19. VIII
Nodevu raķeti remontā. Pēdējā braucienā biju nokļuvis pārāk tuvu Saulei, un tā nosvilinājusi raķetei visu lakojumu. Darbnīcu pārzinis iesaka nokrāsot to zaļu. Vēl neesmu izšķīries. Priekšpusdienā sakārtoju savu kolekciju. Skaistajā gargauna kažokādā kožu kā biezs. Sakaisīju ar naftalīnu. Pēcpusdienā — pie Tarantogas. Rāvām vaļā marsiešu dziesmas. Aizņēmos no viņa Brizarda grāmatu «Astoņi gadi kurdeļu un ķerstakļu vidū». Lasīju līdz gaismiņai — ārkārtīgi interesanti.
20. VIII
Piekritu — lai krāso zaļu. Pārzinis cenšas .pierunāt mani, lai nopērku elektronsmadzenes. Viņam pārdodamas labi uzturētas, maz lietotas, divpadsmit tvaika dvēseļu jaudas. Nopūlas iegalvot, ka bez smadzenēm tagad neviens tālāk par Mēnesi nelaižoties. Nevaru izšķirties, jo izmaksā dārgi. Visu pēcpusdienu lasīju Brizardu — ļoti aizraujoša lasāmviela. Taisni kauns, ka nekad neesmu redzējis kurdeli.
21. VIII
Agri no rīta darbnīcās. Pārzinis man parādīja smadzenes. Patiesi, tīri labas, ar anekdošu akumulatoru pieciem gadiem. Tas atrisinot kosmiskās garlaicības problēmu. — Jūs vienos smieklos pavadīsiet visgarāko ceļojumu, — pārzinis centās iegalvot. Pēc akumulatora izlādēšanās var uzstādīt jaunu. Liku stūres nokrāsot sarkanas. Bet par smadzenēm vēl padomāšu. Līdz pusnaktij lasīju Brizardu. Vai nevajadzētu pamedīt arī pašam?
22. VIII
Beidzot nopirku smadzenes. Liku tās iemontēt raķetes sienā. Pārzinis piedeva vēl klāt elektrisko spilvenu. Liekas, viņš pamatīgi būs no manis noplēsis! Pats gan pūlējās man iegalvot, ka ietaupīšu krietnu žūksni. Runa ir par to, ka, ierodoties uz kādas planētas, parasti jāsamaksā iebraukšanas muita. Bet, ja raķete apgādāta ar mākslīgām smadzenēm, to var atstāt brīvi riņķojam ap planētu tikpat kā mākslīgu mēnesi un, ne graša nemaksājot, atlikušo ceļa gabalu
2* 19
noiet kājām. Smadzenes aplēš kustības astronomiskos elementus un nosaka, kur raķete pēc tam meklējama. Beidzu lasīt Brizardu. Esmu jau gandrīz izlēmis doties uz Enteropiju.
23. VIII
Pārvedu raķeti no darbnīcām. Izskatās loti labi, tikai stūres krāsojums nesaskan ar pārējo. Pats pārkrāsoju to dzeltenā krāsā. Tagad jau daudz labāk. Aizņēmos no Tarantogas kosmiskās enciklopēdijas sējumu uz E burtu un norakstīju šķirkli par Enteropiju. Lūk tas:
ENTEROPIJA, Teļa zvaigznāja dubultsaules (sarkanās un zilās) 6. planēta. 8 kontinenti, 2 okeāni, 167 darbojošies vulkāni, 1 scorgs (sk. SCORGS). Diennakts — 20 stundas, klimats silts, apstākli dzīvībai labvēlīgi, atskaitot metplūsu (sk. METPLUSI) periodus.
Iedzīvotāji:
a) valdošā rase — ardrīti, dzidrapvalka, simetriskas, nepārekstremitāšu (3) saprātīgas būtnes; pieder pie Siliconoidea tipa, Luminifera kārtas, Polgtheria klases. Kā visi politeriji (sk.), ardrīti vairojas, pēc pašu gribas periodiski daloties. Veido lodveida tipa ģimenes. Pārvaldes sistēma: gradarhija II B, ko pirms 340 gadiem nodibinājis Transms Penitenciā- rijs (sk. TRANSMS). Augstu attīstīta rūpniecība, visvairāk ražo pārtikas produktus. Eksportē galvenokārt fosforizētas manubrijas, vairākus desmitus dažādu šķirņu ribotus, viegli apgrauzdētus sirdēklus un laupānijas. Galvaspilsēta: Tentotama, 1400000 iedz. Galv. rūpniecības centri: Haupra, Drura, Arba- gelara. Luminārā kultūra ar pārpiepēšanās pazīmēm, ko izraisījusi ardrītu iznīcinātās fitogozjanu (sk. PIEPIEŠI) kultūras reliktu bagātīga infiltrēšanās. Kultūras un sabiedriskā dzīvē pēdējos gados aizvien lielāku lomu iegūst sepulas (sk.). Ticējumi: valdošā reliģija — monodrumisms. Saskaņā ar m. mācību pasauli radījis Daudzējādais Drūms Primāro gļotu veidā, no kurām cēlušās saules un planētas ar Ente- ropiju priekšgalā. Ardrīti ceļ paliekamas un izjaucamas plakētas svētnīcas. Līdzās monodrumismam pastāv vairāk nekā desmit sektu, no kurām vissvarīgākā ir plakotraļi (sk.)_. Pēdējie nekam netic, atskaitot Emfēzi (sk. EMFĒZE), bet arī ne visi. Māksla: dejas (ripurāpu), radioakti, sepulēšana, dramatsakas. Arhitektūra: sakarā ar metplūsām — izpūtspiedņu gma- zas tipa. Biķerveida gmazceltnes, līdz 130 stāvu augstas. Uz māksi, mēnešiem galvenokārt ovicelāras (olveida) celtnes.
b) Dzīvnieki: silikonoidālā tipa fauna, galv. pārstāvji: dergļi, autumālie dendrogi, asmanīti, kur- deļi un pīkstuļu ķerstakļi. Metplūsu laikā medīt kur- dejus un ķerstakļus aizliegts. Cilvēkiem šie dzīvnieki nav ēdami,_izņemot kurdeļus (tikai zarda daļa, sk. ZĀRDS). Ūdens fauna piegādā izejvielu pārtikas rūpniecībai. Galv. pārstāvji: infernalijas (peklenī- cas), blakves, pieves un smerdes. Enteropijas īpatnība ir scorgs ar tā duļķisko faunu un floru. Mūsu Galaktikā tā vienīgais ekvivalents ir Jupitera bezcel- mes uzmežu aulas. Dzīvība Enteropijā, kā to pierāda prof. Tarantogas skolas pētījumi, attīstījusies tikai scorgu apvidū no balbazila iegulām. Sakarā ar masveida sauszemes un ūdens celtniecību sagaidāma scorga atlieku ātra izzušana. Saskaņā ar planetāro reliktu aizsardzības kodeksa 6. § (Codex Galacticus, MDDDVĪI sēj., XXXII grām., 4670. lpp.) scorgs ieskaitīts aizsargājamo objektu sarakstā; sevišķi stingri aizliegta tā izmīdīšana tumsā.
Šajā izziņā viss man ir skaidrs, izņemot tur pieminētās sepulas, transmu un metplūsu. Diemžēl līdz šim iznākušais enciklopēdijas pēdējais sējums beidzas ar šķirkli «MERCE», un tāpēc par transmu un metplūsu nekas nav atrodams. Es tomēr aizgāju pie Tarantogas, lai paskatītos, kas viņa vārdnīcā rakstīts zem šķirkļa «SEPULAS». Tur atradu īsu informāciju:
SEPULAS — Enteropijas (sk.)_ ardrītu civilizācijas svarīgs elements. Sk. SEPULARIJAS.
Sekodams šai norādei, izlasīju:
SEPULARIJAS — objekti, kas kalpo sepulēšanai (sk.).
Sameklēju «Sepulēšanu», un tur bija paskaidrots:
SEPULESANA — ardrītu (sk.) izdarības Enteropijas (sk.) planētā. Sk. SEPULAS.
Aplis noslēdzies, vairs nav kur meklēt. Nemūžam es profesoram neatklāšu tādu ignoranci, bet nav neviena cita, kam varētu pajautāt. Kauliņi mesti — nolēmu doties uz Enteropiju. Izbraukšu pēc trim dienām.
28. VIII
Startēju pulksten divos, tūlīt pēc pusdienām. Grāmatas līdzi neņēmu, jo man taču ir jaunnopirktās smadzenes. Līdz pat Mēnesim klausījos anekdotes, ko tās man stāstīja. Sirsnīgi izsmējos. Pēc tam paēdu vakariņas un likos gulēt.
29. VIII
Laikam būšu Mēness ēnā apaukstējies, jo man visu laiku jāšķauda. Iedzēru aspirīnu. Manā kursā — trīs preču raķetes no Plutona; mašīnists telegrafēja, lai es dodu ceļu. Pajautāju, kāda viņam krava, jo domāju, ka šis ved nezin ko, taču izrādījās, ka raķetē visparastākie brindasi. Tūlīt aiz tās — ekspresraķete no Marsa, briesmīgi pārpildīta. Redzēju pa logu — saslānīti kā siļķes mucā. Samājāmies ar lakatiņiem, kamēr vien bija kas saredzams. Līdz vakariņām klausījos anekdotes. Tās ir lieliskas, bet es aizvien vēl šķaudu.
30. VIII
Palielināju ātrumu. Smadzenes darbojas nevainojami. Man mazliet iesmeldzās diafragma, tāpēc uz pāris stundām tās apklusināju un ieslēdzu elektrisko spilvenu. Kļuva labāk. Pēc pulksten diviem uztvēru radiosignālu, ko Popovs 1896. gadā bija noraidījis no Zemes. Tātad esmu nolidojis jau krietnu gabalu.
31. VIII
Saule vairs tikko redzama. Pirms pusdienām — pastaiga apkārt raķetei, lai izkustētos. Līdz vakaram — anekdotes. Lielākā daļa no tām jau ar bārdu. Liekas, ka darbnīcu pārzinis smadzenēm būs devis palasīties vecus humoristiskus žurnālus un tikai pa virsu uzmetis pāris sauju jaunu anekdošu. Aizmirsu, ka esmu ielicis kartupeļus atomu reaktorā, tie visi apgruzdējuši.
32. VIII
Ātruma iedarbē laika ritējums p-agausinās — vajadzētu būt jau oktobrim, bet pie manis vēl aizvien augusts un augusts. Logā kaut kas sāk mirgot. Nodomāju, ka tas ir jau Piena Ceļš, bet izrādās, ka no raķetes nolobās lakas kārtiņa. Sasodītā haltūra! Pa ceļam būs apkalpes stacija. Sāku apsvērt, vai ir vērts kavēties.
33. VIII
Vēl aizvien augusts. Pēcpusdienā jau sasniedzu staciju. Tā atrodas uz mazas, pilnīgi tuksnesīgas planētas. Stacijas celtne kā izmirusi, visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Paņēmu spainīti un gāju palūkoties, vai viņiem nav kaut kāda laka. Eju un eju, līdz izdzirdu šņākuļošanu. Skatos — aiz stacijas celtnes stāv vairākas tvaika mašīnas un sarunājas. Pieeju tuvāk.
Viena saka:
— Ir taču skaidrs, ka mākoņi nav nekas cits kā tvaika mašīnu aizkapa dzīve. Tāpēc pamatjautājums ir šāds: kas bija vispirms — tvaika mašīnas vai ūdens tvaiki? Es apgalvoju, ka tvaiki!
— Turi muti, sasodītā ideāliste! — otra iesēcās.
Mēģināju tām apjautāties par laku, taču mašīnas
tā sēca un svilpa, ka nevarēju sadzirdēt pats savu balsi. Ierakstīju kaut ko sūdzību grāmatā un lidoju tālāk.
34. VIII
Vai tiešām augusts nekad nebeigsies? Priekšpusdienā tīrīju raķeti. Briesmīgi garlaicīgi. Metos iekšā pie smadzenēm. Taču smieklu vietā uznāca tādas žāvas, ka baidījos izmežģīt žokļus. Aiz kreisā borta maza planēta. Lidodams garām, ievēroju uz tās kaut kādus baltus punktus. Caur tālskati saredzēju, ka tās ir plāksnītes ar uzrakstu: «Neizliekties pa logu». Ar smadzenēm kaut kas nav kārtībā — tās sākušas stostīties.
1. X
Vajadzēja apstāties Stroglonā, jo izbeigusies degviela. Bremzēdams inerces dēļ izlidoju caur visu septembri.
Lidlaukā liela rosme. Atstāju raķeti izplatījumā, lai nevajadzētu maksāt muitu, paņēmu līdzi tikai degvielas kannas. Pirms tam ar mākslīgo smadzeņu palīdzību aplēsu kustības koordinātes pa elipsi. Pēc stundas atgriezos ar pilnām kannām, bet no raķetes ne vēsts. Sāku meklēt. Domāju, ka izpūtīšu pēdējo dvašu, taču kaut kā nomeimuroju kājām ap četri tūkstoši kilometru. Smadzenes, protams, bija kļūdīju- šās. Kad atgriezīšos, tad gan es šim darbnīcu pārzinim sadošu sutu.
2. X
Ātrums tik liels, ka zvaigznes pārvērtušās ugunīgās svītriņās, it kā tumšā istabā kāds kustinātu miljoniem kvēlojošu cigarešu. Smadzenes stostās. Vissliktākais tas, ka sabojājies slēdzis un es tās nevaru apklusināt. Muld vienā muldēšanā.
3. X
Smadzenes, cik var spriest, izlādējas, jo sākušas burtot. Pamazām pierodu pie tā. Cik ilgi vien iespējams, sēžu ārā, tikai kājas nolaižu raķetē, jo pamatīgi salst.
7. X
Dienas vidū sasniedzu Enteropijas ielidojumu staciju. Raķete bremzējot stipri pārkarsusi. Pietauvoju to mākslīgā mēness augšējā klājā (tur atrodas stacija) un iegāju iekšā, lai nokārtotu formalitātes. Spirāļveida gaitenī neiedomājama kņada: atbraucēji no vistālākajiem Galaktikas nostūriem staigā, drūzmējas un lēkā no viena lodziņa pie otra. Nostājos rindā aiz gaišzila algolanieša, kurš ar laipnu žestu brīdināja mani nepienākt pārāk tuvu viņa aizmugures elektriskajam orgānam. Tūlīt aiz manis nostājās kāds jauns saturnietis bēža krāsas šlaulonā. Ar trim piesūcekņiem viņš turēja ce]a somas, bet ar ceturto — norausa sviedrus. Patiesi, bija ļoti karsts. Kad pienāca mana rinda, ierēdnis — kā kristāls caurspīdīgs ar- drīts — pētījoši palūkojās uz mani, vērtās zaļš (ardrīti pauž savas jūtas, izmainot krāsu: zaļā atbilst smaidam) un jautāja:
— Vai jūs esat mugurkaulnieks?
— Jā.
— Ar divējādu elpošanu?
— Nē, elpoju tikai gaisu …
— Pateicos, lieliski. Pārtika jaukta?
— Jā.
— Vai drīkstu uzzināt, no kadas planētas?
— No Zemes.
— Tad, lūdzu, pie nākamā lodziņa.
Aizgāju pie tā un palūkojies ieraudzīju, ka tur ir tas pats ierēdnis, vai pareizāk, viņa turpinājums. Ierēdnis šķirstīja kādu biezu sējumu.
— A-ā, atradu! — viņš ierunājās. — Zeme … hm, ļoti labi. Jūs kā tūrists vai komersants?
— Kā tūrists.
— Tad atļausiet.. .
Ar vienu taustekli viņš izpildīja kādu veidlapu, bet ar otru vienlaikus pasniedza man citu parakstīšanai un piebilda:
— Metplūss sāksies pēc nedēļas. Sajā sakarā palūgšu jūs ieiet 116. istabā, tur atrodas rezervju darbnīca, kura jūs apkalpos. Pēc tam, lūdzu, iegriezieties 67. istabā, tā ir farmaceitiskais kabinets. Tur jūs saņemsiet eifrugliuma tabletes; tās vajadzēs ieņemt ik pa trim stundām, lai neitralizētu jūsu organismam kaitīgo musu planētas radioaktivitāti… Vai jums, uzturoties Enteropijā, patiktos spīdēt?
— Pateicos, nē.
— Kā vēlaties. Lūdzu, šeit jūsu dokumenti. Jūs esat zīdītājs, vai ne?
— Jā.
— Nu tad veiksmīgu zīšanu!
Atvadījies no laipnā ierēdņa, es gāju, kā man bija norādīts, uz rezervju darbnīcu. Olveida telpa, kā man pirmajā acu uzmetienā šķita, bija tukša. Tur atradās tikai daži elektriski aparāti, bet pie griestiem kā dimants zaigoja kristāla spuldze. Izrādījās tomēr, ka tas bija ardrīts, dežurējošais tehniķis, kurš tūlīt nolaidās no griestiem zemē. Nosēdos atzveltņa krēslā, bet viņš, īsinādams man laiku ar tērzēšanu, izdarīja vajadzīgos mērījumus, bet pēc tam paziņoja:
— Pateicos, jūsu iedīgli mēs nosūtīsim visiem planētas inkubatoriem. Ja metplūsa laikā jums kas gadītos, varat neraizēties… tūlīt piegādāsim rezervi!
Es maz ko sapratu no viņa vārdiem, taču ilgajos ceļojumos biju pieradinājies neko lieku nejautāt, jo zināju, ka vietējiem iedzīvotājiem nekas nav nepatīkamāk kā svešam atbraucējam izskaidrot uz planētas valdošās ieražas un tradīcijas. Farmaceitiskajā kabinetā atkal nostājos rindā; tomēr tā ātri virzījās uz priekšu, un tikpat aši ņipra, fajansa abažūrā tērpusies ardriete izsniedza man tabletes. Vēl nelielas muitas formalitātes (šoreiz es vairs negribēju paļauties uz elektronsmadzenēm), un ar vīzu rokās es atgriezos uz klāja.
Turpat aiz mēness sākās labā kārtībā uzturēta kos- motrase ar lieliem reklāmas plakātiem ceļa abās pusēs. To burti izvietoti vairāku tūkstošu kilometru attalumā cits no cita, taču, braucot normālā ātrumā, tie saplūst vārdos tik ātri, it kā tie būtu iespiesti avīzē. Kādu laiku es tos lasīju ar lielu interesi, piemēram: «Mednieki! Lietojiet tikai MLIN medību pastu!» vai arī: «Ja tu vēlies priecīgs justies, tvarstīt ķerstakļus tad kusties!» — u. tml.
Septiņos vakarā es nolaidos Totentamas kosmodromā. Zilā saule tikko kā bija norietējusi. Sarkanā saule vēl stāvēja diezgan augstu, un tās purpura staros viss kvēloja kā ugunsgrēka liesmās. Ainava bija neparasta. Blakus manai raķetei majestātiski nolaidās galaktiskais laineris. Zem tā lejasgala risinājās aizkustinošas sastapšanās scēnas. Ardrīti, kuri ilgus mēnešus bijuši šķirti, krita viens otra apkampienos ar sajūsmas saucieniem, bet pēc tam visi, tēvi, mātes un bērni, maigi saskāvušies saules staros sārti mirdzošās lodēs, steidzās uz izeju. Es devos nopakaļ saskanīgi ripojošām ģimenēm; turpat aiz kosmodroma vārtiem atradās glambusu pietura, un es iesēdos vienā no tiem. Sī braucamā ierīce, virs kuras zelta burtiem rotājās uzraksts: «RAUŠA PASTA PATI MEDI!» kaut kādā mērā atgādina Šveices sieru — tā lielākās porās novietojas pieaugušie, bet mazajās satupstas bērni. Tikko biju iekāpis, glambuss sakustējās. Tā kristāliskā mīkstumā iekļāvies, es virs sevis, zem sevis un visapkārt redzēju tīkamā, caurspīdīgā mirdzumā zaigojošus braucēju apveidus dažādās krāsās. Iebāzu roku kabatā, lai sameklētu Bedekera sējumiņu, jo bija pats pēdējais laiks iepazīties ar tajā sniegtajām ziņām, un biju neizsakāmi pārsteigts, ieraugot, ka man rokā ir Enteropijai veltītā grāmatiņa, bet šī planēta atrodas trīs miljoni gaismas gadu attālumā no tās vietas, kur es atrados. Man vajadzīgo uzziņu biju atstājis mājās. Sasodītā izklaidība!
Nekas cits neatlika, kā doties uz pazīstamā astro- nautiskā biroja «Galax» Totentāmas pārstāvniecību. Laipnais konduktors, pie kura es griezos, tūlīt apstādināja glambusu un ar taustekli noradīja uz milzīgu celtni, pats sirsnīgi izmainīdams sejas krāsu.
Kādu brīdi stāvēju, priecādamies par neparasto ainavu, kādu uzbūra mijkrēslī iegrimstošais .pilsētas centrs. Pamalē tikko bija norietējusi sarkanā saule. Ardrītiein mākslīgs apgaismojums nav vajadzīgs, jo viņi paši spīd. Mrudru aleja, kur es atrados, zaigoja daudzo gājēju mirdzumā; kāda jauna ardriete, man garām paiedama, koķeti iedzirkstījās zem sava aba- žūra zeltainā starojumā, taču, pamanījusi, ka esmu svešzemnieks, kautrīgi nodzisa.
Tuvu un tālu visos namos zaigoja un laistījās gaisma, ko izplatīja mājup nākošie iemītnieki; svētnīcās margoja lūgsnās iegrimušie ardrītu pūļi; pārgalvīgā ātrumā kā ņirbošas varavīksnes kāpņu telpās atplaiksnījās bērni, — tas viss izskatījās tik krāšņi un svētdienīgi, ka man vienkārši negribējās nekur iet, taču bija jāpasteidzas, tāpēc ka Galaksu varēja slēgt.
Ceļojuma biroja vestibilā mani lūdza uzbraukt divdesmit trešajā stāvā, kur atradās perifēriju nodaļa. Diemžēl tā ir bēdīga, bet nenoliedzama patiesība: Zeme atrodas mazpazīstamā, tālā un atpalikušā Kosmosa nostūrī!
Darbiniece, pie kuras griezos tūristu apkalpes nodaļā, mulsi apmiglojusies, man paziņoja, ka viņiem diemžēl neesot ne rokasgrāmatu, ne ceļvežu Zemes apdzīvotājiem, jo zemieši Enteropijā parādoties ne biežāk kā reizi gadsimtā. Tādēļ viņa man ieteica izmantot Jupitera iemītniekiem domāto uzziņas grāmatu, ievērojot abu planētu kopējo cilmi Saules sistēmā. Tā kā nekā labāka nebija, paņēmu to pašu un palūdzu rezervēt man istabu viesnīcā «Kosmonija».
Pierakstījos arī uz Galaksa rīkotajām medībām, bet pēc tam atkal izgāju uz ielas. Zināmās neērtības man sagādaja tas, ka pats nespīdēju, tāpēc, ielu krustojumā pamanījis satiksmes regulētāju ardrītu, apstājos un viņa gaismā ielūkojos man izsniegtajā ceļvedī. Kā jau varēja gaidīt, tajā bija informācija, kur var iegādāties metāna izstrādājumus, ko darīt ar taustekļiem oficiālos rautos u. tml. Iemetu rokasgrāmatu atkritumu tvertnē, apturēju garām braucošu eboretu un liku aizvest mani uz gmazceltņu rajonu. Skaistās biķerveida ēkas no tālienes zaigoja daudzkrāsainas gaismas mirgā, ko izplatīja ģimenes lokā sapulcējušies ardrīti, bet iestāžu namos burvīgi līganā spīdumā laistījās darbinieku kaklarotas.
Atlaidis eboretu, es kādu laiku pastaigājos kājām; apbrīnodams augstu pāri laukumam stalti izslējušos Zupu pārvaldes gmazceltni, redzēju no tās iznākam divus augstākus ierēdņus, kurus varēja pazīt pēc intensīvā mirdzuma un sarkanajiem sekstveida rotājumiem ap abažūru. Viņi apstājās turpat tuvumā, un es dzirdēju abus sarunājamies.
— Vai apšuvju uzziede vairs nav obligāta? — jautāja viens no viņiem, slaida auguma ardrīts, viss vienos ordeņos.
Otrs iemirdzēdamies paskaidroja:
— Nē. Priekšnieks teica, ka mēs neizpildīšot plānu, un tas viss Grudrufsa vainas dēļ. Nekas cits neatliekot, saka priekšnieks, kā vien pārvērst viņu.
— Grudrufsu, vai?
— Protams.
Pirmais ierēdnis nodzisa, tikai viņa goda zīmes vēl aizvien zaigoja kā koši vainadziņi, bet tad jau klusākā balsī ieminējās:
— Nabadziņš, kā viņš gan krāsainosies.
— Lai pakrāsainojas vien, tikpat tas neko nelīdzēs.
Citādi kartības nebūs. Ne jau tāpēc gadiem ilgi trans- mutē visvisādus frantus, lai sarastos vairāk sepulu!
Ieintriģēts es pagājos tuvāk abiem ardrītiem, taču viņi klusēdami aizgāja. Savādi, bet tikai pēc šā atgadījuma aizvien biežāk es sāku uztvert vārdu «sepu- las». Alkdams iekļauties metropoles nakts dzīvē, es klaiņoju pa ietvēm un mirdzošajā pūlī laiku pa laikam izdzirdēju šo man tik mīklaino vārdu, kas tika izrunāts gan klusinātā čukstā, gan arī kaismīgi izkliegts; tas bija redzams uz lodveida sludinājumu ķermeņiem, kur varēja lasīt paziņojumus par retu sepulatiku aukcioniem un publiskām izsolēm, kā arī neona ugunīgajās reklāmās, kas piedāvāja iegādāties jaunāko modeļu sepulārijas. Veltīgi lauzīju galvu, ko tas varētu nozīmēt, līdz beidzot, kad ap pusnakti universālveikala astoņdesmitā stāva bārā biju atspirdzinājies ar glāzi kurdeļa krējuma un noklausījies ardrītu dziedones izpildītā «grāvējā» «Sepulīte maziņā», mana ziņkāre sasniedza tādu pakāpi, ka es apjautājos garām ejošam oficiantam, kur varētu iegādāties sepulu.
— Tepat iepretim, — viņš automātiski atbildēja, iekasēdams maksu. Bet tad, vērīgi uz mani palūkojies, mazliet satumsa. — Vai jūs esat viens? — viņš iejautājās.
— Jā. Un kas par to?
— Nekas. Diemžēl man nav sīknaudas.
Atteicos no tās un- ar liftu nobraucu lejā. Patiešām, iepretim es ieraudzīju milzīgu reklāmu, kas piedāvāja sepulas. Atgrūdu stikla durvis un atrados veikalā, kas šajā laikā bija tukšs. Piegāju pie letes un mākslotā vienaldzībā palūdzu dot man sepulu.
— Kādam sepulārijam? — pārdevējs jautāja, nokabinādamies no sava vadža.
— Nu, kādam … parastam, — es attraucu.
— Kā — parastam? — viņš brīnījās. — Mums ir tikai sepulas ar piesvilpi…
— Labi, dodiet man, lūdzu, vienu …
— Bet kur jums ir piešķeltene?
—. E, mhm, nav līdzi…
— Bet kā tad jūs to bez sievas paņemsiet? — pārdevējs brīnījās, vērīgi uz mani nolūkodamies un pamazām apmiglodamies.
—• Man sievas nav, — es neapdomīgi izgrūdu.
— Jums… nav … sievas? — pārdevējs, pavisam satumsis, noburkšķēja, ar šausmām manī blenzdams. — Un jūs gribat sepulu …? Bez sievas …?
Viņš trīcēja pie visām miesām. Kā apsvilis es izmetos laukā, notvēru brīvu eboretu un nikni liku aizvest mani uz kādu naktslokālu. Tā nokļuvu «Mirgin- dragā». Kad iegāju, orķestris tieši beidza spēlēt. Seit karājās kādi trīs simti ardrītu. Lūkodamies pēc brīvas vietas, spraucos cauri drūzmai, bet tad negaidot mani kāds pasauca, un es ar prieku ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija kāds komivojažieris, ar kuru agrāk biju iepazinies Autropijā. Viņš karājās ar sievu un meitu. Es stādījos priekšā dāmām un sāku ar sarunām uzjautrināt jau manāmi iesilušo sabiedrību, kura laiku pa laikam nokabinājās, lai, deju mūzikai skanot, paripotos pa parketu. Sava paziņas sievas kvēli skubināts, arī es beidzot iedrošinājos laisties dejā; cieši kopā saskāvušies, mēs četratā sākām ripot ugunīgas mambrinas taktī. Patiesību sakot, es mazliet apdauzīju sānus, taču neko neizrādīju un izlikos sajūsmināts. Atgriežoties pie galdiņa, aizkavēju savu paziņu un viņam pie auss apjautājos par sepulām.
— Kā, lūdzu? — viņš nebija mani sadzirdējis. Atkārtoju jautājumu, piebilzdams, ka es gribētu iegādāties sepulu. Laikam biju runājis pārāk skaļi, jo tuvāk uzkarinājušies ardrīti pavērsās, nolūkodamies manī
ar apmiglotām sejām, bet mans paziņa šausmās sakļāva taustekļus.
— Lai Drūms žēlīgs, jūs taču esat viens!
— Un kas par to, — es jau mazliet saskaities izmetu. — Vai tad tāpēc nevaru paskatīties uz sepulu?
Pēkšņajā klusumā mani vārdi atskanēja pārlieku skaļi. Paziņas sieva bez samaņas noslīga uz grīdas, viņš metās tai klāt, bet tuvākie ardrīti kā vilnis vēlās pie manis, ar sejas krāsojuma izmaiņu apliecinādami savus naidīgos nodomus. Taču šajā brīdī parādījās trīs oficianti, kuri sagrāba mani aiz apkakles un izmeta uz ielas.
Biju vienkārši pārskaities. Apturēju eboretu un liku aizvest mani uz viesnīcu. Cauru nakti neaizvēru acis, tik neganti mani kaut kas durstīja un dzēla; tikai rītam' ataustot, pārliecinājos, ka viesnīcas apkalpotāji, kuri no Galaksa nebija saņēmuši tuvākus norādījumus, bīdamies, ka es, tāpat kā daudzi citi atbraucēji, varētu izdedzināt cauri matraci, bija to apkaisījuši ar asbestu. Atmiņas par vakar pieredzētajiem nepatīkamiem starpgadījumiem, jaunai dienai ataustot, pamazām izgaisa. Ar prieku apsveicu Galaksa pārstāvi, kas ap desmitiem ieradās pie manis, piekrāvis pilnu eboretu ar medību pastas kārbām un veselu arsenālu citu piederumu.
— Vai jūs nekad neesat piedalījies kurdeļu medībās? — mans pavadonis apjautājās, kad lielā ātrumā traucāmies pa Totentamas ielām.
— Nē. Varbūt jūs man paskaidrotu, kas tur darāms … ? — es smaidīdams palūdzu.
Manu aukstasinību attaisnoja tas, ka daudzus gadus biju medījis vislielākos Galaktikas dzīvniekus.
— Ar prieku jums pakalpošu, — pavadonis laipni atbildēja.
Viņš bija sīka auguma ardrīts ar stiklainu sejas krāsu, bez abažūra, ietinies tumšzilā audeklā — tāda apģērba uz planētas vēl nebiju redzējis. Kad es par to ieminējos, viņš paskaidroja, ka tas ir medību uzvalks, kāds nepieciešams, lai tuvotos zvēram; tas, ko es uzskatīju par audeklu, bija speciāls, uz miesas uztriepts ķīmisks savienojums. Ar vārdu sakot — uzšļircināts tērps, ērts, praktisks, un — pats galvenais — tas pilnīgi aptumšoja ardrītu dabisko spīdumu, kas varētu aizbiedēt kurdeli.
Pavadonis izņēma no portfeļa apdrukātu loksni un iedeva man, lai es to izstudētu. So lapu esmu saglabājis savos papīros, un tā skan šādi:
Kurdeļu medības Instrukcija svešzemniekiem
Kurdeļi kā medību dzīvnieki izvirza visaugstākās prasības gan mednieku personīgajām īpašībām, gan arī medību piederumiem. Tā kā šis dzīvnieks evolūcijas gaitā piemērojies meteorītu nokrišņu triecieniem, izveidodams nesadragājamas bruņas, kurdelis jāmedī no iekšpuses.
Šim nolūkam nepieciešams:
A) sākotnējā fāzē — pamatpasta, sēņu mērce, zajie loki, sāls un pipari;
B) tiešās rīcības fāzē — risu slotiņa un ar pulksteņa mehānismu apgādāta sprāgstbumba.
I. Sagatavošanās darbi.
Kurdeļusmedī ar ēsmas palīdzību. Mednieks, iepriekš ieziedies ar pamatpastu, notupstas scorga vagā, bet pēc tam biedri viņu no virsas apkaisa ar sīki sagrieztiem lokiem un labākai pievilināšanai pieliek garšvielas.
II. Šādā stāvoklī jāgaida parādāmies kurdelis.
Kad dzīvnieks tuvojas, mednieks, saglabājot mieru, ar abām rokām satver bumbu, kas pirms tam turēta starp ceļgaliem. Izsalcis kurdelis parasti rij nekavējoties. Ja kurdelis negrib ņemt, ieteicams tam liegi pabužināt mēli. Ja draud neveiksme, daži ieteic apkaisīties ar sāli, taču tas ir pārāk riskanti, jo kurdelim var uznākt šķavas. Reti kāds no medniekiem pēc kurdeļa nošķau- dīšanās palicis dzīvs.
III. Ja kurdelis ēsmu norijis, tas aplaizās un iet prom. Pēc ierīšanas mednieks nekavējoties sāk rīkoties aktīvajā fāzē, t. i.,
ar slotiņu noraus no sevis lokus un garšvielas, lai pasta varētu brīvi iedarboties ar savām caureju izraisošām īpašībām, pēc tam noregulē bumbas pulksteņa mehānismu un pēc iespējas ātrāk attālinās ieejai pretējā virzienā.
IV. Iznākot no kurdeļa, jācenšas nokrist uz rokam un kājām, lai izvairītos no traumām.
Piezīme. Asu garšvielu lietošana noliegta. Tāpat aizliegts izlikt kurdeļiem ar pulksteņa mehānismu apgādātas noregulētas bumbas, kas apkaisītas ar lokiem. Tādu rīcību likums vajā un soda kā malu medniecību.
Pie medību rezervāta robežām mūs jau gaidīja pārzinis Vauvrs ar visu savu ģimeni, kas saules staros zaigoja kā kristāls. Viņš izrādījās ļoti sirsnīgs un viesmīlīgs, un ielūdza mūs uz azaidu, kur mēs viņa tīkamajā mītnē pavadījām vairākas stundas, klausīdamies nostāstus par kurdeļu dzīvi un medību notikumus, ko bija pieredzējis Vauvrs ar saviem dēliem. Pēkšņi iesteidzās aizelsies ziņnesis ar vēsti, ka izsekotos kurdeļus dzinēji trenkā pa meža biežņu.
— Kurdeļi vispirms pamatīgi jāpadzenā, lai dzīvnieki sāktu just izsalkumu, — pārzinis paskaidroja.
Ar pastu ieziests, bumbu un garšvielu paņēmis, es kopā ar Vauvru un pavadoni devos dziļāk scorgā. Ceļš drīz izzuda nepārredzamā džūkslājā. Ar grūtībām virzījāmies uz priekšu, laiku pa laikam iedami gar kurdeļu pēdām, kas atgādināja dziļas, piecus metrus platas iedobes. Iet vajadzēja diezgan ilgi. Tad pēkšņi zeme iedunējās, un pavadonis apstājās, ar taustekli dodams mums zīmi klusēt. Atskanēja kaut kas līdzīgs trakojoša negaisa grāvieniem.
— Dzirdat? — pavadonis čukstēja.
— Dzirdu. Vai kurdelis?
— Jā. Tas bubina.
Tagad virzījāmies uz priekšu vēl lēnāk un piesar- dzīgāk. Grāvieni izbeidzās, un scorgā viss kļuva klusu. Beidzot biežņā pavīdēja plaša nora. Tās malā biedri salūkoja labu pozīciju, apkaisīja mani ar garš
vielām un, pārliecinājušies, ka slotiņa un bumba man ir gatavībā, uz pirkstgaliem aizlavījās atpakaļ, piekodinādami man būt pacietīgam. Kādu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai .osmiolu čāpstināšana. Kājas man jau bija pamatīgi notirpušas, kad zeme nodrebēja. Tālumā ieraudzīju kaut ko kustamies — noras malā koku galotnes noliecās un nogāzās, iezīmēdamas dzīvnieku ceļu. Tam vajadzēja būt drausmīgam milzenim. Tūlīt arī norā parādījās kurdelis, pārkāpa pāri kritušiem kokiem un devās uz priekšu. Majestātiski līgodamies un skaļi ošņādams gaisu, tas vēlās uz manu pusi. Ar abām rokām satvēru bumbas osas un aukstasinīgi gaidīju. Kurdelis apstājās metru piecdesmit no manis un aplaizījās. Viņa caurspīdīgajās iekšās bija skaidri saskatāmas daudzu neveiksmīgu mednieku mirstīgās atliekas.
Kādu brīdi kurdelis it kā apdomājās. Jau baidījos, ka tas aizies, bet tad zvērs pienāca klāt un nogaršoja mani. Izdzirdēju dobju šmakstu, tad zeme man izzuda no kāju apakšas.
«Darīti milti! Man paveicies!» es nodomāju. Kur- deļa vēderā nebija tik tumšs, kā tas pirmajā mirklī izlikās. Nopurinājies es pacēlu smago bumbu ar pulksteņa mehānismu un sāku to uzstādīt, bet tad izdzirdēju kādu iekremšļojamies. Pacēlu galvu un pārsteigts ieraudzīju svešu ardrītu, kas, tāpat kā es, bija noliecies pie bumbas. Kādu brīdi nolūkojāmies viens otrā.
— Ko jūs šeit darāt? — es jautāju.
— Medīju kurdeļus, — viņš atbildēja.
— Es arī, — noteicu, — taču, lūdzu, neliecieties traucēties. Jūs šeit bijāt pirmais.
— Nē, nē, — viņš attrauca, — jūs esat viesis.
— Un kas par to, — es neatlaidos, — pataupīšu savu bumbu citai reizei. Lūdzu, rīkojieties, it kā manis šeit nebūtu.
— Neparko! — viņš iesaucās. — Jūs esat mūsu ciemiņš.
— Es vispirms esmu mednieks.
— Bet es — namatēvs un nepieļaušu, ka manis dēļ jūs atteiktos no šā kurdeļa! Lūdzu, pasteidzieties, jo pasta sāk jau iedarboties!
Patiešām, kurdelis kļuva nemierīgs; pat šeit bija dzirdama viņa varenā elšana, kas atgādināja vairāku desmitu lokomotivju šņākoņu. Redzēdams, ka man neizdosies pierunāt kurdeļa vēderā sastapto ardrītu, es uzstādīju bumbu un pagaidīju savu jauno biedru, kurš neatlaidīgi lūdza, lai es izejot pirmais. Drīz mēs pametām kurdeli. Krizdams no triju stāvu augstuma, mazliet satriecu potīti. Kurdelis, kuram acīmredzot bija kļuvis vieglāk, iebrāzās biezoknī un ar lielu brīkšķi lauza tur kokus. Pēkšņi norībēja briesmīgs sprādziens, un viss apklusa.
— Cauri! Sirsnīgi apsveicu! — mednieks iesaucās, cieši paspiezdams man roku. Šajā pašā brīdī pienāca arī pavadonis un rezervāta pārzinis.
Tā kā metās krēsla, vajadzēja steigties atpakaļ; pārzinis apsolīja man pats izgatavot kurdeļa izbāzni un ar tuvāko kravas raķeti nosūtīt to uz Zemi.
5. XI
Biju tik ļoti aizņemts, ka četras dienas neuzrakstīju nevienas rindas. Katru rītu — Kosmosa kulturālās sadarbības komisijas pārstāvji, muzeji, izstādes, radioakti, bet pēcpusdienās oficiālās vizītes un runas. Esmu jau pārguris. KKSK delegāts, kurš mani aprūpē, vakar paziņoja, ka tuvojoties metplūss, bet es aizmirsu pavaicāt, ko tas nozīmē. Man paredzēta satikšanās ar ardrītu izcilo zinātnieku profesoru Razulu, tikai vēl nezinu, kad īsti.
6. XI
Agri no rīta viesnīcā mani pamodināja šausmīga dārdoņa. Izlēcu no gultas un ieraudzīju, ka pāri pilsētai pace]as dūmu un uguns mutuļi. Pa tālruni piezvanīju viesnīcas uzziņu birojam un jautāju, kas noticis.
— Nekas sevišķs, — telefoniste atbildēja. — Neuztraucieties, — tas ir tikai metplūss.
— Metplūss?
— Jā, meteorītu plūsma, kas pie mums uznāk ik pēc desmit mēnešiem.
— Tas taču šausmīgi! — es iesaucos. — Varbūt jāpaglābjas patvertnē?!
— O, nekāda patvertne neizturēs, ja tajā trāpīs meteorīts. Bet jums taču, tāpat kā visiem citiem pilsoņiem, ir sagatavota rezerve, tāpēc varat neuztraukties.
— Kas par rezervi? — es jautāju, bet telefoniste jau bija nolikusi klausuli.
Es ātri apģērbos un izgāju ārā. Kustība ielās bija pilnīgi normāla; gājēji steidzās savās darīšanās; daudzkrāsainus ordeņus mirdzinot, amatpersonas brauca uz saviem iestāžu namiem, bet dārzos zaigodami un dziedādami rotaļājās bērni. Grāvieni pēc kāda laika pierima, un tikai no tālienes atskanēja vienmērīga dārdoņa. Nodomāju, ka metplūss acīmredzot nav pārāk bīstama parādība, ja par to šeit neviens neliekas ne zinis, un, kā es to jau agrāk biju nolēmis, aizbraucu uz zooloģisko dārzu.
Tur mani izvadāja pats direktors, sīks, nervozs ardrīts ar skaistu mirdzumu. Totentamas zooloģiskais dārzs ir ļoti labi iekārtots; direktors lepni man pavēstīja, ka šeit esot dzīvnieku komplekti no vistālākajiem Galaktikas novadiem, tajā skaitā arī Zemes faunas pārstāvji. Aizkustināts gribēju tos apskatīt.
— Diemžēl pašreiz tas nav iespējams, — direktors teica un, atbildēdams uz manu vaicājošo skatienu, paskaidroja: — Tiem ir guļas laiks. Ziniet, mums bija daudz raižu, kamēr tos aklimatizējām, un es dzīvoju nemitīgās bailēs, ka viens nobeigsies, bet, par laimi, vitaminizētā barība, ko sintezēja mūsu zinātnieki, deva lieliskus rezultātus.
— Ak tā, bet kas tad tie īsti ir par dzīvniekiem?
— Mušas. Vai kurdeļi jums patīk?
Viņš nolūkojās manī ar savādu, gaidu pilnu skatienu, un es atbildēju, pūlēdamies piešķirt balsij neviltotas sajūsmas izteiksmi:
— O, ļoti. Tie ir neparasti jauki dzīvnieki!
Seja viņam iemirdzējās gaišāk.
— Tas ir labi. Aiziesim pie tiem, tikai, lūdzu, brītiņu pagaidiet.
Direktors atgriezās ar virves rituli un aizveda mani pie kurdeļu aploka, kuru apjoza deviņdesmit metru augsts mūris. Atvēris vārtus, viņš palaida mani pirmo.
— Jūs varat iet mierīgi, — viņš sacīja, — mani kurdeļi ir pilnīgi piejaucēti.
Mēs izgājām mākslīgā scorgā, kur ganījās seši vai septiņi kurdeļi, varen jauki eksemplāri, no kuriem katrs aizņēma kādus trīs hektārus. Izdzirdējis direk* tora balsi, lielākais dzīvnieks pienāca tuvāk un pastiepa asti. Direktors uzrausās uz tās un ar mājienu uzaicināja mani sekot. Devos viņam nopakaļ. Kad kāpiens kļuva pārāk kraujš, direktors atritināja virvi un iedeva man vienu galu, lai es to apsietu ap vidukli. Kopā sasaistījušies, mēs tā rāpāmies kādas pāris stundas. Direktors nosēdās uz kurdeļa skausta, klusēdams un acīm redzami aizkustināts. Cienīdams viņa jūtas, arī es klusēju. Pēc brīža viņš ierunājās:
— Vai no šejienes nav jauks skats?
Patiesi, zem mums pletās gandrīz visa Totentamas pilsēta ar tās torņiem, svētnīcām un gmazceltnēm; ielās kā sīkas skudras rosījās gājēji.
— Jums kurdeļi gan ir ļoti mīļi? — es klusi iejautājos, redzēdams, ka direktors maigi glāsta dzīvnieka skaustu.
— Jā, es tos mīlu, — viņš vienkārši atbildēja un paskatījās man acīs. — Kurdeļi taču ir mūsu civilizācijas šūpulis, — viņš piebilda.
Brīdi klusējis, direktors turpināja:
— Kādreiz, pirms gadu tūkstošiem, mums nebija ne pilsētu, ne tādu lielisku namu, ne tehnikas, ne rezervju … Tolaik šīs labsirdīgās, varenās būtnes mūs izloloja un paglāba, kad uznāca nikni metplūsu periodi. Bez kurdeļiem neviens ardrīts nebūtu pieredzējis mūsu skaisto šodienu, bet tagad mēs kurdeļus medījam, vajājam un iznīcinām. Kāda baismīga, melna nepateicība!
Es neuzdrošinājos viņu pārtraukt. Pēc brīža, savu aizkustinājumu pārvarējis, viņš turpināja:
—• Kā es ienīstu šos medniekus, kuri ar nelietību atmaksā visu labo! Jūs droši vien būsiet redzējis medību pastas reklāmas, vai ne?
— Jā.
Dziļi apkaunots, es nodrebeju, iedomājoties, ka direktors varētu ko uzzināt par manu neseno izrīcību; es taču pats ar savām rokām biju nomedījis kurdeļi. Cenzdamies aizvirzīt direktoru no kutelīgā sarunu punkta, jautāju:
— Vai jūs patiesi šiem dzīvniekiem esat tik lielu pateicību parādā? Man tas nebija zināms …
— Kā — jūs to nezinājāt? Bet kurdeļi taču divdesmit tūkstoš gadu mūs iznēsājuši savā klēpī! Dzīvodami kurdeļos, aizsargāti ar to varenajām bruņām no dzīvībai tik bīstamās meteoru krusas, mūsu senči kļuva par to, kas mēs šodien esam: par saprātīgām, skaistām, tumsā spīdošām būtnēm. Un jūs to nezinājāt?
— Es esmu svešzemnieks … — izdvesu, garā zvērēdams nekad vairs nepacelt roku pret kurdeļi.
— Jā, tā gan, jā … — direktors novilka, manī neklausīdamies, un piecēlās. — Tagad diemžēl mums jādodas atpakaļ: mani gaida steidzami pienākumi…
No zooloģiskā dārza ar eboretu aizbraucu uz Galaksu, kur man vajadzēja būt rezervētām biļetēm uz pēcpusdienas izrādi.
Pilsētas centrā atkal bija dzirdama aizvien biežāka un spēcīgāka pērkona grāvieniem līdzīga dārdoņa. Pāri jumtiem uzmutuļoja ugunīgi blāzmojoši dūmu stabi. Redzēdams, ka neviens no garāmgājējiem tam nepiegriež ne mazāko vērību, arī es klusēju, līdz eborets apstājās pie Galaksa. Viesnīcas dežurants apvaicājās, kā man paticis zooloģiskais dārzs.
— Nav vārdam vietas, — es atbildēju, — tas ir lielisks … bet… žēlīgais dievs!
Visa Galaksa celtne palēcās. Divi iestāžu nami, kuri iepretim bija redzami kā uz delnas, no meteora trāpījuma sabruka gruvešos. Man aizkrita ausis, un es triecos pret sienu.
— Tas nekas, — dežurants mani mierināja. — Kad padzīvosiet pie mums ilgāk, gan pieradīsiet. Lūdzu, te būs jūsu bi…
Viņš nepabeidza. Noplandīja liesma, nogranda grāviens, uzvirmoja putekļu mākonis, bet, kad tas izklīda, ieraudzīju grīdā milzīgu robu. Stāvēju kā pār- akmeņojies. Nepagāja ne minūte, kad vairāki kombinezonos ģērbušies ardrīti aizlāpīja robu un atstūma zemus ratiņus ar lielu aizsaini. Kad to attaisīja, es ieraudzīju dežurantu ar biļeti rokā. Nopurinājis no sevis iesaiņojuma smeltni un uzkabinādamies kareklī, viņš atsāka:
— Šeit būs jūsu biļetes. Es jau jums teicu, ka tas nav nekas sevišķs. Ikvienu no mums vajadzības gadījumā dublē. Jūs brīnāties par to, ka esam tik mierīgi? Bet tas taču ilgst jau trīsdesmit tūkstoš gadu, esam pieraduši… Ja gribat, varat ieturēt pusdienas, Galaksa restorāns jau darbojas. Lejā, pa kreisi no ieejas.
— Pateicos, man negribas ēst, — es attraucu un, viegli grīļodamies, izgāju, bet visapkārt man rībēja un dārdēja. Pēkšņi manī uzliesmoja niknums.
— Nē, neizrādīšu viņiem, ka zemietis baidās! — es apņēmos un liku aizvest sevi uz teātri.
Meteorīts ceļā sašķaidīja eboretu, un man vajadzēja pārsēsties citā. Tajā vietā, kur vakar bija atradusies teātra celtne, kūpēja gruvešu kaudze.
— Vai naudu par biļetēm atmaksā? — es jautāju kasierim, kas stāvēja turpat uz ielas.
— Nekādā gadījumā. Izrāde sāksies parastā laikā.
— Kā, parastā? Meteorīts taču …
— Vēl ir divdesmit minūtes laika, — kasieris parādīja savu pulksteni.
— Bet…
— Lūdzu, esiet tik laipns, neaizņemiet vietu pie kases! Mēs gribam nopirkt biļetes! — vairākas balsis iesaucās aiz manis, kur jau bija izveidojusies rinda. Plecus paraustījis, atvirzījos sāņus. Pa to laiku divas lielas mašīnas sakrāva drupas un aizveda tās. Pēc dažām minūtēm laukums bija tīrs.
— Vai izrāde notiks zem klajas debess? — es apjautājos kādam no gaidītājiem, kurš ar programmu uzvēdināja sev gaisu.
— Nekas tamlīdzīgs, — viņš atbildēja, — ceru, ka viss notiks parastā kārtībā.
Sadusmots apklusu, jo domāju, ka mani izzobo. Laukumā iebrauca liela cisterna. No tās izlēja lipīgu,
rubīna krāsā mirdzošu recekli, kas sakrājās prāvā kaudzē; šajā biezeņveida kvēlojošā masā sasprauda caurules un pa tām sāka sūknēt iekšā gaisu. Biezenis pārvērtās pūslī, kas strauji auga augumā. Pēc minūtes tas pārvērtās jau pārsteidzošā iepriekšējās teātra celtnes kopijā, tikai ar to atšķirību, ka jaunā bija vēl pavisam mīksta un vēja brāzmās līgojās. Pēc minūtēm piecām jaunizpūstā celtne bija jau sacietējusi, bet tieši šajā mirklī meteorīts sadragāja tai daļu no jumta. Tūlīt tika uzpūsts jauns jumts, un pa plaši atvērtajām divviru durvīm teātrī ieplūda skatītāju straume. Apsēzdamies savā vietā, sajutu, ka tā ir vēl silta, bet tas arī bija vienīgais, kas liecināja par nule notikušo katastrofu. Apjautājos kaimiņam, kas tas par biezeni, no kura uzpūta teātri, un uzzināju, ka tā ir slavenā ardrītu gmaza.
Izrāde sākās ar vienas minūtes nokavēšanos. Gongam skanot, skatītāju zāle satumsa un kļuva līdzīga kurtuvei ar plēnošām oglēm, toties jo spilgti uzdzirkstīja aktieri. Tika izrādīta simboliski vēsturiska luga. Patiesību sakot, es no tās maz ko sapratu, jo vairāk tāpēc, ka daudz kas bija ietverts krāsainās pantomīmās. Pirmā cēliena darbība norisinājās svētnīcā; jaunas ardrietes ar vainagiem rotāja Drūma statuju, dziedādamas par saviem iemīļotajiem.
Pēkšņi parādījās dzintarkrāsas priesteris, kurš aiztrenca meitenes, atstādams tikai vienu, visdaiļāko, kas bija tik dzidra kā avota ūdens lāse. Priesteris to ieslēdza Drūma tēlā. Ieslodzītā ar dziesmu aicināja savu iemīļoto, kurš iebruka svētnīcā un izdzēsa veco priesteri. Šajā mirklī meteors sašķaidīja jumtu, daļu no dekorācijām un mīlētāja lomas tēlotāju, bet no sufliera būdas tūlīt izvirzīja rezerves, un tas tika izdarīts tik raiti, ka tie skatītāji, kuri bija ieklepojušies vai pamirkšķinājuši acis, vispār neko nepamanīja. Turpmākajā darbības gaitā mīlētāji nolēma
dibināt ģimeni. Cēliena beigās priesteris tika nogrūsts bezdibenī.
Kad pēc starpbrīža priekškars atkal pacēlās, ieraudzīju laulātos draugus un viņu pēcnācējus, saskāvušos mirdzošā lodē, kas, mūzikai skanot, līgojās šurpu turpu. Tad parādījās kalpotājs un paziņoja, ka nezināms labvēlis laulātajam pārim atsūtījis veselu klēpi sepulu. Tūlīt arī uz skatuves uzstiepa milzīgu saini, un es ar aizturētu elpu vēroju, kā to atraisa. Kad sainis jau pavērās, kaut kas man spēcīgi iebelza pa sprandu, un es zaudēju samaņu. Drīz vien atžirgu. Taču par sepulām uz skatuves vairs nebija runas, bet starp traģiski mirgojošiem bērniem un viņu vecākiem, drausmīgus lāstus izgrūzdams, skraidelēja izdzēstais priesteris. Pataustīju galvu — puna nebija.
— Kas ar mani notika? — čukstus apjautājos kaimiņienei.
— Ko lūdzu? A, jūs nosita meteors, taču no izrādes jūs neko neesat zaudējis, jo duets bija pavisam vājš. Tikai nejēdzīgi tas, ka pēc jūsu rezerves vajadzēja sūtīt uz Galaksu, — laipnā ardriete man atčukstēja.
— Pēc kādas rezerves? — es atjautāju, juzdams, ka acīs man satumst.
— Nu, pēc jūsu pašu …
— Bet kur es atrodos?
— Kā — kur? Taču teātrī. Vai jūs nejūtaties labi?
— Tātad es esmu rezerve?
— Nu, protams.
— Bet kur ir tas mans «es», kurš nupat bija šeit?
Mums priekšā sēdošie skatītāji sāka skaļi kurnēt,
un mana kaimiņiene apklusa.
— Vēl tikai vienu vārdiņu, lūdzu, — es klusi čukstēju, — kur palika tās … nu … jūs zināt…
— Klusu! Kas tas ir! Lūdzu netraucēt! — tagad vēl skaļāk šņāca no visām pusēm. Aiz dusmām kļuvis oranžs, mans kaimiņš sauca kārtībniekus. Pusneprātā es izskrēju no teātra, ar pirmo eboretu atgriezos viesnīcā un rūpīgi aplūkoju sevi spogulī. Sāku jau mazliet nomierināties, jo izskatījos uz mata tāpat kā agrāk. Tomēr, vērīgāk papētījis, atklāju kaut ko briesmīgu. Krekls man bija uzvilkts uz kreiso pusi un sapogāts otrādi — skaidra liecība, ka tie, kuri mani apģērbuši, neko nav sajēguši no zemiešu veļas. Turklāt no zeķes man vēl izbira steigā tur atstātā iesaiņojuma draza. Man pietrūka elpas, bet tieši šajā mirklī ietrinkšķē- jās tālrunis.
— Zvanu jums jau ceturto reizi, — ierunājās jauniņā sekretāre no KKSK, — profesors Razuls gribētu ar jums šodien tikties.
— Kas? Profesors? — es atkārtoju, ar vislielāko piepūli sakopodams domas. — Labi. Bet cikos?
— Kad jūs vēlaties, kaut vai tūlīt.
— Braucu pie viņa nekavējoties, /— es pēkšņi izlēmu, — un … un lūdzu sagatavot man aplēsi!
— Vai tad jūs jau aizbraucat? -4- brīnījās sekretāre.
— Jā, nevaru vairs uzkavēties. /Jūtos slikti, — es paskaidroju un noliku klausuli. /
Pārģērbies nogāju lejā. Pēdējie notikumi bija mani tā ietekmējuši, ka pat nenodrebēdams nosaucu profesora adresi, lai gan tieši tajā brīdī, kad iekāpu eboretā, meteors sagrāva viesnīcu gabalu gabalos. Viņš dzīvoja pilsētas nomalē, patīkamā, sudrabaini mirdzošā paugurainā apvidū. Eboretam liku pieturēt krietnu gabalu no profesora mājas, jo pēc nervu sasprindzinājuma, ko biju piedzīvojis pēdējās stundās, man gribējās pastaigāties kājām. Iedams pa ceļu, ieraudzīju maza auguma pavecu ardrītu, kurš lēnām stūma pārsegtus rateļus. Viņš laipni sveicināja mani, es atbildēju. Kādu brīdi gājām blakus. Aiz ceļa līkuma parādījās dzīvžogs, kas apjoza profesora māju — no turienes cēlās pret debesīm dūmu stabs.
Ardrīts, kas soļoja man blakus, paklupa, bet zem rateļu pārvalka atskanēja balss:
— Vai esam jau klāt?
— Vēl ne, — vecais ardrīts atbildēja.
Mazliet pabrīnījos, taču neko neteicu. Kad pienā- cām tuvāk dzīvžogam, mani pārsteidza, ka dūmi paceļas tieši no tās vietas, kur vajadzētu būt profesora mājai. Ieminējos par to rateļu stūmējam. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
— Jā, pirms kāda stundas ceturkšņa tur nokrita meteors.
— Ko es dzirdu!!! — šausmās iesaucos. — Cik briesmīgi!
— Tūlīt atvedīs gmazas mašīnu, — vecais ardrīts paskaidroja. — Ziniet, šeit pilsētas nomalē viņi nesteidzas. Ne tā kā mēs.
— Vai esam jau klāt? — zem pārvalka atkal atskanēja tā pati ķērkstošā balss.
— Vēl ne, — rateļu stūmējs atbildēja un pievērsās man: — Varbūt jūs būsiet tik laipni un atvērsiet man vārtiņus?
Neapzināti izpildīju viņa lūgumu un apjautājos:
— Vai jūs arī pie profesora …?
— Jā, atvedu rezervi, — ardrīts atbildēja, paceldams pārvalku. Elpu aizturējis, es noskatījos uz lielu, rūpīgi pārsietu aizsaini. Vienā vietā papīrs bija ieplēsts — no turienes manī vērās dzīva acs.
— Jūs pie manis … a-ā … tas esat jūs … — no saiņa ieķērkstējās vecišķa balss, — es tūdaļ … tūdaļ … pagaidiet, lūdzu, lapenē …
— Jā … jā .. . steidzos turp … — es izdvesu. Vecais ardrīts ripināja savu nastu tālāk, bet es pagriezos sāņus, pārlēcu pāri žogam un, ko kājas nes, aizjozu uz kosmodromu. Pēc stundas jau traucos zvaigžņotajās tālēs. Ceru, ka profesors Razuls neļaunojas uz mani.