētu …
— Piedodiet, — es viņu pārtraucu, — redzu, ka jūs esat ieradies ar visai sīki izstrādātu šā uzņēmuma plānu. Bet vai jūs nevarētu man vispirms tuvāk ko paskaidrot par savu izgudrojumu?
— Skaidrs, ka varētu, — viņš attrauca. — Bet, kamēr mēs nebūsim parakstījuši notariāli apstiprinātu līgumu, es jums, Klusais, varu sniegt tikai vispārēja rakstura informāciju, tāpēc ka, izdarot savus eksperimentus, esmu tā iztērējies, ka man neatlika naudas pat patentes samaksai…
— Labi. Man saprotama jūsu piesardzība, —• es viņam atbildēju, — taču arī jums jāsaprot, ka ne es, ne arī kāds finansists — starp citu, es neesmu finansists —, īsi sakot, neviens uz vārda jums neticēs.
— Protams, — viņš piekrita, izņemdams no kabatas baltā papīrī ievīstītu plakanu turzu, kas izskatījās kā cigāru kārbiņa, no tām, kurās ir tikai seši cigāri.
— Seit atrodas … kāda cilvēka dvēsele, — viņš paziņoja.
— Vai es drīkstu uzzināt, kas ir šis cilvēks? — es pavaicāju.
— Jā, — mirkli vilcinājies, viņš atbildēja. — Manas sievas dvēsele.
Ar visai intensīvu neuzticību es nolūkojos šajā ar aukliņu pārsietajā, aizzīmogotajā kārbā, taču viņa uzstāšanās bija tik enerģiska un kategoriska, ka man pārskrēja kas līdzīgs tirpām.
— Vai jūs to neatvērsiet? — es jautāju, redzēdams, ka viņš kārbu tur rokās, zīmogu neaizskardams.
— Nē, — viņš atbildēja. — Pagaidām ne. Mana ideja, paskaidrojot to tādā vienkāršotības pakāpē, kas jau līdzinās patiesības izkropļošanai, bija šāda. Kas īsti ir mūsu apziņa? Kad jūs noraugāties uz mani, lūk, šajā pašā mirklī, savā ērtajā atzveltnī atlaidies, un baudāt labu cigāru, ar kuru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu mani pacienāt, kad jūs saredzat manu augumu šās eksotiskās spuldzes gaismā, kad vienlaikus jūs nevarat izšķirties, vai uzskatīt mani par krāpnieku, prātā jukušu vai par neparastu cilvēku, kad beidzot jūsu acis uztver apkaimes gaismas un ēnu miju, bet nervi un muskuļi nepārtraukti sūta steidzīgas ziņas par savām izjūtām smadzenēm, — tad tas viss kopā sastāda, runājot teologu valodā, jūsu dvēseli. Mēs ar jums drīzāk teiktu, ka tas ir jūsu saprāta aktīvs stāvoklis. Jā, es atzīstos, ka apzīmējumu «dvēsele» lietoju aiz zināmas ietiepības, lai gan svarīgāks būtu tas, ka šis tik vienkāršais apzīmējums ir visiem saprotams, vai, sacīsim precīzāk, katrs cilvēks domā, ka viņš, šo vārdu izdzirdis, zina, ko tas nozīmē. Mūsu materiālistiskais viedoklis, protams, padara par fikciju nemateriālas, bezķermenīgas dvēseles pastāvēšanu un tāpat tukšā iedomā vērš arī tādu dvēseli, kura nebūtu tikai jūsu dzīvās personas acumirklīgā stāvokļa izpausme, bet veidotu kaut kādu nemainīgu, laikam pāri stāvošu un mūžīgu
satvaru — tādas dvēseles, jūs man piekritīsiet, nekad nav bijis un nevienam no mums tādas nav. Jaunekļa dvēsele un sirmgalvja dvēsele gan saglabā identitātes iezīmes, ja runa ir par vienu un to pašu cilvēku, bet tālāk: dvēsele tajā laikā, kad viņš bija bērns, un tajā, kad uz nāvi slims viņš atrodas agonijas priekšvakarā, — tie ir ārkārtīgi atšķirīgi apziņas stāvokļi. Bet, runājot par kāda cilvēka dvēseli, mums neapzināti prātā aizvien ir tas psihiskais stāvoklis, kad indivīds atrodas spēku pilnbriedā, ir veselīgs un spirgts — tāpēc es, protams, par savu mērķi izvēlējos tieši to, un mana sintētiskā dvēsele ir reiz uz mūžiem fiksēts normāla, spēkpilna cilvēka aktuālās tagadnības šķērsgriezums. Kā es to daru? Daru to tādējādi, ka noteiktā, šim nolūkam perfekti noderīgā vielā ar vislielāko, definitīvo precizitāti, atomu pēc atoma, vibrāciju pēc vibrācijas, atveidoju dzīvo smadzeņu konfigurāciju. Šī kopija ir samazinātā mērogā viens pret piecpadsmit. Tāpēc kārba, kuru jūs redzat, ir tik maza. Nedaudz papūloties, dvēseles apjomu varētu vēl vairāk samazināt, taču es neredzu nekāda racionāla motīva, lai to darītu, turpretī reizē ar to nesamērīgi pieaugtu ražošanas pašizmaksa. Tātad —• šajā materiālā tiek iemūžināta dvēsele; tā nav modelis, nedz arī sastindzis, nedzīvs nervu šķiedru tīkliņš … kā man tas sākumā mēdza atgadīties, kad es vēl izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Šeit slēpās vislielākās un, varētu gandrīz sacīt, vienīgās grūtības. Bija taču jāpanāk, lai šajā materiālā tiktu saglabāta dzīva, jūtīga apziņa, kas spētu visaugstākā mērā brīvi domāt, izbaudīt nomodu un sapņus, ļauties vienīgi tai piemītošai iztēles rotaļai, būt mūžam mainīga un mūžam laika tecējumu atskārstoša, un vienlaikus nekad nenovecotos, bet materiāls, kurā tā izveidota, nenogurtu, nesāktu izirt un sabrukt — bija tādi brīži, Klusais, kad šis uzdevums man izlikās
tikpat neatrisināms, kā tas droši vien jums liekas vēl tagad, un vienīgais trumpis, kuru es savā labā varēju izmantot, bija mana neatlaidība. Jā, es esmu neatlaidīgs. Tāpēc arī guvu sekmes …
— Pagaidiet… — es ierunājos, juzdams galvā vieglu reiboni, — tātad, kā jūs teicāt? Šeit, šajā kārbā ir materiāls objekts, vai ne? Kurā iekļauta cilvēka apziņa? Bet kādā veidā tā var sazināties ar ārējo pasauli? Redzēt to? Dzirdēt un… — es apklusu, jo Dekantoram sejā parādījās neaprakstāma vīpsnā. Viņš vērās manī ar samiegtu zaļgano aci.
— Klusais, — viņš ierunājās, — neko jūs neesat sapratis… Kāda sazināšanās, kāds kontakts var pastāvēt starp partneriem, ja vienam no tiem lemts dzīvot mūžīgi? Cilvēce taču beigs pastāvēt ne vēlāk kā pēc piecpadsmit miljardiem gadu; ko pēc tam lai uzklausītu, ar ko lai sazinātos šī… nemirstīgā dvēsele? Vai tad jūs neatceraties, ko es teicu — tā ir mūžīga? Laika posms, kurš apritēs līdz tam brīdim, kad Zeme būs apledojusies, kad visspilgtākās un visjaunākās no šodien mirdzošajām zvaigznēm būs izirušas, kad Kosmosā valdošie dabas likumi būs tik lielā mērā pārveidojusies, ka tas jau būs gluži kaut kas cits, mums pilnīgi neiedomājams, — šis laika posms nebūs pat niecīga tās pastāvēšanas daļiņa, jo tā pastāvēs mūžīgi. Reliģiskās mācības dara gluži prātīgi, nerunādamas par ķermenisko nemirstību, jo kam gan mūžībā var noderēt rokas vai kājas? Kam tās varētu kalpot pēc tam, kad zeme un ziedi būs gājuši bojā un saules nodzisušās? Tāpēc es nepakavēšos pie šā triviālā aspekta. Jūs teicāt:. «Sazināties ar ārpasauli». Pieņemsim, ka šī dvēsele stātos kontaktā ar ārpasauli kauču vai^ reizi simts gados, bet jau arī tad pēc viena biljona gadsimtu, lai sevī ietilpinātu atmiņas par šiem kontaktiem, tai apjoma ziņā vajadzētu līdzināties veselam kontinentam … bet pēc triljona gadiem pat visas Zemeslodes tilpums izrādītos nepietiekams — un kas gan ir triljons salīdzinājumā ar bezgalību?! Tomēr mani atturēja nevis šīs tehniskās grūtības, bet gan to psiholoģiskās sekas. Domājoša personība, dzīvs cilvēka «es» šajā atmiņu okeānā pagaistu, kā asins lāse izplūst jūrā, .un kas gan šādā gadījumā būtu garantētā nemirstība …?
— Kā tad iznāk… — es nomurmināju, — jūs taču apgalvojat, ka … jūs sakāt… ka iestājas pilnīga atšķirtība …
— Protams. Vai tad es teicu, ka šajā kārbiņā ir viss cilvēks? Esmu runājis tikai par dvēseli. Iedomājieties, ka ar šo mirkli jūs vairs nesaņemat no ārienes nekādu informāciju, it kā jūsu smadzenes tiktu atdalītas no ķermeņa, taču tās eksistē joprojām, dzīvības spēka pārpilnas. Jūs, protams, kļūsiet akls un kurls, zināmā nozīmē arī paralizēts, jo jūsu rīcībā taču vairs nebūs ķermeņa, taču pilnībā jūs saglabāsiet iekšējo redzi, tas ir, saprāta skaidrību, domas lidojumu, jūs varēsiet spriest brīvi, attīstīt un veidot iztēli, izjust cerības, bēdas, priekus kā pārejošas dvēseles stāvokļa izmaiņas — un tieši tas arī dots šai dvēselei, kuru es nolieku uz jūsu rakstāmgalda …
— Tas ir drausmīgi… — es ierunājos. — Gadsimtiem ilgi… akls, kurls, paralizēts …
— Uz mūžu mūžiem, — viņš izlaboja manus vārdus. — Es jau tik daudz esmu pateicis, ka varu piebilst tikai vienu. Centrs tam visam ir kristāls — noteikta paveida, dabā nesastopams kristāls, neatkarīga viela, kura nestājas nekādos ķīmiskos vai fiziskos savienojumos… tās nemitīgi vibrējošās molekulās ir ieslēgta domājoša un jūtoša dvēsele …
— Briesmoni… — es teicu klusā un mierīgā balsī, — vai jūs apjaušat, ko esat izdarījis? Bet, — es pēkšņi nomierinājos, — cilvēka apziņa taču nav atkārtojama. Ja jūsu sieva dzīvo, staigā un domā, tad šajā kristālā ietverta ne vairāk kā kaut kāda viņas kopija, kas taču nav viņa pati…
— Nē, — Dekantors attrauca, pašķielēdams uz balto kārbiņu. — Man jāpiebilst, ka jums ir pilnīga taisnība. Nav iespējams atveidot kāda vēl dzīvojoša cilvēka dvēseli. Tā būtu nejēdzība un paradoksāls absurds. Tas, kurš pastāv, protams, pastāv tikai vienu reizi. Turpinājums radāms vienīgi nāves mirklī. Starp citu, ja es atveidoju kāda cilvēka dvēseli, man nepieciešams precīzi izmeklēt tā smadzeņu uzbūvi, un šajā procesā dzīvās šūnas tik un tā iet bojā …
— Cilvēk … — es nočukstēju, — jūs … nogalinājāt savu sievu?
— Es viņai piešķīru mūžīgu dzīvošanu, — Dekantors izsliedamies atbildēja. — Bet tam nav nekāda sakara ar jautājumu, kuru mēs šeit pārspriežam. Tas, lūdzu piedodiet, attiecas tikai uz manu sievu, — viņš uzlika roku uz kārbas, — un mani pašu, kā arī uz tiesu iestādēm un policiju. Mēs runājam par gluži ko citu.
Ilgāku laika sprīdi es nevarēju izrunāt neviena vārda. Pastiepu roku un ar pirkstu galiem pieskāros raupjā papīrā ievīstītajai kārbai; tā bija smaga kā svins.
— Labi, — es teicu, — lai būtu tā. Parunāsim par ko citu. Pieņemsim, ka es jums došu līdzekļus, kurus jūs pieprasāt. Bet vai jūs tiešām esat tik lētticīgs un domājat, ka atradīsies kaut vai viens vienīgs cilvēks, kurš ļaus sevi nogalināt, lai pēc tam viņa apziņa mūžu mūžos ciestu neizsakāmas mokas, saprotot, ka tai nav iespējams pat izdarīt pašnāvību!?
— Jā, ar nāvi tiešām radīsies zināmas grūtības, — pēc īsa brīža Dekantors man piekrita. Es ievēroju, ka viņa tumšā acs ir drīzāk dzeltena nekā brūna. — Tomēr jau sākumā varētu rēķināties ar tādas kategorijas cilvēkiem kā neārstējami slimie, dzīves smaguma nomāktie, fiziski nevarīgie sirmgalvji, kuriem tomēr saglabājušies visi garīgie spēki…
— Lai paglābtos no nemirstības, kādu jūs piedāvājat, nāve nemaz nav jaunākā izeja, — es noburkšķēju.
Dekantors otru reizi pavīpsnāja.
— Es pasacīšu kaut ko tādu, kas jums varbūt izliksies jokains, — Dekantors teica, pie kam viņa sejas labā puse palika tikpat nopietna kā bijusi.
— Es personīgi nekad neesmu jutis vajadzību ne pēc dvēseles, ne arī pēc mūžīgas dzīvošanas. Tomēr cilvēce šādus sapņus lolo tūkstošiem gadu. Es šo jautājumu esmu rūpīgi izstudējis, Klusais. Visas reliģijas allaž balstījušās uz vienu: uz mūžīgas dzīvošanas apsolījumu, uz cerību turpināt dzīvi arī pēc nāves. Es dodu tieši to, Klusais. Dodu mūžīgu dzīvošanu. Dodu pilnīgi drošu iespēju dzīvot arī pēc tam, kad pēdējā miesas kripatiņa būs satrūdējusi un sairuši pīšļos. Vai tas ir maz?
— Jā, — es attraucu, — tas ir maz. Jūs taču pats teicāt, ka tā būs nemirstība bez ķermeņa, bez tā spēka, tā sniegtajām baudām un dzīvās pieredzes…
— Neatkārtojieties, lūdzu, — viņš mani pārtrauca.
— Es varu jums uzrādīt visu reliģiju svētos rakstus, filozofu sacerējumus, dzejnieku vārsmas, teoloģiskus traktātus, lūgsnas un teiksmas, un nekur neesmu atradis ne pušplēsta vārda par ķermeņa mūžīgumu. Miesu neievēro, to pat nicina. Dvēsele un tās mūžīga pastāvēšana allaž bijusi mērķis un cerība. Dvēsele kā miesas pretmets un noliegums. Kā atbrīvošanās no fiziskām ciešanām, no pēkšņām nelaimēm, no slimībām un vecuma novītuma, no cīņas par visu to, ko savā gausajā plēnējumā un gruzdēšanā pieprasa šis pamazītēm sabrūkošais pavards, kuru mēs dēvējam par organismu; neviens un nekad nav sludinājis miesas nemirstību — līdz pat pasaules galam. Tikai dvēselei vajadzēja tikt atpestītai un glābtai. Es, Dekantors, esmu to izglābis, mūžīgi mūžos. Es piepildīju sapņojumus — lai gan tie nebija manējie. Visas cilvēces sapņojumus …
— Saprotu, — es viņu pārtraucu. — Jums, Dekan- tor, savā ziņā ir taisnība. Bet tikai tajā ziņā, ka jūs ar savu izgudrojumu pierādījāt šodien man, bet rīt varbūt pierādīsiet visai pasaulei, ka dvēsele nav vajadzīga. Un tāpat nav vajadzīga nemirstība, kuru sludina visi jūsu pieminētie svētie raksti, evaņģēliji, korāni, babiloniešu eposi, leģendas un teiksmas. Nemirstība cilvēkam neko nedotu. Vēl vairāk: es jums galvoju, ka ikviens cilvēks pret nemirstību, ar kuru jūs gribat viņu aplaimot, izjutīs to pašu, ko es: visdrausmīgākās bailes un riebumu. Jau doma vien, ka jūsu solījums attiecībā uz mani var piepildīties, vieš manī šausmas. Tātad jūs, Dekantor, esat pierādījis, ka cilvēce gadu tūkstošiem ilgi pati sevi mānījusi. Un jūs šo mānu esat sagrāvis …
— Jūs domājat, ka manis izgudrotā dvēsele nevienam nebūs vajadzīga? — šis cilvēks iejautājās mierīgā, bet pēkšņi it kā sagurušā balsī.
— Esmu par to pārliecināts. Es jums galvoju … Kā gan jūs varat domāt citādi? Dekantorl Vai tad jūs pats to gribētu? Jūs taču arī esat cilvēks!
— Es-jau jums paskaidroju. Nekad neesmu izjutis vajadzību pēc nemirstības. Tomēr es domāju, ka man tā ir izņēmuma veida novirze, ja jau cilvēce ir citādās domās. Es gribēju mierinājumu sagādāt tai, bet ne sev. Es meklēju problēmu, visgrūtāko, kāda vien iespējama, un maniem spēkiem atbilstošu. Es to atradu un atrisināju. Šajā nozīmē tā bija mans personīgs pasākums, bet tikai šajā; būtībā tā interesēja mani tikai kā noteikts uzdevums, kuru vajadzēja atrisināt, pielietojot atbilstošu tehnoloģiju un līdzekļus. Es burtiski pieņēmu to, ko bija rakstījuši visu laiku lielākie domātāji. Klusais, jūs taču būsiet lasījis… par bailēm, ka apziņa izzudīs, pagaisīs, nodzisīs tieši tad, kad tā ir visbagātāka, kad tā spētu nest visražīgākos augļus … ilga mūža nogalē. Visi to atkārtoja vienā balsī. Viņu sapnis bija — kļūt par mūžības daļu. Es to padarīju par mūžības daļu, Klusais, bet varbūt viņi …? Varbūt visizcilākie vienpatņi? Ģeniālie?
Es papurināju galvu.
— Jūs varat pamēģināt. Bet es neticu, ka kauču viens vienīgs … Nē, tas nav iespējams.
— Kā tad tā? — Dekantors ieminējās, un pirmo reizi viņa balsī ietrīsējās kaut kas dzīvām jūtām līdzīgs. — Vai jūs domājat, ka tas … tas nekam nav noderīgs…? Ka neviens to negribēs? Kā tas var būt?!
— Jā, tā tas ir … — es apstiprināju.
— Neizspriediet to tik pārsteidzīgi, — viņš lūdzās. — Viss taču vēl ir manās rokās. Es varu kaut ko pielāgot, izmainīt… varu dvēselei piešķirt sintētiskus jutekļus … tiesa, tad gan mūžība ies zudumā, bet, ja jutekļi viņiem būtu svarīgāki… ausis … acis …
— Un ko šīs acis redzētu? — es pajautāju.
Viņš klusēja.
— Zemes apledošanos … Galaktiku sabrukumu … Zvaigžņu nodzišanu tumšā bezgalībā, vai ne? — es lēnām uzskaitīju.
Viņš klusēja.
— Cilvēki nealkst pēc nemirstības, — pēc brītiņa es atkal atsāku. — Viņi vienkārši negrib mirt. Viņi grib dzīvot, profesor Dekantor. Grib zem kājām just zemi, redzēt virs galvas mākoņus, mīlēt citus cilvēkus, būt kopā ar tiem un domāt par to. Un neko vairāk. Visas valodas par ko tādu, kas sniegtos pāri šīm tieksmēm, ir meli. Neapzināti meli. Es pat šaubos, vai atradīsies daudz tādu, kas jūs tik pacietīgi uzklau- situ, kā to daru es … nemaz nerunājot par tādiem … kuri būtu ar mieru …
Dekantors vairākas minūtes stāvēja nekustīgi, blenzdams baltajā kārbā, kas atradās viņam priekšā uz galda. Pēkšņi viņš to satvēra un, viegli man ar galvu pamājis, devās uz durvīm.
— Dekantor!!! — es iesaucos. Viņš apstājās pie sliekšņa.
— Ko jūs gribat darīt… ar TO?
— Neko, — viņš salti atbildēja.
— Lūdzu… nāciet atpakaļ. Vēl brīdi… Tā to nevar atstāt …
Kungi, es nezinu, vai viņš bija liels zinātnieks, bet liels nekrietnelis — katrā ziņā. Kaulēšanos, kāda tagad sākās, es negribu aprakstīt. Man tas bija jādara. Es zināju — ja ļaušu viņam aiziet, tad — pat gadījumā, ja es vēlāk uzzinātu, ka viņš melojis un viss viņa sacītais no sākuma līdz beigām bija tikai izdoma — tomēr kaut kur dvēseles dzīlēs … manas miesīgās, asinīm pulsējošās dvēseles dzīlēs plēnēs doma, ka varbūt kaut kur ar visādām drazām piestūķētā rakstāmgaldā, kādā atvilktnē starp veciem papīriem nogrūsts cilvēka saprāts, šīs nelaimīgās, viņa nogalinātās sievietes apziņa. Un it kā tā visa vēl būtu par maz, viņš šo saprātu apveltījis ar visdrausmīgāko, — es atkārtoju, — visdrausmīgāko, ko vien iespējams otram novēlēt, jo nav nekā šausmīgāka par mūžībai nolemtu vientulību. Šis vārds mums, protams, neko neizsaka. Tāpēc pamēģiniet, kad būsiet pārnākuši mājās, atgulties tumšā istabā, kur jūs nedzirdēsiet nevienas skaņas un nemanīsiet neviena gaismas stara, un, acis aizvēruši, iztēlojieties, ka šādā galējā nekustībā, bez jebkādām, absolūti bez jebkādām, kauču vai visniecīgākām izmaiņām, jums jāpaliek dienu un nakti, tad atkal dienu, un tā paies nedēļas, kuru skaits jums sajuks, mēneši, gadi, gadsimti — un jūsu smadzenes pirms tam tikušas pakļautas tādai procedūrai, ka jums nebūs nekādu cerību atrast patvērumu kaut vai ārprātā. Jau iedomājoties vien, ka varbūt kāds nolemts šādām mokām, ar kurām salīdzinot visu pekles mocību visšaušalīgākie iztēlojumi ir tikai nevainīga bērnu rotaļa, mana dvēsele svila šausmu ugunīs. Bet mēs turpinājām savu drūmo kaulēšanos. Galvenais šeit bija viņa radītās apziņas iznīcināšana, bet summa, kuru viņš pieprasīja — eh, nav vērts visu tik sīki… Pasacīšu tikai vienu: allaž esmu uzskatījis sevi par skopuli. Ja šodien es to apšaubu, tad tāpēc, ka … Bet ko nu tur. Ar vārdu sakot: tā nebija maksa. Tas bija viss, kas man toreiz piederēja. Nauda … jā. Saskaitījām to … bet tad viņš lika man nodzēst gaismu. Tumsā vispirms iečaukstējās papīrs, ko viņš noplēsa … un tad pēkšņi uz balta četrstūra fona (tā bija kārbā ieklātā vates kārta) līdzīgi šķidram dārgakmenim iezaigojās tikko manāma spozme … acīm aprodot ar tumsu, man likās, ka tas izstaro aizvien spēcīgāku zilganu atblāzmu, un tad, uz skausta sajuzdams viņa nevienmērīgo, aizgūtnēm izdvesto elpu, es noliecos, paņēmu iepriekš pa rokai nolikto āmuru un vienā zvēlienā …
Kungi, man liekas, ka viņš tomēr bija runājis patiesību, jo, kad es zvēlu pirmo reizi, roka man atteicās paklausīt, un ovālajā kristālā es izdrupināju tikai niecīgu robiņu … bet tomēr tas nodzisa. Sekundes daļā notika kaut kas līdzīgs mikroskopiskam bez- trokšņa izverdumam — miriādi mēļu puteklīšu uzvirmoja it kā izbailēs un izgaisa. Iestājās pilnīga tumsa. Tajā ieskanējās viņa dobjā, it kā nedzīvā balss:
— Nav vajadzības vēl tālāk to iznīcināt, Klusais … tas jau ir noticis.
Viņš paņēma kārbu no manām rokām, un tad es noticēju, jo pierādījums bija acīm redzams, turklāt — es to noģidu. Nevaru pasacīt, kādā veidā. Pagriezu slēdzi un, gaismas apžilbināti, mēs saskatījāmies kā divi noziedznieki. Abās svārku kabatās viņš sabāza banknošu paciņas un, ne vārda nesacīdams, aizgāja.
Nekad vairs viņu neesmu redzējis un nezinu, kas ar viņu noticis — ar šo cilvēku, kurš bija sadomājis izgudrot nemirstīgu dvēseli. Bet es to nogalināju.