Garins un Viktors Lenuārs piegāja pie neliela ķieģeļu pavarda ar dūmtveri. Blakus uz galda rindās gulēja piramīdas. Uz pavarda, nolikts uz šķautnes, stāvēja biezs bronza*s gredzens ar divpadsmit porcelāna kausiņiem, kas bija piestiprināti gredzena ārējai aplocei. Lenuārs aizdedzināja sveci un ar savādu smīnu pavērās Gariņā.
— Pjotr Petrovič, mēs pazīstam viens otru nu jau gadus piecpadsmit, vai ne? Aiztecējis daudz ūdeņu. Jūs varējāt pārliecināties, ka esmu godīgs cilvēks. Kad es aizbēgu no Padomju Krievijas, jūs man palīdzējāt… No tā secinu, ka jūs neizturaties pret mani slikti. Sakiet, — kāda velna pēc jūs slēpjat no manis aparātu? Es taču zinu, ka bez manis, bez šīm piramīdām jūs esat nevarīgs … Rīkosimies biedriski…
Vērīgi pētīdams bronzas gredzenu ar porcelāna kausiņiem, Garins noprasīja:
— Jūs vēlaties, lai es atklāju noslēpumu?
— Jā.
— Jus velaties but ša pasakuma līdzdalībnieks?
— Jā.
— Ja apstakli to prasīs, bet es domāju, ka šadi apstākļi radīsies visai drīz, jums mūsu pasākuma interesēs vajadzēs būt gatavam uz visu …
Nenovērsdams no Gariņa acis, Lenuārs apsēdās uz pavarda malas, viņa mutes kaktiņi ietrīcējās.
— Jā, — viņš stingri noteica, — esmu ar mieru.
Garins kādu brīdi klusēja, plūkādams ar nagiem
bārdiņu.
— Es jūs ņemšu par līdzdalībnieku … Bet ir viens noteikums … Tas jāizpilda nekavējoties …
— Labi, piekritu jebkuram noteikumam.
— Jūs zināt, Viktor, ka Parīzē uzturos ar viltotu pasi. Katru nakti es mainu viesnīcu. Vakar uzzināju, ka mani izseko. Sī izsekošana uzdota krievu baltgvardiem. Acīm Ļedzot mani uzskata par boļševiku aģentu. Man jānovirza izsekotāji uz aplamām pēdām.
— Kas man jādara?
— Jānogrimējas manā izskatā. Ja jūs notvers, parādīsiet savus dokumentus. Es vēlos dubultoties. Mēs abi esam viena auguma. Jūs nokrāsosiet matus, pielīmēsiet mākslīgu bārdiņu, mēs nopirksim vienādas drēbes. Pēc tam šovakar pat jūs pārbrauksiet no mūsu viesnīcas uz citu pilsētas daļu, kur mūs nepazīst, teiksim, uz Latīņu kvartālu. Līkop?
Lenuārs nolēca no pavarda, spēcīgi paspieda Gariņam roku. Pēc tam viņš sāka skaidrot, kā viņam izdevies pagatavot piramīdas no alumīnija un dzelzs oksida (ter- mita) maisījuma ar cieto eļļu un dzelteno fosforu.
Ielicis gredzena porcelāna kausiņos divpadsmit piramīdas, viņš aizdedzināja tās ar auklas palīdzību. Žilbinošs liesmu stabs pacēlās virs pavarda. Vajadzēja atkāpties šķūņa tālākajā stūrī: tik neizturama bija gaisma un svelme.
— Lieliski, — Garins noteica. — Ceru, ka kvēpu nav nemaz.
— Sai briesmīgajā temperatūrā viela sadeg pilnīgi. Materiāli ķīmiski attīrīti.
— Labi. Sais dienās jūs piedzīvosiet brīnumus, — Garins teica. — Ejam pusdienās. Mantas no viesnīcas atnesis izsūtāmais. Pārnakšņosim kreisajā krastā. Bet rīt Parīzē parādīsies divi Gariņi … Vai jums ir otra slēdzene no šķūņa durvīm?