KEHILA UN TOMASA PSIHOMETRA (SĒRIJA JM 14 AR MANUĀLO VADĪBU) LIETOSANAS PAMĀCĪBA
Ražošanas apvienība «Kehils & Tomass» priecājas jūs iepazīstināt ar savu jaunāko psihometru. Šis glītais, izturīgais aparāts, kas lieliski iederas ikvienā guļamistabā, virtuvē vai kabinetā, ir uzņēmumos, iestādēs, transporta līdzekļos un atpūtas vietās uzstādīto KT psihometru precīza, kaut arī samazināta, kopija. Firma nav taupījusi pūles, lai par viszemāko no iespējamajām cenām piedāvātu jums vislabāko no iespējamajiem psihometriem.
1. IEDARBINĀŠANA. Aparāta labajā apakšējā stūrī atrodas slēdzis. Pārbīdiet to līdz atzīmei «Ieslēgts» un
nogaidiet dažas sekundes, kamēr psihometrs iesilst. Tad pagrieziet slēdzi tālāk — līdz uzrakstam «Darbojas». Uzgaidiet vēl dažas sekundes, pēc tam nolasiet rādījumu.
2. RĀDĪJUMU NOLASISANA. Jūsu aparāta panelī tieši virs slēdža ir caurspīdīgs lodziņš, kurā redzama desmit iedaļās sagrafēta lineāra skala. Cipars, uz kuru norāda melnā bultiņa, raksturo jūsu psihes stāvokli salīdzinājumā ar pašreizējo statistisko normu.
3. CIPARI" «NULLE» LIDZ «TRĪS». Tāpat kā visos psihometros, arī šai modelī «nulle» atbilst teorētiski ideālajam psihes stāvoklim. Ikviens novērtējums virs «nulles» liecina par atkāpi no normas. Tomēr «nulle» ir drīzāk statistiska nekā reāla kategorija. Mūsu civilizācijas apstākļos norma praktiski svārstās starp cipariem «nulle» un «trīs». Tāpēc visus novērtējumus šinī diapazonā var uzskatīt par pilnīgi apmierinošiem.
4. CIPARI «ČETRI» LĪDZ «SEPTIŅI». Sie cipari apzīmē robežu, līdz kurai psihiskas novirzes vēl ir ciešamas. Personām, kuru novērtējumi atrodas šinī diapazonā, tomēr neatliekami jākonsultējas ar terapeitu.
5. CIPARI «ASTOŅI» LĪDZ «DESMIT». Ja psiho- metra bultiņa nosvērusies aiz cipara «septiņi», attiecīga persona uzskatāma par potenciāli bīstamu sabiedrībai. Gandrīz nekļūdīgi var .apgalvot, ka tā sirgst vai nu ar smagu neirozi, vai ar psihisku slimību. Likums prasa, lai tāds indivīds stātos īpašā uzskaitē un pārbaudes periodā pazeminātu savu novērtējumu vismaz līdz ciparam «septiņi» (perioda ilgumu nosaka attiecīgā štata likumi). Tiem, kas nav izturējuši pārbaudi, vai nu jāpakļaujas personības ķirurģiskai pārveidošanai, vai arī brīvprātīgi jāārstējas Akadēmijā.
6. SKAITLIS «DESMIT». Šis skaitlis aparāta skalā atzīmēts ar sarkanu svītru. Ja rādītāļ'bultiņa šķērsojusi šo svītru, par maksas terapiju vai citiem parastajiem medicīniskās palīdzības veidiem vairs nevar būt runas. Indivīds, kas saņēmis tādu novērtējumu, nekavējoties operējams Smadzeņu ķirurģijas centrā vai ievietojams ārstēšanai Akadēmijā.
BRĪDINĀJUMS
A. Psihometrs nav diagnostikas mašīna. Tāpēc nemēģiniet patstāvīgi noteikt savas slimības raksturu. Bultiņas apstāšanās iepretim vienam vai otram ciparam liecina par novirzes intensitāti, nevis par tās izcelsmi. Citiem vārdiem, tā norāda tikai uz indivīda potenciālajām spējām kaitēt sabiedrībai. Zināma tipa neirotikis var būt bīstamāks nekā psihopāts, un jebkurš psihometrs šo faktu atspoguļos. Lai noteiktu slimības diagnozi, katrā ziņā ir jāiet pie ārsta.
B. Visi novērtējumi starp cipariem «nulle» un «desmit» ir aptuveni. Tādēļ ikvienā gadījumā, kad nepieciešama precizitāte līdz 10~30 , izmantojiet mūsu stacionāros modeļus.
C. Iegaumējiet: rūpēties par psihisko veselību ir katra pilsoņa pienākums. Kopš lielajiem pasaules kariem mēs esam pavirzījušies tālu uz priekšu, un tas kļuva iespējams tikai tāpēc, ka mūsu civilizācija tagad pamatojas uz veselīgas sabiedrības, individuālas atbildības un status quo saglabāšanas koncepcijām. Tādēļ, ja jūsu psihometriskais novērtējums ir augstāks par «trīs», ārstējieties. Ja tas ir augstāks par «septiņi», jums obligāti jāārstējas. Bet, ja tas ir augstāks par «desmit», negaidiet, kamēr jūs atmaskos un apcietinās. Civilizācijas vārdā brīvprātīgi piesakieties varas iestādēs.
Ar vislabākajiem novēlējumiem
Ražošanas apvienība «Keliils & Tomass»
Misters Fīrmens saprata, ka tūlīt pēc brokastīm jāiet uz darbu. Pašreizējos apstākļos ikviens kavējums varēja nākt viņam tikai par ļaunu. Viņš uzmauca galvā elegantu pelēku platmali, sakārtoja kaklasaiti un izgāja gaitenī. Bet, uzlicis roku uz kliņķa, pēkšņi pārdomāja un nolēma sagaidīt pastu.
Neapmierināts ar sevi, Fīrmens. pagrieza durvīm muguru un sāka soļot pa istabu. Viņš taču skaidri zināja, ka gaidīs pastu: kādēļ tad vajadzēja izlikties un spēlēt kumēdiņus? Vai tiešām viņš nevarēja būt godīgs pret sevi pat tagad, kad godīgums bija tik ļoti no svara?
Saritinājies uz dīvāna, melnais spaniels Spīds ziņkārīgi uzlūkoja saimnieku. Fīrmens noglāstīja sunim galvu un izstiepa roku pēc cigaretes, bet tūdaļ atteicās no šī nodoma. Viņš vēlreiz noglāstīja Spīdu; spaniels laiski nožāvājās. Fīrmens bez vajadzības pārbīdīja stāvlampu, nez kādēļ nodrebēja un atsāka savu prome- nādi.
Klusībā viņš bija spiests atzīt, ka nepavisam nevēlas atstāt dzīvokli un, lai gan viņam it nekas nedraud, faktiski baidās pat iziet no tā. Fīrmens mēģināja sev iestāstīt, ka šī ir gluži parasta diena — līdzīga vakardienai un aizvakardienai. Un, ja vien viņš tam noticēs, noticēs pa īstam, miglainie draudi atvirzīsies aizvien tālāk un nekas ļauns viņam nenotiks.
Starp citu, kāpēc tieši šodien kaut kam būtu jānotiek? Viņa pārbaudes laiks taču vēl nav beidzies!
Fīrmenam likās, ka ārpusē kaut kas nočabējis. Viņš steigšus atvēra durvis, taču izrādījās, ka pasts vēl nav atnests. Toties kāpņu telpā tieši pretim atvērās vēl vienas durvis, un mājas īpašniece ar bālām, nelaipnām acīm palūkojās uz īrnieku.
Atgriezies dzīvoklī, Fīrmens ievēroja, ka viņam trīc rokas. Viņš nosprieda, ka derētu sevi pārbaudīt, iegāja guļamistabā un ieraudzīja tur robotsulaini, kas patlaban saslaucīja putekļu kaudzīti telpas vidū. Fīrmena gulta jau bija uzklāta; viņa sievas gultu uzklāt nebija vajadzības — tajā jau gandrīz nedēļu neviens negulēja.
— Vai man iziet ārā? — robotsulainis jautāja.
Fīrmens brītiņu svārstījās. Pārbaudi viņš labprāt izdarītu vienatnē. Tiesa, pielīdzināt robotsulaini citai personai bija smieklīgi. Stingri ņemot, robotam personības nemaz nevar būt. Un tomēr šim mehānismam piemita dažas īpašības, kuru dēļ tas reizēm pārsteidzoši atgādināja cilvēku. Šoreiz gan bija gluži vienalga — robots aizies vai paliks, jo saskaņā ar likumu rūpnīcās visiem personiskajiem robotiem tik un tā iebūvēja psihomet- riskas ierīces.
— Dari, kā zini, — Fīrmens nomurmināja.
Robotsulainis iesūca putekļu kaudzīti un izripoja no
istabas.
Fīrmens piegāja pie psihometra un ieslēdza to. Viņš drūmi vēroja, kā melnā bultiņa kāpj arvien augstāk — garām divniekam un trijniekam, kuri atbilda normai, garām sešniekam un septiņniekam, kuri atbilda vēl pieļaujamajām novirzēm, un beidzot apstājās pie astoņi un divām desmitdaļām.
Par vienu desmitdaļu augstāk nekā vakar. Par vienu desmitdaļu tuvāk sarkanajai svītrai! .
Izslēdzis aparātu, Fīrmens aizkūpināja cigareti. No guļamistabas viņš izgāja smagiem, šļūcošiem soļiem, it kā darba diena būtu jau aizvadīta un nevis tik tikko sākusies.
— Pasts, ser, — robotsulainis ziņoja, pasniegdams vairākas aploksnes.
Fīrmens sagrāba vēstules un ātri pāršķirstīja tās.
— No sievas ne vārda! — viņam neviļus izlauzās.
— Man ļoti žēl, ser.
— Tev žēl? — Fīrmens brīnīdamies palūkojas u2 mehānismu. — Kāpēc?
— Es, dabiski, esmu ieinteresēts jūsu labklājībā, ser, — robots paskaidroja. — Tāpat kā Spīds, cik nu tas iespējams ar viņa intelektu … Vēstule no misis Fīr- menas būtu jūs morāli atbalstījusi. Žēl, ka tā nepienāca.
Suns klusi ierējās un nolieca galvu uz sāniem. «Cik dīvaini,» Fīrmens nodomāja. «Mašīna jūt man līdzi, un dzīvniekam ir manis žēl.» Bet viņš bija pateicīgs par to pašu.
— Es viņu nevainoju, — Fīrmens teica. — Nevar taču prasīt, lai tāda sieviete mūžīgi paciestu mani! — Viņš cerēja, ka robots tūdaļ ņemsies mierināt viņu. Bet mehāniskais sulainis šoreiz nez kādēļ neapgalvoja, ka misis Fīrmena noteikti atgriezīsies un viņš pats itin drīz atgūs veselību …
Fīrmens vēlreiz izskatīja pastu. Tur bija vairāki rēķini, kāds sludinājums un neliela, cieta aploksne. Sūtītāja adreses vietā uzspiestais zīmogs liecināja, ka vēstule nāk no Akadēmijas. Fīrmens nekavējoties atplēsa to.
Aploksne bija ielikta kartīte ar šadu tekstu: «Dargais mister Fīrmen! Jūsu lūgums ir izskatīts un apmierināts. Būsim priecīgi uzņemt Jūs jebkurā laikā, Ar pateicību direkcija.»
Fīrmens pašķielēja uz kartīti. Nekādus lūgumus viņš Akadēmijai nebija sūtījis. Un viņam arī nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt!
— Vai tikai tā nav sievas ideja? — viņš vaicāja.
— Nezinu, ser, — robotsulainis atbildēja.
Fīrmens pagrozīja kartīti rokās. Par Akadēmiju viņš, protams, bija dzirdējis ne vienu reizi vien. Un nedzirdēt nemaz nevarēja, jo tās ietekmi juta visās dzīves jomās. Taču faktiski viņš par šo svarīgo iestādi zināja maz, pārsteidzoši maz …
— Kas īsti ir šī Akadēmija? — Fīrmens jautāja.
— Liela, pelēka, zema ēka, — robots sacīja, — pilsētas dienvidrietumu nomalē. Uz turieni var aizbraukt ar dažādiem sabiedriskā transporta līdzek|iem.
— Bet kas slēpjas aiz Akadēmijas vārda?
— Akadēmija ir publiska ārstniecības iestāde, — robotsulainis paskaidroja. — Tā pieejama ikvienam, kas rakstiski vai mutiski izsaka vēlēšanos tur ārstēties. Vēl vairāk — cilvēkiem, kuru psihometriskais novērtējums pārsniedz desmit, Akadēmija ir vienīgā alternatīva, ja vien šie cilvēki nevēlas pārveidot savu personību ar ķirurģiskiem līdzekļiem.
Fīrmens izmisis nopūtās.
— Bet kādu sistēmu tur pielieto? Kādas ārstniecības procedūras?
— Nezinu, ser.
— Un kādi ir ārstēšanās rezultāti?
— Simtprocentīga izveseļošanās, — robots nekavējoties atbildēja.
Fīrmens atcerējās ļoti dīvainu apstākli.
— Vienu mirklīti, — viņš iesaucās. — Bet no Akadēmijas neviens neatgriežas. Vai tas ir taisnība?
— Dati par personām, kas pēc ārstēšanās būtu atstājušas Akadēmiju, nav publicēti, — robotsulainis sacīja.
— Kāpēc?
— Nezinu, ser.
Fīrmens saburzīja pastkarti un iemeta pelnu traukā. Tas viss šķita aizdomīgi. Akadēmiju tik plaši daudzināja, cilvēki bija tā saraduši ar šo iestādi, ka nevienam nenāca prātā tuvāk painteresēties par to. Viņam pašam šī vieta allaž rādījās ļoti miglaina, tāla, savā ziņā pat
nereāla. Vieta, uz kuru cilvēki devās, kad viņu psihometriskais novērtējums pārsniedza desmit un viņi tomēr nevēlējās pakļauties lobotomijai, topektomijai vai citām operācijām, kas praktiski iznīcina personību. Saprotamā kārtā šo perspektīvu neviens neņēma nopietni, jo tāda doma pati par sevi jau pierādītu indivīda garīgo labilitāti. Un laikam tieši tāpēc neviens arī neprātoja par izvēles iespējām, kādas paliek tā dēvētajiem «desmitniekiem».
Pirmo reizi mūžā Fīrmens apjauta, ka šī kārtība viņam nepatīk. To vajadzēs papētīt tuvāk. Kāpēc neviens neatstāj Akadēmiju? Kāpēc tik maz zināms par viņu ārstniecības metodēm, ja tās tiešām ir simtprocentīgi efektīvas?
— Es tagad iešu uz darbu, — Fīrmens teica. — Sagatavo man kaut ko vakariņām.
— Klausos, ser. Vēlu sekmes, ser.
Spīds nolēca no dīvāna un pavadīja saimnieku līdz durvīm. Fīrmens pietupās un noglāstīja suņa spīdīgi melno galvu.
— Nē, puis, paliec mājās. Aprakt kaulus tev šodien nevajadzēs.
— Spīds nekad neaprok kaulus, — robots piezīmēja.
«Tas ir pareizi,» Fīrmens nodomāja. «Suņus, tāpat
kā viņu saimniekus, mūsu dienās reti moka nedrošības sajūta. Kaulus neviens vairs neaprok.»
— Nu tad, pagaidām! — viņš iesaucās, steigšus aizlavījās gar namsaimnieces dzīvokļa durvīm un izgāja uz ielas.
Fīrmens nokavēja darbu gandrīz par divdesmit minūtēm. Steigā viņš aizmirsa uzrādīt kontrolaparātam savu pārbaudes laika apliecību. Vestibilā uzstādītais
milzīgais psihometrs nopētīja ienācēju, indikatora bultiņa aizšāvās garām septiņniekam, un tai pašā mirklī iedegās sarkana signālspuldze. Skarba, metāliska balss nodārdināja ska|runī: «Ser! Ser! Jūsu atkāpe no normas pārsniedz drošības robežu! Jums nekavējoties jāiet pie ārsta!»
Fīrmens ātri izrāva no kabatas portfeļa apliecību. Tomēr mašīna vēl kādas desmit sekundes stūrgalvīgi turpināja aurot. Visi, kas atradās vestibilā, blenza uz viņu. Izsūtāmie puikas apstājās, priecādamies, ka kļuvuši par skandāla lieciniekiem. Biznesmeņi un kantora meičas sačukstējās, un divi psihopolicijas seržanti apmainījās zīmīgiem skatieniem. Fīrmens nosvīda tā, ka krekls pielipa viņam pie muguras. Apvaldījis panisku tieksmi mukt kurp acis rāda, viņš devās uz liftu. Bet tas bija gandrīz pilns, un Fīrmenam nepietika gribasspēka, lai piespiestu sevi iejukt drūzmā.
Viņš uzskrēja otrajā stāvā, izsauca citu liftu un nobrauca atlikušo ceļa gabalu. Pie ieejas Morgāna aģentūrā Fīrmens jau bija puslīdz atguvies. Viņš uzrādīja psihometram savu apliecību, ar kabatlakatu noslaucīja seju un atvēra kantora durvis.
Par notikumu vestibilā visi jau zināja. To varēja noprast pēc neparastā klusuma un pēc kolēģu izvairīgajiem skatieniem. Fīrmens ātri iegāja kabinetā, aizvēra durvis un pakāra cepuri.
Joprojām uzbudināts un sašutis, viņš apsēdās pie rakstāmgalda. Ja vien tas būtu Fīrmena spēkos, viņš sašķaidītu drumslās visus šos nolāpītos aparātus. Mūžīgi tie okšķerēja, sacēla trauksmi un izsita cilvēkus no līdzsvara
Taču tūdaļ pat Fīrmens norāja sevi. Psihometriem kā tādiem nav ne mazākās vainas! Vienīgi paranoiķis var uzskatīt mehānismus par apzinīgiem cilvēka vajātājiem, un iespējams, ka tieši šādi uzskati ir simpto- mātiski viņa slimībai. Galu galā aparāti tikai izpilda cilvēka gribu. Un sabiedrība ir jasargā no indivīda ļaundarībām tāpat, kā cilvēka organisms jāsargā no viena vai otra orgāna disfunkcijas. Lai cik mīļš cilvēkam būtu žultspūslis, viņš bez žēlastības to upurēs, ja pūšļa slimība nopietni apdraudēs visu organismu.
Fīrmens juta, ka analoģija iznākusi diezgan apšaubāma, un nolēma neprātot vairs par to. Vispirms vajadzēja ievākt sīkākas ziņas par Akadēmiju.
Aizkūpinājis cigareti, viņš piezvanīja Medicīnisko izziņu dienestam.
— Ar ko varu jums pakalpot, ser? — atsaucās patīkama sievietes balss.
— Es labprāt kaut ko uzzinātu par Akadēmiju, — Fīrmens, mazliet apmulsis, sacīja. Akadēmija bija tik plaši izdaudzināta, tik lielā mērā kļuvusi par ikdienas dzīves sastāvdaļu, ka viņa vārdi izklausījās apmēram tā, it kā viņš būtu jautājis, kāda sabiedriskā iekārta ir viņa dzimtenē.
— Akadēmija atrodas …
— Es zinu, kur šī iestāde atrodas, — Fīrmens pārtrauca runātāju. — Man gribētos uzzināt, kādu terapijas metodi tur pielieto.
— Tādu informāciju mēs diemžēl nevaram jums sniegt, — sieviete pēe brīža atbildēja.
— Nevarat? Bet man šķita, ka ziņas par jebkuru maksas terapijas veidu ir publikai brīvi pieejamas.
— Praktiski tas tā ir, — sieviete lēni atbildēja. — Taču Akadēmija nav maksas ārstniecības iestāde šī vārda pilnā nozīmē. Tur tiešām ārstē par maksu, bet vienlaikus ārstē arī uz labdarības pamatiem, bez jebkādas atlīdzības. Turklāt Akadēmiju daļēji finansē valdība.
Fīrmens nopurināja cigaretes pelnus un nepacietīgi iebilda:
— Manuprāt, sabiedrībai ir atļauts iepazīties ar visiem valdības pasākumiem.
— Principā jums ir taisnība. Taču eksistē arī izņēmumi. Tie attiecas uz gadījumiem, kad šāda iepazīšanās varētu sabiedrībai kaitēt.
— Tātad informācija par Akadēmiju kādam varētu kaitēt?! — Fīrmens uzgavilēja, juzdams, ka pamazām piekļūst arvien tuvāk lietas būtībai.
— Ko jūs, nekādā ziņā, ser! — sieviete izbijusies un pārsteigta iespiedzās. — Neko tamlīdzīgu es negribēju teikt. Es tikai izklāstīju jums vispārīgos noteikumus, kas izņēmuma gadījumos aizliedz izpaust šādas vai tādas ziņas. Akadēmija, lai gan tā darbojas saskaņā ar likumiem, zināmā mērā ir neatkarīga. Tāds stāvoklis izskaidrojams ar to, ka šī iestāde panākusi slimnieku simtprocentīgu atveseļošanos.
— Kur es varētu redzēt kaut vai dažus no izārstētajiem? — Fīrmens jautāja. — Citādi, saprotiet, rodas iespaids, ka neviens pacients Akadēmiju vēl nav atstājis!
Tagad viņi ir piespiesti pie sienas, Fīrmens domāja, gaidīdams atbildi. Viņam šķita, ka vada otrā galā dzirdama sačukstēšanās. Pēkšņi klausulē atskanēja valdonīga balss.
— Runā nodaļas priekšnieks. Vai jums ir kaut kādas grūtības?
Sadzirdējis šo skarbo balsi, Fīrmens gandrīz nometa klausuli. Pacilātība acumirklī izgaisa, un, jau nožēlodams savu pārsteidzīgo rīcību, viņš turpināja:
— Es vēlētos saņemt dažas ziņas par Akadēmiju.
— Tā atrodas …
— Nē! Es domāju būtiskas ziņas!
— Kādam nolūkam jums šī informācija vajadzīga? — nodaļas priekšnieks vaicāja, un viņa balsī ieskanējās rāms, gandrīz hipnotizējošs tonis; tādā tonī psihiatri parasti runā ar slimniekiem.
— Ieskatam, — Fīrmens ātri atbildēja. — Tā kā Akadēmija piedāvā vienu no iespējamajiem ārstniecības variantiem, es gribu vairāk zināt par to, lai varētu spriest…
— Tas skan ļoti ticami, — nodaļas priekšnieks teica. — Bet padomājiet, vai jūs tiešām interesē tikai lietišķas ziņas! Tādas, kas palīdzēs jums labāk iekļauties sabiedrībā? Vai arī jūsu interesi modinājusi tukša ziņkāre, kas izskaidrojama ar iekšēju nemieru un citām neveselīgām dziņām?
— Es jautāju tāpēc …
— Jūsu uzvārds? — nodaļas priekšnieks pēkšņi noprasīja.
Fīrmens neatbildēja.
— Jūsu psihometriskais novērtējums?
Fīrmens joprojām klusēja. Viņš centās uzminēt, vai šī telefona numurs jau fiksēts, un nosprieda, ka laikam gan.
— Vai jus apšaubat Akadēmijas noderīgumu?
— Nē.
— Vai šaubaties par to, ka Akadēmija veicina status quo saglabāšanu?
— Nē.
— Kādas problēmas tad jus nodarbina? Kāpēc jus nevēlaties paziņot mums savu uzvārdu un psihomet- risko novērtējumu? Un kāpēc izjūtat tādu vajadzību pēc plašākas informācijas?
— Pateicos, — Fīrmens nomurmināja un pakāra klausuli. Viņš saprata, ka, zvanīdams izziņu dienestam, pieļāvis drausmīgu kļūdu. Tā varēja rīkoties tikai«astotnieks», bet nevis normāls cilvēks. Nodaļas priekšnieks ar profesionāli attīstītu intuīciju tūdaļ bija to no- jautis. Un «astoņniekam» viņš, saprotams, informāciju nedeva! Fīrmens nolēma turpmāk rūpīgāk kontrolēt, analizēt un pārdomāt savu rīcību; pretējā gadījumā acīmredzot nav ne mazāko cerību, ka viņš jebkad izveseļosies un atkal iekļausies statistiskajā normā.
Kamēr Fīrmens tā prātoja, atvērās durvis un ienāca viņa šefs, misters Morgans. Tas bija liela auguma, plecīgs vīrs ar patuklu, apaļīgu seju. Apstājies pretim Fīr- mena rakstāmgaldam, viņš izskatījās tik samulsis kā nozieguma vietā pieķerts zaglēns.
— Esmu dzirdējis par incidentu lejā, — misters Morgans teica, enerģiski bungodams ar pirkstiem pa kantora grāmatu.
— Vājuma mirklis, — Fīrmens automātiski atbildēja. — Patiesībā mans psihometriskais novērtējums jau sācis pazemināties.
Teikdams šos vārdus, viņš neuzdrošinājās skatīties šefam acīs. Abi sasprindzināti raudzījās katrs savā istabas kaktā. Beidzot viņu skatieni sastapās.
— Redziet, Fīrmen, es cenšos nejaukties, citu darīšanās, — Morgans sacīja, apsēzdamies uz rakstāmgalda malas. — Bet, velns parāvis, jautājums par psihisko veselību skar mūs visus. Mēs visi esam iejaukti spēlē…
Šī doma, liekas, iedrošināja misteru Morganu. Viņš pieliecās mazliet tuvāk Fīrmenam.
— Jūs zināt, man šeit jāatbild par daudziem. Bet jums gada laikā jau trešo reizi noteikts pārbaudes termiņš … — šefs apklusa un tikai pēc brīža turpināja: — Kā īsti tas iesākās?
Fīrmens pašūpoja galvu.
— Nezinu, mister Morgan. Es dzīvoju vienā mierā, un pēkšņi mans psihometriskais novērtējums sāka kāpt uz augšu.
— Tik vienkārši tas nevar būt. Vai smadzeņu audus jums pārbaudīja?
— Speciālisti apgalvo, ka nekādu organisku izmaiņu tajos nav.
— Vai ārstējāties?
— Jā, — Fīrmens iesaucās. — Esmu izmēģinājis elektroterapiju, psihoanalīzi, Smita metodi, Rensa skolu, Divio domu, diferenciāciju …
— Un ko saka speciālisti? — Morgans vaicāja.
Fīrmena atmiņā uzpeldēja neskaitāmi psihiatri, kurus viņš bija apmeklējis un kuri bija pārbaudījuši viņu pēc visiem modernās psihiatrijas likumiem: iemidzinājuši ar zālēm, pakļāvuši šokam un pētījuši. Taču rezultāts allaž bija viens un tas pats.
— Neko konkrētu viņi man neteica.
— Vai tiešām viņi nevarēja jums pateikt it nekā?
— Katrā ziņā ļoti nedaudz. Iedzimts nemiers, dziļi apslēptas tieksmes, nespēja samierināties ar status quo. Psihiatri uzskata, ka esmu nelokāms tips. Uz mani neiedarbojās pat tik spēcīgs līdzeklis kā personības rekonstrukcija.
— Prognoze?
— Ne sevišķi labvēlīga.
Morgans piecēlās un, salicis roKas aiz muguras, sāka staigāt pa kabinetu.
— Fīrmen, es domāju, ka viss atkarīgs no jūsu iekšējās nostājas. Vai jūs patiesi vēlaties kļūt par spēles dalībnieku?
— Esmu centies …
— Nešaubos. Bet vai jūs gribējāt sevi pārveidot? Pielāgoties! — Morgans iesaucās, zveldams ar dūri pa
plaukstu, lai īpaši uzsvērtu šo vārdu. — Vai jūs gribējāt pielāgoties?
— Hm … atklāti sakot, es šaubos, — Fīrmens ar neviltotu nožēlu atzina.
— Ņemiet kaut vai mani, — Morgans, nostājies Fīr- menam tieši pretim, nopietni teica. — Pirms desmit gadiem šī aģentūra bija divreiz lielāka nekā tagad un joprojām auga! Es strādāju kā apsēsts, nemitīgi paplašināju savus īpašumus, uzpirku vērtspapīrus, ieguldīju kapitālus un pelnīju arvien vairāk un vairāk naudas.
— Nu un?
— Notika nenovēršamais. No divi, komats, trim mans psihometriskais novērtējums paaugstinājās līdz septiņiem. Es atrados uz bīstama ceļa.
— Nav tāda likuma, kas aizliegtu pelnīt naudu, — Fīrmens piezīmēja.
— No juridiskā viedokļa, protams, nav. Toties ir psiholoģijas likumi, kas nosoda katru pārmērību. Mūsdienu sabiedrība tādām lietām nav piemērota. Uzņē-^ mība un sacensības gars lielā mērā jau izskausti. Kā nekā drīz būs pagājuši simts gadi, kopš mēs dzīvojam status quo apstākļos. Šajā laikā nav radies neviens izgudrojums, nav izcēlies neviens karš un vispār nav notikušas cik necik būtiskas pārmaiņas. Psiholoģija normalizē cilvēkus, cenzdamās iznīdēt viņu apziņā visus irracionālos elementus. Lūk, tāpēc ar savām tieksmēm un spējām es jutos kā … nu, teiksim, kā profesionālis, kuram tenisa laukumā stājies pretim nepraša knēvelis. Apturēt mani nebija iespējams.
Morgana seja pietvīka, elpa kļuva saraustīta. Taču drīz viņš savaldījās un turpināja daudz rāmākā balsī.
— Saprotams, uz tādu rīcību mani pamudināja neiroze. Varaskāre un pārmērīgs sacensības azarts. Vajadzēja steidzami ārstēties. Zināt, ir tāda aizstāšanas terapija …
Fīrmens piezīmēja:
— Tajā apstāklī, ka jūs gribējāt paplašināt savu biznesu, es neredzu nekā patoloģiska.
— Dievs tēvs, vai tiešām jums nav ne mazākās jēgas par sociālās psiholoģijas, personiskās atbildības un stabilas sabiedrības koncepcijām?! Es biju ceļā uz bagātību. Ieguvis to, es varētu nodibināt finansu impēriju. Tas viss būtu gluži likumīgi, un tomēr, saprotiet, nenormāli! Kas zina, cik tālu es būtu aizgājis? Varbūt līdz pat netiešai kontrolei pār valdību. Nav izslēgts, ka galu galā man sagribētos atbilstoši savām anomālijām izmainīt visu psiholoģisko politiku. Padomājiet pats, ar ko tas varētu beigties!
— Un tāpēc jūs pielāgojāties?
— Izvēle nebija liela: smadzeņu operācija, Akadēmija vai pielāgošanās. Par laimi, man radās iespēja izlādēties sportiskā cīņā. Tādējādi es apvaldīju savas egoistiskās tieksmes un ievirzīju tās lietderīgā gultnē. Bet galvenais, Fīrmen, iegaumējiet: es tuvojos sarkanajai svītrai, tomēr pielāgojos, iekams bija par vēlu.
— Arī es labprāt pielāgotos, — Fīrmens teica, — ja vien zinātu, kāpēc pagaidām tas man neizdodas. Diemžēl es to nezinu.
Morgans labu laiku domīgi klusēja, tad teica:
— Man liekas, Fīrmen, jums derētu atpūsties.
— Atpūsties? — Fīrmens saausījās. — Jūs gribat teikt, ka esmu atlaists?
— Nē, nekādā gadījumā! Es gribu būt godīgs līdz galam. Bet man te ir vesela komanda. — Morgans iepleta rokas nenoteiktā žestā, it kā norādīdams uz šo kantori, šo ēku, uz visu pilsētu. — Ārprāts piezogas nemanot. Šonedēļ psihometriskais novērtējums paaugstinājies vairākiem mūsu līdzstrādniekiem …
— Un, pēc jūsu domām, es esmu infekcijas perēklis?
— Mums jāpakļaujas noteikumiem, — Morgans teica, izsliedamies visā augumā. — Algu jūs saņemsit līdz… līdz tam brīdim, kad šā vai tā būsit atrisinājis savas problēmas.
— Pateicos, — Fīrmens lakoniski atbildēja, piecēlās un paņēma platmali.
Morgans uzlika viņam roku uz pleca.
— Vai par Akadēmiju esat domājis? — viņš klusinātā balsī jautāja. — Protams, ja nelīdzēs nekas cits…
— So variantu es noraidu kategoriski, — Fīrmens sacīja, cieši ielūkojies šefa zilajās ačtelēs.
Morgans novērsās.
— Jums, liekas, ir aizspriedumi pret Akadēmiju. No kurienes tie radušies? Jūs taču zināt, kā organizēta mūsu sabiedrība. Vai tiešām jūs domājat, ka pie mums varētu atļaut ko tādu, kas runātu pretim kopuma interesēm?
— Nē, tā es nedomāju, — Fīrmens atzina. — Bet kāpēc par Akadēmiju tik maz zināms?
Viņi izgāja caur klusajām istabām. Neviens no Fīr- mena ilggadīgajiem kolēģiem uz viņu pat nepaskatījās. Beidzot Morgans atvēra priekštelpas durvis un teica:
— Par Akadēmiju jūs zināt praktiski visu.
— Es nezinu, kā tur ārstē.
— Vai par citām ārstniecības metodēm jūs zināt vairāk? Vai varat, piemēram, izsmeļoši raksturot aizstāšanas terapiju, psihoanalīzi, Ogilvija redukciju?
— Nē. Bet man ir vispārīgs priekšstats par šīm metodēm.
— Tāds priekšstats ir visiem, — Morgans iesaucās, taču tūdaļ pazemināja balsi. — Tur jau tā lieta! Acīmredzot Akadēmija dažas ziņas neizpauž tāpēc, ka tas varētu apgrūtināt pašu ārstniecības procesu. Šajā apstāklī nav nekā mīklaina, vai ne?
Fīrmens apdomāja Morgana vārdus, tad sacīja:
— Tam es varētu piekrist. Bet paskaidrojiet, kāpēc līdz šim neviens izdziedinātais nav atstājis Akadēmiju? Vai tas nav pārsteidzoši, es teiktu, pat baismīgi?
— It nemaz. Jums ir ļoti dīvains viedoklis. — Morgans nospieda signālpogu pie lifta durvīm. — Jūs cenšaties saskatīt noslēpumu, kur tāda nepavisam nav. Nebāžot degunu psihiatru profesionālajās darīšanās, es itin labi varu iedomāties, ka viņu ārstēšanas metode prasa slimnieku ilgstošu uzturēšanos Akadēmijā. Ārējās vides maiņa kā psihoterapijas līdzeklis nav nekas jauns. To pielieto jau sen.
— Ja jums taisnība, kāpēc viņi to noklusē?
— Fakti runā paši par sevi.
— Bet kur ir pierādījumi par viņu metodes simtprocentīgo efektivitāti?
Šai mirklī pienāca lifts un Fīrmens iekāpa tanī. Morgans sacīja:
— To pierāda viņu apgalvojumi. Terapeiti nemelo. Viņi, Fīrmen, nespēj melot!
Morgans gribēja vēl kaut ko piebilst, taču durvis noslēdzās. Lifts aizslīdēja uz leju, un Fīrmens, iekšēji satriekts, atskārta, ka ir zaudējis darbu.
Tā bija īpatnēja sajūta: nekur nav jāsteidzas un, atklāti sakot, pat nav kur iet. Agrāk viņš bieži ienīda savu darbu. Doma par to, ka atkal vesela diena būs jāpavada Morgana kantorī, dažurīt likās Fīrmenam neciešama. Tikai tagad, kļuvis par bezdarbnieku, viņš saprata, cik svarīgs viņam ir bijis darbs, kādu solī- dumu un pašpaļāvību tas iedvesis. «Cilvēks, kuram nav ko darīt, ir nulle,» nosprieda Fīrmens.
Bezmērķīgi viņš klīda pa ielām, cenzdamies ieviest kaut elementāru kārtību smadzenēs. Taču koncentrēties neizdevās. Domas, it kā vairīdamās no viņa, aizslīdēja netveramā tālē, un to vietā ik pa brīdim uzplaiksnīja sievas vaibsti. Bet arī par sievu Fīrmens nevarēja sakarīgi domāt; pilsēta no visām pusēm uzmācās viņam ar nebeidzamām cilvēku un mašīnu straumēm, skaņu un smaržu virpuļiem.
Vienīgais rīcības plāns, kuru viņš šādos apstākļos spēja izperināt, bija nereāls. «Bēdz,» viņu mudināja līdz panikai sakāpinātās emocijas. «Laidies prom uz turieni, kur tevi nemūžam neatradīs. Paslēpies!»
Bet Fīrmens zināja, ka tā nav izeja. Bēgšana nozīmētu mēģinājumu izvairīties no īstenības un lieku reizi pierādītu viņa psihisko anomāliju. Patiesi, no kā tad viņš 'būtu bēdzis? No visveselīgākās, vispilnīgākās sabiedrības, kādu cilvēki jebkad radījuši. Tikai vājprātīgais ir spējīgs bēgt no tādas!
Fīrmens sāka rūpīgāk vērot pretimnācējus. Viņi izskatījās laimīgi — atbildības un psihiskās veselības gara apdvesti, jaunās stabilitātes labad gatavi upurēt vecās kaislības. Tā bija jauka, lieliska pasaule, velnišķīgi jauka un ellīgi lieliska. Kāpēc lai Fīrmens nevarētu tanī dzīvot?
Nē, viņš noteikti varēs! Pirmo reizi kopš daudzām nedēļām Fīrmens atguva ticību saviem spēkiem un nolēma, ka šā vai tā tomēr pielāgosies šai dzīvei.
Ja tikai viņš zinātu, kā to izdarīt.
Nostaigājis vairākas stundas, Fīrmens pēkšņi sajuta, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņš iegāja pirmajā ēdnīcā, kas gadījās pa ceļam. Zālē redzēja gandrīz vienīgi strādniekus; izrādījās, ka Fīrmens ieklīdis doku rajonā.
Apsēdies un iemetis skatienu ēdienu kartē, viņš sev atgādināja, ka pašreiz galvenais ir iegūt laiku, lai varētu mierīgi padomāt. Viņam kārtīgi jāapsver …
— Ei, mister!
Fīrmens pacēla galvu. Uz viņu blenza plikpaurains, neskūts bufetnieks.
— Jūs gribējāt man ko teikt?
— Lasieties prom no šejienes!
— Kas noticis? — Fīrmens jautāja, cenzdamies apspiest paniskās bailes, kuras viņam pēkšņi bija uznākušas.
— Trakos šeit neapkalpo, — bufetnieks sacīja, norādīdams uz stacionāro psihometru pie sienas. Aparāta melnā bultiņa trīcēja mazliet virs cipara «deviņi».
— Taisieties ka tiekat!
Fīrmens palūkojās uz apmeklētājiem pie letes. Visi viņi bija ģērbušies vienādos brūnos rupja auduma virsvalkos. Viņu beretes bija novilktas līdz pat acīm, un ikviens šķita iedziļinājies savā laikrakstā.
— Man ir pārbaudes ter .. .
— Lasieties, — bufetnieks atkārtoja. — Likumā teikts, ka «deviņnieki» man nav jāapkalpo. Tie tikai uzbudina citus klientus..Nu, kustieties! Veicīgāk…
Strādnieki joprojām sēdēja sastinguši un neskatījās uz viņu. Fīrmenam asinis sakāpa deniņos. Viņu pēkšņi pārņēma kaislīga vēlēšanās sašķaidīt bufetnieka plikpauraino, spīdīgo galvaskausu, ietriekt miesnieka nazi pieklusušo apmeklētāju rindā, apšļakstīt netīrās sienas ar viņu asinīm, izdemolēt ēdnīcu, sašķaidīt visu, sist, durt un nogalināt. Bet agresivitāte, kā zināms, ir slimīga reakcija. Viņš apspieda sevī šo impulsu un izgāja ārā.
Fīrmens turpināja pastaigu, pretodamies emocijām, kas mudināja viņu bēgt, un gaidīdams loģiskas apskaidrības brīdi, kas ļautu saskatīt izeju no šī strupceļa. Taču viņa domas arvien vairāk samudžinājās, un, krēslai iestājoties, Fīrmens bija tā noguris, ka tik tikko turējās uz kājām.
Graustu rajonā — šaurā, trūdošiem netīrumiem piebārstītā ielā — kādas ēkas otrā stāva logā viņš ieraudzīja ar roku rakstītu izkārtni: «D2. D2. FLINS — PSIHOTERAPEITS. IESPĒJAMS, KA ES VARU JUMS PALĪDZĒT». Atcerejies visus augsti apmaksatos speciālistus, kurus viņš bija apmeklējis, Fīrmens greizi pasmīnēja un jau grasījās iet tālāk, bet tad pēkšņi pagriezās, lai pa apbružātajām trepēm uzkāptu mājas otrajā stāvā. Un atkal viņš bija ļoti neapmierināts, jo, ieraudzījis šo izkārtni, tūdaļ bija zinājis, ka nepaies garām dakterim Flinam. Vai tiešām viņš nekad nebeigs pats sevi mānīt?!
Flina kabinets bija pašaurs un vāji apgaismots. No sienām lobījās krāsa, istabā oda pēc netīras veļas. Flins, neliela auguma pusmūža vīrs ar nepārprotamu tieksmi uz plikpaurību, sēdēja aiz nepulēta rakstāmgalda un, pakšķinādams pīpi, lasīja piedzīvojumu romānu.
Fīrmens bija nodomājis izstāstīt viņam visu no paša sākuma, taču, gluži negaidot, nobēra:
— Es iekūlos drausmīgā ķezā. Sēžu bez darba, sieva no manis aizgājusi, un visas iespējamās ārstēšanas metodes esmu jau izmēģinājis. Vai jūs varat man palīdzēt?
Flins izņēma pīpi no zobiem un palūkojās uz Fīr- menu. Viņš nopētīja apmeklētāja drēbes, cepuri, kurpes, it kā gribētu noteikt to vērtību, tad jautāja:
— Ko saka citi ārsti?
— Būtībā, ka man nav ne mazāko izredžu.
— Protams, tā viņi vienmēr dara, — Flins ierunājās augstā, dzidrā balsī. — Sie modes elki pārāk viegli padodas. Bet cerības vienmēr paliek. Saprāts ir dīvaina, ļoti sarežģīta lieta, mans draugs. Dažreiz… — Flins piepeši apklusa un drīzāk skumji nekā ironiski pasmīnēja. — Ek, ko tur slēpt! Jūsu liktenis ir izlemts, par to diemžēl nav šaubu. Pietiek ieskatīties jūsu acīs …— Viņš izkratīja pelnus no pīpes un palūkojās uz griestiem. — Palīdzēt es jums nevaru. Jūs to zināt, un es to zinu. Kāpēc tad jūs nācāt šurp?
— Laikam cerēju piedzīvot brīnumu, — Fīrmens teica, bezspēcīgi atlaizdamies krēslā.
— Seit daudzi meklē brīnumu, — Flins labprāt piekrita. — Un tādiem meklējumiem šī istaba šķiet vispiemērotākā vieta, vai ne? Jūs esat bijis viselegantākajos speciālistu kabinetos. Tur jums neko nevarēja līdzēt. Tāpēc kādam paputējušam terapeitiņam jāpaveic tas, kas nav bijis pa spēkam slavenībām. Vārdu sakot, poētiskajai taisnībai jāuzvar! …
— Apmēram tā, — Fīrmens atteica, vārgi pasmaidīdams.
— O, nē, nedomājiet, ka savā nozarē esmu nepraša, — Flins teica, izņemdams no apdiluša, zaļa maciņa tabaku un stūķēdams to pīpē. — Bet patiesībā brīnumi maksā naudu, vienmēr ir maksājuši un vienmēr maksās. Ja lielie vīri nav varējuši jums palīdzēt, es noteikti nevarēšu.
— Pateicos par atklātību, — Fīrmens teica, taču vēl netaisījās iet prom.
— Mans ārsta pienākums, — Flins lēni turpināja, — liek jums atgādināt, ka Akadēmija ir atvērta jebkurā laikā.
— Kā es varu meklēt tur palīdzību, — Fīrmens jautāja, — ja nekā nezinu par šo iestādi?
— Neviens nezina, — Flins atbildēja. — Un tomēr stāsta, ka tur izārstējot visus slimniekus.
— Arī nāve izārstē visus.
— Tāda ārstēšana nav lietderīga un turklāt nepavisam neatbilst laika garam. Kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams, ja Akadēmiju vadītu psihopāti, bet tas ir absolūti izslēgts.
— Kāpēc tad no šīs iestādes neviens neatgriežas?
— To neprasiet man, — Flins sacīja. — Varbūt no turienes neviens nevēlas atgriezties. — Viņš vairākas reizes pakšķinādams ievilka dūmus. — Jūs gribat padomu. Lai notiek! Vai nauda jums ir?
— Nedaudz atradīsies, — Fīrmens piesardzīgi atbildēja.
— Labi. Man, protams, nevajadzētu to teikt, bet… nospļaujieties par zālēm un nemeklējiet vairs ārstus! Ejiet mājās un aizsūtiet savu robotsulaini pēc pārtikas krājuma vairākiem mēnešiem. Paslēpieties uz kādu laiku.
— Paslēpties? Kāpēc?
Flins dusmīgi paskatījās uz viņu.
— Tāpēc, ka, mēģinādams atgūt psihisko līdzsvaru, jūs sevi satracināt un līdz ar to tikai pasliktināt savu stāvokli. Tādus gadījumus esmu novērojis tūkstošiem. Nedomājiet par slimībām un par veselību! Pagulšņājiet pāris mēnešu, palasiet, uzbarojieties. Gan jau tad redzēs …
— Vai zināt, — Fīrmens iesaucās, — man liekas, ka jums ir taisnība. Es pat esmu pārliecināts par to. Tikai šaubos, vai man vajadzētu iet mājās. Es, zināt, šodien piezvanīju uz vienu vietu … Starp citu, man ir nauda.
Vai jūs nevarētu mani paslēpt šeit? Lūdzu, paslēpiet mani!
Flins piegāja pie loga un bailīgi palūkojās uz tumšo ielu.
— Jau tā esmu sarunājis par daudz. Ja es būtu mazliet jaunāks … bet nē, tas nav iespējams! Mans padoms ir neprātīgs! Lūdzu, neprasiet, lai es turklāt vēl rīkotos neprātīgi!
— Atvainojiet, — Fīrmens sacīja. — Man nevajadzēja izteikt šo lūgumu. Bet es tiešām esmu jums ļoti pateicīgs. Goda vārds!
Viņš piecēlās.
— Cik man jāmaksā?
— Ne centa, — Flins atbildēja. — Novēlu jums izveseļoties!
— Paldies.
Fīrmens steigšus nokāpa lejā un pasauca taksometru. Pēc divdesmit minūtēm viņš bija mājās.
Kāpņu telpa viņa stāvā likās neparasti klusa. Namsaimnieces dzīvokļa durvis bija slēgtas, bet Fīrmenam radās iespaids, ka vēl nupat tās bijušas atvērtas un tagad vecā kundze stāv aiz durvīm, piespiedusi ausi pie plānajiem dēļiem. Viņš pielika soli un iegāja savā dzīvoklī.
Arī tur valdīja klusums. Fīrmens ielūkojās virtuvē. Viņa robotsulainis rosījās pie plīts, bet Spīds bija turpat saritinājies kaktā.
— Labvakar, ser, — robots sveicināja, — sēstieties, es tūlīt pasniegšu jums vakariņas.
Joprojām domādams par saviem plāniem, Fīrmens atlaidās krēslā. Viņam, protams, jāapsver vairākas deta-
Jas, bet visumā Flinam ir taisnība. Paslēpties, nerādīties cilvēkiem acīs — lūk, kur izeja!
— Rīt no rīta tev būs jāiet iepirkties, — viņš sacīja robotsulainim.
— Jā, ser, — robots atbildēja, likdams galdā šķīvi ar zupu.
— Mums vajadzēs labi daudz pārtikas. Maizi, gaļu … Kaut gan, nē, labāk nopērc konservus.
— Kādus konservus? — robotsulainis jautāja.
— Dažādus. Galvenais, lai tie nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu. Un cigaretes. Neaizmirsti cigaretes! Lūdzu, iedod man sāli.
Robots nekustēdamies stāvēja pie plīts, bet Spīds klusītēm iegaudojās.
— Robotsulaini! Es lūdzu sāli.
— Man ļoti žēl, ser, — robots nomurmināja.
— Ko nozīmē «man ļoti žēl»? Pasniedz man sāli!
— Es vairs nevaru jums paklausīt.
— Kāpēc?
— Jūs tikko pārkāpāt sarkano svītru, ser. Tagad jūs esat «desmitnieks».
Kādu brīdi Fīrmens apmulsis blenza uz robotu.' Tad ieskrēja guļamistabā un ieslēdza psihometru. Melnā bultiņa lēnām pacēlās līdz sarkanajai svītrai, mirkli pasvārstījās un aizslīdēja tālāk.
Viņš bija kļuvis par «desmitnieku»!
Bet tam nav nozīmes, Fīrmens centās sev iestāstīt. Galu galā šī tīri kvantitatīvā izmaiņa vēl neliecina, ka viņš pēkšņi kļuvis par briesmoni. Vajadzēs aprunāties ar robotu, gan jau tas viņu sapratīs.
Fīrmens izmetās no guļamistabas.
— Robotsulaini, uzklausi mani…
Aizcirtās dzīvokļa ārdurvis. Robotsulainis bija aizgājis.
Fīrmens atgriezās viesistabā un apsēdās uz dīvāna. Robotam, dabiski, bija jāaiziet. Sājos mehānismos ir iebūvēta psihometriska iekārta. Ja saimnieks pārkāpj sarkano svītru, robots automātiski atgriežas rūpnīcā. Neviens «desmitnieks» nedrīkst izmantot tik sarežģītas mašīnas pakalpojumus.
Tomēr viss vēl nebija pagalam. Pieliekamajā glabājās šis tas ēdams. Neko darīt, vajadzēs taupīt pārtiku. Bet kopā ar Spīdu viņš nejutīsies pārāk vientuļš. Un galu galā šādā stāvoklī varbūt vajadzēs pavadīt tikai dažas dienas.
— Spīd!
Dzīvokli nedzirdeja ne skaņas.
— Panāc šurp, manu puisīt!
Joprojām nekādas atbildes.
Fīrmens metodiski pārmeklēja istabas, bet suni tā arī neatrada. Spīds laikam bija aizgājis kopā ar robotu.
Palicis viens, Fīrmens devās uz virtuvi un izdzēra trīs glāzes ūdens. Viņš aplūkoja vakariņas, kuras robots bija pagatavojis, un iesmējās, taču tūdaļ pat apklusa.
No šejienes jāpazūd, pie tam ātri! Kavēties nedrīkst ne mirkli. Ja viņš steigsies, varbūt vēl izdosies kaut kur paslēpties. Katra sekunde tagad varēja kļūt viņam liktenīga.
Lai gan Fīrmens to labi saprata, viņš joprojām stāvēja virtuvē, truli vērdamies grīdā un brīnīdamies, kāpēc suns viņu atstājis.
Piepeši kāds pieklauvēja pie durvīm.
— Mister Fīrmen!
— Nē!
— Mister Fīrmen, jums nekavējoties jāizvācas no dzīvokļa.
Tā bija mājas īpašniece, un Fīrmens atvēra viņai durvis.
— Jāizvācas? Kāpēc?
— Tas nav svarīgi. Bet šeit jūs vairs nevarat palikt, mister Fīrmen. Jums nekavējoties jāaiziet!
Fīrmens paņēma platmali, uzmeta pēdējo skatienu savam bijušajam mājoklim un izgāja ārā. Durvis viņš atstāja vaļā.
Lejā viņu gaidīja divi vīri, kuru ģīmji trūcīgajā ielas gaismā atgādināja izplūdušus, neskaidrus plankumus.
— Uz kurieni jūs gribētu doties? — viens no viņiem jautāja.
— Uz kurieni es varu?
— Vai nu uz ķirurģisko slimnīcu, vai uz Akadēmiju.
— Tādā gadījumā uz … Akadēmiju.
Viņi iesēdināja Fīrmenu mašīnā un aizbrauca. Fīrmens atslīga sēdeklī, pārāk nomocīts, lai spētu par kaut ko domāt. Vēss, spirdzinošs vējiņš pūta viņam sejā, un arī mašīnas vieglā šūpošanās bija tīri patīkama. Brauciens šķita ilgstam bezgalīgi.
— Esam klāt, — pavadoņi beidzot iesaucās.
Mašīna apstājās pie milzīgas, pelēkas ēkas, un viņi
ieveda Fīrmenu gandrīz pilnīgi tukšā istabā. Istabas vidū atradās rakstāmgalds, pie kura bija piestiprināta neliela plāksnīte ar uzrakstu «UZŅEMŠANAS NODAĻA. DEŽURANTS». Pa pusei uzgūlies uz galda, tur omulīgi krāca kāds vīrietis.
Viens no Fīrmena sargiem skaļi ieklepojās. Dežurants atliecās krēslā, izberzēja acis, uzlika brilles un miegaini paskatījās uz atnācējiem.
— Kurš no jums? — viņš jautāja.
Sargi norādīja uz Fīrmenu.
— Kārtībā. — Dežurants izstaipījās, atvēra lielu, melnu bloknotu, kaut ko ierakstīja, izrāva lapiņu un
pasniedza to Fīrmena pavadoņiem. Abi nekavējoties aizgāja.
Dežurants nospieda pogu un enerģiski pakasīja galvu.
— Pilns mēness šonakt, — viņš, nepārprotami apmierināts, konstatēja.
— Kā, lūdzu? — Fīrmens nesaprata.
— Pilns mēness. Tādus puišus visbiežāk atved tieši ap šo laiku. Man jau radusies doma šai sakarā uzrakstīt disertāciju.
— Visbiežāk? Ko tas nozīmē? — Fīrmens satriekts jautāja; viņš līdz galam vēl nespēja aptvert, ka pēdīgi tomēr nokļuvis Akadēmijā.
— Pakustini taču mazliet smadzenes! — dežurants bargi sacīja. — Tajās naktīs, kad ir pilns mēness, mums atved visvairāk «desmitnieku». Es gan šaubos, vai te ir kāda korelācija, bet… Ahā, sargs jau nāk.
Kārtodams kaklasaiti un pieglauzdams formas tērpu, sargs nostājās dežuranta priekšā.
— Aizved šo te uz 312 AA, — dežurants pavēlēja un, tikko Fīrmens bija aizgājis, atkal noņēma brilles, lai būtu ērtāk snaust.
Sargs veda Fīrmenu pa labirintu, kurā cita aiz citas rindojās neskaitāmas durvis. Gaiteņu tīkls šķita pilnīgi haotisks, jo ik pēc dažiem desmitiem soļu no galvenās ejas visvisādos leņķos atdalījās jauni atzarojumi un šur tur koridori līkumoja kā senu pilsētu ielas. Pa ceļam Fīrmens ievēroja, ka durvis nav numurētas noteiktā secībā. Viņi pagāja garām atzīmei 2112, tad — 25 P un beidzot — 14. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka 888. numuru redzējis jau vismaz trīs reizes.
— Kā jums izdodas orientēties šai labirintā? — Fīrmens jautāja sargam.
— Tas ir mans pienākums, — sargs diezgan laipni atbildēja.
— Te grūti saskatīt kādu sistēmu, — Fīrmens pēc brīža piebilda.
— Sistēmas te nemaz nevar būt, — sargs gandrīz konfidenciāli paskaidroja. — Sākotnēji šai ēkā bija ieplānots daudz mazāks istabu skaits, bet tad notika negaidītais. . Dienu no dienas saradās arvien vairāk slimnieku. Un nekas neliecina, ka šie plūdi reiz mitēsies. Tāpēc istabas vajadzēja sadalīt kambarīšos un izbūvēt jaunus gaiteņus.
— Bet kā ārsti atrod savus pacientus? — Fīrmens painteresējās.
Viņi apstājās pie numura 312 AA. Sargs klusēdams atslēdza durvis un, tikko Fīrmens bija pārkāpis slieksni, atkal aizslēdza tās.
Istaba izrādījās ļoti maza. Tajā atradās neliels dīvāns, krēsls un skapītis. Šīs mēbeles piepildīja gandrīz visu telpu.
Pēkšņi gaitenī atskanēja balsis. Kāds vīrietis teica:
— Lai notiek, padzersim kafiju. Pēc pusstundas, kafejnīcā …
Noskrapstēja atslēga. Atbildi Fīrmens nesaprata; viņš tikai dzirdēja kādu smejamies un sakām:
— Jā, vēl viens simtiņš, un mums vajadzēs ierakties pazemē, lai visiem pietiktu vietas!
Durvis atvērās; istabā ienāca smaidīgs, bārdains vīrs baltā žaketē. Ieraudzījis Fīrmenu, viņš kļuva nopietns; viņa seja ieguva lietišķu, profesionālu izteiksmi.
— Lūdzu, atgulieties uz dīvāna, — bārdainis teica pieklājīgi, taču nepārprotami pavēlošā tonī.
— Tagad, kad esmu šeit nokļuvis, — Fīrmens, joprojām kājās stāvēdams, iesaucās, — jūs varbūt paskaidrosiet man, ko tas viss nozīmē?!
Iebāzis slēdzeni skapīša durvīs, bārdainis uzmeta Fīrmenam nogurušu, mazliet zobgalīgu skatienu un sarauca uzacis.
— Es esmu ārsts, nevis lektors, — viņš atbildēja.
— Saprotu. Un tomēr …
— Jā, jā, — ārsts, rezignēti raustīdams plecus, piekrita. — Es zinu. Jums ir tiesības saņemt informāciju un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Bet, goda vārds, dot šos paskaidrojumus vajadzēja tiem, kas jūs nogādāja uz šejieni. Tas tik tiešām nav mans uzdevums.
Fīrmens vēl arvien bija kājās.
— Atgulieties uz dīvāna, esiet prātīgs! Es visu izstāstīšu, — bārdainis sacīja un atkal pievērsās skapītim.
Fīrmenam iešāvās prātā, ka vajadzētu pamēģināt uzbrukt ārstam un sasiet to, bet tūdaļ viņš apjēdza, ka šī doma droši vien jau radusies tūkstošiem «desmitnieku». Ar tādu iespēju šeit neapšaubāmi rēķinās … Viņš atgūlās uz dīvāna.
— Akadēmija, — ārsts iesāka, rakņādamies pa skapīti, — ir raksturīgs mūsu laikmeta produkts. Lai to saprastu, jums vispirms jāizprot laikmets, kurā mēs dzīvojam. — Viņš ieturēja dramatisku pauzi un ar nepārprotamu labpatiku turpināja: — Psihiskā veselība! Ar šo veselību, it īpaši ar tās sabiedrisko aspektu, saistīts drausmīgs sasprindzinājums. Cik bieži cilvēka prāts to neiztur! Un, ja jau cilvēks nav izturējis sasprindzinājumu, viņš sāk pārvērtēt vērtības, viņam rodas dīvainas cerības, idejas, teorijas un iekšēja tieksme pēc aktivitātes. Pašas par sevi šīs parādības var arī nebūt patoloģiskas, bet tās neizbēgami nodara ļaunumu statiskai sabiedrībai, jo līdzsvara stāvokli, kā zināms, spēj izjaukt jebkura pārvērtība. Tagad, pēc tūkstošiem gadu ilgas asinsizliešanas, mēs esam sprauduši sev par mērķi pasargāt sabiedrību no atsevišķu cilvēku pārmē
rīgas aktivitātes. Tāpēc katram indivīdam ir jāizvairās no tām saprāta konstrukcijām, no tiem iekšējiem lēmumiem, kas var padarīt viņu par potenciāli bīstamu pārmaiņu izraisītāju. Šāda atteikšanās no savām tieksmēm mūsu ideāla labad prasa gandrīz pārcilvēcisku spēku un apņēmību. Visi, kuriem minēto īpašību nepietiek, agri vai vēlu nokļūst pie mums.
— Es tomēr nesaprotu … — Fīrmens iebilda, bet ārsts viņu pārtrauca.
— Nepieciešamība pēc tādas iestādes kā Akadēmija loģiski izriet no teiktā. Mūsu dienās tikai smadzeņu ķirurģija dod iespēju efektīvi ārstēt psihiskas anomālijas. Bet cilvēkiem ir nepatīkami domāt par to. Būtībā tā ir velnišķa alternatīva. Valdības finansētās smadzeņu operācijas taču beidzas ar sākotnējās personas nāvi vārda vistiešākajā nozīmē. Akadēmija cenšas mazināt konflikta asumu, piedāvājot slimniekiem citu izeju.
— Bet kāda ir šī izeja? Kāpēc jūs to slēpjat?
— Atklāti sakot, vairums cilvēku nemaz nevēlas gūt pārāk lielu skaidrību šinī jautājumā. — Ārsts aizvēra un noslēdza skapīti, bet Fīrmens neredzēja, kādus instrumentus viņš tur atlasījis. — Ticiet man, jūsu reakcija nav tipiska. Jūs uzskatāt mūs par tumšu, noslēpumainu un bīstamu spēku. Tas ir jūsu psihiskās slimības rezultāts. Veselie uzskata mūs par panaceju, par nedaudz miglainu, taču patīkamu iespēju atbrīvoties no bargās, nepielūdzamās īstenības. Viņi tic mums kā dievam. — Bārdainis nosmīnēja. — Viņu uztverē Akadēmija ir kaut kas līdzīgs paradīzei.
— Kāpēc tad jūs skaļi nereklamējat savas metodes?
— Redzat, — ārsts maigi piezīmēja, — pat ar paradīzes metodēm nav ieteicams iepazīties pārāk tuvu.
— Tātad tā ir krāpšana! — Fīrmens iesaucās, mēģinādams apsēsties. — Jūs gribat mani nogalināt!
— Nekādā gadījumā! Varat būt drošs, — ārsts iebilda un ar vieglu rokas kustību atkal noguldīja Fīrmenu.
— Ko tad īsti jūs ar mani iesāksit?
— To jūs tūdaļ redzēsit.
— Un kāpēc no šejienes neviens neatgriežas?
— Laikam nevēlas, — ārsts atbildēja un, iekams Fīrmens paspēja sakustēties, iedūra viņam rokā adatu un iešļircināja kādu siltu šķidrumu.
— Iegaumējiet, — ārsts sacīja, — sabiedrība ir jāpasargā no indivīda!
— Jā, — Fīrmens miegaini atsaucās. — Bet kas pasargās indivīdu no sabiedrības?
Istabas apveidi pamazām izplūda, un, lai gan bārdainis vēl kaut ko teica, Fīrmens vairs nespēja izšķirt vārdus; viņš tikai zināja, ka tie ir gudri un saprātīgi, un ļoti patiesi.
Atguvis samaņu, Fīrmens ieraudzīja sevi plašā līdzenumā. Leca saule. Nespodrajā rīta gaismā miglas lēveri lipa viņam pie potītēm un mitrā zāle atsperīgi liecās zem kājām.
Fīrmens bija mazliet pārsteigts, jo cieši blakus pa labi stāvēja viņa sieva. Pa kreisi, piespiedies viņam klāt, viegli trīcēja Spīds. Taču pārsteigums ātri izgaisa: vai tad šī nebija īstā vieta, kur jāatrodas sievai un sunim, kad vīrs pošas kaujai?
Tālu priekšā no miglas vāliem iznira cilvēku stāvi, un drīz vien Fīrmens saprata, ka tie ir ienaidnieki.
Procesijas priekšgalā, draudīgi spīguļodams mijkrēslī, soļoja viņa robotsulainis. Robotam sekoja Morgans; viņš histēriski kliedza, ka Fīrmenam jāmirst. Arī Flins, šis iebiedētais cilvēciņš, slēpdams savu seju, soļoja ienaidnieku kolonnā. Flinam līdzās bija mājas īpašniece, kas nemitīgi spiedza: «Nedodiet viņam patvērumu!» Aiz viņas nāca ārsti, dežuranti un sargi, bet aiz tiem — miljoniem vīru rupjos strādnieku virsvalkos, ar dziļi uz pieres uzmauktām beretēm un sarullētiem laikrakstiem rokā.
Fīrmens saspringa, gatavodamies izšķirošajai kaujai ar ienaidniekiem, kas bija viņu nodevuši. Tomēr pēkšņi viņā pamodās šaubas. Vai tiešām tā bija īstenība?
Un tad viņam radās šķebinoša vīzija: Fīrmens it kā no malas ieraudzīja savu narkotizēto ķermeni guļam vienā no Akadēmijas numurētajiem kambarīšiem, kamēr dvēsele sapņu pasaulē grasījās karot pret rēgiem.
Es esmu absolūti normāls! Apskaidrības mirklī Fīrmens saprata, ka no šejienes nekavējoties jābēg. Karot ar rēgiem nav viņa cienīgs uzdevums. Viņam jāatgriežas reālajā pasaulē. Status quo nevar pastāvēt mūžīgi. Un kas notiks ar cilvēci, ja no tās izskaudīs visu spēku un sīkstumu, visu uzņēmību un jebkuru individualitāti?
No Akadēmijas neviens neaiziet? Viņš to izdarīs! Fīrmens centās atbrīvoties no ilūziju varas un juta, ka viņa nekam nederīgais ķermenis sakustas uz dīvāna, sten un mēģina uzrausties sēdus …
Taču iztēles uzburtā sieva satvēra viņa roku un norādīja tālē. Iztēles uzburtais suns atņirdza zobus un ierūcās. Iztēles uzburtais ienaidnieks tuvojās.
Mirklis bija zudis un pēdējā izdevība palaista garām, bet Fīrmens to nekad neuzzināja. Viņš aizmirsa savu apņēmību, aizmirsa zemi, aizmirsa patiesību un rasā mirkstošām kājām metās uz priekšu, lai stātos pretim nīstajam ienaidniekam.