Atlēkšojis līdz Vecākā dziesminieka būdai, Akīnobobs uzsāka Svarīgā vēstījuma deju un, ritmiski plīkšķinādams asti f)a zemi, pavadīja to ar atbilstošām skaņām. Vecākais dziesminieks parādījās durvju ailē; sakrustojis rokas uz krūtīm un apvijis asti ap pleciem, viņš nostājās Vērīgā klausītāja pozā.
— Atlidojis dievu kuģis, — paziņoja Akīnobobs, mīņādamies svinīgajam gadījumam piemērotā dejas solī.
— Tiešām? — jautāja Vecākais dziesminieks, atzinīgi pašķielējis uz Akīnoboba izsmalcinātajiem žestiem. Lūk, īstas manieres un nevis kaut kādas nožēlojamas, nevīžīgi vienkāršotas kustības, ko ieteic Elhonas ķeceru mācība!
— Kuģis no dievišķa, īsta metāla! — jūsmīgi kliedza Akīnobobs.
— Lai slavēti dievi! — ar pūlēm apspiezdams satraukumu, ceremoniāli teica Vecākais dziesminieks. — Beidzot tas noticis! Dievi ir atgriezušies! Sasauc ļaudis …
Akīnobobs devās uz ciema laukumu un nodejoja tur Sapulcēšanās deju. Vecākais dziesminieks aizdedzināja šķipsnu svētīto smaržvielu, noberza asti ar smiltīm un, tādējādi šķīstījies, teciņus aizskrēja vadīt Apsveikšanas ceremoniju.
Dievu kuģis — milzīgs nomelnējuša, apskrambāta metāla cilindrs — bija nolaidies mazā ielejā. Sapulcējušies goddevīgā attālumā no kuģa, ciema iedzīvotāji izveidoja simbolisku figūru, kura nozīmēja «Kopīgs Sveiciens Visiem Dieviem».
Kuģis atvērās, un no tā izsteberēja divi dievi.
Vecākais dziesminieks pēc izskata viņus tūdaļ pazina. Pirms apmēram pieciem tūkstošiem gadu sarakstītajā Dižajā dievu grāmatā bija minēti visi iespējamie dievību veidi: lieli un mazi dievi, spārnoti un pakavoti dievi, vienrocīgi, divrocīgi un trīsrocīgi dievi, dievi ar taustekļiem un zvīņām un vēl neskaitāmas citas formas, kādās dievībai labpatīk rādīties.
Katra tipa dievība, kā zināms, jāsveic ar īpašu, tai vien domātu Apsveikšanas ceremoniju, ja tieši tā bija noteikts Dižajā dievu grāmatā.
Vecākais dziesminieks tūdaļ pamanīja, ka šie ir divkājaini, divrocīgi un bezastaini dievi. Viņš steigšus pārkārtoja savus ciltsbrāļus, lai izveidotu pareizo figūru.
— Ar ko sāksim? — godbijīgi ieklepojies, jautāja Glets, kuru ciema ļaudis pazina kā Jaunāko dziesminieku.
Vecākais pārmetoši sarauca uzacis.
— Pats par sevi saprotams, ar Nolaišanās atļaujas deju! — viņš atbildēja, cienīgi izrunādams noslēpumainos vārdus, kas jau sen bija zaudējuši savu reālo jēgu.
— Vai patiesi? — Glets nepārprotami nicīgi pakasīja ar asti kaklu. — Pēc Elhonas priekšrakstiem, vajadzētu sākt ar dzīrēm un mielastu.
Vecākais dziesminieks novērsās, klaji izteikdams savu neapmierinātību. Kamēr vadības groži atradīsies viņa rokās, nebūs nekādu kompromisu ar Elhonas mācību — šo jaunmodīgo ķecerību, kas radusies pirms nepilniem trīstūkstoš gadiem!
Jaunākajam dziesminiekam neatlika nekas cits kā atgriezties dejotāju rindās. «Vai nav smieklīgi,» viņš domāja, «ka tik iesīkstējis konservators kā Vecākais dziesminieks nosaka deju politiku! Tai laikā, kad sen jau ir pierādīts …»
No kuģa izkāpušie dievi tikmēr bija sākuši kustēties. Šūpodamies uz tievām kājām, viņi centās noturēt līdzsvaru. Viens no viņiem paspēra dažus soļus uz priekšu, paklupa un nokrita garšļaukus. Otrs palīdzēja tam piecelties, bet tūdaļ nokrita pats. Lēnām, ar redzamām pūlēm viņš uzrausās stāvus.
Tas viss izskatījās pārsteidzoši dabiski.
— Dievi mums apliecina savu labvēlību! — iesaucās Vecākais dziesminieks. — Nekavējoties sāciet Nolaišanās atļaujas deju …
Plīkšķinādami astes pa zemi, līksmi klepodami un riedami, iedzimtie sagriezās dejas virpulī. Pēc tam saskaņā ar ceremoniāla prasībām dievus novietoja uz nestuvēm, kas bija pītas no dievkoku zariem, un aiznesa uz Svēto pauguru.
— Parunāsim nopietni, — panācis Vecāko dziesminieku, sacīja Glets. — Tā kā šī ir dievu pirmā parādīšanās pēc gadu tūkstošiem, man šķiet, būtu saprātīgi šoreiz pielietot Elhonas ieteikto rituālu. Katram gadījumam …
— Nē, — moži rikšodams uz sešām kājām, iebilda Vecākais dziesminieks. — Vienīgās pareizās ceremonijas ir aprakstītas senajā Rituāla grāmatā.
— Zinu, — Glets nepiekāpās, — tomēr kaitēt tas nevarētu …
— Nekad! — Vecākais stingri noteica. — Katra dievība jāsagaida ar Nolaišanās atļaujas deju. Pēc tam jāizpilda Dispečera apstiprinājuma deja, Muitas pārbaudes deja, Kravas izkraušanas deja un Medicīniskās apskates deja. — Ar dziļu aizrautību un bijību viņš izrunāja šos senos, noslēpumainos vārdus. — Tad un tikai tad ir kārta dzīrēm.
Uz pītajām zaru nestuvēm abi dievi stenēja un gurdi kustināja locekļus. Glets zināja, ka viņi patlaban dejo Mirstīgo sāpju un ciešanu deju, tādējādi vēlreiz apliecinādami līdzjūtību un tuvību saviem pielūdzējiem.
Viss bija it kā vārdu pa vārdam norakstīts no Pēdējās parādīšanās gramatas. Tomēr Gletu pārsteidza, cik lieliski šie dievi prot notēlot mirstīgo jūtas. Lūkojoties uz viņiem, tiešām varēja domāt, ka viņi beidzas vai nost aiz slāpēm un izsalkuma.
Par šo domu viņš pasmaidīja. Kam gan nav zināms, ka dievi nespēj just ne izsalkumu, nedz slāpes!
— Pamēģiniet uz brītiņu aplūkot situāciju no cita viedokļa, — Glets teica Vecākajam dziesminiekam. — Šobrīd vissvarīgākais — izvairīties no liktenīgās kļūdas, kuru mūsu senči izdarījuši Kosmisko lidojumu dienās. Vai ne?
— Protams, — Vecākais dziesminieks atbildēja un, sadzirdējis svētajos rakstos daudzkārt minēto Zelta laikmeta nosaukumu, ceremoniāli paklanījās. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viņa tauta bija piedzīvojusi varenu uzplaukumu; toreiz dievi bieži ciemojās šajā pasaulē. Tad, spriežot pēc nostāstiem, senči, izpildot rituālu, reiz kļūdījās un viņu pasaule tika nodota Aizmirstībai. Kopš tā laika dievi pie viņiem vairs nerādījās.
— Ja mūsu ceremonijas dieviem būs tīkamas, — Vecākais dziesminieks sacīja, — tie atcels Aizmirstības lāstu. Parādīsies arī citi dievi, un viss atkal būs kā sirmajā senatnē.
— Pilnīgi pareizi. Bet Elhona bija pēdējais, kas redzēja dzīvu dievu. Un viņš jau nu noteikti zināja, ko dara, ieteikdams mums vispirms sarīkot dzīres un tikai pēc tam uzsākt ceremonijas.
— Elhonas mācība ir ķecerīga, — Vecākais iebilda.
Jaunākajam dziesminiekam vismaz simto reizi ienāca
prātā, ka laiks atmest liekulību, pašam pārņemt varu un nekavējoties piedāvāt dieviem svēto ūdeni, kā arī dzīru mielastu. Daudzi ciema iedzīvotāji klusībā taču bija Elhonas piekritēji…
Tomēr pagaidām viņš nolēma atturēties no šādas rīcības. Vecākā dziesminieka pozīcijas vēl bija pārāk stipras. «Ek, kā tagad derētu kāda dievu zīme!» domāja Glets.
Bet dievi joprojām gulēja uz zaru pīteņa un raustījās brīnišķīgā Krampju dejā, imitēdami mirstīgo slāpes un ciešanas.
Dievus novietoja Svētā paugura virsotnē, un Vecākais dziesminieks personīgi izkārtoja ļaudis Dispečera apstiprinājuma dejai. Uz visiem tuvējiem ciemiem aizsūtīja ziņnešus, lai saaicinātu pēc iespējas vairāk ļaužu.
Ciema sievietes sāka gatavoties dzīrēm. Dažas lēkāja aiz prieka, jo rakstos taču ir sludināts, ka tad, kad dievi būs atgriezušies, beigsies Aizmirstība un visi atkal dzī
vos labklājībā un līksmībā, kā tas bija Kosmisko lidojumu dienās!
Paugura virsotnē viens no dieviem tikmēr bija nogūlies ar seju pret zemi. Otrs, uzrausies sēdus, virtuozi tricināja pirkstu, tuvinādams to atvērtajai mutei.
— Tā ir labas gribas zīme! — Vecākais dziesminieks iesaucās.
Glets palocīja galvu un turpināja dejot, lai gan no viņa ādas krokām pilēja sviedri. Vecākais dziesminieks lieliski prata iztulkot zīmes. Tas nu bija jāatzīst.
Pēkšņi otrais dievs apsēdās un, ar roku aptvēris kaklu, sāka neganti žestikulēt.
— Ātrāk! — vērīgi sekodams katrai dieva kustībai, Vecākais dziesminieks uzsauca dejotājiem.
Tad viens no dieviem iekliedzās briesmīgā, aizlūzušā balsī. Viņš kliedza, rādīdams uz rīkli. Kliedza vēl un vēl, atdarinādams mirstīgo ciešanas.
Viss precīzi saskanēja ar Pēdējās parādīšanās grāmatā aprakstīto Dievu deju.
Sajā brīdī dejotāju rindās iekļāvās pulciņš jauniešu no kaimiņu ciema."Glets uz brītiņu varēja pamest savu vietu. Atvilcis elpu, viņš piegāja pie Vecākā dziesminieka.
— Vai jūs liksit izpildīt visas dejas?
— Protams. — Vecākais dziesminieks nenovērsa acis no dejotājiem, jo šoreiz nedrīkstēja kļūdīties. Tā bija pēdējā izdevība reabilitēties dievu acīs. — Dejas ilgs astoņas diennaktis, — Vecākais dziesminieks nelokāmi paziņoja. — Ja tiks pieļauta kaut mazākā kļūda, sāksim visu no gala.
— Elhona māca, ka dieviem vispirms jāpiedāvā svētais ūdens, — Glets iebilda. — Un tikai pēc tam …
— Atpakaļ uz savu vietu! — Vecākais dziesminieks pavēlēja, ar žestu apliecinādams kategorisku nosodījumu. — Tu pats dzirdēji, kā dievi klepo, izteikdami mums savu piekrišanu. Tikai tādā veidā mēs varam atbrīvoties no sensenā Aizmirstības lāsta!
Jaunākais dziesminieks novērsās. Cik žēl, ka vara nav viņa rokās! Sendienās, kad dievi te ciemojās pastāvīgi, Vecākā dziesminieka nostāja, bez šaubām, būtu bijusi pareiza. Glets atcerējās, ko par dievu beidzamo apmeklējumu stāstīja Pēdējās parādīšanās grāmata.
… Nolaišanās atļaujas ceremonija (tajos laikos to vēl nesauca par deju) bija sākusies.
Dievi izpildīja Moku un ciešanu deju.
Tai sekoja Dispečera apstiprinājuma ceremonija.
Dievi nodejoja Slāpju un Izsalkuma dejas, gluži tāpat, kā viņi to darīja tagad.
Pēc tam nāca Muitas pārbaudes, Kravas izkraušanas un Medicīniskās apskates ceremonijas.' Saskaņā ar rituālu dieviem visu šo laiku nedeva ne ēst, ne dzert.
Kad ceremonijas bija galā, viens no dieviem nez- kāpēc izlikās miris. Otrs viņu ienesa atpakaļ kuģī, un dievi aizlidoja.
Tā sākās ilgie Aizmirstības gadsimti…
Par šīs Aizmirstības cēloņiem senajos rakstos bija izteiktas ļoti atšķirīgas domas. Daži autori apgalvoja, ka dievus apvainojusi kļūda, kuru ceremoniju dalībnieki pieļāvuši vienā no dejām. Citi — tāpat kā Elhona — rakstīja, ka dievus vajadzējis godināt vispirms ar ēdieniem un dzērieniem un tikai pēc tam ar ceremonijām.
Tomēr ne jau visi ticēja Elhonas mācībai. Galu galā, dievi nepazīst ne izsalkuma, ne slāpju! Kāpēc tad dzīrēm būtu jānotiek pirms ceremonijām?
Bet Glets svēti ticēja Elhonas vārdiem un cerēja kādu dienu atklāt Aizmirstības īstos cēloņus …
Deju ceremonijā iestājās negaidīts pārtraukums. Glets aizsteidzās pie dejotājiem, lai uzzinātu, kas noticis.
Izrādījās, kāds stulbenis bija atstājis Svētā paugura tuvumā neiesvētītu ūdens krūku. Viens no dieviem, aiz- rāpojis līdz krūkai, izstiepa roku, lai to pakamptu. Sajā mirklī Vecākais dziesminieks aizspēra krūku prom, un viss ciems atviegloti nopūtās. Atstāt parastu, ar ornamentiem neizrotātu un neiesvētītu ūdens krūku dieva tuvumā bija zaimošana. Ja dievs tai būtu pieskāries, viņš svētās dusmās būtu varējis iznīcināt visu ciemu.
Un tiešām, dievs acīmredzot bija sadusmojies. Viņš kaut ko kliedza, rādīdams te uz zaimojošo krūku, te uz otru dievu, kas debešķīgā ekstāzē joprojām bija piepla- cis pie zemes. Tuvinādams roku kaklam, tad sausajām, sasprēgājušajām lūpām, dievs atkal norādīja uz ūdens krūku. Šūpodamies viņš paspēra divus soļus uz priekšu, nokrita zemē un sāka elsot.
— Veicīgi! — iesaucās Jaunākais dziesminieks. — Sāciet Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deju!
Tikai viņa attapība šoreiz glāba situāciju. Dejotāji aizdedzināja dievkoka zarus un tikmēr vicināja tos dievu vaiga priekšā, līdz beidzot dievi klepodami un aizrīdamies atkal izrādīja ciema iedzīvotājiem savu labvēlību.
— Atjautības tev netrūkst, — nenovīdīgi piezīmēja Vecākais dziesminieks. — Bet kāpēc tu nospriedi, ka pašreiz derētu tieši šī deja?
— Tai ir visiespaidīgākais nosaukums, — Glets atbildēja. — Es zināju, ka tādā brīdī nepieciešams ļoti spēcīgs līdzeklis.
— Teicami! Teicami darīts, — Vecākais dziesminieks viņu paslavēja un atgriezās pie dejotājiem.
Glets smaidīdams apvija asti ap vidukli. Viņš bija
pārliecināts, ka šis solis palīdzēs nostiprināt viņa autoritāti.
Bet tagad vajadzēja padomāt, kā ātrāk un labāk īstenot Elhonas priekšrakstus.
Dievi gulēja zemē gluži kā cilvēki, kuriem uznākusi agonija. Jaunākais dziesminieks nolēma sagaidīt izdevīgāku brīdi.
Visu šo dienu turpinājās Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deja; dievi savu lomu tajā tēloja lieliski. Attālo ciemu iedzīvotāji nāca pielūgt viņus, un abi elsdami apliecināja tiem savu labvēlību.
Dejas beigu posmā viens no dieviem, lēni uzslējies ceļos, ar mazliet pārspīlētiem žestiem atdarināja mirstīgo izmisumu un nespēku.
— Tas ir vēstījums, — Vecākais dziesminieks pačukstēja, un visi apklusa.
Dievs iepleta rokas.
— Viņš sola mums labu ražu, — Vecākais dziesminieks, noliecis galvu, paskaidroja.
Dievs pacēla sažņaugtas dūres, taču, klepus lēkmes pievārēts, atkal nolaida rokas.
— Viņš jūt līdzi mūsu slāpēm un nabadzībai, — Vecākais iztulkoja šo zīmi.
Dievs vēlreiz pielika roku pie kakla, un viņa žests tā iežēlināja klātesošos, ka daži pat apraudājās.
— Viņš vēlas, lai mēs atsākam dejas no jauna, — Vecākais dziesminieks paskaidroja. — Nāciet visi, stāsimies pirmajā pozīcijā!
— Nē, viņa žests nozīmē gluži ko citu, — Glets drosmīgi iebilda, jo viņam šķita, ka beidzot pienācis ilgi gaidītais brīdis.
Dejotāji apklusa un pārsteigti blenza uz Jaunāko dziesminieku.
— Dievs liek mums uzsākt Odens ceremoniju, — Glets teica.
Apspiestas nopūtas pāršalca dejotāju rindas. Odens ceremonija bija daļa no Elhonas ķecerīgās mācības, kuru Vecākais dziesminieks kategoriski noliedza. Bet, galu galā, Vecākais dziesminieks bija vecs, varbūt Glets, Jaunākais dziesminieks …
— Es to nepieļaušu! — Vecākais kliedza. — Odens ceremonija seko dzīrēm, kas savukārt seko dejām. Tikai ievērojot šo kārtību, mēs varam atbrīvoties no Aizmirstības lāsta!
— Dieviem nekavējoties jāpiedāvā ūdens! — Jaunākais dziesminieks turējās pretī.
Abi paskatījās uz paugura virsotni, gaidīdami zīmi. Bet dievi klusēdami vēroja viņus ar nogurušām, asiņu pielijušām acīm.
Tad viens no dieviem ieklepojās.
— Dievišķa zīme! — Glets iekliedzās, iekams Vecākais dziesminieks šo klepu paspēja iztulkot savā labā.
Vecākais iebilda, taču veltīgi. Ciema iedzīvotāji bija dzirdējuši dieva balsi.
Šķīstītās, ornamentiem izrakstītās krūkās tika atnests ūdens, un dejotāji nostājās pozās, kādas prasīja attiecīgais ceremoniāls. Sačukstēdamies savā valodā, dievi nenovērsa no krūkām acis.
— Laiks! —Jaunākais dziesminieks pasludināja.
Ūdens krūku uznesa paugurā. Viens no dieviem izstiepa roku, taču otrs viņu atgrūda un pats mēģināja satvert krūku.
Pūlis satraukti iedūcās.
Pirmais dievs vāji iesita otrajam un pakampa krūku. Otrs izrāva to viņam no rokām un sāka celt pie mutes. Tad pirmais izklupa uz priekšu, ūdens izšļakstījās un krūka noripoja lejā.
— Es tevi brīdināju! — Vecākais dziesminieks iebrēcās. — Viņi atraidīja ūdeni, kā jau bija gaidāms. Aiznesiet krūkas pēc iespējas ātrāk, kamēr pār mūsu galvām nav nākušas dievu dusmas!
Divi dejotāji sagrāba krūkas un aizlēkšoja. Dievi iekaucās, bet drīz vien apklusa. /
Pēc Vecākā dziesminieka pavēles tūdaļ uzsāka Muitas apskates deju. Atkal aizdedzināja dievkoka zarus un vicināja tos dievu vaiga priekšā. Dievi vārgi ieklepojās, apliecinādami savu atzinību. Viens no viņiem pamēģināja norāpties no paugura, taču nokrita garšļaukus. Otrs nekustīgi gulēja zemē.
Visu nakti dievi nedeva nekādas zīmes.
Stāvēdams ārpus dejotāju loka, Jaunākais dziesminieks jautāja sev, kāpēc gan dievi viņu ir atstājuši?
Vai tiešām Elhona būtu maldījies?
Un tomēr dievi atraidīja ūdeni!
Elhona bija skaidri un gaiši pateicis, ka atbrīvoties no mistiskā Aizmirstības lāsta varēs tikai tad, ja dieviem nekavējoties piedāvās ēdienus un dzērienus. Varbūt viņi gaidīja pārāk ilgi?
Dievu ceļi ir neizdibināmi, Glets skumji nosprieda. Savu izdevību viņš palaidis garām. Tagad tikpat labi varēja piebiedroties arī Vecākā dziesminieka ticībai…
Lēnām viņš atgriezās dejotāju lokā.
Vecākais lika atsākt dejas un turpināt tās nepārtraukti vēl septiņas dienas un naktis. Pēc tam, ja dieviem labpatiks, viņiem sarīkos mielastu.
Dievi joprojām nedeva nekādas zīmes. Viņi gulēja Svētā paugura virsotnē, laiku pa laikam krampjaini raustīdamies un atdarinādami mirstīgos, kurus pievārējis nogurums un neciešamas slāpes.
Bija skaidrs, ka tic ir ļoti vareni dievi. Vai tad citādi viņi spētu tik lieliski tēlot?
Taču rīta pusē notika kaut kaš neparedzēts. Lai gan Vecākais dziesminieks bija speciāli licis nodejot Labā laika deju, debesis sāka apmākties un rīta sauli drīz aizsedza milzīgi, melni mākoņi.
— Mākoņi paies garām, — Vecākais pareģoja, dejodams Lietus atraidīšanas deju.
Tomēr mākoņi nolaidās arvien zemāk un beidzot sāka līt. Dievi lēnām sakustējās un pagrieza sejas pret debesīm.
— Atnest stabus! — Vecākais dziesminieks pavēlēja. — Uzceliet nojumi! Dievi nolādēs lietu, kas nedrīkst tos skart, kamēr ceremonijas nav galā!
Nojautis, ka te rodas vēl viena izdevība, Glets iebilda:
— Nē! Dievi paši uzsūtījuši mums lietu!
— Aizvediet jauno ķeceri! — Vecākais dziesminieks iespiedzās. — Ātrāk uzceliet nojumi!
Dejotāji aizvilka Gletu prom un ieraka paugura virsotnē stabus. Ātri un godbijīgi Vecākais dziesminieks pats sāka klāt jumtu.
Dievi visu laiku bija gulējuši lietū un ar atvērtām mutēm uzņēmuši sevī debesu valgmi. Taču, pamanījuši, ka Vecākais dziesminieks klāj jumtu pār viņu galvām, abi mēģināja piecelties.
Vecākais steidzās pabeigt darbu, jo labi saprata, ka viņa klātbūtne apgāna Svēto pauguru.
Dievi saskatījās. Viens no viņiem uzslējās ceļos. Otrs pasniedza' viņam rokas un palīdzēja uzrausties stāvus.
Šūpodamies kā iereibis un turēdamies pie otra dieva rokas, pirmais dievs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēji ietrieca dūres Vecākajam dziesminiekam krūtīs.
Zaudējis līdzsvaru, Vecākais nogāzās zemē un, smieklīgi tirinādams kājas, noripoja no Svētā paugura.
Dievs norāva jumta klājumu un palīdzēja otrajam dievam piecelties kājās.
— Zīme! — Jaunākais dziesminieks iekliedzās, iz- raudamies no ciema iedzīvotāju rokām. — Dievišķa zīme!
Tas nu bija nenoliedzams fakts. Abi dievi, atliekuši galvas, tagad stāvēja kājās un, iepletuši mutes, dzēra lietus ūdeni.
— Nesiet ēdienus, nesiet dzērienus! Sāksim dzīres! — Glets pavēlēja. —Tāda ir dievu griba!
Ciema ļaudis svārstījās. Pieņemt Elhonas ķecerīgo mācību bija nopietns solis, kuru vajadzēja rūpīgi apdomāt.
Taču Jaunākā dziesminieka vadībā varēja riskēt…
Un tā vien likās, ka Elhonam taisnība. Dievi izrādīja viņiem savu atzinību īsti dievišķā veidā: viņi bāza mutē milzīgus kumosus, ar apbrīnojamu meistarību tēlodami mirstīgos, un lēja sevī dzērienus tādos daudzumos, it kā tiešām beigtos vai nost aiz slāpēm.
Glets vienīgi nožēloja, ka nesaprot dievu valodu: viņam tik ļoti gribējās uzzināt Aizmirstības lāsta īstos cēloņus.