Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie visiem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, va|ējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.
— Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekretāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielaidiet mani pie kara]a ārpus rindas.
Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.
— Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.
— Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Gariņa lietā.
Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekstkoka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats nospieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.
Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Sem- jonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šobrīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis viņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Sem- jonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:
— Nu?
— Darbs padarīts.
— Plāni?
— Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpratums …
— Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.
— Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aizsūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Gariņa laboratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Gariņi.
— To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.
— Vienu mums izdevās novākt pie malas.
— Jūs viņu nogalinājāt?
— Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …
— Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubultnieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.
— Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass
Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums izstāstīs sīki.
— Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..
Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pavērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:
— Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?
Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu nekauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibumiem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu sekundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.
. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:
— Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Garins pašreiz atrodas Parīzē.