Paņēmiens, kādu Tomass Henlijs izvēlējās, lai iepazītos ar savu nākamo sievu, neapšaubāmi pelna antropologu, sociologu un visu to personu ievērību, kuras pētī cilvēku rakstura dīvainības. Tas dod, kaut arī nepilnīgu, tomēr pietiekami spilgtu priekšstatu par vienu no vismīklainākajām laulību ieražām divdesmitā gadsimta nogalē. Un, tā kā, minētā ieraža stipri ietekmējusi mūsdienu Amerikas matrimoniālo industriju, Hen- lija piedzīvojumiem ir nenoliedzami simptomātiska nozīme.
Tomass Henlijs bija slaiks, liela auguma jauneklis ar mazliet vecmodīgu gaumi un netikumiem, kas šķita tik mēreni, ka pati šī mērenība jau bija uzskatāma gandrīz vai par netikumu. Henlija sarunās tiklab ar vīriešu, kā ar sieviešu kārtas pasniedzējiem viss bija absolūti vietā, ieskaitot gramatiskās kļūdas, kas precīzi atbilda viņa vecumam un sabiedriskajam stāvoklim. Tomasam piederēja daži pelēka flaneļa uzvalki un milzums šauru šķērssvītrotu kaklasaišu. Jūs domājat, ka pūlī viņu izdotos pazīt pēc raga brillēm? Nekā tamlīdzīga! Arī tur Henlijs būtu gluži .nemanāms.
Kam gan varētu ienākt prātā, ka rāmais, neizskatīgais, lietišķi uzcītīgais un visam piekrītošais jaunais cilvēks savā sirdī ir nevaidams romantiķis? Atklāti sakot, tas droši vien ienāktu prātā katram, jo mānīgā āriene spēja pievilt tikai tās īpašnieku.
Henlijam līdzīgi jaunekļi — ar raga sejsegiem un pelēkām flaneļa bruņām — veido mūsdienu bruņinieku ordeni. Miljoni un miljoni tādu jauniešu klimst pa lielpilsētu ielām — stingra gaita, ātrs solis, taisns skatiens, klusināta balss un standartuzvalks, kas pārvērš cilvēku par neredzamu pilienu ļaužu jūrā. Kā apburti šie jaunekļi peld pa vienmuļi pelēcīgajiem dzīves viļņiem, lai gan viņu sirdis dienu un nakti svilina romantikas mūžīgā uguns.
Pat nomodā Henlijs nemitīgi sapņoja par pirātu zobeniem, kas svelpjot šķeļ gaisu; par fregatēm, kas ar paceltām burām slīd pretim lecošai saulei; par noslēpumainām meiteņu acīm, kas no caurspīdīgu plīvuru apakšas bezgala skumji uzlūko viņu. Un, dabiski, viņš sapņoja ari par mūsdienīgākiem romantikas paveidiem.
Taču lielpilsētās romantika ir deficīta prece. Visuzņēmīgākie biznesmeņi sapratuši to tikai nesen. Un, lūk, kādu vakaru pie Henlija ieradās neparasts ciemiņš.
Piektdien pēc nebeidzami garas, apnicīgā kantora rutīnā pavadītas darbdienas Henlijs atgriezās savā vienistabas dzīvoklītī. Viņš drusku atslābināja kaklasaites mezglu un ne bez melanholijas sāka domāt par gaidāmo vīkendu. Skatīties televizorā boksu negribējās, bet visas filmas, kuras rādija tuvākajos kinoteātros, viņš jau bija redzējis. Viņa paziņu vidū nebija nevienas kaut cik pievilcīgas meitenes, un — pats ļaunākais — viņam pat nebija izredžu ar tādu iepazīties.
Tomass nīka istabā, kamēr pār Manhetenu sabiezēja krēsla, un gudroja, kur varētu satikt simpātisku meiteni un ko viņai pateikt, ja tiešām laimētos …
Pie dzīvokļa durvīm kāds piezvanīja.
Bez uzaicinājuma pie viņa mēdza ierasties tikai klejojoši tirgotāji un Ugunsdzēsības dienesta atbalstītāju biedrības aģenti. Taču tovakar viņš bija priecīgs par visniecīgāko iespēju izklaidēties. Kādēļ gan nepadisku- tēt ar tirgotāju, kas par katru cenu cenšas uztiept klientam savu preci? Henlijs atvēra durvis un ieraudzīja kustīgu, pārspīlēti elegantu vīreli, kas apveltīja viņu ar žilbinošu smaidu.
— Labvakar, mister Henlij, — vīrelis nobēra. —* Es esmu Džo Moriss no Ņujorkas romantikas dienesta, kura galvenā mītne atrodas «Empire State Building» ēkā, bet filiāles — Vestčesterā un Ņūdžersijā. Mūsu uzdevums — apkalpot vientuļos, mister Henlij. Tātad — ari jūs. Neliedzieties! Cilvēks, kas nav vientuļš, piektdienas vakarā diezin vai sēdētu mājās … Jūs esat vientuļš, un mūsu tiešais pienākums ir palīdzēt jums. Mēs zinām: tik spējīgam, jūtīgam, interesantam jauneklim nepieciešamas meitenes — jaukas, patīkamas, skaistas, iejūtīgas meitenes …
— Pagaidiet, — Henlijs strupi pārtrauca runātāju. — Ja jums tur ir kaut kas līdzīgs birojam, kas piegādā klientus meičām, kuras var izsaukt pa tālruni…
Viņš aprāvās, ieraudzījis, ka Džo Moriss pietvīkst, pagriežas un sašutis dodas prom.
— Kur jūs skrienat? — Henlijs iesaucās. — Es taču negribēju jūs apvainot!
— Jūsu zināšanai, ser, esmu ģimenes cilvēks, — Džo Moriss klīrīgi paskaidroja. — Man Bronksā ir sieva un trīs bērni. Ja jūs kaut uz mirkli pieļaujat, ka esmu spējīgs saistīt savu vārdu ar …
— Dieva dēļ, piedodiet! — Henlijs ieveda Morisu istabā un piedāvāja viņam krēslu.
Misters Moriss tūdaļ atguva.labo omu un daiļrunību.
— Nē, mister Henlij, — viņš sacīja. — Jaunās lēdijas, kuras man bija gods iepriekš pieminēt, nav…ē… ē… profesionāles. Tās ir skaistas, normālas, romantiski noskaņotas meitenes. Bet viņas ir vientuļas. Mūsu pilsētā, mister Henlij, ir daudz vientuļu meiteņu.
Henlijs nez kāpēc bija domājis, ka vientuļi var būt vienīgi vīrieši.
— Vai tiešām? — viņš jautāja.
— Jā, daudz. Ņujorkas romantikas dienesta uzdevums, — Moriss turpināja, — ir organizēt šādu jauniešu tikšanos pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos.
— Hm, — Henlijs sacīja. — Tad jau, ja esmu pareizi sapratis, jums ir kaut kas līdzīgs — lūdzu, piedodiet man šo terminu —kaut kas līdzīgs Draudzības klubam.
— Ko jūs! Nekā tamlīdzīga! Mister Henlij, mans dārgais, vai jūs kādreiz esat bijis tādā klubā?
Henlijs noliedzoši pakratīja galvu.
— Bet aiziet uz turieni jums derētu, ser, — Moriss piezīmēja. — Kaut vai tādēļ, lai varētu pienācīgi novērtēt mūsu dienestu. Draudzības klubs! Iedomājieties tukšu zāli vienā no lētākajiem Brodveja rajoniem. Otrajā stāvā uz estrādes pieci muzikanti apdilušos smokingos vienmuļi čīgā sen apnikušus šlāgerus. Nožēlojamās skaņas drūmi atbalsojas no kailajām sienām un saplūst ar transporta graboņu un čīkstoņu aiz logiem. Gar sienām — divas krēslu rindas. Vīrieši sēž zāles vienā
pusē, sievietes — otrā. Ne vieni, ne otri īsti nesaprot, kā viņi šeit nokļuvuši. Visi cenšas notēlot bezrūpību, kas tomēr diez kā nepadodas; nepārtraukti kūpina cigaretes, lai apslēptu nervozās trīsas, un smēķu galus samin ar papēžiem. Laiku pa laikam kāds nelaimes putns sadūšojas uzlūgt meiteni, un tad abi mīņājas uz parketa tik stīvi kā cilvēki, kuriem mugurā iemeties vilka kauls, bet pārējie tikmēr bola uz viņiem neķītri spīdīgas acis. Vakara vadītājs — uzpūtīgs kretīns ar trulu, mākslotu smaidiņu — jož apkārt pa visu zāli, veltīgi cenzdamies atdzīvināt šo bērinieku sanāksmi…
Moriss atvilka elpu.
— Tāds ir anahronisms, kuru dēvē par Draudzības klubu. Pretdabiska, nervus bendējoša, riebīga procedūra, kas, iespējams, būtu vietā karalienes Viktorijas laikos, bet ne jau nu mūsu dienās. Ņujorkas romantikas dienests turpretī risina uzdevumu, kuru vajadzēja atrisināt jau sen. Ar vislielāko zinātnisko precizitāti un tehnisko izveicību mēs esam izpētījuši faktorus, kas nepieciešami, lai organizētu pretējo dzimumu personu sekmīgu iepazīšanos.
— Kas tie par faktoriem?
— Svarīgākie no tiem, — Moriss paskaidroja, — ir stihiska nejaušība, kuru papildina liktenīgas predesti- nācijas sajūta.
— Bet nejaušība un liktenis, manuprāt, izslēdz viens- otru, — Henlijs piezīmēja.
— Protams! Taču romantikas būtība ir tāda, ka tai jāietver sevi pretēji, pat nesavienojami elementi. To apstiprina arī mūsu izstrādātie grafiki.
— Tātad jūs pārdodat romantiku? — Henlijs vaicāja, un viņa balsī skanēja šaubas.
— Pilnīgi pareizi! Mēs šo produktu pārdodam attīrītā, var teikt, pirmatnējā veidā. Nevis seksu, kas pie
ejams katram. Arī mīlestību ne — šai jomā neko nevar garantēt, tādēļ mīlestībai nav komerciālas vērtības. Nē, mister Henlij, mēs pārdodam romantiku, šo dzīves sāli, šo cilvēces mūžseno sapni, kura tik ļoti pietrūkst mūsdienu sabiedrībai.
— Ļoti interesanti, — Henlijs atzina.
Taču, lai ticētu dzirdētajam, bija nepieciešami pierādījumi. Viņa viesis varēja būt vai nu blēdis, vai cilvēks, kas ceļ gaisa pilis. Katrā ziņā Henlijs šaubījās, ka viņš spēj pārdot romantiku. Tas ir, protams, īstu romantiku — tās noslēpumaini spīguļojošās vīzijas, kas vajāja Henliju dienu un nakti.
— Pateicos jums, mister Moris, — Tomass piecēlies teica. — Es padomāšu par jūsu priekšlikumu. Bet pašlaik man jāsteidzas. Tāpēc, ja jums nav iebildumu . ..
— Apžēlojieties, ser! Vai tiešām jūs gribat atteikties no r o m a n t i k a s?!
— Atvainojiet, bet…
— Izmēģiniet mūsu sistēmu; mēs pilnīgi bez maksas uz dažām dienām nodosim to jūsu rīcībā, — misters Moriss uzstāja. — Ieveriet šo te pogcaurumā! — Un viņš pasniedza Henlijam nieciņu, kas atgādināja minitranzistoru ar gandrīz mikroskopisku videokameru.
— Kam tas vajadzīgs?
— Drīz sapratīsit." Izmēģiniet! Galvoju, ka būsit apmierināts. Mēs, mister Henlij, esam lielākā firma, kas piegādā romantiku, un mūsu mērķis ir saglabāt savu prestižu: šajā nolūkā arī turpmāk centīsimies priekšzīmīgi kalpot miljoniem Amerikas jauniešu. Iegaumējiet, mūsu romantika ir visliktenīgākā un vienlaikus visstihiskākā; tā dāvā estētisku un fizisku baudu, turklāt ir absolūti nevainojama no likuma viedokļa.
Paspiedis Henlijam roku, Džo Moriss pazuda.
Tomass no visām pusēm apskatīja tranzistoru, bet neatrada tajā nevienas podziņas vai skalas. Tad ievēra aparātiņu svārku atloka pogcaurumā, un … nekas nenotika.
Viņš paraustīja plecus, savilka ciešāk kaklasaites mezglu un izgāja pastaigāties.
Vakars bija skaidrs un vēss. Tāpat kā vairumā vakaru, kurus Henlijs atcerējās, laiks šķita ideāli piemērots romantiskiem piedzīvojumiem. Visapkārt pletās neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt. Tūkstošiem reižu Henlijs bija klaiņojis pa šīm ielām, gatavs sastapt savu likteni. Bet ne reizes viņam nebija laimējies.
Viņš klimta starp milzīgiem dzīvojamo namu masīviem un domāja par sievietēm, kuras varbūt tieši šobrīd stāvēja pie augstajiem logiem un caur aizkariem lūkojās lejup uz vientuļo gājēju, kas soļo pa ietves tumšo asfaltu. Viņām droši vien gribējās zināt, kas ir šis gājējs, ko viņš te meklē un…
— Nenāktu par ļaunu, — kāds pēkšņi pačukstēja, — uzmest pilsētai skatienu no augšas.
Henlijs aizdomīgi pavērās apkārt. Tuvumā nebija nevienas dzīvas radības. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš noprata, ka čukstētājs bijis tranzistors.
— Ko? — Tomass jautāja.
Radio klusēja.
«Uzmest skatienu pilsētai? Tas tiešām nenāktu par ļaunu,» viņš nosprieda un devās uz tuvāko debesskrāpi.
— Nē, — radio pačukstēja, — tālāk.
Henlijs paklausīgi aizslāja ēkai garām un apstājās pie nākamās.
— Seit? — viņš jautāja.
Radio neatbildēja, taču puisim likās, ka tranzistors uzmundrinoši pasmīkņājis.
«Romantikas dienests savu lietu, kā redzams, prot,» Henlijs nodomāja. «Viņi zina, ko dara. Ja neskaita nelielu priekšā teikšanu, es, var teikt, esmu rīkojies gandrīz patstāvīgi.»
Tomass iegāja ēkā, atvēra lifta durvis un nospieda augšējo pogu. Izkāpis pēdējā stāvā, viņš pa kāpnītēm nokļuva uz plakanā jumta, pagriezās un …
— Uz pretējo pusi! — tranzistors pačukstēja.
Henlijs devās uz pretējo pusi, nonāca līdz margām
un paskatījās uz pilsētu. Balti spīguļojošās laternu ugunis virknējās ģeometriski pareizās figūrās, šur tur mirgoja sarkani un zaļi gaismas signāli, visās varavīksnes krāsās zaigoja neona reklāmas. Pilsēta gulēja viņam pie kājām — neierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt.
Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka viņam blakus vēl kāds aizrautīgi vēro naksnīgo ainavu.
— Lūdzu piedošanu, — Tomass teica. — Es negribēju jūs traucēt.
— Jūs netraucējat, — atbildēja sievietes balss.
«Mēs viens otru nepazīstam,» Henlijs domāja. «Mēs
esam tikai vīrietis un sieviete, kurus gadījums — vai liktenis — savedis šonakt kopā uz debesskrāpja jumta, augstu pāri pilsētai. Interesanti, cik daudz nepiepildītu sapņu nācās izanalizēt Romantikas dienestam, cik daudz dažādu vīziju pācās klasificēt un ierakstīt tabulās, lai sasniegtu tādu pilnību.»
Paslepus uzmetis skatienu blakusstāvētājai, viņš ievēroja, ka tā ir jauna un neapšaubāmi skaista meitene. Viņa šķita nesamulsināma, bet tīri -intuitīvi Tomass juta, ka vieta, laiks un noskaņojums — visa šī nekļūdīgi izraudzītā situācija — meiteni satrauc tikpat stipri kā viņu.
Henlijs veltīgi pūlējās atrast vajadzīgos vārdus. Viņam vispār nekas nenāca prātā, bet neatkārtojamie mirkļi tikmēr aizslīdēja cits pēc cita. .
— Ugunis, — tranzistors iepīkstējās.
— Šīs ugunis ir brīnišķīgas! — Henlijs patētiski iesaucās, klusībā nolamādams sevi par pēdējo stulbeni. ' t
— Jā, — meitene piebalsoja. — Tās atgādina milzīgu, zvaigznēm izšūtu tepiķi, tumsā zibošus šķēpus …
— Un karavīrus, kas, sargājot nakti, allaž ir nomodā. — Viņš tā arī nesaprata, vai pats izdomājis šo salīdzinājumu vai tikai mehāniski atkārtojis to, ko pa- pīkstējis priekšā tranzistors.
— Es bieži nāku uz šejieni, — meitene sacīja.
— Es nekad šeit neesmu bijis, — sacīja Henlijs.
— Bet šodien …
— Šodien es nevarēju nenākt. Es zināju, ka satikšu jūs.
Henlijs juta, ka Romantikas dienestam derētu salīgt augstākas klases scenāristu. Gaišā dienas laikā tāds dialogs izklausītos absolūti nejēdzīgi. Bet pašreiz, uz debesskrāpja jumta, kad ielu ugunis ir tālu lejā, bet zvaigznes aizsniedzamas tikpat kā ar roku, šī saruna šķita gluži dabiska.
— Es esmu pret nejaušu iepazīšanos, — teica meitene, sperdama soli uz Henlija pusi. — Bet…
— Mūsu pazīšanās nav nejauša, — Henlijs atbildēja, savukārt tuvodamies viņai.
Zvaigžņu gaismā meitenes zeltainie mati kļuva sudrabaini spīdīgi. Viņa mazliet pavēra muti un uzlūkoja Henliju. īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.
Viņi stāvēja aci pret aci, un Henlijs saoda viņas matu tikko jaušamo aromātu. Puisim ietrīcējās ceļi, viņu pārņēma dīvains mulsums.
— Apkampiet… — radio pačukstēja.
Henlijs automātiski izstiepa rokas. Meitene ar klusu nopūtu ieslīga viņa skavās. Viņi skūpstījās. Vienkārši, dabiski, neatvairāmi, ilgi. Un kaisle uzbangoja, kā bija jau iepriekš paredzēts.
Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka meitenei blūzītes atlokā ievērts podziņai līdzīgs, briljantiem izrotāts mikrotran- zistors. Bet, lai nu kā, viņš bija spiests atzīt, ka šī stihiskā un reizē liktenīgā tikšanās sagādājusi viņam lielu prieku.
Augstceltņu jumtus jau sārtoja rīta blāzma, kad Henlijs, galīgi novārdzis, atvilkās savā istabā. Viņš nogulēja visu dienu un pamodās tikai vakarā, izsalcis kā vilks. Tad aizgāja uz tuvējo bāru, notiesāja pamatīgas pusdienas un sāka apcerēt iepriekšējās nakts piedzīvojumu.
Viss, itin viss bija brīnišķīgi, aizraujoši un nevainojami: tikšanās uz jumta, viņas dzīvoklīša mājīgā pustumsa, atvadas rītausmā un pēdējā skūpsta kvēle, kas joprojām dedzināja lūpas. Un tomēr viņu nez kādēļ kremta neapmierinātība.
Doma par romantisku tikšanos, ko organizē ar tranzistoriem, kuru signāji izraisa mīlētājos stihisku un tai pašā laikā liktenīgu reakciju, šķebināja Henlijam dūšu. Nav vārdam vietas — Romantikas dienests bija pastrā* dājis uz goda, un tomēr kaut kas nebija tā, kā vajadzētu.
Viņš iztēlojās, kā miljoniem jaunu cilvēku pelēkos flaneļa uzvalkos ar svītrotām kaklasaitēm klīst pa pilsētu, paklausīdami mikrotranzistoru tikko dzirdamajām pavēlēm. Un vienlaikus gara acīm redzēja nakts maiņas operatorus pie videosakaru vadības pults — godīgus ļautiņus, kas, izpildījuši kārtējo romantikas normu, nopērk rīta laikrakstus un pārpildītos metro vilcienos brauc uz mājām, kur viņus gaida vai nu sieva, vai vīrs un katrā ziņā pulciņš bērnu.
Tas bija pretīgi. Tomēr labāk nekā iztikt pavisam bez romantikas. Progress acīmredzot prasa, lai arī romantiku nostādītu uz solīda organizatoriska pamata. Citādi tai neizbēgami jāpazūd ikdienas jezgā …
«Un vispār,» Henlijs nosprieda, «ja puslīdz iedziļinās problēmas būtībā, nekā dīvaina tur vairs nevar saskatīt. Viduslaikos, meklējot apburtu skaistuli, bruņinieks par ceļrādi izmantoja no raganas dabūtu talismanu. Kāpēc gan mūsu dienās tirdzniecības aģents nevarētu pagādāt jauneklim tranzistoru, kas, spriežot pēc visām pazīmēm, veic to pašu uzdevumu nesalīdzināmi efektīvāk?
«Nav izslēgts,» viņš domāja, «ka patiesi stihiskas un patiesi liktenīgas romantikas pasaulē nekad nav bijis. Varbūt jau kopš pasaules radīšanas tādās lietās ir bijis nepieciešams starpnieks.»
šo pavedienu Henlijs neuzdrošinājās atšķetināt līdz galam. Viņš samaksāja par pusdienām un izgāja uz ielas.
Stingrā gaita un ātrais solis šoreiz aizveda viņu uz pilsētas nabadzīgākajiem kvartāliem. Gar ietvēm stiepās atkritumu urnu rindas, bet aiz noplukušo īres namu netīrajiem logiem skanēja skumīgs klarnetes solo un ķīviņā iekarsušu sieviešu spiedzīgās balsis. No tumšas pavārtes uz viņu ar smaragdzaļām acīm blenza svītrains kaķis …
Henlijs apstājās, sabozās un nolēma griezties atpakaļ.
— Kāpēc gan nepaiet vēl mazlietiņ uz priekšu? — tranzistors pieglaimīgi čukstēja.
Henlijs noskurinājās un … devās tālāk.
Ielas bija tukšas un klusas kā bērinieku atstātas kapličas. Aklie noliktavu milzeņi ur\ veikalu dzelzs žalūzijas mudināt mudināja pielikt soli. Tomasam ienāca prātā, ka ir tādi piedzīvojumi, kurus meklēt laikam gan nav vērts. Romantikai šie apstākļi nepavisam nav piemēroti. Veltīgi viņš klausījis tranzistoru; vajadzēja atgriezties ierastajā, spilgti apgaismotajā prozaiskās kārtības pasaulē.
Pēkšņi Henlijs sadzirdēja kņadu un ieraudzīja, ka tuvējā šķērsielā divi vīrieši uzmācas meitenei, kas izmisīgi atgaiņājas no viņiem.
Henlija reakcija bija stihiska un zibenīga. Viņš gribēja dot kājām ziņu un pasaukt policistu vai vēl labāk — divus trīs policistus. Bet tranzistors to nepieļāva.
— Pats tiksit galā, — radio teica.
«Ne velna,» pazibēja doma.
Gandrīz vai katru dienu avīzes rakstīja par drosminiekiem, kas bijuši pārliecināti, ka viņiem izdosies tikt galā ar bandītiem. Lielāko tiesu šie cilvēki pēc tam nokļuva slimnīcās, kur viņiem pietika laika apcerēt robus savās zināšanās par dūru cīņu.
Taču radio nemitējās viņu uzmundrināt, un, meitenes žēlo lūgumu aizkustināts, Henlijs beidzot pakļāvās liktenim. Viņš noņēma raga brilles, ielika tās futrālī, iebāza futrāli bikšu kabatā un kā neprātīgs metās šķērsielas draudīgajā tumsā.
Tomass uzdrāzās virsū atkritumu tvertnei, apgāza to un tikai tad sasniedza notikuma vietu. Laupītāji nez kādēļ viņu nepamanīja. Henlijs sagrāba vienu aiz pleca, pagrieza pret sevi un ar labo āķi trāpīja viņa zodu. Cilvēks sagrīļojās un droši vien būtu pakritis, ja aiz muguras nebūtu bijusi siena. Viņa drauģelis, palaidis vaļā meiteni, metās virsū Henlijam, kas to sagaidīja ar abu dūru un labās kājas trīskāršu sitienu. Uzbrucējs nogāzās zemē, murminādams: «Nu, nu, draudziņ, ne tik strauji!»
Henlijs atkal pievērsās pirmajam. Bandīts uzklupa viņam kā satracināts tīģeris. Taču, lai cik tas dīvaini, neviens sitiens neķēra mērķi, un Henlijs ar vienu vienīgu kreiso taisno notrieca viņu uz bruģa.
Uzrausušies kājās, laupītāji neatskatīdamies muka prom. Henlijs tikai izdzirdēja, ka viens no viņiem skriedams žēlojas otram: «Labāk nolikt karoti nekā pelnīt iztiku šitādā vīzē.»
Replika, šķiet, nebija paredzēta scenārijā, tāpēc Henlijs to atstāja bez ievērības un pievērsās meitenei. Vēl īsti neattapusies no izbīļa, viņa pieķērās savam glābējam.
— Tu atnāci …
— Es nevarēju nenākt, — Henlijs atkārtoja neredzamā sufliera vārdus.
— Es zināju, — meitene pasmaidīja.
Henlijs ieraudzīja, ka viņa ir jauna un skaista. Laternas gaismā meitenes melnie mati spīguļoja kā antra- cīts, bet atvērtās lūpas šķita karmīnsarkanas … īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.
Šoreiz Henlijs apskāva meiteni bez jebkādas priekšā teikšanas. Viņš pamazām apguva romantiskā piedzīvojuma formu un saturu, kā arī' rīcības veidu, kuram jāizraisa stihiska un vienlaikus liktenīga kaisle.
Nezaudēdami veltīgi laiku, viņi devās uz meitenes dzīvokli. Pa ceļam Henlijs pamanīja viņas matos mil- zlgu zaigojošu briljantu. Un tikai daudz vēlāk viņš atskārta, ka tas bijis nevis dārgakmens, bet gan veikli apslēpts tranzistors.
Nākamajā vakarā Tomasam atkal negribējās palikt mājās. Viņš staigāja pa ielām un centās apklusināt neapmierinātības velniņu, kas urdīja sirdi. Tā ibija brīnumaina nakts, viņš centās sev iegalvot, nakts, pilna maigu ēnu, zīdainu cirtu, kas glāstīja viņa seju, un kvēlu pateicības asaru, kuras mīļākā izraudājusi uz viņa pleca. Un tomēr …
Meitene diemžēl nebija viņa gaumē — tāpat kā iepriekšējā, un šo bēdīgo faktu nekas nespēja grozīt. Patiesi, nav taču iespējams uz labu laimi savest kopā divus pilnīgi svešus cilvēkus un gaidīt, ka acumirklīgs kaislības uzliesmojums pāraugs mīlestībā! Mīlestībai ir savi likumi, no kuriem tā neatkāpjas ne par mata tiesu.
Henlijs gāja, gāja, un pamazām viņā brieda pārliecība: šoreiz jau nu noteikti viņš sastaps īsto!
Ragains mēness slīdēja zemu pār jumtu korēm; liega vēsma nesa no dienvidiem eksotiski reibinošu un vienlaikus bezgala intīmu aromātu.
Radio klusēja, un viņš klīda pa ielām, tikai intuīcijas vadīts. Gluži patstāvīgi, bez jebkādas priekšā teikšanas, Henlijs iegāja'nelielā skvērā un ieraudzīja meiteni, kas vientuļa stāvēja pie krastmalas margām.
Izvēlējies vietu viņai blakus, Tomass nodevās apkārtnes vērošanai. Pa kreisi tumsā izplūda tilts, kuru turēja milzīgā zirnekļa tīklā savītas tērauda troses. Lejā upe vēla melnus, eļļainus viļņus, kas šur tur straumē sagrieza virpuļus. Tālumā iekaucās velkonis. Tam atbildēja otrs. Un abi sasaucās kā naktī apmaldījušās dvēseles.
Tranzistors nesteidzās ar padomiem, tāpēc Henlijs iesāka:
— Patīkama nakts.
— Iespējams, — meitene atbildēja, pat nepagriezdama galvu.
— Nakts ir skaista, — teica Henlijs, — protams, ja vien šo skaistumu gribi saskatīt.
— Apbrīnojami. Tādus vārdus es negaidīju …
— Vai tiešām? — Henlijs jautāja, pievirzīdamies meitenei tuvāk. — Vai tiešām tas ir tik apbrīnojami? Ka es esmu šeit un arī jūs …
c— Varbūt. Kas to lai zina, — meitene atbildēja, beidzot palūkojusies uz Henliju.
Viņa bija jauna un skaista. Mēness gaismā viņas kas- taņbrūnie mati ieguva bronzas spīdumu. īpatnējais nbska- ņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.
Un te pēkšņi viņam atausa gaisma.
Lūk, patiesi stihisks un reizē liktenīgs piedzīvojums! Ne jau radio atveda viņu šurp, un ne jau radio pačukstēja priekšā vajadzīgos vārdus. Nē, šai gadījumā neviens viņu nav pamācījis … Henlijs uzmeta skatienu meitenei. Ne viņas blūzītē, ne arī matos nemanīja nekā līdzīga tranzistoram.
Tātad savu mīlestību viņš atradis bez Ņujorkas romantikas dienesta palīdzības! Visslepenākie un skaistākie sapņi, kas ilgus gadus bija viņu neatlaidīgi vajājuši, tagad beidzot piepildīsies …
Henlijs izstiepa roku, un meitene ar tikko dzirdamu nopūtu piekļāvās viņam pie krūtīm. Viņš noskūpstīja meiteni. Lielpilsētas ugunis mirgodamas sajaucās ar zvaigžņu liesmām. Mēness sirpis slīdēja arvien zemāk. Pāri melnajai, eļļainajai upei kuģu sirēnas apmainījās ar sēru vēstīm.
Meitene atvilka elpu un maigi atbrīvojās no Tomasa skavām.
— Vai es jums patīku? — viņa vaicāja.
— Patīkat? — Henlijs iekliedzās. Tas nav īstais vārds!
— Priecājos, — meitene sacīja, — jo es esmu Brīvās romantikas izmēģinājuma paraugs, kuru jums pilnīgi par brīvu piedāvā «Dižās romantikas trests» ar galveno mītni Ņūarkā, Ņūdžersijas štatā. Mūsu firma garantē patiesi stihisku un liktenīgu romantiku visdažādākajos veidos — pēc klientu izvēles. Balstoties uz tehnoloģiskiem pētījumiem, mums izdevās atteikties no tādu primitīvu amatniecisku iekārtu lietošanas kā tranzistori, kas rada nebrīvības sajūtu tieši tad, kad cilvēkam jājūtas absolūti brīvam.
Taču neaizmirstiet: es esmu tikai izmēģinājuma paraugs, un tāpēc nevaru dot jums kaut cik pilnīgu priekšstatu par to, ko spēj piedāvāt «Dižās romantikas trests», kuram ir filiāles visā pasaulē. Šajā prospektā, godājamais ser, izklāstīti daži tipveida projekti. Varbūt jūs interesēs «Romantika visos platuma grādos». Lai gan, ja esat apveltīts ar bagātīgu iztēli, jums droši vien būs vairāk pa prātam pikantais cikls «Romantika cauri gadsimtiem». Lūdzu, pievērsiet uzmanību arī mūsu pastāvīgajam «Pilsētas projektam» un …
Viņa iespieda Henlijam rokās plānu brošūriņu ar spilgtām ilustrācijām. Puisis neizpratnē paskatījās uz reklāmas prospektu, tad uz meiteni. Viņa pirksti atliecās, un brošūra švīkstēdama noplanēja zemē.
— Ser, es ceru, ka neesmu jūs apvainojusi… — meitene iesaucās. — Šī tīri lietišķā procedūra diemžēl ir neizbēgama, bet tā ilgst tikai īsu brītiņu. Pēc tam mūsu romantika tūlīt kļūst stihiska un liktenīga. Jūs reizi mēnesī saņemsit rēķinu — pa pastu, parastā aploksnē, bez nosūtītāja adreses, un …
Henlijs deva kājām ziņu. Uz ielas, vēl arvien skriedams, viņš izrāva no pogcauruma tranzistoru un iemeta to renstelē.
Romantikas tirgoņiem tā arī neizdevās iesmērēt Tomasam savu preci. Taču puisim bija veca krustmāte, kurai viņš piezvanīja, un viņa, uzbudināti kladzinādama, tūdaļ apsolīja iepazīstināt krustdēlu ar sava bērnības drauga meitu. Jaunieši satikās krustmātes viesistabā, kur nevarēja lāgā apgriezties, tik pilna šī istaba bija ar dažādām rotas lietām un nieciņiem. Stostīdamies aiz mulsuma, viņi veselas trīs stundas spriedelēja par laika apstākļiem, par politiku un darbu, par studijām koledžā un kopīgiem paziņām. Krustmāte staroja un, nemitīgi šaudīdamās starp virtuvi un spilgti apgaismoto viesistabu, cienāja viņus ar kafiju un mājas cepumiem.
Acīmredzot tieši šīs stingri oficiālās raudzības, kas tik ļoti atgādināja sirmo senatni, negaidīti labvēlīgi ietekmēja jaunos cilvēkus. Meitene Henlijam iepatikās. Viņi sāka tikties arvien biežāk un pēc trim mēnešiem apprecējās.
Interesanti atzīmēt, ka Tomass Henlijs bija viens no pēdējiem, kas atrada sievu, izmantojot šādu dīvainu, vecmodīgu, nedrošu, neracionālu un neražīgu paņēmienu, jo lielās firmas, kas darbojas apkalpošanas sfērā, tūdaļ nojauta «Henlija metodes» veikalnieciskās perspektīvas. Firmu uzdevumā tika izstrādāts grafiks, kas precīzi atspoguļoja mulsuma ietekmi uz jauno cilvēku psihi, un itin drīz elektroniskās skaitļošanas mašīnas precīzi novērtēja arī Krustmātes finansiālo lomu amerikāniskajā laulību praksē.
Lūk, kādēļ tagad viens no minēto firmu visizplatītākajiem un visaugstāk vērtētajiem pakalpojumiem ir piegādāt jaunekļiem standartizētu komplektu. Proti, kautrīgu meiteni, spilgti apgaismotu, ar visādiem nieciņiem pieblīvētu viesistabu, šauru, neērtu dīvāniņu un enerģisku sirmu dāmu, kas, noņemdamās ar kafiju un mājas cepumiem, ielaužas istabā pēc precīzi aprēķinātiem nevienmērīgiem laika sprīžiem.
Pieredzējuši ļaudis apgalvo, ka no tadas iepazīšanās prāti mulstot. Elpa raujoties ciet!