Es iebraucu Marsportā dažas stundas pēc kuģa nolaišanās. Kuģim vajadzēja atvest no Zemes svarīgu kravu — urbjus ar dimanta griežņiem, kurus biju pasūtījis vairāk nekā pirms gada. Šiem urbjiem es gribēju uzlikt ķepu, kamēr tos nav pievācis kāds cits. Tas nebūt nenozīmē, ka uzskatu vienu vai otru no kolēģiem par spējīgu zagt; šeit, Marsa ekspedīcijā, mēs visi esam džentlmeņi un zinātnieki. Bet uz vietas kaut ko dabūt ir ]oti grūti, tāpēc pirmais, kas tiek klāt pie atvestajām mantām, tās parasti pievāc — tāds ir tradicionālais paņēmiens, ar kuru džentlmeņi un zinātnieki sagādā sev nepieciešamo iekārtu.
Lāgā nebiju paguvis iekraut urbjus džipā, kad, vicinādams sevišķi steidzamu ārpuskārtas orderi, piebrauca Karsons no ģeoloģiskā dienesta. Ipar laimi, man bija pieticis atjautības izplēst no direktora Berka ultra- steidzamu ārpuskārtas orderi. SinI nepatīkamajā situācijā Karsons uzvedās tik cildeni, ka es iedevu viņam trīs urbjus.
Viņš aizjoņoja skuterī pa Marsa sarkanajām smiltīm, kas gan izskatās lieliski uz krāsainām fotogrāfijām, taču nežēlīgi pieķepina dzinēju sprauslas.
Es piegāju pie kuģa ne jau tāpēc, ka sevišķi interesējos par kosmiskiem lidaparātiem, bet vienkārši lai palūkotos uz priekšmetu, kurš kaut nedaudz atšķiras no visa tā, kas mums šeit jau sen ir apnicis.
Un tad es ieraudzīju zaķi.
Viņš stāvēja kuģa tuvumā un ieplestām acīm — tik lielām kā bļodiņas — vērās sarkanajās smiltīs, apsvilu- šajās starta šahtās un nedaudzajās Marsportas ēkās. Viņa sejas izteiksme bija nepārprotama — tā kliegšus kliedza: «Marss! Tik tiešām Marss!»
Klusītiņām ievaidējos. Todien man bija vairāk darba, nekā es būtu spējis paveikt veselā mēnesī. Bet zaķi ietilpst manā kompetencē. Kādreiz direktors Berks viņam gluži neraksturīgā iedvesmas brīdī bija teicis: «Tallij, jums ir neapšaubāmas psihologa dotības. Jūs saprotat cilvēkus. Un viņi jūs tīri labi ieredz. Tāpēc ieceļu jūs par Marsa drošības dienesta priekšnieku.»
Tas nozīmēja, ka turpmāk par zaķiem būs jāatbild man.
šis te bija gadus divdesmit vecs — augumā pāri par sešām pēdām, ar labi ja simt mārciņām liesas gaļas uz kauliem. Alūsu veselīgajā Marsa klimatā viņa deguns pamazām ieguva spilgti sarkanu nokrāsu. Viņam bija lielas, pēc izskata neveiklas rokas, lielas, lem- pigas kājas, un dziedinošajā Marsa atmosfērā viņš elsa kā no ūdens izvilkta zivs. Respiratora puisim, saprotams, nebija. Zaķiem to nekad nemēdz būt.
Piegāju viņam klāt un sacīju:
— Nu, kā tev šeit patīk?
— O-o-o! — viņš izdvesa.
— Vienreizēja sajūta, vai ne? Nevis sapnī, bet nomodā stāvēt uz neviltoti īstas, patiesi svešas planētas.. .
— Un kā vēli — zaķis, cīnīdamies ar elpas trūkumu, iesaucās. No skābekļa bada viņš bija kļuvis zils — viss, izņemot deguna galiņu. Es nolēmu likt viņam vēl mazliet pamocīties.
— Tātad tu bez biļetes ielavījies šai kravas kuģī, — es teicu. — Un atlidoji uz brīnišķīgo, apburošo, eksotisko Marsu.
— Diezin vai mani var saukt par bezbiļetnieku, — viņš, joprojām elsdams, atbildēja. — Tad jau drīzāk …
— Tu piekukuļoji kapteini, — es nobeidzu viņa vietā.
Redzēdams, ka puisis vairs lāgā neturas uz savām
garajām, tievajām kājām, izvilku rezerves respiratoru un uzmaucu viņam uz deguna.
— Ejam, zaķi, — es teicu. — Sameklēšu tev kaut ko ēdamu. Pēc tam mums būs nopietna saruna.
Uz ēdnīcu vedu šo puisi pie rokas, jo viņš tā bolīja acis, ka klupdams noteikti būtu kaut ko aizķēris un salauzis. Kopgalda ēkā tūlīt paaugstināju gaisa spiedienu un uzsildīju viņam cūkgaļu ar pupām.
Viņš kā izsalcis vilks norija ēdienu, tad atlaidās krēslā un pasmaidīja, atvilkdams lūpas gandrīz līdz ausīm.
— Mani sauc Džonijs Franklins, — viņš sacīja. — Marss! Grūti ticēt, ka tiešām atrodos šeit.
Apmēram tā runā visi zaķi, protams, tie, kas pārcieš lidojumu. Ik gadus to izmēģina apmēram desmit tādu puišu, bet tikai vienam vai diviem laimējas palikt dzīviem. Lielāko tiesu viņi ir neiedomājami stulbeņi. Un tomēr, par spīti visām drošības pārbaudēm, viņiem šad tad izdodas ielavīties kravas kuģos.
Kuģa paātrinājums ir vismaz 20 g, un zaķi, kuriem, dabiski, nevar būt speciālu aizsargierīču, tiek saplacināti kā pankūkas. Tos, kas šo pārslodzi iztur, neizbēgami nobeidz radiācija vai arī viņi nosmok neventilē- jamā kravas telpā, iekams paspēj sasniegt pilota kabīni.
Mums te ir īpaša kapsēta, kurā apglabā vienīgi zaķus.
Brīnumainā kārtā daži pēc visa tā tomēr paliek dzīvi; viņi tad arī izkāpj uz Marsa ar spulgojošām acīm un milzīgām cerībām.
Un es, lūk, esmu tas vīrs, kuram viņu cerības jāsatriec pīšļos.
— Kādā nolūkā tu esi ieradies? — jautāju.
— Pateikšu jums godīgi, — Franklins sacīja. — Uz Zemes cilvēks ir spiests dzīvot kā visi. Viņam jādomā tā, kā domā visi, un tāpat jārīkojas. Citādi viņu itin drīz ieliks aiz restēm.
Es pamāju ar galvu. Uz Zemes valda stabils miers— pirmo reizi cilvēces vēsturē. Vispasaules miers, vispasaules valdība, uzplaukums visas pasaules mērogā. Varas orgāni cenšas saglabāt šādu stāvokli. Manuprāt, tie gan iet pārāk tālu, apspiezdami pat visnevainīgāko individuālismu. Bet galu galā — kas es tāds esmu, lai spriestu par to? Pēc simts gadiem vai nedaudz agrāk tāda stingrība, domājams, vairs nebūs vajadzīga. Taču zaķim, kas dzīvo mūsu dienās, tas diezin vai var noderēt par mierinājumu.
— Tātad tu izjuti vajadzību pēc jauniem apvāršņiem?
— Jā, ser, — Franklins piekrita. — Ceru, ka šie vārdi jums neliksies pārāk augstprātīgi, bet es gribu kļūt par pirmatklājēju, par celmlauzi. Grūtības mani nebiedē. Strādāšu! Jūs redzēsit, ser, tikai jaujiet man palikt, lūdzu! Es strādāšu tik cītīgi…
— Un ko īsti tu darīsi? — es painteresējos.
— Ko? — samulsis viņš uz mirkli apklusa, tad teica: — Es darīšu visu, ko vajadzēs.
— Bet ko tu proti? Mums, piemēram, noderētu labs speciālists neorganiskajā ķīmijā. Varbūt tavas spējas izpaužas tieši šajā nozarē?
— Nē, ser, — zaķis nomurmināja.
Es tā rīkojos ļoti nelabprāt, taču ir svarīgi panākt, lai zaķi pēc iespējas drīzāk apjaustu visai nepatīkamo, skarbo patiesību.
— Tātad ķīmija nav tava specialitāte, — es turpināju. — Iespējams, ka mums izdotos atrast vietu pirmklasīgam ģeologam. Vai varbūt statistiķim.
— Baidos, ka …
— Saki, Franklin, — vai tu esi profesors?
— Nē, ser.
— Tādā gadījumā tev droši vien ir doktora vai maģistra grāds? Vai vismaz diploms par augstskolas beigšanu?
— Nē, ser, — Franklins sašļucis atzinās. — Neesmu beidzis nekādas augstās skolas.
— Ko tad īsti tu domā te darīt? — es jautāju.
— Redzat, ser, — Franklins sacīja. — Esmu lasījis, ka ar Projektu saistītie darbi aptver visu Marsu. Es domāju, ka varētu uzņemties ziņneša vai, teiksim, kurjera pienākumus. Bez tam protu namdara darbus, maz
liet esmu strādājis par santehniķi un … gan jau man te atradīsies kāds piemērots darbs.
Es ielēju Franklinam otru tasi kafijas. Viņš mani uzlūkoja ar lielām, lūdzošām acīm. Zaķi vienmēr lūkojas tā, kad saruna sasniegusi šo bēdīgo punktu. Viņi domā, ka Marss ir kaut kas līdzīgs deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu Aļaskai vai divtūkstošā gada Antarktīdai — civilizācijas priekšpostenis, kuram vajadzīgi drosmīgi, enerģiski vīri. Bet Marss nav nekāds priekšpostenis. Tas drīzāk ir strupceļš.
— Franklin, — es teicu, — vai tu zināji, ka tie, kas strādā uz Marsa, paši nespēj sevi apgādāt ar visnepieciešamāko un varbūt nekad to nespēs? Vai tu zināji, ka ikviena cilvēka uzturēšana šeit maksā apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru gadā? Vai uzskati, ka tavs darbs ir tādas algas vērts?
— Es daudz neēdīšu, — Franklins mēģināja iebilst. — Un, tiklīdz būšu mazliet pieradis …
— Bez tam, — es viņu pārtraucu, — vai tu zināji, ka uz Marsa nav neviena cilvēka, kuram nebūtu vismaz zinātņu doktora grāda?
— To es nezināju, — Franklins nočukstēja.
Tādas lietas zaķi nekad nezina. Viņus informēt ir mans uzdevums. Tāpēc es pastāstīju Franklinam, ka brīvajā laikā zinātnieki paši tiek galā ar atslēdznieku, namdaru un kurjeru darbiem, ar pavāru, apkopēju un remontnieku pienākumiem. Varbūt ne sevišķi kvalitatīvi, bet paveikti visi šie darbi tiek.
Fakts ir tas, ka uz Marsa nav nekvalificēta darba spēka. Tādu algot mēs vienkārši nevaram atļauties.
Es domāju, ka Franklins izplūdīs asarās, bet puisim izdevās savaldīties.
Viņš pārlaida telpai domīgu skatienu, it kā novērtēdams katru priekšmetu mūsu nožēlojamajā kopgalda ēkā, kurā itin viss spilgti raksturoja Marsa pētnieku dzīves apstākļus.
— Ejam, — es teicu pieceldamies. — Tūdaļ sameklēšu tev gultu. Bet rīt noorganizēsim tavu atgriešanos uz Zemi. Neskumsti. Tu vismaz esi redzējis Marsu.
— Jā, ser. — Zaķis ar pūlēm piecēlās. — Bet uz Zemi, ser, es tomēr atpakaļ nebraukšu.
Biju nolēmis ar viņu nestrīdēties. Zaķi bieži vien lieto skaļus vārdus. Kā es varēju uzminēt, kas šim padomā?
Apguldījis Franklinu, atgriezos laboratorijā un dažās stundās padarīju visneatliekamāko. Tad pārguris arī pats likos gulēt.
Nākamajā rītā devos modināt Franklinu. Gultā es viņu neatradu. Prātā tūdaļ iešāvās doma par sabotāžu. Kas zina, ko spēj atraidīts celmlauzis: izraut no atomreaktora dažus palēninātājstieņus vai uzspridzināt degvielu noliktavu? Krustām šķērsām izskraidījis nometni, galu galā atradu viņu uz sastatnēm pie spektro- skopiskās laboratorijas.
Šo ēku bijām spiesti celt vaļas brīžos. Katrs, kam vien radās brīvāks mirklis, vai nu piemūrēja dažus ķieģeļus, vai izzāģēja galda virsu, vai pieskrūvēja durvju viras. Nevienu nevarēja atbrīvot no pamatdarba uz pietiekami ilgu laiku, lai kārtīgi nobeigtu nelielo būvi.
Dažās stundās Franklinam izdevās padarīt vairāk nekā jebkuram no mums vairākos mēnešos. Viņš neapšaubāmi bija prasmīgs namdaris un strādāja tā, it kā visas elles fūrijas viņam dzītos pa pēdām'.
— Franklin! —es pasaucu.
— Jā, ser. — Viņš steidzās man pretim. — Gribēju mazliet pastrādāt, lai veltīgi neēstu jūsu maizi, mister Tallij. Dodiet man vēl dažas stundas, uzlikšu ēkai jumtu. Un, ja nevienam nav vajadzīgas te samestās caurules, varbūt jau rīt laboratorijā darbosies ūdensvads.
Bez šaubām, Franklins bija lāga zēns. Tieši tāds, kādi vajadzīgi uz Marsa. Pēc visiem cilvēciskās pieklājības un taisnības likumiem man būtu jāuzsit viņam uz pleca un jāpasaka: «Grāmatu gudrība, puis, vēl nav viss. Vari palikt. Tu būsi mums noderīgs.»
Man tiešām gribējās sacīt šos vārdus. Bet es nedrīkstēju. Veiksmīgas avantūras uz Marsa nav pieļaujamas. Zaķus šeit neatbalsta. Kaut arī ne visai spoži, mēs, zinātnieki, paši tiekam galā ar atslēdznieku un namdaru darbiem. Citādi rīkoties nevar: tā būtu nepiedodama izšķērdība.
— Franklin, — es ierunājos, — esi tik laipns un nesarežģī manu uzdevumu. Esmu mīkstsirdīgs ņuņņa. Mani tu esi pārliecinājis. Bet manos spēkos ir tikai ievērot noteikumus. Tev jādodas atpakaļ.
— Es nevaru doties atpakaļ, — Franklins tikko dzirdami atbildēja.
— -Kāpēc?
— Ja atgriezīšos, mani ietupinās, — viņš paskaidroja.
— Labs ir, stāsti. —'Es nopūtos. — Tikai, ludzu, ātri.
— Klausos, ser. Kā jau teicu, uz Zemes cilvēkam jārīkojas tā, kā rīkojas visi, un tāpat arī jādomā. Kādu laiku tas man nesagādāja sevišķas grūtības. Bet tad es atklāju Patiesību.
— Ko, ko?
— Es atklaju Patiesību, — Franklins lepni atkar- toja. — Atklāju nejauši, jo Patiesība ir ļoti vienkārša. Tik vienkārša, ka izskaidroju to savai māšelei, un, ja jau viņa saprata, tad tas neapšaubāmi ir ikvienam pa spēkam. Pēc tam es mēģināju Patiesību izskaidrot visiem.
— Turpini!
— Ļaudis nez kādēļ sadusmojās. Teica, ka es esot traks un lai turot muti. Bet es nevarēju klusēt, mister Tallij, tā taču ir Patiesība! Kad viņi nāca mani apcietināt, aizlaidos uz Marsu.
«Tavu postu!» es nodomāju. «Tikai tā mums šeit trūkst! īsts veca kaluma reliģisks fanātiķis sprediķo neticībā nocietinātajiem zinātniekiem … Ideāls līdzeklis nervu nomierināšanai. Kad būšu nosūtījis šo puisi atpakaļ — taisnā ceļā uz cietumu —, sirdsapziņas pārmetumi droši vien mocīs mani līdz mūža galam.» . — Un tas vēl nav viss, — Franklins piebilda.
— Tu gribi teikt, ka šim aizkustinošajam stāstam ir turpinājums?
— Jā, ser.
— Runā!
— Viņi vajā arī manu māsu, — Franklins sacīja.
— Saprotiet, tiklīdz meitenei bija atklājusies Patiesība, viņa, tāpat kā es, gribēja to mācīt citiem. Tā taču ir Patiesība, ziniet! Tāpēc māšele tagad spiesta slapstīties, kamēr … kamēr … — Viņš nošņaukājās un sāka izmisīgi rīstīties. — Es domāju, ka pierādīšu jums, cik derīgs esmu uz Marsa, un tad māšele varētu man sekot un …
— Pietiek! — es nenocietos.
— Jā, ser.
— Negribu nekā dzirdēt. Jau tā esmu pārāk ilgi klausījies …
— Vai nevēlaties, lai arī jums atklāju Patiesību?
— Franklins dedzīgi piedāvāja. — Es varētu…
— Ne vārda vairāk! — uzbrēcu viņam.
— Jā, ser.
— Franklin, es tavā labā nevaru darīt neko, absolūti neko. Tev nav zinātniskā grāda. Un man nav tiesību atļaut tev palikt. Bet es darīšu vienīgo, kas ir manos spēkos. Aprunāšos par tevi ar direktoru.
— Vai tiešām?! Liels paldies, mister Tallij! Varbūt jūs viņam paskaidrosit, ka vēl neesmu pilnīgi atkopies no ceļojuma, bet, tiklīdz būšu, es pierādīšu …
— Protams, protams, — es sacīju un steidzos prom.
Direktors paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sajucis prātā.
— Bet, Tallij, — viņš teica, — jūs taču zināt noteikumus.
— Protams, — es nomurmināju, — bet viņš tiešām varētu mums noderēt. Man grūti samierināties ar domu, ka puisis jāsūta atpakaļ, taisni rokās policijai.
— Viena cilvēka uzturēšana šeit maksā piecdesmit tūkstoš dolāru gadā, — direktors atgādināja. — Vai jūs domājat, ka …
— Zinu, zinu, — es pasteidzos viņu pārtraukt. — Bet tas ir tik aizkustinošs gadījums, viņš tā cenšas, un mēs viņu varētu izmantot…
— Visi zaķi ir aizkustinoši, — direktors piezīmēja.
— Kā tad! — es iesaucos. — Galu galā viņi taču ir nepilnvērtīgi radījumi, ne jau tādi kā mēs, zinātnieki! Tāpēc lai lasās vien atpakaļ…
— Ed, — direktors, nepaceldams balsi, sacīja. — Redzu, ka šis jautājums draud saasināt mūsu attiecības. Tāpēc es jums ļaušu to izlemt pēc saviem ieskatiem. Jūs zināt, ka uz katru vakantu vietu Marsa ekspedīcijā ik gadus pieteicas gandrīz desmit tūkstoš cilvēku. Mēs dažkārt noraidām speciālistus, kas labāki par mums.
Jaunieši gadiem ilgi studē universitātēs, cerēdami te uz noteiktu vietu, un vēlāk izrādās, ka šī vieta jau aizņemta. Ievērojot visu to, vai sirdsapziņa ļauj jums apgalvot, ka Franklinu vajadzētu atstāt?
— Es … es … ā, velns parāvis, nē, ja problēmu aplūko no tāda viedokļa!
— Vai tad ir iespējams to aplūkot citādi?
— Protams, ne.
— Tā ir bēdīga situācija: daudzi tiek aicināti un tikai nedaudzi izraudzīti, — direktors domīgi rezumēja. — Cilvēcei vajadzīgas jaunas, neapgūtas teritorijas. Es labprāt novāktu visus šķēršļus ceļā uz Marsa kolonizāciju. Un kādreiz mēs tos arī novāksim. Bet tikai pēc tam, kad būsim iemācījušies lielā mērā iztikt ar vietējiem resursiem.
— Labi, — es pieliku sarunai punktu. — Iešu parūpēties par zaķa aiztransportēšanu.
Kad atgriezos, Franklins strādāja uz spektrogrāfis- kās laboratorijas jumta; viņam pietika paskatīties uz mani, lai noprastu, kāda ir atbilde.
Es iekāpu džipā un aizbraucu uz Marsportu. Man gribējās pateikt dažus sirsnīgus vārdus kapteinim, kas bija uzņēmis Franklinu kuģī. Tādas cūcības notika pārāk bieži. Lai šis jokdaris tagad vizina Franklinu atpakaļ!
Kravas kuģis bija iegremdēts starta šahtā, vienīgi tā priekšgals raudzījās debesīs. Klarksons, mūsu nukleo- niķis, gatavoja kuģi lidojumam.
— Kur ir šīs lūžņu kaudzes kapteinis? — es jautāju viņam.
•— Kapteiņa nav, — Klarksons paskaidroja. — Tas ir automātisks modelis, kuru vada pa radio.
Mans kuņģis sāka lēnām šūpoties.
— Nav kapteiņa?
— Protams, ka nav.
— Un apkalpes?
— Automātiskajos modeļos apkalpes nemēdz būt. Vai tad tu to nezini, Tallij?
— Tādā gadījumā, — es attapos, — uz kuģa nemaz nav skābekļa.
— Dabiski!
— Un nav aizsardzības pret radiāciju?
— Pilnīgi pareizi, — Klarksons izbrīnījies palūkojās uz mani.
— Arī siltumizolācijas nav?
— Tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai korpusu pasargātu no izkušanas.
— Kuģis droši vien startē ar maksimālu paātrinājumu? Kaut kas ap trīsdesmit pieciem g?
— Bez šaubām, — Klarksons apstiprināja. — Ja kuģī nav cilvēku, tāds paātrinājums dod iespēju ietaupīt krietni daudz degvielas. Tevi šajā sakarā kaut kas mulsina?
Es viņam neatbildēju. Klusēdams iekāpu džipā un, nospiedis akseleratoru līdz galam, aizjoņoju uz spek- troskopisko laboratoriju. Mans kuņģis vairs nešūpojās, tas griezās kā vilciņš.
Pēc tāda lidojuma cilvēks nevar palikt dzīvs. Ne mazāko izredžu! Tas ir fiziski neiespējami.
Kad piebraucu pie laboratorijas ēkas, Franklins, jau uzklājis visu jumta segumu, tranšejā savienoja caurules. Bija pusdienas pārtraukums, un daži ģeologi viņam palīdzēja.
— Franklin!
— Jā, ser?
Es dziļi ievilku elpu.
— Franklin, vai tu šeit ieradies kravas kuģī?
— Nē, ser, — viņš sacīja. — Es jums teicu, ka neesmu piekukuļojis kapteini, bet jūs …
—• Tādā gadījumā, — noskaldīju vārdu pa vārdam, — kā tu šeit nokļuvi?
— Izmantojot Patiesības spēku!
— Vai tu nevarētu paskaidrot sīkāk?
Franklins padomāja, tad teica:
— Ceļš mani briesmīgi nogurdinājis, mister Tallij. Bet, liekas, es tomēr varēšu jums parādīt, kā to dara.
Nākamajā mirklī viņš bija pazudis.
Es stāvēju, mirkšķinādams acis kā pēdējais stulbenis. Pēkšņi viens no ģeologiem ar roku norādīja uz augšu. Tur apmēram trīssimt pēdu augstumā lidinājās Franklins.
Mirkli vēlāk viņš atkal bija man blakus. Viņa deguns no aukstuma šķita kļuvis vēl sarkanāks.
Šis joks nepārprotami oda pēc teleportācijas! Svētie dievi…
— Vai tā ir tava Patiesība? — es jautāju.
— Jā, ser, — Franklins atbildēja, — vajadzīgs tikai īpašs skatījums uz pasauli. Ja to izdodas apgūt — pa īstam apgūt —, daudz kas kļūst iespējams. Bet tur, uz Zemes, ļaudis dēvēja to par… par halucināciju un teica, lai es beidzot viņus hipnotizēt un …
— Tu vari šo Patiesību iemācīt arī mums? — es jautāju.
— Protams, — Franklins sacīja. — Kaut gan… zināmu laiku tas prasīs.
— Tad viss ir kārtībā. Zināmu laiku mēs, jādomā, varēsim atvēlēt. Kā tad! Es pat nešaubos, ka varēsim.
0, jā, zināms laiciņš, veltīts Patiesības apgūšanai, nebūs veltīgi izšķiests …
Nezinu, cik ilgi vēl es būtu tā bubinājis, ja Franklins pēkšņi nebūtu mani pārtraucis.
— Mister Tallij, vai tas nozīmē, ka es drīkstu palikt?
— Drīksti, Franklin, drīksti! Atklāti sakot, ja tu mēģinātu mūs atstāt, es tevi nošautu.
— O, pateicos jums, ser! Un kā ar māšeli? Vai viņa drīkstēs man sekot?
— O, jā, noteikti! Lai tava māšele atbrauc, kad vien viņa …
Šajā mirklī ģeologu pulciņā atskanēja izbaiļu kliedziens. Es lēni atskatījos. Mati man sacēlās stāvus.
Tur stāvēja izstīdzējusi, tieviņa meitene ar tik lielām acīm kā bļodiņas. Viņa lūkojās apkārt kā mēnessērdzīga un murmināja:
— Marss! Tik tiešām Marss!!
Tad viņa pievērsās man un nosarka.
— Piedodiet, ser, — meitene teica. — Es … es … neņemiet ļaunā, es noklausījos …