Vēlā rudens pēcpusdienā, kad ielās jau iegūla tumsa un smidzināja vienmuļš, sīks, palss lietus, kas atmiņas par sauli vērsa gandrīz vai neticamas, un neviens neparko nebūtu pametis silto vietiņu pie kamīna, kur var sēdēt, vecās grāmatās gremdējoties (tajās nav vērts meklēt jau sen tik labi zināmo saturu, bet gan atskārsmi, kāds pats pirms daudziem gadiem esi bijis), — pie manām durvīm negaidot pieklauvēja. Klauvējieni bija steidzīgi, it kā atnācējs, zvanam pat nepieskardamies, gribētu uzreiz likt saprast, ka viņa apmeklējumu diktējusi steiga, es pat sacītu — izmisums. Nolicis grāmatu, es izgāju gaitenī un atvēru durvis. Tur ieraudzīju stāvam cilvēku, ģērbušos vaska drānas mētelī, pa kuru straumēm tecēja ūdens; seja viņam bija sašķiebta briesmīgā pārgurumā, un no vienas vietas to klāja spīdīgas lietus lāses. Viņš bija tā izmocījies, ka pat nepaskatījās uz mani. Ar abām aukstumā piesarkušajām, mitrajām rokām cilvēks atbalstījās uz prāvas kastes, kuru acīmredzot pats bija pa kāpnēm uzstiepis otrā stāvā.
— Lūdzu, kas jums … — es ierunājos, bet tūlīt izlaboju, — ar ko varu jums palīdzēt?
Atnācējs ar roku izdarīja nenoteiktu žestu un turpināja elsot; es sapratu, ka viņš grib savu kasti iedabūt istabā, bet vairs nespēj, Paņēmu nešļavu aiz izmirkušajām, raupjajām auklām, ar ko tā bija pārsieta, un ienesu gaitenī. Kad pagriezos atpakaļ, viņš stāvēja man turpat aiz muguras. Ar roku norādīju uz drēbju uzkaramiem, pēc tam atnācējs novilka mēteli, uzmeta uz plaukta platmali, kas bija tā izmirkuši, ka izskatījās pēc bezveidīga filca vīkšķa, un ļodzīgām kājām ienāca manā kabinetā.
— Ar ko varu jums pakalpot? — pēc krietna brīža es iejautājos. Noģidu, ka šis cilvēks ir vēl viens no maniem neparastajiem apmeklētājiem, taču viņš, arvien vēl uz mani neskatīdamies, ar mutautu slaucīja seju un ietrīsējās no izmirkušo krekla aproču saltā pieskāriena. Aicināju viņu. apsēsties tuvāk pie kamīna, bet atnācējs pat neatbildēja. Sagrābis savu saini, no kura vēl lāsoja ūdens, nepazīstamais to stiepa, grūda un vēla, atstādams uz grīdas dubļainas pēdas, kas liecināja, ka viņš savā nezināmajā ceļā ne reizi vien to bija nolicis uz peļķēm klātās ietves, lai pats atvilktu elpu. Tikai pēc tam, kad kaste jau bija novietota istabas vidū un viņš visu laiku varēja to paturēt acīs, atnācējs pēkšņi it kā atskārta manu klātieni, paskatījās uz mani, noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pamāja ar galvu un, pārspīlēti lieliem soļiem aizslājis līdz tukšajam atzveltnes krēslam, iekrita tā izsēdētajā klēpī.
Es nosēdos viņam iepretim. Diezgan ilgi mēs klusējām, bet es nezinu, kāpēc tas likās gluži dabīgi. Atnācējs nebija jauns, viņam varēja būt gadu piecdesmit. Viņa seja izskatījās nevienāda un pievērsa uzmanību ar to, ka tās kreisā puse bija mazāka, it kā augot atpalikusi no labējās, un tāpēc kreisās puses mutes kaktiņš, nāss un acs sprauga izveidojušies sīkāki, piešķirdami viņam mūžīgas nomāktības un pārsteiguma izteiksmi.
— Vai jūs esat Klusais? — viņš beidzot ierunājās, kad es to vismazāk gaidīju. Es pamāju ar galvu. — Ijons Klusais? Pazīstamais … zvaigžņu ceļotājs? — uz priekšu pieliecies, viņš drošības dēļ vēl pārvaicāja; un viņa acīs viedās neuzticība.
— Jā, — es apstiprināju. — Kurš gan cits varētu atrasties manā dzīvoklī?
— Es varēju sajaukt stāvus, — viņš nomurmināja, it kā domādams par kaut ko citu, daudz svarīgāku.
Tad atnācējs piepeši pietrūkās. Aši viņš pieskārās saviem svārkiem, it kā gribētu tos nogludināt, bet tad, atskārtis, cik veltīgs ir šāds nodoms — nezinu vai vislielākie gludekļi un drēbnieku amatmeistaru pūliņi būtu ko līdzējuši līdz pēdējai iespējai novalkātajam apģērbam —, izslējās un paziņoja:
— Es esmu fiziķis. Mans vārds ir Molteriss. Vai jūs esat par mani ko dzirdējis?
— Nē, — es atbildēju. Viņa vārds man patiesi bija pilnīgi svešs.
— Tam nav nekādas nozīmes, — viņš noburkšķēja vairāk sev nekā man.
Cilvēks šķita drūms, bet drīzāk tas bija domīgums: viņš sevī apsvēra kādu jau agrāk pieņemtu lēmumu, kurš viņu bija atvedis pie manis, bet tagad viņš atkal bija sācis šaubīties. To es sapratu no mirkļiem, kuri man slepšus tika uzmesti. Radās iespaids, ka atnācējs mani ienīst par to, ko viņš grib, ko viņam vajag man pasacīt.
— Esmu izdarījis atklājumu, — aizsmakušā balsī viņš pēkšņi izmeta. — Izgudrojumu. Tāds vēl nav bijis. Nekad. Jūs varat man neticēt. Es neticu nevienam, tāpēc arī neprasu, lai man kāds ticētu. Pietiek ar faktiem. Es jums pierādīšu. Visu. Bet — es vēl neesmu pilnīgi…
— Jūs baidāties? — es ierunājos labvēlīgā, nomierinošā tonī. Sie izgudrotāji taču ir neprātīgi, jukuši, ģeniāli bērni. — Jūs bīstaties, ka varētu tikt apzagti, apkrāpti, vai ne? Neraizējieties. Šī istaba jau redzējusi visādus izgudrojumus vai par tiem dzirdējusi…
— Par tādu ne!!! — atnācējs kategoriski izgrūda, un viņa balsī, acu mirdzumā uz mirkli atplaiksnījās neizsakāms lepnums. Likās, it kā viņš būtu visas radības pavēlnieks. — Iedodiet man kādas grieznes, — viņš pieprasīja jau atkal sadrūmušā balsī. — Vai arī nazi.
Pasniedzu viņam no rakstāmgalda papīru nazi. Sparīgiem, plašiem vēzieniem viņš pārgrieza auklas, noplēsa papīru, saņurcīja un miklu un sagumzītu, šķiet, tīšā nevērībā nosvieda uz grīdas, it kā gribēdams sacīt: «Tu vari izdzīt mani laukā, izlamāt par to, ka es notraipu tavu spožo parketu — ja vien tev pietiek drosmes padzīt cilvēku, kurš spiests tā pazemoties kā es!» Ieraudzīju gandrīz precīzas kubveida formas kasti, sanaglotu no ēvelētiem, melni lakotiem dēļiem; vāka viena puse bija melna, bet otra zaļa, un man ienāca prātā, ka viņam bija pietrūcis vienas krāsas. Kaste bija aizslēgta ar šifra priekškaramo atslēgu. Aizsedzis to ar delnu, lai es neredzētu skaitļu kombināciju, Molteriss uzgrieza vajadzīgo šifru un, kad atslēga noknakšķēja, lēnām un piesardzīgi pacēla kastes vāku.
Aiz smalkjūtības un negribēdams viņu izbiedēt, es biju atkal atsēdies atzveltņa krēslā. Nojautu — lai gan apmeklētājs to negribēja izrādīt —, ka viņš man par to ir pateicīgs. Vismaz viņš mazliet tā kā nomierinājās. Ar rokām iesniedzies kastē, Molteriss lielā piepūlē, vaigos un pierē saplūstot asinīm, izcēla no tās prāvu, melni oksidētu aparātu ar dažādiem aizsegiem, spuldzēm un vadiem — bet es taču no šādām ierīcēm neko nesajēdzu. Turēdams smago aparātu apskautu kā mīļotu sievieti, viņš aizžņaugtā balsī izdvesa:
— Kur ir… kontakts?!
— Tur, — ar roku norādīju viņam uz kaktu līdzās grāmatām, jo otrā kontaktā bija iesprausts galda spuldzes vads. Molteriss piegāja pie grāmatu plauktiem un piesardzīgi nolika smago aparātu uz grīdas. Atmudžinājis vienu no vadiem, viņš to iesprauda kontaktā, bet pēc tam, attupies pie sava aparāta, sāka pārbīdīt slēdžus un nospiest pogas. Pēc brīža istabā ieskanējās tīkama, melodiska dūkoņa. Pēkšņi viņa sejā atplaiksnījās bailes, un viņš pieliecās pie kādas spuldzes, kura atšķirībā no citām joprojām bija tumša. Molteriss viegli ar pirkstiem uzsita spuldzei, bet, kad nekas neizmainījās, aši izvērsis otrādi visas kabatas, sameklēja skrūvgriezi, stieples gabaliņu, kaut kādas metāla knaibles un, pie aparāta ceļos nometies, steidzīgi, lai gan ievērodams vislielāko precizitāti, sāka tanī rakņāties. Tumšajā spuldzē pēkšņi iezaigojās rožains mirdzums. Molteriss, liekas, pilnīgi aizmirsdams, kur viņš atrodas, ar dziļu atvieglojuma nopūtu salika instrumentus atpakaļ kabatās, pieceļas un pavisam mierīgā balsī, it kā sacīdams kaut ko tādu kā «es šodien ēdu maizi ar sviestu», paziņoja:
— Klusais, tā ir laika mašīna.
Es neatbildēju. Nezinu, vai jūs atskārstat, cik delikāta un grūta bija situācija, kādā es atrados. Sāda tipa izgudrotājus, kuri atklājuši mūžīgas dzīvības eliksīru, elektrisko nākotnes pareģotāju, vai, kā šajā gadījumā, laika mašīnu, visi, pie kuriem viņi griežas, lai tiem uzticētu savu noslēpumu, uzņem ļoti aizdomīgi. Tāpēc viņi ir dažādu kompleksu varā, viegli aizkaitināmi, bīstas no citiem cilvēkiem un vienlaikus nicina tos, jo saprot, ka bez palīdzības viņi nespēj iztikt. To apzinādamies, es līdzīgos gadījumos esmu spiests ievērot vislielāko piesardzību. Tomēr, lai ko es arī darītu, tas tik un tā tiktu uztverts no sliktās puses. Izgudrotāju, kurš meklē palīdzību, skubina izmisums, nevis cerība, un viņš sagaida nevis labvēlību, bet izsmieklu. Starp citu, labvēlība — to viņš mācījies no pieredzes — ir tikai ievads, kuram parasti seko atrunā ieslēpts nopulgojums, jo cik bieži gan viņam nācies sastapties ar mēģinājumiem ieskaidrot, ka pati izgudrojuma ideja ir aplama. Ja es sacītu: «Ai, cik tas lieliski! Jūs tiešām esat izgudrojis laika mašīnu?» — viņš varbūt mestos man virsū ar dūrēm. Tas, ka es klusēju, viņu pārsteidza.
— Jā, jā, — viņš atkārtoja, izaicinoši abas rokas kabatās sabāzdams, — tā ir laika mašīna! Mašīna, kas dod iespēju veikt ceļojumu laikā. Vai jūs to saprotat?
Es pamaju ar galvu, puledamies, lai tas neizskatītos pārspīlēti.
Viņa uzstājība pagaisa tukšumā, izzuda, un brīdi viņš stāvēja ar apmulsušu sejas izteiksmi. Tā neizskatījās pat veca, bet bija vienkārši izmocīta un dziļas nomāktības pilna; piesarkušās acis liecināja par daudzam jo daudzām nomodā pavadītām naktīm, plaksti bija pietūkuši, bet pie ausīm un zem apakšējas lupas palikušie spalvu kušķīši rādīja, ka bārdu viņš noskuvis tikai sakarā ar šo gadījumu, turklāt steigā un nepacietīgi, to pašu liecināja arī vaigam uzlipinātais melnais plāksteris.
— Jūs neesat fiziķis, vai ne?
— Nē.
— Jo labak. Būdams fiziķis, jus nenoticetu pat tam, ko redzēsiet pats ar savām acīm, jo šis te, — viņš norādīja uz aparātu, kas visu laiku klusītiņām murrāja kā miegains runcis (tā spuldzes uz sienām meta rožainu atspīdumu), — varēja rasties tikai pēc tam, kad bija atmesta visu to muļķību guba, ko viņi šodien mēdz dēvēt par fiziku. Vai jums būtu kāds priekšmets, no kura jūs bez nožēlas šķirtos?
— Kaut ko atradīšu, — es atbildēju. — Kas tas varētu būt?
— Vienalga. Akmens, grāmata, metāls — tikai nekā radioaktīva. Ne mazāko radioaktivitātes pēdu, tas ir svarīgi. Tas varētu izraisīt katastrofu. — Viņš vēl runāja, kad es jau biju piecēlies un piegājis pie rakstāmgalda. Kā jūs zināt, esmu pedants, un katram visniecīgākajam sīkumam pie manis ir sava nemainīga vieta, bet sevišķu vērību es piegriežu tam, lai grāmatu plauktos valdītu ideāla kārtība. Tālab jo vairāk mani pārsteidza kāds iepriekšējās dienas notikums: pēc brokastīm, tas nozīmē — jau kopš agra rīta, es strādāju pie rakstāmgalda, sacerēdams fragmentu, kurš man sagādāja lielas grūtības, un, uz brīdi pacēlis galvu no papīriem, ar kuriem bija pieblīvēts viss galds, es ieraudzīju pie plauktiem kaktā uz grīdas in octavo[9] formāta grāmatu tumšbrūnā iesējumā; tā gulēja sienmalē, it kā tur kāds to būtu nometis.
Es piecēlos un paņēmu grāmatu. Pazinu to jau pēc iesējuma —• tā bija ik gada ceturksni iznākoša kosmiskās medicīnas žurnāla numurs, kas saturēja kāda diezgan patāla paziņas diplomdarbu. Nevarēju saprast, kā tas gadījies uz grīdas. Tiesa, kad nosēdos strādāt, biju iegrimis domās un īpaši nepārlūkoju istabu, bet es varētu zvērēt, ka, man ienākot kabinetā, sienmalē uz grīdas nekā nebija, jo tas tūlīt būtu saistījis manu uzmanību. Galu galā tomēr vajadzēja secināt, ka būšu dziļāk iegrimis domās nekā parasti, tāpēc apkārtējie iespaidi uz laiku mani nav ietekmējuši, un tikai vēlāk, kad uzmanības koncentrācija bija mazinājusies, manas līdz tam neredzīgās acis samanīja uz grīdas gulošo žurnālu. Citādi šo faktu nevarēja izskaidrot. Noliku žurnālu atpakaļ plauktā un visu aizmirsu, bet tagad, kad Molteriss pieprasīja kādu priekšmetu, šī man gluži nevajadzīgā žurnāla tumšbrūnā muguriņa it kā pati no sevis ieslīdēja manā rokā, un es, ne vārda neteikdams, pasniedzu to viņam.
Viņš to paņēma, pasvārstīja rokā, uz virsrakstu pat nepalūkojies, pacēla melno vāku savā aparātā un sacīja:
— Pienāciet, lūdzu, tuvāk …
Nostājos viņam līdzās. Molteriss nometās uz ceļiem, pagrieza kādu radioaparāta regulatoram līdzīgu kloķi, bet pēc tam nospieda tam blakus plakanu pogu. Gaisma istabā uz mirkli satumsa, kontaktā, kurā bija iesprausts aparāta vads, ar savdabīgu spalgu sprakšķi uzdzirkstīja zilga uguntiņa, bet vairāk tomēr nekas nenotika.
Nodomāju, ka atnācējs man izdedzinās visus drošinātājus, bet tad jau viņš aizsmakušā balsī iesaucās:
— Uzmanību!
Molteriss novietoja grāmatu aparātā plakaniski, un pēc tam nospieda tā sānos mazu, melnu slēdzi. Spuldzes atkal iedegās normālā spožumā, un vienlaikus aparāta dibenā gulošās grāmatas tumšie kartona vāki apmiglojās. Kādā sekundes daļā tie kļuva dzidri, un man likās, ka cauri vākiem es saredzu lappušu baltos apveidus un kopā saplūstošās burtu rindas, taču tas viss ilga tikai mirkli, jo nākošajā sekundē grāmata izplūda, pazuda un es redzēju vairs tikai aparāta tukšo, tumši oksidēto dibenu.
— Tā pārvietojusies laikā, — Molteriss noteica, uz mani nepaskatīdamies, un smagi piecēlās. Kā sīkas adatu smailes viņam uz sejas spīdēja sviedru lāsītes. — Jeb, ja tā jums labāk patīk, atjauninājusies …
— Pār cik? — es pajautāju. Sā jautājuma lietišķība lika viņa vaigam mazliet noskaidroties. Sejas kreisā, mazākā, it kā atmirusī puse bija arī drusku tumšāka un, kā es tuvumā pamanīju, tā notrīsēja.
— Apmēram par vienu diennakti, — viņš atbildēja. — Precīzi es vēl nespēju to nosacīt. Bet… — viņš aprāvās un pavērās manī.
— Vai jūs arī vakar bijāt šajā istabā? — viņš jautāja, neslēpdams, ar kādu sasprindzinājumu gaida manu atbildi.
— Jā, — es vilcinādamies atbildēju, jo pēkšņi man . radās tāda sajūta, it kā grīda aizslīdētu no kāju apakšas. Es visu sapratu un pārsteigumā, kas nebija ne ar ko citu salīdzināms kā vien ar pilnīgi neticama sapņa izraisīto sajūtu, es saistīju abus faktus: tik neizskaidrojamo grāmatas parādīšanos vakardien precīzi tajā pašā vietā, sienmalē, — un pašreizējo eksperimentu.
Es viņam to pateicu. Molteriss nesāka starot, kā tas būtu bijis sagaidāms, tikai vairākas reizes ar mutautu noslaucīja pieri, un es pamanīju, ka viņš ļoti svīst un ir mazliet nobālējis. Piebīdīju viņam krēslu, un arī pats apsēdos.
— Varbūt tagad jūs pasacīsiet, ko īsti no manis vēlaties? — es iejautājos, redzēdams, ka viņš ir nomierinājies.
— Palīdzību, — Molteriss noburkšķēja. — Atbalstu — nē, ne jau, ubagu dāvanu. Lai tas būtu … nosauksim to par avansu uz sagaidāmās peļņas rēķina, kurā jūs piedalītos. Pārvietošanās laikā … jūs pats saprotat… — viņš aprāvās.
— Jā, — es atbildēju. — Man liekas, jums nepieciešama prāvāka summa?
— Ļoti prāva. Redziet, tas saistīts ar lielu enerģijas patēriņu, turklāt laika tēmēklis — ierīce, kas ļautu objektu precīzi pārcelt tajā laika posmā, kuru esam izvēlējušies, — prasīs vēl daudz darba.
— Cik ilgi? — es iejautājos.
— Vismaz vienu gadu …
— Labi, — es atbildēju. — Es saprotu. Tikai, redziet, man vajadzētu meklēt… trešo personu palīdzību. Vienkārši sakot, atrast finansistus. Vai jums būtu iebildumi…
— Nē… skaidrs, ka ne, — viņš paskaidroja.
— Labi. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Vairums cilvēku, būdami manā vietā, pēc tā, ko jūs parādījāt, nospriestu, ka tas ir triks, veikla acu apmānīšana. Bet es jums ticu. Ticu un darīšu visu, kas manos spēkos. Tam, protams, nepieciešams zināms laika sprīdis. Pašreiz esmu ļoti aizņemts, turklāt — man vajadzēs aprunāties…
— Ar fiziķiem? — viņš izmeta, saspringti ieklausīdamies manos vārdos.
— Nē, kāpēc. Es redzu, ka jums šis punkts ir ļoti vārīgs — nē, nē, lūdzu, nesakiet neko. Es neko nejautāju. Man vajadzētu aprunāties, lai izvēlētos vispiemērotākos cilvēkus, kuri būtu ar mieru …
Es aprāvos. Un arī Molterisam šajā mirklī droši vien atplaiksnījās tā pati doma, kas man, jo acis viņam iedzirkstījās.
— Klusais, — viņš ierunājās, — ne ar vienu jums nav vajadzīgs aprunāties … es pats jums pasacīšu, pie kā griezties …
— Ar savas mašīnas palīdzību, vai ne? — es piebildu. Molteriss uzvaroši pasmaidīja. — Skaidrs! Kā gan man tas agrāk neienāca prātā … esmu gatavais ēzelis … Bet vai jūs jau kādreiz esat pārvietojies laikā? — es pajautāju.
— Nē. Mašīna darbojas tikai neilgu laiku, kopš pagājušās piektdienas. Esmu tajā pārvietojis tikai runci…
— Runci? Un ko — vai tas atgriezās?
— Nē. Tas pārvietojies nākotnē, aptuveni par pieciem gadiem, laika skala vēl nav pilnīgi precīza. Lai precīzi nosacītu apstāšanās mirkli, jāizstrādā dife- renciators, kurš koordinētu virmojumu lauku. Bet pagaidām tunelēšanas kvantu efekta izraisītā desin- hronizācija …
— Diemžēl neko nesaprotu no tā, ko jūs man skaidrojat, — es viņu pārtraucu. — Bet kāpēc jūs pats neesat pamēģinājis?
Tas man izlikās savādi — lai nesacītu vairāk. Molteriss samulsa.
— Biju nodomājis, bet… redziet… es … namsaimnieks noslēdza man elektrisko strāvu … svētdien.
Seja, pareizāk sakot, tās normālā, labā puse viņam tumši pietvīka.
— Esmu parādā īres maksu, tāpēc… — viņš nomurmināja. — Bet, protams … tagad… Jā, jums ir taisnība. Es tūlīt. Iekāpšu šeit, vai redzat? Iedarbināšu aparātu un … pārcelšos nākotnē. Uzzināšu,
kas finansējis pasākumu, noskaidrošu šo cilvēku uzvārdus, un tad jūs varēsiet tūlīt, bez kavēšanās …
To sacīdams, viņš jau atbīdīja šķērssienas, kas sadalīja aparāta iekšieni vairākos nodalījumos.
— Pagaidiet, — es iebildu, — nē, tā es negribu. Jūs taču nevarēsiet atgriezties, ja aparāts paliks šeit, pie manis.
Molteriss pasmaidīja.
— Ai, nē, — viņš attrauca. — Es pārvietošos laikā kopā ar aparātu. Tas ir iespējams, jo aparātam ir divi regulācijas varianti. Redziet, kur variometrs. Ja es kādu pārvietoju laikā un gribu, lai aparāts paliek savā vietā, tad lauks fokusējams šajā mazajā telpā zem vārstuļa. Bet, ja gribu pārvietoties pats, tad lauks tiek paplašināts, lai tas aptvertu visu aparātu. Tikai jaudas patēriņš tad būs lielāks. Cik ampēru ir jūsu drošinātājiem?
— Nezinu, — es atbildēju, — bet baidos, ka tie neizturēs. Jau pirmīt, kad jūs … nosūtījāt šo grāmatu, gaisma satumsa.
— Tas ir sīkums, — viņš noteica, — es drošinātājus apmainīšu pret spēcīgākiem, protams, ar jūsu atļauju …
— Lūdzu.
Molteriss ķērās pie darba. Viņam kabatās bija vai veselas elektrotehniskās darbnīcas iekārta. Pēc desmit minūtēm viss bija kārtībā.
— Es dodos ceļā, — viņš teica, atgriezdamies istabā. — Man liekas, ka vajadzētu pārvietoties vismaz par gadiem trīsdesmit.
— Kāpēc tik daudz? Kam tas vajadzīgs? — es iejautājos. Mēs abi stāvējām pie melnā aparāta.
— Pēc dažiem gadiem kaut ko zinās tikai speciālisti, — Molteriss paskaidroja, — bet pēc gadsimta ceturkšņa jau katrs bērns par to mācīsies skolā. Tad es no katra uz ielas sastapta pretimnācēja varēšu uzzināt, kā sauc tos cilvēkus, kuri palīdzējuši realizēt šo izgudrojumu.
Molteriss pasmaidīja, papurināja galvu un ar abām kājām iekāpa aparātā.
— Gaisma uz mirkli satumsīs, — viņš brīdināja, — bet par to neuztraucieties. Drošinātāji noteikti izturēs. Toties… atgriešanās gan var sagādāt zināmas grūtības …
— Kāpēc?
Viņš man uzmeta ašu skatienu.
— Vai jūs mani kādreiz šeit jau neesat redzējis?
— Ko jūs sakāt? — es nesapratu.
— Nu … vakar vai pirms nedēļas, varbūt arī pirms kāda mēneša … vai pat gada … Vai patiesi neesat mani redzējis? Šeit, šajā kaktā — vai tur nav pēkšņi parādījies cilvēks, kas, tāpat kā es tagad, ar abām kājām stāvēja šādā aparātā?
— A-ā! — es iesaucos. — Tagad saprotu … Jūs baidāties, ka atgriežoties varat nokļūt ne pašreizējā tagadnībā, bet jau aizritējušā pagājībā? Nē, nekad neesmu jūs redzējis. Tiesa, es gan pārrados no ceļojuma tikai pirms deviņiem mēnešiem, bet pirms tam māja bija tukša …
— Vienu mirkli… — Molteriss saspringti teica, pūlēdamies kaut ko atcerēties. — Es pats lāgā nezinu, — beidzot viņš paskaidroja, — bet, ja es kādreiz būtu šeit bijis, sacīsim, tajā laikā, kad māja, kā jūs sakāt, bija tukša, tad taču man pašam to vajadzētu zināt, atcerēties to, vai ne?
— Nav sacīts, — es steigšus attraucu, — tas ir laika cilpas paradokss; jūs toreiz varējāt būt kur citur un darīt ko citu — jūs, kas esat no tā laika posma; bet, nevēlēdamies nokļūt pagājušajā laikā, jūs no pašreizējā mirkļa, no tagadnības …
— Nu, — viņš noteica, — galu galā tas nav tik svarīgi. Ja es pat atvirzīšos pārāk tālu atpakaļ laikā,
varu izdarīt labojumu. Sliktākajā gadījumā es drusku aizkavēšos. Tā kā tas ir pirmais mēģinājums, tad, lūdzu, paciešaties …
Molteriss pieliecās un nospieda pirmo pogu. Gaisma mirklī pietumsa, un aparāts paklusu iedžink- stējās augstā tonī, gluži kā pret kādu priekšmetu piesists stikla stienītis. Molteriss atsveicinādamies pacēla vienu roku, bet ar otru pieskārās melnajam slēdzim, tajā pašā laikā izsliedamies. Sajā mirklī spuldzes atkal iedegās pilnā spožumā, un es ieraudzīju viņa veidolu izmaināmies. Drēbes viņam satumsa un sāka apmigloties, taču es tam nepiegriezu vērību, jo mani pārsteidza tas, kas notika ar viņa galvu: melnie mati, vēršoties caurspīdīgi, vienlaikus kļuva balti, viss augums it kā izplūda un reizē saruka, līdz beidzot, kad tas kopā ar aparātu pazuda man no acīm un es paliku viens tukšajā istabas kaktā ar tukšu grīdu un neredzēju nekā cita kā tikai baitu kailu sienu ar kontaktu, kurā vairs nekas nebija iesprausts, — kad es viens tā stāvēju ar pavērtu muti un kaklā iestrēgušu šausmu kliedzienu, man acu priekšā vēl rēgojās briesmīgā pārmaiņa, ko nule biju redzējis, jo viņš, draugi, laika plūsmas aizrauts un izzuzdams, novecoja galvu reibinošā ātrumā, gadu desmitu ilgām pārvērtībām norisinoties dažās sekundes daļās! Ar ļenganām kājām aizgāju līdz atzveltņa krēslam, atbīdīju to, lai labāk saredzētu tukšo, spilgti apgaismoto kaktu, apsēdos un sāku gaidīt. Tā es nosēdēju cauru nakti, līdz pat rītam. Draugi, kopš tā brīža pagājuši septiņi gadi. Man liekas, ka Molteriss nekad vairs neatgriezīsies, jo, ar savu ideju aizrāvies, viņš bija piemirsis kādu ārkārtīgi vienkāršu, pat elementāru apstākli, kuram — nezinu, vai aiz nezināšanas, vai arī aiz nevērības — secen paiet visi fantastisko hipotēžu autori. Ir taču skaidrs, ka ceļotājam laika plūsmā, ja viņš tajā pārvietosies par divdesmit gadiem, par tikpat daudz gadiem jākļūst vecākam — jo kā gan citādi tas varētu būt? Viņi visu iztēlojušies tādējādi, ka tagadnes cilvēks varētu tikt pārcelts nākotnē un viņa pulkstenis rādīs šīs pārcelšanās brīdi, turpretī visi pārējie pulksteņi visapkārt rādīs nākotnes laiku. Bet tas, protams, nav iespējams. Lai tā notiktu, tad viņam vajadzētu it kā iziet ārpus laika un tādā kārtā traukties uz nākotni, lai tad, izvēlējies piemērotu brīdi, atkal tajā atgrieztos — no ārpuses… it kā pastāvētu kaut kas tāds, kas atrodas ārpus laika. Bet nav ne tādas vietas, ne tāda ceļa, un nelaimīgais Molteriss pats ar savām rokām tika iedarbinājis mašīnu, kura viņu nogalināja — ar vecumu, jā, ne ar ko citu, un, kad tā apstājās tur, izvēlētajā nākotnes punktā, tajā vairs atradās tikai nosirmojis, sarucis līķis …
Bet tagad, draugi, nāk visbriesmīgākais. Laika mašīna apstājusies kaut kur nākotnē, bet šī māja kopā ar šo dzīvokli, ar šo istabu, ar šo tukšo kaktu taču arī pārvietojas laikā — protams, tikai tajā vienīgajā veidā, kāds mums pieejams, — līdz beidzot galu galā sasniegs to mirkli, kurā apstājusies mašīna, un tad tā atkal parādīsies tepat, šajā baltajā kaktā, bet kopā ar to — pats Molteriss … viss, kas no viņa būs palicis pāri… Par to nevar būt nekādu šaubu.
[1] neticīgo vidū (latīņu vai.). Tulk. piez.
[2] baznīca nesteidzas (latīņu vai.). Tulk. piez.
[2] grāmata 1/4 loksnes formātā. Tulk. piez.
[3] redakcijas piezīme. Kā mēs esam uzzinājuši, spriedums noteicis, ka abiem līgavaiņiem jātiek pārputekšņotiem, bet pēc tam atveidojams tikai viens no viņiem. Patiesi, īsts Zālamana spriedums!
[4] cilvēkveidīgs dzīvnieks (latīņu val.).T«/&. piez.
[5] seit: objektīvi (latīņu vai.). Tulk. piez.
[6] mūžīgais dzinējs (latīņu vai.). Tulk. piez.
[7] sajūta, ka kaut kas reiz jau redzēts (franču vai.). Tulk. piez.
[8] gadījumu atkārtošanās (latīņu vai.). Tulk. piez.
[9] grāmata 1/8 loksnes formātā. Tulk. piez.