Profesora Tarantogas pazīstamajā grāmatā «Kosmozooloģija» es izlasīju par planētu, kas griežas ap Erpejas dubultzvaigzni un ir tik maza, ka, ja visi tās iedzīvotāji reizē izietu no mājām, viņi citādi nevarētu novietoties uz tās, kā tikai paceļot vienu kāju. Lai gan profesoru Tarantogu uzskata par atzītu autoritāti, šis apgalvojums man likās pārspīlēts, un es nolēmu to pārbaudīt.
Ceļā man atgadījās dažādi piedzīvojumi — pie 463. maiņzvaigznes man sabojājās dzinējs, un raķete sāka krist lejup uz zvaigzni; tas mani uztrauca, jo šās cefeīdas temperatūra ir apmēram 600 000 grādu Celsija. Svelme pieauga ar katru mirkli un beidzot kļuva tik neizturama, ka varēju strādāt, tikai ierausies mazajā ledusskapī, kur parasti glabāju pārtikas produktus. Tā patiešām bija dīvaina apstākļu sagadīšanās, jo man nekad nebija ne prātā nācis, ka es varētu atrasties līdzīgā situācijā. Laimīgi novērsis defektu, es jau bez šķēršļiem aizlidoju līdz Erpejai. Šī dubultzvaigzne sastāv no divām saulēm: viena ir liela, sarkana kā krāsns spelte, ar ne visai augstu temperatūru, bet otra — zilgana un izstaro šausmīgu karstumu. Pati planēta patiešām bija tik maza, ka atradu to tikai ar lielām grūtībām, kad krustām šķērsām biju pārmeklējis visu apkārtējo izplatījumu. Planētas iedzīvotāji bžutieši mani uzņēma ļoti viesmīlīgi.
Apbrīnojami skaisti šeit ir abu sauļu kartejie lekti un rieti; ārkārtīgi jauki ir arī to aptumsumi. Pusi diennakts spīd sarkanā saule, un tad visi priekšmeti izskatās kā asinīs mērcēti, otrā diennakts pusē pie debesīm ir zilgā saule, un tās spožums tik spēcīgs, ka visu laiku jāstaigā ar pievērtām acīm, taču arī tad viss ir pietiekami skaidri saredzams. Nemaz nepazīdami tumsu, bžutieši zilgās saules apmirdzēto diennakts daļu sauc par dienu, bet sarkanās — par nakti. Vietas uz planētas patiešām ir nedzirdēti maz, taču bžutieši, ļoti inteliģentas būtnes ar lielām zināšanām, jo sevišķi fizikas jomā, lieliski tiek galā ar šīm grūtībām, lai gan veids, kādu viņi pielieto saspiestības pārvarēšanai, ir diezgan neparasts. Katram planētas iedzīvotājam attiecīgā iestādē ar precīza rentgenapa- rāta palīdzību izgatavo tā saucamo atomveidolu, tas ir, sīku rasējumu, kurā uzrādītas itin visas materiālās daļiņas, olbaltumvielu molekulas un ķīmiskie savienojumi, no kuriem sastāv viņa organisms. Kad pienāk laiks atdusēties, bžutietis pa mazām durtiņām ielien speciālā aparātā, un tur viņu izputekšņo sīkos atomos. Tādā veidā aizņemdams ļoti maz vietas, viņš pavada nakti, bet no rīta, nosacītā stundā modinātājs pulkstenis iedarbina aparātu, un tas pēc «atomveidola» pienācīgā kārtībā un secībā atkal savieno visas daļiņas, pēc tam durtiņas atveras un, šādā kārtā atkal dzīvē atgriezies bžutietis, pāris reižu nožāvājies, dodas uz darbu.
Bžutieši nevarēja vien man noslavēt šā ieraduma labās puses, pasvītrodami, ka, pateicoties tam, viņi ir pasargāti no bezmiega, nakts murgiem, lietuvēniem un rēgiem, jo aparāts, saskaldot viņu miesu atomos, atņem tai dzīvību un apziņu. Līdzīgu procedūru viņi pielieto arī daudzos citos gadījumos, piemēram, ārstu un iestāžu uzgaidāmās telpās, kur nav izvietoti krēsli, bet gan mazas aparātu kārbas rožainā un zilgā krāsā, tāpat vēl dažās sēdēs un sapulcēs, ar vārdu sakot, visur tur, kur cilvēks garlaikojas, ļaujas dīkdienībai un, gluži neko nedarīdams, ar savas pastāvēšanas faktu tikai veltīgi aizņem vietu. Tajā pašā dīvainajā veidā bžutieši ieraduši ceļot: ja kāds grib kur nokļūt, tas uz kartītes uzraksta adresi, uzlīmē to uz mazas kasetītes, noliek to zem aparāta,pats ielien tajā un, atomos saputekšņots, iebirst kasetītē. Uz planētas pastāv speciāla, mūsu pastam līdzīga iestāde, kas šādas kasetītes izsūta pēc uzrādītajām adresēm. Ja kāds ļoti steidzas, tad uz attiecīgo vietu pa telegrāfu paziņo viņa atomveidolu un tur aparātā to reproducē. Pašu bžutieša oriģinālu šajā laikā pārputekšņo un nodod arhīvā. Šāds telegrāfisks ceļojuma veids kā ļoti ātrs un vienkāršs, ir visai vilinošs, lai gan reizēm savienots ar zināmām briesmām. Tieši tajā laikā, kad es tur ierados, presē plaši tika aprakstīts kāds pavisam dīvains, tikko noticis gadījums. Jaunam bžutietim, vārdā Termofels, vajadzēja doties uz planētas otru puslodi, lai tur salaulātos. Ar alkainu, mīlētājam piedodamu nepacietību tiekdamies pēc iespējas ātri nokļūt pie izredzētās, viņš devies uz pastu un ticis pārtelegrafēts; tūlīt pēc tam telegrāfists aizsaukts kādā neatliekamā lietā, bet darbinieks, kurš viņu aizvietojis, nezinādams, ka Termofels jau ir nosūtīts, pārtelegrafējis viņa atomveidolu otrreiz, un tagad ilgās tvīkstošās līgavas priekšā nostājušies divi Termofeli, abi tik līdzīgi viens otram kā divas ūdens lāses. Nav aprakstāms šausmīgais apjukums un mulsa, kāda tagad pārņēmusi nelaimīgo līgavu un visus kāzu viesus. Mēģinājuši pierunāt vienu no abiem Termofeliem, lai tas ļautos pārputekšņoties atomos un tādā kārtā izbeigtu nepatīkamo incidentu, taču viss bijis veltīgi, jo katrs no viņiem ietiepīgi apgalvojis, ka viņš un tikai viņš esot īstais un vienīgais. Lieta nonākusi līdz tiesai un izskatīta dažādās instancēs. Jau pēc manas aizlidošanas ticis pasludināts augstākās tiesas spriedums, tāpēc es nevaru pasacīt, kā viss šis gadījums beidzies. [3]
Bžutieši sirsnīgi nopūlējās pierunāt mani, lai arī es izmēģinātu viņu atdusas un ceļojumu veidu, apgalvodami, ka iepriekš pārstāstītajam gadījumam līdzīgas kļūmes esot ārkārtīgi retas un ka visā šajā procedūrā neesot nekā mīklaina vai pārdabiska, jo, kā labi zināms, dzīvie organismi sastāv no tās pašas matērijas, no kuras radušies visi apkārtējie priekšmeti, tāpat kā planētas un zvaigznes; atšķirība meklējama vienīgi materiālo daļiņu savienojumā un izkārtojumā. Es šos argumentus ļoti labi sapratu, taču pierunāties neļāvos.
Kādu vakaru piedzīvoju ko sevišķu. Biju aizgājis ciemos pie pazīstama bžutieša, aizmirsis viņu iepriekš pa tālruni brīdināt par savu ierašanos. Istabā, kurā iegāju, neviena nebija. Meklēdams namatēvu, es pēc kārtas atvēru vairākas durvis (šeit viss bija neiedomājami saspiests, taču bžutiešu dzīvokļos tas ir gluži normāli), līdz beidzot, pavēris kādas mazākas durtiņas, ieraudzīju kaut ko līdzīgu ledusskapja iekšienei, taču tur nekā nebija, izņemot uz plauktiņa noliktu kastīti ar palsu pulveri. Neko nedomādams, iebēru to saujā, bet tad, dzirdot durvis atveramies, satrūkos un izkaisīju pulveri uz grīdas.
— Ko tu dari, godājamo svešzemniek! — iesaucās namatēva dēlēns, ienākdams istabā. — Uzmanies, tu taču izbārstīji manu tēti!
Izdzirdis šādus vārdus, es briesmīgi izbijos un šausmās vai sastingu, taču zēns mani nomierināja:
— Nekas, nekas, neraizējieties!
Izskrējis laukā, viņš pēc maza brīža atgriezās, nesdams prāvu ogles gabalu, turziņu ar cukuru, drusciņu sēra, mazu nagliņu un sauju parasto smilšu, sabēra to visu kasetē, aizvēra durtiņas un nospieda slēdzi. Izdzirdēju kaut ko dobjai nopūtai vai čamstināšanai līdzīgu, tad durtiņas atkal atvērās un tajās dzīvs un
vesels, par manām izbailēm smaidīdams, parādījās mans bžutietis.
Vēlāk sarunā es iejautājos, vai neesmu nodarījis viņam ko jaunu, izbārstīdams daļu viņa miesas matērijas, un pie reizes arī painteresējos, kā viņa dēls tik viegli bija varējis vērst par labu manu tūļīgo izrīcību.
— Eh, tas taču nieks vien ir, — viņš paskaidroja. — Tu gluži nekā ļauna man netiki nodarījis! Tev taču, mīļo svešzemniek, vajadzētu zināt fizioloģisko pētījumu rezultātus; tie pierāda, ka visi mūsu ķermeņa atomi pakļauti nemitīgai apmaiņai; vieni savienojumi izirst, bet citi rodas no jauna; zudums tiek kompensēts, uzņemot ēdienus un dzērienus, kā arī elpojot: to visu kopumā dēvē par vielmaiņu. Atomi, no kuriem vēl pirms gada bija veidots tavs ķermenis, jau sen to pametuši un klīst nezkur; nemainīga saglabājas vienīgi organisma vispārējā struktūra, materiālo daļiņu savstarpējais izkārtojums. Tajā paņēmienā, ar kādu dēls papildināja mana ķermeņa atjaunošanai nepieciešamo vielu krājumu, nav nekā neparasta, jo mūsu organisms taču sastāv no oglekļa, ūdeņraža, skābekļa, slāpekļa un drusku dzelzs, bet viņa atnestās substances satur tieši šos elementus. Es tevi lūdzu, ielien aparātā, un tu pats pārliecināsies, cik šī procedūra vienkārša …
No sākuma es laipnā namatēva uzaicinājumu noraidīju; tad vēl kādu laiku svārstījos, vai nevajadzētu tomēr pieņemt priekšlikumu, līdz beidzot pēc sīvas iekšējas cīņas drosmīgi nolēmu to izmēģināt. Rentgena kabinetā mani caurskatīja un izgatavoja mana ķermeņa atomveidolu, un es atkal devos pie sava paziņas. Iespraukties aparātā man bija pagrūti, jo miesās esmu diezgan brangs, un laipnajam namatēvam vajadzēja man palīdzēt; durtiņas izdevās aizdarīt tikai ar visas ģimenes kopējiem spēkiem. Atslēga noskrapšķēja, un iestājās tumsa.
To, kas notika tālāk, neatceros. Jutu tikai, ka man ir ļoti neērti un plaukta mala spiež ausi, taču, iekams paguvu izkustēties, durtiņas atvērās un es izrausos laukā. Tūlīt apvaicājos, kāpēc eksperiments tika atlikts, bet namatēvs, laipni smaidīdams, apgalvoja, ka es kļūdoties. Neviļus palūkojies sienas pulkstenī, pārliecinājos, ka patiešām aparātā esmu pavadījis divpadsmit stundas, gluži neko neapzinoties. Kā vienīgā sīka neērtība atzīmējams tas, ka mans kabatas pulkstenis rādīja to stundu, kurā es tiku iegājis aparātā, jo arī pulkstenis, tāpat kā es pats, bija sabirzis atomos un tāpēc, protams, nevarēja iet.
Bžutieši, ar kuriem mani saistīja aizvien sirsnīgāku simpātiju saites, pastāstīja vēl par citiem aparāta izmantošanas veidiem: pie viņiem pastāv tāds ieradums — ja kāds izcils zinātnieks nopūlas ap neatrisināmu problēmu, viņš vairākus desmit gadus uzturas aparātā, pēc tam tiek atjaunots un, laukā iznācis, painteresējas, vai attiecīgā problēma ir jau atrisināta; ja tas nav noticis, viņš atkal pārputekšņojas atomos un rīkojas tā, kamēr sagaidījis savu.
Pēc pirmā veiksmīgā eksperimenta es kļuvu tik drošs, ka līdz šim nepazīstamais atpūtas veids man iepatikās aizvien vairāk, un es ne tikai naktis, bet arī katru brīvu mirkli pavadīju atomos sabirzušā stāvoklī; to varēja izdarīt gan parkos, gan arī uz ielas, jo visur izvietoti vēstuļu kastītēm līdzīgi aparāti ar nelielām durtiņām. Tikai jāatceras nostādīt modinātāju uz noteiktu laiku; izklaidīgas personas to reizēm aizmirst, un tad tās aparātā varētu pavadīt veselu mūžību, tāpēc darbojas speciāli kontrolieri, kuri ik mēnesi pārbauda visus aparātus.
Kad mans uzturēšanās laiks šajā planētā tuvojās beigām, es jau biju kļuvis par aizrautīgu šās bžutiešu paražas entuziastu un, kā jau atzīmēju, pielietoju to ik uz soļa. Par šo vājību man diemžēl nācās dārgi samaksāt. Tā kādu reizi aparāts, kurā es atrados, sabojājās un, kad no rīta modinātājs ieslēdza kontaktu, es gan tiku momentāli atveidots, taču ne savā ierastajā, bet gan Napoleona Bonaparta izskatā, ietērpts imperatora mundieri, ar trīskrāsainu Goda Leģiona lenti pār krūtīm, zobenu pie sāniem, mirdzošu trejstūreni galvā, ar scepteri un valstsābolu rokā, un šādā veidā parādījos saviem pārsteigtajiem bžutiešu draugiem. Viņi man ieteica nekavējoties likt sevi pārveidot tuvākajā nesabojātā aparātā, jo, dibinoties uz autentisku atomveidolu, tas neradītu gluži nekādas grūtības, taču pēkšņi pati šī ideja man bija apriebusies, un es apmierinājos ar to, ka liku tikai trejstūreni pārveidot ierastā ausainē, zobenu — galda piederumu komplektā, bet scepteri un ābolu — lietussargā. Kad es jau sēdēju pie raķetes stūres un planēta bija palikusi mūžīgā tumsā tālu aiz manis, man pēkšņi ienāca prātā, ka esmu rīkojies vieglprātīgi, atsacīdamies no tik taustāmiem pierādījumiem par manu vārdu patiesīgumu, taču bija jau par vēlu.