Viena no galvenajām raķešu maģistrālēm Lielo Greizo Ratu zvaigznājā savieno Mutrijas un Latridas planētas. Šis ceļš ved garām Tairijai — akmeņainam debess ķermenim, kuram ceļotāju vidū ir vissliktākā slava, jo ap to virmo vesels spiets klinšu bluķu. Šis apvidus atgādina sākotnējo draudīgo haosu — planētas disks tikai laiku pa laikam pavīd akmens mākoņu plaisās, bet, klints bluķiem saduroties, nemitīgi zibsnī ugunis un grand dārdoņa.
Pirms dažiem gadiem šīs trases piloti sāka stāstīt par kādiem drausmīgiem radījumiem, kas, pēkšņi iznirstot no putekļu un dūmu mākoņa, kurā tinusies Tairija, uzbrūkot raķetēm, aptinot tās ar gariem taustekļiem un mēģinot ieraut savās tumšajās migās. Līdz šim viss beidzies laimīgi, lai gan pasažieriem vajadzējis pārdzīvot briesmīgas izbailes. Mazliet vēlāk izplatījās vēsts, ka šie paši radījumi esot uzbrukuši kādam ceļotājam, kurš, skafandru uzvilcis, pusdienas atpūtas laikā pastaigājies pa raķetes virsmu. Šajās nevalodās bija daudz pārspīlējumu, jo minētais ceļotājs (starp citu, es viņu labi pazīstu) bija aplējis skafandru ar tēju un tāpēc izkāris to pa lūku žāvēšanai, bet šajā brīdī atjoņojuši savādi, lunkani radījumi, paķēruši skafandru un aiztraukušies prom.
Beidzot uz apkārtējām planētām sākās tāds satraukums, ka speciāla ekspedīcija pārmeklēja Tairijas apkaimi. Daži tās dalībnieki apgalvoja, ka Tairijas mākoņu dzīlēs esot pamanījuši kaut kādus čūskveidī- gus, astoņkājiem līdzīgus radījumus, taču tas nebija pārbaudīts, un pēc mēneša ekspedīcija, neiedrošinādamās iedziļināties Tairijas klinšu mākoņu drūmajos novados, neko nenoskaidrojusi, atgriezās uz Latridu. Vēlāk tika izsūtītas arī citas ekspedīcijas, taču neviena no tām nedeva nekādus rezultātus.
Beidzot pazīstamais zvaigžņu traperis, drosmīgais Ao Murbrass, devās uz Tairiju ar diviem skafandros ieģērbtiem suņiem, lai medītu noslēpumainos radījumus. Pēc piecām dienām, līdz nāvei pārguris, viņš atgriezās viens pats. Kā Murbrass stāstīja, Tairijas tuvumā no miglāja pēkšņi izniruši daudz šo nezvēru un ar taustekļiem apvijušies ap viņu un suņiem; varonīgais mednieks izvilcis dūci un, ar to uz visām pusēm cirzdams, atbrīvojies no nāvējošiem apskāvieniem, bet viņa suņi diemžēl gājuši bojā. Uz Murbrasa skafandra kā iekšpusē, tā ārpusē bija saglabājušās cīņas pēdas, bet vairākās vietās pie tā bija pieķērušās kaut kādas zaļganas stiegrainiem stublājiem līdzīgas plēksnes. Zinātnieku komisija, rūpīgi izpētījusi šīs paliekas, nosacīja, ka tās pieder uz Zemes labi pazīstamam daudzšūnu organismam, proti, runa bija par Solanum tuberosum, daudzsēklu bumbuļaugu ar čemuros sakopotiem piecskaitļa ziediem un sazarotu stublāju, tas ir, augu, ko spānieši 16. gadsimtā no Amerikas ieveduši Eiropā. Jau šis paziņojums satrauca visus prātus, bet grūti pat aprakstīt, kas notika, kad zinātnisko terminoloģiju kāds bija pārtulkojis ikdienišķā valodā, un izrādījās, ka Murbrass uz sava skafandra atvedis visparastāko kartupeļu lakstu paliekas.
Drošsirdīgais zvaigžņu traperis jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots, kad kļuva zināms, ka viņš četras stundas cīnījies ar — kartupeļiem, un pieprasīja, lai komisija atsauktu šo nekrietno apmelojumu, tomēr zinātnieki atbildēja, ka viņi nevarot savā slēdzienā grozīt neviena vārda. Sākās vispārējs satraukums. Izveidojās kartupeliešu un antikartupeliešu nometnes — vispirms Mazo Greizo Ratu, bet pēc tam arī Lielo Greizo Ratu zvaigznājā —, kas savstarpēji apmainījās ar vissīvākiem apvainojumiem. Tas viss tomēr nobāla salīdzinājumā ar to, kas notika, kad strīdā iejaucās filozofi. No Anglijas, Francijas, Austrālijas, Kanādas un Savienotajām Valstīm sapulcējās visizcilākie atziņas teorijas speciālisti, kā arī tīrā saprāta piekritēji, un viņu pūliņu rezultāti patiesi bija apbrīnojami.
Pēc jautājuma vispusīgas izpētes fizikālisti paziņoja: ja divi ķermeņi A un B kustas, tad vienādi pareizi ir sacīt, ka A kustas attiecībā pret B, vai B — attiecībā pret A. Tā kā kustība ir relatīva, tad vienalga, vai mēs sakām, ka cilvēks kustas attiecībā pret kartupeli, vai kartupelis — attiecībā pret cilvēku. Līdz ar to jautājums, vai kartupeļi spēj kustēties, zaudē jēgu, bet visa problēma ir šķietama, tas ir, vispār tās nemaz nav.
Semantiķi paziņoja, ka viss atkarīgs no tā, kā mēs izprotam vārdus «kartupelis», «ir» un «kustīgs». Tā kā izšķīrēja nozīme piešķirama operatīvajam saiklim «ir», tas sīki izpētāms. Pēc tam viņi ķērās pie Kosmiskās Semasioloģijas Enciklopēdijas radīšanas, pirmos četrus sējumus veltīdami vārda «ir» operatīvās nozīmes iztirzāšanai.
Neopozitīvisti paziņoja, ka tieši mums doti ir nevis kartupeļu laksti, bet gan juteklisko iespaidu saišķi — tāpēc viņi radīja loģiskus simbolus, kuri apzīmēja «iespaidu saišķis» un «kartupeļu saišķis», kā arī sastādīja speciālu sintaktisku skaitļošanas sistēmu, kurā bija tikai algebriskas zīmes un, izrakstījuši veselu tintes jūru, nonāca pie matemātiski precīza un absolūti neapšaubāma rezultāta, ka 0 = 0.
Akvinas Toma piekritēji paziņoja, ka dievs tāpēc radījis dabas likumus, lai varētu izdarīt brīnumus, jo brīnums nav nekas cits kā dabas likumu pārkāpums, bet, kur nav likuma, tur nav arī ko pārkāpt. Minētajā gadījumā kartupeļi kustas tāpēc, ka tāda ir Visaugstākā griba, taču skaidri nevar pasacīt, ka tā nav nolādēto materiālistu blēdīšanās, kuri cenšas diskreditēt baznīcu; tālab jānogaida Vatikāna Augstākās Kolēģijas lēmums.
Neokantisti paziņoja, ka priekšmeti ir gara veidojums, bet nevis izzināmi objekti; ja saprāts radīs kustīga kartupeļa ideju, tad kustīgs kartupelis arī eksistēs. Taču tas ir tikai sākotnējais iespaids, jo mūsu gars ir tikpat neizzināms kā tā veidojumi; tālab mums nekas nav zināms.
Holisti-plurālisti-beheiveristi-fizikālisti paziņoja: kā mums māca fizika, likumsakarība dabā ir tikai statistiska. Tāpat kā pilnīgi precīzi nevar paredzēt atsevišķa elektrona ceļu, tā arī droši nav zināms, kā izturēsies atsevišķs kartupelis. Līdzšinējie novērojumi māca, ka cilvēks miljoniem reižu racis kartupe|us, taču nav izslēgts, ka vienā gadījumā no miljarda notiks otrā-di un kartupelis raks cilvēku.
Profesors Urlipans, vienpatis domātājs no Rasela un Reihenbaha skolas, visus šos secinājumus pakļāva iznīcinošai kritikai. Viņš apgalvoja, ka cilvēks negūst jutekliskus iespaidus, jo neviens taču neuztver galda juteklisko iespaidu, bet gan tikai pašu galdu; bet, tā kā, no otras puses, mums zināms, ka par ārējo pasauli mums nekas nav zināms, tad nav ne ārpasaulē pastāvošu priekšmetu, ne juteklisku iespaidu. «Nav nekā,» sludināja profesors Urlipans. «Bet, ja kāds domā citādi, tas maldās.»
Tātad par kartupeļiem nekas nav pasakāms, taču aiz gluži citiem iemesliem, nekā to apgalvo neokantisti.
Kamēr profesors Urlipans strādāja bez pārtraukuma, neiziedams no mājām, kur viņu uz ielas gaidīja antikartupelieši ar sapuvušiem tupeņiem, jo iekveldinātās kaislības bija aptumšojušas visu cilvēku prātus, uz skatuves uznāca jeb, pareizāk sakot, uz Latridas nolaidās profesors Tarantoga. Nepiegriezdams vērību neauglīgām ķildām, viņš bija nolēmis noslēpumu izpētīt sine ira et studio[5], kā klājas īstam zinātniekam. Pētījumus viņš uzsāka, apmeklēdams apkārtējās planētas, kur ievāca informāciju no vietējiem iedzīvotājiem. Tādā kārtā viņš noskaidroja, ka mīklainie radījumi pazīstami ar nosaukumiem: kartupi, kaptiņi, buļvas, bimbaži, zemes pupas, tupeņi, rāceņi, ķēpuļi, bullīši, bambuļi, pampaļi, zemes āboli, buļbas; tas viņam lika daudz ko apsvērt, jo, kā no vārdnīcām redzams, visi šie apzīmējumi ir parastā kartupeļa sinonīmi.
Ar apbrīnas cienīgu neatlaidību un nepārspējamu kvēli Tarantoga centās piekļūt problēmas kodolam, un pēc pieciem gadiem viņš jau bija izstrādājis teoriju, kas visam sniedza izskaidrojumu.
Pirms daudziem, daudziem gadiem Tairijas apvidū uz meteoru rifa bija uzskrējis kāds kuģis ar kartupeļu kravu Latridā dzīvojošiem kolonistiem. Pa apvalkā izsisto caurumu visa krava izbirusi. Kuģis tika novilkts no rifa, glābšanas raķetes to aizbuksējušas uz Latridu, un pats notikums drīzi vien aizmirsās. Bet uz Tairijas virsmu nobirušie kartupeļi pa šo laiku saasnojuši un sākuši sparīgi augt. Tomēr apstākļi to veģetācijai šeit bijuši nedzirdēti grūti: no augšas laiku pa laikam brāzusi akmens zvirgzdu krusa, sašķaidīdama jaunos asnus un pat iznīcinādama veselus augus. Sekas bijušas tādas, ka izdzīvojuši tikai visizveicīgākie kartupeļi, kuri pratuši attiecīgi pielāgoties un rast sev patvērumu. Tādā kārtā izveidojusies veiklo kartupeļu šķirne sākusi vairoties aizvien raženāk. Pēc daudzām paaudzēm, kad kartupeļiem apnicis nometnieku dzīves veids, tie paši sevi izrakuši un sākuši klejotāju eksistenci. Reizē ar to izzudis arī lēnīgums un pasivitāte, kas raksturīgi Zemes kartupeļiem, kuri tikuši piejaucēti, pateicoties rūpīgai kopšanai un kultivēšanai. Kļūdami arvien mežonīgāki, tie beidzot pārvērtušies par plēsoņām. Tam ir dziļš pamatojums viņu cilts rakstos. Kā zināms, kartupeļi, Solanum tuberosum, ir tuvinieki kaķeņu ģintij, bet kaķis savukārt ir rada tīģerim un, savvaļā nokļuvis, var pārvērsties par plēsoņu. Tā arī tas noticis ar kartupeļiem Tairijā. Kad planēta tiem kļuvusi par šauru, atkal sākusies krīze; kartupeļu jauno paaudzi urdījusi darbošanās dziņa un tie kārojuši paveikt kaut ko nebijušu, augu valstij nedzirdētu. Pavērsuši lakstus pret debesīm, kartupeļi ieraudzījuši tur lidojošos akmens bluķus un nolēmuši apmesties uz tiem.
Mēs novirzītos pārāk tālu, ja es šeit gribētu pilnā apjomā izklāstīt visu profesora Tarantogas teoriju, pēc kuras kartupeļi vispirms iemācījušies lidot, plivinot lakstus, bet vēlāk pacēlušies ārpus Tairijas atmosfēras, lai apmestos uz tās apkaimē riņķojošiem klinšu bluķiem. Jo vieglāk tas bija izdarāms tāpēc, ka kartupeļi saglabāja augu vielmaiņu un ilgāku laiku varēja uzturēties izplatījumā, iztikdami bez skābekļa un dzīvībai nepieciešamo enerģiju iegūdami no saules stariem. Beidzot kartupeļi kļuvuši tik nekaunīgi, ka sākuši jau uzbrukt planētas tuvumā lidojošām raķetēm.
Jebkurš cits pētnieks Tarantogas vietā būtu publicējis tik lielisku hipotēzi un atdusējies uz lauriem, bet profesors nosprieda nemest mieru, iekams nebūs notvēris vismaz vienu no plēsīgajiem kartupeļiem.
Tādā kārtā pēc teorētiskā atrisinājuma vajadzēja nākt praktiskajam, kas nemaz nebija vieglāks. Bija zināms, ka plēsīgie kartupeļi uzglūn raķetēm milzīgo klinšu bluķu plaisās, bet meklēt tos virmojošā akmens labirintā būtu tas pats, kas doties pašnāvībā. No otras puses, Tarantoga negribēja plēsīgo kartupeli nogalināt, bet gan sagūstīt dzīvu, sveiku un veselu. Kādu laiku viņš loloja plānu sarīkot medības ar dzinējiem, taču galu galā kā nepiemērotu atmeta arī šo projektu un izplānoja pavisam citu, kuram bija lemts viņa vārdu padarīt vēl slavenāku. Viņš nolēma tos notvert uz ēsmu. Šajā nolūkā profesors Latridā mācību līdzekļu veikalā nopirka vislielāko globusu, kāds vien tur bija atrodams — skaisti nolakotu lodi, kuras caurmērs bija seši metri. Vēl viņš iegādājās lielāku daudzumu medus, kurpnieku piķa un zivju līmes, to visu labi sajauca vienādās attiecībās un ar šādā veidā sagatavoto vielu notriepa globusa virsmu. Pēc tam Tarantoga piesēja globusu garā virvē pie raķetes un aizlidoja Tairijas virzienā. Pielidojis tai pietiekami tuvu, viņš paslēpās aiz tuvējā miglāja malas un izmeta virvi ar ēsmu. Viss plāns pamatojās uz kartupeļu lielo ziņkārību. Pēc kādas stundas viegla dreboņa liecināja, ka ēsmai kāds tuvojas. Piesardzīgi palūkojies, profesors ieraudzīja, ka vairāki kartupeļi, lakstus vicinādami un bumbuļus lēnām purinādami, dodas uz globusa pusi, droši vien tajā pārliecībā, ka tā ir kāda nepazīstama planēta. Pēc kāda brīža tie kļuva drošāki un uztupās uz globusa, pielipdami pie tā virsmas. Profesors aši parāva virvi, piesēja to pie raķetes astes un aizlidoja Latridas virzienā.
Grūti aprakstīt entuziasmu, ar kādu šeit sagaidīja izcilo pētnieku. Uz ēsmas notvertos kartupeļus ar visu globusu iesprostoja būrī un izstādīja publikas apskatei. Niknuma un panikas pārņemtie kartupeļi skaldīja gaisu ar lakstiem un spārdījās ar bumbuļiem, taču tas viņiem, protams, neko nelīdzēja.
Kad zinātnieku komisija nākamajā dienā devās pie Tarantogas, lai viņam pasniegtu goda diplomu un lielo atzinības medaļu, profesoru tie v.airs nesastapa. Veiksmīgi pabeidzis savu darbu, viņš naktī bija aizlidojis nezināmā virzienā.
Sīs pēkšņās aizbraukšanas cēlonis man labi zināms. Tarantoga steidzās, jo pēc deviņām dienām mums abiem vajadzēja sastapties uz Cerulejas. Kas attiecas uz mani, tad es tajā pašā laikā traucos uz norunāto planētu no Piena Ceļa pretējā gala. Mūsu nolūks bija kopīgi doties ekspedīcijā uz vēl neizpētīto Galaktikas atzarojumu, kurš stiepās aiz tumšā miglāja Orionā. Mēs ar profesoru personīgi toreiz vēl nebijām pazīstami; tiekdamies iegūt savam vārdam uzticīga un punktuāla cilvēka reputāciju, es no dzinēja pūlējos izspiest maksimālo jaudu, taču diemžēl, kā tas bieži atgadās, kad mēs sevišķi steidzamies» tā arī šoreiz manus aprēķinus izjauca neparedzēts negadījums: kāds sīks meteors iztriecās cauri degvielas tvertnei un iestrēga izpūtes caurulē, to aizsprostodams. Daudz nedomādams, es uzvilku skafandru, paņēmu spēcīgu lukturi un vajadzīgos instrumentus un izgāju ārpus kabīnes. Nopūlēdamies ar knaiblēm izvilkt meteorītu, es neviļus nogrūdu lukturi, kas aiz- traucās krietni tālu un sāka patstāvīgi virzīties izplatījumā. Aizbāzu caurumu tvertnē un atgriezos kabīnē. Dzīties pakaļ lukturim es nevarēju, jo biju zaudējis gandrīz visu degvielas krājumu, tā ka tikko varēju aizlidot līdz tuvākajai planētai, Procitijai.
Procitieši ir saprātīgas un cilvēkiem ļoti līdzīgas būtnes; vienīgā, turklāt ne visai būtiskā atšķirība no mums — kāju zem ceļgaliem tiem nav, bet zemāk atrodas ritentiņi, ne jau mākslīgi, bet tādi, kas veido ķermeņa daļu. Viņi pārvietojas ļoti ātri un veikli, apmēram tā, kā cirkū braucēji uz vienriteņa. Zinātne Procitijā ir plaši attīstīta, tās iedzīvotāji jo sevišķi aizraujas ar astronomiju; zvaigžņu pētniecība šeit tik izplatīta, ka ikviens, alga viena, vecs vai jauns, vienmēr nēsā sev līdzi portatīvu teleskopu. Lietošanā ir vienīgi saules stundeņi, un publiska ielūkošanās mehāniskā pulkstenī tiek uzskatīta par smagu morālu pārkāpumu. Visai izplatītas uz planētas ir arī civilizācijas labierīcības. Atceros, ka tolaik, kad ciemojos pie viņiem pirmo reizi, es piedalījos kādā banketā, kas bija sarīkots par godu vecajam Maratilitecam, turienes slavenajam astronomam. Es sāku ar viņu pārrunāt kādu astronomijas problēmu. Profesors man oponēja, un diskusijas tonis ar katru mirkli kļuva asāks. Sirmgalvis ieurbās manī ar niknu skatienu, un tā vien likās, ka viņš jebkuru brīdi eksplodēs. Bet tad slavenais astronoms pēkšņi pietrūkās un izmetās laukā no zāles. Pēc piecām minūtēm vecais vīrs atgriezās un nosēdās atkal man blakus, bet tagad jau laipns, smaidīgs un piemīlīgs kā bērns. Ieintriģēts es vēlāk apjautājos, kā tik neticamā kārtā bija varējis izmainīties viņa noskaņojums.
— Kas tur ko brīnīties, — man atbildēja procitietis, ar kuru es runāju, — vai tad tu to nezini? Profesors izmantoja iztraktuvi.
— Kas tā tāda?
— Sīs iestādes nosaukums atvasināts no vārda «iztrakoties». Ja kādam uznāk dusmas vai arī uz citu rodas ļauns prāts, tad tāds ieiet nelielā, ar korķa paklājiem izklātā kabīnē un tur ļauj vaļu savām jūtām.
Kad es šoreiz nolaidos Procitijā, jau no gaisa ieraudzīju, ka ielās soļo iedzīvotāju bari, mādami ar lampioniem un prieka saucienus izkliegdami. Atstājis raķeti mehāniķu ziņā, devos-uz pilsētu. Tur uzzināju, ka pašlaik godinot jaunatklātu zvaigzni, kas pagājušo nakti parādījusies pie debesīm. To izdzirdējis, es kļuvu domīgs, bet, kad pēc sirsnīgas sasveicināšanās Maratilitecs mani palūdza pie sava spēcīgā refraktora, es, aci pie tā objektīva piespiedis, tūlīt sapratu, ka jaunatklātā zvaigzne nav nekas cits kā mans izplatījumā klīstošais lukturis. Es to procitie- šiem nepasacīju, bet vieglprātīgi nospriedu izlikties, ka esmu labāks astronoms nekā viņi un, aši galvā aplēsis, cik ilgi darbosies luktura baterijas, sapulcētajiem iedzīvotājiem skaļā balsī paziņoju, ka jaunā zvaigzne izstaros baltu gaismu sešas stundas, pēc tam tā sāks dzeltēt, kļūs sarkanīga un beidzot pavisam nodzisīs. Šim pareģojumam neviens negribēja ticēt, bet Maratilitecs ar viņam piemītošo straujumu iesaucās, ka tas nav iespējams, bet, ja tas tomēr notiks, tad viņš esot gatavs apēst pats savu bārdu.
Zvaigzne sāka dzist laikā, kuru biju paredzējis; kad vakarā ierados observatorijā, es tur sastapu grupu noraizējušos asistentu, kuri man pastāstīja, ka Maratilitecs, dziļi aizskarts savā lepnumā, ieslēdzies kabinetā, lai izpildītu savu pārsteidzīgo solījumu. Es nobijos, ka tas varētu kaitēt vecā vīra veselībai, un mēģināju caur aizslēgtajam durvīm sazināties ar viņu, taču viss bija veltīgi. Piespiedis ausi pie atslēgas cauruma, izdzirdēju skaņas, kuras apstiprināja asistentu vārdus. Bezgala apmulsis, uzrakstīju viņam vēstuli, kurā visu izskaidroju, iedevu to asistentam, lūgdams vēstuli pasniegt profesoram tūlīt pēc manas aizlidošanas, un, cik vien ātri spēdams, devos uz kosmodromu. Es biju spiests tā rīkoties, jo nebija zināms, vai profesors pirms sarunas ar mani pagūs izmantot iztraktuvi.
Aizlidoju no Procitijas vienos naktī tādā steigā, ka galīgi aizmirsu parūpēties par degvielu. Nolidoju kādu miljonu kilometru no planētas, un tvertnes jau bija tukšas,-bet es kļuvu par avariju cietušu kosmonautu, kura kuģis nevarīgi klīst izplatījumā. Tikai trīs dienas bija palikušas līdz termiņam, kad bija norunāta mana sastapšanās ar Tarantogu.
Ceruleja pa logu bija skaidri redzama spīdam nepilnu trīs simti tūkstoš kilometru attālumā, taču es tikai varēju nolūkoties uz to nevarīgā niknumā. Tā, raugi, mazs cinītis dažkārt gāž lielu vezumu!
Pēc kādas stundas pamanīju, ka planēta palēnām kļūst lielāka — pievilkšanas spēka ietekmē mans kuģis sāka tai tuvoties aizvien straujāk, līdz beidzot krita jau kā akmens. Pūlēdamies neuztraukties, es nosēdos pie stūrēm. Planēta bija samērā maza un tuksnešaina, taču citādi piemīlīga. Saredzēju oāzes ar vulkānisku apsildi un tekošu ūdeni. Vulkānu bija diezgan daudz; tie nemitīgi izverda uguni un dūmu mutuļus. Ar stūrēm manevrēdams, es jau planēju atmosfērā, pūlēdamies pēc iespējas samazināt ātrumu, taču tas tikai nedaudz varēja aizkavēt nokrišanas bridi. Pēkšņi, brāžoties pāri kādai vulkānu kopai, man uzplaiksnīja jauna doma, acumirklī to apsvēru, bet tad izmisīgā apņēmībā pavērsu raķetes priekšgalu lejup un kā pērkons spēros vislielākā vulkāna rīklē, kas bija pavērta tieši zem manis. Pēdējā mirklī, kad kvēlojošais krāteris jau grasījās mani aprīt, izveicīgā manevrā parāvu raķetes priekšgalu augšup un šādā stāvoklī iegrimu bezdibenī, kurā dārdēja lava.
Risks bija liels, taču citas izejas neredzēju. Cerēju, ka briesmīgais spars, ar kādu mana raķete traucās krāterī, izraisīs jaunu izverdumu — un nebiju maldījies. Nodārdēja grāviens, likdams notrīsēt krātera sienām, un kopā ar vairākas jūdzes garu uguns, lavas, pelnu un dūmu stabu es tiku izmests debesīs. Stūrēju tā, lai nokļūtu tieši Cerulejas kursā, un tas man arī lieliski izdevās.
Jau pēc trim dienām biju tur, nokavēdams norunāto termiņu tikai par divdesmit minūtēm. Tomēr Tarantogu es vairs nesastapu — viņš bija aizlidojis, atstādams man tikai vēstuli uz pieprasījumu.
Dārgo kolēģi! — viņš rakstīja. — Apstākļi spiež mani nekavējoties doties prom. Tāpēc ierosinu sastapties kaut kur tālāk — neizpētīto apvidu dzīlēs. Tā kā turienes zvaigznēm nav nosaukumu, sniedzu jums orientēšanās datus: lidojiet taisni, aiz zilgās saules pagrieziēties pa kreisi, bet aiz nākamās, oranžās, pa labi; tur redzēsiet četras planētas, uz trešās, skaitot no kreisās, mēs sastapsimies. Gaidu!
Jums uzticīgais
Tarantoga.
Uzņēmis degvielu, es mijkrēslī startēju. Ceļu veicu nedēļas laikā un, nokļuvis nepazīstamajos apvidos, bez grūtībām atradu vajadzīgās zvaigznes un, stingri izpildīdams profesora norādījumus, astotās dienas
rītā ieraudzīju planētu, uz kuras bija paredzēta tikšanās. 5o masīvo debess ķermeni klāja zaļa, pinkaina kažokāda — tie bija milzīgi tropiski džungļi. Tāda aina mani mazliet mulsināja, jo nezināju, kā lai atrodu Tarantogu. Paļāvos tomēr uz viņa atjautību un nebiju kļūdījies. Traukdamies tieši planētas virzienā, es vienpadsmitos priekšpusdienā ziemeļu puslodē pamanīju kaut kādus neskaidrus rakstus, kurus izlasot man aizrāvās elpa.
Es aizvien esmu atgādinājis jauniem, nepieredzējušiem astronautiem: neticiet, ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka, tuvojoties planētai, viņš izlasījis tās nosaukumu; šādi nostāsti nav nekas cits, kā parastās kosmiskās anekdotes. Taču šoreiz, sev par lielu pārsteigumu, uz zaļā biezokņa fona redzēju skaidri izlasāmu uzrakstu:
Nevarēju gaidit. Tiksimies uz nākošās planētas.
Tarantoga.
Burti bija kāda kilometra lielumā, citādi, protams, es tos nevarētu saskatīt. Bezgala izbrīnījies un ieintriģēts par to, kā gan profesors uzvilcis šos gigantiskos burtus, es nolaidos zemāk. Tagad jau saredzēju, ka burtu līniju veido plaša zemē nogāztu un salauzītu koku josla, kas skaidri izdalās uz neskartā biezokņa fona.
So mīklu neatminējis, es saskaņā ar man atstāto norādījumu joņoju uz nākamo planētu, kas bija apdzīvota un civilizēta. Mijkrēslim iestājoties, nolaidos kosmodromā. Veltīgi taujāju pēc profesora; arī šoreiz viņa paša šeit nebija, bet tikai man atstāta vēstule.
Dārgo kolēģi, — viņš rakstīja, — (oti atvainojos, ka esmu jūs pievīlis, bet sakarā ar steidzami kārtojamām ģimenes lietām man diemžēl nekavējoties jādodas mājup. Lai kaut kādā mērā gandarītu jūsu vilšanos, es kosmodroma pārvaldē uz jūsu vārda atstāju sūtījumu — izņemiet to, lūdzu, un pārskatiet, tur ir manu pēdējā laika pētījumu rezultāti. Jūs droši vien interesē, kādā veidā es uz iepriekšējās planētas varēju jums atstāt rakstītu paziņojumu. Tas bija loti vienkārši. Sī planēta pašreiz atrodas tādā attīstības stadijā, kas atbilst Zemes akmeņogļu periodam, un to apdzīvo milzu ķirzakas, starp citu, drausmīgi atlan- tozauri četrdesmit metru garumā. Nolaidies uz planētas, es pieļāvijos pie liela atlantozauru bara un kaitināju briesmoņus tik ilgi, kamēr tie metās man virsū. Tad metos bēgt pa mežu ar tādu aprēķinu, lai mana skrējiena maršruts izveidotu vajadzīgos burtus, bet nezvēru bars, aiz manis joņodams, nogāza un sašķaidīja kokus. Tādā veidā radās astoņdesmit metru plata stiga. Tas, ticiet man, bija pavisam vienkārši, lai gan mazliet nogurdinoši, jo man vajadzēja noskriet vairāk nekā trīsdesmit kilometru, turklāt visai raitā tempā.
No sirds nožēlodams, ka arī šoreiz mums neizdevās personīgi satikties, spiežu jūsņ vīrišķīgo roku un pie reizes izsaku vislielāko atzinību jūsu drosmei un krietnumam.
Tarantoga.
P. S. Kvēli iesaku jums vakarā aiziet uz koncertu — tas tiešām ir lielisks.
T.
Paņēmu pārvaldē atstāto sūtījumu, liku aizvest to uz viesnīcu, bet pats devos uz pilsētu. Tā izskatījās diezgan dīvaina. Planēta griežas tik ātri, ka visas diennakts pārmaiņas norisinās vienas stundas laikā. Tas rada tik lielu centrbēdzes spēku, ka brīvi noka- rināts svērtenis attiecībā pret planētas virsmu neatrodas stateniskā stāvoklī, kā tas ir uz Zemes, bet veido 45 grādus lielu leņķi. Tāpēc arī visas mājas, torņi, mūri, ar vārdu sakot, visas celtnes tāpat ir nošķiebtas par 45 grādiem attiecībā pret planētas virsmu, un tas rada cilvēka acij diezgan neparastu ainavu. Ielas vienā pusē nami it kā atgāzušies augšpēdus, bet otrā pusē noslīguši kņūpus un nokarājas
gājējam virs galvas. Planētas iedzīvotājiem, lai viņi nekristu, dabiskās piemērošanās ceļā viena kāja izveidojusies īsāka, toties otra garāka; turpretī, cilvēkam ejot, uz vienas kājas jāpietupstas, kas pēc zināma laika jūtami traucē un nogurdina. Tā es pamazītēm steberēju, un, kad nonācu pie celtnes, kur vajadzēja notikt koncertam, tur zāles durvis jau pašlaik slēdza ciet. Steigšus paguvu vēl nopirkt biļeti un aši ieklunkuroju iekšā.
Tikko biju apsēdies, diriģents paklaudzināja ar zizlīti, un visi apklusa. Orķestra mūziķi rosmīgi sakustējās, spēlēdami man nepazīstamus instrumentus, kas izskatījās pēc lejkannas caurumotajam snīpim līdzīgām taurēm; diriģents sparīgi cilāja priekšējās ekstremitātes, palaikam tās paplezdams, it kā liktu spēlēt «piano», bet mani pārņēma aizvien lielāks izbrīns, jo nedzirdēju nevienas, pat ne visklusākās skaņas. Nemanot sāņus pablenzdams, kaimiņu sejās redzēju atplaiksnāmies sajūsmu; arvien vairāk ap- mulsdams un uztraukdamies, es slepšus paurbināju ausis, taču arī tas neko nelīdzēja. Beidzot nospriedis, ka esmu zaudējis dzirdi, klusītiņām paskrubināju nagu pret nagu, bet šo tikko jaušamo troksnīti es uztvēru jo skaidri. Tādējādi, nezinādams, ko par to visu domāt, nosēdēju līdz beigām, ar izbrīnu vērodams vispārējus estētiskas baudas apliecinājumus. Nobrāz- moja aplausu vētra; diriģents paklanījās, tad atkal paklaudzināja ar zizlīti, un orķestris sāka izpildīt simfonijas nākamo daļu. Apkārt visi bija sajūsmā; dzirdēju daudzus šņaukājamies, ko vajadzēja uzskatīt par dziļa aizkustinājuma pazīmi. Beidzot sākās vētrains fināls — es to varēju secināt tikai no diriģenta trauksmainajiem žestiem un raupjajām sviedru lāsēm, kas tecēja pa mūziķu pierēm. Atkal nogranda aplausi. Kaimiņš pavērsās pret mani un izsacīja savu atzinību simfonijai un tās izpildītājiem. Kaut ko zem
deguna nopurpinājis, es visdziļākā neizpratnē izlavījos uz ielas.
Biju jau aizgājis vairākus desmitus soļus no koncertnama, kad mani kāds it kā paskubināja uzmest acis tā fasādei. Tāpat kā citas celtnes, tā asā leņķī bija nolīkusi pāri ielai. Pašā priekšā rēgojās liels uzraksts «Pilsētas Olfaktorija», bet zemāk bija iztipinātas afišas uz kurām izlasīju:
ODONTRONA MUSKATA SIMFONIJA
I. Preludium Odoratum II. Allegro Aromatoso III. Andante Olens
Viesizrādes diriģē slavenais degunists
HRANTRS
Pikti nolamājos un, uz papēža apcirties, steidzos uz viesnīcu. Par to, ka estētiskais baudījums man bija gājis secen, es Tarantogu nevainoju, jo viņš nevarēja zināt, ka mani vēl aizvien moka briesmīgās iesnas, ko biju iemantojis uz Satelīnas.
Lai sevi gandarītu par piedzīvoto vilšanos, tūlīt pēc atgriešanās viesnīcā atraisīju man atstāto sūtījumu. Tajā bija skaņu kinoaparāts, filmu disks un šāda satura vēstule:
Dārgo kolēģi!
Jūs droši vien atceraties, telefona sarunu, kāda mums bija, Jums uzturoties Mazajos, bet man — Lielajos Greizajos Ratos. Es Jums toreiz teicu, ka uzskatu par iespējamu tādu būtņu eksistenci, kuras spēj dzīvot augstā temperatūrā uz kvēlojošām, pusšķidrā stāvoklī esošām planētām, un ka man ir nodoms sākt pētījumus šajā virzienā. Toreiz Jums labpatika izsacīt šaubas, vai šāds pasākums izdosies. Seit Jūs atradīsiet pierādījumus, ka tas ir paveikts. Izvēlējies kvēlojošu planētu, es ar raketi pielidoju cik vien iespējams tuvu tai klāt, bet pēc tam uz tās virsmas nolaidu asbesta auklā iesietu ugunsdrošu kinoaparātu un mikrofonu; tādā veidā izdarīju daudzus interesantus uzņēmumus. Nedaudzus paraugus atļaujos pievienot šai vēstulei.
Jums uzticīgais
Tarantoga.
Es iedegos tādā ziņkārē, ka tūlīt pēc vēstules izlasīšanas ieliku filmu aparātā, norāvu no gultas palagu, uzkāru to pie durvīm un, gaismu nodzēsis, iedarbināju projektoru. Sākumā uz improvizētā ekrāna ņirbēja tikai krāsaini plankumi, atskanēja čerkstošas skaņas un it kā degošu pagaļu sprakstoņa, bet pēc tam attēls kļuva asāks.
Pamalē rietēja saule. Okeāna virsma virmoja, un pa to lēkāja sīkas, zilgas liesmiņas. Ugunīgie mākoņi nobālēja; tumsa kļuva aizvien biezāka. Iedegās pirmās, bālās zvaigznes. Dienas darbos nogurdināts, jaunais Svelmietis nokabinājās no savas uzass, lai baudītu novakares pastaigu. Viņam nekur nebija jāsteidzas; vienmērīgi savu čīkstu vārstīdams, viņš ar baudu ieelpoja spirgtos, tīkami smaržojošos sakaitēta amonjaka mutuļus. Aizvien biezākā tumsā tikko saredzams, kāds viņam tuvojās. Svelmietis sasprindzināja osteni, bet tikai pašā pēdējā brīdī jauneklis pazina savu draugu.
— Cik jauks vakars, vai ne? — Svelmietis ierunājās. Viņa draugs, dīdīdamies no vienas ejenes uz otru un pa pusei no liesmām izslējies, teica:
— Patiesi jauks. Salmiaks šogad padevies varen lekns, vai ne?
— Jā, raža, šķiet, būs lieliska.
Svelmietis gausi nolīgojās, pagriezās uz vēdera un, visus skatekļus izbolījis, blenza zvaigznēs.
— Zini ko, draudziņ, — viņš pēc brīža ierunājās, — katru reizi, kad es noraugos nakts debesīs tā kā pašreiz, manī aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka tur tāltālu ir citas, mūsējai līdzīgas pasaules, kur tāpat dzīvo saprātīgas būtnes …
— Kas šeit runā par saprātu?! — tuvumā atskanēja balss. Abi jaunekļi ar mugurām pagriezās uz to pusi, lai redzētu atnācēju. Viņi ieraudzīja sačerve- lējušos, bet vēl spēcīgo Liesmoņa augumu. Sirmais zinātnieks majestātiski virzījās tuvāk, bet vīnogu ķekariem līdzīgie pēcteči bija jau pieblīduši un uz viņa platajiem pleciem laida jau pirmos dīgstus.
— Es runāju par saprātīgām būtnēm, kas dzīvo citās pasaulēs … — Svelmietis paskaidroja, godbijīgā sveicienā paceldams tvarsteņus.
— Svelmietis runā par saprātīgām būtnēm, kas dzīvojot citās pasaulēs? … — zinātnieks atkārtoja. — Saki nu viens! Citās pasaulēs!!! Ai, Svelmieti, Svelmieti. Ar ko gan tu nodarbojies, jaunekli? Palaidis fantāziju savā vaļā? Nu, ko tur… es priecājos … tik jaukā vakarā jau drīkst… Tiesa, pašlaik gan kļuvis krietni vēsāks, vai jūs nejūtat?
— Nē, — abi jaunekļi reizē atbildēja.
— Jā, protams, protams. Jauna uguns, kā gan citādi. Taču pašreiz ir tikai astoņi simti sešdesmit grādu; man būtu vajadzējis paķert līdzi dubultlavas uzmetni. Jā, vecums. Tātad tu saki, — pret Svelmieti pagriezies ar muguru, viņš atsāka, — ka arī citās pasaulēs dzīvo saprātīgas būtnes? Un kādas tās, tavuprāt, būtu?
— Noteikti tas nav pasakāms, — jauneklis nedroši atbildēja. — Domāju, ka dažādas. Tāpat nav izslēgts, ka uz saltākām planētām varētu rasties dzīvi organismi no tā saucamām olbaltumvielām. :
— Kur tu ko tādu esi dzirdējis? — Liesmonis sirdīgi iesaucās.
— No Uzvirmoņa. Viņš ir tas pats jaunais bioķīmijas students, kurš …
— Jaunais plānprātiņš, tu gribēji sacīt! — Liesmonis sirdīgi iesaucās. — It kā no olbaltumvielām varētu rasties dzīvība?! Dzīvas būtnes no olbaltumvielām? Tev nav kauna melst tādas blēņas, tavam skolotājam dzirdot?! Raugi, kādi ir nezināšanas un iedomības augļi, kas šodien tik plaši izplatījušies! Vai tu zini, ko vajadzētu izdarīt ar tavu Uzvirmoni? Apslacīt viņu ar ūdeni! Jā, jā!
— Bet, godājamais Liesmoni, — iedrošinājās kādu vārdu bilst Svelmieša draugs. — Kādēļ Uzvirmoni tik nežēlīgi sodīt? Vai tu mums nepasacītu, kā varētu izskatīties citu planētu iemītnieki? Vai tie nevarētu ar tā saucamo kāju palīdzību turēties stateniskā stāvoklī un tāpat arī pārvietoties?
— Kur tu ko tādu esi dzirdējis?
Svelmietis pārbijies klusēja.
— Uzvirmonis … — viņa draugs izdvesa.
— Lieciet mani beidzot mierā ar šo savu Uzvirmoni un viņa izdomātām blēņām! — zinātnieks uzbrēca. — Kājas! Padomājiet tik! It kā jau pirms divdesmit piecām ēzēm es matemātiski nebūtu pierādījis, ka divkājaina būtne tūlīt pēc tās rašanās noveltos visā garumā! Es izgatavoju pat attiecīgu modeli un rasējumu, bet kāda jums, dīkdieņiem, gar to daļa? Kam līdzinās citu planētu iemītnieki? Es tieši neatbildēšu, apsvēri pats, mācies domāt. Vispirms viņiem jābūt apveltītiem ar tādiem orgāniem, kuri dod iespēju uzņemt amonjaku, vai ne? Kāda ierīce šim uzdevumam ir vēl piemērotāka par čīkstu? Vai viņiem nevajadzētu pārvietoties puslīdz blīvā un puslīdz siltā vidē, tādā kā mūsējā? Skaidrs, ka vajadzētu, vai ne? Nu redzi! Bet to vislabāk izdarīt ar ejenēm. Līdzīgi izveidotos arī maņu orgāni — redzenes, zvīnuļj un tverstules. Ne tikai pēc savas uzbūves tiem jālīdzinās mums, piecmešiem, bet arī pēc sava vispārējā dzīves veida. Ir taču skaidrs, ka piecmetība uzskatāma par mūsu ģimenes dzīves pamatvienību — pamēģini iztēlē iedomāties ko citu, nopūlies, cik vien gribi, bet es galvoju, ka nekā labāka tu nesagudrosi! Tātad — lai dibinātu ģimeni un radītu pēcnācējus, jāapvieno Dada, Gaga, Mama, Fafa un Haha. Veltīgas paliks savstarpējās simpātijas, veltīgi visi plāni un sapņojumi, ja pietrūks kauču viens no šiem piecu dzimumu pārstāvjiem, īstenībā šāda situācija diemžēl gan reizēm rodas, un tad mēs runājam par četreņu drāmu jeb nelaimīgu mīlestību … Tātad —, secinot bez jebkādiem aizspriedumiem un balstoties tikai uz zinātnes faktiem, pielietojot precīzu loģikas instrumentu un spriežot objektīvi, saskaņā ar skaidra saprāta likumiem mēs nonākam pie neapgāžama slēdziena, ka ikvienai saprātīgai būtnei jābūt līdzīgai piecmetim … Jā, tā gan. Nu, ceru, ka esmu jūs pārliecinājis?