Pēdējo dienu notikumi — dirižabļa «P. G.» uzbrukums amerikāņu eskadrai un pavēle flotei par bombardēšanu satrauca visus Zelta salas iedzīvotājus.
Kantorī birtin bira pieprasījumi izsniegt aprēķinu. No krājkases ņēma laukā noguldījumus. Strādnieki apspriedās aiz dzeloņdrātīm, nepievērsdami uzmanibu balti dzeltenajiem gvardiem, kas ar drūmām un apņēmīgām sejām soļoja pa policijas celiņiem. Ciemats atgādināja iztraucētu stropu. Veltīgi kauca vara taures un dārdēja turku bungas. Veltīgi piecpadsmit provokatori pielika pār- cilvēcīgas pūles, lai nelāgo noskaņojumu pārvērstu kautiņā starp nacionalitatēm. Neviens šai dienā negribēja dragāt žokļus vienīgi tāpēc, ka dzīvo aiz cita dzeloņdrāšu žoga.
Inženieris Cermaks izlīmēja salā valdības ziņojumu. Tika izsludināts karastāvoklis, aizliegtas sapulces un mitini, līdz ipašam rīkojumam nevienam nebija tiesību prasīt aprēķinu. Iedzīvotāji tika brīdināti atturēties no valdības kritikas. Darbiem šahtā jāturpinās bez pārtraukuma dienu un nakti. «Tos, kas šais dienās ar visu krūti atbalstīs Gariņu,» bija teikts ziņojumā, «tos sagaida pasakaina bagātība. Gļēvuļus mēs paši padzīsim no salas. Ielāgojiet, mēs cīnāmies pret tiem, kas mums traucē kļūt bagātiem.»
Neraugoties uz šā ziņojuma draudīgo raksturu, no rīta, dienu iepriekš, kad bija gaidāms flotes uzbrukums, šahtas strādnieki paziņoja, ka viņi apstādinās hiperbo- loīdus un šķidrā gaisa mašīnas, ja šodien līdz pusdienai nebūs saņemta alga (tā bija algas izmaksas diena) un tāpat līdz pusdienai nebūs nosūtīts Amerikas valdībai apliecinājums par miermīlību un kara darbības pārtraukšanu.
Apstādināt šķidrā gaisa mašīnas — nozīmēja uzspridzināt šahtu, iespējams izsaukt šķidrās magmas izvirdumu. Stāvoklis bija loti bīstams. Inženieris Čermaks ātrās dusmās piedraudēja ar nošaušanu. Pie šahtas sakoncentrējās balti dzeltenie. Tad simt strādnieki nolaidās šahtā, sānu alās un pa telefonu paziņoja uz kantori:
«Mums laupīta cita izeja, izņemot nāvi, pulksten četros uzspridzināsimies kopā ar salu.»
Tomēr termiņa pagarinājums līdz četriem. Inženieris Cermaks aizvāca no šahtas rajona gvardi un aizdrāzās ar motociklu uz pili. Viņš sastapa Gariņu, sarunājamies ar Seļgu. Abus — sasarkušus un izspūrušus. Garins, ieraudzījis Cermaku, pietrūkās kājās kā dzelts.
— No kā jūs mācījāties tik stulbi administrēt?
— Bet…
— Muti ciet… Jūs esat atcelts no amata. Vācieties uz laboratoriju, uz elli, kur gribat… Jūs esat ēzelis …
Garins atgrūda durvis un izstūma Čermaku laukā. Atgriezās pie galda, uz kura stūra sēdēja Seļga ar cigāru zobos.
— Seļga, pienācis izšķirošais brīdis, es to biju gaidījis, — vienīgi jūs varat apturēt kustību, glābt pasākumu … Tas, kas sācies salā, ir bīstamāks par desmit amerikāņu flotēm.
— M-jā, — noteica Seļga, — sen bija laiks saprast …
— Nelasiet man morāli… Es ieceļu jūs par salas gubernatoru ar ārkārtējām pilnvarām … Mēģiniet tikai atteikties, — uzņēmis visaugstāko noti, steidzīgi bēra Garins, metās pie galda, izvilka revolveri. — īsi un skaidri: ja nē — es šauju ;. . Jā vai nē?
— Nē, — attrauca Selga, šķielēdams uz revolveri.
Garins izšāva. Seļga piegrūda roku, kas turēja cigāru, pie deniņiem.
— Nelietis! …
— Ahā, tātad piekrītat?
— Nolieciet šo verķi.
— Labi, (Garins iemeta revolveri atvilktnē.)
— Ko jums vajag? Lai strādnieki neuzspridzinātu šahtu? Labi. Neuzspridzinās. Bet ar šādiem noteikumiem …
— Iepriekš piekrītu.
— Kā esmu bijis privāta persona šai salā, tā arī palikšu. Neesmu jums ne kalps, ne algotnis. Tas pirmkārt. Visas nacionālās robežas novākt šodien pat, lai nebūtu nevienas dzeloņdrāts. Tas otrkārt…
— Piekritu …
— Jūsu provokatoru bandu …
— Man nav nekādu provokatoru, — Garins aši iebilda.
— Melojat…
— Labi — meloju. Ko ar tiem? Vai noslīcināt?
— Šonakt.
— Darīts. Varat uzskatīt, ka viņi jau ir noslīcināti. (Garins ātri atzīmēja ar zīmuli bloknotā )
— Pēdējais noteikums, — turpināja Selga, — pilnīga neiejaukšanās manās attiecībās ar strādniekiem.
— Vai nav par daudz prasīts? (Seļga savilka pieri grumbās, nokāpa no galda. Garins satvēra viņu aiz rokas.) Piekrītu. Pienāks laiks — es jums tik un tā aplauzīšu ragus. Kas vēl?
Selga piemiedza acis, tā kūpināja cigāru, ka aiz dūmiem neredzēja viņa šķelmīgo, vēja appūsto seju ar īsām, gaišām ūsiņām, ar uzrautu degunu. Sai brīdī iezvanījās telefons. Garins paņēma klausuli.
— Es. Ko? Radiograma?
Garins nometa klausuli un uzlika radioaustiņas. Klausījās, kodīja nagus. Viņa mute sašķiebās smīnā.
— Varat nomierināt strādniekus Rīt maksāsim algu. Lamola kundze dabūjusi desmit miljonus dolāru. Tūliņ sūtu naudai pakaļ izbraukumu dirižabli. «Arizona» nav tālu — tikai četrsimt jūdzes uz ziemeļrietumiem.
— Nu ko, tas manu uzdevumu padara vienkāršāku,— noteica Selga. Sabāzis rokas kabatās, viņš izgāja.
Iekāries griestu siksnās tā, lai kājas nepieskartos grīdai, piemiedzis acis un uz brīdi aizturējis elpu, Selga lifta tērauda kabīnē krita lejup.
Paralēlā šahta nebija vienmērīgi atdzesēta, posmos no alas līdz alai vajadzēja šķērsot karstas joslas — glāba vienīgi kritiena ātrums.
Astoņu kilometru dzijumā, palūkojies uz rādītāja sarkano bultu, Se|ga ieslēdza reostatus un apstādināja liftu. Tā bija ala numur trīsdesmit septiņi. Trīssimt metrus dzijāk šahtas dibenā dūca hiperboloīdi un nepārtraukti īsiem sprakstieniem sprāga ugunīgi šķidrie ieži, kurus atdzesēja ar saspiestu gaisu. Šķindēja un skrapstēja elevatoru kausi, kas aizgādāja iežus zemes virspusē.
Ala numur trīsdesmit septiņi, tāpat kā visas alas galvenās šahtas sānos, izskatījās kā kniedēta dzelzs kuba iekšpuse. Aiz tās sienām tvaikoja šķidrais gaiss, atdzesēdams granīta slāņus. Šķidrās magmas josla acīm redzot nebija vairs dziji, tuvāk nekā bija aprēķināts pēc elektromagnētisko un seismografisko pētījumu datiem. Granīts bija nokveldēts līdz piecsimt grādiem. Ja šķidrā gaisa aparāti pārtrauktu atdzesēšanu kaut uz dažām minūtēm, viss dzīvais vienā mirklī pārvērstos pelnos.
Dzelzs kuba iekšpusē atradās gultas, soli, spaiņi ar ūdeni. Četru stundu ilgajā maiņā strādnieki tik Joti pārmocījās, ka viņus pusdzīvus noguldīja gultās un tikai pēc tam pacēla virszemē. Dūca ventilatori un gaisa pievadcaurules. Spuldze pie kniedētajiem griestiem asi apgaismoja divdesmit piecu cilvēku drūmās, neveselīgās, uztūkušās sejas. Septiņdesmit strādnieki atradās augšējās alās, kas bija savienotas ar telefoniem. •
Selga iznāca no lifta. Daži pagriezās pret viņu, bet neapsveicinājās — klusēja. Acīm redzot bija stingri nolemts šahtu uzspridzināt.
— Tulku. Es runāšu krieviski, — teica Seļga, apsēzdamies pie galda un pabīdīdams ar elkoni sāņus bundžas ar marmelādi, ar angļu sāli, pusizdzertās vīna glāzes. (Ar visu to salas valdība bagātīgi apgādāja kalnračus.)
Pie galda pienāca zilgani bals, ar bārdas rugājiem apaudzis, sakumpis, kaulains ebrejs.
— Es esmu tulks.
šeļga sāka runāt…
— Garins un viņa pasākums nav nekas cits kā kapitālistiskās apziņas galēja izpausme. Tālāk par Gariņu vairs nav kur iet: viņa mērķis ir strādājošo cilvēces daļu ar smadzeņu operācijas palidzību vardarbīgi pārvērst par dzīvniekiem, atlasīt izredzētos — «dzives valdniekus», apturēt civilizācijas gaitu. Buržuji pagaidām vēl nesaprot Gariņu, arī viņš pats nesteidzas panākt, lai viņu saprastu. Viņu uzskata par bandītu un agresoru. Bet buržuji galu galā sapratīs, ka imperiālisms ieaug Gariņa sistēmā … Biedri, mums jānovērš visbīstamākais: lai Garins neatrastu ar viņiem kopīgu valodu. Tad, biedri, jums klāsies ļauni. Bet jūs šai kastē esat nolēmuši mirt par to, lai Garins neķildotos ar Amerikas valdību. Kā gan tagad rīkoties, padomājiet? Uzvarēs Garins — slikti, uzvarēs kapitālisti — slikti. Garins ar viņiem vienosies — tad sliktāk vairs nevar būt. Jūs vēl neapzināties savu vērtību, biedri, spēks ir jūsu pusē. Pēc mēneša elevatoru kausi gāzīs virszemē zeltu, tas nāks par labu nevis Gariņam, bet jums, tiem pārveidojumiem, kas mums jāizdara uz zemeslodes. Ja jūs man ticat, ticat — lidz galam, liesmaini, tad es — esmu jūsu vadonis … Ievēliet vienbalsīgi … Bet ja neticat…
Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūmajām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pamatīgi pakasīja pakausi …
— Ja neticat, runāšu vēl.
Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur nokvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Seļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret biedriem:
— Es ticu.
— Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»
— Tas ir labi, ka ticat, — teica Seļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāktas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcināsim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzdevums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?