Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vi- taļjevičs Seļga.
Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mie- rfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.
— Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kārtībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lieveņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.
Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kalsnas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.
— Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad palika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?
— Nezinu, ko lai dara, — Seļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maskavieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vienmēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.
— Atkal kaut kas par bandītiem?
— Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mērogā.
— Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.
Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spēlējas saules zaķīši, Seļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.
— Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?
— Dažās dzīvo klaidoņi.
— Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?
Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.
— Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.
— Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?
— Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.
Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rītausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.
šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.
— Iesim, parādi vasarnīcu, — viņš teica un pieskārās revolvera makstij, kas karājās mugurpusē pie siksnas.