Pašreiz man daudz darba, kārtoju retumus, ko esmu pārvedis no maniem ceļojumiem uz vistālākajiem Visuma nostūriem. Jau sen esmu nolēmis šo savā ziņā vienreizējo kolekciju nodot muzejam, un aizvakar fondu glabātājs man paziņoja, ka šim nolūkam iekārtojot veselu zāli.
Ne jau viss pārvestais man ir vienādi dārgs; daži priekšmeti modina gaišas atmiņas, citi liek atcerēties draudīgus un briesmu pilnus notikumus, taču visi kopumā vienādā mērā apliecina manu piedzīvojumu patiesīgumu.
Pie eksponātiem, kuri izraisa sevišķi intensīvas atmiņas, pieder zobs, kas novietots zem stikla kupola uz maza spilventiņa; tam ir divas lielas saknes, un- pats tas pilnīgi vesels; es to izlauzu rautā, ko bija sarīkojis Oktopuss, memnogu valdnieks Urtamas planētā; tur tika pasniegti izsmalcināti, taču nedzirdēti sīksti ēdieni.
Tāpat goda vietu manā krājumā ieņem divās nevienādās daļās pārlūzusi pīpe; tā man izkrita no raķetes, kad lidoju pāri klinšainai planētai Pegaza zvaigznājā. Tā kā pazudušās pīpes man bija ļoti žēl, es pusotras dienas pavadīju, to meklēdams ar dziļām aizām izvagotā klinšainā apvidū.
Drusku tālāk mazā kārbiņā glabājas olis zirņa lielumā. Ar to saistītie notikumi ir sevišķi interesanti. Dodamies ekspedīcijā uz Kserūziju, vistālāko zvaigzni NGC 887 dubultmiglājā, es mazliet biju pārvērtējis savus spēkus; brauciens bija tik ilgs, ka es atrados tuvu sabrukumam; jo sevišķi mani nomocīja ilgas pēc Zemes, un nekur raķetē es nevarēju rast miera. Diezin, kā tas būtu beidzies, bet tad ceļojuma divi simti sešdesmit astotajā dienā es pēkšņi sajutu, ka man kaut kas grauž kreisajā kājas pēdā; novilku kurpi un ar asarām acis izpurināju no zeķes akmentiņu, visīstāku zemes zvirgzdu graudiņu, kas droši vien bija man iebiris apavā, kad kosmodromā es iekāpu raķetē. Piespiedis pie krūtīm šo sīciņo, taču tik dārgo dzimtās planētas drupačiņu, es garā atspirgu un aizlidoju līdz savam mērķim; šī piemiņa man ir īpaši dārga.
Tālāk uz samta spilventiņa ieraudzīju parastu apdedzināta māla dzeltensārtu, mazliet iesprēgājušu, vienā galā apdrupušu ķieģeli; ja es nebūtu bijis pietiekami apķērīgs un man nepalīdzētu laimīga apstākļu sagadīšanās, šā ķieģeļa dēļ es nekad vairs nebūtu atgriezies no sava brauciena uz Medību Suņu miglāju. Šo ķieģeli biju paradis ņemt līdzi savos ceļojumos pa izplatījuma visaukstākajiem apvidiem; es to uz kādu laiku mēdzu ielikt atomu dzinējā, līdz ķieģelis pamatīgi sakarsa, bet pirms atdusas ieliku ķieģeli gultā. Piena Ceļa augšējā kreisā kvadrātā, kur Oriona zvaigžņu mākonis saplūst ar Strēlnieka zvaigznājiem, es, lidodams ar mazu ātrumu, biju liecinieks divu milzīgu meteoru sadursmei. Ugunīgās eksplozijas varenā aina uz tumsas fona mani tā satrauca, ka es paķēru dvieli, lai noslaucītu pieri, aizmirsis, ka iepriekš dvielī biju ievīstījis ķieģeli. Spēcīgā vēzienā metu roku pie deniņiem un gandrīz sadragāju sev galvaskausu. Par laimi, man parastais reakcijas ātrums vēl laikā ļāva novērst draudošās briesmas.
Līdzās ķieģelim atrodas neliels koka šķirstiņš — tajā ir mans kabatas nazītis — daudzu manu ceļojumu pastāvīgais līdzgaitnieks. To, cik ļoti nazītis man ir mīļš, var apliecināt notikums, kuru tūlīt pastāstīšu, jo tas patiešām ir tā vērts.
No Satelīnas es aizlidoju divos pēcpusdienā ar briesmīgām iesnām. Vietējais ārsts, pie kura es biju griezies pēc palīdzības, ieteica man amputēt degunu.
Planētas iedzīvotājiem šāda operācija ir tīrais nieks, jo viņiem deguni ataug tāpat kā mums nagi. Sašutis par šādu priekšlikumu, es tieši no viņa steidzos uz kosmodromu, lai aizlidotu uz tādiem debesu apvidiem, kur medicīna ir labāk attīstīta. Ceļojumā pieredzēju ķezu pēc ķezas. Jau pašā sākumā, kad biju attālinājies no planētas tikai kādus deviņi simti tūkstoš kilometrus, es uztvēru kādas raķetes izsaukuma signālus un pa radio pajautāju, kas tur lido. Man atbildēja ar to pašu jautājumu. — Tu pasaki pirmais! — es diezgan skarbi atcirtu, jo mani kaitināja svešinieka nekaunība. — Tu pasaki pirmais! — atkal skanēja atbilde. Šāda ķircināšanās mani tā saniknoja, ka es īstā vārdā nosaucu nezināmā ceļotāja nekaunību. Viņš nepalika man parādā; mēs sākām apsaukāties aizvien sirdīgāk, līdz es pēc minūtēm piecpadsmit, augstākā mērā sašutis, atjēdzos, ka nekādas citas raķetes tuvumā nav, bet balss, kuru es dzirdu, ir tikai mana paša radiosignālu atbalss, kas atlidoja no Satelīnas mēness, kuram es šajā mirklī lidoju garām. Es mēnesi nepamanīju tāpēc, ka man bija pievērsta tā aptumšotā puse, kur toljrīd valdīja nakts.
Pēc kādas stundas, gribēdams nomizot sev ābolu, atklāju, ka man nav kabatas nazīša. Tūlīt atcerējos, kur es to pēdējo reizi biju turējis rokā — tas notika Satelīnas kosmodroma bufetē, kur es nazīti noliku uz slīpas letes, bet no turienes tas droši vien būs noslīdējis kaktā uz grīdas. Es tik skaidri to iztēlojos, ka nazīti būtu varējis-atrast ar aizvērtām acīm. Pagriezu raķeti atpakaļ un tikai tad aptvēru, kādas grūtības man radīsies: visa debess mudžēt mudžēja mirgojošos zvaigžņu spietos, un es nezināju, kur meklēt Satelīnu. Tā ir viena no tūkstoš četri simti astoņdesmit planētām, kas riņķo ap Eripelazas sauli. Turklāt lielākai daļai no tām ir vēl savi pārdesmit pavadoņu
krietnas planētas lielumā, tā ka orientēties kļūst vēl grūtāk. Noraizējies mēģināju izsaukt Satelīnu pa radio. Man atbildēja vairāki desmiti staciju, kas visas runāja reizē, radīdamas šausmīgu kakofoniju. Šeit man lasītājam jāpaskaidro, ka Eripelāzas sistēmas iedzīvotāji ir tikpat laipni, cik neakurāti, un Satelīnas Vārdu viņi devuši kādiem divi simtiem dažādu planētu. Nolūkojos pa logu sīku spīdeklīšu miriādos; uz viena no tiem atradās mans nazītis, taču, šķiet, vieglāk būtu atrast adatu siena kaudzē nekā vajadzīgo planētu šajā zvaigžņu pūznī. Beigu beigās paļāvos uz laimīgu nejaušību un traucos uz planētu, kas atradās tieši pretī manas raķetes priekšgalam.
Jau pēc stundas ceturkšņa nolaidos kosmodromā. Tas bija uz mata tāds pats, no kāda es pulksten divos biju startējis, un tāpēc, nopriecājies par savu veiksmi, devos tieši uz bufeti. Cik rūgta tomēr bija mana vilšanās, kad, par spīti visrūpīgākajiem meklējumiem, es nazīti neatradu. Brīdi padomājis, secināju, ka to vai nu kāds pievācis, vai arī es atrodos uz pavisam citas planētas. Aprunājies ar iezemiešiem, pārliecinājos, ka pareizs ir otrs pieņēmums. Es biju nolaidies Andrigonā, uz vecas, sabirzušas un izkurtējušas planētas, kuru jau sen būtu vajadzējis izņemt no apgrozības, taču par to neviens neliekas ne zinis, jo planēta atrodas nomaļus no galvenajiem raķešu ceļiem. Raķešu ostā man jautāja, kuru Satelīnu es meklējot, jo šīs planētas esot sanumurētas. Tagad es biju galīgā dimbā, jo īstais numurs man bija piemirsies. Pa to laiku, saņēmuši ziņu no kosmodroma administrācijas, ieradās vietējie varas pārstāvji, lai mani svinīgi apsveiktu.
Izrādījās, ka tieši šī diena andrigoniešiem bija ļoti svarīga — visās skolās notika gatavības eksāmeni. Viens no valdības pārstāvjiem apjautājās, vai es negribētu pagodināt šo notikumu ar savu klātbūtni;
tā kā viņi mani bija ļoti viesmīlīgi uzņēmuši, es nevarēju lūgumu noraidīt. Tādā kārtā mēstieši no kosmodroma ar pidlakiem (tie ir lieli, čūskām līdzīgi bez- kāju rāpuļi, kurus šeit visnotaļ izmanto kā jājam- dzīvniekus) devāmies uz pilsētu. Stādījis mani priekšā jauniešiem, kas šeit bija sapulcējušies lielā skaitā, un skolotājiem kā no Zemes ieradušos augsti godājamu viesi, valdības pārstāvis tūlīt izgāja no zāles. Skolotāji nosēdināja mani pie apsklandas (galda paveids) un atsāka pārtrauktos eksāmenus. Skolēni, kurus mana klātiene bija satraukusi, sākumā stostījās, bet es tos iedrošināju ar laipnu smaidu, vienam otram arī pasacīdams ko priekšā, tā ka sākotnējais stingums drīz izgaisa. Uz beigām viņi atbildēja aizvien labāk. Tad komisijas priekšā nostājās jauns andrigonietis, apaudzis ar tik skaistiem tripujiem (austeru pasuga, kas tiek izlietota kā apģērbs), kādus es sen nebiju redzējis, un sāka atbildēt uz jautājumiem ar neparastu daiļrunību. Ar patiku klausījos viņā, konstatēdams, ka zināšanu līmenis šeit visumā ir augsts.
Pēkšņi eksaminētājs pajautāja:
— Vai jūs varētu pierādīt, kāpēc dzīvība uz Zemes nav iespējama?
Viegli paklanījies, jauneklis uzsāka izsmeļošu, loģiski veidotu izklāstu, kurā neapgāžami pierādīja, ka Zemes lielāko daļu klāj auksti, milzum dziļi ūdeņi, kuros pastāvīgi peld ledus kalni un tāpēc to temperatūra ir tuvu nullei; ka ne tikai polāros apvidos, bet arī plašā apkaimē valda briesmīgs mūža sals un ka nakts tur ilgst pusgadu bez pārtraukuma; ka pat siltāka klimata joslās, kā tas ar astronomisko instrumentu palīdzību droši noskaidrots, sauszemi ilgus mēnešus klāj sasaluši ūdens tvaiki, tā saucamais sniegs, kas biezā kārtā apsedz kalnus un ielejas; ka Zemes lielais Mēness rada paisumus un bēgu
mus, kas izraisa kontinentu eroziju; ka bieži vien planētas lielas platības aizsegtas ar mākoņiem un tādēļ tītas pustumsā, kāds fakts novērojams ar spēcīgām optiskām ierīcēm; ka atmosfērā rodas briesmīgi cikloni, taifūni un vētras, un visi šie apstākļi kopumā neļauj uz Zemes pastāvēt nekādai dzīvības formai. — Bet ja kādas būtnes, — jaunais andrigonietis skanīgā balsī pabeidza, — mēģinātu izkāpt uz Zemes, tās nenovēršami tiktu saplacinātas un ietu bojā, jo turienes atmosfēras milzīgo spiedienu, kurš jūras līmeņa augstumā ir viens kilograms uz kvadrātcentimetru jeb 760 milimetru dzīvsudraba staba, neviens nespētu izturēt.
Tik izsmeļošu atbildi komisija uzņēma ar vispārēju atzinību. Aiz pārsteiguma sastindzis kā sālsstabs, ilgāku laiku sēdēju nekustēdamies un tikai tad, kad eksaminētājs uzdeva jau nākamo jautājumu, es iesaucos:
— Piedodiet, godātie andrigonieši, bet… bet es esmu ieradies tieši no Zemes, jūs taču dzirdējāt, kā tiku jums stādīts priekšā …
Iestājās neērts klusums. Mans netaktiskais izlēciens skolotājus bija dziļi aizvainojis, un viņi tikai ar pūlēm apvaldījās, bet jaunieši, kuri vēl neprot tik veiksmīgi noslēpt sašutumu kā vecākā paaudze, nolūkojās manī ar klaju nepatiku. Beidzot eksaminētājs ledainā balsī paziņoja:
— Piedodiet man, atbraucēj, bet vai tu neizvirzi mūsu viesmīlībai pārlieku augstas prasības? Vai tev nav gana ar tik svinīgu sagaidīšanu, goda azaidu un cieņas apliecinājumiem? Vai tevi vēl neapmierina tas, ka tu tiki pielaists pie Augstās abitūrijas apsklandas, tev tā nepietiek, un tu prasi, lai mēs tevis dēļ tīši izmainītu …skolu programmu?!
— Bet… Zeme patiešām ir apdzīvota … — es apmulsis noburkšķēju.
— Ja arī tas ir tiesa, — eksaminētājs noteica, uz mani noskatīdamies, it kā es būtu caurspīdīgs, — tas runātu pretim dabas likumiem.
Uzskatīju, ka šie vārdi ir apvainojums manai dzimtajai planētai un tāpēc, ne no viena neatvadījies, tūlīt steidzos prom, uzkāpu mugurā pirmajam ceļā sastaptajam pidlakam, aizjāju uz kosmodromu un, nokratījis no kājām Andrigonas putekļus, startēju, lai turpinātu meklēt savu nazīti.
Tā es pēc kārtas nolaidos uz piecām Lindenblada grupas, kā arī stereopropiešu un melacjaniešu planētām, uz Kasiopejas saules planetārās sistēmas septiņiem lieliem debess ķermeņiem, apmeklēju Osteriliju, Averanciju, Meltoniju un Laternīdu, visus Lielā spirālveida miglāja atzarojumus Andromēdā, Plezjo- maha, Gastroklancija, Eitrēmas, Simenoforas un Paralbīdas sistēmas, bet nākamajā gadā rūpīgi pārmeklēju visus Saponas un Melenvagas zvaigznājus, kā arī Eritrodonijas, Arenoidas, Eodocijas, Artenūri- jas un Stroglona planētas ar visiem tā astoņdesmit pavadoņiem, kuri reizēm ir tik mazi, ka grūti uz tiem nosēdināt raķeti; Mazajos Greizajos Ratos es nevarēju izkāpt, tāpēc ka tur tieši tajā laikā bija inventarizācija, bet pēc tam pienāca kārta Cefeidām un Arde- nidām, un tik tiešām man nolaidās rokas, kad aiz pārskatīšanās vēlreiz ierados Lindenbladā. Tomēr meklējumus es nepārtraucu, bet gan, kā tas pienākas īstam pētniekam, lidoju tālāk. Pēc trim nedēļām pamanīju kādu planētu, kura ārkārtīgi atgādināja manis meklēto Satelīnu; sirds man iepukstējās straujāk, kamēr aizvien šaurākā spirālē es riņķoju ap to, veltīgi meklēdams pazīstamo kosmodromu. Jau gribēju pagriezt raķeti atpakaļ Visuma tālēs, kad ievēroju, ka lejā kāda sīka būtne māj man ar rokām. Izslēdzis dzinēju, es ātri noplanēju un nosēdināju raķeti pie gleznaina klintāja, uz kura pacēlās prāva, no tēstiem akmeņiem būvēta ēka. Man pretim skrēja liela auguma sirmgalvis baltā dominikāņu mūka tērpā. Kā izrādījās, tas bija Lacimona tēvs, kurš pārzināja visas misiones tuvējos zvaigznājos seši simti gaismas gadu rādiusā. Sajā apvidū ietilpst aptuveni pieci miljoni planētu, no tām divi miljoni četri simti tūkstoši ir apdzīvotas. Uzzinājis, kāpēc esmu iegriezies šajā pusē, Lacimona tēvs apliecināja man savu līdzjūtību, vienlaikus izteikdams prieku par manu ierašanos, jo, pēc viņa vārdiem, es biju pirmais cilvēks, kurš šeit parādījies pēdējo septiņu mēnešu laikā.
— Es tā esmu pieradis pie šajā planētā dzīvojošo meodracitiešu paražām, — viņš teica, — ka vairākas reizes gadījies sevi notvert pie kādas viņu dīvainības: ja gribu vērīgāk ieklausīties, tad paceļu rokas augšup, kā to dara viņi… (meodracitiešiem, kā zināms, ausis atrodas padusē).
Lacimona tēvs izrādījās ļoti viesmīlīgs; abi kopā mēs ieturējām pusdienas, kas sastāvēja no vietējiem ēdieniem (sautētas švukstenes drebenī un uztercēti drumļi, bet saldajā ēdienā liesenes — sen es kaut ko tādu nebiju baudījis), un pēc tam izgājām misiones nama lievenī.
Mēļa saule izstaroja tīkamu siltumu, krūmos dziedāja pterodaktiļi, no kuriem planēta mudžēt mudž, bet dominikāniešu preors stāstīja man par savām nedienām, sūrodamies par grūtībām, ar kurām misiones darbs saduras šajos apvidos. Tā, piemēram, piec- metieši, svelmīgās Antilēnas iedzīvotāji, kuriem salst jau 600 grādu temperatūrā, ne dzirdēt negribot par paradīzi, toties elle ar tās ērtībām (verdoša darva, uguns liesmas) viņos izraisot dzīvu interesi. Turklāt nekādi neesot noskaidrojama problēma, kurus no viņiem varētu uzņemt priesteru kārtā, jo piecmetieši iedaloties nevis divos, bet gan piecos dzimumos, un ar šo sarežģīto jautājumu teologi nevarot tikt nekādā galā.
Es izteicu savu līdzjūtību. Lacimona tēvs paraustīja plecus.
— Tas jau vēl ir nieks. Bžutieši, piemēram, uzskata piecelšanos no miroņiem par tikpat ikdienišķīgu parādību kā apģērbšanos un neparko negrib atzīt to par brīnumu. Dartridiešiem Egilijā nav ne roku, ne kāju, un pārkrustīties viņi varētu tikai ar asti, bet es pats neko šajā ziņā nevaru izlemt un tāpēc gaidu atbildi no apustuliskās galvaspilsētas, bet Vatikāns klusē jau otro gadu … Un vai jūs esat dzirdējis par drausmīgo likteni, kāds piemeklējis nabaga Oribazija tēvu no mūsu misiones?
Es neko par to nebiju dzirdējis.
— Tad paklausieties. Jau Urtamas pirmatklājēji nezināja, kā vien sacildināt tās apdzīvotājus, varenos memnogiešus. Valda uzskats, ka šīs saprātīgās būtnes pieder pie visatsaucīgākiem, vislaipnākiem, vis- labsirdīgākiem un visnesavtīgākiem radījumiem visā Kosmosā. Tādēļ cerēdami, ka šādā augsnē mestā ticības sēkla lieliski sazels, mēs nosūtījām pie memnogie- šiem Oribazija tēvu, piešķirdami viņam bīskapa nosaukumu in partibus infidelium[1] kad oribazija tēvs ieradās Urtamā, memnogieši viņu uzņēma tā, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties; viņi sirsnīgi par to rūpējās, cienīja, uzklausīja katru viņa vārdu, katru vēlmi nolasīja no acīm un tūdaļ izpildīja, dieva vārdu uztvēra kā iztvīkusi zeme ūdens lāsi, ar vārdu sakot, pilnīgi paļāvās viņam. Vēstulēs, kuras Oribazija tēvs man rakstīja, viņš, nabadziņš, nevarēja vien tos gana cildināt… .
Pie šiem vārdiem dominikāniešu tēvs ar mūka tērpa piedurkni norausa no acīm asaru.
— Tik labvēlīgā vidē Oribazija tēvs nenogurstoši, dienu un nakti sludināja tā kunga vārdu. Izskaidrojis memnogiešiem Veco un Jauno derību, Parādīšanās grāmatu un Apustuļu vēstules, viņš pievērsās svēto dzīves pārstāstiem, ar īpašu dedzību attēlodams svēto mocekļu ciešanas. Nabadziņš … tā allaž bijusi viņa aizraušanās …
Pārvarēdams satraukumu, Lacimona tēvs drebošā balsī turpināja:
— Tālab viņš stāstīja tiem par svēto Jāni, kurš iemantoja mūžīgu svētlaimi pēc tam, kad bija dzīvs izvārīts eļļā, par svēto Agnesi, kura ticības dēļ ļāva nocirst sev galvu, par daudzām bultām caururbto svēto Sebastjanu, kurš pacieta šaušalīgas mocības, lai pēc tam paradīzē viņu sveiktu eņģeļu dziedāšana, par svētajām jumpravām, kuras sacirstas gabalos, nožņaugtas, saraustītas uz rata un cepinātas uz lēnas uguns. Bet viņi pacieta visas mocības ar sajūsmu, saprazdami, ka šādā kārtā iemanto sev vietu pie pestītāja labās rokas. Kad viņš bija tiem izstāstījis daudz tamlīdzīgu atdarināšanas cienīgu svēto dzīves stāstu, memnogieši, kas visu laiku klausījās ar lielu aizrautību, savā starpā saskatījās, bet vislielākais no viņiem bikli pavaicāja:
— Diženo priesteri, sludinātāj un cienījamo tēv, pasaki mums, lūdzams, ja vien tev labpatiksies pazemoties līdz taviem grēcīgajiem kalpiem, vai debesu valstībā nonāk visu to dvēseles, kuri gatavi izciest mocības?
— Par to nevar būt šaubu, mans dēls! — Oribazija tēvs atbildēja.
— Tā-ā-ā? Tad jau labi… — memnogietis gari novilka. — Bet vai tu, mūsu dvēseļu tēv, arī gribētu nokļūt debesu valstībā?
— Tā ir mana viskvēlākā vēlēšanās, mans dēls.
— Un svēto kārtā arī tev gribētos tikt? — memnogietis tincinājis tālāk.
— Mans labais dēls, kurš gan to negribētu, bet kur nu man, grēciniekam, iekļūt tādā augstā godā; mums visiem spēkiem jāpūlas un nerimtīgi vislielākajā sirds pazemībā jātiecas, lai nonāktu uz šā ceļa …
— Tātad tu vēlētos iekļūt svēto kārtā? — memnogietis vēlreiz gribēja pārliecināties, paskubinoši nolūkodamies uz saviem biedriem, kuri pamazītēm jau sarosījās, lai pieceltos.
— Nu, protams, mans dēls!
•— Tad mēs tev palīdzēsim!
— Kādā vīzē, manas mīļās avis? — Oribazija tēvs smaidīdams vaicājis, jo viņu iepriecinājusi uzticīgā ganāmpulka vientiesīgā dedzība.
Tad memnogieši smalkjūtīgi, bet stingri satvēruši viņu zem padusēm un teikuši:
— Tādā vīzē, dārgo tēv, kādu tu mums nule mācīji!
Vispirms viņi Oribazija tēvam nodīrājuši no muguras ādu un jēlo vietu apzieduši ar darvu, kā to Īrijā darījis bende svētajam Hiacintam, tad nocirtuši viņam kreiso kāju, kā pagāni izrīkojušies ar svēto Pafnuciju, pēc tam uzšķērduši vēderu un tur iegrūduši salmu vīkšķi, kā tas bija atgadījies svētlaimīgajai Normandijas Elizabetei, vēlāk uzsprauduši viņu uz mieta kā emalkitieši svēto Hugo, salauzuši viņam visas ribas kā sirakuzieši svētajam Padujas Heinri- ham un cepinājuši uz lēnas uguns kā burgundieši Orleānas jaunavu. Pēc visa tā viņi atpūtušies, nomazgājušies un sākuši liet kvēlas asaras par savu nomocīto dvēseļu ganu. Tieši šajā brīdī es, apbraukādams visas savas diecēzes zvaigznes, ierados viņu draudzē. Kad uzzināju par notikušo, mati man saslējās stāvus. Rokas lauzīdams, es iesaucos:
— Nelietīgie ļaundari! Elles soda jums ir par maz! Vai jūs saprotat, ka esat iegrūduši savas dvēseles mūžīgā pazušanā?!
— Kā nu ne, — viņi šņukstēdami atbildēja, — saprotam gan!
Tad piecēlās vislielākais memnogietis un sacīja man šādus vārdus:
— Godājamo tēv, mēs labi apzināmies, ka tiksim pazudināti un cietīsim lielas mokas līdz pasaules galam, un arīdzan mums vajadzēja izcīnīt šaušalīgu dvēseles cīniņu, iekams apņēmāmies to izdarīt, taču Oribazija tēvs mums allažiņ atgādināja, ka nav nekā tāda, ko krietns Kristus kalps neizdarītu sava tuvākā labā, ka savam tuvākajam jāatdod viss un viņa dēļ uz visu jābūt gatavam, un tā mēs ar vislielāko izmisumu sirdī atsacījāmies no atpestīšanas, raizēdamies tikai par to, lai Oribazija tēvs iemantotu mocekļa kroni un tiktu iecelts svēto kārtā. Nespēju tev izsacīt, cik grūti mums tas nācās, jo pirms Oribazija tēva ierašanās neviens no mums pat mušai nebija nodarījis pāri. Mēs aizvien un aizvien no jauna lūdzām viņu apžēloties, ceļos nometušies pūlējāmies panākt, lai viņš kaut nieciņu mīkstinātu un atlaistu no ticības baušļu barguma, bet Oribazija tēvs uz visstingrāko apgalvoja, ka mīlamā tuvākā labā jādara viss, ne uz ko neraugoties. Un tad jau mēs vairs nespējām viņam atteikt. Mēs pilnīgi apjēdzām, ka salīdzinājumā ar šo svēto vīru esam niecīgi un nenozīmīgi radījumi un ka viņa labā mums jābūt gataviem uz vislielāko pašaizliedzību. Un tikpat kvēli mēs ticam, ka viss ir izdarīts labi un Oribazija tēvs tagad uzkāpis debess valstībā. Teitan, cienījamo tēv, mums ir maisiņš ar naudu, ko esam savākuši kanonizācijas procesam, jo Oribazija tēvs, atbildot uz mūsu jautājumiem, sīki paskaidroja, ka tā tas esot vajadzīgs. Mums jāapliecina, ka esam pielietojuši tikai viņa iemīļotos spīdzināšanas paņēmienus, par kuriem viņš pats mums tik aizrautīgi tika stāstījis. Domājam, ka Oribazija tēvam tie būs tīkami, bet viņš ietiepīgi spirinājās un sevišķu pretestību izrādīja tad, kad vajadzēja rīt izkausētu svinu. Taču mēs nepielaižam tādu iespēju, ka godājamais dieva vīrs mums būtu mācījis vienu, bet domājis ko citu. Brēka, kādu viņš sacēla, liecināja tikai par viņa būtības zemākās, miesīgās daļiņas nepatiku, un mēs, paturēdami prātā mācību, ka miesa jāpazemo, lai toties jo augstāk paceltos dvēsele, neuzdrīkstējāmies to ņemt vērā. Vēlēdamies Oribazija tēvu atbalstīt, mēs viņam atgādinājām paša sludinātos principus, bet viņš mums atbildēja ar kādu gluži nesaprotamu un neizskaidrojamu vārdu; mēs nezinām, ko tas nozīmē, jo neatradām to ne dievvārdu grāmatās, kuras viņš mums bija izsniedzis, ne svētajos rakstos.
Beidzis savu stāstījumu, Lacimona tēvs norausa no pieres lielas sviedru lāses, un mēs abi ilgāku laiku sēdējām klusēdami, līdz sirmais dominikānietis beidzot atkal ierunājās:
•— Sakiet nu, kā šādos apstākļos lai strādā dvēseļu gans?! Vai atkal šāds gadījums! — Lacimona tēvs ar delnu uzplāja vēstulei, kas bija izklāta uz galda. — Hipolita tēvs ziņo no Arpetūzas, nelielas planētas Svaru zvaigznājā, ka turienieši esot pilnīgi pārstājuši doties laulībā, nedzemdinot vairs bērnus, un viņiem draudot pilnīga iznīcība!
— Kāpēc tā? — es izbrīnījies jautāju.
— Tāpēc, ka, izdzirdējuši par miesīgas satuvināšanās apgrēcību, viņi sāka tik nevaldāmi alkt pēc atpestīšanas, ka visi zvērēja saglabāt šķīstību un to arī dara! Jau divi tūkstoši gadu baznīca sludina, ka dvēseles glābšana ir svarīgāka par pasaulīgajām vajadzēšanām, taču neviens, pasargi dievs, to neuztvēra burtiski! Bet šie arpetuzieši visi kā viens izjutuši ta kunga aicinājumu un bariem vien iestājas klosteros;
viņi priekšzīmīgi izpilda visus reglamenta punktus, lūdz dievu, gavē un mērdē miesu, bet rūpniecība un lauksaimniecība tajā pašā laikā panīkst, sācies bads, un planētai draud iznīcība. Es par to aizrakstīju uz Romu, bet, kā jau parasti, atbildes nav …
— Jā, sludināt dievticību uz citām planētām ir visai riskanti, — es piezīmēju.
— Bet ko lai mēs iesākam? Baznīca, kā zināms, nesteidzas, Ecclesia non festinat [2] , jo tās valstība nav no šīs pasaules, bet, kamēr kardinālu kolēģija apspriežas un svārstās, uz planētām kā sēnes pēc lietus sāk augt kalvinistu, baptistu, redemptoristu, mariavitu, adventistu un nez kādas vēl misiones! Mums jāglābj, kas vēl glābjams. Bet, dārgo ciemiņ, ja jau es to visu jums esmu izstāstījis, panāciet man līdzi…
Lacimona tēvs ieveda mani savā kabinetā. Vienu tā . sienu aizņēma liela zilgana zvaigžņotās debess karte, kuras labā puse bija aizlīmēta ar papīru.
— Redziet! — viņš norādīja uz aizsegto pusi.
— Ko tas nozīmē?
— Postu un nedienas, mans dārgais. Galēju postu. Šos apvidus apdzīvo neparasti inteliģentas būtnes. Tās sludina materiālismu, ateismu un skubina veltīt visas pūles zinātņu un tehnikas attīstībai, lai uzlabotu dzīves apstākļus uz planētām. Nosūtījām pie viņiem mūsu visgudrākos misionārus, salezjaniešu, benediktiniešu, dominikāniešu, jā, pat jezuitu ordeņu tēvus, kvēlus dievvārdu sludinātājus, runātājus, no kuru mutes šķita tekam medus, bet viņi visi, itin visi atgriezās jau kā ateisti!!
Lacimona tēvs nervozi piegāja pie galda.
— Pie mums bija Bonifacija tēvs, atceros viņu kā vienu no visdievbijīgākajiem mūkiem, pie zemes
krustveidā noplacis, dienas un naktis viņš pavadīja lūgšanās, pīšļi un putekļi viņam bija viss, kas no šīs pasaules, viņš nezināja citas nodarbības kā rožukroņa vārstīšana un lielākas līksmības par mesi, bet pēc triju nedēļu ilgas uzturēšanās tur, — teikdams šos vārdus, Lacimona tēvs norādīja uz kartes aizlīmēto daļu, — viņš iestājās Politehniskā institūtā un sarakstīja, lūk, šo grāmatu! — Lacimona tēvs pacēla un ar riebumu nometa uz galda biezu sējumu. Izlasīju tā virsrakstu: «Par līdzekļiem raķešu lidojumu drošības paaugstināšanai».
— Iznīcīgās miesas viņš vērtē augstāk par nemirstīgās dvēseles glabāšanu?! Nosūtīju trauksmes pilnus ziņojumus, un šoreiz apustuliskā galvaspilsēta nevilcinājās ar atbildi. Sadarbojoties ar amerikāņu vēstniecības speciālistiem Romā, Vatikāna akadēmija izstrādājusi šos te sējumus, — Lacimona tēvs piegāja pie liela šķirsta un atvēra to — tas bija pilns ar biezām, in quarto* formāta grāmatām.
— Šeit ir ap divi simti sējumu, kuros sīki jo sīki izklāstīti tie varmācības, terora, suģestijas, šantāžas, piespiešanas, hipnozes, saindēšanas, spīdzināšanas un nosacīto refleksu paņēmieni, kādus viņi pielieto, lai izdeldētu ticību dievam. Mati man saslējās stāvus, kad es ar to visu iepazinos. Tur ir fotoattēli, liecības, protokoli, lietišķie pierādījumi, aculiecinieku izteikumi un dievs vien zina kas vēl. Netieku gudrs, kā gan viņi to visu tik žigli paveikuši un kāds varens spēks ir amerikāņu tehnikai, bet, manu dārgo viesi… īstenība ir daudz briesmīgāka!
Lacimona tēvs pienāca klāt un, apsvilinādams man ausi ar savu karsto elpu, sāka čukstēt:
— Es dzīvoju tepat uz vietas, tāpēc orientējos labāk … cienījamais. Viņi nevienu nemoka, nepielieto spaidus, nespīdzina, neieskrūvē galvā nekādas skrūvītes, tikai vienkārši māca, kas ir Visums, kā radusies dzīvība, kā attīstījusies apziņa un kā zinātne pielietojama vispārības labā. Viņi tik skaidri spēj pierādīt visas pasaules tīri materiālo būtību, it kā tā būtu tikpat vienkārša patiesība kā divreiz divi ir četri. No visiem maniem misionāriem ticību dievam saglabāja vienīgi Servacija tēvs, un arī tikai tāpēc, ka viņš ir pilnīgi kurls un nevarēja dzirdēt, ko viņam teica! Jā, tas ir ļaunāks par spīdzināšanu, dārgo ciemiņ! Man šeit bija jauna mūķene no karmelitāniešu ordeņa, apgarots, tikai debesu valstības lietām nodevies bērns; viņa nepārtraukti gavēja, mērdēja miesu, bija apzieģelēta ar tā kunga zieģeli, redzēja parādības, sazinājās ar svētajiem, sevišķi bija iemīļojusi svēto Melāniju un no visas sirds centās tai līdzināties; bet tas vēl nav viss — palaikam viņai parādījās pat ercenģelis Gabriels … Kādu dienu viņa devās u z turieni, — Lacimona tēvs pamāja uz kartes labo pusi. — Es mierīgu prātu to atļāvu, jo viņa bija nabaga garā, bet tādiem pieder debesu valstība; kolīdz cilvēks sāk domāt — kas, un no kurienes, un kā, — tūdaļ atveras ķecerības bezdibeņi. Es biju drošs, ka viņu gudrības argumenti manu mūķeni neietekmēs. Bet kas notika? Tikko viņa tur ieradās, pēc pirmās publiskās svēto parādīšanās, kas bija saistīta ar reliģisku ekstāzi, viņu atzina par neiras- tēniķi vai kā to nu sauc, un sāka ārstēt gan ar pel- dēm, gan ar darbiem dārzā, iedeva viņai kaut kādas tur rotaļlietas, kaut kādas lelles, un, ja jūs zinātu, kādā stāvoklī viņa pēc četriem mēnešiem atgriezās!
Lacimona tēvs nodrebēja.
— Kas viņai bija noticis? — es līdzjūtīgi apvaicājos.
— Viņa mitējās redzēt parādības, iestājās raķešu pilotu kursos un ar pētnieku ekspedīciju aizlidoja uz
Galaktikas centru, nabaga bērns! Nesen dzirdēju, ka viņai esot parādījusies svētā Melānija, un sirds man ietrīsējās līksmā cerībā, bet tad izrādījās, ka viņa sapnī redzējusi tikai savu krustmāti. Patiesi es jums saku: posts, bēdas un pagrimums. Ir gan vientiesīgi šie amerikāņu speciālisti, atsūtīdami man piecas tonnas grāmatu un citādu literatūru, kurā aprakstīti ticības ienaidnieku briesmudarbi. O, ja vien viņi gribētu vajāt reliģiju, slēgtu dievnamus un izklīdinātu dievlūdzējus, bet diemžēl nekas tāds nenotiek, viņi atļauj visu: gan noturēt dievkalpojumus, gan atvērt garīgās skolas, tikvien, ka paši izplata savas atziņas un teorijas. Kādu laiku izmēģinājām šo metodi, — Lacimona tēvs uzmeta skatienu kartei, — bet tā nedeva rezultātus.
— Piedodiet, kādu metodi?
— Nu, aizlīmējām šo Visuma daļu ar papīru un ignorējām tās pastāvēšanu, bet tas neko nelīdzēja. Pašlaik Romā runājot par krusta kara sarīkošanu, lai aizstāvētu reliģiju.
— Un ko jūs par to domājat?
— Vispār, nebūtu jau par ļaunu, jā uzspridzinātu planētas, nopostītu pilsētas, sadedzinātu grāmatas, bet pašus izdeldētu, līdz pēdējam, tad varbūt izdotos glābt mācību par sava tuvākā mīlestību, bet kas gan dosies šādā krusta karā? Memnogieši? Varbūt arpe- tuzieši? Taisni smiekli nāk, bet kļūst arī baigi!
Iestājās mēms klusums. Dziļā līdzjūtībā uzliku roku uz izmocītā priestera pleca, lai viņu stiprinātu draudzīgā apskāvienā, bet šajā mirklī kaut kas man izslīdēja no piedurknes, iezibējās un nokrita uz grīdas. Kas gan spētu aprakstīt manu prieku un pārsteigumu, kad pazinu savu nazīti. Izrādījās, ka tas visu laiku mierīgi glabājies aiz jakas iedrēbes, kur bija ieslīdējis no caurās kabatas.