Šķiet, nevienā no saviem ceļojumiem neesmu pieredzējis tādas šausmas kā braucienā uz Amauropijas planētu Ciklopa zvaigznājā. Par šeit piedzīvotajām briesmām man jāpateicas profesoram Tarantogam. Šis pazīstamais astrozoologs ir ne tikai izcils pētnieks, bet, kā zināms, savā brīvajā laikā nodarbojas arī ar dažādiem izgudrojumiem. Starp citu, viņš izgudrojis šķidrumu nepatīkamu atmiņu izkliedēšanai, banknotes ar guleniski novietotu astoņnieku, kas apzīmē bezgalīgi lielu naudas summu, trīs dažādas metodes miglas iekrāsošanai acīm tīkamā tonī, kā arī speciālu pulveri mākoņu apkaisīšanai, lai tiem piešķirtu nemainīgus apveidus. Tāpat viņš radījis aparatūru, kas ļauj izmantot parasti nelietderīgi izšķiesto enerģiju, ko attīsta bērni, kuri, kā zināms, nevienu mirkli nevar norimties mierā.
Šo aparatūru veido daždažādās vietās dzīvoklī iekārtoti kloķi, trīsēs un sviras, ko bērni draiskodamies rausta, velk un virza un šādā veidā, pašiem to nemaz neapzinoties, sūknē ūdeni, mazgā veļu, mizo kartupeļus, ražo elektrību utt. Rūpēdamies par mūsu visjaunākajiem pēctečiem, kurus vecāki reizēm atstāj mājās vienus, viņš izdomājis arī nedegošus sērkociņus, kurus jau masveidā ražo uz Zemes.
Kādu dienu profesors parādīja savu visjaunāko izgudrojumu. Pirmajā mirklī likās, ka manā priekšā ir dzelzs krāsniņa, un profesors atzinās, ka patiesi tā viņam noderējusi par ierīces pamatdetaļu.
— Tā, manu dārgo Ijon, ir reālā veidolā iemiesots cilvēces sensenais sapnis, — viņš man paskaidroja, — un proti, laika novilcinātājs jeb, ja tā tev labāk patīk, aizkavētājs. Aparāts dod iespēju pēc sirds patikas pagarināt dzīvi. Tajā-viena minūte ilgst ap divi mēneši, ja vien savās aplēsēs neesmu kļūdījies. Vai tu negribētu izmēģināt? …
Tā kā es aizvien biju interesējies par tehnikas jaunumiem, piekrītoši pamāju ar galvu un iespraucos aparātā. Tikko biju tur notupies, profesors aizcirta durtiņas. Man degunā iekņudējās, jo blīkšķis, ar kādu profesors aizdarīja krāsniņu, uzvirmoja no tās neiz- kašņātos sodrējus, un es, gaisu ievilkdams, nošķaudījos. Tieši šajā mirklī tika ieslēgta strāva. Laika tecējuma pagausināšanās rezultātā mans šķaudiens ilga piecas diennaktis, un, kad profesors atkal atvēra aparātu, viņš ieraudzīja, ka es aiz pārpūles esmu gandrīz nesamaņā. Pirmajā mirklī viņš uztraucās, bet, uzzinājis, kas īsti noticis, labsirdīgi pavīpsnāja un piebilda:
— Patiesībā pēc mana pulksteņa pagājušas tikai četras sekundes. Nu, ko tu, Ijon, teiksi par šādu izgudrojumu?
■— Patiesību sakot, man liekas, ka tas vēl nav gluži pilnveidots, lai gan katrā ziņā pelna ievērību, — es atbildēju, kolīdz man bija izdevies aizgūtnēm ieraut gaisu.
Godājamais profesors mazliet tā kā apmulsa, bet tad augstsirdīgi uzdāvināja man savu aparātu, paskaidrodams, ka tas vienādā mērā varot noderēt gan laika gaitas palēnināšanai, gan arī tās paātrināšanai. Juzdamies drusku noguris, es atteicos no tūlītēja šīs otrās iespējas izmēģinājuma, sirsnīgi pateicos un aizvedu aparatu uz savām mājām. Patiesību sakot, es laga nezināju, ko ar to iesākt, tāpēc aparātu novietoju savas raķešu garāžas jumtaugšā, kur tas vāļājās kādu pusgadu.
Rakstīdams savas lieliskās «Astrozooloģijas» astoto sējumu, profesors pamatīgi bija iepazinies ar materiāliem, kas attiecās uz Amauropiju apdzīvojošām būtnēm. Un tad viņam ienāca prātā, ka tās būtu visai noderīgs objekts laika palēninātāja (un reizē arī paātrinātāja) izmēģināšanai.
Iepazinies ar šo projektu, es iedegos tādā aizrautībā, ka trijās nedēļās piekrāvu raķeti ar pārtiku un degvielu, bet pēc tam, paņēmis sev līdzi šā galaktikas apvidus kartes, ar kurām pienācīgi nemaz nebiju iepazinies, kā arī profesora Tarantogas aparātu, nekavējoties startēju. Tas bija jo saprotamāk tāpēc, ka ceļojums uz Amauropiju ilgst ap trīsdesmit gadu. Ko es pa šo laiku darīju, par to pastāstīšu kādreiz vēlāk. Pieminēšu šeit tikai vienu no dīvainākiem notikumiem, kāds bija sastapšanās galaktikas centra apvidū (iekavās piebildīšu, ka šis rajons ir tik lielā mērā piesārņots kā reti kāds kosmosā) ar starpzvaigžņu klaiņotāju cilti, kas bija iesaukta par padzinteņiem.
Šiem nelaimīgajiem vispār nav dzimtenes. Maigi izsakoties, tās ir ar neparastu izdomu apveltītas būtnes, jo gandrīz katrs no tiem par savas cilts vēsturi stāstīja kaut ko citu. Vēlāk es tiku dzirdējis, ka viņi vienkārši iztirgojuši savu planētu, alkatīgā iekārē nesaudzīgi izmantojot derīgo izrakteņu atradnes, lai iegūtās bagātības eksportētu. Šādā veidā viņi izvandījuši un izrakņājuši visu planētu, to galīgi izpostīdami, līdz beidzot no tās pāri palikusi tikai liela bedre, kura kādu dienu tiem zem kājām iebrukuši. Tiesa, bija gan arī tādi, kuri apgalvoja, ka padzinteņi reiz sagudrojuši kosmosā sarīkot pamatīgu plītēša-nu, bet apmaldījušies un neesot spējuši vairs atrast ceļu uz mājām. Kā bijis īstenībā, šodien nav pasakāms, tikai skaidrs, ka neviens nepriecājas par šo zvaigžņu blandoņu parādīšanos — ja, klīzdami pa izplatījumu, viņi sastopas ar kādu planētu, tad drīz vien izrādās, ka šis vai tas ir pazudis — vietumis viņi ierāvuši nāsīs daļu gaisa, citur atkal izdzēruši kādu upi vai arī nočiepuši salu.
Kādreiz Ardenurijā viņi esot nozaguši pat veselu kontinentu, tikai tas, par laimi, bijis neizmantojams, jo to klājusi ledus sega. Labprāt viņi apņemas iztīrīt un noregulēt planētu pavadoņus, taču reti kāds tiem uztic tik atbildīgu pienākumu. Viņu bērni apmētā ar akmeņiem komētas un vizinās uz izkurtējušiem meteoriem, ar vārdu sakot, viņu dēļ raižu ir bez sava gala. Nospriedu, ka tam jādara gals, un, uz īsu laiku pārtraucis ceļojumu, sāku attiecīgi rīkoties. Manas pūles izrādījās visai veiksmīgas, jo nejaušā kārtā man izdevās sagādāt sev kādu vēl gluži lietojamu mēnesi. Es to mazliet izremontēju un, pateicoties saviem sakariem, panācu, ka tas tika paaugstināts planētas rangā.
Tiesa, tur nebija gaisa, bet to es savācu brīvprātīgu ziedojumu ceļā: tuvējā apvidus iedzīvotāji deva, cik nu katrs spēja, un vajadzēja redzēt, ar kādu prieku lādzīgie padzinteņi uzsoļoja paši savā planētā! Viņu pateicībai vienkārši nebija gala. Sirsnīgi atvadījies, es devos tālāk. Līdz Amauropijai vairs bija palicis tikai ap seši kvintiljoni kilometru; veicis šo pēdējo ceļa posmu un sameklējis man vajadzīgo planētu (to šeit bija kā smiltis tuksnesī), sāku nolaisties uz tās virsmas.
Ieslēdzis bremzes, es pēkšņi ar šausmām konstatēju, ka tās nedarbojas un es krītu lejup līdzīgi akmenim. Paskatījies pa lūku, ieraudzīju, ka man bremžu vispār nav. Ar sašutumu atcerējos nepateicīgos padzinteņus, taču nodoties šāda veida pārdomām nebija laika, jo drīz vien es jau šķēlu planētas atmosfēru, un raķete sāka kvēlot rubīna krāsā — vēl mirklis, un es būtu dzīvs sadedzis.
Par laimi, pēdējā brīdī es atcerējos laika pagausi- nātāju; ieslēdzu to, un laiks sāka ritēt tik lēni, ka mans kritiens uz planētu ilga trīs nedējas. Sādā veidā izkūlies no ķezas, es palūkojos apkārt.
Raķete bija nolaidusies plašā klajumā, kuru no visām pusēm ieskāva bāli zilgans mežs. Virs receklī- giem kokiem lielā ātrumā virmoja kaut kādi radījumi smaragda krāsā. Mani ieraugot, mēļos krūmos iespruka bars dzīvu būtņu, kas izskatījās apbrīnojami līdzīgas cilvēkiem, tikai tām bija spīdīga safīra krāsas āda. Šo un to par viņiem biju jau dzirdējis no profesora Tarantogas, taču, ielūkojies kosmonauta rokasgrāmatā, guvu krietnu papildu informāciju.
Izrādījās, ka planētu — pēc grāmatas ziņām — apdzīvo cilvēkiem līdzīgas, tikai uz nesalīdzināmi zemākas attīstības pakāpes esošas būtnes, ko sauc par mikrocefaliem. Mēģināju ar viņiem sazināties, taču veltīgi. Rokasgrāmatai acīmredzot bija taisnība. Mikrocefali staigāja četrrāpus, brīdi pa brīdim pie- tupdamies, veicīgi ieskājās, bet, kad es tuvojos, blenza uz mani ar savām smaragda acīm un nesakarīgi kaut ko burkšķēja. Neraugoties uz pilnīgu saprāta trūkumu, viņi bija labsirdīga un piemīlīga rakstura.
Divas dienas es pētīju zilgano mežu un plašās stepes tam apkārt, bet tad, atgriezies raķetē, devos pie miera. Kad jau biju atgūlies, atcerējos laika paātrinātāju un nolēmu to iedarbināt uz pāris stundām, lai, no rīta pamodies, redzētu, kas noticis. Ar pūlēm izstiepu aparātu no raķetes, uzstādīju zem kokiem, ieslēdzu laika paātrinājumu un, atgriezies savā guļvietā, iegrimu nevainīga bērna miegā.
Mani pamodināja spēcīga purināšana. Atvēris acis, ieraudzīju, ka pār mani noliekušies mikrocefali, kuri, jau uz divām kājām stāvēdami, spalgās balsīs sazinājās cits ar citu un ar lielu interesi kustināja manas rokas, bet, kad es mēģināju pretoties, gandrīz tās izmežģīja no locītavām. Vislielākais no viņiem, mēļš milzis, ar varu pavēra man muti un, iegrūdis tajā pirkstus, skaitīja zobus.
Lai kā es spirinājos, mani iznesa laukā un piesēja pie raķetes pakaļgala. Šādā stāvoklī atrazdamies, redzēju, ka mikrocefali visu, kas vien bija kustināms, iznesa no raķetes; lielākos priekšmetus, kurus nevarēja izdabūt pa raķetes lūku, viņi ar akmeņiem sasita gabalos. Tad pēkšņi uz raķeti un mikrocefaliem, kas rosījās ap to, nobira akmeņu krusa, no kuriem viens trāpīja man pa galvu. Tā kā biju sasiets, nevarēju paskatīties uz to pusi, no kurienes lidoja akmeņi. Dzirdēju tikai kautiņa kņadu. Beidzot mikrocefali, kuri bija mani sasaistījuši, metās bēgt. Man klāt pieskrēja citi, atraisīja saites un, izrādīdami vislielākās godbijības pazīmes, uz pleciem ienesa meža biezoknī. „
Gājiens apstājās pie kupla koka. No tā zariem, liānās iestiprināts, nokarājās kaut kas līdzīgs vieglam slietenim ar mazu lodziņu. Pa šo lodziņu mani iestūķēja iekšā, bet zem koka sapulcējušos mikroce- falu pūlis nokrita ceļos, izgrūzdams lūgsnām līdzīgas gaudas. Procesijā sakārtojušies mikrocefali kā upuri nolika man priekšā ziedus un augļus. Nākamajās dienās es kļuvu par vispārējas pielūgsmes objektu; priesteri pēc manas sejas izteiksmes pareģoja nākotni un, kad tā viņiem šķita drūma, apkvēpināja mani ar dūmiem, tā ka es gandrīz vai nosmaku. Par laimi, tajā laikā, kad svilināja man nestos upurus, priesteris šūpoja svētbūri, kurā biju iesprostots, un tāpēc laiku pa laikam varēju maķenīt atvilkt elpu.
Ceturtajā dienā maniem godinātājiem uzbruka ar milnām bruņojušos mikrocefalu nodaļa, ko komandēja tas pats milzis, kurš man bija skaitījis zobus. Kaujas laikā pāriedams no vienu rokām otrās, es pārmaiņus kļuvu gan par pielūgsmes, gan arī par nozākājumu objektu. Cīņā uzvaru guva uzbrucēji, kurus vadīja jau minētais milzis, vārdā Cērmonis. Savā apmetnē viņi atgriezās triumfālā gājienā, un arī es tajā piedalījos — piesiets pie garas kārts, kuru nesa barveža radinieki. Tas kļuva par tradīciju, un es kopš šā laika biju savdabīgs karogs, kuru stiepa līdzi visos karagājienos. Tas bija apgrūtinoši, taču deva zināmas priekšrocības.
Kaut cik ielauzījies mikrocefalu dialektā, es nopūlējos Cērmonim ieskaidrot, ka par savu straujo attīstību viņam un viņa pavalstniekiem jāpateicas man. Tas neveicās viegli, bet man radās iespaids, ka viņš jau sāka šo to apjēgt. Diemžēl drīz vien viņu noindēja paša brāļadēls Atrīmis, kas apvienoja līdz šim savstarpēji naidīgos meža un lauku mikrocefalus, apprecēdams meža iemītnieku priesterieni Mastozimazu.
Kad Mastozimaza kāzu dzīru laikā ieraudzīja mani (es tur biju ēdienu nobaudītājs — šādu amatu bija nodibinājis Atrīmis), viņa līksmi iesaucās: «Bet tev taču ir tik balta ādiņa!» Tas manī viesa drūmu nojausmu, kura drīz vien piepildījās. Mastozimaza nožņaudza savu laulāto draugu, kad tas bija aizmidzis, un stājās ar mani morganātiskā laulībā. Tagad savukārt es viņai mēģināju ieskaidrot, kādu pateicību mikrocefali man ir parādā, bet Mastozimaza mani saprata aplam, jo tūlīt pēc pirmajiem vārdiem iespiedzās: «Ak tā, es tev jau esmu apnikusi!», un man ilgi vajadzēja viņu mierināt.
Kārtējā galma apvērsuma laikā Mastozimaza tika nogalināta, bet es izglābos, aizbēgdams pa logu. No mūsu laulības laikiem saglabājās vienīgi valsts karoga balti mē|ās krāsas. Pēc aizbēgšanas es meža klajumā sameklēju laika paātrinātāju un gribēju to izslēgt, bet tad man ienāca prātā, ka prātīgāk būtu pagaidīt, līdz mikrocefali radīs demokrātiskāku civilizāciju.
Kādu laiku es nodzīvoju mežā, pārtikdams no saknēm, un tikai naktīs aizgāju līdz apmetnei, kas ātri pārveidojās ar pāļu sētu apjoztā pilsētā.
Lauku mikrocefali apstrādāja zemi, bet pilsētā dzīvojošie tiem bieži uzbruka, izvaroja viņu sievas, bet pašus apkāva un aplaupīja. Drīz vien strauji attīstījās tirdzniecība. Šajā pašā laikā nostiprinājās arī reliģiskie ticējumi, kuru rituāls ar katru dienu kļuva bagātāks. Man par lielu sarūgtinājumu, mikrocefali raķeti no meža klajuma aizvilka uz pilsētu un novietoja galvenajā laukumā kā sava veida dievekli, uzceldami tai apkārt mūri un izveidodami apsardzi. Vairāk reižu laukos dzīvojošie mikrocefali apvienojās un kopējiem spēkiem uzbruka Mēļienei (tāds bija pilsētas nosaukums), to līdz pamatiem nopostīdami, taču aizvien tā ātri tika uzcelta no jauna.
Kariem galu darīja karalis Sarcepans, kurš nodedzināja ciemus, izcirta mežus un apkāva lauciniekus, bet dzīvajos palikušos kā kara gūstekņus nometināja uz laukiem turpat pie pilsētas. Tā kā man nebija kur palikt, es devos uz Mēļiem. Pateicoties maniem sakariem (pils kalpotāji mani pazina vēl no Mastozimazas laikiem), es tiku iecelts galma masiera amatā. Karalis Sarcepans mani iemīlēja un gribēja paaugstināt valsts bendes palīga amatā par vecāko spīdzmani. Izmisumā es aizsteidzos uz meža klajumu, kur darbojās laika paātrinātājs, un noregulēju to uz pilnu jaudu. Un patiesi, tajā pašā naktī Sarcepans nomira no pārēšanās un tronī nāca armijas pavēlnieks Trimons Zilgais. ViņŠ nodibināja birokrātisku hierarhiju, ieviesa nodokļus un izdeva likumu par obligāto kara klausību. No kara dienesta mani paglāba ādas krāsa. Es tiku atzīts par albinosu, un kā tādam man nebija tiesības tuvoties karaļa miteklim. Dzīvoju kopā ar vergiem, kuri mani iesauca par Ijonu Bālģīmi.
Tad es sāku sludināt vispārēju vienlīdzību un izskaidroju savu lomu mikrocefalu sabiedriskajā attīstībā. Drīz vien manai mācībai radās daudz piekritēju, kurus dēvēja par mahinistiem. Sākās nemieri un jukas, kuras Trimona Zilgā gvarde asiņaini apspieda. Mahinismu aizliedza, piedraudot ar nāvessodu nokutinot.
Vairākkārt man vajadzēja bēgt no pilsētas un pa^ slēpties zivju dīķos, bet mani piekritēji tika nežēlīgi vajāti. Pēc tam uz maniem priekšlasījumiem sāka ierasties aizvien vairāk augstāko aprindu pārstāvju, protams, inkognito. Kad Trimons nomira traģiskā nāvē, aiz izklaidības aizmirsis elpot, varu pārņēma Karbagazs Saprātīgais. Viņš bija manas mācības piekritējs un pasludināja to par oficiālo valsts ticību. Man tika piešķirts Mahinas pārrauga goda nosaukums un lepna rezidence pils tuvumā. Biju ļoti aizņemts un pats lāgā neatskārtu, kā tas notika, kā ne, bet man padotie priesteri sāka sludināt mācību par manu dievišķīgo cilmi. Veltīgi es mēģināju tam pretoties. Šajā laikā uzradās antimahinistu sekte, kas apgalvoja, ka mikrocefali attīstījušies dabiskā ceļā, bet es esot bijušais vergs, kurš, nobalsinājies ar kaļķiem, blēdīgā kārtā krāpjot tautu.
Sektes vadītājus notvēra, un karalis pieprasīja, lai es kā Mahinas pārraugs piespriestu tiem nāvessodu. Citas izejas neredzēdams, aizbēgu pa pils logu un kādu laiku atkal slēpos pilsētas dīķos. Kādu dienu man kļuva zināms, ka priesteri sludinot Ijona
Bālģīmja uzbraukšanu debesīs, jo viņš, izpildījis savu planetāro sūtību, atgriezies debess mājoklī. Es devos uz Mājieni, lai atspēkotu šīs aplamības, bet pūlis, kurš bija nometies ceļos manu attēlu priekšā, pēc pirmajiem vārdiem, ko paguvu pasacīt, gribēja nomētāt mani ar akmeņiem. Priesteru sardze mani paglāba, bet tikai tāpēc, lai es kā viltvārdis un zaimotājs tiktu ieslodzīts pazemes cietumā. Trīs dienas mani berzēja un rīvēja, lai nokasītu šķietami uzkrāsoto baltumu, kuram pateicoties — tā skanēja apsūdzība — es biju varējis uzdoties par debesīs uzbraukušo Bālģīmi. Tā kā, par spīti visam, es nekļuvu zilganāks, mani nolēma pakļaut spīdzināšanai. No šī posta es izkūlos, pateicoties vienam no apsardzes vīriem, kurš man piegādāja mazliet zilgās krāsas. Cik ātri vien spēdams, es drāzos uz mežu, kur atradās laika pasteidzi- nātājs, un, ilgāku laiku ap to nopūlējies, vēl vairāk paātrināju tā darbību, cerēdams, ka tādā kārtā es tuvināšu kārtīgas civilizācijas laikmeta iestāšanos, bet pēc tam atkal divas nedēļas noslapstījos pilsētas zivju dīķos.
Pilsētā es atgriezos, kad bija izsludināta republika, inflācija, amnestija un kārtu vienlīdzība. Uz ceļiem jau pieprasīja uzrādīt dokumentus, bet, tā kā man tādu nebija, tad tiku apcietināts par klaidonību. Pēc atbrīvošanas, lai nopelnītu sev dienišķo iztiku, sāku strādāt par kurjeru Izglītības ministrijā. Ministru kabineti mainījās palaikam pat divi reizes dienā, un, tā kā ikviena jauna valdība uzsāka savu darbību ar priekšgājēju dekrētu atcelšanu un jaunu izdošanu, man bija ko nenoskraidīties ar apkārtrakstiem. Galu galā man pietūka kājas, un es iesniedzu atlūgumos, kuru nepieņēma, jo taisni tolaik bija kara stāvoklis. Pieredzējis republikas krišanu, divus direktoriatus, apgaismotās monarhijas restaurāciju, ģenerāļa Pār- niknā autoritatīvo valdību un viņa giljotinēšanu par valsts nodevību, es vairs nevarēju paciest civilizācijas gauso attīstību un vēlreiz sāku knibināties ap savu aparātu, līdz tam nolūza kāda skrūvīte. Es par to sevišķi neraizējos, taču pēc pāris dienām pamanīju, ka notiek kaut kas dīvains.
Saule tagad uzlēca rietumu pamalē, kapsētā bija dzirdama savāda jezga, varēja redzēt staigājam apkārt miroņus, turklāt tie izskatījās aizvien mundrāki, pieaugušie cilvēki acīm redzot kļuva sīkāki, bet bērni kaut kur izgaisa.
Atgriezās ģenerāļa Pārniknā valdīšana, apgaismotā monarhija, direktoriāts un, beidzot, republika. Kad es pats savām acīm biju redzējis atmuguriski virzāmies karaļa Karbagaza bēru procesiju, un viņš pēc trim dienām piecēlās no katafalka un tika atbal- zamēts, apjēdzu, ka es būšu sabojājis aparātu, un laiks tagad rit ačgārni. Visļaunākais bija tas, ka arī pats pie sevis pamanīju atjaunošanās pazīmes. Nolēmu nogaidīt, līdz no miroņiem piecelsies Karbagazs I un es atkal būšu kļuvis par Lielo mahinistu, lai tad, izmantojot savu tā laika ietekmi, bez grūtībām varētu piekļūt pie raķetes, kas bija izsludināta par dievekli.
Visļaunākā tomēr bija pārvērtību ātrā norise, jo nevarēju būt drošs, ka sagaidīšu īsto brīdi. Dienu no dienas es pagalmā nostājos zem koka un ar krītu atzīmēju, cik augstu sniedzas mana galva — milzīgā ātrumā es saruku aizvien mazāks un mazāks. Kad Karbagaza valdīšanas laikā es atkal kļuvu par Mahinas pārraugu, izskatījos ne lielāks par deviņus gadus vecu zēnu, bet man vēl vajadzēja savākt pārtiku ceļam. Naktīs to nogādāju raķetē, taču tas prasīja lielu piepūli, jo kļuvu aizvien kuslāks. Sev par lielām šausmām, ievēroju, ka laikā, kad biju brīvs no dienesta pienākumiem pilī, izjutu neatvairāmu patiku parotaļāties sunīšos.
Kad raķete bija jau sagatavota ceļam, es mazā gaismiņā ielavījos tajā un grasījos sniegties pie starta sviras, taču tā bija pārāk augstu. Man vajadzēja vispirms uzrausties uz ķeblīša, un tikai tad es varēju to aizsniegt, čribēdams izlamāties, es ar izbailēm konstatēju, ka varu vairs tikai pīkstēt. Starta brīdī es vēl pratu staigāt, bet paātrinātāja impulss acīmredzot kādu laiku vēl darbojās, jo pēc tam, kad biju jau no planētas aizlidojis un tās disks tālumā vizmoja līdzīgi bālganam traipam, man ar pūlēm izdevās četrrāpus aizkūņoties līdz piena pudelītei ar zīdekli, ko piesardzīgi biju sev sagādājis. Tādā veidā man nācās baroties veselus sešus mēnešus.
Ceļojums uz Amauropiju, kā jau es sākumā teicu, ilgst ap trīsdemit gadu, tāpēc, atgriezies uz Zemes, es ar savu izskatu nesagādāju draugiem nekādas bažas. Nožēloju tikai, ka man trūkst iztēles spējas, jo tad man nebūtu vajadzējis izvairīties no sastapšanās ar Tarantogu un es varētu, profesoru neapvainojot, izdomāt kādu viņa izgudrotāja talantam glaimojošu pasaciņu.