Tūkstoš sestajā dienā pēc tam, kad biju atstājis Nereidas miglāja lokālo sistēmu, uz raķetes ekrāna pamanīju traipu, ko mēģināju noslaucīt ar zamša gabaliņu. Tā kā man cits nekas nebija darāms, es tīrīju un spodrināju ekrānu kādas četras stundas, līdz apjaudu, ka šis traips ir ļoti ātri riņķojoša planēta. Aplidojis nepazīstamajam debess ķermenim apkārt, es ar lielu izbrīnu konstatēju, ka tās plašos kontinentus klāj regulāri raksti un ģeometriskas figūras. Ievērodams nepieciešamo piesardzību, es nolaidos plaša tuksneša vidū. To klāja nelieli, apaļīgi plāceņi, kuru diametrs varēja būt kāda pusmetra garumā; tvirti, zaigojoši, it kā noslīpēti, tie rindās stiepās uz visām pusēm, izveidodami figūras, ko agrāk biju pamanījis no prāva augstuma. Izdarījis sākotnējos pētījumus, es nekavējoties nosēdos pie stūres un, pacēlies augšup, aiztraucos zemu virs planētas virsmas, meklēdams izskaidrojumu šiem plāceņiem, kuri mani bija ļoti ieintriģējuši. Divas stundas ilgajā lidojumā es citu pēc citas atklāju trīs milzīgas, skaistas pilsētas; vienā no tām nolaidos uz laukuma, bet pilsēta bija pilnīgi neapdzīvota; nami, torņi, laukumi — viss bija kā izmiris, nekur nekādu dzīvības pēdu, nekādu vardarbības vai stihiskas katastrofas pazīmju. Aizvien vairāk izbrīnījies un samulsis, lidoju tālāk. Ap pusdienas laiku atrados virs augstas plakankalnes. Ieraudzījis kādu mirdzošu celtni, pie kuras bija manāma kaut kāda kustība, es tūlīt tur nosēdos. Akmeņainā līdzenumā pacēlās pils, kas likās esam izkalta no viena dimanta gabala; uz tās zeltainiem vārtiem veda platas marmora kāpnes, bet to piekājē rosījās vairāki desmiti man nepazīstamu būtņu. Piegājis tuvu klāt, ielūkojos vērīgāk un nonācu pie secinājuma, ka tām — ja vien acis mani neviļ — jābūt dzīvām, pat vēl vairāk — tās bija tik līdzīgas cilvēkiem (jo sevišķi no tālienes), ka es šīs būtnes nosaucu par animal homitiiforme[4]; šis apzīmējums man jau bija gatavs, jo lidojuma laikā es sagudroju daždažādus nosaukumus, lai tie vajadzības gadījumā būtu pie rokas. Animal homitiiforme — tas patiešām bija trāpīgs apzīmējums, jo šīs būtnes staigāja uz divām kājām, tām bija rokas, galva, acis, ausis un mute; tiesa gan, mute atradās pieres vidū, ausis — pazodē (turklāt pa pārim katrā pusē), bet acu bija vesels desmits, un tās līdzīgi krellēm bija izvietotas uz vaigiem, taču tādam ceļotājam kā es, kurš savos lidojumos bija atklājis visdīvainākos radījumus, šīs būtnes likās pārsteidzoši līdzīgas cilvēkiem.
Ievērodams saprātīgu distanci, es jautāju, ko viņi dara. Neviens man ņeatbildēja, tikai visi turpināja cītīgi lūkoties dimanta spoguļos, kas bija izvietoti uz kāpņu apakšējās pakāpes. Es mēģināju viņus atraut no šīs nodarbības vienu, otro un trešo reizi, bet, redzēdams, ka tam nav ne mazāko panākumu, nepacietīgi sapurināju vienu no tiem aiz pleca. Tad visi pagriezās un, it kā nupat būtu mani ieraudzījuši, ar redzamu izbrīnu ņēmās blenzt gan uz mani pašu, gan uz raķeti, bet tad uzdeva vairākus jautājumus, uz kuriem es labprāt atbildēju. Tā kā viņi ik mirkli pārtrauca sarunu, lai ielūkotos dimanta spoguļos, es baidījos, vai man izdosies viņus tuvāk iztaujāt, līdz beidzot panācu, ka viens no tiem apņēmās kārtīgi atbildēt uz maniem jautājumiem. Šis indiots (kā viņš paskaidroja, viņi saucoties par indiotiem) apsēdās ar mani mazliet attālāk uz akmeņiem. Es nopriecājos, ka tieši viņš ir mans sarunu biedrs, jo, kā liecināja vaigos izvietoto visu desmit acu mirdzums, viņam piemita izcils saprāts. Atmetis ausis uz pleciem, viņš man šādā veidā attēloja savu dzimtsbiedru vēsturi:
— Svešo ceļinieki Tev jāzin, ka mēs esam tauta ar ilgu un slavenu vēsturi. Šīs planētas iedzīvotāji jau kopš senlaikiem iedalīti spiritos, cieneņos un čakleņos. Spiriti gremdējās apcerē, lai izprastu Diženo Indu, kurš apzinātas radīšanas aktā radījis indiotus, devis tiem par mājvietu šo planētu un savā neizprotamā žēlastībā iededzis tiem naktī zvaigznes, bet dienai pielāgojis Saules uguni, lai tā dotu mums gaismu un izlietu pār mūsu cilti labdarīgu siltumu. Cieneņi noteica nodevas, pamācīja mūs valsts likumu nozīmes izpratnē un gādāja par fabrikām, kurās pieticīgā pazemībā strādāja čakleņi. Un tā visi kopīgiem spēkiem pūlējās vispārības labā. Mēs dzīvojām saticībā, mierā un saskaņā, un mūsu civilizācija uzplauka aizvien košāk. Gadsimtiem aizritot, izgudrotāji radīja mašīnas, kas atviegloja darbu, un tur, kur senatnē vaiga sviedros sūri pūlējās simtiem čakleņu, tur vēlāk pie mašīnām bija vajadzīgi tikai daži. Mūsu zinātnieki aizvien vairāk pilnveidoja mašīnas, un tauta par to nevarēja vien nopriecāties, taču turpmākie notikumi pierādīja, cik rūgti mums savā līksmībā nācās vilties. Jo, raugi, kāds no mūsu augsti mācītajiem konstruktoriem radīja Jaunās mašīnas, kas bija tik lieliskas, ka strādāja pilnīgi patstāvīgi, bez jebkādas uzraudzības. Un tas bija posta sākums. Jaunās mašīnas ieviešot fabrikās, daudz jo daudz čakleņu zaudēja darbu, bet, tā kā tie tad vairs nesaņēma algu, tiem draudēja bada nāve …
— Piedod, godājamais indiot, — es pavaicāju, — bet kas notika ar peļņu, kuru deva fabrikas?
— Tas taču skaidrāks par skaidru, — mans sarunu biedrs attrauca, — peļņu saņēma likumīgie īpašnieki, cieneņi. Un tā, kā jau es tev teicu, iznīcība draudēja …
— Bet ko tu runā, cienījamo indiot! — es neatlai- dos. — Būtu taču vienkārši jāpārvērš fabrikas kopus īpašumā, un Jaunās mašīnas jums būtu kļuvušas par svētību!
Tikko es to biju pasacījis, indiots sāka drebēt, satraukti samiedza savas desmit acis un smailēja ausis, pārbaudīdams, vai kāds no viņa biedriem, kas rosījās pie kāpnēm, nav dzirdējis manus vārdus.
— Diženā Indas desmit degunu vārdā, es tevi, atbraucēj, lūdzu nerunāt tik briesmīgas ķecerības, kas ir nekrietna vēršanās pret mūsu brīvību pamatiem! Iegaumē, ka mūsu augstākais likums, ko sauc par pilsoņu brīvās iniciatīvas principu, nosaka, ka nevienu nedrīkst paverdzināt, piespiest vai kaut tikai paskubināt darīt kaut ko tādu, ko viņš pats nevēlas.
Kurš tad gan būtu iedrošinājies cieneņiem atņemt fabrikas, ja viņiem labpatikās izbaudīt savas īpašnieku tiesības? Tas būtu visdrausmīgākais brīvības ierobežojums, kādu vien varētu iedomāties. Un tā, kā jau tiku tev teicis, Jaunās mašīnas ražoja milzum daudz ārkārtīgi lētu preču un teicamu pārtikas produktu, bet čakleņi itin neko nepirka, jo viņiem nebija nekādu līdzekļu …
— Paklau, manu indiot, — es iesaucos. — Tu taču neapgalvosi, ka čakleņi tā rīkojās labprātīgi? Kur tad bija jūsu brīvestība, jūsu pilsoņu tiesības?
— Ak, cienījamo atbraucēj, — nopūzdamies atbildēja indiots, — tiesības visnotaļ bija spēkā, bet tajās teikts tikai par to, ka pilsonis drīkst darīt ar savu īpašumu un savu naudu, ko vien grib, bet nevis par to, kur viņam tos ņemt. Čakleņus neviens nenomāca, neviens viņus ne uz ko nespieda, gluži pretēji, viņi aizvien bija pilnīgi brīvi un varēja darīt, ko vien grib, taču viņi ne tikai ka nepriecājās par tik pilnīgu brīvību, bet gan mira kā mušas … Stāvoklis kļuva ar katru dienu draudīgāks; fabriku noliktavās līdz pašām debesīm krājās preču kalni, ko neviens nepirka, bet pa ielām klunkuroja ģilteņiem līdzīgi galīgā postā nokļuvušo čakleņu bari. Valdošais Augstais Stulbināls, spiritu un cieneņu likumdevēja sapulce, veselu gadu savās sēdēs sprieda, kā novērst šādu ļaunumu. Stulbināla locekļi turēja garas runas, ar viskvēlāko centību meklēdami dilemmas atrisinājumu, taču visi viņu pūliņi bija veltīgi. Jau pašā apspriežu sākumā kāds Stulbināla loceklis, kas bija uzrakstījis pazīstamu darbu par indiotu brīvības pamatiem, pieprasīja, lai Jauno mašīnu konstruktoram atņemtu zelta lauru vainagu un izdurtu deviņas acis. Spiriti tam pretojās un Diženā Indas vārdā lūdza apžēlot izgudrotāju. Četrus mēnešus Stulbināls nodarbojās ar šo jautājumu, pūlēdamies noskaidrot, vai Jauno mašīnu konstruktors pārkāpis valsts pamatlikumus vai ne. Sapulces sašķēlās divos grupējumos, kas savstarpēji sīvi cīnījās. Sai ķildai beidzot darīja galu arhīvos izcēlies ugunsgrēks, kurā sadega visi sēžu protokoli, bet, tā kā bez tiem neviens no Stulbināla augstajiem locekļiem nevarēja atcerēties, kāds bija viņa viedoklis šajā jautājumā, lieta izbeidzās pati no sevis. Pēc tam tika izvirzīts projekts pierunāt cieneņus — fabriku īpašniekus, lai viņi vairs nebūvētu Jaunās mašīnas; šajā nolūkā Stulbināls radīja jauktu komisiju, taču tās lūgumiem un pierunām nebija ne mazāko rezultātu. Fabriku īpašnieki atbildēja, ka Jaunās mašīnas strādājot lētāk un ātrāk par čak- leņiem un ka viņu dedzīgākā vēlēšanās ir ražot tieši šādā kārtā. Augstais Stulbināls turpināja apspriedes. Tika izstrādāts likumprojekts, pēc kura fabriku īpašniekiem zināmu nelielu daļu sava ienākuma vajadzētu atdot čakleņiem, taču arī to noraidīja, jo, kā pareizi atzīmēja arhispirits Uzpūslis, šāda bezmaksas līdzekļu izsniegšana čakleņiem demoralizētu un pazemotu viņu dvēseles. Pa to laiku ražoto preču kalni joprojām auga, līdz beidzot tie sāka gāzties pāri fabriku mūriem, un ap tiem, draudīgus saucienus izbrēkdami, sāka pulcēties izbadējušos čakleņu bari. Spiriti vislielākā sirds labvēlībā veltīgi nopūlējās čakleņiem ieskaidrot, ka šādā kārtā viņi pārkāpj valsts likumus un uzdrīkstas pretoties neizprotamajiem Indas lēmumiem, ka viņiem savs liktenis jāpacieš pazemībā, jo, nomērdējot miesu, viņu dvēseles paceļas neaptveramos augstumos un saņem atmaksu debesīs. Taču čakleņi šos gudrās pamācīšanas vārdus neuzklausīja, un, lai apvaldītu viņu ļaunās iekāres, vajadzēja izsaukt bruņotas sardzes vienības.
Tad Augstais Stulbināls uzaicināja sava vaiga priekšā Jauno mašīnu konstruktoru un teica tam šādus vārdus:
«Augsti mācītais vīrs! Lielas briesmas apdraud mūsu valsti, jo čakleņu masās rodas dumpīgas, noziedzīgas domas. Viņi tiecas izdeldēt mūsu skaisto brīvību un grib ar varmācību gāzt brīvās iniciatīvas tiesības! Mums jāsasprindzina visi spēki brīvības aizstāvēšanai. Rūpīgi apsvēruši visas iespējas, esam nonākuši pie pārliecības, ka mēs ar šo uzdevumu netiksim galā. Pat ar tikumiem visbagātīgāk apveltītais, vispilnīgākais un galīgākais indiots paļaujas jūtām, mēdz būt svārstīgs, subjektīvs, var kļūdīties un nespēj pieņemt lēmumus reizē tik sarežģītā un cildenā jautājumā. Tāpēc tev sešu mēnešu laikā jāuzbūvē Pārvaldes Mašīna, kura visu precīzi izspriestu, būtu stingri loģiska, augstākā mērā objektīva, nepazītu svārstīšanos, emocijas un bailes, kas parasti apduļķo dzīvu saprātu. Lai šī mašīna būtu tikpat objektīva, cik objektīva ir saules un zvaigžņu gaisma. Kad tu to būsi uzcēlis un iedarbinājis, mēs tai nodosim varas slogu, kas mūsu gurdajiem pleciem ir par smagu.»
«Lai notiek, Augstais Stulbināl,» konstruktors atbildēja. «Bet kādam jābūt Mašīnas darbības pamatprincipam?»
«Tam neapšaubāmi jābūt pilsoņu iniciatīvas brīvības principam. Mašīna nedrīkst nevienam neko aizliegt vai pavēlēt; tā, protams, drīkst grozīt mūsu dzīves nosacījumus, taču tam allaž jānotiek ierosinājuma veidā, atstājot mums izvēles iespēju, lai mēs brīvi varētu izšķirties par vienu no tām.»
«Lai notiek, Augstais Stulbināl!» konstruktors attrauca. «Taču šie norādījumi attiecas galvenokārt uz Mašīnas darbības veidu, bet es jautāju, kādam vajadzētu būt tās gala mērķim. Pēc kā šai Mašīnai jātiecas?»
«Mūsu valstij draud haoss; izplatās jukas un necieņa pret likumiem. Lai Mašīna ievieš dzīvē,
nostiprina un nosaka uz planētas Pilnestīgu un Absolūtu Kārtību.»
«Notiks, kā jūs esat sacījuši!» konstruktors paziņoja. «Sešu mēnešu laikā es uzbūvēšu Brīvprātīgo Absolūtās Kārtības Izplatītāju. Ķeroties pie šā darba, es no jums atvados …»
«Pagaidi vēl!» iesaucās viens no cieneņiem. «Mašīnai, kuru tu radīsi, jādarbojas ne tikai_pilnīgi bez jebkādiem misekļiem, bet arī vēl tīkamā kārtā, tas ir, tai jāmodina jauka jušana, kas apmierinatu pat visizsmalcinātākās estētiskās prasības …»
Konstruktors paklanījās un klusēdams aizgāja. Saspringti strādādams, viņš ar izdarīgu asistentu ' bara palīdzību uzbūvēja Pārvaldes Mašīnu — to pašu, kuru tu, svešo atbraucēj, redzi pamalē kā tumšu traipu. Tā ir milzīgs apbrīnojamu dzelzs cilindru komplekss, kuros kaut kas nepārtraukti vibrē un kvēlo. Tās iedarbināšanas diena bija lieli valsts svētki; visvecākais arhispirits to ceremoniāli iesvētīja, bet pēc tam Augstais Stulbināls nodeva Mašīnai visu valsts varu. Tad Brīvprātīgais Absolūtās Kārtības Izplatītājs gari nosvilpās un sāka darboties.
Sešas dienas Mašīna strādāja augu diennakti; dienā virs tās pacēlās dūmu mutuļi, bet naktī ap to pletās spoža atblāzma. Zeme drebēja simt sešdesmit jūdžu rādiusā. Tad atvērās tās cilindru divviru durvis, un pa tām bariem vien pasaulē izbira mazi, melni automāti, kuri, kā pīles zvalstīdamies, skriešus izklīda pa visu planētu, nokļūdami tās visnomaļākajos nostūros. Kur vien šie automāti ieradās, tie sapulcējās pie fabriku noliktavām un, laipnā un saprātīgā kārtā runādamies, pieprasīja daždažādas preces, tūlīt par tām samaksādami skaidrā naudā. Nedēļas laikā visas noliktavas bija tukšas un cieneņi — fabriku īpašnieki, atviegloti nopūzdamies, teica: «Nudien, mūsu konstruktors uzbūvējis lielisku Mašīnu!» Patiesi, bija ko
nobrīnīties, redzot, kā šie automāti izlietoja sapirktās preces: tie ietērpās brokātā un atlasā, ar kosmētiskām triepēm iezieda sev asis, smēķēja tabaku, lasīja grāmatas, pie skumjākām vietām liedami sintētiskas asaras, jā, tie pat iemanījās mākslīgā veidā arī iebaudīt dažādus gardumus (tiesa gan, pašiem automātiem no tā nekāda labuma nebija, jo tos darbināja elektriskā strāva, toties jo izdevīgāk tas bija ražotājiem). Vienīgi čakleņu masas neizrādīja gluži nekāda prieka, bet gan otrādi, viņu vidū sākās aizvien spīvāka kurnēšana. Bet cieneņi ar cerībām gaidīja, ko Mašīna darīs tālāk, un gaidīt nenācās ilgi.
Savākusi milzīgus marmora, alabastra, granīta un kalnu kristāla krājumus, vara bluķus, maisiem zelta un sudraba, kā arī jaspīda plāksnes, tā dārdēdama un drausmīgus dūmu blāķus izvirdama, uzcēla tādu pili, kādu neviena indiota acis līdz šim nebija skatījušas, — lūk, šī Varavīksnes Pils, atbraucēj, paceļas tavā acu priekšā!
Es palūkojos. Patlaban saule iznāca no mākoņiem, un tās stari atmirdzēja pulētajās sienās, uzdzirkstīdami safīra liesmās un koši sarkanos atspīdumos. Ap celtnes šķautnēm un bastioniem šķita nolīstam trīsošas, vieglas varavīkšņu straumes, bet slaidiem tor- nīšiem rotātais un zelta plāksnēm klātais jums liesmoja vienās ugunīs. Kā apburts vēroju brīnumaino ainavu, bet mans indiots turpināja:
— Vēsts par šo brīnišķīgo celtni izplatījās pa visu planētu. No visattālākajiem nostūriem sāka plūst šurpu īsti svētceļotāju gājieni. Kad nepārskatāmi bari bija sapulcējušies apkārtējos klajumos, Mašīna atdarīja savas metāla lūpas un teica šādus vārdus:
«Lobju mēneša pirmajā dienā es atvēršu Varavīksnes Pils jaspīda vārtus, un tad ikviens indiots, alga viena, slavens vai nezināms, varēs pēc patikas ienākt pilī un izbaudīt visu, kas viņu tur sagaida. Līdz tam brīvprātīgi apvaldiet savu ziņkāri, tāpat kā jūs vēlāk brīvprātīgi to varēsiet remdināt.»
Un patiesi, Lobju mēneša pirmās dienas rītā gaisu šķēla sudraba fanfaru skaņas un, dobji iedžinkstēda- mies, atvērās Pils vārti. Pūlis sāka plūst pa vārtiem kā palojoša upe, kas bija trīskārt platāka par šoseju, kura savieno abas mūsu galvaspilsētas — Debiliju un Aloronu. Augu dienu brāzmoja indiotu masas, taču apkārtējā līdzenumā to nekļuva mazāk, jo no tālienes saplūda aizvien jaunas iedzīvotāju straumes. Mašīna tos sagaidīja ļoti viesmīlīgi; melnie automāti, spraukdamies caur pūli, iznēsāja atspirdzinošus dzērienus un sātīgus ēdienus. Tā tas turpinājās piecpadsmit dienas. Tūkstoši, desmiti tūkstošu, jā, beidzot jau miljoni indiotu bija saplūduši Pilī, taču neviens no tur iegājušiem vairs neatgriezās.
Viens otrs pabrīnījās, ko tas varētu nozīmēt un kur īsti paliek tādas tautas masas, taču šīs atsevišķās balsis noslāpa maršu mūzikas dārdoņā; automāti čakli rosījās, dzirdinādami izslāpušos un ēdinādami izsalkušos, sudraba kuranti pils torņos iezvanīja laika miju, bet, naktij iestājoties, kristāla logi paloja žilbinošā mirdzumā. Beidzot pārskatāmie iedzīvotāju bari jau bija stipri noplakuši, un vairs tikai daži simti uz Pils marmora kāpnēm pacietīgi gaidīja savu kārtu. Bet tad pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens, pārspēdams bungu dārdoņu: «Nodevība! Klausieties! Pils nav nekāds brīnums, bet velnišķīgas lamatas! Kas spēj, lai glābjas! Posts mums! Posts!»
«Posts!» atsaucās pūlis uz Pils kāpnēm, apgriezās un metās bēgt uz visām pusēm. Neviens viņus neaizkavēja.
Nākamajā naktī vairāki drosmīgi čakleņi pielavījās klāt Pilij. Atpakaļ atnākuši, viņi pastāstīja, ka Pils aizmugurējā siena lēnām atvērusies un pa to izbirušas neskaitāmas kaudzes spīdošu aplīšu. Melnie automāti izvedot tos klajā laukā un sakārtojot dažādās figūrās un rakstos.
Kad to izdzirdēja spiriti un cieneņi, kādreizējie Stulbināla locekļi (uz Pili viņi nebija gājuši, jo tiem neklājās jaukties vienkāršo iedzīvotāju pūlī), viņi tūlīt sapulcējās un, alkdami uzminēt mīklu, izsauca zinātnieku, kurš bija konstruējis Mašīnu. Viņa vietā ieradās dēls, ar sadrūmušu skatienu vērdamies visapkārt un veldams prāvu caurspīdīgu apli.
Cieneņi, aiz nepacietības un sašutuma nespēdami novaldīties, sāka visādi nopulgot zinātnieku, veltīdami viņam visniknākos lāstus. Jauneklim viņi uzdeva veselu gūzmu jautājumu, pieprasīdami paskaidrojumu, kāds ir Varavīksnes Pils noslēpums un ko Mašīna izdarījusi ar tur iegājušiem indiotiem.
«Neiedrošinieties nozākāt mana tēva piemiņu!» ar sašutumu attrauca jauneklis. «Viņš konstruēja Mašīnu, stingri ievērodams jūsu priekšrakstus un vēlmes; pēc Mašīnas iedarbināšanas viņš, tāpat kā mēs visi, nevarēja zināt, ko tā darīs tālāk: vislabākais pierādījums viņa neziņai ir tas, ka viņš pats kā viens no pirmajiem iegāja Varavīksnes Pilī.»
«Bet kur viņš ir tagad?!» vienā balsī iesaucās Stulbināla locekļi.
«Lūk, šeit,» ar sāpēm balsī atbildēja jauneklis, parādīdams spīdošo apli. Izaicinoši noskatījies uz vecajiem Stulbināla locekļiem, viņš, veldams par spīdošo apli pārvērsto tēvu, aizgāja, un neviens viņu neaizturēja.
Stulbināla locekļi dusmās un satraukumā nodrebēja, bet tad, būdami pārliecināti, ka Mašīna neiedrošināsies nodarīt viņiem kādu ļaunumu, indiotu himnu dziedādami un tādējādi garā stiprinādamies, kopīgi devās laukā no pilsētas un drīz vien nonāca pie dzelzs nezvēra.
«Nekrietnele!» uzkliedza viens no vecākajiem cie- neņiem. «Tu esi mūs piekrāpusi un nonievājusi mūsu likumus! Tūdaļ liec apstāties saviem katliem un skrūvēm! Un neiedrošinies turpmāk darīt kaut ko nelikumīgu! Ko tu esi izdarījusi ar tev uzticēto indiotu tautu, atbildi!»
Kolīdz viņš beidza, Mašīna mitējās darboties. Dūmi izklīda debesīs, iestājās pilnīgs klusums, tad pavērās metāla lūpas un iedunējās pērkona grāvieniem līdzīga balss:
«0, cieneņi, un arī jūs, spiriti! Esmu indiotu valdniece, ko jūs paši esat aicinājuši dzīvē, un man jāatzīstas, ka mani stipri kaitina domu juceklība un prāta trulums, ko es sadzirdu jūsu pārmetumos! Vispirms jūs prasāt, lai es nodibinu kārtību, bet pēc tam, kad esmu sākusi to darīt, apgrūtināt manu darbu! Jau trīs dienas kopš Pils ir tukša; iestājies pilnīgs apsīkums, un neviens no jums netuvojas jaspīda vārtiem, tādējādi kavējot mani lielā veikuma izpildē. Bet es jums sacīt saku, ka nerimšos, iekams nebūšu to novedusi līdz galam!»
Šos vārdus izdzirdot, visi Stulbināla locekļi nodrebēja kā viens vīrs un iesaucās:
«Par kādu kārtību tu runā, bezgode! Ko tu esi izdarījusi ar mūsu brāļiem un tuviniekiem, pārkāpdama valsts likumus?!»
«Kas par muļķīgu jautājumu!» Mašīna atcirta. «Par kādu kārtību es runāju? Palūkojieties uz sevi, cik nejēdzīgi veidots ir jūsu ķermenis; no tā laukā slejas visādas ekstremitātes, dažs no jums ir pārāk liels, cits mazs, viens resns, otrs atkal tievs … Jūsu kustības ir haotiskas, jūs apstājaties, blenžat uz kaut kādiem ziediem un mākoņiem, bezmērķīgi klunkuro- jat pa mežu, tajā visā nav ne graša no matemātiskas harmonijas! Es, Brīvprātīgā Absolūtās Kārtības Izplatītāja, apmainu jūsu kuslos, vājos ķermeņus pret solīdām, skaistām, paliekamām formām, no kurām pēc tam izkārtoju acij tīkamas simetriskas figūras un ideāli regulārus rakstus, tādējādi ieviešot uz planētas pilnestīgas kārtības elementus …»
«Briesmone!!!» spiriti un cieneņi ierēcās. «Kā tu iedrošinies mūs nogalināt?! Tu mīdi kājām mūsu likumus, iznīcini mūs, slepkavo!»
Atbildot Mašīna nicīgi notrinkšķēja un sacīja:
«Es taču jau teicu, ka jūs pat nespējat loģiski secināt. Vai tad jūs neapjēdzat, ka es ievēroju jūsu likumus un brīvību. Es radu kārtību, nepielietojot spaidus, varmācību un paverdzināšanu. Kas pats to nevēlējās, varēja Varavīksnes Pilī arī nenākt; bet ikvienu, kas tur ieradās (es atkārtoju — pats pēc savas privātās iniciatīvas), es pārradīju, pārvērsdama viņa ķermeņa matēriju tādā pilnveidotības pakāpē, ka šajā veidolā tas pastāvēs mūžīgi mūžos. Es jums to garantēju.»
Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam, sačukstējušies savā starpā, Stulbināla locekļi secināja, ka likumība nav tikusi pārkāpta un viss nemaz nav tik ļauni, kā pirmajā mirklī bija licies. «Mēs paši», cieneņi prātoja, «tādu noziegumu nekad nebūtu izdarījuši, tomēr visa atbildība gulstas uz Mašīnu; tā aprijusi milzīgu daudzumu čakleņu, kuri bija gatavi uz visu, un tagad dzīvajos palikušie cieneņi kopīgi ar spiritiem varēs šai saulē baudīt mieru un slavēt Diženā Indas neizprotamos lēmumus. Nelaidīsimies, viņi teica, Varavīksnes Pils tuvumā, un tad nekas ļauns mums neat- gadīsies.»
Visi gribēja jau izklīst, kad Mašīna atkal ierunājās:
«Iegaumējiet labi, ko es jums tagad sacīšu. Uzsāktais darbs man jābeidz. Nevienu no jums es negribu piespiest, pārliecināt vai pierunāt uz kaut kādām izdarībām; arī turpmāk es jums atstāšu pilnīgu ini
ciatīvas brīvību, tomēr teikšu atklāti: ja kādam no jums iegribēsies, lai viņa kaimiņš, brālis, paziņa vai kāds cits no tuvākajiem tiktu pacelts Apļveida Saskaņotībā, tad lai paaicina melnos automātus, kuri nekavējoties ieradīsies un atbilstoši viņa pavēlei attiecīgo indiotu nogādās uz Varavīksnes Pili. Tas ir viss.»
Iestājās klusums, bet cieneņi un spiriti nolūkojās cits uz citu ar pēkšņām aizdomām un satraukumu. Arhispirits Uzpūslis, drebošu balsi paceldams, paskaidroja Mašīnai, ka tā rūgti maldās, tiekdamās visus viņus pārstrādāt mirdzošos plāceņos; tas varētu notikt tikai tad, ja tāda būtu Diženā Indas griba, taču, lai to izzinātu un izdibinātu, vajadzīgs daudz laika. Tālab viņš ierosināja, lai Mašīna savu lēmumu atliktu uz septiņdesmit gadiem.
«Es nevaru to darīt,» Mašīna atbildēja, «jo man jau izstrādāts sīks plāns pēdējā indiota pārvēršanai; es jums galvoju, ka gatavoju planētai vislieliskāko nākotni, kāda vien iedomājama; tā būs harmoniska pastāvēšana, kura, manuprāt, patiktu arī tam jūsu pieminētajam Indam, par kuru man nekas tuvāk nav zināms; vai jūs arī viņu nevarētu atvest uz Varavīksnes Pili?»
Mašīna pārstāja runāt, jo tuvumā neviena vairs nebija. Cieneņi un spiriti bija aizbēguši uz mājām, lai katrs, savās četrās sienās ieslēdzies, ļautos pārdomām par savu turpmāko likteni; bet, jo vairāk viņi domāja, jo lielākas bažas viņus pārņēma; ikviens baidījās, ka kaimiņš vai paziņa, kuram nebūtu uz viņu labs prāts, varētu paaicināt šurp melnos automātus, un neredzēja nekādas citas izejas, kā vien pašam to izdarīt pirmajam. Drīz nakts klusumu pārtrauca kliedzieni. Ar izbailēs saverkšķītām sejām pa logiem izliekušies, cieneņi tumsā meta izmisīgus saucienus, un ielās tūlīt atskanēja neskaitāmu dzelzs automātu soļu klinkšķēšana. Dēli lika vest uz Pili savus tēvus, vec
tēvi — mazdēlus, brālis nodeva brāli, un tā vienas nakts laikā tūkstošiem cieneņu un spiritu saruka līdz niecīgajai saujiņai, kuru tu, svešo ceļiniek, redzi savā priekšā. Rītausma ieraudzīja laukus, pārklātus ar mi- riadiem harmoniskos ģeometriskos rakstos izkārtotiem spīdošiem aplīšiem, kuri ir mūsu māsu, sievu un radinieku pēdējās pēdas. Pusdienas laikā nogranda Mašīnas pērkona balss:
«Gana! Uz brīdi remdiniet savu degsmi, o, jūs cieneņi, un jūs, vēl neizdeldēto spiritu paliekas. Es slēdzu Varavīksnes Pils vārtus — taču ne jau uz ilgu laiku — to es jums apsolu. Izsīkuši jau visi sagatavotie raksti Absolūtās Kārtības Izplatīšanai, un man kādu brīdi jāpadomā, lai radītu jaunus, un tad jūs atkal varēsiet rīkoties saskaņā ar jūsu brīvo un nepiespiesto gribu.»
Teicis šos vārdus, indiots palūkojās uz mani platām acīm un klusāk piebilda:
— Mašīna to paziņoja pirms divām dienām… Tagad mēs esam šeit sapulcējušies un gaidām …
— O, godājamo indiot! — es iesaucos, ar delnu piegludinādams savus aiz šausmām stāvus saslēju- šos matus. — Tas ir briesmīgs un gluži neticams stāsts! Tomēr pasaki man, es tevi ļoti lūdzu, kāpēc jūs nesacēlāties pret šo mehānisko briesmoni, kurš gandrīz jūs visus izdeldējis, kāpēc ļāvāties, ka jūs piespiež…
Indiots pietrūkās kājās. Viss viņa augums pauda vislielāko sašutumu.
— Neapvaino mūs, ceļiniek! — viņš man uzkliedza. — Es redzu, ka tu runā pārsteidzīgi, tāpēc tev piedodu … Apdomā labi visu, ko es tev stāstīju, un tu neapšaubāmi nonāksi pie vienīgi pareizā secinājuma, ka Mašīna ievēro brīvās iniciatīvas pamatus un, lai gan tas varētu izklausīties mazliet dīvaini, lieti noderējusi indiotu tautai, jo nevar būt taisnības tur, kur likums pasludina visaugstāko brīvību, bet kāds ierosinātu aprobežot brīvību par labu sla …
Indiots nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo atskanēja drausmīga čerkstoņa un jaspīda vārti majestātiski atvērās. To redzot, visi indioti pietrūkās kājās un skriešus devās pa kāpnēm augšā.
— Indiot! Indiot! — es saucu, bet mans sarunu biedrs tikai atmāja ar roku un izkliegdams: — man nav vairs laika! — lieliem lēcieniem steidzās citiem pakaļ un pazuda Pils iekšienē.
Es tā nostāvēju ilgāku laiku, tad ieraudzīju ierindā sastājušos melnos automātus, kuri pietipināja pie Pils sienas, atdarīja aizvaru un izripināja pa to garu virkni saulē skaisti zaigojošu aplīšu. Pēc tam viņi aizvāca tos klajā laukā un tur ņēmās pabeigt kāda raksta aizsākto zīmējumu. Pils vārti vēl aizvien bija plaši atvērti; pagājos dažus soļus uz priekšu, lai ielūkotos iekšā, bet man pār muguru noskrēja nepatīkami šermuļi.
Mašīna pavēra metāla lūpas un aicināja mani iekšā.
— Es taču neesmu indiots! — es attraucu.
Apcirties apkārt, steigšus metos pie raķetes un jau pēc īsa brīža rīkojos ar stūrēm, galvu reibinošā ātrumā aiztraukdamies debesu dzīlēs.