Pusnaktī sešpadsmitajā milicijas nodaļā pie telefona tika izsaukts dežurants. Steidzīga balss iekliedza viņam ausī:
— Uz Krestovkas salu, uz vasarnīcu, kur aizvakar notika slepkavība, nekavējoties izsūtīt milicijas grupu …
Balss aprāvās. Dežurants nošķendējās klausulē. Izsauca kontrolpunktu, izrādījās, ka zvanīts no Airēšanas skolas. Piezvanīja uz Airēšanas skolu. Tur ilgi trinkšķēja telefons, beidzot ierunājās samiegojusies balss:
— Kas vajadzīgs?
— Vai no jums nupat zvanīja?
— Zvanīja, — žāvādamās atbildēja balss.
— Kas zvanīja? … Jūs redzējāt?
— Nē, pie mums sabojājusies elektrība. Teica, ka biedra Selgas uzdevumā.
Pēc pusstundas četri miliči izlēca no automašīnas pie aiznaglotās vasarnīcas Krestovkas salā. Aiz bērziem nespodri sarkanoja rigta paliekas. Klusumā bija dzirdami vārgi vaidieni. Cilvēks garā kažokā gulēja ar seju uz leju pie sētas lieveņa.* Viņii apgrieza uz muguras — izrādījās sargs. Viņam $idzās mētājās vate, piesūcināta ar hloroformu.
Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā. Atslēga norauta. Kad miliči bija iegājuši vasarnīcā, no pagrīdes atskanēja kāda apslāpēta balss:
— Lūku, atveriet virtuvē lūku, biedri…
Galdi, kastes, smagi maisi milzīgā kaudzē bija samesti virtuvē pie sienas. Tos izsvaidīja, pacēla lūkas vāku.
No pagrīdes izlēca Seļga, viscaur zirnekļu tīklos un putekļos, ar mežonīgām acīm.
— Ātrāk šurp! — viņš iesaucās, nozuzdams aiz durvīm. — Gaismu, ātrāk!
Istabā (ar dzelzs gultu) kabatas luktura gaismā uz grīdas varēja redzēt divus izšautus revolverus, brūnu samta naģeni un šķebinošas vēmas ar kodīgu smaku.
— Uzmanīgāk! — Seļga uzsauca. — Neelpojiet, ejiet prom, tā ir nāve!
Kāpdamies atpakaļ un bīdīdams uz durvīm miličus, viņš ar šausmām un riebumu saskatīja uz grīdas nomestu metala caurulīti cilvēka pirksta resnumā.