— Absolūti neiespējami! — noteica profesors Kar- vers.
— Bet es to redzēju, — iebilda Freds, viņa palīgs un miesassargs, — pagājušajā naktī redzēju pats savām acīm! Viņi atnesa mednieku — tam bija pa pusei norauta galva — un viņi. \.
— Liecies mierā, — sacīja profesors, saspringdams gaidās.
Viņi bija atstājuši zvaigžņu kuģi pirms rītausmas, lai noskatītos saullēkta ceremoniju Lorejas ciematā uz tā paša nosaukuma planētas. Saullēkta ceremonijas, vērojot tās no prāva attāluma, mēdz būt ļoti krāšņas un antropologam var dot vielu veselai grāmatas nodaļai; taču Loreja arī šai ziņā sagādāja vilšanos.
Saule leca bez fanfāru skaņām, acīmredzot uzklausl- jusi lūgšanas, kas bija adresētas tai iepriekšējā vakarā. Tumši sarkanā milzeņa disks lēni pacēlās pār apvārsni, sasildot dižo lietus mežu, kas no visām pusēm ieskāva ciematu. Iedzimtie tikmēr gulēja cietā miegā …
Bet ne visi. Atkritumu vācējs jau bija kājās un ar zaru slotu mēza prom pa dienu starp ciemata būdiņām uzkrājušos gružus. Viņš lēni šļūca turp un atpakaļ — līdzīgs cilvēkam un tai pašā laikā cilvēkiem neizsakāmi svešs. Atkritumu vācēja seja atgādināja stilizētu kluci, it kā šai veidolā daba būtu tikai mēģinājusi ieskicēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Viņa galva bija dīvaini punaina un āda — netīri pelēka.
Mēzdams gružus, atkritumu vācējs kaut ko dungoja zemā rīkles balsī. Vienīgā pazīme, kas viņu atšķīra no citiem lorejiešiem, bija šķērsām pāri sejai uztriepta melna svītra. Tā liecināja, ka šai primitīvajā sabiedrībā atkritumu vācējs stāv uz sociālās piramīdas viszemākā pakāpiena.
— Iegaumē, — profesors Karvers sacīja, kad saule bija uzlēkusi bez jebkādiem starpgadījumiem, — parādība, kādu tu man aprakstīji, nav iespējama. It sevišķi uz tik nožēlojamas, panīkušas planētiņas.
— Es nevaru neticēt pats savām acīm, — Freds tiepās. — Šo parādību es redzēju. Ja vēlaties ignorēt faktus, profesor, tā ir jūsu darīšana.
Viņš pieslējās pie zaraina stabikusa stumbra, sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm un uzmeta īdzīgu skatienu ciemata salmu jumtiem. Uz Lorejas viņi dzīvoja jau gandrīz divus mēnešus, un ciemats ar katru dienu iedvesa viņam arvien lielāku riebumu.
Freds bija vārgs, neizskatīgs puisis ar ezītī apcirptiem matiem, kas īpaši izcēla viņa šauro pieri. Nu jau gandrīz desmit gadus viņš pavadīja profesoru; divatā viņi bija apceļojuši desmitiem planētu un pieredzējuši daudz neparasta un brīnumaina. Taču viss redzētais tikai pastiprināja viņa nicinājumu pret mūsu Galaktiku. Freda sapnis bija atgriezties mājās — Bajonā, Ņūdžersijas štatā —, atgriezties ar naudu un slavu vai, ļaunākajā gadījumā, ar naudu vien.
— Te varētu tikt pie bagātības, — Freds pārmeta profesoram. — Bet jūs gribat šo izdevību palaist garām!
Karvers domīgi saknieba lūpas. Pret bagātību viņam, protams, nebija iebildumu. Taču profesors negribēja pārtraukt zinātniskos novērojumus, citiem vārdiem — negribēja atteikties no zīles rokā, lai tvarstītu visai problemātisko medni kokā. Karvers patlaban beidza savu mūža darbu — grāmatu, kurai vajadzēja visā pilnībā apstiprināt un pamatot tēzi, ko viņš bija izvirzījis jau pirmajā zinātniskajā publikācijā «Daltonisms Tanga iedzīvotāju vidū». So tēzi profesors vēlāk bija attīstījis grāmatā «Dranga rasu nepietiekamā kustību koordinācija» un vispārinājis monumentālajā pētījumā «Par intelekta trūkumu Galaktikā», kurā pārliecinoši pierādīja, ka, attālumam no Zemes līdz citu saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām palielinoties ģeometriskā progresijā, šo būtņu intelekts samazinās aritmētiskā progresijā.
Tomēr viskrašņak Karvera tēzei bija lemts uzplaukt viņa jaunākajā sacerējumā «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēptie cēloņi», kurā profesors apkopoja visu iepriekšējo pētījumu rezultātus.
— Ja tev taisnība … — Karvers iesāka.
— Skatieties! — Freds iekliedzās. — Viņi nes vēl vienu! Tagad jūs pats redzēsit!
Profesors Karvers bija patukls, iespaidīga izskata vīrs ar sārtiem vaigiem un nesteidzīgām, it kā iepriekš aprēķinātām kustībām. Lai gan Loreja atradās mērenā klimata joslā, profesors valkāja tropu apstākļiem piemērotu tērpu. Viņš allaž turēja rokā ādas pletni un aiz jostas nēsāja lielu revolveri — uz mata tādu, kāds bija Fredam.
— Ja tev taisnība, — Karvers lēni atkārtoja, — tas ir visnotaļ vērā ņemams sasniegums.
— Ejam! — Freds mudināja.
Četri sregu mednieki nesa ievainoto uz dziednieka būdu, un Karvers kopā ar Fredu devās viņiem pakaļ. Mednieki šķita ļoti noguruši; līdz ciematam viņi droši vien bija soļojuši ne vienu diennakti vien, jo sregu medības parasti notika tālu no apdzīvotajām vietām, nepieejamos lietus meža biezokņos.
— Pēc dzīvotāja neizskatās, vai ne? — Freds pačukstēja.
Profesors pamāja ar galvu. Pirms kāda mēneša viņam no ļoti izdevīgas pozīcijas koka galotnē bija izdevies nofotografēt sregu, un tagad viņš skaidri iztēlojās šo lielo, ārkārtīgi nikno un kustīgo plēsoņu ar šausminošiem nagiem, ilkņiem un ragiem. Tas bija vienīgais medījums, kura gaļu lorejiešiem neaizliedza ēst viņu neskaitāmie tabu. Iedzimtajiem vajadzēja vai nu nogalināt sregus, vai arī pašiem mirt bada nāvē.
Taču ievainotais acīmredzot nebija pietiekami veikli rīkojies ar šķēpu un vairogu, un sregs bija uzšķērdis viņu no kakla līdz iegurnim. Lai gan ievainojumam nekavējoties uzlika sausu lapu pārsēju, mednieks stipri noasiņoja. Par laimi, viņš jau sen bija zaudējis samaņu.
— Puisim nav ne mazāko izredžu, — Karvers piezīmēja. — Jābrīnās, ka viņš izturējis tik ilgi! Pietiek ar šoku, nemaz nerunājot par drausmīgo brūci…
— Nu, nu, gan jau redzēsit, — Freds nomurmināja.
Ciemats bija piepeši pamodies. Pelēkādainie, punai-
nie ļautiņi klusēdami raudzījās, kā mednieki dodas uz dziednieka būdu. Arī atkritumu vācējs pārtrauca darbu, lai noskatītos viņiem pakaļ. Ciemata vienīgais bērns stāvēja savu vecāku būdas priekšā un, iebāzis mutē pirkstu, blenza uz procesiju. Degs, vietējais dziednieks, iznāca medniekiem pretim, jau uzvilcis rituāla masku. Steigā nogrimējušies, pamazām pulcējās arī dejotāji — dziednieka palīgi.
— Vai tu domā, ka izdosies viņu salāpīt, dok? — Freds jautāja.
— Cerēsim, — Degs godbijīgi atbildēja.
Viņi iegāja trūcīgi apgaismotajā dziednieka būdā. Ievainoto rūpīgi noguldīja zāļu cisās. Degs uzsāka rāmi svinīgu dziesmu, un dejotāji viņam piebalsoja ar ritmiskām kustībām.
— Nekas neiznāks, — profesors pačukstēja Fredam kā cilvēks, kas ar interesi vēro tvaika ekskavatora darbu. — Sādā stāvoklī iedvesmošana vairs nevar līdzēt. Par vēlu! Ieklausies, kā viņš elpo. Vai tev neliekas, ka elpas vilcieni kļūst aizvien seklāki?
— Jums taisnība, — Freds piekrita.
Tikmēr Degs, nodziedājis dziesmu līdz galam, pieliecās tuvāk ievainotajam medniekam. Lorejietis elpoja arvien nevienmērīgāk un retāk …
— Laiks! — dziednieks iesaucās, izņēma no kāda maisiņa nelielu koka caurulīti, atkorķēja to un pielika pie mirēja lūpām. Mednieks norija dažus malkus, tad…
Karvers iepleta acis, bet Freds triumfējoši pasmīnēja. Mednieka elpa kļuva vienmērīgāka un dziļāka. Drausmīgā plēstā brūce dažās minūtēs sadzija; tās vietā palika tikai šaura, sārta rēta, kas drīz vien pārvērtās par gandrīz neredzamu baltu līniju.
Mednieks uzsvempās sēdus, pakasīja galvu, stulbi ieķiķinājās un palūdza, lai viņam iedod dzert, vēlams ko stiprāku.
Degs nekavējoties atklāja svinības.
Karvers un Freds devās uz mežmalu apspriesties. Profesors gāja kā mēnessērdzīgs. Viņa nojukusi apakšlūpa šķita vēl vairāk atkārusies, un ik pa brīdim viņš pakratīja galvu.
— Nu, ko teiksit? — Freds jautāja.
— Tas ir neiespējami. Vismaz tā tam vajadzētu būt, — Karvers apmulsis murmināja. — Pasaulē nav nevienas vielas, kurai varētu būt tāda iedarbība. Un tu arī pagājušajā naktī redzēji kaut ko līdzīgu?
— Protams, velns parāvis, — Freds apstiprināja. — Viņi atnesa mednieku, kuram bija pa pusei norauta galva. Mednieks norija malciņu šķidruma, un brūce sadzija man acu priekšā.
— Cilvēces sensenais sapnis, — Karvers teica, it kā sarunādamies pats ar sevi. — Universāls līdzeklis pret visām kaitēm!
— Par tādām zālēm mēs varētu noplēst jebkuru cenu, — Freds sacīja.
— Varētu … turklāt neaizmirstot savu pienākumu pret zinātni! — profesors bargi atgādināja. — Jā, Fred, es domāju, ka mums derētu iegūt kaut nedaudz šīs vielas.
Viņi pagriezās un stingrā solī devās atpakaj uz ciematu.
Tur saskaņā ar rituālu pilnā sparā dejoja dažādu kultu pārstāvji. Tieši tobrīd kārta bija satgohaniem — briedim līdzīga vidēja lieluma dzīvnieka pielūdzējiem; satgohanus varēja pazīt pēc trim sarkaniem punktiem uz pieres. Viņus gatavojās nomainīt dresfeidi un ta- ganji, kas pārstāvēja citu meža dzīvnieku kultus. Zvēri, kurus viena vai otra dzimta uzskatīja par saviem senčiem, atradās tabu aizsardzībā, un nogalināt tos bija kategoriski aizliegts. Karveram neizdevās kaut cik racionāli iztulkot šos dīvainos ticējumus. Lorejieši ietiepīgi atteicās par tiem runāt.
Dziednieks Degs jau bija noņēmis rituāla masku un, sēdēdams būdas priekšā, vēroja deju ceremonijas. Zemes cilvēkiem tuvojoties, viņš piecēlās.
— Miers jums, — dziednieks laipni sveicināja.
— Tev tāpat, — Freds atbildēja. — Krietnu darbiņu esi šorīt paveicis.
Degs kautrīgi pasmaidīja.
— Dievi uzklausīja mūsu lūgšanas.
— Dievi? — Karvers brīnījās. — Man nezkāpēc likās, ka galvenā loma bija serumam …
— Serumam? Ā, jūs runājat par sersi sulu! — šos vārdus Degs pavadīja ar godbijīgu žestu. — Jā, sersi sula ir visu lorejiešu māte.
— Mēs labprāt nopirktu šo šķidrumu, — Freds, neievērodams profesora nosodošo skatienu, bez aplinkiem sacīja. — Cik tu gribi par galonu?
— Man ļoti žēl, — teica Degs.
— Varam piedāvāt skaistas kreļļu virtenes… Vai spoguļus. Bet varbūt tev labāk patiktu pāris tērauda nažu?
— Tas diemžēl nav iespējams, — dziednieks kategoriski paziņoja. — Sersi sula ir svēta. To drīkst izmantot tikai dievišķai dziedināšanai.
— Nepūt nu pīlītes! — Freds spēji pietvīka. — Tu, krāsainais izdzimteni, iedomājies, ka vari…
— Es jūs pilnīgi saprotu, — Karvers pieglaimīgi iejaucās sarunā. — Arī mēs cienām svētumus un zinām, ka nejēgu rokas nedrīkst tos apgānīt.
— Vai jums prāts? — Freds angļu valodā pačukstēja.
— Jūs esat gudrs cilvēks, — Degs ar cieņu sacīja. — Jūs saprotat, kāpēc esmu spiests jums atteikt.
— Protams. Taču, redzi, Deg, savā dzimtenē ari es esmu dziednieks.
— Ak tā? To gan es nezināju!
— Jā, tā tas ir. Un, atklāti sakot, savā specialitātē — viens no prasmīgākajiem …
— Tādā gadījumā jums jābūt ļoti svētam vīram, — Degs, dziļi paklanījies, konstatēja.
— Viņš tiešām ir svēts! — Freds tūdaļ piebilda. — Svētāku tev diez vai gadīsies jebkad redzēt.
— Lūdzu, nevajag, Fred! — Karvers, nodūris acis, sacīja un atkal pievērsās dziedniekam: — Tā tas ir, kaut arī es nevēlos, ka par to runā… Šādos apstākļos, kā tu pats saproti, iedot man sersi sulu nebūs grēks. Vēl vairāk — tavs priestera pienākums ir izpildīt manu lūgumu.
Dziednieks ilgi domāja, bet pretrunīgās jūtas, kas plosīja viņu, tikpat kā neatspoguļojās gludajā, neizteiksmīgajā sejā. Beidzot viņš sacīja:
— Jums droši vien taisnība. Bet par nožēlošanu es nevaru izpildīt jūsu lūgumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka sersi sulas ir maz, drausmīgi maz. Tās tikko pietiek mūsu pašu vajadzībām …
Dzīve ciematā atgriezās ierastajās ikdienas sliedēs. Atkritumu vācējs, vicinādams zaru slotu, lēni steberēja starp būdiņām. Mednieki devās uz mežu meklēt sregus. Sievietes gatavoja ēst un pieskatīja ciemata vienīgo bērnu. Priesteri un dejotāji ik vakarus raidīja pret debesīm lūgšanas, lai no rīta atkal lēktu saule. Visi bija apmierināti, padevīgi un pazemīgi nesdami savu krustu.
Visi, izņemot ciemiņus no Zemes.
Viņi vēl vairākas reizes aprunājās ar Degu un pamazām šo to izdibināja par sersi sulu un grūtībām, kas saistītas ar tās iegūšanu.
Sersi krūms — sīks, nīkuļojošs augs — dabiskajā vidē attīstījās ļoti slikti. Diemžēl to neizdevās kultivēt arī mākslīgi; tas absolūti necieta pārstādīšanu. Vienīgais, ko varēja darīt, bija izravēt nezāles krūma tuvumā un cerēt, ka sersi agri vai vēlu uzziedēs. Tomēr lielākā daļa šo krūmu, nespēdami uzvarēt cīņā par eksistenci, iznīka jau pēc viena vai diviem gadiem. Tikai nedaudzi uzziedēja, un vēl mazāks skaits paspēja nogatavi- nāt sarkanās ogas.
No šīm ogām tika izspiests eliksīrs, kas nesa dzīvību Lorejas tautai.
— Ievērojiet, — Degs aizrādīja, — ka sersi krūmi aug tālu cits no cita. Dažkārt jāmeklē vairākus mēnešus, iekams izdodas atrast vienu vienīgu krūmu ar ogām. Un šīs ogas izglābj dzīvību tikai vienam vai, labākajā gadījumā, diviem lorejiešiem.
— Bēdīgi, ļoti bēdīgi, — Karvers izteica dziedniekam savu līdzjūtību. — Varbūt intensīva augsnes mēslošana …
— Esam jau mēģinājuši.
— Es saprotu, — profesors turpināja, — cik svarīga jums ir sersi sula. Ja jūs iedotu man kaut mazliet — pintu vai divas — mēs aizvestu to uz Zemi, izpētītu un mākslīgi sintezētu. Tad šīs brīnumzāles jums būtu neierobežotā daudzumā.
— Bet mēs nedrīkstam riskēt ne ar vienu pilienu! Vai ievērojāt, cik maz mums bērnu?
Karvers pamāja ar galvu.
— Niecīgās dzimstības apstākļos mūsu dzīve ir nepārtraukta cīņa par rases saglabāšanu. Ikviena lore- jieša dzīvība jāpaildzina vismaz līdz tam brīdim, kad piedzims bērns, kas varētu viņu aizstāt. Un tas iespējams tikai, diendienā nepārtraukti meklējot sersi krūmus. So krūmu diemžēl nepietiek. — Dziednieks nopūtās. — Nekad nepietiek …
— Vai sersi sula spēj izārstēt jebkuru kaiti? —Freds vaicāja.
— Tā paveic daudz vairāk. Tie, kas nobaudījuši sersi sulu, dzīvo vismaz piecdesmit gadus ilgāk.
Karvers iepleta acis. Piecdesmit Lorejas gadu atbilst aptuveni sešdesmit trim gadiem uz Zemes!
Sersi sula tātad veicina ne tikai ievainojumu sadzīšanu un audu reģenerāciju. Tā izrādījās kaut kas līdzīgs dzīvības eliksīram.
Brīdi viņš klusēja, apcerēdams perspektīvu nodzīvot vismaz vēl sešdesmit gadus, tad jautāja:
— Bet kas notiek, ja pēc piecdesmit gadiem cilvēks vēlreiz iedzer šo sulu?
— To mēs nezinām, — Degs atbildēja. — Neviens lorejietis otrreiz nedzers šīs zāles, kamēr to nepietiks visiem.
Karvers un Freds saskatījās.
— Tagad klausies uzmanīgi, Deg! — Un profesors sāka runāt par zinātnieka svētajiem pienākumiem. — Zinātne, — viņš paskaidroja, — stāv pāri rasēm, pāri reliģijām un principiem. Zinātnes attīstība ir pat svarīgāka par dzīvību. Galu galā, kāda nozīme ir dažu lorejiešu nāvei, ja agri vai vēlu viņiem tik un tā būs jāmirst? Vissvarīgākais šai gadījumā — sagādāt zinātnei sersi sulas paraugus.
— Iespējams, ka jums taisnība, — Degs sacīja. — Bet man diemžēl nav izvēles. Kā saniheriatu reliģijas priesteris esmu zvērējis sargāt savas tautas dzīvību. Un no šī zvēresta es nevaru atteikties.
Viņš pagriezās un aizgāja. Dziļi vīlušies, Karvers un Freds atgriezās kuģī.
Padzēris kafiju, profesors Karvers izņēma no rakstāmgalda atvilktnes «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēpto cēloņu» manuskriptu. . Ar dziļu gandarījumu pārlasījis pēdējo nodaļu, kurā aplūkots jautājums par lorejiešu specifiskajām nepilnvērtības izpausmēm, viņš nolika manuskriptu sānis.
— Gandrīz gatava, Fred, — profesors sacīja. — Darba atlicis nedēļai, augstākais, divām!
— Uhu, — Freds norūca, caur iluminatoru lūkodamies uz ciematu.
— Problēma līdz ar to būs atrisināta, — Karvers iesaucās. — Šī grāmata reizi par visām reizēm pierādīs Zemes iedzīvotāju dabisko pārākumu. Mēs jau esam to pierādījuši ar ieročiem rokās, Fred, un ar mūsu tehniku. Tagad tas tiks pierādīts objektīvi, ar bezkaislīgās loģikas spēku.
Freds palocīja galvu. Viņš zināja, ka profesors citē savas grāmatas priekšvārdu.
— Nekas nedrīkst kavēt lielo darbu, — Karvers sacīja. — Tu man piekriti, vai ne?
— Skaidrs, — Freds izklaidīgi atbildēja. — Grāmata — visupirms! Ierādiet šiem ķēmiem viņu īsto vietu.
— Patiesību sakot, ne jau tas man bija prātā. Bet tu zini, ko es gribēju teikt. Pašreizējos apstākļos varbūt labāk aizmirst sersi sulu. Pabeigsim iesākto darbu, un ar to pašu pietiks!
Freds pagriezās un ielūkojās šefam acīs.
— Profesor, cik, pēc jūsu domām, grāmata ienesīs?
— Hm… pēdējai, tu droši vien atceries, bija teicami panākumi. Pieprasījums pēc šīs, domājams, būs vēl lielāks. Desmit, varbūt divdesmit tūkstoš dolāru! — Viņš atļāvās viegli pasmaidīt. — Man, kā redzi, veicies temata izvēlē. Visplašākās lasītāju masas stipri ieinteresētas šai jautājumā, un zinātniekam tas, bez šaubām, glaimo.
— Uzskatīsim, ka grāmata ienesīs jums piecdesmit tūkstošus… Tas ir tīrais nieks. Vai zināt, cik mēs varētu dabūt par vienu pašu mēģenīti ar sersi sulu?
— Simt tūkstošus? — Karvers nedroši ieminējās.
— Jūs smejaties? Pieņemsim, ka nāve uzglūn kādam bagātniekam un mums vienīgajiem ir zāles, kas spēj viņu izdziedēt… Tāds vīrs atdotu visu! Viņš nežēlotu pat miljonus!
— Man liekas, tev taisnība, — Karvers piekrita. — Turklāt tas būtu vērtīgs ieguldījums zinātnes attīstībā … Taču dziednieks nevēlas pārdot ne piliena.
— Pirkšana nav vienīgais līdzeklis … — Freds izvilka revolveru no maksts un pārbaudīja tā patron- telpu.
— Saprotu, saprotu, — Karvers, manāmi nobālējis, murmināja. — Bet vai mums ir tiesības?
— Un kā jūs domājat?
— Protams, viņi ir nepilnvērtīgi. To es esmu neapstrīdami pierādījis. Varētu pat teikt, ka viņu dzīvības nav neko vērtas, it sevišķi raugoties no Visuma viedokļa. Turklāt… hm … jā, ar šo preparātu varētu izglābt ne viena vien Zemes cilvēka dzīvību!
— Visupirms mēs varētu paildzināt savu mūžu, — Freds piezīmēja. — Kuram gan gribas atstiept kājas pirms laika?
Karvers piecēlās un apņēmīgi atsprādzēja ieroča maksti.
— Iegaumē, — viņš sacīja Fredam, — mēs to darām tikai zinātnes vārdā un civilizācijas labā.
— Kā tad, profesor! — Freds smīnēdams devās uz kuģa lūku.
Degu viņi atrada dziednieka būdas tuvumā.
— Man jādabū kaut mazliet sersi sulas, — Karvers viņam teica.
— Es taču paskaidroju, — dziednieks sacīja, — kāpēc tas nav iespējams.
— Mums šī sula jādabū, — Freds piebilda un, izvilcis revolveru, nikni palūkojās uz Degu.
— Nē.
— Tu laikam domā, ka es jokoju? Vai zini, ko var izdarīt ar šo ieroci?
— Esmu redzējis, kā jūs to lietojat.
— Varbūt tu netici, ka vērsīšu stobru pret tevi?
— Es nebaidos. Bet sersi jūs nedabūsit.
— šaušu, — Freds brīdināja, arvien vairāk paceldams balsi. — Zvēru, ka tūlīt šaušu!
Dziedniekam aiz muguras pamazām sāka pulcēties ciemata iedzīvotāji. Pelēkādaini, ar pumpainām galvām, viņi klusēdami saslēdzās rindās: mednieki turēja rokās šķēpus, pārējie bija bruņojušies ar nažiem un akmeņiem.
— Sersi jūs nevarat dabūt, — Degs rāmi atkārtoja.
Freds nesteigdamies notēmēja.
— Paklau, Fred, — Karvers ierunājās, — viņu ir pārāk daudz. Diezvai tagad …
Freda vārgulīgais augums iztaisnojās; viņa rādītājpirksts, aptvēris revolvera mēlīti, aiz sasprindzinājuma kļuva gandrīz pilnīgi balts. Karvers piemiedza acis.
Uz mirkli iestājās nāves klusums. Tad atskanēja šāviens. Karvers bailīgi paskatījās apkārt.
Degam manāmi trīcēja ceļgali, taču dziednieks joprojām stāvēja kājās. Freds ar nervozu kustību atvilka revolvera gaili. Ciemata iedzīvotāji nebija izdvesuši ne skaņas. Sākumā Karvers pat nesaprata, kas noticis. Beidzot viņš ieraudzīja atkritumu vācēju.
Lorejietis gulēja zemē; viņa kājas tikko manāmi raustījās, bet kreisā roka joprojām cieši turēja slotu. No cauruma, kuru Freds bija precīzi izšāvis pieres vidū, tecēja asinis.
Degs noliecās pār atkritumu vācēju, tad izslējās un neskanīgi teica:
— Miris.
— Tas bija pirmais, — Freds piedraudēja un notēmēja uz vienu no medniekiem.
— Nē! — Degs iekliedzās.
Freds sarauca uzacis.
— Es jums došu sersi, — Degs paskaidroja. — Došu visu, cik vien mums ir. Bet jums abiem nekavējoties no šejienes jāpazūd!
Viņš ieskrēja būdā un mirkli vēlāk atgriezās ar trim koka caurulītēm, kuras iegrūda Fredam rokās.
— Viss kārtībā, profesor, — Freds sacīja. — Tagad jālasās prom, cik ātri vien iespējams!
Pagājuši garām drūmi klusējošajiem lorejiešiem, viņi devās taisnā ceļā uz kuģi. Pēkšņi saulē pazibēja kaut kas spožs. Freds iekaucās aiz sāpēm, un revolveris izkrita viņam no rokas. Karvers steigšus pacēla to.
— Viens no šiem ķēmiem mani ievainojis, — Freds sacīja. — Dodiet revolveri!
Aprakstījis slaidu loku, pie viņu kājām ieurbās šķēps.
— Pūlis ir pārāk liels, — profesors nosprieda. — Labāk skriesim!
Lai gan visapkārt svilpa šķēpi un naži, abi laimīgi sasniedza kuģi un no iekšpuses cieši aizslēdza lūku.
— Mēs esam samērā viegli tikuši cauri, — Karvers aizelsies nosēca. — Vai serums ir pie tevis?
— Jā, — Freds, berzēdams ievainoto roku, atsaucās. — Nolādēts!
— Kas noticis?
— Mana roka. Liekas, notirpusi…
Karvers apskatīja ievainojumu, domīgi saknieba lūpas, bet neko neteica.
— Roka kļuvusi nejūtīga, — Freds iesaucās. — Vai tikai viņu šķēpi nav saindēti?
— Ļoti iespējams, — profesors pieļāva šādu varbūtību.
— Tie ir saindēti, noteikti! — Freds iekliedzās. — Skatieties, brūces krāsa sāk mainīties!
Tiešām, brūces malas jau bija tik tumšas, it kā tās būtu pārņēmusi gangrēna.
— Sulfidīnu, — Karvers teica, — un penicilīnu! Tūlīt iešjircināsim … Uztraukumam nav nekāda pamata, Fred. Modernā farmakoloģija …
— … var izrādīties gluži bezspēcīga pret šo indi. Atveriet vienu no caurulītēm!
— Bet, Fred, — Karvers iebilda, — mums ir tik maz seruma! Bez tam …
— Pie joda! — Freds ierēcās, paķēra vienu no caurulītēm un ar zobiem atkorķēja to.
— Pagaidi, Fred!
— Kas vēl nebūs!
Freds kāri norija sersi sulu un nometa cauruli zemē. Karvers īgni uzsauca .viņam:
— Es tikai gribēju tevi brīdināt, ka bez iepriekšējas pārbaudes cilvēkam šo serumu lietot nevajadzētu. Mēs taču nezinām, kā tas iedarbojas uz cilvēka organismu. Vienīgi tavās interesēs …
— Protams, protams! Vienīgi manās… — Freds ņirgādamies atbildēja. — Toties tagad jūs redzēsit, kā šī viela iedarbojas.
Brūce, kas bija kļuvusi gandrīz melna, ātri atguva veselīgas miesas krāsu un sāka aizvilkties. Drīz ievai- nojūma vietā palika balta rētiņa, un arī tā pēc brīža pazuda, pārvērtusies par jaunu, iesārtu ādu.
— Nu, kas vainas šīm zālītēm? — Freds gandrīz histēriski smējās. — Tās darbojas, profesor, darbojas! Iedzeriet arī jūs, veco zēn, un nodzīvojiet vēl sešdesmit gadus! Kā jums šķiet, vai šo vielu izdosies sintezēt? Tā ir vērta miljonu, desmit miljonus, varbūt pat miljardu! Un galu galā, ja sintēze neizdosies, vēl taču paliek vecā, labā Loreja. Ik pēc pusgadsimta mēs varēsim atgriezties, lai papildinātu sersi krājumus. Starp citu, šī suliņa lieliski garšo, profesor. Tā mazliet atgādina … Ei, kas noticis?
Profesors Karvers plaši ieplestām acīm blenza uz Fredu.
— Kas noticis? — Freds smīnēdams jautāja. — Vai mana rēta sašķiebusies? Ko jūs tā skatāties?
Karvers neatbildēja. Profesora lūpas trīcēja. Viņš sāka lēni kāpties atpakaļ.
— Velns parāvis, sakiet taču beidzot, — kas noticis?
Uzmetis šefam aizdomu pilnu skatienu, Freds skriešus devās uz kuģa priekšgalu un paskatījās spogulī.
— Kas ar mani noticis?
Karvers gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca viņam pār lūpām. Viņš redzēja, ka Freda vaibsti pamazām mainās — nogludinās un kļūst arvien rupjāki, primitīvāki, it kā daba tajos mēģinātu ieskicēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Uz Freda galvas parādījās dīvaini puni. Viņa sārtā āda pamazām ieguva arvien pelēcīgāku nokrāsu.
— Es tev ieteicu pagaidīt, — Karvers nopūtās.
— Kas notiek? — Freds izbijies šņukstēja.
— Redzi, — Karvers teica, — tā laikam ir sersi blakus iedarbība. Dzimstība uz Lorejas, kā mēs noskaidrojām, praktiski tuvojas nullei. Tāpēc, par spīti sersi ogu dziednieciskajām īpašībām, šai rasei jau sen vajadzēja iznīkt. Un tas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien sersi eliksīrs nebūtu apveltīts ar vēl vienu dīvainu īpašību … Proti, spēju pārvērst zemākos dzīvniekus par lorejiešu tipa saprātīgām būtnēm!
— Kas par murgainu iedomu!
— Tā ir nevis iedoma, bet gan hipotēze, kas balstās uz Dega paziņojumu, ka sersi ir lorejiešu māte. Baidos, ka tieši ar šo faktu izskaidrojami daudzie dzīvnieku kulti un tabu, kas aizliedz medības. Dažādi dzīvnieki acīmredzot ir atsevišķu Lorejas dzimtu, bet varbūt pat visu lorejiešu senči. Kā tu pats labi zini, par šo tematu aizliegts pat runāt! Tādējādi izpaužas dziļi iesakņojusies mazvērtības sajūta, kas izskaidrojama ar šo būtņu samērā neseno izcelšanos no dzīvnieku pasaules.
Karvers gurdi paberzēja pieri.
— Sersi sulai, — viņš turpināja, — acīmredzot ir izšķirošā loma lorejiešu dzīvē. Tīri teorētiski spriežot…
— Pie velna teorijas, — Freds norūca un ar šausmām konstatēja, ka viņa balss kļuvusi rupja un gārdzoša. — Profesor, dariet taču kaut ko!
— Kaut ko darīt diemžēl nav manos spēkos.
— Varbūt Zemes zinātne …
— Nē, Fred, — Karvers klusi, bet noteikti sacīja.
— Ko?
— Fred, lūdzu, pacenties saprast. Es nevaru tevi ņemt līdzi.
— Kas jums padomā? Jūs esat jucis?!
— Nebūt ne. Kā lai es izskaidroju tavu pārvērtību? Cilvēki uzskatīs mani par fantazētāju, par šarlatānu un mistifikatoru.
— Bet…
— Nepartrauc mani. Neviens mums netices! Visi uzskatīs tevi par neparasti atjautīgu lorejieti. Jau tava klātbūtne vien sagraus manas grāmatas pamattēzi!
— Bet jūs mani nepametīsit, — Freds nošļupstēja. — Jūs nedrīkstat…
Profesora Karvera rokās vēl arvien bija abi revolveri. Tagad viņš aizbāza vienu no tiem aiz jostas, bet otru vērsa pret Fredu.
— Man nenāk ne prātā pašrocīgi izrakt kapu savam mūža darbam. Taisies ka tiec no šejienes, Fred!
— Nē!
— Es nejokoju. Lasies, Fred! Veicīgāk …
— Neiešu! Jums vajadzēs mani nošaut!
— Ja būs vajadzīgs, es to izdarīšu, — Karvers apsolīja. — Nošaušu un pēc tam izmetīšu.
Viņš notēmēja. Freds atkāpās līdz lūkai un atvēra to. Lorejieši klusēdami stāvēja pie kuģa trapa.
— Viņi nobendēs mani!
— Tiešām žēl, Fred, bet citas izejas nav … — Karvers sacīja.
— Nē, nē, negribu! — Freds spiedza, ar abām rokām ieķēries lūkas malās.
Karvers nogrūda viņu lejā un tūdaļ pat izmeta arī divas atlikušās caurulītes ar sersi sulu. Tad, nevēlēdamies redzēt, kas notiek ārpusē, strauji aizcirta lūku.
Stundu vēlāk viņa kuģis jau atradās izplatījumā, tālu no Lorejas …
Pēc Karvera atgriešanās uz dzimto planētu viņa grāmatu «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēptie cēloņi» pasludināja par salīdzinošās antropoloģijas jauno evaņģēliju. Taču itin drīz profesors sadūrās ar neparedzētiem sarežģījumiem.
Kāds kosmoflotes kapteinis, vārdā Džonss, apgalvoja, ka uz Lorejas nesen redzējis iedzimto, kas intelektuālā ziņā neatpaliekot no Zemes cilvēkiem. Turklāt šo apgalvojumu viņš varēja pierādīt ar filmām un ierakstiem magnetofona lentēs.
Daudzi jau sāka apšaubīt Karvera tēzes. Bet tad profesors, personīgi pārbaudījis sava oponenta savāktos materiālus, ar dzelžainu loģiku pierādīja, ka tā sauktais superlorejietis — šis izfantazētais pilnības iemiesojums, kuru uzskatīja par līdzvērtīgu Zemes cilvēkam, — Lorejas sabiedriskajā hierarhijā ieņem viszemāko pakāpienu; viņš ir atkritumu vācējs, ko skaidri apliecina melnā svītra šķērsām pāri sejai.
Kosmoflotes kapteinis pat necentās noliegt šos faktus.
— Kāpēc, — Karvers ironiski jautāja, — šim super- lorejietim, par spīti viņa izdaudzinātajām spējām, nav izdevies iekarot kaut cik redzamu vietu tai nožēlojamā sabiedrībā, kurā viņš dzīvo?
Šis jautājums tad arī aizbāza muti kapteiņa piekritējiem, sagraudams viņu pseidozinātnisko skolu. Un, lūk, Karvera doktrīnu par ārpuszemes rasu iedzimto nepiln- vērtību tagad atzīst domājošie cilvēki visā Galaktikā.