Cilvēku, par kuru es tagad pastāstīšu, tiku redzējis vienu vienīgu reizi. Jūs nodrebētu, viņu ieraugot. Kuprains, nenosakāma vecuma sīkaļa, kura sejai uzplāts it kā pārāk plašs ādas lēveris — viss vienās grumbās un krokās; turklāt kakla muskuļi vienā pusē šķita pārāk īsi, jo galvu viņš turēja allaž noliektu sāņus, it kā būtu tiecies palūkoties uz savu kupri, bet tad pusceļā galvas kustību pārtraucis. Es nepateikšu nekā jauna, apgalvodams, ka saprāts reti kad iet roku rokā ar skaistumu, taču viņam, īstam kroplības iemiesojumam, kurš neizraisa žēlumu, bet gan riebumu, vajadzētu būt vismaz ģēnijam, lai gan arī tad viņa parādīšanās cilvēkos izraisītu šausmas; tātad Zazuls… Jā, viņa vārds bija Zazuls. Biju par viņa šausmīgajiem eksperimentiem dzirdējis jau diezgan sen. Pateicoties presei, tos savā laikā pārsprieda pat visai plaši. Vivisekcijas apkarošanas biedrība mēģināja pret viņu ierosināt vai arī pat ierosināja tiesas prāvu, taču nekas tur neiznāca. Kaut kā viņš izlocījās. Zazuls bija profesors — taču gan tikai vārda pēc, jo viņš stostījās un nespēja lasīt lekcijas. Jo sevišķi valoda viņam aizcirtās uztraukumā — un tas gadījās bieži. Viņš pie manis neatnāca. O, tas nebija šāds cilvēka tips. Drīzāk viņš būtu nobeidzies, nekā grieztos pie kāda. Es vienkārši kādā pastaigā piepilsētas mežā apmaldījos; no sākuma tas man bija pat patīkami, bet tad pēkšņi sāka gāzt lietus. Gribēju zem kāda koka pagaidīt gāzmi pārejam, taču tā nemitējās. Debesis samācās aizvien tumšākas, tāpēc vajadzēja meklēt patvērumu, un es, pārskrējienos no viena koka uz otru krietni izmircis, beidzot izkļuvu uz grantētas taciņas, bet no Jurienes — uz aizlaistu, ar nezālēm aizaugušu, sen nelietotu ceļu, kurš mani aizveda līdz kādai ar mūra sētu apjoztai savrupmājai. Pie kādreiz zaļi krāsotajiem, bet tagad neganti sarūsējušiem vārtiem rēgojās koka plāksnīte ar tikko salasāmu uzrakstu «NIKNI SUŅI». Man nebija īpašas vēlēšanās sastapties ar plēsīgiem nezvēriem, taču lietus brāzmā citas izejas nebija, tāpēc, turpat krūmājā sameklējis pamatīgu bozi, devos uzbrukumā pret vārtiem. Es šādu izteicienu lietoju tālab, ka tikai pēc krietnas nocīkstēšanās man izdevās tos atvērt, pie kam atskanēja ellišķīga ķērkšana. Nokļuvu nolaistā dārzā, kur tikko samanāmi bija kādreizējie celiņi. Dziļāk, lietus brāzmās šaustītu koku ielenkumā rēgojās augsta, tumša māja ar stāvu jumtu. Otrā stāvā blāvoja trīs ar baltiem aizkariem aizsegti logi. Vēl bija agra stunda, bet debesīs auļoja aizvien tumšāki mākoņi, tāpēc tikai dažu desmitu soļu attālumā no mājas pamanīju divas koku rindas, kas auga abpus verandai. Tās bija tūjas, kapsētu tūjas. Nodomāju, ka šīs mājas saimniekam jābūt diezgan drūma rakstura cilvēkam, bet suņus — neraugoties uz vārtos izlasīto brīdinājumu — nekur nemanīju. Pakāpies augšup un zem ārdurvju nojumes no lietus kaut cik pasargāts, es nospiedu zvana pogu. Iekšpusē kaut kas nopļerkšķēja, bet tad iestājās dziļš klusums. Pēc krietna brīža piezvanīju atkal, taču tāpat bez panākumiem, tāpēc sāku klauvēt — aizvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot kaut kur mājas iekšienē izdzirdēju šļūcošus soļus un nepatīkama, ķērkstoša balss jautāja: — Kas tur ir?
Es atbildēju. Nosaucu savu vārdu nedrošā cerībā, ka varbūt tas šeit nebūs svešs. Cilvēks brīdi it kā apdomājās — tad beidzot nožvarkstēja atkabinātā važa, noklakšķēja atbīdītie aizšaujamie, un augstu pie priekšnama griestiem uzkarinātā kandelabra gaismā ieraudzīju gandrīz vai pundura augumu. Es šo cilvēku tūlīt pazinu, lai gan tikai vienreiz — pat neatceros, kur — tiku redzējis viņa fotoattēlu, bet aizmirst viņu bija grūti. Viņš bija gandrīz pilnīgi plikpauris. Gar galvaskausu virs auss stiepās spilgti sarkana rēta, it kā pēc zobena cirtiena. Uz deguna rēgojās šķībi sagriezušās zelta acenes. Cilvēks mirkšķināja acis — gluži kā no tumsas gaismā iznācis. Atvainojos, lietodams šādos gadījumos ierastos izteicienus, un tad apklusu, bet viņš joprojām stāvēja uz vietas, it kā viņam nebūtu ne mazākās patikas ļaut man spert kaut soli tālāk šajā lielajā, tumšajā mājā, no kurienes neatskanēja ne mazākais troksnītis.
— Jūs esat Zazuls, profesors Zazuls … vai ne? — es ierunājos.
— No kurienes jūs mani pazīstat? — viņš īgni noburkšķēja.
Pasacīju kaut ko banālu, apmēram tādā garā, ka grūti nepazīt tik izcilu zinātnieku. Viņš noklausījās, savu vardes muti nicīgi saverkšķījis.
— Negaiss? — punduris ieminējās, atgriezdamies pie maniem iepriekš sacītajiem vārdiem. — Es dzirdu, ka ir negaiss. Un kas par to? Jūs varētu iet kur citur. Man tas nepatīk. Saprotiet, ciest nevaru!
Atbildēju, ka es pilnīgi viņu saprotu un nemaz negribu traucēt. Man pilnīgi pietiktu ar krēslu vai ķeblīti šeit, šajā tumšajā*priekšnamā; pagaidīšu tikai negaisu mazliet aprimstamies un iešu savu ceļu.
Bet lietus pa īstam bija pieņēmies tikai tagad, kamēr es stāvēju šeit, šajā pamestajā augstajā priekštelpā, kā milzīgas gliemežnīcas dibenā, ieklausīdamies no visām pusēm plūstošajā, stieptajā troksnī, kurš augstāko kāpinājumu sasniedza mums virs galvas neciešami skaļā jumta skārdu bļarkstoņā.
— Krēslu?! — viņš atkārtoja tādā balsī, it kā es būtu pieprasījis zelta troni. — Paskat tik, krēslu! Man priekš jums nekāda krēsla nav, Klusais. Man — man nav lieka krēsla. Es neciešu — un vispār uzskatu, jā, uzskatu, ka mums abiem būs labāk, ja jūs aizvāktos.
Pāri plecam neviļus pametu skatienu uz dārzu — ārdurvis vēl vienmēr stāvēja vaļā. Krūmi un koki, viss bija sagriezies vienā, spēcīgos vēja brāzienos šaustītā un lietus šaltēs mirdzošā virpulī. Tad paskatījos uz kuprīti. Es savā mūžā jau biju sastapies ar nelaipnību un pat rupjībām, taču ko tamlīdzīgu man vēl nebija gadījies pieredzēt. Lietus gāza kā ar spaiņiem, jumts stiepti dunēja, it kā pati dabas stihija gribētu mani stiprināt manā apņēmībā, bet tas bija lieki, jo manas kvēlās asinis jau sāka kūsāt. Vienkārši sakot, es biju pēc velna noskaities. Atmezdams visas laipnības un pieklājīga toņa prasības, es strupi paziņoju:
— Es aizvākšos tikai tad, ja jūs spēsiet mani ar varu izmest, bet man jūs jābrīdina, ka neesmu no vārguļiem.
— Ko?! — viņš pīkstulīgi ieķērcās. — Nekauņa! Kā jūs iedrošināties, mana paša mājā!!!
— Jūs pats mani izprovocējāt, — es attraucu ledainā balsī. Un, tā kā jau biju aizkaitināts un viņa ķērkstoņa, kas tik nepatīkami iedarbojās uz dzirdi, mani galīgi izveda no pacietības, es vēl piebildu:
— Ir tādi uzvedības paveidi, Zazul, kuru dēļ vari dabūt kāvienu arī pats savās mājās!
— Tu, nekrietneli tāds!!! — viņš iespiedzās vēl spalgāk. Sagrābu viņu pie pleca, kas pieskārienā likās iztēsts no satrusējuša koka zara, un iešņācos:
— Es neciešu bļaustīšanos. Skaidrs? Vel viens lamu vārds, un jūs mani pieminēsiet visu mūžu, kaški tāds!!!
Kādu brīdi man likās, ka patiešām sāksies tēsiņš, un es jau nokaunējos, jo kā gan es varētu pacelt roku pret kroplu cilvēku! Taču notika kaut kas tāds, ko es vismazāk biju gaidījis. Profesors pakāpās atpakaļ, atbrīvoja plecu no mana tvēriena un, vēl vairāk noliecis galvu, it kā gribētu pārliecināties, vai viņa kupris saglabājies neskarts, sāka derdzīgi čērkstošā balsī irgot. It kā es viņu būtu uzjautrinājis ar kādu dzirkstošu asprātību.
— Paskat, paskat, — viņš ierunājās, noņemdams acenes, — jūs gan esat sparīgs …
Ar garu, nikotīnā apdzeltējušu pirkstu viņš no acs norausa asaru.
— Labi, — viņš nodžerkstināja aizsmakušā balsī, — tas man patīk. Jā, jā, tas man, tā sacīt, patīk. Nevaru ciest tikai šīs svētulīgās, saldās un liekulīgās blēņas, bet jūs atklāti pateicāt to, ko domājat. Es neciešu jūs, jūs neciešat mani, lieliski, mēs esam vienlīdzīgi, viss ir skaidrs, un jūs varat nākt man līdzi. Jā, jā, Klusais, jūs gandrīz mani pārsteidzāt. Mani, saki nu viens …
Un šādā garā vēl kaut ko klukstēdams, viņš veda mani augšup pa čīkstošām, laika tecējumā nomelnējušām koka kāpnēm. Tās stiepās līkločiem gar milzīgi plašo, ar kailiem paneļiem apšūto kvadrātveida priekšnamu. Es klusēju, bet, kad bijām uzkāpuši otrā stāvā, Zazuls sacīja:
— Neko darīt, Klusais. Viesistabas vai salona man nav. Tāpēc vajadzēs jums visu parādīt, jo es guļu līdzās saviem objektiem, turpat ēdu un dzīvoju. Nāciet, tikai lieki nepļāpājiet.
Viņš ieveda mani apgaismotā istabā, kuras logi bija aizklāti ar lielām papīra loksnēm — kādreiz tās bijušas tīras, bet tagad nejēdzīgi notrieptas un apķēzītas ar lieliem tauku plankumiem. No vienas vietas tās izraibināja nospiestas mušas, tāpat palodzes izskatījās vai gluži melnas no beigtām mušām un pat uz durvīm, tās aizverot, es pamanīju svītrainus izzie- dumus un sažuvušas, asiņainas kukaiņu paliekas, it kā Zazulu būtu ielenkuši vai visas pasaules plēvspārņi; bet, iekams es paguvu par to nobrīnīties, manu uzmanību piesaistīja citas šīs telpas ērmainī- bas. Istabas vidū atradās galds, pareizāk sakot, divi pastatņi, uz kuriem bija uzlikti parasti, tikai mazliet apēvelēti dēļi; uz tiem gubu gubām bija samestas grāmatas, papīri, nodzeltējuši kauli, taču visdīvainākās bija telpas sienas. Uz lieliem pavirši sanaglotiem plauktiem rindās bija saliktas bieza stikla pudeles un burkas, bet iepretim logam, kur plauktu nebija, to izveidotajā starptelpā stāvēja milzīgs stikla rezervuārs, kaut kas līdzīgs skapja lieluma akvārijam vai drīzāk — caurspīdīgam sarkofagam. No virsas to apsedza nevīžīgi uzmesta, netīra lupata, kuras apdriskātie galj sniedzās apmēram līdz stikla sienu vidum, taču man pietika ar to, ko ieraudzīju tā apakšējā, neapsegtajā daļā, lai šausmās sastingtu. Visās burkās un pudelēs viegli zilgoja duļķains šķidrums, gluži kā anatomiskā muzejā, kur konservējošā spirtā iegremdēti dažādi līķu sekcijā iegūti kādreiz dzīvu cilvēku orgāni. Tāds pats, tikai apmēros milzīgs trauks bija arī šis no augšas ar lupatu pārsegtais rezervuārs. Tā drūmajās, zilgos atspīdumos viegli zaigojošās dzīlēs neizsakāmi lēnām, līdzīgi bezgala gausam svārsteklim, dibenu par centimetriem desmit neaizsniedzot, šūpojās divas ēnas, kurās es ar bezgalīgu riebumu un šausmām sazīmēju denaturātā izmirkušās, slapjās bikšu starās ieģērbtas cilvēka kājas …
Stāvēju kā pārakmeņojies; arī Zazuls nekustējās;
es vispār nedzirdēju viņa klātieni, tikai, paveroties viņam sejā, redzēju, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Mans sašutums un riebums viņam sagādāja prieku. Rokas uz krūtīm kā lūgsnā sakļāvis, viņš aiz patikas kremšļojās.
— Ko tas nozīmē, Zazul! — es ar aizžņaugtu kaklu izdvesu. — Kas tas ir?
Zazuls pagrieza man muguru; briesmīgais, smailais kupris — uz to nolūkojoties, man neviļus uzmācās bažas, vai kupris nepārplēsīs uzspīlētos svārkus — viņa soļu taktī viegli zvalstījās. Apsēdies krēslā ar savādu, sānis izliektu atzveltni (šausmīga bija šī kuprītim domātā mēbele), Zazuls pēkšņi ierunājās vienaldzīgā, pat garlaikotā balsī:
— Tas ir garš stāsts, Klusais. Jūs gribējāt pagaidīt, kamēr aprimsies negaiss? Apsēdieties kaut kur un netraucējiet. Es neredzu iemeslus, kuru dēļ man vajadzētu jums ko stāstīt.
— Bet es redzu, — es atcirtu. Biju jau kaut cik nomierinājies. Klusumā, kurā varēja dzirdēt tikai lietus nerimtīgo plakšķēšanu, es piegāju viņam tuvāk un paziņoju:
— Ja jūs, Zazul, nepaskaidrosiet, ko tas viss nozīmē, man vajadzēs spert soļus … kuri jums sagādās lielas nepatikšanas.
Domāju, ka viņš eksplodēs, bet Zazuls pat nenodrebēja. Izsmējīgi lūpas sašķiebis, viņš brīdi nolūkojās manī.
. — Nu sakiet jūs pats, Klusais, pēc kā tas izskatās? Plosās negaiss, gāž lietus, bet jūs dauzāties pie manām durvīm, nelūgts ielaužaties manā mājā, draudat mani piekaut, bet, kad es padodos savai iedzimtajai laipnībai un nopūlos jums visādi izdabāt, man ir tas gods dzirdēt jaunus draudus: tagad ne vairs par piekaušanu, bet nodošanu tiesai. Esmu zinātnieks,
bet ne bandīts. Es tiesas nebaidos, vispār ne no kā nebaidos, Klusais.
— Tas ir cilvēks, — es teicu, tikpat kā nemaz neklausīdamies viņa vāvuļošanā, kas bija acīm redzami ņirdzīga, jo nešaubījos, ka esmu šeit ievests tīšām, lai es izdarītu baismīgo atklājumu. Pāri viņa galvai blenzu uz baismīgo dubultēnu, kas vēl aizvien liegi šūpojās zilgā šķidruma dzīlēs.
— Cilvēks gan, — Zazuls labprāt man piebalsoja. — Tik tiešām cilvēks.
— O, jums neizdosies izlocīties! — es viņam uzkliedzu.
Zazuls vērās manī, un pēkšņi viņam kaut kas lēcās — viņš drebēja, ievaidējās — un mati man saslējās stāvus. Zazuls irgoja!
— Klusais, — mazliet nomierinājies, viņš teica, taču acīs viņam aizvien vēl zibsnīja velnišķīga ļaunuma dzirkstis, — vai jūs būtu ar mieru saderēt? … Es jums izstāstīšu visu par to, — viņš ar pirkstu^ norādīja uz rezervuāru, — un jūs pēc tam vairs negribēsiet pat matiņu uz galvas man aizskart. Aiz brīvas gribas, nepiespiests, protams. Nu ko, saderēsim?
— Vai jūs viņu nogalinājāt? — es vēl pajautāju.
— Zināmā mērā, jā. Katrā ziņā es viņu tur iesēdināju. Vai jūs domājat, ka deviņdesmitsešprocentīgā spirta šķīdinājumā varētu dzīvot? Ka vēl varētu būt kāda cerība?
Šī viņa apvaldītā, it kā jau iepriekš sadomātā lielība, pašpārliecinātā uzstāšanās, kad turpat līdzās atradās nogalinātā upura atliekas, mani atvēsinaja.
— Lai notiek, derības noslēgtas, — es salti paziņoju. — Runājiet, lūdzu.
— Neskubiniet mani, — Zazuls teica tādā balsī, it kā viņš būtu princis, kuram labpaticis mani uzklausīt. — Es pastāstīšu, jo tas mani uzjautrina,
Klusais. Tas patiesi bija jocīgs notikums, un tagad, to atstāstīdams, es gūšu gandarījumu, bet par jūsu draudiem man nospļauties. Es draudu nebīstos, Klusais. Bet lai tas paliek. Vai jūs esat dzirdējis Malle- negsa vārdu?
— Protams, — es atbildēju. Biju jau krietni atvē- sis. Galu galā es kaut kādā mērā esmu pētnieks un zinu, kad jāsaglabā aukstasinība. — Viņš publicējis pāris darbu par olbaltumvielu molekulu denaturē- šanu …
— Teicami, — Zazuls sacīja gluži profesoriskā tonī un uzmeta man acis jaunā ieinteresētībā, it kā beidzot būtu atklājis manī kādas iezīmes, kuru dēļ vērts izrādīt kaut vai cieņas ēnu. — Bez tam viņš izstrādāja lielo olbaltumvielu molekulu un olbaltumvielu mākslīgo šķīdinājumu sintēzes metodi, turklāt tie bija dzīvi, to neaizmirstiet. Tie bija savdabīgi lipīgi recekļi… viņš tajos bija samīlējies. Katru dienu viņš tos baroja, ja varētu tā izteikties … jā, iebēra tiem cukuru, deva ogļūdeņražus, bet viņi, šie recekļi, šīs bezveidīgās proamēbas aprija visu līdz pēdējai kripatiņai un auga — vispirms Petri mazajās stikla bļodiņas… tad viņš pārvietoja tās lielākos traukos… loloja tās, līdz visa laboratorija bija pārpildīta… dažas reizēm nobeidzās un sāka trūdēt, es domāju, tas notika sliktas diētas rezultātā, un tad viņš vai prātu zaudēja, uztraucies skraidīja apkārt ar savu bārdu, kuru laiku pa laikam neviļus iemērca iemīļotajā receklī… taču nekur tālāk netika. Jā, viņš bija pārāk liels muļķis, šeit viņam bija pārāk maz, — Zazuls ar pirkstu piedūra savai galvai, kuras plikais pauris auklā iekārtās un zemu nolaistās spuldzes gaismā blāvoja kā no dzeltenīga kaula izvirpots. — Bet pēc tam pie šā darba ķēros es. Daudz par to nerunāšu, jo tikai speciālistiem tas būtu apspriežams, bet tādi, kuri patiesi apjēgtu mana veikuma dižumu,
vispār vēl nav piedzimuši… Ar vārdu sakot, es radīju olbaltumvielu m'akromolekulu, kuru var nostādīt atbilstoši noteiktam attīstības tipam tāpat, kā nostāda modinātāja stundeni … Nē, tas tomēr nav īstais piemērs. Par dvīņiem, kas attīstījušies no vienas olšūnas, jūs, protams, būsiet ko dzirdējis?
— Jā, — es atbildēju, — bet kāds tam sakars ar šeit notikušo …
— Tūlīt jūs to sapratīsiet. Apaugļotā olšūna sadalās divās identiskās pusēs, no kurām rodas divi pilnīgi vienādi indivīdi, divi jaundzimušie, divi kā spogulī atspoguļoti dvīņi. Tagad iedomājieties, ka pastāv iespēja, dibinoties uz pieauguša dzīva cilvēka organisma precīzu izpēti, izveidot otru pusi tai olšūnai, no kuras viņš kādreiz cēlies. Tādā kārtā, lai gan ar daudzu gadu nokavēšanos, varētu šim cilvēkam izgatavot savdabīgu dvīni… vai saprotat, Klusais … ?
— Nez vai, — es atbildēju. — Pat, ja tas būtu iespējams, jums būtu tikai viena olšūnas puse — tātad iedīglis, kurš tūlīt ietu bojā . ..
— Citiem varbūt, bet ne man, — viņš augstprātīgā vienaldzībā atcirta. — Šo sintētiski radītās olšūnas pusi, kas nostādīta noteiktam attīstības tipam, es ievietoju mākslīgā barotnē, un tur, inkubatorā, gluži kā mehāniskā dzemdē, ierosinu tās pārvēršanos embrijā — tādā tempā, kas ir simtkārt ātrāks par normālo augļa attīstību. Trijās nedēļās embrijs kļūst par bērnu; tālākās procedūras ietekmē šim bērnam pēc gada jau ir desmit bioloģisko gadu; vēl pēc četriem gadiem tas līdzinās četrdesmit gadu vecam cilvēkam. Un to visu, raugi, esmu paveicis es …
— Homunkuls!! — es iesaucos. — Tas ir viduslaiku alķīmiķu sapnis … Es saprotu … Jūs apgalvojat — un pat, ja tā būtu! Apgalvojat, ka esat šo cilvēku radījis, ko?! Un jūs uzskatāt, ka jums ir tiesības viņu nogalināt?! Un ka es liecināšu jums par labu? O, jūs rūgti… rūgti maldāties, Zazul! …
— Tas vēl nav viss, — Zazuls vēsā mierā piebilda, un viņa galva šķita izaugam tieši no bezveidīgā kupra paugura. — Vispirms, protams, es izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Tur burkās man ir pa pāriem kaķi, truši, suņi — traukos ar baltām etiķetēm atrodas oriģinālie, īstie radījumi… bet traukos ar melnām etiķetēm — manis radītās dvīņveida kopijas … starp tiem nav nekādu atšķirību un, pārmainot etiķetes, jūs nevarēsiet pasacīt, kurš dzīvnieks radies dabiskā veidā, piedzimstot, un kurš izveidojies manā kolbā …
— Labi, — es nenocietos, — lai arī būtu tā … bet kāpēc jūs viņu nogalinājāt? Kāpēc? Vai viņš nebija … pie pilna saprāta? Varbūt nepietiekami attīstījies? Bet pat šādā gadījumā jums nebija tiesību …
— Lūdzu mani neapvainot! — Zazuls iešņācās. — Prāta spēju pilnestība, Klusais, attīstības pilnes- tība, kas absolūti precīzi atbilst visām oriģināla īpašībām ģenētiskajos ietvaros … bet viņā ietvertās psihiskās iespējas pat pārsniedz tās, kuras piemita bioloģiskajam prototipam … Jā, tas ir kaut kas vairāk nekā dvīņa atveidošana … šī kopija ir precīzāka par dvīni… profesors Zazuls pārspēja pašu Dabu. Pārspēja, vai jūs to apjēdzat?!
Es klusēju, bet viņš piecēlās, piegāja pie rezervuāra, pastiepās pirkstgalos un vienā grābienā norāva apskrandušo lupatu. Es negribēju skatīties, bet galva pati no sevis pagriezās uz to pusi, un cauri stiklam, cauri duļķainajam spirta slānim ieraudzīju ļengani apžulgušo Zazula seju … viņa lielo, kā sainis peldošo kupri… viņa svārku stērbeles, kas šķidrumā bija izplestas līdzīgi melniem, izmirkušiem spārniem … acābolu bālgano blāvojumu … viņa slapjās, sirmās, sapinkojušās bārdas lēkšķes… Es stāvēju kā elektriskās strāvas trieciena ķerts, bet viņš spiedza:
— Kā tas viegli uzminams,-svarīgi bija panākt, lai darbam būtu paliekama nozīme. Pat mākslīgi radīts cilvēks ir mirstīgs, tāpēc vajadzēja to izveidot paliekamu, novērst sairumu, saglabāt kā pieminekli… jā, tas bija svarīgi. Tomēr, un tas jums jāzina, Klusais, starp mums radās būtiskas domstarpības, un gala iznākumā nevis es … bet VIŅŠ nokļuva tvertnē ar spirtu … viņš … viņš, profesors Zazuls, bet es, es — tieši es arī esmu …
Viņš ieirgojās, bet es to vairs nedzirdēju. Man bija tāda sajūta, it kā es kristu bezdibenī. Novērsu acis no viņa dzīvās, nevaldāmā prieka izteiksmē saverk- šķītās sejas uz otro — mirušo, aiz stikla peldošo, kas atgādināja baigu zemūdens briesmoni… un nejaudāju pavērt muti. Valdīja klusums. Lietus bija gandrīz jau mitējies, tikai, it kā vējam līdzi traucoties, noteku caurulēs ieskanējās un tad atkal apklusa bēru zvani.
— Izlaidiet mani laukā, — es mēģināju pasacīt, taču pats nepazinu savu balsi.
Aizvēru acis un dobji atkārtoju:
— Izlaidiet mani laukā, Zazul. Jūs esat uzvarējis.